Kā cīņa par latgaliešu valodu ietekmēja latviešu valodas statusu

Autors pievienojas tiesību zinātniekam Jānim Plepam, kurš savā rakstā par latgaliešu valodu un Satversmi (Jurista vārds, 25.10.2011. Nr. 43) norāda, ka “sava raksta ietvaros vienkāršības labad autors lieto formulējumu “latgaliešu valoda”, taču tas nenozīmē, ka līdz ar to viņš ir paudis viedokli par to, vai latgaliešu valoda uzskatāma par patstāvīgu valodu vai dialektu”. Līdzīgu nekonsekvenci var lasīt arī Egila Levita rakstā “Par latviešu valodu Satversmes 4. pantā nacionālas valsts kontekstā. Latgaliešu valoda kā valsts valodas paveids”, kas norāda uz šo specifisko valststiesību problēmu (E. Levits, Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985‒2018, Latvijas Vēstnesis, 2019, 555.–559. lpp.) Arī šī raksta autors brīžiem ir nekonsekvents, ļaujot ar šī formulējuma galējo redakciju tikt skaidrībā valodniekiem, likumdevējam, tiesnešiem un pašiem latgaliešiem. Jāpiebilst, ka Satversmes sapulces stenogrammās var lasīt abus formulējumus – gan “latgaliešu valoda” gan “latgaliešu izloksne”. 

“Latgaliešiem blakus to latviskai nacionāli kulturālai identitātei,
kas ir kopēja visai latviešu nācijai,
pastāv vēl arī to specifiskā kultūrvēsturiskā identitāte.”[1]
Latvijas Republikas Valsts prezidents Egils Levits

Ievada vietā

Latvijas Republikas Satversmes pirmo daļu Satversmes sapulce trešajā lasījumā bija jau atbalstījusi 1922. gada 15. februārī, un 1922. gada 5. aprīlī notika otrās Satversmes daļas trešais lasījums. Pēc divu dienu ilgušām debatēm Sapulce bija sekmīgi tikusi galā ar divdesmit astoņām (89–117) Satversmes normām. Balsošana, kā jau ierasts no Tautas padomes laikiem, notika, pieceļoties kājās. Sēdes vadītājs un Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste nosvērtā balsī lūdza piecelties tos, kas ir par Satversmes II daļas pieņemšanu kopumā, tad tos, kuri ir pret, tad tos, kuri atturas.

Saskaitot balsis, kļuva skaidrs, ka 5. aprīlis nebūs Satversmes pieņemšanas datums, jo atturējušos ir pārāk daudz un pietrūkst sešu balsu.[2] Līdzko bija paziņots balsojuma rezultāts, Čakste deva vārdu Sapulces sekretāram, sociāldemokrātam Robertam Ivanovam rakstiska paziņojuma nolasīšanai par “balsošanas motīviem”. Atšķirībā no Satversmes sapulces vairākuma, kas balsojumā atturējās vai balsoja pret likumprojektu, tikai Latgaliešu zemnieku partijas frakcijas un Latgales bezpartejisko grupa izvēlējās izmantot šo iespēju – stenogrammā iemūžināt savus politiskos iemeslus. Šajā paziņojumā nešaubīgi bija jaušams zināms dramaturģijas elements, jo pat ar pusi no organizēto latgaliešu balsīm[3] būtu pilnīgi pieticis, lai šim Latvijas konstitucionālismam svarīgajam balsojumam būtu pozitīvs iznākums. Latgalieši pielika punktu divus gadus ilgušai Satversmes otrās daļas rakstīšanai, paskaidrojot, ka viņi “atturējās tāpēc, ka, minēto Satversmes daļu caurskatot, tika noraidīts priekšlikums par Latgales apgabala pašvaldību, kā arī nepieņemti citi uz Latgali attiecošies pārlabojumi un papildinājumi”. Pēc paziņojuma nolasīšanas sēžu zālē zināmu laiku valdīja klusums. Tad J. Čakste paziņoja, ka sēde tiek slēgta.[4] Līdz ar to par Satversmes pieņemšanas datumu kļuva 15. februāris.[5]

Ir diezgan daudz jautājumu, kas pat simts gadus pēc 1922. gada 5. aprīļa Satversmes sapulces balsojuma tā arī paliek neatbildēti. Kad tieši latgalieši izlēma atturēties? Vai patiesi primārais iemesls šādai rīcībai bija jautājums par Latgales apgabala pašvaldību 99. pantā vai tomēr izšķirošais lēmums tapa, kad augstprātīgi tika noraidīta prasība Satversmes 115. pantā ietvert latgaliešu valodas savdabību? Kuram esam pateicību parādā par šo balsojumu? Piezīmēsim, ka sociāldemokrātu apzinātā latgaliešu tracināšana, piemēram, mēģinājums aizliegt Jezuītu ordeni, bija bērnišķīgs. No otras puses, kas traucēja Satversmes rakstītājiem kaut nedaudz nākt pretī latgaliešu prasībām? Vai attieksme pret latgaliešu prasībām tiešām bija balstīta aizspriedumos (vai, Frenča Kempa vārdiem izsakoties, šovinismā) vai arī tas bija nelielas, tikko izveidotas, vājas, unitāras valsts centieni pasargāt sevi no separātisma aizmetņiem?

Šis raksts nav mēģinājums interpretēt vēsturi. Tas vēlas, balstoties faktos, paskatīties kritiskāk uz Latvijas konstitucionālisma vēsturi. Par pamatu rakstam ir ņemts jau iepriekš citētais skaidrojums par latgaliešu balsošanas motīviem. Tā kā arī paši latgaliešu deputāti savā paziņojumā Sapulcei kā centrālo iemeslu uzrādīja priekšlikumu par Latgales apgabala pašvaldību, sāksim ar tā aplūkošanu.

