Ir svarīgi zināt, kāda ir bijusi Latvijas vēsture. Turklāt apzināt arī tās jomas, par kurām, iespējams, ir mazāk diskutēts. Protams, nevar teikt, ka par reliģiju Latvijā vēstures kontekstā runāts maz. Latvijā ir tapuši daudzi augstvērtīgi pētnieciski darbi, kuros analizēti dažādi reliģijas aspekti. Šīs rakstu sērijas ideja radās 2025. gada pavasarī, turklāt ar citu mērķi – detalizētāk izpētīt baznīcās noslēgto laulību skaitu un dinamiku, bet, kad iegūto materiālu skaits pieauga, vēlējos tēmu paplašināt.
Šajā rakstu sērijā mēģināšu parādīt, kāda ir bijusi Latvijas iedzīvotāju reliģiskā prakse kopš neatkarības iegūšanas. Galvenokārt pievērsīšos informācijai par kristīto, iesvētīto un baznīcās laulāto skaitu, taču izmantošu arī citus datus, kas pieejami dažādos avotos. Protams, informācija pārsvarā ir kvantitatīvie rādītāji, un jāuzsver, ka rakstu sērija nepretendē uz akadēmisku pētījumu. Tā arī, visticamāk, nesniedz dziļāku pārskatu par reliģisko dzīvi Latvijā – cik bieži cilvēki lūdzās, cik dziļi reliģija bija ieaudusies ikdienas dzīvē u. tml. Izmantošu informāciju no baznīcu kalendāriem (gadagrāmatām), konfesiju izdotās periodikas, laikrakstiem, žurnāliem un arhīvu materiāliem, kurus pats apkopoju, kā arī tādiem, kas jau pieejami zinātniskajos rakstos, monogrāfijās, materiālos par baznīcas vēsturi, statistikas materiālos, aptaujās, videomateriālos (internetā publicētās lekcijās) un citur.
Kopumā par ticīgo skaitu, sadalījumu pa reģioniem un pēc ticības 1920. un 1930. gados var spriest pēc tautas skaitīšanām, kas norisinājās četras reizes (ik pēc pieciem gadiem). Tomēr šo datu izmantošanai ir ierobežojumi (savā iepriekšējā Telos rakstā 2025. gada sākumā norādīju, ka, atbilstīgi ticīgo noteikšanas metodoloģijai, gandrīz visi iedzīvotāji skaitījās piederīgi kādai reliģijai).[1]
Detalizētāku ieskatu – vairāk, nekā to ļauj tautas skaitīšanas, – par starpkaru Latvijas ticīgo dzīvi ir iespējams iegūt par luterāņiem, kas, vismaz formāli pēc kristīto skaita, bija skaitliski lielākā denominācija Latvijā. Ir dati arī par Romas katoļiem un baptistiem, mazāk par pareizticīgajiem, vecticīgajiem, jūdaistiem un citām reliģiskajām organizācijām. Par Otrā pasaules kara periodu liecību ir mazāk.
Var sacīt, ka informācija par lielajām konfesijām, kas pieejama par padomju okupācijas laiku, ir “vispusīgākā”. Šo apstākli viegli izskaidro augstā kontrole pār iedzīvotāju, arī ticīgo, dzīvēm. Lai gan pienākas izturēties skeptiski pret statistiku, kuru vāca PSRS struktūras, atrodami precīzi novērtējumi par, piemēram, kristīgo kazuāliju skaitu. Statistiku par kristību, laulību, izvadīšanu skaitu, aģentu fiksēto dievkalpojumu apmeklējumu un demogrāfisko pārskatu papildināju ar līdz šim mazāk analizētiem materiāliem.
Pēc neatkarības atgūšanas pirmajos gados publicēja ārkārtīgi daudz grāmatu un pētniecisku rakstu. Baznīcu izdotajos laikrakstos gan profesionāli, gan amatieriski apkopoja to, kas okupācijas laikā nebija pieejams. Īpaši varu izcelt Romas katoļu prāvestu Jāni Cakulu, kurš devis lielu ieguldījumu baznīcas arhīvu apkopošanā un izdošanā. Tāpat jāizceļ neatkarīgu socioloģisku aptauju ienākšana Latvijā, kas sniedza kopskatu par iedzīvotāju reliģisko praksi kopš 1990. gada. Vairumā gadījumu tas izdevies, pateicoties ārzemju projektiem. Materiālus un citus avotus šai rakstu sērijai vācu kopš 2025. gada pavasara, un esmu pateicīgs gan autoriem un pētniekiem, kuru darbu izmantoju, gan arī Latvijas Valsts vēstures arhīvam.
Šajā rakstā apskatīšu Latvijas situāciju no 1918. līdz 1940. gadam. Nākamajos rakstos analizēšu Latvijas nebrīves laiku un noslēgumā – periodu kopš neatkarības atjaunošanas.
Starpkaru periods
Līdz ar Latvijas Republikas nodibināšanu, vēlāk Satversmes sapulces sasaukšanu un pirmās Saeimas sastāvu iezīmējās diskusija par baznīcas lomu valstī, sabiedrībā un to mijiedarbībā. Kā vienu no svarīgākajiem notikumiem var atzīmēt civilstāvokļa reģistrēšanu, kas konkrēti attiecās uz laulātību. Kamēr vēl nebija ievēlēts parlaments, Latvijas Tautas padome 1919. gadā pieņēma likumu, ka “visi agrākie Krievijas impērijas likumi, kas pastāvējuši Latvijas robežās līdz 1917. gada 24. oktobrim, ir spēkā, ciktāl tie nav atcelti ar jauniem likumiem un nerunā pretī Latvijas valsts iekārtai un Tautas padomes platformai”.[2] Vēlāk pieņēma likumu “Par laulību”, lai gan to neatbalstīja Latgales pārstāvji. Tika nodibinātas dzimtsarakstu nodaļas, kuras ieguva tiesības reģistrēt dzimšanas faktu, laulību un miršanu. Personām, kuras vēlējās salaulāties, par to bija mutiski vai rakstiski jāpaziņo dzimtsarakstu nodaļai un tad noteiktā laikā jāsalaulājas vai nu dzimtsarakstu nodaļā, vai pie garīdznieka.[3] Birokrātisko noteikumu dēļ visu procesu pārvaldīja dzimtsarakstu nodaļas: laicīgā vara sagatavoja prasības, un tās bija jāpilda baznīcai, kurā laulāja. Pret šo kārtību iebilda reliģiskās konfesijas. Arī daļa iedzīvotāju un pagastu pārvaldes nebija apmierinātas ar šīm prasībām, tāpēc vēlākos gados likuma nosacījumus mainīja.[4]
Kāda tad bija reliģiskā situācija Latvijā 1920. gados? Pēc 1920. gada Tautas skaitīšanas datiem visvairāk – 57,3% – bija luterāņi, 23,5% bija Romas katoļi, 8,7% grieķu katoļi (pareizticīgie), 5% Mozus ticīgie, 4,6% vecticībnieki, 0,6% citi protestanti (piemēram, baptisti, adventisti) un 0,3% – pārējie (citu reliģiju pārstāvji, kā arī tādi, kuri atzīmēti “bez ticības”).[5] Taču, kā jau iepriekš atzīmēts, šie skaitļi nereti tikai formāli uzrādīja piederību kādai no konfesijām.
