Brīvība, par kuru vērts mirt

“[M]ums ir grūts uzdevums – vienlaikus turpināt karu divās frontēs. Mums ar ieročiem jāpretojas ārējā ienaidnieka agresijai un vienlaikus jāpretojas iekšējam ienaidniekam – tā ļaunā spēka, pret kuru mēs cīnāmies, pieaugumam arī mūsu sabiedrībā. Un šis otrais karš ir bīstamākais no abiem, jo to var zaudēt gan ar uzvaru, gan ar sakāvi. Pats fakts, ka mēs esam spiesti identificēt šo iekšējo ļaunumu kā tā ļaunuma izpausmi, kas apdraud mūsu nacionālo eksistenci, mēdz mums aizsegt daudz viltīgākas tendences tajā pašā virzienā, kas redzamas mūsu pašu sabiedriskajā iekārtā.”

Kristofers Dousons, 1940. gads

Ukrainā ir iebrukušas divas varas. No austrumiem tajā iebrūk Krievija, bet no rietumiem – Nāves kultūra, nihilistiskā hedonisma vilnis, kurš pārņēmis to iznīkstošo kultūru, kas savulaik bija latīņu kristietība. Balstoties atziņā “mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs”, pārāk daudzas krietnas dvēseles Rietumos, izsamisušas aplenkuma apstākļos, ir sevi pārliecinājušas, ka Putina autoritārā kleptokrātija ir dzīvotspējīga alternatīva postkristietības murgam. Tā nav. Pirmkārt, Nāves kultūra ir neatņemama “Krievijas kļūdu” sastāvdaļa, par kurām svētā Dievmāte brīdināja 1917. gadā, un tā ir tikpat dziļi iesakņojusies Maskavā kā Losandželosā, un varbūt pat vairāk. Ja mūsdienu Rietumi iemieso šaušalīgu nodevību pret visu, ko tie kādreiz pārstāvēja, tad Putina Krievija ir tiešs pretstats šim kritušajam ideālam. Savulaik mēs centāmies panākt nevainojamu monarhijas, aristokrātijas un demokrātijas sintēzi, taču Putins iestājas par tirānijas, oligarhijas un populisma savienību, parodējot Bizantijas impēriju, kas reiz dzemdināja seno Krievzemi.

Arī Ukraina varonīgi pretojas abiem saviem ienaidniekiem. Tāpat kā tā nepadodas kaujas laukā austrumos, lai arī ir ievainota un asiņo, tieši tāpat viņas dvēsele, lai arī ielenkta no visām pusēm, joprojām nenodziest no Rietumiem nākošās vētras brāzmās. Ukraina ir svēta zeme. Ukrainas iedzīvotāji ir daudz dievbijīgāki un reliģiskāki nekā krievi vai rietumnieki. Ne vienā, ne otrā sadursmē uzvara nav droša, taču abās Ukraina ir parādījusi, ka nav tik viegli aizslaukāma. Pastāv leģenda par kādu viduslaiku svētceļnieku, kurš, ejot cauri ielejai, gara acīm ieraudzīja divus klosterus, kas bija uzcelti aizas pretējās pusēs. Viens no tiem bija dēmonu ieskauts un nepārtraukti cieta no uzbrukumiem, bet otrs bija pilnīgi neskarts. Ceļinieks sacīja savam sargeņģelim, ka otrais klosteris droši vien sastāv tikai no svētajiem. “Gluži pretēji,” eņģelis atbildēja, “šis klosteris ir pilnīgi izpostīts. Tieši pirmajā klosterī dzīvo svētie.” Kleptokrātijas un netikumu aplenkti, ukraiņi savās nelaimēs uztur dzīvu ticības liesmu.

Kas tad ir šis ideāls, ko Maskava noraida, ko Rietumi ir nodevuši un kā vārdā Ukraina šobrīd tiek nomocīta? Boriss Džonsons kādā nesenā runā nekļūdījās, salīdzinot ukraiņu tautas instinktus ar Lielbritānijas izvēli par labu Brexit. Ja ir divi dokumenti, par kuriem var sacīt, ka tie nosaka Anglijas un Skotijas nacionālo apziņu, tad tie attiecīgi ir Magna Carta un Ārbrotas deklarācija.[1] Pirmais no tiem brīvību skata kā valdošās varas ierobežošanu, izveidojot struktūras, kas savstarpēji savieno padomdevēja un palīga funkcijas, bet otrs brīvību skata kā tautas pašnoteikšanos un svešzemju iebrucēja izraidīšanu. Abi atspoguļo divus senos demokrātijas apzīmētājus: δημοκρατία jeb tautas vara un ἰσονομία jeb vienlīdzība likuma priekšā. Šos jēdzienus nevar atdalīt vienu no otra bez katastrofālām sekām. Ja vēlaties redzēt demokrātiskas institūcijas, kurās nav īsta dēma, kas tās sauktu pie atbildības, paskatieties uz Eiropas Savienību. Ja vēlaties redzēt ievēlētu valdību, kurai nerūp tiesiskums, paskatieties uz Stērdženas vadīto Skotiju vai Venecuēlu. Putinam abi šie Ukrainas aspekti ir aizskaroši. Viņš baidās no piemēra, lai arī nepilnīga, ka brīva tauta varētu izvēlēties savus valdniekus un likumus, pēc kuriem dzīvot, un viņš noliedz pašu ukraiņu kā tautas identitāti.

Taču patiesai brīvībai ir dziļāks ienaidnieks par Kremļa tirānu, un tas ir šīs pasaules valdnieks. Kā 1995. gadā brīdināja Jānis Pāvils II: “Katrai amerikāņu paaudzei ir jāzina, ka brīvība nozīmē nevis darīt to, kas mums patīk, bet gan būt tiesīgiem darīt to, ko pienākas.” Cilvēka griba ir intelektuāla tiecība. Proti, tā ir slāpes pēc labā, kas atbilstīgs pašai cilvēka iedabai, – pēc laimes un labklājības. Ja likums aizliedz kaut ko, kas pēc būtības nav savienojams ar šo labumu, tas vienīgi kavē mūs izvēlēties to, ko mēs kārotu nezināšanas dēļ. Kad tas liek izvēlēties kaut ko citu, kas ir būtisks laimei un labklājībai, tas mums piedāvā apmierināt mūsu sirds dziļāko vēlmi. Tādējādi patiess likums nekad nekavē, bet vienmēr veicina brīvību. Protams, ir daudzi jautājumi, kas ir jārisina tā vai citādi, bet uz tiem nav pareizas vai nepareizas atbildes, un tieši tādēļ mums ir vajadzīgas institūcijas, kas ļauj izlemt pašai tautai. Turklāt ir daudzi jautājumi, kuros civilajai varai vispār nav vajadzības iesaistīties, un tie ir jāatstāj izlemšanai ģimenēm un indivīdiem. Taču, ja dabas un Dieva likums tiek pakļauts cilvēka izvēlei, rezultāts ir nevis brīvība, bet gan verdzība, vājāko apspiešana, jauniešu samaitāšana un nevainīgo slepkavošana.

Un tieši to autoritārisms un liberālisms, ienaidnieks un nodevējs, piedāvā Ukrainai: vājāko apspiešanu, jauniešu samaitāšanu un nevainīgo slepkavošanu. Tanki un abortu klīnikas, pornogrāfija un oligarhi kalpo vieniem un tiem pašiem meliem: “Brīvība ir darīt to, kas mums patīk.” Prezidents Baidens mums saka, ka tāpēc mums jādod neierobežota brīvība sodomītiem un nedzimušu bērnu slepkavām; Putins mums saka, ka tāpēc mums jāatsakās no brīvības. Tās ir vienas un tās pašas aplamības divas puses.

Mēs esam brīvi tikai tad, ja mēs skaidri saskatām labo; netikums un apspiešana ir divi līdzīgi ceļi uz verdzību. “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”


Tulkots ar autora atļauju no vietnes voiceofthefamily.com.


[1] Ārbrotas deklarācija – 1320. gadā parakstīts dokuments, ar kuru skotu baroni protestēja pret pāvesta Jāņa XXII veikto skotu ķēniņa Roberta I ekskumunicēšanu par nepakļaušanos prasībai 1317. gadā noslēgt pamieru ar angļiem Pirmajā Skotijas neatkarības karā. Deklarācijas mērķis bija apliecināt Skotiju kā neatkarīgu ķēniņisti un aizstāvēt tās tiesības ar ieročiem pretoties iebrucējiem.   

Tekstā vairākkārt minētā “Nāves kultūra”, domājams, ir netieša atsauce uz jurista Vēzlija Dž. Smita grāmatu Culture of Death (2001), kurā viņš asi kritizē mūsdienās vadošo utilitārismā balstīto bioētiku un tās panākto embriju, invalīdu un pašnāvniecisku cilvēku dzīvības pašvērtības noraidījumu, kas ir krasā pretstatā Rietumu tradīcijas uzturētajai dzīvības neaizskaramības doktrīnai. (Tulk. piez.)

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: