Krišjānis Lācis sarunājas ar Vestardu Šimku par labu mūziku – jautājot, vai mūzika var glābt Latviju. Saruna caur apkārt valdošās nesaskaņas cēloņiem ved pie ideoloģijas ietekmes uz mākslu, meistarības kā labi paveikta darba lomu, Rietumu mūzikai raksturīgo spēcīgo konteksta un iederības izjūtu, kā arī tradicionālā un modernā saspēli Skrūtona, Adorno, Skrjabina un Šēnberga darbos un mūzikas iespējām aizsniegt transcendento.

Daži saka, ka vājināta reliģiozitāte ir vēlama sociālā parādība – tauta kļūstot iecietīgāka un atvērtāka. Taču, ja atceramies amerikāņu “autohtono” filozofijas tradīciju, proti, pragmatismu, kas kāda apgalvojumu patiesumu izvērtē, uzdodot jautājumu “Vai tas strādā?” – tad pragmatiķim uzreiz būtu jāsecina, ka lielais fentanila nāvju skaits un jaunatnes bezcerības līmenis skaidri parāda, ka kaut kas valdošajās patiesībās īsti nestrādā.

Es gribētu sākt skicēt šo un to no visa tā daudzā, ar ko cilvēks savā ceļā sastopas. Bet tāpēc, ka es ar to nekur tālu netiktu un tas mani atturētu no mana īstā darba, labāk nemaz nesākt. Līdzko pārnācu mājās, sāku rakstīt sprediķi par “neauglīgo vīģes koku”.

Ar savu melanholiju mums jāizlīgst, kā nu katrs protam, lai kādus izlīguma vārdus atrodam. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka nākamruden tās vēstnese Bēda līdz ar pēdējām vēja trenktajām, jau trūdēt sākušajām lapām būs atkal klāt. Starp citu, tieši šī cikliskā atkalsatikšanās ir patiesa konservatīva vērtība, varbūt vispatiesākā.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par konservatīvismam derīgām pamācībām no 1950. gadā izdotā Martina Heidegera rakstu krājuma “Malkasceļi” . Vispirms Heidegers pats tematizēts kā moderni antimoderna figūra, tad izcelta Heidegera mākslas filozofija, kas caur skaistām lietām un darinājumiem māca uztvert realitātes patiesību, tālāk abi iztirzā jaunlaiku matematizētās dabaszinātnes kritiku, kas visu pasauli padara par ainu un priekšstatu spēli, lai noslēgumā pievērstos Nīčes pasludinātajam metafizikas galam un visu vērtību pārvērtēšanas bīstamībai un iespējām.

Arhitekte Zaiga Gaile sarunājas ar filozofiem Krišjāni Lāci un Valteru Zariņu par būvniecības mākslu, nama formas saistību ar cilvēka dvēseles veselību, arhitektūras nākotni un pakešu logiem kā civilizācijas postu.

Klaidonis, Votana pazudusī acs, Nornas un viņu virve, Mīmira galva, daudzie dzērieni, kas pagatavoti un tad neizdzerti vai arī noglabāti un tad izdzerti, Gredzens, Tārnhelms, zobens vārdā Notungs, šķēps, meža putns – te ir tik daudz šķietami neskaidru simbolu, kas Heizes lasījumā kļūst skaidri un caurspīdīgi.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par gaidāmo Rodžera Skrūtona grāmatas “Kā būt konservatīvam?” tulkojumu no KODOKA. Saruna par pirmspolitisko pirmās personas daudzskaitli, galda manierēm kā kolektīvu, noklusētu zināšanu formu, sabiedrisko līgumu starp mirušajiem, dzīvajiem un vēl nedzimušajiem un par to, kā atjaunot biedrošanās ekosistēmu pēc tam, kad totālitārisms visu aizslaucījis un pakārtojis viena virsmērķa sasniegšanai.

Angļi uzskata, ka viņu institūcijas vislabāk vērot no attāluma un caur rudenīgu dūmaku. Tāpat kā Parlaments, monarhija un anglosakšu tiesības, tāpat kā vecās universitātes, tiesu innas un grāfistu pulki, arī anglikāņu baznīca atrodas nacionālās dzīves fonā, seko neizprotamām procedūrām un nevar tikt izskaidrota nekā citādāk, kā vien ar savu eksistenci. Šīs lietas pastāv tāpēc, ka pastāv.

Silts laimes un atvieglojuma vilnis pāršalca visu manu dvēseli – tā, ka es pat nedaudz sagrīļojos. Galvā ieskanējās kaut kas līdzīgs eņģeļu koriem – kaut kas līdzīgs tam, ko biju dzirdējis pāvesta kapelā Romā, tikai balsis skanēja vēl dzidrāk un debešķīgāk.

“Vācu ekspresionisms, kuru redzēju arī kādā Berlīnes izstādē, nav brīvs no salkanības un ārišķuma, efekti viņā pazudina formas problēmas. Lielajā izstādē nevar spriest, kurp glezniecība varētu iet turpmāk, nekādi jauni atradumi te nav redzami. Sevišķi neizdevīga pozīcija tādai izstādei ir Itālijā, kur tik vareni sevī ierauj renesanses mākslas bagātās krātuves.”

Visbeidzot nonāku pēdējā no muzeja galerijas istabām, pie vitrīnas, kurā apskatei izlikta… Mocarta matu šķipsna. Mana sirds viegli iedrebas. Atceros, ka turpat no šīs muzeja telpas zvanīju Sandrai Amerikai uz Rīgu un stāstīju par savu dīvaino pieredzi Prāgā, par šīm neizskaidrojamajām sakritībām, kas mani aizveda pie Mocarta matu šķipsnas. Kā kas tāds vispār iespējams? Bet ir!