Citi materiāli uzrāda gluži atšķirīgu skatu. Piemēram, Latvijas pilsoņu ievēlētajā pirmajā parlamentā – Satversmes sapulcē – no 150 deputātiem 26 savās deputātu kartītēs pie atzīmes par ticību nebija ierakstījuši neko.[6] Debatēs par Satversmi deputāti sprieda, vai tās ievadā vajag iekļaut pateicības vārdus Dievam par Latvijas valsti, kas iegūta Neatkarības cīņās. Deputāts, katoļu priesteris Francis Trasuns no Latgales Kristīgo zemnieku savienības piedāvāja Satversmes ievadā ierakstīt pateicību Dievam par Latvijas brīvību (kā piemēru minot ASV, kur konstitūcijā tas ierakstīts). Cits deputāts Kārlis Irbe (Kristīgā nacionālā savienība) nāca klajā ar formulējuma priekšlikumu: “Pateikdamies Visuvarenajam Dievam par iegūto brīvību”. Balsojumā tikai 17 deputātu atbalstīja šo ierosinājumu, 68 bija pret, 47 atturējās, 19 nebija ieradušies sēdē. Pēc dažiem mēnešiem atkārtoti par šo balsoja un vairs tikai 11 deputāti atbalstīja pateicības Dievam teksta iekļaušanu Satversmes ievadā.[7] Lielākie iebildumi izskanēja no sociāldemokrātiem un citiem kreiso partiju pārstāvjiem. Atbalsts kreisajām idejām tolaik bija nozīmīgs, jo Satversmes sapulces vēlēšanās sociāldemokrāti ieguva 57 no 150 vietām.
Attieksmi pret reliģiju uzrādīja arī citi jautājumi, tajā skaitā par ticības mācības pasniegšanu skolā. Jau pirms neatkarības pasludināšanas par šo tematu diskutēja ne tikai politiķi. 1917. gadā Tērbatas latviešu skolotāju kongresā strīdējās, vai baznīca un skola ir šķiramas vai arī ne. Irēna Saleniece promocijas darbā, kurā analizēta Latvijas skolu politika starpkaru periodā, raksta: “Strīdu izraisīja jautājums par skolas un politikas, skolas un baznīcas attiecībām. Par otro jautājumu debatēs piedalījās ap 40 delegātu. Vai jāšķir baznīca no valsts un skola no baznīcas? Vai nepieciešams ticības mācība skolā? Viedokļi bija dažādi: piedāvāja atstāt ticības mācību skolās kā obligātu priekšmetu, padarīt to neobligātu, izslēgt to no skolu programmām. Atkārtotā balsošanā nolēma, ka “no sabiedriskām skolām reliģijas mācība izslēdzama”. Latgalei piešķīra pašnoteikšanās tiesības šajā jautājumā.”[8] Tiesa, šāds lēmums nebija saistošs neatkarību ieguvušajai Latvijas Republikai, taču uzrādīja pastāvošos viedokļus par reliģiju un tās lomu valstī. 1919. gadā Izglītības ministrija publiskoja aptauju, kurā Rīgas skolu bērnu vecāki atbildēja par ticības mācības pasniegšanu. Rezultātā no 4141 anketām tikai 52 negribēja, lai viņu bērniem mācītu par ticību.[9] Nekas sīkāk par anketēšanu nav zināms, tāpēc šos datus diez vai var saukt par reprezentatīviem.
Divus gadus vēlāk Izglītības Ministrijas “Mēnešrakstā” publicēja rakstu “Pamatskolu padomju lēmumi attiecībā uz svešu valodu un ticības mācību”, kurā skolu departaments “izsūtīja uzaicinājumu pamatskolu padomēm šī gada 8. janvārī iepriekš pārrunāt rīkojumā norādītos jautājumus bērnu vecāku pilnā sapulcē, tad taisīt savus motivētus lēmumus un šādu materiālu iesūtīt Skolu departamentam, aizrādot, ar kādu balsu vairākumu skolas padome izteikusies par vai pret katru atsevišķu atzinumu”.[10] Attiecībā pret ticības mācību jautājumi bija šādi (rakstība saglabāta kā oriģinālā):
“1. Vai ticības mācības pasniegšanai jābūt obligātiskai priekš skolas, t. i. vai skolai ir pienākums gādāt par to, lai tiem skolēniem, kas vēlas, tiktu pasniegta ticības mācība?
