“Katrs ir vainīgs pie kaut kā sava. Pie visa ir vainīgi visi.”
Leviatāns (2014)
Šoruden Latvijā var noskatīties Parīzē dzīvojošā krievu kinorežisora Andreja Zvjaginceva filmu Mīnotaurs. Filma šī gada maijā Kannu kinofestivālā ieguva Grand Prix un ir nominēta labākās ārzemju filmas kategorijā Amerikas Kinoakadēmijas balvai. Darbs pilnībā filmēts Latvijā. Latviešu aktieri parādās otrā plāna un epizodiskās lomās, un, izsekojot titriem filmas beigās, redzams, ka mūsu vietējā kinoindustrija gandrīz simtprocentīgi nodrošinājusi visas tehniskās vajadzības – no lokācijām un dekorācijām līdz ģērbējiem un šoferiem.
Tā kā Zvjagincevs manā skatījumā ir viens no pasaules labākajiem dzīvajiem kinorežisoriem un jau šobrīd, kad viņam ir tikai 62 gadi, viņa līdzšinējam opusam ir paliekoša kinematogrāfiska, estētiska, filozofiska un garīga vērtība, ar Latvijas līdzdalību var lepoties. Tomēr fakts, ka Rīga un Latvija filmā “tēlo” kādu Krievijas pilsētu (ne Maskavu) un tās piepilsētu, latviešu skatītājam ir viens no filmas trūkumiem. Trūkums, pie kura režisors, kurš Krievijā pasludināts par ārvalstu aģentu, nav vainīgs, bet, kuru konstatējot, kārtējo reizi ir jāsakož zobi – jo gribētos, lai Latvija nav vieta, kas pasaules kinematogrāfa acīs joprojām izskatās kā Krievija. Vēl ir daži nelieli trūkumi, kurus gan pamanīs tikai skatītājs “no mūsu reģiona”: Avotu iela neizskatās pēc Krievijas pilsētas ielas; liela loģistikas uzņēmuma vadītāja un viņa sievas – sievietes bez nodarbošanās – privātmāja mežā pie upes ir iekārtota pārāk inteliģenti un gaumīgi mājai, kurā pēc definīcijas nav nevienas grāmatas; un, jo īpaši, šādā mājā Krievijā noteikti nebūtu varējis atrasties koka jūgendstila skapis ar durvīs iegrebtiem jauniem ozoliņiem latviešu nacionālā romantisma stilā.
Pirms pievērsties Mīnotauram, gribu nedaudz komentēt Zvjaginceva iepriekšējo veikumu, uzsverot to, kas man ir īpaši paticis. Zvjagincevs iemantoja lielu cieņu un starptautisku atzinību ar savu pirmo filmu Atgriešanās (2003), kas parādījās burtiski no nekurienes un satrieca ar savu kvalitāti – gan saturiski, gan estētiski, gan arī divu zēnu izcilās aktierspēles dēļ. Šai filmai un arī viņa nākamajai – Trimda (2007), kura no visa opusa ir vismazāk izdevusies, raksturīgs apzināts mēģinājums stāstīt pārlaicīgu, antīkās traģēdijas vērienam pielīdzināmu stāstu ārpus konkrēta laika un telpas. Zvjagincevs iesāka savu karjeru kā kontemplatīvā jeb lēnā kino tradīcijas turpinātājs, Ingmāra Bergmana un jo īpaši Andreja Tarkovska stilā cenšoties ar gariem, lēniem kadriem un dabas parādību attēlošanu likt skatītājam izjust eksistenciālu pārdzīvojumu, atsvešinātību vai šausmas. Filmā Trimda šī pieeja, manuprāt, nebija iedarbīga, jo neļāva izpausties interesantā sižeta psiholoģiskai izpētei un izspēlei (sižets ir šāds: kādam vīrietim ar bandīta dzīvesveidu ir sieva un divi mazi bērni; kādu dienu sieva, kura nevar izturēt šo dzīvesveidu, paziņo, ka ir stāvoklī, taču no cita vīrieša; lai izglābtu ģimeni, vīrietis piespiež viņu veikt nelegālo abortu mājas apstākļos, pēc kura viņa iet bojā; tad arī noskaidrojas, ka nekāda cita vīrieša nav bijis, bērns ir no vīra, taču nelaimīguma dēļ viņa jutās tā, it kā tas būtu “no sveša”).
Vēlākās filmās un arī jaunākajā – Mīnotaurā – Zvjagnicevs, neatkāpjoties no antīkās drāmas vēriena un notikumu traģiskās nopietnības, darbību precīzi novietojis viegli atpazīstamā vēsturiskā kontekstā – mūsdienu Krievijā laikā pēc 2014. vai pēc 2022. gada. Filmas Jeļena (2011), Leviatāns (2014), Nemīlestība (2017) un Mīnotaurs (2026) visas ir par notikumiem privātpersonu dzīvēs, par izvēlēm, kas tajās tiek izdarītas, un šo izvēļu sekām, taču novietojums mūsdienu Krievijas reālijās šajos darbos uztur nepārtrauktu skatpunkta un interpretācijas spriedzi. Vai šie darbi ir sociāli kritisks komentārs par sabiedrības morālo degradāciju Vladimira Putina valdīšanas laikā vai arī nē, jo tādas parādības kā krāpšana, slepkavošana, valstiska amata ļaunprātīga izmantošana ir sastopamas visās sabiedrībās un visos laikos, vai arī daļēji jā un daļēji nē? Filmā Leviatāns, kas uzskatāms par viņa labāko darbu un vienu no šī gadsimta spēcīgākajām filmām, šo spriedzi uztur smalki parādītā visu darbojošos personāžu priekšvēsture. Jā, korumpēts kretīns mazas Krievijas ziemeļu pilsētiņas mērs prettiesiski atsavina vienkāršiem ļaudīm māju, lai kretīniskā savienībā ar vietējo kretīnisko pareizticīgo popu tur uzceltu jaunu baznīcu, tā teikt, garīgo un tikumisko vērtību stiprināšanai. Taču paši šie vienkāršie ļaudis arī savās privātajās darīšanās, neatkarīgi no valsts varas, atrodas lejupejošā spirālē, kurā katru apli padara sliktāku absolūti šaušalīgā spirta dzeršana, kurai nododas arī sievietes. Respektīvi, nākas jautāt: vai putinisma ēra izraisa šo degradāciju, padara to sliktāku vai ir tikai tās sekas? Iespēja filmu par kādas ģimenes drāmu skatīties arī kā politisku komentāru drāmas risināšanos nenoplicina – drīzāk bagātina.

Leviatāns ir izcila filma arī tāpēc, ka tajā režisoram, kurš ir arī scenārija autors, izdevies neuzbāzīgi ievīt vairākas kultūratsauces, kuras uztverot, stāsta vēstījums mainās jau daudz vairāk nekā tikai divos reģistros. Leviatāns ir jūras briesmonis Vecās Derības Ījaba grāmatā, kuru piesauc vienkāršais pareizticīgo priesterītis (vienīgais pozitīvais tēls visā filmā), un “Leviatāns” ir arī Tomasa Hobsa darba nosaukums par valsti un tās autoritāti kā nepieciešamu ļaunumu – vienīgo monstru, kas spēj noturēt rāmjos monstrus katrā samaitātajā cilvēkā. Ījabu Vecās Derības Ījaba grāmatā ar Dieva atļauju moka sātans, uzlikdams viņam aizvien lielākus pārbaudījumus, kas ir līdzīgi tiem, kuri piemeklē vienkāršo vīru no tautas filmā, – viņam atņem māju, tad atņem ģimenes locekļus, tad atņem draugus… Taču atšķirība ir tāda, ka Bībelē krietno un dievbijīgo Ījabu sātans pārbauda, lai noskaidrotu, vai viņš, visu cilvēciski nozīmīgo zaudējis, pacels balsi un nolādēs Dievu; kad izrādās, ka Ījaba dievbijību nekas nespēj saļodzīt, viss cilvēciski nozīmīgais viņam tiek atgriezts (kā teikts Bībelē, “piemests klāt”) un vēl ar uzviju. Vai Zvjagincevs, filmējot Ījaba grāmatas moderno krievu versiju, “īstenībā” grib teikt, ka visu attēloto cilvēcisko nelaimju un ciešanu, valsts un sabiedrības degradācijas un arī viņa paša, Zvjaginceva, filmu psiholoģiskā smaguma un tumšuma cēlonis ir ticības un dievbijības trūkums? Tādus jautājumus par šo darbu varētu uzdot vēl un vēl.
Leviatānu autoram būs grūti pārspēt vai pat tikai tam pielīdzināties (to nespēj arī Mīnotaurs), taču arī pārējās nesenās filmas ir ļoti labas. Jeļenu (2011) var raksturot kā nesaudzīgu “šķiru cīņas” vai pat “mūsdienu Krievijā atjaunotās dzimtbūšanas sistēmas” portretējumu. Pārticis, krievu oligarha tipa pensijas vecuma vīrietis ir apprecējis savulaik slimnīcā satiktu medmāsu Jeļenu, kas pie viņa dzīvo kā apteksne. Šī sieva–apteksne lūdz līdzekļus sava trūcīgā, bet arī izlaistā dēla ģimenei, lai, samaksājot kukuli par mazdēla vietu universitātē, izpirktu viņu no iesaukšanas armijā un nosūtīšanas karot uz Ukrainu. Oligarhs atsakās izpalīdzēt, jo jau daudzkārt to ir darījis. Taču tad, kad noskaidrojas, ka viņš plāno pārrakstīt testamentu tā, lai visu mantu novēlētu meitai no pirmās laulības, Jeļenai atstājot tikai ikmēneša pensiju, Jeļena oligarhu, savu vīru, noindē un saņem mantojumā pusi no visa piederošā, arī lielo, skaisto dzīvokli, kurā gadiem dzīvojusi kā viņa sieva–apteksne.
Jeļenas kā “dzimtbūšanas sistēmas analīzes” spēks ir tajā, ka pēdējās pāris minūtēs filma apvērš otrādi to vēstījumu, kuru netieši virzījusi iepriekšējās gandrīz divas stundas. Filmas gaitā skatītājs ir drīzāk Jeļenas pusē – jo, tiešām, cik gan savtīgam ir jābūt oligarham, lai viņš nepalīdzētu cilvēkiem, kuri viņa sievai tik ļoti rūp? Viņa mērogos ir runa par sīknaudu, un to lūdz cilvēks, kurš viņam uzticīgi kalpojis un šajās attiecībās nav ieguvis ne augstāku statusu, ne lielākas dzīves iespējas. Tāpēc arī – kas ir tipiski Zvjaginceva mākai pareizi ierāmēt stāstu un atkārtojas arī Mīnotaurā – tad, kad oligarhs tiek noslepkavots, nevienam skatītājam šī skopuļa nav īpaši “žēl”. Žēlums tomēr nedaudz iestājas tad, kad redzam, kas notiek tālāk: greznajā dzīvoklī no Hruščova laika smirdīgās daudzstāvenes momentāni ievācas visa nabadzīgo radinieku saime – Jeļenas mīļotais dēls, kurš katru jaunu dienu uzsāk, atkorķējot alus pudeli, Jeļenas mazdēls, ielu kauslis un narkomāns, un visi pārējie, kuri, precīzi atbilstoši oligarha novērojumiem, dzīvē nekad nav strādājuši un kaut ko mēģinājuši sasniegt, bet uzskata, ka “viņiem pienākas”.
Kā jau sacīts, Zvjagincevs ir ļoti labs scenārists, viņa darbi ir rūpīgi pārdomāti un uzkonstruēti, un tie attaisno atkārtotu noskatīšanos. Domājot par Mīnotauru, vēlreiz noskatījos Nemīlestību (2017), kuru parasti uzskata par intīmu un nepretenciozu kamerdrāmu. Tagad man tā šķita daudz mazāk nepretencioza. Stāsts ir par kādu laulātu pāri, kas pieder pie pārtikušā, veiksmīgā un patmīlīgā sabiedrības slāņa. Kad laulātie sasnieguši savu attiecību sabrukuma pēdējo stadiju, kurā viens otru nicina un nīst, viņiem atlicis vairs atrisināt tikai divus jautājumus – pārdot dzīvokli un izdomāt, ko darīt ar kopīgo dēlu, 12 gadus veco Aļošu. Tā kā abiem vecākiem jau ir jaunas attiecības un vienam no viņiem pat gaidāms jauns pēcnācējs, neviens no viņiem puiku negrib. Zēns nejauši dzird vecāku strīdu, bez skaņas apraudas un otrā dienā mistiski pazūd. Viņš neatgriežas no skolas un izgaist, neatstājot nekādas pēdas. Filma detalizēti rāda neveiksmīgo viņa meklēšanas epopeju, kurā brīvprātīgo meklētāju biedrība iesaistās daudz aktīvāk un profesionālāk nekā ciniskā un garlaikotā milicija. Kamēr notiek bērna meklēšana, kurā piedalās desmitiem brīvprātīgo, vecāki ir spiesti ne tikai pavadīt laiku kopā, bet arī ārēji izrādīt, ka zēna atrašana viņiem ļoti rūp. Viņiem nākas slēpt patieso lietu stāvokli, kurā bērna pazušana atrisina viņu šķiršanās problēmu pēc tam, kad dzīvoklis ir pārdots.
Man likās, ka vairāk kā stundu garais meklēšanas pasākumu attēlojums tiek rādīts tikai vienas vēlākas ainas dēļ – ainas pilsētas morgā. Aļošas vecākus izsauc atpazīt atrastu zēna līķi, kurš ir līdzīgā vecumā kā Aļoša, bet kura mirstīgās atliekas ir šausmīgā stāvoklī – iespējams, asiņainas, sakropļotas, jau sākušas sadalīties (skatītājs tās neredz). Kad melnais pārvalks morgā tiek noņemts, sievietei, ķermeni redzot, sākas histērija – lai gan bojāgājušais nav viņas dēls. Tas, ko nemīlošie vecāki īstenībā redz zem pārvalka, nav konkretizējums tam, kas būtu varējis notikt ar viņu dēlu (jā, pazuduši bērni bieži tiek atrasti noslepkavoti). Būtu arī pārāk vispārīgi secināt, ka viņi redz pašu Nāvi, tā teikt, vaigā. Zvjagincevs, manuprāt, grib vēstīt, ka viņi redz paši sevi, no iekšienes – savu dvēseli, tās būtību, tās patieso izskatu. Cik tālu skatītājs ir gatavs nolasīt filmā ietverto morālo nosodījumu un mistiski pazudušo nemīlēto bērnu – kā simbolu kaut kam pavisam citam, – tas paliek viņa paša ziņā, jo, atkal jau, sociālā kritika šajā darbā ir klātesoša, bet nav uzmācīga.
Tagad beidzot nonāku pie Mīnotaura. Šis darbs labi ierakstās visā iepriekšējā veikumā gan stilistiski, gan arī vēstījuma un nozīmes ziņā, tāpēc ir lietas, kuras par šī darba interpretāciju esmu jau augstāk uzrakstījusi par citiem. Tas noteikti nav spilgtākais viņa darbs, taču ir ļoti raksturīgs, un es domāju, ka milzīgo kritiķu sajūsmu un apbalvojumus tas šobrīd saņem arī ar vārdos neizteiktu piebildi: “Paldies, ka pasaki to visu vēlreiz un tagad.”
Mīnotaurs ir pirmais režisora “rimeiks” jeb atkārtots ekranizējums. Intervijās var lasīt, ka Zvjagincevs būtu gribējis atkārtoti ekranizēt Ingmāra Bergmana Laulības dzīves ainas, bet to viņam nav izdevies saskaņot. Es teiktu, tas ir labi, jo Mīnotaura izejas materiāls ir izvēlēts gudri un apstrādāts ļoti interesanti. Dzīvodams Francijā, Zvjagincevs iegādājās tiesības uzfilmēt francūža Kloda Šabrola filmas Neuzticīgā sieva (1969) versiju. Kino cienītājiem 1969. gada oriģināls ir diezgan labi zināms, jo Šabrola darbu pamatoti uzskata par kvintesenciālu viņa stila, rokraksta un vēstījuma veiksmi. Turklāt šis nav pirmais Šabrola stāsta atkārtotais ekranizējums – versija par šo sižetu ir arī amerikāņa Adriana Laina 2002. gada erotiskais trilleris Neuzticīgā. Amerikāņu trilleris ir lieliski uztaisīta un kaitinoša izklaide: tā pieder pie tām filmām, kuras necieš kritiķi, bet mīļo skatītāji, jo viņi viegli un baudpilni, popkornu ēzdami, identificējas ne tikai ar jebkuru no tēliem, bet arī ar sīkajām sadzīviskajām detaļām. Tātad pastāv viena un tā paša stāsta trīs versijas – franču, amerikāņu un krievu.
Uzskatu, ka, zinot režisora patiku uz kultūratsaucēm un kino vēsturi, Mīnotaurs ne tikai iegūst no filmas skatīšanās iepriekšējo versiju kontekstā, bet arī ir paredzēts šādai skatīšanai. Zvjagincevs aizņemas elementus gan no pirmās, gan otrās stāsta versijas. Piemēram, līķa iemešana ūdenī nāk no Šabrola, bet ietīšana tepiķī, nevis palagā, – no Laina. Savukārt tie elementi, kurus viņš pievieno jau zināmajam stāstam un izvēlētais mūsdienu Krievijas fons, no kura likumsakarīgi izriet vēl citi pārgrozījumi, neiespējami vai mazticami franču un amerikāņu sabiedrībā, sociālās kritikas dimensiju paceļ jaunā līmenī.
Stāsta skelets, kas kopīgs visām trim filmām, ir šāds: pārticis laulāts pāris dzīvo piepilsētas savrupmājā ar dārzu; viņiem ir viens bērns, skolas vecuma zēns; vīrietis ir veiksmīgs uzņēmējs vai citādi labi atalgots savā profesijā, kā rezultātā sievietei nav nepieciešams strādāt – viņa vai nu nodarbojas ar skaistumkopšanu dažādos salonos pilsētā, vai arī skaistumkopšanu apvieno ar kādu labdarbības darbu vai kino seansu apmeklēšanu. Šabrola versijā ģimenē uz pilnu slodzi ir vairāki kalpotāji; amerikāņu versijā tādi nav nepieciešami, jo amerikāņu ģimenei patīk “radošais haoss” un arī pašiem cept un vārīt, un rušināt dārzu; krievu ģimenē noteikti ir palīgpersonāls, bet tas nav redzams. Franču savrupmāja ir grezna “klasiskajā stilā”, bet vissliktākajā šī vārda nozīmē, tas ir, nemājīga, nepatīkama un idiotiski dekorēta; amerikāņu māja ir mīlīgi mietpilsoniska; krievu postmodernā ekomāja ir tik dziļi priedēs, ka tur visu laiku ir mitrs un tumšs.
Ir dažādas versijas par to, vai šī ir laimīga laulība. Šabrola versijā, kas tipiska viņa filmogrāfijas galvenajam uzdevumam – apņirgt franču “buržujus”, parādot viņus, atkarībā no vajadzības, gan kā liekuļus, gan kā robotiski nespējīgus uz jebkādām emocijām –, sievietes jūtas nav nolasāmas, savukārt vīrietim viņa drīzāk ir skaistuma kanoniem atbilstoša trofeja, ar kuru realizēt savu vīziju par izdevušos dzīvi; amerikāņu versijā tā ir laimīga laulība; krievu versijā kādreizējās jūtas un saprašanās starp laulātajiem ir sabojājusies, lai gan sievietes vilšanās iemesli nav līdz galam atklāti (no sarunas guļamistabā pie spoguļa šķita, ka vīrs viņu savulaik piekrāpis).
Franču un krievu versijās darbība sākas brīdī, kad vīrietim rodas aizdomas, ka sieva, dienas laikā dodamās uz saviem skaistumkopšanas saloniem, patiesībā dodas pie mīļākā. Amerikāņu versijā viss uzsvars ir uz sievietes gaitām un daļēji nejaušo notikumu secību, kuras dēļ viņa uzsāk kaislīgu sakaru ar gados jaunāku francūzi. Visās trijās versijās krāptais vīrs nolīgst privātdetektīvu, lai pārliecinātos par savām aizdomām un noskaidrotu mīlnieka dzīvokļa adresi. Visās trijās versijās vīrs nepieteikts ierodas mīlnieka adresē un stādās priekšā kā sievietes vīrs. Viņa vizītes nolūki nav skaidri arī viņam pašam, taču tie neietver mīlnieka nogalināšanu. Šabrola versijā aina ir īpaši komiska – gan tāpēc, ka emocionāli sasalusī, uzpucētai lellei līdzīgā sieva par savu mīlnieku izvēlējusies vīrieti, kurš izskatās gandrīz pilnīgi tāpat kā vīrs, gan arī tāpēc, ka uzbrukuma aktu ievada mīlnieku ļoti iepriecinošie krāptā vīra apgalvojumi, ka viņi ar sievu dzīvojot “atvērtajās attiecībās” un tāpēc viss šajā dzīvoklī notiekošais viņu apmierina, kam seko mīlnieka piedāvājums pārvākties dzīvot tuvāk, lai nebūtu tik tālu jābraukā (atgādinu, ka Šabrola mērķis ir apņirgt franču “buržujus”, kurus viņš uzskata par īstajiem deģenerātiem sava laikmeta sabiedrībā). Visās trijās versijās negaidīto uzbrukumu izraisa kāda detaļa, kas krāptajam vīram atgādina par sievu, – mīļākajam dāvināts suvenīrs, kuru viņa pati savulaik saņēmusi dāvanā no vīra, vai viņas fotogrāfija.
Krāptais vīrs mīlnieku pēkšņi un iepriekš neparedzami nosit ar trulu priekšmetu, tā ka tas tūlītēji ir beigts. Seko detalizēta un filmas “asa sižeta” aspektam nepieciešama sekvence, kurā rāda, kā šādām darbībām nesagatavotais slepkavnieks mēģina līķi izdabūt ārā no dzīvokļa un gaišā dienas laikā iecelt to savā mašīnā, lai pēc tam izmestu ūdenī vai atkritumu izgāztuvē. Tā kā viņam nav pieredzes pēdu slēpšanā, visā procesā tiek pielaistas daudzas skatītāju izklaidējošas kļūdas. Pēc dažām dienām sieva, kurai vairs neizdodas sazvanīt mīļāko un kurš arī neatbild uz zvaniem pie durvīm, iekrīt depresijā, savukārt vēl pēc dažām dienām laulātā pāra adresē ierodas pārītis policistu.
Zvjaginceva drūmajā stāsta versijā miliču ierašanās un tālākie notikumi izskaidro un iezemē iepriekš iezīmēto paralēlo sižeta līniju – pienesumu stāstam. Ir 2022. gads, un pilsētiņas mērs ir izdevis prasību visiem lielo uzņēmumu vadītājiem iesniegt sarakstu ar jauniem vīriešiem, saviem darbiniekiem, kurus piespiedu kārtā mobilizēs un nosūtīs iekarot Ukrainu. Iesniedzamais saraksts ir proporcionāls uzņēmuma lielumam, un Gļeba, mūsu krāptā vīra, gadījumā skaitlis ir četrpadsmit. Lūk, pirmā atsauce uz seno grieķu mītu par Krētas labirintā ieslodzīto briesmoni Mīnotauru, kuram atēnieši katru gadu bijuši spiesti piegādāt 14 jauniešus apēšanai.
Gļeba asistente izliekas, ka nesaprot, par ko ir runa, un ir gatava atlasīt 14 cilvēkus īpaši labi apmaksātam tālbraucēju šoferu darbam. Kad asistente atved šos jaunos “šoferus” iepazīties ar uzņēmuma vadītāju, melu, falšā patriotisma, sūtīšanas nāvē un pilnīgas morālas vai politiskas diskusijas neiespējamības stāvoklis Gļebam pašam ir dziļi pretīgs, taču, kas ir tipiski visiem stāsta varoņiem un Zvajginceva filmām vispār, – viņš ir pārliecināts, ka viņam “nav citas izvēles”. Īsi pirms saraksta iesniegšanas un pēc sievas mīļākā slepkavības, kāda gados jauna “šofera” vietā viņš ieraksta sev uzticīgi kalpojušā privātdetektīva vārdu, lai atbrīvotos no vienīgās personas, kura varētu liecināt pazudušā vīrieša izmeklēšanas lietā.
Franču un amerikāņu neuzticīgās sievas versijās tieši policistu parādīšanās pie mājas nozīmēja privātās kaislību drāmas un “kurš pie kā ir vainīgs” beigas – ir notikusi slepkavība, vainīgais tiks saukts pie atbildības, par to atbildēs Valsts un tās īstenotais Tiesiskums. Te gandrīz gribas atgādināt par citu seno grieķu mītu – Asihila triloģiju Oresteja, kurā garai privātu asinsatriebību virknei punktu pielika dieviete Atēna, savā vārdā nosauktajā pilsētvalstī iedibinot zvērināto tiesas – bezpartejisku institūciju un autoritāti, kurai vienīgajai turpmāk būs slavenais vardarbības monopols. Krievu neuzticīgās sievas stāsta versijā abu miliču izmeklētāju darbu paralizē un pārtrauc viens telefona zvans no pilsētas mēra – tā paša, kuram Gļeba uzņēmums piegādāja 14 “šoferus”. Gļebs mēram palūdza nokārtot, lai zem šīs lietas nerok, un zem tās arī neraks. Mīļākā vairs nav, un ģimenes laime ir atjaunota. Tas arī viss.
Kāds vīrietis, kurš arī redzēja Mīnotauru, pēcāk komentēja, ka Gļeba sieva Gaļina reaģē “tipiski krievietēm”. Kad viņas vīrietis skaidri parāda, ka fiziski iznīcinās konkurentus, attiecīgi nostājoties hierarhijas virsotnē, “krievietei” ne tikai pret šo īsto vīrieti, savas teritorijas sargātāju, parādās cieņas un gatavības pakalpot jūtas, bet pat atjaunojas panīkusī erotiskā vilkme. Etniski determinēto skaidrojumu es noteikti noraidu un sacīšu, ka šāds sieviešu uzvedības modelis ir plaši aprakstīts un parādīts dažādās vēsturiski pastāvējušās mafiozās struktūrās, sākot ar itāļu. Tas nav etniski determinēts, tas nav “krievu”; tomēr var teikt, ka tieši krievu kultūrā tam šobrīd ir īpaši laba augsne. Tāpat kā Gļebs, arī Gaļina var sacīt, ka viņai “nav citas izvēles”.
Filmas pēdējā kadrā atjaunotā ģimene trijatā ar dēlu lido atpūsties uz ārzemēm – man šķiet, ka tieši uz Krētu. Eiropieši un amerikāņi to īsti neuztvers, bet latviešu un “mūsu reģiona” skatītājs te kārtējo reizi sašutumā griezīs zobus. Krievu Mīnotaura barotāji vienkārši dara, kā grib, brauc atvaļinājumos, kur vajag, guļ šēzlongos un dzer longdrinkus.
Bet varbūt beigās ir jāsaprot un jānojauš kaut kas cits? Kad skatījos Mīnotauru, man likās, ka ir nošauts greizi ar nosaukumu. Jo grieķu mīts par Mīnotauru skatītājiem asociējas nevis ar skaitli 14 un briesmonim ziedotajiem jauniešiem, bet ar mīta turpinājumu – ar varoni Tēseju, kurš, brīvprātīgi pieteicies par upurējamo jaunieti, Mīnotauru nogalināja, un ar Ariadni, kura viņam labirintā iedeva līdzi kamolu, lai, turoties pie dzīpara, viņš spētu atgriezties.
Vai filmas pēdējā kadrā, kurā abu dēls pusaudzis Serjoža priecīgi rāda vecākiem pa lidmašīnas logu filmētus tumšus mākoņus, kuri garā kadra galā sāk palikt gaišāki, ir mājiens un cerība, ka šis dēls pieaugdams saredzēs “citu izvēli”? Serjožu tēvs audzina hierarhijas virsotnei, bet viņam tas neizdodas; zēns ir jūtīgs un maigs. Tomēr pat skarbajos grieķu mītos no šādiem jūtīgajiem zēniem dažkārt izaug varoņi Tēseji.