Latgaliešu priekšlikumi par Latgales apgabala pašvaldību

Latgales jautājums nebija īpaši aktuāls Tautas padomes laikos (1918–1920). Tas arī ir saprotami, jo šajā laika periodā latgaliešiem nekas nevarēja būt svarīgāks par Latgales atbrīvošanu no boļševikiem. Pēc Latgales atbrīvošanas un Satversmes sapulces vēlēšanām latgaliešiem sava reģiona interešu aizsardzība kļuva par primāro misiju jaunās valsts galvaspilsētā Rīgā. Satversmes sapulces stenogrammās var lasīt par diviem visai mērķtiecīgiem latgaliešu mēģinājumiem papildināt Satversmes projektu ar īpašām atrunām par Latgales autonomiju. Ņemot vērā Satversmes apstiprināšanas specifiku,[6] latgalieši sava reģiona autonomijas ideju sākumā centās iekļaut pirmajā Satversmes daļā, taču, kad tas neizdevās, – otrajā. 1921. gada 5. oktobrī Satversmes sapulces kopsēdē, otrajā lasījumā caurskatot Satversmes pirmo daļu, latgalieši iesniedza priekšlikumu Satversmes 4. pantu izteikt sekojošā redakcijā: “Latgale bauda apgabala pašvaldības tiesības, kuras nosakāmas ar atsevišķu likumu.”[7]

1922. gada 4. aprīlī Satversmes sapulces kopsēdē, trešajā lasījumā caurskatot Satversmes otro daļu, latgalieši mēģināja līdzīga satura redakciju ietvert Satversmes 99. pantā: “Latgale bauda plašas apgabala pašvaldības tiesības, kuras robežas nosaka atsevišķs likumu.”[8] Skatot pirmo reizi Latgales autonomijas priekšlikumu, tas tika noraidīts ar visai loģisku un pārliecinošu pamatojumu. To vēlāk atzina arī paši latgalieši.[9] Satversmes izstrādes komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks, kurš Sapulcei arī prezentēja Satversmes pirmās daļas projektu, sēdē paskaidroja, ka priekšlikums par Latgales autonomiju tiek noraidīts tāpēc, ka “jautājums par pašvaldību neietilpst Satversmes pirmā daļā, bet tas ir jautājums, ar kuru nodarbojas otrā daļa”.[10] Satversmes otrā daļā būšot gan pašvaldību, gan valodu jautājums.

Kad arī Satversmes otrās daļas trešajā lasījumā visi latgaliešu priekšlikumi bez jebkāda pamatota skaidrojuma tika noraidīti, latgaliešu iespējas panākt sev vēlamu rezultātu izzuda. Latgalieši nebija lētticīgi un īpašas ilūzijas neloloja jau no debašu uzsākšanas sākuma: “Mēs [latgalieši] esam mazākumā un, zināms, tiksim pārbalsoti. Bet mēs savu ideju, kā turējām, tā turēsim.”[11] Abi priekšlikumi Sapulcē tika noraidīti, un par latgaliešu priekšlikumiem tika nodotas vien pašu 18 balsis. Latgaliešu Satversmes sapulcē bija 15,35%, un sabiedroto tiem nebija.

Lielākā daļa Satversmes sapulces frakciju pret latgaliešiem izturējās neitrāli vai rezervēti, un nacionālās minoritātes latgaliešu lietās centās nejaukties. Latviešu Zemnieku savienība un pārējie politiskie spēki, izņemot sociāldemokrātus, centās ieturēt korektu attieksmi un pārliecīgās debatēs par autonomiju vai valodu neieslīga. Savukārt sociāldemokrāti pret latgaliešu iecerēm izvērsa plašu fronti, ko var izskaidrot vai nu ar antipātijām pret personālijām (piemēram, viņus kaitināja latgaliešu izloksnē teiktās Franča Trasūna runas, kas brīžiem pārauga garos, pamācošos sprediķos), vai ideoloģiju (latgalieši neslēpa savas simpātijas pret Romas katoļu baznīcu). Īpaši liels latgaliešu oponents bija sociāldemokrātu spices runātājs Fēlikss Cielēns, kurš veikli izmantoja pašu latgaliešu savstarpējās domstarpības autonomijas jautājumā.[12] Gandrīz katrā diskusijā, kurā pacēla Latgales autonomijas jautājumu, centās uzstāties arī Franča Trasūna brāļadēls Jezups Trasūns (“Darba partija”), kurš, lai arī latgalietis, vienmēr noraidīja Latgales autonomiju, uzrādīdams to kā šauras politiķu grupas ideju.  

Satversmes otrās daļas trešajā lasījumā Cielēns centās savu ideoloģisko oponentu darbību reducēt uz priekšvēlēšanu aktivitātēm,[13] apgalvojot, ka latgaliešiem esot iekšējās nesaskaņas, tāpēc neesot skaidrs, ko paši latgalieši vēloties. Sociāldemokrātu orators latgaliešu jautājumu mēģināja padarīt par farsu: “Šīs debates, šīs savstarpējās apkarošanās starp latgaliešiem ir diezgan interesantas un interesantas tai ziņā, ka mēs redzam, ka Latgalē nav kaut kas kārtībā (Jautrība zālē).”[14] Satversmes sapulces vairākums uzmanīgi klausījās debatēs, autonomijas jautājumā arvien vairāk saskatot vienīgi “separātisma ideju”, ko, protams, noraidīja kā Latvijas vienotībai nevēlamu.[15]

Lai labāk izprastu tā laika atmosfēru, jāatgādina, ka Satversmes sapulces darbības laikā lielā daļā Latvijas vēl nebija atcelts kara stāvoklis un visus biedēja jebkāda karadarbība.[16] Turklāt, kā vēlāk izrādījās, baumas par Polijas iespējamo hegemoniju[17] nebija gluži bez pamata. 1931. gada 8. jūnijā izveidotās 3. Saeimas Pārpoļošanas parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbības laikā[18] parlamentārie izmeklētāji Saeimas kopsēdē ziņoja, ka Latgales Ilūkstes apriņķa iedzīvotāji ir poļu iebiedēti un pārpoļošanā iesaistījušās arī pašvaldības. Polijai esot imperiālistiskas tieksmes, tādēļ liela atbildība par pārpoļošanu jāuzņemas Romas katoļu garīdzniekiem.[19] Leģendārais Latvijas armijas ģenerālis, bijušais Saeimas deputāts un minētās komisijas priekšsēdētājs Jānis Balodis savos memuāros neslēpj, ka Latgalē pārpoļošanai esot bijis spēcīgs atbalsts, kas nācis no Varšavas.[20]

Iemesli, kādēļ latgaliešu prasība pēc autonomijas palika nesaprasta, ir jāsaista ne tikai ar bailēm, bet arī ar aizspriedumiem. Jāsaprot, ka pārējā Latvija bija “citāda” nekā Latgale. Šīs atšķirības noteica ne tikai zemais izglītības līmenis, bet arī reliģija un valoda. Cenšoties uzsvērt sava reģiona atšķirības, latgaliešu deputāti no tribīnes pie Sapulces lielākoties vērsās latgaliski. Tas bija iezīmīgi un iederējās kopējā atmosfērā (Satversmes sapulcē un vēlāk arī pirmā neatkarības laika Saeimās parlamentā pieļāva uzstāšanos arī vācu un krievu valodā), taču vēstījums bieži vien nenonāca līdz adresātam. Francis Kemps (“Latgales ļaužu partija”) to atzina, sakot, ka ir neizpratnē, kāpēc tad, kad viņš sāk runāt latgaliski, liela daļa Satversmes sapulces locekļu pamet savas vietas.[21] Latgaliskā izloksne taču ir skaista un bagāta![22] Kemps arī norāda, ka latgaliešu valodas izsmiešana, ko latgalieši jūtot sev visapkārt, neesot nekas cits kā vien “šovinisms pašas tautas priekšā”.[23]

Lūk, ieskatam daži pašu latgaliešu runu fragmenti par Latgales autonomijas priekšlikumiem: “Tas pārmetums par separātismu nāk no tiem, kas gribētu visus sakausēt vienā podā – ne tikai visas tautas daļas, bet arī katru personisku uzskatu. (..) Mēs, latgalieši, prasām, lai mūsu darīšanās mums būtu noteicoša balss. Nevar, mani kungi, Latgali nostādīt otrās šķiras pilsoņu kārtā, kā tas bija līdz šim. Latgalei ir savas īpatnības. (..) Visiem zināms, ka baltiešu priekšstāvji Latgalei to autonomiju arī apsolīja. Bet šai konstitūcijā, mani kungi, mēs no tā absolūti nekā nedzirdējām. Mēs tikai skatījāmies avīzēs par latgaliešu separātismu, bet par Latgales tiesībām, par tās autonomiju un pašvaldību mēs nekā nedzirdējām.” (F. Trasūns)[24] “Beidzamā laikā (..) tiek izvesta politika, ka latgaliešu izloksni vajag asimilēt, sakausēt kopā ar lielo baltiešu izloksni. Dažās iestādēs tas tiek izvests konsekventi, ka no augstākiem, tā arī no zemākiem valsts ierēdņiem tiek propagandēts, ka baltiešu izloksne ir vienīgā. Tas nav pareizi!” (F. Kemps)[25] “Negribu teikt, ka Latgalē nav tādu grupu, kuras piekopj separātisma idejas. Separātisma tieksmes Latgalē ir, bez šaubām. (..) Bet tas, ka tāda separātisma tieksme zināmā grupā pastāv, tas nemaz nerunā vēl par to, ka Latgalē nav pielaižama apgabala pašvaldība.” (J. Pabērzs)[26]

Latgaliešu taisnošanās par separātisma neesamību atsevišķiem Satversmes locekļiem likās aizdomīga.[27] Nekādu dialogu ar latgaliešiem pārējie Satversmes sapulces locekļi neveidoja. Fransis Trasūns (“Latgales ļaužu partija”, arī “Letgalīšu demokratisko dorba liaužu partija”; “Letgolas sociālistu dorba ļaužu partija”) pūlējās panākt, lai Satversmes likumprojektu nodotu atpakaļ Satversmes izstrādes komisijā, lai tas tiktu papildināts ar nodaļu par Latgales apgabala pašvaldību.[28] Arī tas nevainagojās sekmēm. Noslēdzot šo tēmu, jāuzsver, ka savu aktualitāti tas nav zaudējis vēl joprojām, jo arī mūsdienās ir spēki, kas Latgales autonomijas idejas kārti ir gatavi likt galdā un izmantot.[29]

Kas bija “citi papildinājumi”, ko noraidīja Satversmes sapulce?

Latgales autonomijas jautājums nebija vienīgais priekšlikums, par ko latgaliešu deputāti Satversmes sapulcē cīnījās, tomēr jau citētajā 1922. gada 5. aprīļa ziņojumā par balsošanas motīviem pārējie netika atsevišķi norādīti, vispārināti ierakstot “kā arī nepieņemti citi uz Latgali attiecošies pārlabojumi un papildinājumi”.

Cenšoties saprast, kas īsti slēpjas zem šī vispārinājuma, un pārlapojot Satversmes sapulces stenogrammas, uzdūros kādam priekšlikumam, kuru latgaliešu deputāti sparīgi apkaroja un kurš, spriežot pēc Sapulces debatēm, aizskāra tieši latgaliešus. Priekšlikums bija papildināt Satversmes 112. pantu: “Jezuītu ordeņa darbība Latvijā ir aizliegta” (turpmāk – Jezuītu pants). Jezuītu pants Satversmes otrās daļas projektā parādījās īsi pirms otrā lasījuma Satversmes sapulcē, kur tas tika svītrots un neviens to vairs necentās reanimēt. Jāsaka, jo vairāk cenšas iedziļināties šajā Satversmes projekta normā, ko iesniedza sociāldemokrāti un kas noteica konstitucionālu aizliegumu Jezuītu ordenim[30] darboties Latvijā, jo neskaidrāks šķiet šīs normas tvērums un mērķis. Norma bija izteikti anti-katoliska, un vienīgais racionālais izskaidrojums Jezuītu panta tapšanai ir tā iesniedzēju vēlme publiski izsmiet Romas katoļu baznīcu un aizskart ticīgo reliģiskās jūtas. Ņemot vērā to, ka starp latgaliešu deputātiem bija arī katoļu garīdznieks Francis Trasūns, sociāldemokrātu izklaides mērķis visticamāk bija tieši viņš.

Šķetinot šo odiozo priekšlikumu par Romas katoļu baznīcas ordeņa aizliegšanu, jāsāk ar to, ka konkrētā katoļu institūcija Jēzus Sadraudzība jeb Jezuīti ir dibināta XVI gadsimta sākumā un Latvijas teritorijā darbojās kopš 1582. gada. Lai arī Krievijas impērijas varas iestādēm ar šo ordeni bija domstarpības, Latvijas varas iestādēm tā slēgšana nebija aktuāla ne 1922. gadā, ne arī jebkad vēlāk. Visticamāk, Satversmes normas ar šādu redakciju parādīšanās pašiem katoļiem bija liels pārsteigums. Jezuītu pants atšķirībā no citām likumprojekta normām apgāja ierasto procedurālo kārtību un netika apspriests Satversmes izstrādes Otrajā apakškomisijā, kuras kompetencē bija Satversmes otrās daļas sagatavošana.[31] Priekšlikums pēkšņi parādījās 1921. gada 21. novembra Satversmes komisijā, kur tas tika ietverts likumprojektā pirms tā iesniegšanas Satversmes sapulcē uz otro lasījumu. Minētajā sēdē slīpēja un saskaņoja atsevišķu pantu redakcijas. Visai neticama šķiet iespējamība, ka komisijas sēdē, kurā piedalījās Fr. Trasūns un J. Pabērzs, šāds priekšlikums, kas tik asi vērsās pret Romas katoļu baznīcu, iekļuva Satversmes projekta pamattekstā. Turklāt no protokola redzams, ka komisijā ir noritējušas aktīvas diskusijas par citiem priekšlikumiem.

Par Jezuītu pantu komisijas protokolā ir paskops ieraksts: “Cielēns iesniedz sekojošu jaunu pantu – 115.9 pants (komisijas sākotnējā numerācijā) “Jezuītu ordeņa darbība Latvijā ir aizliegta – to pieņem”.[32] Viss! Fēlikss Cielēns pievieno Satversmei konstitucionālu aizliegumu, un nevienam nav ne mazāko iebildumu? Tas šķiet neticami, jo abi latgalieši bija aktīvi Romas katoļu baznīcas aizstāvji un vēlāk, 1922. gada 7. februārī, kad likumprojektu caurskatīja otrajā lasījumā, Satversmes sapulces kopsēdē abi uzstājas pret Jezuītu pantu. Dīvaini šķiet arī tas, ka Trasūns šajā sēdē pantu saistīja ar Friča Mendera atriebību par latgaliešu aktīvu nostāju valsts un baznīcu regulējošo normu sakarā. Iespējams, minēto var izskaidrot arī ar protokola nepilnībām, tomēr kaut kas te nav tīrs…

Satversmes sapulces sēdē 1922. gada 7. februārī latgaliešu deputāti F. Trasūns, F. Kemps un J. Pabērzs iestājās par panta svītrošanu no Satversmes projekta. F. Trasūns no tribīnes pauda vērtējumu, ka Jezuītu pants ir atriebība viņam personiski, bet J. Pabērzs uzskatīja, ka šāds izlēciens ir organizēts, lai izjauktu konkordāta parakstīšanu.[33] Šeit jāpaskaidro, ka aplūkotie notikumi attīstījās tieši tajā laikā, kad Latvijas un Svētā krēsla līgums – konkordāts[34] – tika gatavots svinīgai parakstīšanai.

Satversmes sapulces stenogrammā ir fiksēts, ka sēde noritēja lielā jautrībā.[35] Jau sēdes vadītājam J. Čakstem piesakot apspriešanai minēto pantu uz otro lasījumu, no sēžu zāles atskanēja līksmi izsaucieni. Pirmajam runāt piesakoties F. Trasūnam, bija dzirdamas ovācijas: “Ahā! Oho!”. Trasūns, kā ierasts, runāja latgaliešu izloksnē un saņēma daudz starpsaucienu (piemēram, lai Trasūns “ejot kancelē”, ka viņš ir komunists, ka jezuītiem pieminekli jāceļ, ka latgaliešu autonomiju atnesīs Polija, utt.). Uz to atbildot, Trasūns kritizēja pašus sociāldemokrātus, kas viņus uzjautrināja vēl vairāk. Trasūna ķircināšanā iesaistījās pat vienmēr savaldīgais Satversmes sapulces sekretārs, sociāldemokrāts Roberts Ivanovs, kurš Trasūna runas laikā no savas vietas izkliedza vārdu: “Autonomija!”. Trasūns turpināja runu, atbildot uz Ivanova starpsaucienu: “Jā, autonomiju, un mēs to autonomiju panāksim. Tā autonomija mums varbūt nebūtu vajadzīga, ja mēs varētu dzīvot Latvijā kā brīvi pilsoņi, bet, mani kungi, jūs, sociāldemokrāti, gribiet mums nākt pretīm ar despotismu, gribiet apspiest mūsu kulturālo dzīvi, gribiet apspiest.” Uz ko Ivanovs, jau sadusmots, kliedza no vietas:  “Neārdiet valsti!” Galarezultātā J. Čakste bija spiests runātājam aizrādīt: “Es, runātājs, to nevaru pielaist, ka jūs aizķeriet tādas lietas!”

Valdot šādai atmosfērai, Trasūns pacietīgi skaidroja, ka, pateicoties jezuītiem, latgaliešiem ir parādījušās grāmatas un jezuīti uz Latgali ir atnesuši lasītprasmi. Beigās Trasūns sacīja, ka daudzus sociāldemokrātus esot jāaizsūta uz Kamčatku un pašus jāpadzen no Latvijas. Citējot stenogrammu, zālē Trasūna runas laikā valdīja “vispārēji smiekli, jautrība un starpsaucieni”.[36] Šo parlamentāro teātri izbeidza vien Zemnieku savienība, kura paziņoja, ka Latvijas valstij esot pilnīgi nevietā baidīties “no kaut kāda jezuītu ordeņa”, turklāt vēl cenšoties šādas bailes iemūžināt konstitūcijā. Trasūns lika priekšā balsot par Jezuītu panta svītrošanu no projekta. Četrdesmit piecas balsis tomēr bija pret šo priekšlikumu. Balsojumu paziņojot zālē, kāds iesaucās: “Lai dzīvo jezuīti!”[37] Uz trešo balsojumu šāda satura normas vairs nebija.

Kāds bija F. Cielēna patiesais nolūks, iesniedzot Jezuītu pantu, nav zināms; to var tikai nojaust. Viņš neapšaubāmi jau tolaik bija parlamentārās kaujās rūdīts politiķis, kurš spēlēja ievērojamu lomu Satversmes tapšanā. Piemēram, tieši Cielēns, manevrēdams starp Satversmes izstrādes komisiju un apakškomisiju, panākdams pārbalsošanu un normu redakcijas, pārliecinādams svārstīgos kolēģus ar lieliskām runām no tribīnes, panāca, ka Valsts prezidents ir parlamenta, nevis tautas vēlēts.[38] Cielēna rokrakstu Satversmē var redzēt arī citviet. Ir vērts citēt viņa pašrocīgi rakstīto atzīšanos vēlāk trimdā izdotos memuāros. Tur Cielēns neslēpj savu patieso ietekmi uz Satversmes tapšanu: “Var teikt, ka Latvijas satversme ir kollektīvs darinājums, kur galveno darbu gan veikuši M. Skujenieks un es (..). Sociāldemokrāti ir Latvijas satversmes galvenie autori.”[39] 

Cielēns nevarēja kļūdīties vai nesaprast, ka Jezuītu pantam pirmām kārtām iztrūkst konstitucionālas loģikas, uz ko Satversmes sapulces sēdē nekavējās norādīt arī viņa kolēģi. Arī pats Cielēns, lepojoties ar savām likumdošanas prasmēm, atmiņās raksta, ka Satversmes normu veidošana bija komplicēts darbs, jo tās vajadzēja izteikt “tik noteiktos vārdos, lai vēlāk satversmes pantus nevarētu iztulkot citādi, nekā domājuši tās veidotāji”.[40] Vai tiešām Cielēns gribēja Latvijā aizliegt Jezuītu ordeni? Savos memuāros, protams, ikviens cenšas saviem pēctečiem šķist labāks, nekā varbūt ir bijis dzīvē, un neko par Jezuītu ordeņa aizliegšanu, vēršanos pret latviešu valodu kā valsts valodu vai bezkompromisa cīņu pret latgaliešu jautājumu mēs tur atrast nevaram.

Tomēr F. Cielēna patiesā attieksme šur tur ir visai skaidri jūtama. Piemēram, savos memuāros sadaļā par Satversmes sapulces periodu viņš raksta ironiskas piezīmes par maz pieredzējušiem garīdzniekiem no Latgales. Citviet viņš nenovaldās un, tēlaini aprakstot kādu Latgales deputātu, piezīmē, ka viņam ārēji neizpaužoties latgaliskas iezīmes.[41] Tāpat viņš neslēpj savu ne pārāk optimistisko skatījumu uz Latgali kā sociāldemokrātu vēlēšanu apgabalu.[42] No Cielēna politiskās darbības un memuāriem nevilšus jāsecina – Cielēna priekšlikuma būtība bija viena no izplatītām parlamentārās cīņas metodēm: ja tev nav nopietnu argumentu, ar ko stāties pretī oponentam vai jautājumam, pārvērt visu par farsu un padari smieklīgu. Jezuītu pantu tādējādi jāuzskata par ideoloģisku provokāciju.[43] Ticami arī šķiet 7. februāra sēdē izskanējušais J. Pabērza pieņēmums, ka sociāldemokrāti vēlas sabojāt attiecības ar katoļiem un stāties ceļā konkordātam.[44]

Latgaliešu izloksnes jautājums kā neatraujams “latgaliešu jautājuma” elements

Latgaliešu mērķis – blakus latviešu valodai kā valsts valodai Satversmē iekļaut arī atrunu par latgaliešu izloksni – tobrīd bija acīmredzams. Tas bija īpaši aktuāls trešajā Satversmes daļas lasījuma dienā 1922. gada 5. aprīlī, kad tika skatīti panti, arī 115. pants, kurā Satversmes komisija bija ieplānojusi nostiprināt latviešu valodu kā valsts valodu. Zaudējums arī šī panta redakcijas sakarā, visticamāk, bija pēdējais piliens latgaliešu pacietības mērā. Pants tika izteikts šādā redakcijā: “115. Latviešu valoda ir valsts valoda. Mazākuma tautību piederīgiem ir garantēta viņu valodas brīva lietošana, kā runā, tā arī rakstos. Kādas mazākuma tautības valodas un cik tālu pielaižamas valsts pašvaldības un tiesu iestādes, noteic sevišķs likums.”[45]

F. Kemps latgaliešu vārdā lika priekšā 115. panta pirmo teikumu “Latviešu valoda ir valsts valoda” papildināt ar vārdiem “pie kam Latgales apgabalā par oficiālo valodu tiek atzīta latgaliešu izloksne”. Vācu un krievu minoritāšu deputāti konkrētā panta apspriešanā nepiedalījās. Galu galā viņu valodas jautājumus taču bija plānots noteikt atsevišķā likumā.

Latgaliešus panta piedāvātā redakcija vēl vairāk saniknoja tieši tāpēc, ka bija skaidrs: latgaliešu jautājums Satversmē vairs cilāts netiks. Nākamajā – 116. pantā – atkal tika runāts par mazākumtautību jautājumu, bet 117. pantā tika atrunāti pamattiesību ierobežošanas nosacījumi izņēmuma stāvokļa laikā. Tāpēc arī Kemps debatēs neslēpa savu satraukumu par valsts realizēto latgaliešu asimilācijas politiku. Politiķis skaļi protestēja pret konstitucionālo regulējumu, norādot, ka latgalieši galarezultātā atradīsies vēl sliktākā situācijā nekā nacionālās minoritātes, kuru tiesības tagad būs arī Satversmē nostiprinātas un atrunātas īpašā likumā.

Debatēs ar starpsaucienu “Kur tad latgalieši “minoritātes”?!” izcēlās latviešu dzejnieks, žurnālists un literatūras klasiķis Kārlis Skalbe, kurš pēc brīža jau no Satversmes sapulces tribīnes pie latgaliešiem vērsās ar tiešu aicinājumu “neapgrūtināt mūs ar tādām blēņām un nepūlēties iestāstīt, ka bez vienas latviešu valodas ir vēl cita latviešu valoda. Tā ir izloksne, tāpat kā pastāv daudzas izloksnes mūsu tautā. Mēs viņiem šīs izloksnes tiesības neliedzam un neapgrūtinām latgaliešus, kad viņi runā savā izloksnē tiesās un citās iestādēs, bet nevaram prasīt, lai mūsu valsts ierēdņi atbildētu viņu izloksnē, jo visās iestādēs valda rakstu valoda (..) Valsts valoda ir mūsu literatūras valoda.”[46]

F. Trasūns sēdē samiernieciski centās visu nogludināt, sakot: “Ir viena valoda un tā ir valsts valoda”, norādot gan, ka “tagad ceļas jautājums, kurai izloksnei dot priekšrocību. Ja mēs ņemsim to lietu vēsturiski, tad izrādās, ka abas izloksnes stāv pilnīgi paralēli. (..) Viena bagātāka, otrā mazāk bagāta, bet kura tomēr beidzamā laikā sāk diezgan stipri attīstīties. (..) Valsts sabrukšana caur to, ka Latgalē tiks lietota latgaliešu izloksne, nav domājama. (..) Mēs stāvam par to, ka katram latgalietim vajag prast baltiešu izloksni kā katram Latvijas pilsonim. (..) Baltiešiem vajag prast latgaliešu izloksni”.[47]

Sausais atlikums nebija diži atšķirīgs no citām reizēm, kad balsoja par latgaliešu priekšlikumiem. Par Kempa priekšlikumu pārgrozīt 115. panta redakciju balsoja atkal vien pašu 18 balsis, lai gan bija četri Satversmes locekļi, acīmredzot ar latgaliskām saknēm, kuri balsojumā atturējās. Rezultātā nacionālās minoritātes pēc šīs izgāšanās smējās par neveiksmi, ironiski Satversmi dēvējot par “Rumpf-Verffassung[48] (rumpi bez galvas) – iesauku, kas norādīja uz nepilnīgas konstitūcijas pieņemšanu.

