Cildinājums runas mākslai

Uzruna, kas teikta Latvijas grāmatu izstādē 2023, Ķīpsalā, 4. martā, atverot Aristoteļa Rētorikas otro, laboto un papildināto izdevumu. Tulkojuma autori: Ilze Rūmniece, Vita Paparinska, Līva Rotkale, Ojārs Lāms, Mārtiņš Laizāns, Brigita Kukjalko. Otrā izdevuma redaktori: Ilze Rūmniece, Līva Rotkale, Vita Paparinska, Brigita Kukjalko, Mārtiņš Laizāns. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2023. 344 lpp.[1]

Ak, grāmatu mīlētāji, jūs esat daudzu apbrīnas vērti (sal. Rh. 1414b29), bet vēl apbrīnojamāka ir Aristoteļa Rētorika. Aristotelis – visdižākais starp gudrības mīlētājiem – ir devis mums visvērtīgāko rīku, lai mēs spētu īstenot savu cilvēcisko būtību.

Cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks, kas var lietot valodu, saprātīgi spriest un pārliecināt citus. Viņš vienīgais dara lietas ar vārdiem – pamato vai paskaidro savu rīcību, pārliecina un vada citus, un pats tiek pārliecināts un vadīts. Vārds padara iespējamu valsti un kopienu, un vārds to var arī šķelt. Runas var mums kalpot, un runas var mūs pakļaut.

Vai nebūtu patiešām brīnišķīgi, ja mēs prastu runāt tā, lai mūsos ieklausās? Ir taču apkaunojoši nespēt sev palīdzēt ķermeniski (1355a39–b1). Vai tad nespēt sev palīdzēt ar valodu nav vēl apkaunojošāk? [N]e jau ķermeņa lietojums, bet valoda drīzāk ir cilvēka pazīme (1355b1–2).

Runas māksla [..] ir spēja saskatīt iespējami pārliecinošo ikvienā gadījumā (1355b25–26). Nesakiet, ka jums tas nav svarīgi. [V]isi zināmā mērā cenšas gan pārbaudīt un aizstāvēt kādu prātojumu, gan attaisnoties un apsūdzēt (1354a4–6). Aristoteļa Runas māksla sniedz vispilnīgākās zināšanas ne tikai par to, kā pārliecināt klausītāju par savu nostāju, bet arī par to, kā pārliecināt par pretējo. Un ir jāprot pārliecināt arī par pretējo, nevis tāpēc, lai mēs rīkotos abējādi, jo nevajag pārliecināt par slikto, bet gan tāpēc, lai nepaliktu apslēpts tas, kā ir, un, ja cits netaisnīgi lieto runas, mēs varētu tās atspēkot (1355a29–34).

Ar vārdu radītie pārliecināšanas līdzekļi ir triju paveidu: vieni ir runātāja raksturā, otri ir noteiktas klausītāju attieksmes radīšanā, un trešie – pašā runā, pierādot vai šķietami pierādot (1356a1–4). Runātāja raksturs un klausītāja izjūtas gan nebūs nekā vērtas, ja teiktais netiks pierādīts. Mēs ticam runātājam, ja viņš ir godīgs un raisa jūtas, taču vislabāk mēs ticam tad, kad piekrītam, ka kaut kas ir ticis pierādīts (1355a5–6). Gluži kā ķermeņa daļas veido vienotu ķermeni, tā arī prātojumi un izspriedumi satur kopā visu runu. Tieši runas mākslai raksturīgie izspriedumi, proti, iegalvojumi un paraugi ir pārliecināšanas satvars (1354a15) un ķermenis. Vai tas būtu cilvēka cienīgi – pakļauties vienīgi izjūtām un rakstura valdzinājumam, bet nespēt savus lēmumus attaisnot ar pierādījumiem?

Turklāt mēs vēlamies zināt, kādi pierādījumi ir derīgi un pareizi, un kādi tikai šķiet kaut ko pierādām. Jāraugās, vai pierādījumos no pieņēmumiem nepieciešami izriet secinājums. Proti, īstenos pierādījumos ir tā: ja ir kādas lietas, tad [no tām] sanāk vēl kaut kas cits tādēļ vien, ka tās ir tādas, kādas tās ir (1356b16–17). Piemēram: ja gudrie ir taisnīgi un Sokrats ir gudrs, tad Sokrats ir taisnīgs.

Parasti runas mākslas prātojumos jeb iegalvojumos kāda no izsprieduma daļām ir izlaista. Proti, lai veidotos iegalvojums, kāda priekšstādne vai secinājumsir jāpieliek klāt pašam klausītājam. Un tas ir labi, jo tad klausītājs iesaistās un gūst zināmu prieku no domāšanas.

Tas tā ir, piemēram, šajā iegalvojumā: ja neko nevajag darīt pāri mēram, tad nevajag nedz pārmērīgi mīlēt, nedz pārmērīgi nīst (sal. 1395a26–27). Te izlaists pašsaprotamais, ka pārmērīgi mīlēt vai nīst ir darīt pāri mēram.

Un vēl viens piemērs: ja vīram kādam reiz no dabas vesels prāts, tam bērnus pārāk gudrus skolot nevajag, [..] jo līdzpilsoņi tādus nikni apskaudīs, ne tik par viņu laisko bezdarbību vien (1394a30–33). Proti, ja gudrība raisa skaudību, bet raisīt skaudību ir slikti, tad ir slikti būt pārāk gudram.  

Minētie pierādījumi ir pareizi, proti, to secinājumi patiešām izriet, taču tie nav neatspēkojami vai neapstrīdami. Piemēram, izspriedumu, ka nevajag nedz pārmērīgi mīlēt, nedz pārmērīgi nīst, jo neko nevajag darīt pāri mēram, var atspēkot, iebilstot, ka sliktie ir jānīst bez mēra (1395a33), tātad nav tiesa, ka neko nevajag darīt pāri mēram.

Atziņas un pieņēmumi, ko lieto runas mākslas izspriedumos, ir tā saucamās vietotnes. Vietotne ir kas tāds, ko var ievietot prātojumā, lai tas būtu pārliecinošāks. Labs piemērs ir vietotne, kas veidota no pretstatiem. Tā nosaka, ka pretstatiem ir pretējas īpašības. Vietotne no pretstatiem ir lietota šajā prātojumā: Ja melu runām ļaudis bieži ticēt mēdz, tad vajag arī to, kas pretējs, vērā ņemt, ka ļaudis daudzkārt netic tam, kas patiess ir (1397a13–16).

Vietotnes parasti ietver kādu kārtulu, ko pieņemam bez apdomāšanās. Tāda vietotne ir, ka vairāk ietver mazāk, kā, piemēram, šajā iegalvojumā: Ja pat dievi visu nezina, tad vēl jo mazāk cilvēki (1397b12–13).

Vietotņu ir daudz, taču ne visas ir pareizas. Un pievērsiet man uzmanību, jo uz jums tas attiecas tikpat daudz, kā uz mani (1415b12–14). Mīļie klausītāji, jūs taču piekritīsiet, ka ir slikti iekrist slazdā! Cik gan nepatīkami būtu, ja izrādītos, ka esat noticējuši teiktajam, kas balstīts kļūmīgā spriešanā! Būsiet apmuļķoti paši savas neuzmanības vai tukšpaurības dēļ. Nevajag ļauties, ka gudrībnieks jūs apvārdo. Piemēram, muļķīgi būtu piekrist, ka nezināmais ir zināms, jo ir zināms par nezināmo, ka tas ir nezināms (1402a6–7). Tā ir kļūda, kad to, kas ir vienkārši tāds, kāds ir, iegūst no tā, kas ir tāds tikai kaut kādā ziņā (sal. 1402a4). Ir taču skaidrs, ka nezināmais nav zināms vienkārši, bet vienīgi noteiktā nozīmē, proti, nezināmais ir zināms kā tas, kas jāizzina, nevis kā tas, kas jau ir izzināts.

Ak, neņemiet ļaunā, ja ir grūti izsekot domai. Sarežģīti spriedelējumi gandrīz nekad nav pārliecinoši. Runai jābūt skaidrai un uztveramai. Nevajag lietot iegalvojumus nepārtraukti, bet gan izretināt – ja to nedara, tie cits citam kaitē (1418a6–7). Nevajag arī svārstīties un šaubīties – it kā jā, it kā nē, jo tad klausītāji trokšņo nemierā ar neizlēmību (1419a15–16).

Jāsaprot, kam runa tiek teikta un kādā gadījumā. Vai tā ir parādes runa, tiesu runa vai runa tautai? Vai klausītājs ir labvēlīgi noskaņots vai dusmīgs? Vai vēlamies mierināt vai sadusmot? Ja grasāmies raisīt dusmas, tad ir derīgi zināt, ka tam, kas dusmojas, vienmēr jādusmojas uz atsevišķu cilvēku, piemēram, uz Kleonu, nevis uz cilvēkiem vispār (1378a33–34). Tāpēc to, uz ko vai par ko jādusmojas, vajag nosaukt vārdā vai sniegt atsevišķus piemērus. Tāpat ir derīgi zināt dusmu noteiksmi: dusmas ir tieksme pēc šķietamas atmaksas līdz ar netīksmi šķietama noniecinājuma dēļ pret sevi vai kādu no savējiem, kad noniecinājums nepienāktos (1378a30–32). Tātad, ja grib sadusmot, vajag radīt priekšstatu par netaisnīgu noniecinājumu, ko pavada netīksme, bet rodas tīksme par iespējamu atmaksu.

Runātājam ir derīgi būt lietpratējam arī raksturmācībā. Pirmkārt, ir jāveido paša runātāja raksturs, jo [..] mūs pārliecina tāds runātājs, kurš šķiet krietns vai labvēlīgs (1366a11). Otrkārt, tā kā runas mērķis ir lēmums par skaisto vai apkaunojošo, derīgo vai kaitīgo, taisnīgo vai netaisnīgo, tad jāsaprot, kas katrā gadījumā tāds ir.

Dodot padomus un lemjot, jāpārzina valstslietu zinātne. Ir četras valsts iekārtas — tautvara, dažvaldība, dižvara, vienvaldība (1365b28–29), un katrai raksturīgs un derīgs kas cits. Tautvaras mērķis ir brīvība, dažvaldības – bagātība, dižvaras – tas, kas saistīts ar audzināšanu un likumu, bet [vienvaldības] mērķis ir pašsaglabāšanās (1366a4–6).

Runai ir jāizvēlas atbilstoša izteiksmetas, ko tu ieteiksi padomu runā, mainot izteiksmi, taps par cildinājumiem (1367b38–1368a1). Piemēram, tas, ka nevajag lepoties ar veiksmes doto, bet ar paša veikto (1368a5), ir ieteikums, bet slavinājums ir – lepns ne par to, kas veiksmes dots, bet par to, kas paša veikts (1368a6–7). Izteiksmi var izpušķot, lietojot apzīmētājus kā garšvielu, nevis kā ēdienu (1406a18–19). Piemēram, labāk teikt “ciešanas”, nevis dvēseles drūmā rūpe (sal. 1406a30). Taču jātiecas pēc mērenības, jo tā nodara mazāku ļaunumu nekā pavirša runāšana – pēdējai nav nekā laba, bet pirmajai – nekā slikta (1406a15–17).

Dārgie klausītāji, jūs noteikti sapratīsiet, ka sīks izklāsts par visām runas mākslas īpatnībām un pārliecināšanas paņēmieniem tagad nav iespējams. Taču es ļoti ceru, ka man ir izdevies parādīt, cik noderīga ir runas māksla. Pirkt vai nepirkt Rētoriku? Esmu runājusi, esat klausījušies, jūsu ziņā, izlemiet (sal. 1420b3).


Termini

cildinājums –  ἐγκώμιον, enkōmion
gudrības mīlētājs (filozofs) – φιλόσοφος, philosophos
runas māksla (rētorika) – ἡ ῥητορική [τέχνη], hē rhētorikē technē
raksturs – ἦθος, ēthos
izjūtas – πάθη, pathē
prātojums – λόγος, logos
izspriedums (siloģisms) – συλλογισμός, sullogismos
iegalvojums (entimēma) – ἐνθύμημα, enthumēma
paraugs – παράδειγμα, paradeigma
pierādījums – ἀπόδειξις, apodeixis
priekšstādne (premisa, propozīcija) – πρότασις, protasis
atziņa (gnoma) – γνώμη, gnōmē
vietotne (toposs) – τόπος, topos
gudrībnieks (sofists) – σοφιστής, sophistēs
parādes runa – ὁ ἐπιδεικτικός [λόγος], ho epideiktikos logos
tiesu runa – ὁ δικανικὸς [λόγος], ho dikanikos logos
runa tautai – ὁ δημηγορικός [λόγος], ho dēmēgorikos logos
raksturmācība (ētika) – τὰ ἠθικά, ta ēthika
valstslietu zinātne (politika) – ἡ πολιτική, hē politikē
tautvara (demokrātija) – δημοκρατία, dēmokratia
dažvaldība (oligarhija) – ὀλιγαρχία, oligarchia
dižvara (aristokrātija) – ἀριστοκρατία, aristokratia
vienvaldība (monarhija) – μοναρχία, monarchia
izteiksme – λέξις, lexis
padomu runa – ὁ συμβουλευτικός [λόγος], ho sumbouleutikos logos
apzīmētājs (epitets) – τὸ ἐπίθετον, to epitheton


[1] Grāmatu par izdevīgāku cenu var iegādāties LU Akadēmiskā apgāda telpās Aspazijas bulvārī 5, 132. kabinetā pie tirdzniecības speciālistes Intas Sakalovskas (mob. tālr. 29333919).

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: