Nesenā bloga ierakstā[1] es mēģināju pierādīt, ka katoļi drīkst vakcinēties ar vienu no Covid-19 vakcīnām, neapgrūtinot savu sirdsapziņu, taču es arī rakstīju, ka šāda vakcinācija nedrīkst būt obligāta. Sekojošā rakstā[2] es izvērsu pirmo punktu. Tagad izvērsīsim otro punktu.
Tomistiskā dabīgo tiesību teorija un katoļu morālteoloģija nav libertāriskas, taču tās nav arī etatiskas.[3] Tās atzīst, ka mums var uzlikt pienākumus, kuriem mēs nepiekrītam, bet arī uzstāj, ka pastāv robežas tam, ko valdība var no mums pieprasīt, un nosacījumi pat tur, kur tā drīkst no mums kaut ko pieprasīt. Obligātās vakcinācijas prasību gadījumā (neatkarīgi no tā, vai ir runa par Covid-19 vakcīnām, poliomielīta vakcīnām vai kādām citām) dabīgo tiesību teorija neparedz ne principiālu šādu prasību nosodījumu, ne principiālu apstiprinājumu. Pastāv nianses, kuras pārāk daudzi karstgalvji abās katoļu diskusijas pusēs šajā jautājumā ignorē.
Lai izprastu vakcinācijas prasību ētiskumu, ir lietderīgi veikt salīdzinājumu ar iesaukšanu armijā. Gan obligātā vakcinācija, gan iesaukšana armijā ir nopietna iejaukšanās personas brīvībā. Tomēr principā abas ir pieļaujamas. Taču nopietna iejaukšanās brīvībā ir saistīta arī ar nopietnām atrunām un nosacījumiem.
Iesaukšana armijā
Ko Baznīca māca par iesaukšanu armijā? No vienas puses, tā principiāli atzīst šādas prasības leģitimitāti, ņemot vērā pienākumus, kas mums ir kā kopienas veidojošām dzīvām būtnēm, kurām pienākas aizstāvēt savu zemi. Pāvests Pijs XII mācīja:
Tādēļ, ja tautas pārstāvju institūcija un valdība, kas abas ir ievēlētas brīvās vēlēšanās, ārkārtēju briesmu brīdī ar likumīgiem iekšpolitikas un ārpolitikas līdzekļiem pieņem lēmumu veikt aizsardzības pasākumus un īstenot plānus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, šāda rīcība nav amorāla. Tādēļ katoļu pilsonis nevar apelēt pie savas sirdsapziņas, lai atteiktos kalpot karadienestā un pildīt tos pienākumus, ko uzliek likums. (1956. gada 23. decembra Ziemassvētku vēstījums)
Ņemiet vērā, ka princips šajā gadījumā ir tāds, ka valsts var leģitīmi kaut ko pieprasīt no pilsoņa, pat ja prasība ir saistīta ar nopietnu pilsoņa dzīvības apdraudējumu un neskatoties uz to, ka pilsonis varētu apelēt pie savas sirdsapziņas, lai prasību noraidītu.
Bet vai no tā izriet, ka ikvienam pilsonim ir pienākums bez ierunām ņemt rokās ieročus kurā katrā karā, ko valdība uzskata par attaisnojamu un ka tas ir jādara piespiedu kārtā? Pilnīgi noteikti nē. Jo ir vēl divi apsvērumi, kas jāņem vērā.
Pirmkārt, pienākums ņemt rokās ieročus ir spēkā tikai taisnīga kara gadījumā. Dabīgo tiesību teorija un katoļu morālteoloģija nosaka vairākus kritērijus, pēc kuriem var spriest, vai karš ir taisnīgs: karam jābūt likumīgas varas atļautam; iemeslam jābūt taisnīgam (piemēram, agresijai, uz kuru tiek reaģēts, jābūt pietiekami nopietnai, lai būtu vērts sākt karu); motivācijai jābūt taisnīgai (piemēram, publiski izziņotais kara iemesls, pat ja tas pats par sevi ir saprātīgs, nedrīkst būt aizsegs kādam slēptam, ļaunprātīgam nolūkam); cīņas līdzekļiem jābūt taisnīgiem (piemēram, tie nedrīkst radīt kaitējumu, kas ir vēl smagāks par to, ko ceram novērst ar kara palīdzību); un ir jābūt saprātīgai cerībai uz panākumiem.
Skaidrs, ka ierindas pilsoņa rīcībā nav visa nepieciešamā informācija, lai rūpīgi izvērtētu kādu noteiktu karu visu šo kritēriju gaismā. Tāpēc pietiekami taisnīgā sabiedrībā viņam zināmā mērā ir jāuzticas valdošajām amatpersonām. Tomēr viņam ir arī pienākums vismaz nedaudz iedziļināties, lai noteiktu, vai karš tiešām ir taisnīgs, pirms piekrist tajā piedalīties. Un, protams, jo korumpētāka ir attiecīgā valdība, jo nopietnāki būs iemesli apšaubīt tās uzsāktā kara taisnīgumu. Kā skaidri parāda Pija XII sacītais, pastāv prezumpcija par labu valdības prasību izpildei, taču šī prezumpcija nav absolūta.
Teiktais mūs noved pie otrā, saistītā jautājuma, proti, lai gan atsaukšanās uz sirdsapziņu pati par sevi nav pietiekams iemesls, lai attaisnotu pilsoņa atbrīvošanu no karadienesta, valstij šāda atsaukšanās būtu jāuztver ļoti nopietni. Kā māca Vatikāna II koncils:
Šķiet pareizi, ka likumi paredz cilvēcīgus noteikumus attiecībā uz tiem, kuri sirdsapziņas apsvērumu dēļ atsakās nest ieroci, tomēr ar nosacījumu, ka viņi piekrīt kalpot cilvēku kopienai kādā citā veidā. (Gaudium et spes, 79)
Pamatprincips šeit ir šāds. Lai gan cilvēka sirdsapziņa noteikti var kļūdīties, nevajadzētu tomēr rīkoties tieši pretēji sirdsapziņai. Jo tādā gadījumā cilvēks darītu kaut ko tādu, ko viņš no sirds (pat ja kļūdaini) uzskata par amorālu, – un tas pats par sevi būtu amorāli. Pieņemsim, ka es no sirds domāju, ka ēst gaļu ir ārkārtīgi amorāli. Patiesībā tas nav amorāli, un tāpēc, ja es ēdu gaļu, tās ēšana pati par sevi nav nepareiza. Taču rīkošanās pret manu (aplami spriedošo) sirdsapziņu būtu nepareiza. Tātad šī iemesla dēļ man nevajadzētu ēst gaļu, līdz es sapratīšu savas nostājas aplamību šajā jautājumā.
Protams, cilvēki nepārtraukti ļaunprātīgi izmanto šo principu. Katoļi, kas vēlas veikt abortu, izliekas, ka viņi var sevi attaisnot, atsaucoties uz sirdsapziņu – it kā brauciens uz “Ģimenes plānošanas” (Planned Parenthood) klīniku būtu pielīdzināms Tomasa Mora atteikumam zvērēt uzticību karalim kā augstākai autoritātei pār Baznīcu. Tas, protams, ir absurds, un ne tikai tāpēc, ka argumenti par mākslīgā aborta leģitimitāti ir bezvērtīgi. Zvērēt, lai atzītu karali kā augstāku autoritāti pār Baznīcu nozīmē darīt kaut ko, kas pēc būtības ir ļauns. Vienkārša atturēšanās no mākslīgā aborta izdarīšanas nav kaut kas pēc būtības ļauns, jo tā nenozīmē kaut kā darīšanu. Tā nav noteikts darbības paveids, bet gan atturēšanās no darbības. Tādējādi neviens, kuram liegta pieeja mākslīgā aborta pakalpojumam, nav spiests rīkoties pret sirdsapziņu attiecīgajā nozīmē.
Taču iedomāsimies kādu, kurš ir spiests ņemt rokās ieročus karā, kuru viņš (pamatoti vai nepamatoti) uzskata par amorālu. Tādā gadījumā viņš būtu spiests rīkoties pretēji savai sirdsapziņai un šajā ziņā būtu spiests darīt kaut ko amorālu (pat ja karš patiesībā nav netaisnīgs). Tieši jūtīguma pret šo problēmu dēļ Baznīca pieļauj atteikšanos no karadarbības, apelējot pie sirdsapziņas apsvērumiem.
Tas, protams, rada savas problēmas. Ko darīt, ja ļoti liels skaits cilvēku nolemtu atteikties no piedalīšanās karā, kas patiešām ir taisnīgs un nepieciešams? Tas ir labs jautājums, bet šobrīd mēs to varam atlikt sāņus. Pietiek pateikt, ka, pat ja pastāv prezumpcija par labu valsts pilnvarai piespiest pilsoņus ņemt rokās ieročus taisnīgā karā, valstij tomēr vajadzētu pieļaut izņēmumus – ciktāl tas saprāta robežās ir iespējams – tiem pilsoņiem, kuri pauž godprātīgus un dziļi iesakņotus morālus iebildumus pret karu, jo īpaši, ja viņi piekrīt kādam citam saprātīgam veidam, kā kalpot savai valstij.
Principa pielietojums obligātās vakcinācijas prasībām
Šo principu piemērošana obligātās vakcinācijas prasību gadījumā ir diezgan skaidra. Sabiedrību var apdraudēt nopietna slimība, tāpat kā to var apdraudēt bruņots uzbrucējs. Mums var būt pienākums līdzdarboties, cik vien nepieciešams, lai atvairītu draudus pirmajā gadījumā, un tāpat arī otrajā gadījumā, pat ja tas paredz zināmu risku mums pašiem. Līdz ar to, tāpat kā valsts principā leģitīmi drīkst pilsoņus iesaukt armijā (neskatoties uz to, ka tas valsts aizsardzības labad paredz cilvēku dzīvības pakļaušanu riskam), tā arī valsts principā var leģitīmi pieprasīt vakcinēties (pat ja arī tas ir saistīts ar zināmu risku, jo vakcīnas – daudzas vakcīnas, ne tikai Covid-19 vakcīnas – dažkārt atsevišķiem cilvēkiem var radīt kaitīgas blaknes). Tādēļ nepietiek tikai apelēt pie indivīda brīvības nozīmības, izmantojot to kā iebildumu pret vakcīnu obligātumu, it kā šādi jautājums pats par sevi tiktu atrisināts.
Tomēr ar to stāsts nebūt nebeidzas. Jo vakcīnu, tāpat kā kara gadījumā, ir vēl divi apsvērumi. Pirmkārt, tāpat kā karā, arī vakcīnu gadījumā valstij nav tiesību uzspiest pilsoņiem kurus katrus pienākumus, kādus vien valsts vēlētos. Tāpat kā karš, arī obligātās vakcinācijas ieviešana var būt taisnīga vai netaisnīga. Tāpat kā kara gadījumā, valstij ir jābūt skaidrībā, ka nav citu reālu iespēju, kā cīnīties ar briesmām, ko tā cenšas novērst. Valstij jāvadās pēc pareizas motivācijas, tā nedrīkst izmantot veselības apsvērumus kā aizsegu kādam ļaunprātīgam nolūkam. Jābūt reālai iespējamībai, ka ar obligātās vakcinācijas prasību tiks sekmīgi novērsts sabiedrības veselības apdraudējums. Jābūt labi pamatotiem iemesliem, lai domātu, ka vakcinācijas prasība nenodarīs vairāk ļauna nekā laba. Un tā tālāk. Tāpat kā kara gadījumā, ja pilsonim ir labi pamatoti iemesli uzskatīt, ka nav izpildīti priekšnosacījumi obligātās vakcinācijas prasībai, viņam ir pamats tai pretoties.
Te nonākam pie otrā jautājuma. Proti, tāpat kā kara gadījumā, arī vakcinācijas prasību gadījumā (un to pašu iemeslu dēļ) valstij vajadzētu būt pretīmnākošai tiem, kuru sirdsapziņa ceļ nopietnus iebildumus pret vakcināciju, pat ja viņu sirdsapziņa kļūdās. Valstij, cik vien iespējams, jāļauj tiem, kuriem ir šādas šaubas, dot savu ieguldījumu sabiedrības veselības apdraudējuma novēršanā kādā citā veidā (tāpat kā saskaņā ar Vatikāna II koncilu tiem, kuri atsakās ņemt rokās ieročus, “jāpiekrīt kalpot cilvēku kopienai kādā citā veidā”). Tāpēc, atzīstot, ka Covid-19 vakcīnas var lietot, nerīkojoties pret sirdsapziņu,[4] Vatikāns arī norādīja:
Tajā pašā laikā praktiskais saprāts atklāj, ka vakcinācija parasti nav morāls pienākums un ka tāpēc tai jābūt brīvprātīgai. Jebkurā gadījumā no ētiskā viedokļa vakcinācijas ētiskums ir atkarīgs ne tikai no pienākuma aizsargāt savu veselību, bet arī no pienākuma tiekties pēc kopīgā labuma. Ja nav citu līdzekļu, kā apturēt vai pat novērst epidēmiju, kopīgais labums var ieteikt vakcināciju, jo īpaši, lai aizsargātu vājākos un visvairāk apdraudētos. Tomēr tiem, kuri sirdsapziņas apsvērumu dēļ atsakās no vakcīnām, kas ražotas, izmantojot abortētu embriju šūnu olbaltumvielas, ir jādara viss iespējamais, lai, izmantojot citus profilakses līdzekļus un koriģējot savu uzvedību, nekļūtu par infekcijas ierosinātāja izplatīšanas līdzekļiem. Jo īpaši viņiem jāizvairās no jebkāda apdraudējuma to cilvēku veselībai, kurus nevar vakcinēt medicīnisku vai citu iemeslu dēļ un kuri ir paši neaizsargātākie.
Manuprāt, ir pilnībā skaidrs, kā iepriekš izklāstītie principi ir piemērojami konkrētajā Covid-19 vakcīnu gadījumā. Kā jau minēju savā pirmajā rakstā,[5] lai gan uzskatu, ka obligāto vakcināciju var mēģināt pamatot, nedomāju, ka sniegtais pamatojums ir pārliecinošs. Nedomāju, ka pavalstis vai federālā valdība ir sniegušas visus nepieciešamos pierādījumus. Es arī apgalvoju, ka ir saprātīgi iemesli atturēties no vakcinācijas. Ir arī labi saprotams, kāpēc daudzi iedzīvotāji neuzticas valsts amatpersonu spriedumiem. Daudzas no šīm amatpersonām šodien pauž acīmredzami ārprātīgus uzskatus citās jomās – piemēram, ka esot jāsamazina finansējums policijai, ka atšķirība starp vīriešiem un sievietēm esot tikai sociāls konstrukts, un tamlīdzīgi. Daudzas valdības ir izpelnījušās sabiedrības neuzticību, un gudrs valstsvīrs, to zinot, stingri rekomendētu neķerties pie tādām enerģiskām un vērienīgām darbībām, kas šo neuzticību tikai vairotu.
Šo iemeslu dēļ, kā arī ņemot vērā vispārējo principu, ka valstij pēc iespējas jāizvairās piespiest cilvēkus rīkoties pret viņu sirdsapziņu, nevajadzētu ieviest obligātu Covid-19 vakcināciju. Un tur, kur tā ir ieviesta, būtu dāsni jāparedz izņēmumi tiem cilvēkiem, kuri pret tām iebilst sirdsapziņas apsvērumu dēļ.
Mīlestību visās lietās
Daži lasītāji uz maniem diviem iepriekšējiem rakstiem par šo tēmu ir atbildējuši ar paredzamu sašutumu. Kāds blogeris[6] uzstāj, ka “nostāja vakcīnu jautājumā ir lakmusa papīrītis”, un apgalvo, ka es tagad esot atklājis, “kurai pusei piederu”, un pievienojies “ienaidniekam” (!) Cits paziņoja,[7] ka esmu “pārgājis no Dieva puses pusē pret Dievu” (!!) Tādējādi viņi ilustrē manu novērojumu, ka reālā krīze, ar kuru mēs saskaramies, pārāk daudzus labējos ir izsitusi no līdzsvara un viņi ir piezemējušies tajā pašā paranoiskajā fantāziju pasaulē, kas ir pārņēmusi kreisos.[8] Vai varbūt viņi vienkārši pierāda, ka neprot lasīt. Savā pirmajā rakstā es nepārprotami kritizēju obligāto vakcināciju, nepārprotami atzinu, ka pastāv pamatotas bažas par vakcīnām, nepārprotami norādīju, ka valsts iestādes ir iedragājušas savu uzticamību, un skaidri apliecināju, ka tie, kuri pakļauj sevi riskam, pretojoties obligātajām prasībām, ir pelnījuši mūsu cieņu.
Taču to visu var teikt un vienlaikus pilnībā konsekventi apgalvot, ka Covid-19 vakcīnas nav saistītas ar mākslīgajiem abortiem tādā veidā, ka to lietošana būtu morāls pārkāpums, un ka tie katoļi, kuri nolemj vakcinēties, negrēko šādā veidā. Uz to es norādīju iepriekšējos rakstos. Pretēji tam, ko daži katoļu garīdznieki un autori pēdējo mēnešu laikā ir teikuši, abortu nosodījums un uzticība katoļu mācībai neuzliek katoļiem pienākumu “nolikt savu galvu cīņā par vai pret Covid-19 vakcināciju”. Šiem garīdzniekiem un autoriem nav tiesību uzurpēt Baznīcas mācības autoritāti un apgalvot pretējo. Taču tas nekādā ziņā nenozīmē, ka nav citu iemeslu, lai iebilstu pret vakcinācijas obligātumu.
Būtiskākais ir tas, ka lēmums, vai vakcinēties pret Covid-19, vai arī ne, ir apdomības jautājums. Taču abu pretējo pušu fanātiķi to vēlas pārvērst par kaut ko citu. Viena puse apgalvo, ka katoļi nedrīkst vakcinēties, neskatoties uz to, ko saka Baznīca, ko ir teikuši trīs pāvesti un ko gadu desmitiem ir teikusi ortodoksālā katoļu morālteoloģija. Otra puse apgalvo, ka jums ir obligāti jāvakcinējas, pat ja tas ir pret jūsu sirdsapziņu. Abas puses smagi apgrēcinās pret taisnīgumu un mīlestību. Abas puses duļķo ūdeni un uzkurina kaislības, lai gan Baznīcai un pasaulei vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīga skaidrība un vēss prāts.
Raksta pirmpublicējums Edvarda Fēzera blogā: http://edwardfeser.blogspot.com/2021/10/covid-19-vaccination-should-not-be.html#more. Tulkots un publicēts ar autora atļauju.
[1] http://edwardfeser.blogspot.com/2021/10/covid-19-vaccination-is-not-hill-to-die.html
[2] http://edwardfeser.blogspot.com/2021/10/covid-19-vaccines-and-jeffrey-dahmers.html
[3] Red. un tulk. piezīme. Libertārisks – tāds, kurš dod priekšroku pēc iespējas lielākai indivīda brīvībai un ir pret valsts piespiedu varas iejaukšanos indivīda un sabiedrības dzīvē. Etatisks – tāds, kurš dod lielāku priekšroku aktīvai valsts varas lietošanai uz indivīda brīvības rēķina.
[4] https://www.vatican.va/roman_curia/congregations/cfaith/documents/rc_con_cfaith_doc_20201221_nota-vaccini-anticovid_en.html
[5] https://edwardfeser.blogspot.com/2021/10/covid-19-vaccination-is-not-hill-to-die.html
[6] https://pushingrubberdownhill.com/2021/10/10/the-enemy-in-our-midst
[7] https://charltonteaching.blogspot.com/2021/10/the-hill-to-die-on-ask-question-and-you.html?showComment=1633725275829#c5663765215250381348
[8] https://edwardfeser.blogspot.com/2021/01/narrative-thinking-and-conspiracy.html