Noslēguma vietā: kurš vainīgs pie nepilnīgās Satversmes pieņemšanas?

Satversmes sapulcē latgaliešu ambīciju neapmierināšana izrādījās tā “kritiskā masa”, kas nogrāva Satversmes otrās daļas pieņemšanu un līdz ar to arī latviešu valodas konstitucionālu noteikšanu par valsts valodu. Latgaliešiem sāka izskatīties, ka mazākumtautībām tiek vairāk tiesību, nekā ir paredzēts latgaliešiem, un tā tas, šķiet, arī attīstījās. Par spīti toreizējā Ministru prezidenta Zigfrīda Annas Meierovica vadītās valdības centieniem[49] latgaliešu sarūgtinājums izpaudās kā demaršs balsojumā pret Satversmes otro daļu.

Latviešu valoda ir būtisks Latvijas konstitucionālās identitātes elements, bez kura nav iedomājama Latvijas konstitucionālā iekārta un Satversmes sistēma kā tāda. Jā, varam tulkot Satversmi, sakot, ka tā ir latviski uzrakstīta, pieņemta un izsludināta, ka Latvijas valsts pārvaldes lietvedība vienmēr kārtota tikai latviski un tāpēc latviešu valoda ir oficiālā valoda,[50] tomēr praksē latviešu valodas pozīcijas tika vājinātas. Par spīti atsevišķiem normatīviem aktiem, kuros likumdevējs latviešu valodu iecēla valsts valodas godā,[51] praksē pastāvēja modelis “viens plus divi” (oficiālā latviešu valoda un pusoficiālas krievu un vācu valodas). Svaru kausi par labu valsts valodai tika nosvērti tikai 1932. gada 18. februārī, kad Satversmes 81. panta kārtībā tika izdoti Ministru kabineta noteikumi ar likumu spēku “Noteikumi par valsts valodu”.[52] Šis regulējums nenāca viegli, jo, apejot Saeimas procedūras, būtībā “pa sētas durvīm”, apšaubāmi izmantojot Satversmes 81. panta doto steidzamību, valdība panāca noteikumu ar likuma spēku pieņemšanu.

Nešaubīgi stāvoklis būtu pilnīgi atšķirīgs, ja Satversmes sapulce 1922. gada 5. aprīlī būtu pieņēmusi Satversmes otro daļu, kur 115. pantā latviešu valodai bija ierādīts valsts valodas statuss. Diezin vai desmit gadus pēc Satversmes pieņemšanas tam pašam Kārlim Skalbem no Saeimas tribīnes tad vajadzētu taisnoties par valsts valodas statusa noteikšanu latviešu valodai: “Šis likums [Ministru kabineta noteikumi ar likumu spēku “Noteikumi par valsts valodu”] izdodams aiz vienkāršas cieņas pret mūsu valsti. Ja mēs cienām savu valsti, tad mēs cienām valsts valodu. Kur ir valsts, tur ir valsts valoda. Šī valsts valoda Latvijā nevar būt cita kā latviešu valoda, jo latviešu tauta šeit ir lielā vairākumā. (..) Latvija nevar būt vienā reizē ne krieviska, ne vāciska, ne poliska, gluži tāpat kā cilvēkam krūtīs nevar būt trīs dvēseles, vai vienā un tanī pašā laikā trīs pilnīgi pretējas politiskas orientācijas; Latvija var būt tikai latviska! (..) Katrai valstij ir zināms mugurkauls, un šis mugurkauls ir vairākuma tauta, viņas valoda un kultūra.”[53]

Manuprāt, pēdējais vislabāk pierāda nepieciešamību pašiem latviešiem sevi izprast – nevis, apkarojot citam cita dažādību, sev mākslīgi apgrūtināt ceļu.



Raksta pirmpublicējums: R. Balodis, “Kā cīņa par latgaliešu valodu ietekmēja latviešu valodas statusu”, Jurista vārds, 21.09.2021., Nr. 38. Pārpublicēts ar autora atļauju, viegli rediģējot un īsinot.


[1] E. Levits, Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985‒2018, Latvijas vēstnesis, 2019, 556.–557. lpp.

[2] No balsojumā piedalījušamies 130 Sapulces locekļiem tikai 62 balsoja par Satversmes pieņemšanu, un, lai gan “pret” bija tikai 6, bet “atturējās” 62, faktiski “pret” bija 68 (jo balsis, kas atturas, tiek pieskaitītas “pret” balsīm). Saskaņā ar Latvijas konstitucionālo tradīciju “atturēties” būtībā ir balsot “pret” – tikai “maigākā” formā. Atturēties balsojumā nenozīmē būt pasīvam. Latgaliešu deputāti, tāpat arī visi pārējie Sapulces locekļi, kas atturējās liktenīgajā balsojumā, nebija pret Satversmes otro daļu principā, jo tādā gadījumā viņi izvēlētos balsot pret. Šādi balsojot, politiķi izrādīja attieksmi pret lēmumprojektu.
Kad deputāts balso “atturas”, visbiežāk viņš vēlas parādīt, ka nav gatavs atbalstīt priekšlikumu, taču, ja priekšlikums būtu kvalitatīvāk izstrādāts, viņš to atbalstītu. (Sk. R. Balodis, “Par priekšlikumu svītrot no Saeimas kārtības ruļļa iespēju deputātiem atturēties”, Jurista vārds, 10.10.2017., Nr. 42 (996)).