2. Vai ticības mācības pasniegšanai jābūt obligātiskai priekš skolēniem, t. i. vai ticības mācība jāmācās visiem skolēniem līdzīgi citiem priekšmetiem, jeb vai skolēni var ar vecāku atļauju atteikties no ticības mācības?”[11]
Jautājumus uzdeva tikai latviešu skolām (pamatskolām), no kurām 77% gadījumu arī saņēma atbildes. Vislielākā atsaucība bija Vidzemē, bet vismazāk atbilžu (tikai nedaudz pāri pusei) – Latgalē. Lai gan jautājumi bija tikai divi – vai nu ticības mācībai jābūt obligātam priekšmetam, vai (pēc būtības) izvēles priekšmetam –, “ienākušās ziņas aizrāda arī uz trešo varbūtību, ka ticības mācība pavisam izmetama iz pamatskolu programmas”.[12]
Saņemtā informācija no skolu padomēm[13] liecināja, ka aptuveni trešdaļa atbalstījusi ticības mācības pasniegšanu skolēniem obligātā kārtā, bet vairākums (60%) no anketām pārstāvēja viedokli, ka tā tikai skolai obligāti jānodrošina, taču nav visiem skolēniem obligāti mācāma. 86 no 948 jeb 9% skolu kategoriski iebilda vispār iekļaut ticības mācību apgūstamo priekšmetu sarakstā.[14] Protams, Latgalē attieksme pret šo tēmu bija pretēja – vairākums vēlējās, lai ticības mācību apgūst visi skolēni, un tikai 2,5% skolu pret to iebilda.[15] Ticības mācība 1920. un 1930. gados skolās tika pasniegta. Tiesa, skolēni varēja neapmeklēt ticības mācības stundas, ja vecāki bija rakstiski izteikuši iebildumus, un arī skolotājiem nebija obligāti jāpasniedz ticības mācība.[16]
Vienlaikus, kā uzsvēris emeritētais baptistu bīskaps Jānis Tervits, Latvijā tolaik notika liela garīga atmoda baptistu draudzēs.[17] 1909. gadā “Latvijā bībelīgi tika pagremdētas 428 personas”,[18] 1911. gadā – 229, 1913. gadā – 286, bet 1920. gadā – jau 795, 1921. gadā – 1307, 1922. gadā – 1116, 1923. gadā – 384 un 1924. gadā – 269 cilvēki. Baptistu skaits visā starpkaru periodā turpināja pieaugt.
Par kristīgo attīstību Latvijas luteriskajā baznīcā iespējams uzzināt vairāk, jo tā vismaz formāli skaitījās lielākā konfesija un bija pieejams visplašākais informācijas klāsts. Ludvigs Adamovičs 1920. gados iedziļinājās jautājumā, kā aprakstīt “draudžu reliģiski tikumisko dzīvi”, kas ir grūtāk izzināma nekā baznīcas ārējais stāvoklis.[19] Viņš rakstīja: “Baznīcas ārējās dzīves notikumi viegli novērojami un pārskatāmi, bet reliģiski tikumiskā dzīve savā būtībā nav tieši pieejama novērošanai, par viņu var spriest tik no viņas dažādiem ārējiem izpausmes veidiem: baznīcas apmeklēšanas, piedalīšanās pie sakramentiem u.t.l.” Viņš turpināja, ka statistikas “dati par baznīcēnu un dievgaldnieku skaitu, par baznīcas laulību, kristību un apbedīšanas gadījumu skaitu, samērā ar vispārējo laulības, dzimstības un mirstības statistiku ir tādēļ svarīgs izejas punkts baznīcas iekšējās dzīves novērtēšanā. Bet ar šādiem datiem par baznīcas ceremoniju izpildīšanu vien nekādā ziņā nepietiek, tie var būt reizēm liecība tikai par sastingušu tradīciju uzturēšanu, par ārējo baznīciskumu. Tādēļ parasti mēdz vērot arī dažādas negatīvas parādības, kas liecina par draudžu reliģiski tikumiskās dzīves trūkumiem, kā piem. sektu pieaugšana un rosība, ārlaulības bērnu skaits, dažādu netikumu izplatīšanās, nemiers ar baznīcu, atkritušo skaits u. t. t. Tikai visu to vērā ņemot, var cerēt iegūt cik necik pareizu pārskatu par baznīcas un draudžu reliģiski tikumisko dzīvi”.[20]
Luterāņu baznīcu pilnvērtīgu uzturēšanu un attīstību ietekmēja mācītāju skaita trūkums pēc kara (lielinieku periodā nogalināti vai miruši 29 mācītāji, no tiem 7 bija latvieši), izpostītās baznīcas un citi apstākļi. “Vispārīgi baznīcas dzīve šādos apstākļos,” Adamovičs secināja, “lielā mērā atslāba, bet ļaudis tomēr meklēja, meklēja kaut kādā ceļā sasniegt baznīcas kristību, laulību un apbedīšanu, ar retiem izņēmumiem.” Salīdzinot ar pirmskara laikiem, dievkalpojumu apmeklējums bija krities, tie bieži vien notika neregulāri, un vienīgi svētku dienās draudzes bija pilnas. “Interesanti atzīmēt, kā pēdējā laika liecības rāda, ka kārtēju baznīcēnu skaits sevišķi sašļucis uz laukiem, kamēr pilsētās tas dažkārt pat liekas pieaudzis. Arī dievgaldnieku skaits bija pavisam niecīgs. 1920. g. statistiskie dati uzrāda, samērā ar agrākiem laikiem, viņu samazināšanos apm. piecas reizes. (Piem. Jelgavā agrāk pilsētā bijušas 9000 personas, 1920. g. pa visu prāvesta iecirkni tik 6800 personas).” Adamovičs atzīmēja, ka “1922. g. vasarā mācītāju konferencē bīskapa tēvs ziņoja, ka palikusi tik 1/10 daļa no agrāk. dievgaldniekiem”. “Liels bija Kurzemē arī to kristību skaits, kas nodarītas bez mācītāja (t. s. steigu kristības) – 692 (1920. g.); un pie mirušo apbedīšanām mācītājs vietām pat pie desmitās daļas nav piedalījies, piem. Dobeles iec. 1920. g. no 1111 mirušiem mācītājs apbedījis tik 226, Kandavas iec. no 775 – 75. Jāpiezīmē gan, ka Kurzemē uz laukiem mācītājus uz bērēm agrāk aicināja tikai viens otrs dižmanis, kas mācītājam stāvēja tuvu, citus pa lielākai daļai “apstāvēja” pērminderi, ķesteri vai citi kādi iecienīti “izvadītāji”.” No šīm liecībām jāsecina būtiska reliģiskās dzīves lejupslīde, it sevišķi Kurzemē.
Tā kā valsts statistikas pārvaldē ziņas no dzimtsarakstu nodaļām sākumā saņēma trūcīgi, nav iespējams vispārīgi noteikt, cik daudzos gadījumos cilvēki apzināti neizvēlējās baznīcas laulību, kristību un apbedīšanu. Rīgā civillaulību skaits bija diezgan liels.[21] 1922. gada dati rāda, ka no Rīgā noslēgtām 2713 laulībām 814 tika noslēgtas dzimtsarakstu nodaļā (30%).[22] Skaidrojumi aprakstītajām pārmaiņām ir izvirzīti vairāki: ka caurmērā uz vienu lauku mācītāju bija pārāk liels draudzes locekļu skaits, ka draudzes šķīra liels attālums un ka bija materiālas grūtības, jo agrārās reformas laikā tika konfiscēti daudzi īpašumi. Adamovičs citē kādu prāvestu, kurš izteicās par vēl citiem apstākļiem, kas noteikuši luterānisma lejupslīdi: “Tie ir tagadnes ārkārtīgie notikumi un mūsu dienu politiskie un ekonomiskie jautājumi, no kuriem neviens nevar izvairīties ir gribēdams. Tie izceļ visas saknes. Bez tam nemitoša gādība par valdības nodevām un mūžīgā sacenšanās saimniecības lietās, skriešana un braukšana naudas peļņā un veikalnieciskā mantas gūšana padara, ka retiem atliek vaļas domāt uz to, kas vajadzīgs dvēselei. Ir daudzi cilvēki, kam sirds vēl deg uz dievvārdiem un kas labprāt turas Dieva valstības kārtībā. Tiem stāv blakus pulks remdenu un vienaldzīgu ticības lietās. Abējiem pa vidu jaucas atkritēji un atklāti neticībnieki, Dieva liedzēji un ticības zaimotāji… Tad vēl nāk klāt dažādi laicīgi izrīkojumi, kurus daži atrod kā pretsvaru baznīcas piedāvājumiem. Citi atkal saviem cietušiem nerviem meklē atpūtu kairinājumos un baudās.”[23]
Aplūkojot statistiku par laulību skaitu, redzama izteikta atšķirība dažādās Latvijas vietās. 1929. gadā Latvijā kopumā baznīcās noslēgto laulību īpatsvars bija 89%, bet visvairāk dzimtsarakstu nodaļās reģistrēja Rīgā – 21% (tas bija mazāk kā 1920. gadu sākumā, kad gandrīz trešdaļa laulību notika jaundibinātajās dzimtsarakstu nodaļās[24]). Pārējos reģionos mazāk kā desmitā daļa laulājās ne pie garīdznieka: Vidzemē tie bija 9%, Kurzemē un Zemgalē – 8%, bet Latgalē – tikai 6%.[25] Daugavpilī laulību pie garīdznieka īpatsvars 1929. gadā bija 89%,[26] bet 1939. gadā – 80%,[27] Jēkabpilī 1938. gadā – 98% (1937. gadā – 93%),[28] Talsos 1939. gadā 88%.[29]
Par dievkalpojumu apmeklētību starpkaru periodā var mēģināt iegūt informāciju ne tikai no to laiku materiāliem, bet arī citiem avotiem, piemēram, aptaujām. Aptaujas gan, tāpat kā mūsdienās, noteikti nesniedz pilnu ainu. 1996. gadā 60% no cilvēkiem, kas bija vismaz 65 gadus veci (tātad dzimuši 1930. gadu sākumā vai senāk) norādīja, ka bērnībā tikuši reliģiski audzināti. Taču, ja aplūko tikai tos, kuriem mājās lietotā valoda bija latviešu vai kuri dzimuši Latvijā, reliģiski audzināto īpatsvars bija lielāks.[30] Viens secinājums, apskatot konkrētos skaitļus, ir tāds, ka situācija Latvijā tolaik bija visai fragmentēta – vairākums iedzīvotāju bija saistīti ar ticību un reliģisku (lielākoties kristīgu) praksi, taču bija arī nozīmīgs iedzīvotāju skaits (varbūt trešdaļa vai mazāk no Latvijas kopskaita) bez reliģiskām saknēm un prakses.
Lai novērtētu reliģiskās dzīves aktivitāti, jāpiemin arī demogrāfiskā statistika. 1925. gadā Latvijā uz 1000 iedzīvotājiem piedzima 22,2 bērni, bet 1937. gadā – 17,7.[31] Lai gan Latgale joprojām bija līdere starp reģioniem (22,3 dzimušie uz 1000 iedzīvotājiem), kritums 12 gadu laikā bija nozīmīgs – no 32,3 dzimušajiem uz 1000 iedzīvotājiem. Pārējos reģionos tas svārstījās no 16,1 līdz 17,8, izņemot Rīgu, kur tas bija 13,3.[32] Summārais dzimstības koeficients 1937. gadā attiecīgi bija šāds: Latvijā 2,16, pilsētās 1,55, laukos 2,57; Kurzemē 2,04, Vidzemē 2,17, Zemgalē 2,20, Latgalē 2,91, Rīgā 1,35.[33]
No lielākajām ticīgo grupām 1937. gadā viszemākā dzimstība bija Mozus ticīgajiem (13,5 uz 1000 iedz.) un protestantiem (14,6), vidēji liela bija pareizticīgajiem (18,9), lielāka katoļiem (22,2), bet vislielākā – vecticīgajiem (30,1).[34] 1937. gadā no dabīgā pieauguma +6800 iedzīvotāju 5200 deva Latgale.[35]
“Pareizticīgo baznīcas statistika 1934. gadā rāda, ka no ļaužu skaitīšanās uzdotiem pareizticīgajiem kādi 20000 palikuši nereģistrēti nevienā draudzē,” atzīmēts Latviešu Konversācijas Vārdnīcā.[36] Visā valstī reālo draudžu locekļu skaits bija mazāks nekā tautas skaitīšanās minētais, un tas atšķīrās pēc tā, kāds bija konkrētās konfesijas organizācijas veids – kā tika reģistrēti draudžu locekļi. Piemēram, statistika par 1940. gada 1. janvāri rāda, ka katoļu konfesijai piederīgo skaits ir 477 tūkstoši, bet draudzes locekļu skaits – 419 tūkstoši. No 1 075 000 piederīgajiem pie Evaņģēliski luteriskās baznīcas tikai 825 tūkstoši skaitījās pie draudzes, no 107 tūkstošiem vecticībnieku 97 tūkstoši bija draudzēs, no 21,6 tūkstošiem baptistu konfesijai piederīgo 13,4 bija draudzēs.[37] Vecticībnieki, kā iepriekš noskaidrojām, bija ar augstāko dzimstības koeficientu, kuru izskaidroja viņu reliģiskā pārliecība: “Vecticībnieki konservātīvi turas pie savām parašām un labu tiesu vēl noteikti norobežojas no visiem citiem iedz. Viņu nozīmi stiprā mērā mazina viņu sadalīšanās vairākās nozarēs.”[38]
Citas ziņas liecina, ka kristiešu vēlme evaņģelizēt un aizstāvēt savu ticību bija liela. To uzrāda Latvijas ticīgo apvienības 1930. gada augustā Rīgā notikušais Bībeles Gājiens, kura dalībnieku skaits sasniedza 25 tūkstošus. Gājiena noslēgumā teica runas, kā arī pieņēma vairākus punktus, kurus vēlāk iesniedza valdībai. Tie bija:
“1. Ievērojot to apstākli, ka mēs sūtam mūsu bērnus skolās, lai viņi mācītos derīgas zināšanas un tikumību, bet nevis bezdievību un neticību, – mēs prasām, lai skolotājiem skolās tiktu aizliegts jebkādā veidā izsacīties nicinoši vai neticības garā par Dievu un Bībeli.
2. Izstrādāt likumus, kas aizliegtu alkohola lietošanu valstī.
3. Ar likumu norobežot Dieva zaimošanu valstī, mutiski un rakstiski.”[39]
Vērtīgs vēsturisks krājums ir Latvijas Romas katoļu draudzes,[40] kurā apkopota informācija par katoļu baznīcām – vispārīgi fakti par draudzi, tās atrašanās vietu, vēsturi, priesteriem, kas kalpojuši, draudzes robežās dzīvojošo iedzīvotāju tautību un konfesionālo sadalījumu, kā arī dati par kristību, laulību, apbedīšanu un pirmo sv. Komūniju skaitu. Šādi pārskati pieejami no 1920. gadiem līdz 1990. gadu pirmajai pusei.[41] Tā, piemēram, apzinātajās draudzēs 1930. gados 94% kristību gadījumu bērna vecāki bija laulāti baznīcā; pārējie kristītie bērni bija dzimuši nelaulātiem vecākiem. Rēzeknes–Aglonas diecēzē situācija bija vēl labāka – tur 96% no kristīto bērnu vecākiem bija laulāti kādā katoļu draudzē, bet Rīgas arhidiecēzē – nozīmīgi mazāk. Tāpat izceļams ir fakts, ka gandrīz visas kristības 1930. gados notika drīz pēc dzimšanas, maksimums – dažas nedēļas vēlāk. Kā tālāk redzēsim, 1970. un 1990. gados kristības notika daudz lielākā vecumā.
Pēc tautas skaitīšanas datiem luterāņi skaitliski apsteidza nākamo lielāko kristīgo grupu – katoļus – vairāk nekā divkārt, taču realitāte, domājams, bija stipri atšķirīga. Somu baznīcas pētnieks Jouko Talonens pārskatā par Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu laikā no 1918. līdz 2018. gadam rakstīja: “Vai tā sauktā LELB “tautas baznīca” patiešām pastāvēja Latvijā starpkaru periodā? Tomēr ir grūti novērtēt Latvijas luteriskās baznīcas stāvokli Otrā pasaules kara priekšvakarā. Ja 1925. gadā 57 % no 1,9 miljoniem Latvijas iedzīvotāju bija LELB locekļi, bet 23 % bija katoļi, tad 1935. gadā šie rādītāji bija attiecīgi 55 % un 24 %. 1938. gadā 41 % no 36 386 dzimušajiem tika kristīti luteriskajā baznīcā, 49 % no 16 735 laulībām tika noslēgtas pēc luteriskā rita un 45 % no 26 703 mirušajiem tika apbedīti ar luteriskajiem rituāliem. Tādējādi, lai gan vairākums iedzīvotāju bija luteriskās baznīcas locekļi, mazāk nekā puse tautas piedalījās baznīcas svētajos rituālos.”[42] Arī citi autori ir apšaubījuši LELB kā “tautas baznīcas” statusu 1920. un 1930. gados.[43]
Sākumā norādīju, ka piederība pie kādas kristīgās konfesijas vai citas reliģijas tautas skaitīšanā tika reģistrēta formāli, tomēr ir vērts šajā jautājumā nedaudz iedziļināties. Plašajā izdevumā par 1930. gadā notikušo tautskaiti aprakstīja to, kā noteica iedzīvotāju ticību, un norādīja uz svarīgu aspektu, kas ietekmēja gala rezultātus: “Jāpiezīmē, ka dažā ziņā kā 1930. gada skaitīšana, tā arī iepriekšējās skaitīšanas nav devušas pilnīgus rezultātus. Dažādie sektanti vairāku iemeslu dēļ bieži atturas no savas konfesionālās piederības nosaukšanas, bet gan uzdod to ticību, pie kuras viņi agrāk piederējuši. Ir iemesli pieņemt, ka Latvijā ir vairāk baptistu un adventistu, nekā tautas skaitīšanā konstatēts. Kas attiecas uz personām, kuras atzīmējušas “bez ticības”, tad šinī rubrikā ir uzņemti bērni, kuri reģistrēti vienīgi dzimtsarakstu nodaļā, un tādas personas, kuras noteikti Iiedzās nosaukt konfesiju, kurā viņi kristīti. No otras puses, jāpiezīmē, ka tas apstāklis, ka skaitāmā persona ir nosaukusi zināmu noteiktu konfesionālu vienību, vēl nenozīmē, ka šī persona ir kādas noteiktas draudzes loceklis.”[44] 1935. gada skaitīšanā, salīdzinot ar 1925. gadu, luterāņu skaits pieauga tikai par nepilniem 2%, bet katoļu – par 14% un vecticībnieku skaits – par vienu piektdaļu. Pieaugums Romas katoļiem bija par 60 tūkstošiem, vecticīgajiem – par 18 tūkstošiem (aptuveni tikpat, cik luterāņiem, vienīgi pēdējo kopskaits formāli skaitījās desmit reižu mazāks). Strauji palielinājās citu protestantu skaits, tomēr absolūti pilnu skatu tas nedeva.[45]
1939. gadā LELB arhibīskaps Teodors Grīnbergs sniedza pārskatu par draudzēs notikušo iepriekšējā gadā.[46] Apskata sākumā arhibīskaps secināja, ka LELB baznīcu apmeklētāju skaits ir “samērā mazs. Pilsētās baznīcas ir labi apmeklētas, uz laukiem turpretī – pavāji”. Tāpēc, izvērtējot, kāds bija Baznīcas stāvoklis 20. un 30. gados, lieti noder ne tikai statistiskie dati, bet arī laikabiedru liecības. Arhibīskapa Grīnberga ziņojumā izcelts, ka meklēti cēloņi, kāpēc draudzes apmeklē salīdzinoši maz tautas. Kā viens no tiem minēts apstāklis, ka dievkalpojumu laikā izskan radiodievkalpojumi, kurus vēlējās pārcelt uz vēlāku stundu, lai nebūtu paralēli.[47] Šis iemesls gan ir drīzāk anekdotisks. “Mums trūkst īsta svētdienas miera. Ja tas mums būtu, tad baznīca atkal kļūtu par sanākšanas centru. (..) Ja atņemam tautai svētdienu, kā atpūtas un dievkalpošanas dienu, tad mēs tai atņemam dzīves sauli.”
Tobrīd LELB bija reģistrēti 376 tūkstoši draudzes locekļu, dievgaldnieku skaits – tikai 190 tūkstoši, no kuriem 120 tūkstoši bija sievietes. Tātad sieviešu procentuāli bija vairāk, lai gan starp kristītajiem un iesvētītajiem meiteņu un zēnu skaits bija līdzīgs. Luteriskajā ticībā no citām konfesijām bija ienākuši visvairāk pareizticīgie (418) un katoļi (408), 65 baptisti un 27 adventisti, un neliels skaits citu konfesiju un reliģiju pārstāvju.[48]
Interesants pētniecības avots ir cilvēku atmiņas par šo laiku. “Garīgais darbs Trikātas draudzē un Vijciemā bija plašs un intensīvs, regulārie dievkalpojumi svētdienās un svētkos Trikātā katru svētdienu, izņemot vienu, kad dievkalpojums notika Vijciemā,” savā autobiogrāfijā rakstīja mācītājs Roberts Feldmanis, kurš kā LELB mācītājs darbojies no 1930. līdz 1990. gadiem un piedzīvojis okupācijas režīmus, apcietinājumu un dzīvi kā reliģiskā brīvībā, tā arī laikā, kad kristietību nīdēja.[49] “Aukstā baznīcā tik daži cilvēki – Lipskalna nespējnieku mājas iemītnieces. Pārējie trikātieši – draudzes locekļi un darbinieki – tikai retumis pa kādam. Draudzi itin kuplu redzēju kristībās, laulībās un bērēs. Mājās un sevišķi kapsētā un bēru mājā sanāca itin prāva “draudze”. Vijciemā bija citādi. Retajos – reizi mēnesī – dievkalpojumos senatnīgā koka baznīca bija kupli apmeklēta. Ziemassvētku svinēšana Vijciema skolā ar dievgalda rakstura ievadījumu, kora un draudzes dziesmām bija skaista un visiem celsmīga.”[50]
Atsevišķi aplūkojams noteikti ir laika posms pēc 1934. gada, kad notika Kārļa Ulmaņa apvērsums. Mani novērojumi liecina, ka kopumā konfesijas pieņēma “spēles noteikumus” un dažādos veidos izteica pateicību vadonim par valstī notiekošo (gadagrāmatās un citos izdevumos veltīja atsevišķas lapas Kārlim Ulmanim, u. tml.), speciāli pielāgoja dievkalpojumu kārtību, lai vispirms aizlūgtu par vadoni, valdību, aizsargiem un citiem un tikai tad pateiktos Dievam. “Draudzes uztvēra kā vienu no propagandas instrumentiem. Visas konfesijas saņēma valsts iestāžu rīkojumus par Vienības un citu svētku svinēšanas kārtību. Starp baznīcā svinamām dienām bija arī vadoņa dzimšanas diena.”[51] Tāpat autoritārisma laikā tika ieviesti jauni likumi, kas veicināja varas centralizāciju konfesijās. Piemēram, LELB šajā laikā nenotika neviena sinode, bet tika palielināta arhibīskapa vara. Ticības mācību noteica kā obligātu.[52]
Vienā no rakstiem, kas publicēts neilgi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, analizēta ebreju piederība savai reliģiskajai grupai. Piemēram, laika posmā no 1935. līdz 1940. gadam no apmēram 80 tūkstošiem ebreju Latvijā to skaits, kas maksāja par “savu vietu” sinagogās un lūgšanu namos, bija 23 tūkstoši; attiecība bija lielā amplitūdā dažādās Latvijas pilsētās. Valdemārpilī, Smiltenē un Alūksnē gandrīz visi ebreji bija aktīvi reliģiskās dzīves dalībnieki (vismaz spriežot pēc maksāšanas fakta), turpretī lielākās pilsētās – Rīgā, Daugavpilī un Ventspilī – īpatsvars nesasniedza pat vienu piektdaļu. Raksta autors Boriss Volkovičs gan uzsver, ka tik virspusēji šos datus analizēt nevar, jo jāņem vērā, ka reliģiskās kopienas bija nozīmīgas daudz plašākai ebreju daļai: tās nodarbojās ar labdarību, izglītību, sociālo palīdzību u. tml.[53]
1940. gada martā Baznīcu un konfesiju departaments atskatījās uz 1939. gadu reliģiskajā dzīvē. Darbības pārskatā lasāms: “Reliģiskā darba sēkla ir kaisīta visplašākos tautas slāņos, un pie draudzēm atgriezušos skaits no jauna ir pieaudzis.”[54] Tomēr lielais aizbraukušo vācbaltiešu zaudējums netiek pieminēts, izņemot piezīmēs zem tabulas par konfesiju kopsavilkumu.[55]
Iegūt dziļāku skatījumu uz 20. un 30. gadu norisēm vecticībnieku, jūdu un pareizticīgo reliģiskajā ainā liedz apstāklis, ka, salīdzinājumā ar pārējām konfesijām – luterāņiem, katoļiem, baptistiem (un citiem kristiešiem, tiesa, to skaits tolaik bija samērā mazs[56]), par šīm kristīgajām kopienām ārpus tautas skaitīšanas datiem statistiskie materiāli ir trūcīgi. Atsevišķos akadēmiskos darbos pētītas Latvijas kristīgās konfesijas un citas reliģiskās grupas, taču tajos statistika ir ņemta no tautas skaitīšanām un pārsvarā analizētas attiecības ar valsti vai kas tamlīdzīgs, nevis reliģiskā prakse.[57]
Kopumā var secināt, ka sabiedrība 1920.–1930. gados bija samērā dažāda. Absolūtais vairākums skaitījās pie kādas reliģiskās grupas, vienas vai otras kristīgās konfesijas, taču vairāki avoti uzrāda neviennozīmīgu ainu. Piemēram, luterāņi pēc tautskaites datiem bija vairāk nekā puse no visiem Latvijas iedzīvotājiem, taču dalība draudžu dzīvē, visticamāk, vairumam nebija ikdiena. Gandrīz visi bija kristīti vai, ja precējās, to darīja baznīcā, bet regulārs dievkalpojumu apmeklējums nebija plaši izplatīts, tāpēc šos kristītos var saukt par kultūras kristiešiem. Pārējo konfesiju loma un nozīme Latvijā pieauga, jo to noteica labāki dzimstības rādītāji (bet ne tikai šī iemesla dēļ) katoļu un jo īpaši vecticībnieku vidū. Latvijā starpkaru periodā reliģijas nozīme cilvēku dzīvē bija reģionāli atšķirīga. Tas uzskatāmi izpaudās attieksmē pret ticības mācības pasniegšanu skolās (Latgalē šādu ideju atbalstīja salīdzinoši vairāk nekā valstī kopumā, par ko var pateikties katoļiem un vecticībniekiem). Arī politiskajā laukā reliģijas jautājums bija svarīgs, vienīgi ar atšķirīgiem mērķiem. 1920. gadu sākums Latvijas parlamentā uzrādīja sīvu ideju sacensību – vieni vēlējās, lai jaunā valsts būtu kristīga vismaz vārdos, ja ne praksē, bet citu aizstāvētā ideoloģija centās mazināt reliģijas lomu.
[1] https://telos.lv/latvijas-iedzivotaji-vertibu-aptaujas/
[2] Balodis, R. (2000). Valsts un baznīca. Nordik, 496. lpp.
[3] Turpat, 497. lpp.
[4] Turpat.
[5] Piederība pie kādas no konfesijas reģistrēta šādi: (1) ierakstīta tā ticība, kurā cilvēks kristīts vai izpildīts cits garīgs rits; (2) ja mainījis ticību, ierakstīta jaunā, kāda ir skaitīšanas laikā; (3) ja persona reģistrēta tikai dzimtsarakstu nodaļā, tad ticība ņemta no tēva; ja tēva nebija, tad no mātes. Tautas skaitīšanas materiālā norādīts, ka mērķis šajā gadījumā nebija noskaidrot iedzīvotāju iekšējo pārliecību, un tādēļ dati par iedzīvotāju ticību rāda tikai formālu piederību pie konfesionālajām savienībām. Noskaidrojot ticību, nepiederēšana nevienai draudzei netika ņemta vērā. Iedzīvotāji, kuri uzskatīja, ka nepieder ne pie vienas ticības, skaitīti kā bez ticības. Metode ņemta no 1935. gada skaitīšanas pārskata: https://stat.gov.lv/sites/default/files/publication/Vecas%20statistikas%20gramatas/1935%20Tautas%20skaitisana/1935_TSK-2dala.pdf
[6] Vēsturnieka Jāņa Siliņa teiktais Latvijas kristīgā radio raidījumā “Gaismas ceļš” – “Kāpēc Dievu atstāja aiz borta. Latvijas Satversme”. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=30s5NcOu-nQ
[7] Vēsturnieka Jāņa Šiliņa lekcija “Kāpēc Dievu atstāja aiz borta? Politiķu diskusijas par Satversmi 1921.–1922. g.” konferencē “Reformācijas Krāsas”. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=O-9TYljWxcw&t=462s
[8] Saleniece, I. (1994). Latvijas Republikas skolu politika 1918–1934. Daugavpils, 25. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/items/2328ed98-be99-4ad8-b627-1a93101fee3c Šajā konkrētajā balsojumā, kā raksta pētniece, “apšaubāmu uzvaru” izcīnīja sociāldemokrāti, jo “Par” balsu bija visvairāk, bet ne vairākumā (83 par, 78 pret, 10 atturējās), kā arī tika apšaubītas kongresa pilnvaras, jo Tērbatas kongresā 1917. gadā piedalījās delegāti, nevis visi skolotāji.
[9] Turpat, 100. lpp.
[10] “Pamatskolu padomju lēmumi attiecībā uz svešu valodu un ticības mācību” (1921). Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, (6).
[11] Turpat.
[12] Turpat.
[13] To sastāvā bija visi skolas skolotāji, bērnu vecāku priekšstāvji, skolas ārsts, pašvaldības priekšstāvis un to organizāciju pārstāvis, kuras materiāli pabalsta skolu. No Izglītības Ministrijas rīkojuma par skolu padomēm. Pieņemts 1919. gada 25. augustā.
[14] “Pamatskolu padomju lēmumi attiecībā uz svešu valodu un ticības mācību.” (1921). Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, (6).
[15] Turpat.
[16] Turpat, 39. lpp.
[17] Tervits, J. (1999). Latvijas baptistu vēsture (21. nodaļa “Garīgās atmodas kustība 1918–1923”).
[18] Baptisti nekrista mazus bērnus, bet tikai tos cilvēkus, kas apzināti spēj atzīt, ka pieņem Jēzu Kristu par savu Pestītāju. Luterāņu, katoļu un citu konfesiju mācība un prakse šajā ziņā atšķiras.
[19] Adamovičs, L. (1926). Reliģiskā dzīve Latvijas evaņģēliskā baznīcā valsts pirmajos pastāvēšanas gados. Ausma, (3), 110–117
[20] Turpat.
[21] Ar civillaulību domāta laulība, kas noslēgta dzimtsarakstu nodaļā.
[22] Adamovičs, L. (1926). Reliģiskā dzīve Latvijas evaņģēliskā baznīcā valsts pirmajos pastāvēšanas gados. Ausma, (3), 110–117
[23] Publikācijā minēti arī citi aspekti, kas varēja ietekmēt šādu reliģisko stāvokli: “1922. g. februārī noturētā draudžu delegātu sinodē kāds delegāts no Kurzemes pasacīja skaidri un gaiši, ka Kurzemē viņiem neesot vēl nekādas tautas baznīcas, bet tikai “kungu baznīca”.” “1922. g. februārī sinodē mācītājs Ērmanis izteica domas, ka tukšas baznīcas izsprediķojot “liberalie” mācītāji. Šo uzskatu derētu faktiski pārbaudīt. Cik man zināms, tad pie mums tas lāgā neattaisnojas, jo tiem, kurus Ērmaņa mācītājs dēvē par “liberaliem”, vismazāk iemesla žēloties par tukšām baznīcām. Ērmaņa lietotais nosaukums “liberals mācītājs” ņemts no baznīcpolitisku un teoloģisku cīņu terminoloģijas Vācijā 19. g. s. beigās un 20. g. s. sākumā. Tādā nozīmē “liberalu mācītāju”, cik var vērot, Latvijā tik pat kā nemaz nav, sevišķi latviešu aprindās nē.” “Ka izglītība nevairo vienaldzību pret baznīcu, par to liecina kāds īpaši atzīmēts fakts, ka literātu ģimene ar stud. dēliem nāk pie dievgalda.”
[24] Statistika no kāda raksta, kas pievienots Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) 1370. fonda 1. apraksta materiāliem (Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departaments).
[25] Latvijas Republikas Saeima (1931). Saeimas stenogramma (Nr. 9).
[26] “Ziņas par iedzīvotāju kustību” (1929). Latgales Ziņas, (4).
[27] “396 nodibinājuši ģimenes dzīvi” (1940). Daugavas Vēstnesis, (14).
[28] “Jēkabpilī iedzīvotāju skaits pieaug” (1939). Jēkabpils Vēstnesis, (2).
[29] “Jāgādā par dzīvā spēka pieaugumu” (1940). Talsu Vārds, (65).
[30] World Values Survey Association. (2000). World Values Survey Wave 3: 1995–1999. https://www.worldvaluessurvey.org/WVSOnline.jsp
[31] “Dzimstība, mirstība un dabīgais pieaugums 1937. gadā” (1938). Mēneša biļetens (Valsts statistiskā pārvalde), 5.
[32] Turpat.
[33] Autora aprēķins, izmantojot datus no “Dzimstība, mirstība un dabīgais pieaugums 1937. gadā” (1938). Mēneša biļetens (Valsts statistiskā pārvalde), 5.
[34] Turpat. Statistikas par mazākām konfesijām, piemēram, baptistiem, nav.
[35] Turpat.
[36] Švābe, A., Būmanis, A., & Dišlers, K. (Red.). (1935–1936). Latviešu konversācijas vārdnīca (11. sēj.). A. Gulbis, 20 949. lpp.
[37] Informācija no LVVA 1370. fonda 1. apraksta materiāliem.
[38] Švābe, A., Būmanis, A., & Dišlers, K. (Red.). (1935–1936). Latviešu konversācijas vārdnīca (11. sēj.). A. Gulbis, 20954. lpp.
[39] Informācija no LVVA 1370. fonda 1. apraksta materiāliem.
[40] Cakuls, J. (1997). Latvijas Romas katoļu draudzes: kūrijas arhīva materiālu apkopojums. Rīgas Metropolijas kūrija.
[41] 1940. un 1950. gadi ir ar lielāko iztrūkumu – informācija par veiktajām kristībām, laulībām u. tml. ir tikai par dažiem gadiem.
[42] Talonen, J. (2023). Status and Development of the Evangelical Lutheran Church in Latvia from 1918 to 2018: An Outline. Religion. Church. Society, 12, 238. https://helda.helsinki.fi/server/api/core/bitstreams/de92c94e-f6f9-4604-81e9-812da48f3efc/content
[43] Hanovs, D., & Tēraudkalns, V. (2012). Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā, 1934–1940. Zinātne, 269. lpp.
[44] Trešā tautas skaitīšana. Pieejams: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/publikacijas-un-infografikas/1301-tresa-tautas
[45] 1935. gada tautas skaitīšana. Pieejams: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/publikacijas-un-infografikas/1302-ceturta-tautas
[46] “Pārskats par draudžu dzīvi 1938. gadā” (1939). Svētdienas Rīts, (31).
[47] Turpat. Kā liecina LVVA 1370. fonda materiāli, no 1933. līdz 1938. gadam dievkalpojumu pārraide gadā aizņēma vidēji no 130 līdz 170 stundām, un, salīdzinot ar Eiropu, Latvija reliģisku pārraižu daudzumā bija viena no līderēm (Beļevičs, Z. (1964). Baznīca un valsts buržuāziskajā Latvijā: 1920–1940. Rīga).
[48] Turpat.
[49] Feldmanis, R. (2017). Par sevi un sev. Profesora Roberta Feldmaņa fonds.
[50] Turpat.
[51] Hanovs, D., & Tēraudkalns, V. (2012). Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā, 1934–1940. Zinātne, 271. lpp.
[52] Turpat.
[53] Volkovičs, B. (1993). Jūdaisms Latvijā (1920–1940). Reliģija. Vēsture. Dzīve. Reliģiskā dzīve Latvijā (185.–210. lpp.). Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūts.
[54] Baznīcu un konfesiju departaments. (1940). Baznīcu un konfesiju departamenta 1939. gada darbības pārskats. Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA), 1370. fonds, 1. apraksts.
[55] Likvidētas 52 vācu draudzes, un aizbraukuši gandrīz 53 tūkstoši draudžu locekļu.
[56] Adventistu locekļu skaits 1930. gadu beigās bija aptuveni 3 tūkstoši, metodistu – 2,7 tūkstoši, bet, piemēram, baptistu jau bija daudz vairāk – 22 tūkstoši. Pēc LVVA 1370. fonda materiāliem.
[57] Skatīt Runce, I. (2013). Mainīgās divspēles. Valsts un Baznīcas attiecības Latvijā: 1906–1940. LU Filozofijas un socioloģijas institūts. https://dspace.lu.lv/items/3e109850-37bd-4775-8868-53808ed0b1d8 ; Gills, N. (1996). Baznīca un valsts Latvijā 1918–1940 (Ev. luteriskās Baznīcas pieredze). Ceļš, (48), 91–116; Krūmiņa-Koņkova, S. (Red.). (2012). Reliģiozitāte Latvijā: vēsture un mūsdienu situācija. LU Filozofijas un socioloģijas institūts. https://dspace.lu.lv/items/ff6f822b-7636-4dc3-a019-d3391c775ad4; Pazāne, B. (2025). Latviešu pareizticīgo draudžu vieta un nozīme Latvijas Pareizticīgās baznīcas dzīvē 20. gadsimta 20.–30. gados: vispārēji statistikas rādītāji. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2(124), 79–108. https://doi.org/10.22364/lviz.124.04