Preses apskats

Ansis Īvāns, “Ordo Iuris un abortu aizliegums: kā ultrakonservatīvie juristi maina Poliju”, Delfi, 4. oktobris, 2021: https://www.delfi.lv/news/arzemes/ordo-iuris-un-abortu-aizliegums-ka-ultrakonservativie-juristi-maina-poliju.d?id=53639215  
Kā norāda vērotāji, viena no “Ordo Iuris” veiksmes atslēgām ir tā, ka viņi savu mērķu sasniegšanai neizmanto reliģiskus argumentus vai tukšas konservatīvas frāzes, tā vietā tiek lietota progresīva valoda, akadēmiski argumenti, atsauces uz cilvēktiesībām un spēcīgas juridiskās zināšanas, caur ko tiek veidota ultrakonservatīva dienas kārtība. (..) Grupas deklarētais mērķis ir “veicināt tiesisko kultūru, kas balstīta cieņā pret cilvēka godu un tiesībām”. Taču “Ordo Iuris” gadījumā tas jāsaprot citādi, nekā parasti saprot cilvēktiesības.”

Pie tukšām frazēm droši var pieskaitīt jēdziena “ultrakonservatīvie” lietojumu visā tekstā. Kā “ultrakonservatīvie” atšķiras no parastiem “konservatīvajiem”, piemēram? Attiecībā uz tādu katoļu organizāciju kā “Ordo Iuris” pats izteikums ir maldinošs, jo tas liek domāt, ka viņi negribētu neko citu, kā vien visos jautājumos saglabāt status quo. Tas ir tiesa dažos gadījumos, bet nav tiesa citos. Romas katoļu baznīcas nostāja rakstā daudz apskatītajā mākslīgā aborta jautājumā vienkārši ir nostāja, kas ir bijusi Baznīcas pozīcija visā tās pastāvēšanas laikā. Kā “akadēmiskais arguments” tiek izmantota substances teorija, kas uz jautājumu “Kas ir cilvēks?” atbild: “Cilvēks ir dzīva pie cilvēku sugas piederoša būtne” un nekas cits; attiecīgi nav nozīmes, kur šī dzīvā būtne atrodas (piemēram, kādas citas dzīvas būtnes ķermenī) un kādas ir tās spējības (piemēram, kognitīvās spējas, justspēja, spēja kontrolēt savu ķermeni). Nav arī nekāda “citādi, nekā parasti saprot cilvēktiesības”. Cilvēktiesību doktrīnu 1948. gadā, kad tika pieņemta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, baiso 20. gadsimta pirmās puses notikumu un franču katoļa tomista Žaka Maritēna ietekmē balstīja dabīgajās tiesībās – tas ir, tiesībās, kas izriet no cilvēka iedabas. Tās ietver dogmu, ka visiem cilvēkiem augstāk definētajā nozīmē ir tiesības netikt nogalinātiem. No aptuveni 1960. gadiem izpratne par cilvēktiesībām Rietumos mainījās. Jēdziena “cilvēks” definīciju nomainīja no substances mācībā balstītās uz substances akcidencēs (gadījuma rakstura pazīmēs) balstīto. Tiesības uz dzīvību esot tikai tām pie cilvēka sugas piederošajām dzīvajām būtnēm, kuras (atkarībā no teorijas, kas ir cita par citu juceklīgākas): (1) neatrodas citas būtnes ķermenī; (2) ir konstatējami apveltītas ar justspēju, proti, spēju ciest; (3) ir konstatējami apveltītas ar apziņu vai vismaz minimālām kognitīvajām spējām; (4) būtu spējīgas pastāvīgi izdzīvot. Jau tikai neliela iepazīšanās ar apjomīgo un aizvien pieaugošo literatūras klāstu, kas veltīts “cilvēktiesību” jēdziena izplūšanai, nemaz nerunājot par nepārtraukto manipulāciju ar to, būtu radījusi priekšstatu, cik maldīgs ir šis “parasti saprot”.               

Inga Lāce, “Ar atsaucēm pret maldiem. Intervija ar Inetu Lipšu”, Punctum Magazine, 2021. gada 20. septembris: http://www.punctummagazine.lv/2021/09/20/ar-atsaucem-pret-maldiem
Ineta Lipša: [B]ūtisks stimuls ir mana reakcija uz izteikumiem publiskajā telpā, kas pārsvarā nāk no politiķiem vai konservatīvajiem intelektuāļiem, kuri apgalvo, ka Latvijā nekas tāds nekad nav bijis, homoseksualitāte ir ievazāta no Rietumiem vai tamlīdzīgi. Un principā tāda attieksme, manuprāt, ir cilvēku uzskatīšana par muļķiem. Tāpēc man patīk ar atsaucēm parādīt, cik ļoti šie cilvēki maldās.

Noderētu kāda atsauce uz politiķiem un “konservatīvajiem intelektuāļiem”, kas jebkad ir apgalvojuši, ka Latvijas neatkarības un/vai padomju okupācijas laikā (vai jebkādā citā laikā) Latvijā nav pastāvējuši viendzimuma dzimumsakari.
Savukārt ir viegli konstatējams, ka LGBT+ politiskā kustība tiešām nāk no Rietumiem (katrā ziņā ne jau no Austrumiem, Ziemeļiem vai Dienvidiem). Par tās aizsākumu parasti uzskata tā sauktos Stounvolas nemierus 1969. gadā Ņujorkā, ASV.  

Romāns Januševskis, “Pašsadedzināšanās pie Brīvības pieminekļa. Iļja Ripss pēc pusgadsimta”, LSM, 2021. gada oktobris: https://www.lsm.lv/ripss
Iļja Ripss: Mēs Latvijas Universitātē apguvām zinātniskā ateisma kursu. Tieši tas radīja zināmu plaisu – es gaidīju, ka tur būs kaut kādi solīdi šīs nostājas pierādījumi, taču ieraudzīju galvenokārt propagandas štampus, kurus jau tad neieredzēju. Un pēc kursa palika izjūta, ka savas tēzes viņi nav pierādījuši. Tad jau bija skaidrs, ka sociālisms ir ceļš, kas ved strupceļā. Radās jautājums – bet kas bija pirms tam? Agrāk vairākums cilvēku bija reliģiozi. Es mēģināju tikt skaidrībā, par ko ir runa. Sāku klausīties lieliskas dažādu novirzienu rabīnu lekcijas – par jūdaismu un ne tikai. Vēl man bija tikšanās ar cilvēkiem, kuri noteica manu likteni. Piemēram, rabīns Ichaks Zilbers. 1972. gada vasarā viņš uzaicināja mani pie sevis mājās uz sabatu, un es pirmo reizi redzēju, kā tiek ievērota sestdiena. Kad es dzīvoju Jeruzalemē, mans kaimiņš bija ievērojamais intelektuālis rabīns Haims Lipšics, es klausījos viņa lekcijas. Un, lūk, 1972. gada beigās es konstatēju, ka ievēroju galvenos baušļus. Sākuma līmenī, protams. Kā tas notika, es pats precīzi nevaru pateikt.

Ripss interesanti un atpazīstami apraksta savu dievatziņas un dievbijības ceļu – kā ceļu ar izslēgšanas metodi. Zinātniskais ateisms nebija ticams marksistiskajā versijā un nav ticams arī pirms desmit gadiem populārajā – amerikāņu “jaunā ateisma” versijā. Kā kvalitatīvu ievadu klasiskajā teismā un dabīgajā teoloģijā (tas ir, tajā, cik tālu var tikt, izmantojot tikai racionālus, filozofiskus argumentus) iesakām: Edward Feser, Five Proofs of the Existence of God, San Francisco: Ignatius Press, 2017. Lai saprastu, par ko vispār ir runa un kāpēc šim jautājumam visas pasaules civilizācijas visos laikos ir veltījušas tik daudz savu intelektuālo resursu, kā to dotās intervijas kontekstā demonstrē arī matemātiķis Iļja Ripss, iesakām: David Bentley Hart, The Experience of God: Being, Consciousness, Bliss, New Haven and London: Yale University Press, 2013.    