[3] Satversmes sapulces balsojumu analīze liecina, ka latgaliešiem bija 17–18 balsis, attiecīgi Satversmes otrās daļas pieņemšanai būtu pilnīgi pieticis ar pat mazāk par pusi latgaliešu balsu.

[4] Latvijas Satversmes sapulces (turpmāk – LSS) V sesijas 34. sēdes 1922. gada 5. aprīļa stenogramma.

[5] Latvijas Republikas Satversme (15.02.1922.). Likumu un valdības rīkojumu krājums, 1922, 12. burtnīca, Nr. 113; Latvijas vēstnesis, 1993., 1. jūlijs, Nr. 43.

[6] Satversmes sapulce, kā zināms, Satversmi neapstiprināja kā vienu monolītu dokumentu, bet gan secīgā kārtībā. Vispirms trijos lasījumos tika apstiprināta pirmā daļa (1–88), tad līdzīgi lēma par otro daļu (89–117).

[7] LSS IV sesijas 8. sēdes 1921. gada 5. oktobrī stenogramma. 

[8] LSS V sesijas 33. sēdes 1922. gada 4. aprīlī stenogramma. 

[9] Turpat.

[10] Sk. LSS IV sesijas 5. sēdes 1921. gada 28. septembrī stenogrammu, kā arī 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogrammu.

[11] LSS IV sesijas 8. sēdes 1921. gada 5. oktobrī stenogramma.

[12] Sk. LSS IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogrammu, kā arī V sesijas 33. sēdes 1922. gada 4. aprīlī stenogrammu. 

[13] Satversmes trešais lasījums notika 1922. gada aprīlī – tieši pusgadu pirms 1. Saeimas vēlēšanām, kurām visi politiskie spēki gatavojās ar lielu nopietnību, jo Satversmes sapulces 150 vietu vietā Saeimā bija vien 100 deputātu vietas.

[14] LSS V sesijas 33. sēdes 1922. gada 4. aprīlī stenogramma.

[15] R. Balodis, J. Lazdiņš, Satversmes vēsturiskā attīstība. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas vēstnesis, 2014, 61. lpp.

[16] “Noteikumi par kara stāvokli”, Latvijas sargs, 1919. gada 13. februāris, Nr. 21.

[17] Par Polijas draudiem raksta Fēlikss Cielēns savos memuāros. Viņš atklāj, ka tolaik Polijai bija pietiekami lielas ambīcijas atjaunot savas valsts 1772. gada robežas. Varšava, pēc Cielēna rakstītā, vēlējās izveidot Polijas – Lietuvas valsti, kurā varētu ietilpt arī Kurzeme un Latgale. (Skat. F. Cielēns, Laikmetu maiņā. Atmiņas un atziņas. Otrais sējums: Latvijas neatkarīgās demokrātiskās republikas lielais laiks, Stokholma: Apgāds Memento, 1963, 159. lpp.).

[18] Sēde, kurā komisija ar pilno nosaukumu “Parlamentāriskā izmeklēšanas komisija, lai noskaidrotu nacionālos un politiskos apstākļus pierobežas joslā” nolasīja savu gala ziņojumu, ilga rekordlaiku – 17 stundas. Šī komisija izskatīja pierādījumus, ka Latgalē, konkrēti Ilūkstes apriņķa septiņos pagastos, ar Polijas atbalstu ir veikti pārpoļošanas pasākumi izglītības, valodas, reliģiskā kulta un pašvaldību jomā (Sk. Parlamentārā izmeklēšana Latvijas Republikā 2. Saeimas izmeklēšanas komisiju galaziņojumi, viedokļi, liecības. Prof. Ringolda Baloža zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas vēstnesis, 2016, 158., 199. lpp.).

[19] Latvijas Republikas III Saeimas IX sesijas 48. sēdes 1931. gada 22./23. jūlija stenogramma.

[20] J. Balodis, Atmiņu burtnīcas. 1918.–1939. gads, sastādītājs Andris Caune, Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2015, 205.–208. lpp.

[21] Objektīvi vērtējot, Tautas padomes, Satversmes sapulces un vēlāk arī pirmo četru Saeimu kopsēdēs, kā arīdzan komisiju sēdēs pamatā skanēja literārā latviešu valoda. Taču pieļāva, ka atsevišķi tautas kalpi runā arī krievu un vācu valodā, dokumentu apriti gan nodrošinot tikai valsts valodā. Par ventiņu izloksnes lietošanu “augstajā namā”, kā toreiz mēdza dēvēt parlamentu, vēsture klusē, taču latgaliešu izloksne ieskanas ik pa brīdim. Uz “baltiešu valodu” latgalieši pārgāja vien tad, kad vēlējās tikt labāk saprasti. Stenogrammās šo latgalisko izloksni nevar lasīt, jo tās tika rediģētas literārā latviešu valodā. Satversmes sapulces loceklis F. Kemps pēc publikāciju analīzes secināja, ka atsevišķu latgaliešu deputātu uzstāšanās latgaliešu valodā nav bijusi žurnālistiem saprotama (avīzēs rakstīja par “nesaprotamu latgaliešu izloksni”), tādēļ arī šo runu atreferējumi nav parādījušies presē. (Sk. Satversmes sapulces IV sesijas 8. sēdes 1921. gada 5. oktobrī stenogrammu.) 

[22] LSS IV sesijas 8. sēdes 1921. gada 5. oktobrī stenogramma.

[23] Turpat.

[24] LSS IV sesijas 2. sēdes 1921. gada 21. septembra stenogramma.

[25] LSS V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februārī stenogramma.

[26] LSS V sesijas 33. sēdes 1922. gada 4. aprīlī stenogramma. 

[27] LSS IV sesijas 8. sēdes 1921. gada 5. oktobrī stenogramma. 

[28] LSS IV sesijas 2. sēdes 1921. gada 21. septembra stenogramma.

[29] Portāla “Apollo” 2012. gada 9. oktobrī varēja lasīt ziņu, kurā partijas “Par dzimto valodu!” vadītājs Vladimirs Lindermans saka, ka Latgales autonomija Latvijas sastāvā būtu adekvāta atbilde valdošo partiju centieniem. (Skat. Lindermans izvirza Latgales autonomijas ideju – Sabiedrība un politika – Ziņas – Apollo.lv)

[30] Jēzus Sadraudzība, saīs. SJ, no latīņu val. Societas Jesu. Moto: “Viss lielākam Dieva godam”.

