Šarls Pegī (Charles Péguy, 1873–1914) bija franču dzejnieks, rakstnieks, tekstu redaktors, izdevējs un dzīves nogalē kristīgais mistiķis. Dzimis un audzis diezgan šaušalīgā nabadzībā, jaunības gados viņš no Orleānas pārcēlās uz Parīzi, kur iesaistījās dažādās sociāli politiskās un intelektuālās kustībās (no sociālisma līdz bergsonismam, no pacifisma līdz nacionālismam, no cīnītāja par sociālu progresu līdz asai modernitātes kritikai un no antiklerikālisma līdz katoliskajam apustulātam). Parīzes–Šartras svētceļojums, kas Francijā notiek katru gadu, arī šodien kā savu pionieri piemin Pegī, kurš šo ceļu veica vienatnē divas reizes – pirmajā reizē (1912. gadā), lai aizlūgtu par slimo dēlu, un otrajā reizē (1913. gadā) – lai mēģinātu pārvarēt ļoti kaislīgu iemīlēšanos sievietē, kura nebija viņa sieva un kurai tuvoties tāpēc nebija iespējams. Kad sākās Pirmais pasaules karš, Pegī, tolaik 41 gadu vecs franču armijas rezervists, momentāni pieteicās karot un, vadot kājinieku rotas ofensīvu, tika nošauts pirmajā kaujā pie Marnas, pašā cīņu sākumā, 1914. gada 5. septembrī.
Pegī patriotisko dzeju, kuras intensitāte un nelokāmā gatavība upurēt sevi par dzimteni mūsdienu frančiem liek justies neērti, popularizējis rakstnieks Mišels Velbeks romān Pakļaušanās centrālajā ainā ar Rokamadūras katedrāli. Šaurākai literātu publikai Pegī veikums ir labi pazīstams. Viņa kristīgās poēmas verlibrā un tolaik ļoti novatoriskā stilā atgādina litānijas, senus varoņeposus vai spontānas meditācijas brīvā formā: viens un tas pats motīvs vai vārdu salikums atkārtojas daudzas reizes ar nelielām variācijām; poēmām nav vienotas stāstījuma līnijas; tās ietver dialogus, vārdu spēles un pat “skaidrojošos pielikumus”, un tās it kā sākas kādā nejaušā vietā un tikpat nejauši apraujas. No Pegī mantoti vairāki spārnotie un bieži citētie izteicieni, piemēram, “Viss sākas mistikā un beidzas politikā”, un joprojām apspriež viņa pārliecību, ka, Francijai pazaudējot ticību un kristīgo identitāti, Francija ies bojā arī kā republika.
Piedāvājam fragmentu no poēmas “Otrā tikuma Mistērijas vārti” (Le porche du Mystère de la deuxième vertu, 1911), kas ir daļa no lielākas sērijas; iepriekšējā daļa saucas “Žannas d’Arkas mīlestības Mistērija” un tai seko “Svēto nevainīgo Mistērija”.
“Tikumi” šeit ir tā sauktie teologālie jeb Dieva iedvestie tikumi – ticība, cerība un mīlestība. Kā zināms, cerība šajā trijotnē vienmēr ir otrā jeb pa vidu. Pegī meditācijā cerība ir tikums, kuram kristīgajā vēsturē pievērsts vismazāk uzmanības, lai gan tas ir vissvarīgākais un arī cilvēkam visgrūtākais.
Tā ir cerība, saka Dievs, kas mani pāsteidz.
Mani pašu.
Cerība ir tiešām kaut kas apbrīnojams.
Mani pārsteidz,
Ka šie nabaga bērni redz, kas pasaulē notiek, un tomēr tic, ka rīt būs labāk.
Viņi redz, kā šodien klājas, bet tic, ka rīt no rīta ies labāk.
Tieši tas ir pārsteidzoši, un tas ir lielākais
Manas žēlastības
brīnums.
Mani pašu tas satriec.
Jo ir jābūt tā, ka manas žēlastības spēks ir
neiedomājams.
Un tam ir jāplūst no avota kā neizsīkstošai
upei.
Kopš pirmās reizes, kad tā izplūda un tagad
nerimtīgi plūst.
Manā dabiskajā un pārdabiskajā radībā.
Manā garīgajā un miesiskajā, un atkal garīgajā
radībā.
Manā mūžīgajā un laicīgajā, un atkal mūžīgajā
radībā.
Mirstīgajā un nemirstīgajā.
Un tolaik – ak tolaik! –, kad tā izplūda kā asins upe no mana Dēla caurdurtā sāna.
Cik gan lielai ir jābūt manai žēlastībai un manas žēlastības spēkam, lai šī cerībiņa, kas trīsuļo grēka dvašā, kas dreb visos vējos, kas satraucas pie mazākā elpas vilciena,
būtu tikpat nemainīga un paliktu tikpat uzticīga, tikpat taisna, tikpat tīra; un tikpat neuzvarama, nemirstīga un neizdzēšama kā šī tabernākula liesmiņa
kas mūžīgi deg uzticīgajā lampā.
Trīsoša liesmiņa, kas ir caurdūrusi pasauļu biezo tumsu.
Dreboša liesmiņa, kas ir pārdzīvojusi laiku laikus.
Nemierīga liesmiņa, kas nav nodzisusi piķa melnajās naktīs.
Kopš tās pirmās reizes, kad mana žēlastība izplūda, lai radītu
pasauli.
Kopš mūžu mūžiem, kopš mana žēlastība plūst, lai uzturētu
pasauli.
Kopš tās reizes, kad mana dēla asinis izlija, lai izglābtu
pasauli.
Liesmiņa, kuru nav iespējams satvert, kurai nav iespējams nodzist
nāves elpā.
Tas, kas mani pārsteidz, saka Dievs, tā ir cerība.
Es to pat nespēju apjēgt.
Šī mazā cerībiņa, kas nav nekas!
Cerībiņa – šī mazā meitenīte.
Nemirstīgā.
Jo mani trīs tikumi, saka Dievs,
Trīs tikumi – manas radības,
Manas meitas, mani bērni,
Paši ir tādi kā mana pārējā radība
No cilvēku cilts.
Ticība ir uzticīga Sieva.
Mīlestība ir Māte,
Dedzīga, sirdīga māte
Vai vecākā māsa, kas ir kā māte.
Bet Cerība ir maza meitenīte,
Kas piedzima tikai pagājšgad
Ziemassvētkos.
Un kas vēl spēlējas ar rūķi Janvāri
un ar dekoratīvajām eglītēm, uz kurām uzgleznota
sarma.
Un ar savu vērsīti un ēzelīti,
no krāsota koka.
Un ar savu silīti, kas piebērta salmiem, kurus lopiņi
neēd.
Jo tie ir no koka.
Un tomēr tieši šī mazā meitenīte
šķērsos pasaules.
Šī sīkaliņa.
Tikai viņa viena, uz pleciem nesot pārējās,
šķērsos pagājušās pasaules.
Kā tā zvaigzne, kas vadīja trīs ķēniņus no tālajiem
Austrumiem
Uz mana dēla šūpuli.
Un šī trīsošā liesmiņa,
viņa vienīgā, vadīs Tikumus un Pasaules.
Liesmiņa, kas izlauzīsies cauri mūžīgajai tumsai. [..]
Ticība ir pašsaprotama. Ticībai nav vajadzīgs atbalsts. Lai ticētu, vienkārši jāļaujas, vienkārši jāatver acis. Lai neticētu, vajadzētu sevi piespiest, sevi mocīt, sevi žņaudzīt, būt sev pretrunā. Vajadzētu sevi sastindzināt. Vajadzētu sev pieiet ačgārni, sevi izgriezt otrādi, iet pret sevi. Ticība ir pavisam dabiska, pavisam brīva, pavisam vienkārša, pavisam viegla. Tā nāk viegli. Tā iet viegli. Ticība ir kā krietna sieva, kuru pazīstam kopš bērnības, kā veca večiņa, kā laba tantiņa no draudzes, kā vecmāmiņa, kā omīte, kā tantīte no baznīcas. Viņa nāk un mums stāsta par senajiem laikiem, par lietām, kas notika tālā pagātnē.
Lai neticētu, mans bērns, tev vajadzētu aizsiet acis un aizbāzt ausis. Lai neko neredzētu un tāpēc neticētu.
Mīlestība arī diemžēl ir pašsaprotama. Mīlestībai nav vajadzīgs atbalsts. Lai mīlētu savu tuvāko, vajag vienkārši ļauties, vajag vienkārši ieraudzīt pasaules postu. Lai nemīlētu savu tuvāko, vajadzētu sevi piespiest, sevi mocīt, sevi žņaudzīt, būt sev pretrunā. Vajadzētu sevi sastindzināt. Vajadzētu sev darīt pāri. Vajadzētu sevi salauzt, sev pieiet ačgārni, sevi izgriezt otrādi. Iet pret sevi. Mīlestība ir pavisam dabiska, brīvi plūstoša, pavisam vienkārša. Tā nāk viegli. Mīlestība ir sirds pirmā kustība. Tā ir pirmā labā kustība. Mīlestība ir kā māte un kā māsa.
Lai nemīlētu savu tuvāko, mans bērns, tev vajadzētu aizsiet acis un aizbāzt ausis.
Pret tik daudziem sāpju kliedzieniem.
Bet cerība nav pašsaprotama. Cerība pati no sevis nerodas. Lai cerētu, mans bērns, ir jābūt ļoti laimīgam, ir jābūt apveltītam, ir jābūt saņēmušam lielu žēlastību.
Tā ir ticība, kas ir viegla, un neticēt būtu neiespējami. Tā ir mīlestība, kas ir viegla, un nemīlēt būtu neiespējami. Bet cerēt – cerēt ir grūti.
Un viegli un pašsaprotami ir izsamist, zaudēt cerību, un tas ir lielais kārdinājums.
Mazā māsiņa cerībiņa soļo starp savām lielajām māsām, un viņai vienīgajai mēs nepievēršam nekādu uzmanību.
Uz pestīšanas ceļa, uz miesīgā ceļa, uz grumbuļainā pestīšanas ceļa, uz nebeidzamā ceļa, uz ceļa starp abām māsām mazā cerībiņa
soļo uz priekšu.
Starp abām lielajām māsām.
Starp to, kura ir sieva.
Un to, kura ir māte.
Un visa uzmanība, visa kristīgās tautas uzmanība ir pievērsta tikai lielajām māsām.
Pirmajai un pēdējai.
Tām, kuras visvairāk steidzas.
Tām, kuras ir tagad.
Un šim mirklim, kas ir tagad un paiet.
Kristīgā tauta redz tikai abas lielās māsas, un tai rūp tikai lielās māsas.
Tā, kas ir pa labi, un tā, kas ir pa kreisi.
Un tā gandrīz nepamana māsiņu, kas ir pa vidu.
To maziņo, kura vēl iet skolā.
Un kura soļo
tik tikko manāma starp māsu brunčiem.
Un kristīgā tauta domā, ka abas vecākās velk maziņo aiz rokām.
Vidū.
Starp abām.
Lai viņa soļotu pa šo grumbuļaino pestīšanas ceļu.
Kristīgā tauta ir akla, jo neredz, ka ir tieši otrādi.
Ka tieši mazā, kas ir pa vidu, ved savas vecākās māsas.
Un ka bez mazās viņas nebūtu nekas.
Tikai divas večiņas.
Divas padzīvojušas sievietes,
Kuras dzīve ir sagumzījusi.
Tieši viņa, šī mazā, ir tā, kas visu velk.
Jo Ticība redz tikai to, kas ir.
Bet viņa redz to, kas būs.
Mīlestība mīl tikai to, kas ir.
Bet viņa mīl to, kas būs.
Ticība redz to, kas ir.
Laikā un Mūžībā.
Cerība redz to, kas būs.
Laikā un mūžībā.
Tā teikt, pašas mūžības nākotni.
Mīlestība mīl to, kas ir.
Laikā un Mūžībā.
Dievu un savu tuvāko.
Tā, kā redz Ticība.
Dievu un Viņa radību.
Bet Cerība mīl to, kas būs.
Laikā un mūžībā.
Tā teikt, pašas mūžības nākotnē.
Cerība redz to, kā vēl nav, bet kas būs.
Tā mīl to, kā vēl nav un kas būs
Laika un mūžības nākotnē.
Sagatavoja un centās atdzejot A. Irbe.