Nacionālās operas un baleta darbību noteica Nacionālās operas un baleta likums. Tas paredzēja, ka nākošajā četrgadē rādāmās izrādes nosaka vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Likums bija ļoti sens. Izmaiņas tajā praktiski nebija iespējamas, jo tās būtu jānodod apstiprināšanai tautas nobalsošanā.
Tuvojoties kārtējām repertuāra vēlēšanām, izrāžu režisori kopā ar ievērojamākajiem solistiem veica reklāmas kampaņu. Tas apgrūtināja viņu tiešos pienākumus un paņēma daudz laika, bet tur neko nevarēja darīt. Alternatīva būtu nākošajā repertuāra ciklā palikt bez darba pavisam.
Tā reizi četros gados, oktobra pirmajā sestdienā pilsoņi devās balsot par sev tīkamākajām operas un baleta izrādēm. Viedokļi, kā jau demokrātiskā republikā, bija ļoti dažādi.
Vieni teica, ka opera un balets ir ļoti konservatīva māksla. Izmaiņas ir nepieciešamas, bez tām māksla nemaz nav iespējama, bet tās nedrīkst būt straujas. Viņi izvēlējās atbalstīt pārbaudītas vērtības un balsoja par repertuārā ilgstoši skatāmām izrādēm.
Citi apgalvoja, ka tieši nemainīgais repertuārs vainojams pie mākslas degradācijas. Ja vienas un tās pašas izrādes jāskatās jau vairāk nekā desmit gadus – viņi teica – kā māksla var attīstīties? Ir jādod iespēja jauniem režisoriem un jauniem solistiem. Tāpēc šie cilvēki balsoja par jauniem māksliniekiem.
Neiztika arī bez dalīšanās operas cienītājos un baleta mīlētājos. Jāatzīst, ka ārzemniekiem to nereti bija grūti saprast. Bet lieta patiesībā bija ļoti nopietna. Opera bija māksla ar senām, izkoptām nacionālām tradīcijām. Savukārt balets valsts mākslas ainavā bija ienācējs. Savā laikā tā rādīšana tika varmācīgi uzspiesta. Pret operu attiecās kā pret mirstošu mākslu, kurai īstā vieta būtu muzejā, nevis uz skatuves. Šī iemesla dēļ vairumam skatītāju pret baletu bija rezervētas jūtas.
Baleta mīlētāji bija mazākumā, tomēr to bija tik daudz, ka nebija iedomājams iztikt pavisam bez baleta.
Allaž atradās arī cilvēki, kuri centās abas puses samierināt. Zināmu atbalstu viņi guva, bet ne vērā ņemamu ietekmi. Pēdējā laikā samierinātāju kļuva mazāk, kas skaidrojams ar nepieņemami agresīvu baleta izplatību citās valstīs, protams, uz operas rēķina.
Daži pilsoņi rosināja izmaiņas vēlēšanu kārtībā. Izvēlēties izrādes – viņi teica – nav pareizi. Zināms taču, ka cilvēki dodas skatīties zvaigznes. Viņi grib redzēt Egilu Siliņu un Inesi Galanti, nevis nevienam nepazīstamus māksliniekus. Jāļauj balsotājiem izvēlēties režisorus un zvaigznes no visām izrādēm!
Reklāmas kampaņa pakāpeniski sākās jau gadu pirms vēlēšanām. Tuvojoties oktobrim, tā kļuva aizvien intensīvāka. Ainas no izrādēm varēja skatīt ielu plakātos. Radio bija dzirdami āriju fragmenti. Televīzijā bija redzamas piecas minūšu garas kolāžas no izrādēm.
Pēdējās dienās pirms vēlēšanām aģitācija par konkrētām izrādēm bija liegta. Reklāmu nomainīja aicinājumi doties uz vēlēšanām. Aicinātāji bija gan populāri politiķi, gan televīzijas personības un pat influenceri.
Pienāca vēlēšanu diena. Tajā par veiktajām izvēlēm tika aptaujāti nejauši garāmgājēji.
Balsoju par Mediņa “Uguni un Nakti”. Tas ir nozīmīgs iestudējums mūsu kultūrā. Kā es varu par to nebalsot? Ja es to nedarīšu, atnāks citi un tā vietā iebalsos Čaikovska “Riekstkodi”.
Alberts, 59 gadi.
Я проголосовала за «Лебединое озеро». Я всегда голосую за «Лебединое озеро». Это такое чудесное представление, мое сердце всегда переполняется радостью, когда я его смотрю! Я считаю, что каждый культурный человек должен увидеть «Лебединое озеро». Каждый. Обязательно.
Tulkojums no krievu valodas: Es nobalsoju par “Gulbju ezeru”. Es vienmēr balsoju par “Gulbju ezeru”. Tā ir tik brīnišķīga izrāde, mana sirds vienmēr atplaukst priekā, to skatoties! Es uzskatu, ka katram kulturālam cilvēkam jāredz “Gulbju ezeru”. Katram. Obligāti.
Ņina, 73 gadi.
Ne par vienu. Man nepatīk tas, ko tur tagad rāda. Pēdējo reizi biju 2005. gadā, bija briesmīgi. Es neticu, ka tur tagad rāda kaut ko labu. Visi viņi tikai sola brīnumus un beigās nekā.
Renārs, 50 gadi.
Es par “Faustu”. Sieva teica, ka esot labs. Redzējis neesmu. Neskatīšos, nav priekš manis.
Andris, 36 gadi.
Nobalsoju par “Donu Žuanu”. Kalnača dēļ, viņam tomēr ir vienreizēja balss!
Guna, 43 gadi.
Es par operu neinteresējos. Par baletu arī nē. Nepiedalījos vēlēšanās.
Ritvars, 23 gadi.
Esmu redzējusi daudzas izrādes un izvēlēties nebija viegli. Tomēr šodien atdevu balsi par “Salomi”. Tā ir sarežģīta izrāde, un man ļoti patīk tās vizuālais risinājums. Saprotu, ka ne visiem tā patīk, tāpēc vēlējos to šodien īpaši atbalstīt.
Lāsma, 27 gadi.
Par “Romeo un Džuljetu”. Kāpēc? Vienkārši patīk.
Sergejs, 45 gadi.
Es par “Guļošo skaistuli”. Mazmeitai tur draugs dejo. Esat redzējuši?
Ausma, 76 gadi.
Kā redzams, viedokļi ir ļoti dažādi un katram ir sava taisnība.
Vēlēšanās ar lielu balsu pārsvaru uzvarēja “Aīda”, attiecīgi to rādīs visbiežāk. Vēl rādīs operas “Turaidas roze”, “Valentīna” un “Bohēma”. Savukārt baletu pārstāvēs “Gulbju ezers” un “Riekstkodis”. Jauniestudējumiem būs jāmēģina veiksme nākošajā vēlēšanu ciklā.
Pēc balsu saskaitīšanas izrādījās, ka balsotāju bijis tik maz kā nekad agrāk. Un tas viss par spīti publisku personu aicinājumiem doties balsot par operas vai baleta izrādi!
Lūdzām komentāru kritiķei Ievai Kalniņai:
Daudzi uzskata, ka mākslinieki tikai rūpējas par sevi. Viņi tikai grib tikt pie siltas vietiņas nākamajos četros gados. Bet māksla viņus nemaz neinteresē. Jāatzīst, ka ir mākslinieki, kas ar savu publisko tēlu atbaida skatītājus. Diemžēl viņi met ēnu arī uz pārējiem saviem kolēģiem.
Turklāt dzīves ritms kļūst aizvien straujāks. Ir aizvien grūtāk izbrīvēt laiku vakara izrādei. Nav brīnums, ka operas un baleta popularitāte mazinās. Pie tam es nemaz nerunāju par materiālo situāciju, kas arī ir būtisks faktors daļai iedzīvotāju. Tomēr jāatzīst, ka nebalsojošo skaits ir draudīgi liels. Tā ir liela problēma. Mēs nezinām, ko viņi domā. Pastāv risks, ka šie pilsoņi norobežosies no mākslas pasaules vēl vairāk.
Noslēgumā uzklausīsim Mūzikas akadēmijas rektoru Hariju Stērsti:
Mums jāņem vērā, ka iedzīvotāju skaits valstī samazinās. Daļa ir izbraukusi strādāt ārzemēs, un tur balsošana nepavisam nav vienkārša. Attiecīgi viņu balsis iet secen. Bet varbūt nevajag skatīties uz tiem, kas nebalso. Skatieties uz tiem, kas balso! To tomēr ir ļoti daudz, tie ir vairāki simti tūkstošu cilvēku! Pie tāda skaita balsotāju viena vai divas balsis tomēr neko nemēdz mainīt. Tas attur arī daļu balsotāju, tieši šī sajūta, ka mana balss neko nemainīs.
Turklāt opera un balets tomēr ir specifiskas mākslas formas. Lai tās adekvāti novērtētu, nepieciešamas noteiktas priekšzināšanas, kādu visiem balsotājiem nemaz nav. Vai tiešām par operu un baletu lēmumus jāpieņem katram skatītājam? Turklāt teorētiski balsojumā var piedalīties arī cilvēks, kurš operu labākajā gadījumā kādreiz redzējis pa televizoru. Bet viņa balss ir vienlīdz vērta ar profesionāla režisora vai solista balsi. Vai tādu situāciju varētu iedomāties citā sfērā?
Iespējams, mani tūlīt apvainos demokrātijas pamatu graušanā, tomēr vai tiešām mums par varītēm nepieciešams panākt lielu balsotāju skaitu? Šie cītīgie aicinājumi no visām pusēm pirms vēlēšanām – nāciet, nāciet, balsojiet! Bet, ja jūs zinātu, par ko viņi nobalsos, varbūt jūs labāk gribētu, lai viņi paliek mājās?