[31] Satversmes izstrādes komisijas protokolā Jezuītu pants fiksēts 1921. gada 21. novembrī. Tā bija Satversmes projekta II daļas noslēdzošā sēde pirms iesniegšanas.

[32] Satversmes komisijas 1921. gada 21. novembra sēdes protokols Nr. 60. Nav publicēts.

[33] LSS V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februārī stenogramma.

[34] Konkordāts (līgums) starp Svēto Krēslu kā katoļu galveno garīgo centru un Latvijas Republiku par spīti sociāldemokrātu pretestībai tika parakstīts 1922. gada 30. maijā, bet Satversmes sapulce to ratificēja 19. jūlijā. Toreizējais Ministru prezidents Zigfrīds Meierovics, kas līgumu parakstīja no Latvijas puses, runāja par upuri, kas Latvijai esot jānes. Vēl pirms Latvijas dibināšanas konkordāts tika solīts latgaliešiem kā priekšnosacījums Latgales pievienošanai Latvijai.

[35] Skat. LSS V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februārī stenogrammu.

[36] Turpat.

[37] LSS V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februāra stenogramma.

[38] R. Balodis, A. Kārkliņa, K. Hahelis, “Satversmes 35. un 36. panta komentārs”. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. III nodaļa. Valsts prezidents. IV nodaļa. Ministru kabinets. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zin. vadībā, Rīga: Latvijas vēstnesis, 2017, 49. –55. lpp.

[39] F. Cielēns, Laikmetu maiņā. Atmiņas un atziņas, Otrais sējums: Latvijas neatkarīgās demokrātiskās republikas lielais laiks. Stokholma: Apgāds Memento, 1963, 144. lpp.

[40] Turpat.

[41] Turpat, 124., 125. lpp.

[42] “Vismazākie panākumi [sociāldemokrātiem] bija Latgalē, kas izskaidrojams ar īpatnējiem apstākļiem. Latgales sīkzemnieki, kas visilgāk bija cietuši no boļševiku jūga, nu bēga arī no sociāldemokrātu sarkanā karoga. Arī katoļu baznīcai Latgalē bija savdabīga liela ietekme vēlētājos.” (F. Cielēns, op. cit, 114. lpp.)

[43] Atbilde šāda dīvaina priekšlikuma rosināšanai rodama Franča Trasūna personībā un personīgā attieksmē pret sociāldemokrātiem. Fransis Trasūns bija viens no aktīvākajiem latgaliešu runas vīriem un no sirds baznīcu, tāpat kā Latgali, piesauca gandrīz katrā savā runā.

[44] Latgales jautājums nav atraujams no katoļticības, savukārt bez Latgales nebūtu Latvijas tādas, kādu mēs to pazīstam. “Baltiešu” solījumi vēl pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas par konkordāta slēgšanu nākotnē bija būtisks faktors latgaliešu lēmumam pievienoties Latvijai. Latgaliešiem konkordāta slēgšana bija obligāta prasība, jo pārējā Latvija toreiz bija luterticīga un šādi bija iespējams tiesiski nodrošināties pret iespējamu diskrimināciju. Pirmais līgums ar Svēto Krēslu un Latvijas Republiku tika parakstīts 1922. gada 30. maijā un ratificēts Satversmes sapulcē 1922. gada 19. jūlijā. Tas stājās spēkā 3. novembrī, vien dažas dienas pirms savu darbu uzsāka jaunievēlētā 1. Saeima. Sociāldemokrāti bija ateistiski noskaņoti un iestājās pret līguma slēgšanu, taču atsevišķas politiskas grupas šajā apstāklī saskatīja iespēju mazināt Polijas kā reģiona katoļu centra ietekmi uz Latgali un Latviju kopumā. (Sk. R. Balodis, Baznīcu tiesības, Rīga: Reliģijas Brīvības Asociācija, 2002, 664. lpp.; R. Balodis, Valsts un Baznīca, Rīga: Nordik, 2000, 538. lpp.)

[45] LSS V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februāra stenogramma.

[46] LSS IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogramma. 

[47] Turpat.

[48] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā, Rīga: Latvijas vēstnesis, 2011, 9. lpp.

[49] Nebija gluži tā, ka latgaliešu prasības vispār nesadzirdētu. Bet risinājumi latgaliešiem diez vai bija pieņemami. Par to ir grūti spriest bez papildu informācijas. Vēl pirms Satversmes sapulces kopsēdēs tika noraidīti latgaliešu priekšlikumi par autonomiju un valodu bija izdoti vairāki noteikumi. Viens no valdības noteikumiem sakārtoja jautājumu ar latgaliešu izloksni, divi citi koriģēja Latgales lietu pārraudzību. Noteikumi arī paredzēja, ka, ieceļot ierēdņus Latgalē, “priekšrocību jādod tiem kandidātiem, pie citām līdzīgām īpašībām, kas prot latgaliešu izloksni un pazīst vietējos apstākļus”. (Skat. Noteikumi par latgaliešu izloksnes lietošanu (11.08.1921). Valdības Vēstnesis Nr. 183, 1921. gada, 17. augusts; Noteikumi par Latgales lietu pārzināšanu (30.06.1921). Valdības Vēstnesis Nr. 177, 1921. gada 10. augusts; Noteikumi par ierēdņu iecelšanu Latgalē (26.07.1921). Valdības Vēstnesis Nr. 174, 1921. gada 6. augusts.)

[50] Skat. S. Osipova, “Valsts valoda kā konstitucionāla vērtība”, Jurista vārds, 08.10.2011., Nr. 42 (689); I. Druviete, A. Kārkliņa, G. Kusiņš, E. Pastars, J. Pleps, “Satversmes 4. panta komentārs”, Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 298.–299. lpp.

[51] Skat. Noteikumi par Latgales apgabaltiesas vecākā notara darbības atjaunošanu attiecībā uz aktu apstiprināšanu. (izdoti Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā) (04.10.1923.). Valdības Vēstnesis, 1923. gada 8. oktobrī, Nr. 222; Likums par virsnieku un kara ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā. (17.11.1924). Valdības Vēstnesis, 1924. gada 22. novembris, Nr. 262; Noteikumi par ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā (22.11.1921). Valdības Vēstnesis, 1921. gada 28. novembris, Nr. 269. 

[52] Noteikumi par valsts valodu (izdoti Latvijas Republikas Satversmes 81. p. kārtībā.) (18.02.1932). Valdības Vēstnesis, Nr. 39, 1932. gada 18. februāris.

[53] Turpat.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: