Šajā diskusijā saduras divi pretēji skatījumi uz cilvēku, sabiedrību un attiecīgi arī uz valsti un tās mērķiem. Ja šo nostāju pamatā esošos pieņēmumus destilētu un skaidri formulētu, varētu iegūt diezgan precīzu mūsdienu “konservatīvo” un “liberāļu” pasaules uzskata aprakstu.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski un Agnesi Irbi par Covid-19 pandēmiju un tās ierobežošanas mēģinājumiem. Irbe salīdzina 19. un 20. gs. pieejas un izsaka brīdinājumu par piespiedu vakcinācijas prettiesiskumu, Lācis stāsta, kā apbrīnojis valstu mobilizāciju vīrusa agrīnajās dienās, bet tagad par to šaubās, savukārt Bičevskis norāda uz pirmspolitiskām solidaritātes formām, tiesību sasaisti ar zināšanām un pienākumiem, kā arī atgādina par cilvēka galīgumu.

Var vaicāt, kāpēc tam visam jābūt tik samudžināti. Tāpēc, ka tā ir vienīgā iespēja izvairīties no “daudzgalvainā pūķa”, kas vienmēr apdraud demokrātiju, – no idejas, ka arī cilvēku privātās izvēles, kas attiecas uz viņu ķermeni, uzskatiem un sirdsapziņu, ir konsekventi pakļaujamas kopējā labuma principam. Proti, ka sabiedrība, kuras vārdā runā valsts pārvaldes institūcijas, vienmēr drīkst indivīdam diktēt, ko darīt ar sevi, ko domāt un kam ticēt (arī ko lasīt un ko teikt un rakstīt), pamatojot to ar sabiedrības kopējo labumu.

Tāpat kā kara gadījumā, ir vēl divi apsvērumi.  Pirmkārt, tāpat kā karā, arī vakcīnu gadījumā valstij nav tiesību uzspiest pilsoņiem kurus katrus pienākumus, kādus vien valsts vēlētos. Tāpat kā karš, arī obligātās vakcinācijas ieviešana var būt taisnīga vai netaisnīga. Tāpat kā kara gadījumā, valstij ir jābūt skaidrībā, ka nav citu reālu iespēju, kā cīnīties ar briesmām, ko tā cenšas novērst.

Latvijā bažas par vakcinēties vilcināšanās pieaugumu ir piepildījušās. Bet ne vakcīnu izstrādātāju vai regulatoru dēļ. Vakcinācija un uzticēšanās tai kā sabiedrības veselības instrumentam Latvijā ir izgāzusies aplamās un melīgās komunikācijas ar sabiedrību dēļ.