Ivars Ījabs, “Ivars Ijabs: Eiropas Savienība arī aizsardzībai?”, Latvijas avīze, 2021. gada 27. oktobris: https://www.la.lv/ivars-ijabs-eiropas-savieniba-ari-aizsardzibai
Taču ES vairs nedrīkst būt pasīva militārajā jomā, un tai ir jābūt spējīgai efektīvi īstenot savu interešu aizstāvību arī ārpus savām robežām – vispirms tādās militārās operācijās, kā nesenā bruņoto spēku aiziešana no Afganistānas.

Rietumu, it īpaši ASV bruņoto spēku haotiskā izvešana no Afganistānas ir drīzāk brīdinājums, nevis piemērs, uz ko atsaukties. Pašreizējais un iepriekšējais ASV – galvenās pasaules lielvaras – prezidents vairākas reizes ir uzsvēruši, ka “savu interešu aizstāvību ārpus savām robežām” ASV uz laiku jāatliek vai no tās jāatsakās vispār, lai drīzāk pievērstos valsts iekšējai sakārtošanai. Eiropas Savienība Emanuela Makrona vadībā, šķiet, dara otrādi – arvien pieaugošās un neatrisināmās iekšējās problēmas drīzāk risina, projicējot spēku “ārpus savām robežām”. Vēlams bijušajos franču impērijas valdījumos.

Raivis Spalvēns, “Bez ‘klasiskajiem’ ministriem jāveido īpašo uzdevumu ministru amati, rosina Levits”, Delfi, 2021. gada 1. oktobris: https://www.delfi.lv/news/national/politics/bez-klasiskajiem-ministriem-javeido-ipaso-uzdevumu-ministru-amati-rosina-levits.d?id=53639397
“Latvijai kā modernai Eiropas valstij ir jāspēj adekvāti un strauji reaģēt uz 21. gadsimta dinamisko laikmetu un vidi. To vairs nespēj valsts pārvaldes sistēma, kas varbūt labi kalpoja 19. vai 20. gadsimtā,” uzskata Levits.

Modernā centralizētā, sekularizētā, ierēdnieciskā valsts ar absolūto suverēna varu un vardarbības monopola tiesībām lielā mērā radās kā “strauja un adekvāta reakcija” uz 16.–17. gs. konfesionālo karu “dinamisko laikmetu un vidi”. Kopš tā laika dažādu ministriju jeb izpildvaras “roku” skaits turpinājis pakāpeniski augt, allaž apelējot pie “laikmeta izaicinājumiem” un vajadzības “būt moderniem”. Labs piemērs ir Prūsija, savulaik viena no modernākajām valstīm ar profesionālāko ierēdniecības aparātu, kas valsts gādībā un tiešā pārraudzībā pamazām pārņēma arvien vairāk dažādas dzīves jomas. Vēl nesen šķita, ka modernā valsts savu apoteozi ir sasniegusi pēckara labklājības valstī, kas, piemēram, Skandināvijā savā gādībā pārņēma arī ģimenes funkcijas, nemaz nerunājot par dažādiem 20. gadsimta totalitārisma eksperimentiem, kuru pārvaldes sistēmas arī tika piedāvātas kā sava laika jaudīgākie modernizācijas veikumi, arī reaģējot uz “dinamisko laikmetu un vidi”. Pandēmijas, terorisma un “klimata izaicinājumu” laikmetā, tiecoties pēc lielākas drošības un “rīcībspējas”, privātā un publiskā robežas kļuvušas arvien neskaidrākas. Ne velti daži politikas vērotāji modernās valsts būtību saskata tās “mašinizētajā” un tehnoloģizētajā raksturā. Tomass Hobss šo modeli sauc par “machina machinarum” vai “mirstīgo dievu” (Mortall God). Tehnoloģijai ir raksturīga arvien pieaugošāka specializācija, ko paredz varas performances loģika. Līdztekus tehnoloģijai, moderno valsti uzskata par lielāko sekularizācijas veicinātāju. Dieva varu ir nomainījusi cilvēka vara, kurai palīdz cilvēka darinājumi, rīki, instrumenti, mašīnas, no kuriem iespaidīgākā esot modernā valsts. Ieviešot jaunas ministrijas, lai it kā atbildētu “modernā laika izaicinājumiem”, vienmēr vispirms jāuzdod sev jautājums: kā nākas, ka valsts kontrolē un pārrauga tik daudz, un tomēr tā ir tik bezspēcīga, ka vienmēr ir vajadzīgas jaunas ministrijas un jauni specializēti ierēdņi? Kur nu vēl bezspēcīgāks cilvēks, kā tas, kura orientēšanās autoceļos ir atkarīga no lietotnes “Waze”!

Elmārs Barkāns, “Latvijas luterāņu Baznīca aizvien vairāk attālinās no sievietēm. Arhibīskaps Vanags priecājas par konservatīvo sveicienu”, Kas Jauns ziņas, 2021. gada 3. oktobris: https://jauns.lv/raksts/zinas/464960-latvijas-luteranu-baznica-aizvien-vairak-attalinas-no-sievietem-arhibiskaps-vanags-priecajas-par-konservativo-sveicienu
Ikstena uzteica, ka Bitēna sekojusi savai ticībai, nevis pakļāvusies kādas institūcijas prasībai, un nosodīja LELB par nekonsekvenci: ja Baznīca reiz ir devusi brīvību sievietei un nolēmusi sievietes ordinēt par mācītājām, tad to atkal aizliegt esot muļķīgi.

Rakstā, it īpaši izceltajā citātā, spilgti atspoguļojas modernajai reliģiozitātei raksturīgs šķēlums starp “privāto ticību” un “reliģisko organizāciju”, ko socioloģijā mēdz izteikt maksimā: “garīgs, bet ne reliģiozs” (“spiritual but no religious”). Latvijas teritorijā šīs nošķīrums patiesībā nav tik moderns, bet gan sevi piesaka 18. gadsimtā, hernhūtiešu jeb Brāļu draudžu “sirds reliģijai” nonākot konfliktā ar oficiālo ortodoksi luterisko Vidzemes baznīcu. Bet vai privātā, “dzīvā” sirds reliģija tiešām ir nolemta mūžīgai pretstāvei institucionalizētajai “sausajai” reliģijai ar tās rituāliem, sakramentiem, maģistēriju, hierarhiju, struktūrām? Sieviešu ordinācijas aizstāves šo sekošanu “savai ticībai” taču arī tiecas padarīt par “kādas institūcijas oficiāli atzītu prasību”. Tāpat rakstā vīd doma, ka, ja reiz kāda institūcija savulaik ir pieļāvusi kļūdu, tad tai esot pienākums šo kļūdu ar tās solījumiem turpināt inerces pēc. Taču dižais kristiešu autors Klaivs Steiplss Lūiss rakstīja, ka progress ne vienmēr nozīmē aklu došanos uz priekšu. Ja ir mērķis sasniegt noteiktu galapunktu, bet pa ceļam gadījies nogriezties nepareizā virzienā, tad šī nepareizā ceļa turpināšana nav uzskatāma par “progresu”, jo galamērķis taču netiek sasniegts. Progress šādā situācijā paredz atgriezties tajā punktā, kur notika nomaldīšanās no pareizā ceļa, lai turpinātu virzību pa uzsākto taku.

Kristīne Balode, “Pornogrāfija. Komentārs no pelēkās zonas”, LSM, 2021. gada 18. oktobris: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kino-foto-un-tv/pornografija-komentars-no-pelekas-zonas-kliniska-psihologe-kristine-balode-par-filmu-bauda.a425856/
Mēs piedzīvojam laikmetu, kad pētniecība par un ap cilvēka seksuālo pašpiedzīvošanu skar ne tikai psiholoģijas, medicīnas, socioloģijas, bet arī daudzas citas nozares. Tai skaitā arī mākslas nozari, kura palīdz  mums katram nonākt kontaktā ar jaunākajiem atklājumiem. Kā būtiskus, nu jau ilgstošas pētniecības nostiprinātus secinājums, par kuriem reflektēt aicina arī filma “Bauda” var minēt, piemēram, novērojumu, ka ētiska pornogrāfija tiešā veidā nerada seksuālas vai mentālas veselības problēmas. Pornogrāfija neizraisa mizogīniju jeb patoloģisku riebumu pret sievietēm. Mizogīnija kā fenomens ir novērojama daudz senāk, nekā radusies tiešsaistes pornogrāfija. Pornogrāfija var pat uzlabot cilvēku seksuālo dzīvi, ja attiecībās esošos cilvēkus vieno līdzīgas vērtības.

Ja vairs nepārsteidz pornogrāfijas apoloģētika sabiedriskajā medijā, tad varbūt varētu pārsteigt klīniskās psiholoģes izvairīšanās no diviem būtiskiem ar pornogrāfijas patēriņu saistītiem faktiem: 1) jau vairākus gadus pēc kārtas dažāda rakstura pornogrāfisko materiālu meklēšana statistiski ir galvenā nodarbe interneta lietotājiem; 2) pornogrāfija rada nopietnu atkarību, sagroza pasaules uztveri, var apdraudēt attiecības, vairo sociālo klimatu, kurā otrs cilvēks kļūst tikai par līdzekli, nevis mērķi, un, vairāk par visu, nostiprina tādu kultūru, kur iesaistīšanās dzimumattiecībās tiek kategoriski nošķirta no bērnu radīšanas; attiecīgi neierobežotu pornogrāfijas izplatību var uzskatīt arī par vienu no galvenajiem abortu jeb nedzimušu bērnu nogalināšanas veicinātājiem. Latvijas sabiedriskā medija satura veidotājiem un klīniskajiem psihologiem derētu iepazīties, piemēram, ar kādu salīdzinoši nesenu rakstu par aktualitātēm mūsdienu pornogrāfijā, kur cita starpā teikts šādi: “Iespējamā pornogrāfijas nēsāšana kabatā [viedtālruņa formātā] var būt vai nebūt laba lieta (tā nav), taču nevar noliegt, ka tā ir jauna lieta. Tā ir jauns veids, kā dzīvot un būt pasaulē. Mūsdienu cilvēka seksuālā dzīve attīstās saistībā ar interneta laikmeta “seksuālo audzināšanu”. Tā maina ģimenes un kopienas. Kā pierādījumus varētu minēt dzimumorgānu kosmētiskās ķirurģijas pieaugumu, pieaugošo satraukumu par atkarību no pornogrāfijas, pētījumus, kas liecina, ka seksuālās vardarbības gadījumos bieži notiek piespiedu “pornogrāfijas izspēlēšana”, vai saikni starp pornogrāfiju un plaukstošo seksuālās verdzības institūciju. Turklāt var ņemt vērā acīmredzamo: vidējais vecums, kad cilvēks saskaras ar smago pornogrāfiju, ir 11 gadi. Vidējais jaunavības zaudēšanas vecums ir 17 gadi. Tas nozīmē, ka sekss arvien vairāk tiek definēts pornogrāfijā un ar tās starpniecību, pirms tas tiek izprasts pats par sevi. Pētījumi var tikai apstiprināt mileniāļu paaudzes pieredzi – interneta pornogrāfija mainīja rotaļu laukuma sarunas, pubertātes fantāzijas un izpratni par iekāri, anatomiju, baudu un mīlestību, to visu piepildot ar jaunu vēlmi pēc vardarbības. Tikai visnaivākais cilvēks var izlikties, ka, katram vīram, sievai un bērnam iedodot kabatā līdzi nešanai pornozvaigznes, tas nemainīs globālo cilvēka seksualitātes pieredzi, kā tas ir mainījis attīstīto valstu pieredzi.” (https://newpolity.com/blog/porn-the-evangelist)

Anita Banziņa, “Skaista, kad noslēpusies ziedošos augļu kokos”, Zemgale, 2021. gada 22. oktobris.
Dažām ceļotāju grupām dota ekskluzīva iespēja savām acīm redzēt tā laika Vecauces fenomenu – govi ar Eiropas slavu. Tā, kā noprotams, izrādīta tikai īpaši izredzētiem ceļotājiem (..). Tā bijusi melnbalti raiba Latvijas sugas govs Narva (..). Liela, skaista, labi noaugusi govs. Narva dzimusi 1930. gada 22. februārī un uzaudzināta Vecauces saimniecībā. Izcilā govs spējusi dot 60 litrus piena dienā, ierindojoties visas Eiropas augstražīgāko govju saimē. Saprotams, slavenībai radīti ekskluzīvi apstākļi. Viņa tikusi īpaši labi kopta un ganīta atsevišķi no lielā parasto govju bara. (..) Saprotot savu īpašo stāvokli, govs bijusi arī ļoti uzmanīga un izvēlīga – kaut drusku bojātu, iepelējušu barību tā neparko neesot ēdusi. Arī raušu vai miltu sajaukums, kāds parasti lopiem izbarots, tai nav šķitis garšīgs. Narvai jāpiedāvā vien “tīra manta”. Kāds apkārtnes lauksaimnieks dikti sakārojies tādas brīnišķīgas govs un apņēmies likvidēt sešas līdz septiņas govis no sava ganāmpulka, lai tikai iegūtu Narvu, bet kurš tad no tādas govs šķirsies? Noteikti ne Vecauces saimniecība.

Labs atgādinājums, ka kādreiz cilvēki ir lepojušies ar vienkārši labu, varētu pat teikt, izcilu govi, turklāt šis fakts ir pietiekami svarīgs, lai daudzas desmitgades vēlāk to atcerētos, pieminētu no jauna un vienkārši lepotos. Kas ir labs un tātad slavas, atdarināšanas cienīgs? Tāds, kas pēc iespējas vairāk piepilda un īsteno savu būtību, savu iedabu. Laba un izcila govs ir tā, kura savā atsevišķajā piemērā lieliski piepilda goviskuma kā tāda esenci.

Ilze Anna Vītola, Saruna ar Dž. Dž. Džilindžeru, Santa, 2021. gada oktobris, 37. lpp.
Vītola: Tev ir divas meitas, un saprotu, ka bērnus vairs negribi?
Džilindžers: Šādā pasaulē? Kāpēc? Visos laikos visi domājuši, ka pasaule iet uz galu. Bet šoreiz tiešām iet uz galu.

Lūk, šeit būtu interesanti zināt, kāpēc viņam tā šķiet. Jūtamas tektoniskas pārmaiņas? Paradigmas maiņa? Jau vairs grūti noliedzams civilizācijas apdraudējums? Vai kaut kas triviālāks? Būs par karstu pasaulē? Pandēmija? Kādā agrīno viduslaiku kristietībai veltītā lekcijā Inese Runce, Dr. hist., pirms pusotra gada teica, ka Rietumu vēsturē ir notikušas vairākas milzīgas garīgās atmodas un piemetināja, ka viena tāda, viņasprāt, notiek šobrīd. Mūsuprāt, mēs vēl tikai laižamies uz leju un vēl neesam sasnieguši dibenu. Garīgā atmoda ir tikai savos pirmajos ziediņos. Tā pilnā mērā notiks tad, kad atdursimies pret dibenu, kas var nozīmēt vēl dažas dekādes – bet vispārējās akcelerācijas dēļ varbūt mazāk. Esiet gatavi, būs vēl daudz sliktāk.       

Ellen Himelfarb, “How to Spend a Weekend in Latvia’s Wild and Winterswept West”, National Geographic, October 5, 2021: https://www.nationalgeographic.co.uk/travel/2021/10/how-to-spend-a-weekend-in-latvias-wild-and-windswept-west

Tipiski klišejiskais un vietām salkanais tūrisma ceļvedis pa Latviju ar ierastajiem ieteikumiem “nobaudīt Melno Balzāmu”, “izbaudīt lauku pirti” un nakšņot Dome Hotel, pārsteidzošā kārtā velta veselas četras rindkopas tagad arī Latvijā iekārtotajam Svēta Jēkaba ceļam (Camino de Santiago) un tā 18 posmiem no Valkas līdz Žagarei. Kā trīs labākās ceļa daļas atzīmētas: Rīga–Jaunmārupe, Jaunmārupe–Tīreļi un Līvbērze–Dobele. Pēc National Geographic domām: noiet svētceļnieku ceļu ir pagaidām jēdzīgākais, ko Latvijā darīt. Paldies caminolatvia.com komandai par darbu!


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: