Debesu un zemes mīlestība

Bauskas muzejā, kurā glabājas arheoloģiskas, etnogrāfiskas, vēsturiskas un mākslas liecības par Bauskas novada vēsturi, no 11. februāra līdz 9. aprīlim apskatāma Rasas Jansones “Izlīguma izstāde” – pirmā personālizstāde mākslinieces dzimtajā pusē.

Pārdomas par izstādi man radās vēl pirms tās apmeklējuma, izdzirdot nosaukumu. Gluži dabiski šķita jautāt, kas tas būs par izlīgumu un kā izpaudīsies. Izrādījās, ka izlīgums ir paredzēts trijos aspektos – starp mākslinieci un viņas dzimto pusi Bausku; starp mākslinieci un jaunavu Mariju; starp dažādiem mūsdienu mākslas veidiem (glezniecību, instalāciju, keramiku u. tml.), neizvēloties savai darbībai tikai vienu konkrētu veidu. Nepieciešamību pēc izlīguma Rasa Jansone pamato ar pretrunīgajām emocijām, no kurām viņa nav spējusi atbrīvoties: “Gribas aizbēgt, turpinot to mīlēt; (..) līdz galam aizbēgt neizdodas”,[1] viņa raksta.

Aizbēgt gribas, šķiet, ne tik daudz no pašiem izlīguma partneriem, cik no kādiem pienākumiem vai nosacījumiem, kuri vienā dzīves posmā māksliniecei kļuvuši apgrūtinoši, pat neciešami par spīti mīlestībai. Tāpēc ir likumsakarīgi, ka tieši šīs aizbēgtvēlmes dēļ visos izstādē apskatāmajos darbos jaušams dumpinieciskums un nevēlēšanās iekļauties. Urdošā vēlme noliegt iepriekšējo un pārveidot ir vērtīga, kamēr tā nekļūst pašmērķīga. Šo procesu trāpīgi raksturojis ebreju izcelsmes amerikāņu filozofs Leo Strauss, runājot par politiku: “[D]arbības mērķis ir vai nu saglabāt, vai mainīt. Vēloties saglabāt, mēs vēlamies novērst pārmaiņas uz sliktāku pusi; vēloties mainīt, mēs vēlamies panākt kaut ko labāku. Tādējādi visas politiskās darbības pamatā ir doma par ko labāku vai sliktāku.”[2] Rasa Jansone savā mākslā runā ne tikai par individuāliem pārdzīvojumiem, bet cenšas būt politiski izaicinoša, kā instrumentu izmantojot feminisma teoriju. Pat nezinot, ka māksliniece konsekventi darbojas šajā laukā, izstādes apmeklētājam ir skaidri nolasāms kritisks skatījums uz sievietes lomu sabiedrībā, konkrētajā tēmas apskatā ievelkot arī katolisko Dievmātes godināšanas tradīciju.

Ienākot izstādes pirmajā zālē, apmeklētāju sagaida divas lielformāta eļļas gleznas (attēli 1, 3), kuras novietotas viena otrai pretī. Tās ir daļa no plašāka darbu cikla ar nosaukumu “Kad viņa piesēda mazliet ērtāk” (2022–2023). Ar “viņu” domāta jaunava Marija, kāda tā attēlota renesanses mākslinieku gleznās. “Bikla un nolaistām acīm viņa sēd tur, kur Renesanses laika mākslinieki viņu nosēdināja – nezūdošas uzmanības un gaismas lokā. (..) Abos gleznojumos interpretēts Rafaels”, rakstīts uz plāksnītes pie darbiem.[3] Un tiešām atmiņā miglaini ataust šī renesanses mākslinieka darbi. Pēc izstādes apmeklējuma tīmeklī uzmeklēju oriģinālo “Jaunavu Mariju ar Kristus bērnu un Sv. Jāni Kristītāju” (1506) un “Madonnu Albu” (1510) (attēli 2, 4), lai labāk saprastu Rasas Jansones veiktās transformācijas, kurām sīkāk pievērsīšos nedaudz vēlāk.

Abās gleznās attēlotas sievietes, kuras pieskata bērnus. Viņas ietērptas biksēs un sporta apavos, taču tērpa augšējā daļā vēl saglabājušās jaunavas Marijas kanoniskā apģērba iezīmes: redzama daļa no kleitas un brīvi krītošs apmetnis. Fons ir nekonkrēts, vienā darbā vēl nojaušama izplūdusi ainava, otrā ar platu otu veidotas abstraktas krāsu pārejas. Hromatiski fona laukumi ir māksliniecei raksturīgs izteiksmes līdzeklis, bet galvenais fokuss ir un paliek cilvēks. Arī krāsu palete atbilst mākslinieces gadu gaitā izkoptajam rokrakstam: daudzu toņu sajaukšana rada it kā viegli netīru iespaidu.

Taču konkrētajos darbos uz krāsu lietojumu un nepabeigtības sajūtu var mēģināt skatīties arī kā uz vispārīgu iebildumu pret Rafaela glezniecības manieri ar dzidrām debesīm, niansētām krāsu pārejām un smalku, precīzu zīmējumu. Jansones gleznu satraucošākais elements ir apstāklis, ka tajās portretētie bērni pret savu pieskatītāju izturas nežēlīgi. Abos darbos bērns ir iedūris sievietei plaukstā vai pēdā koka mietu. Dūriens ir spēcīgs, ir redzamas asinis, un brūce ir dziļa. Normālos apstākļos sievietei ar šādu traumu būtu jāvēršas pēc palīdzības, lai nenoasiņotu. Attēlotā vardarbība rada nemieru un liek uzdot jautājumus. Vai tā būtu atsauce uz Kristus brūcēm pie krusta? Kas varētu būt pamatā šādam vardarbības aktam pret māti, kas nav savienojams ar izpratni par kristīgo mīlestību? Pagaidām tas šķiet vien kāds neizskaidrojams ļaunums, kuru māksliniece piedāvā Rafaela harmoniskās idilles vietā. 

Apskatot Rafaela gleznu “Jaunava Marija ar Kristus bērnu un Sv. Jāni Kristītāju” (1506) un pievēršoties Jansones veiktajām transformācijām, var labāk saprast, kāpēc uzgleznotajai sievietei ir tik savādas rokas. Māksliniece ir vadījusies pēc oriģinālās kompozīcijas, taču, lai piepildītu iecerēto ideju ar caurdurtu plaukstu, ir bijis nepieciešams uzgleznot kaut ko fizioloģiski neiespējamu: no vidukļa izlienošu roku pāri, kas Rafaela variantā ir jaunavas Marijas zilā tērpa sastāvdaļa. Nav viegli gleznā sazīmēt arī pārējās divas plaukstas (ja nezina, ka tās tur ir), turklāt viena no tām vairāk atgādina spārnu, ļaujot Jēzus bērniņam izskatīties pēc maza eņģelīša. Sv. Jānis Kristītājs no gleznas ir izsperts laukā pavisam: to ir izdarījusi viņa vietā ielīdusī kāja džinsenēs un kedā. Arī krusts no gleznas ir nozudis; bērnam rokās palikusi vienkārša nūja.

1. attēls. Rasa Jansone, glezna no cikla “Kad viņa piesēda mazliet ērtāk”, 2022/2023, autores foto.
2. attēls. Rafaels, “Jaunava Marija ar Kristus bērnu un Sv. Jāni Kristītāju”, 1506.
3. attēls. Rasa Jansone, glezna no cikla “Kad viņa piesēda mazliet ērtāk”, 2022/2023, autores foto.
4. attēls. Rafaels, “Alba Madonna”, 1510. Foto no: http://www.italianrenaissanceresources.com/wp-content/uploads/2013/02/RP_2381-1.jpg

Rafaela darbu interpretāciju autore papildina ar vārdiem: “Kad Jaunavu Mariju glezno sievietes, kuras pašas ir mammas, tad vienmēr aktualizējas jautājums par vēsturiskās tradīcijas ietekmi uz mūsu dzīvēm” un piedāvā šādu pārgleznošanu kā sava veida tradīcijas ietekmes apturēšanas līdzekli.

Sievietes un bērna tematika Rasas Jansones darbos ir pastāvīga. Māksliniece arī ir skaidrojusi, kāpēc rāms un apgarots attēlojums viņu neuzrunā: “Uzgleznoju pāris variantus “Madonnai ar bērnu” un sapratu, ka šī toņkārta neder. Tā bija pārāk harmoniska un neko nestāstīja par iekšējo apjukumu, ko izjūt sieviete, kad kopā ar bērnu piedzimst arī viņa pati – kā māte –, lēnām un ne uzreiz.[4] Emocijas, par kurām māksliniece vēlas runāt mātes un bērna kontekstā, ir apjukums, nemiers un nestabilitāte. Māksliniece vēršas pie jaunavas Marijas, ar savu familiāro uzrunas veidu un glezniecību to desakralizējot: “Kā gan tev ir klājies patiesībā, mīļā Jaunava?[5] Jautājumā implicīti tiek pieņemts, ka ir klājies pilnīgi pretēji tam, kā ainu attēlojuši Rafaels un citi renesanses laika mākslinieki vai kā to interpretējuši Baznīctēvi.

Māksliniece nav izvēlējusies turēties pie savas versijas par to, kā varētu būt bijis, bet “izlabot” un dekonstruēt Rafaelu, papildinot viņa kompozīcijas ar mūsdienīgiem atribūtiem.[6] Tas cita starpā varētu būt skaidrojams ar to, ka feminismam kā protesta formai ir nepieciešams pamatmateriāls – kaut kas, pret ko protestēt. Šajā gadījumā tiek protestēts pret mātes un bērna attiecību idealizāciju renesanses laika kristīgajā ikonogrāfijā. Noliedzot idealizācijas iespējamo pozitīvo ietekmi un saskatot vēlmē izpildīt Dieva gribu vien līdzjūtību raisošu vājumu un ieslodzījumu, Jansone raksta: “Jaunava ir bijusi paraugs, kas paaudžu paaudzēs ticis stādīts sievietēm kā piemērs – viņa ir vislabākā no mātēm, kas neko nejautās, no ciemata neaizbēgs un neapšaubīs no augšas nākušās vēstis. Vai Jaunavas zeltainā gaisma turpina apspīdēt ikvienu jauno māmiņu šodienas sekulārajā sabiedrībā?[7]

Jāpiezīmē gan, ka apjukumu jaunavas Marijas dzīvē varam atrast arī kristīgās glezniecības tradīcijā. Pasludināšanas ainās Marija dažkārt izskatās pārsteigta, nobijusies, pat neapmierināta (attēli 5, 6). Taču, jā, pēc sākotnējā satraukuma viņa nenoliedzami labprātīgi pieņem savu aicinājumu.

5. attēls. Simone Martini un Lippo Memmi, “Pasludināšana”, 1333. Ufici galerija, Florence: https://www.apollo-magazine.com/raphael-virgin-mary-annunciation/
6. attēls. Lorenco Loto, “Pasludināšana”, 1534: https://en.wikipedia.org/wiki/Annunciation_in_Christian_art#/media/File:Lorenzo_Lotto_066.jpg

Pieņemšana tad arī ir īstais jaunavas Marijas stāsts. Tas nav dumpinieces stāsts. Un atbilde uz jautājumu, kāpēc, ir meklējama pašos kristietības pamatos. Dievs nav feminisma fokusā ieceltais un izgaismotais kārtējais patriarhālais ļaunais vīrietis, pret kuru būtu jācīnās “šodienas sekulārajā sabiedrībā”. Kā var pārliecināties, iedziļinoties, piemēram, Sv. Akvīnas Toma dogmatiskajā izklāstā, kuru atzīst katoliskā baznīca, Dievs ir viss, kas pasaulē ir labs, skaists un patiess, bez gala un sākuma. Dievs ir visa pirmais iekustinātājs, ko cilvēki, raugoties šajās dievišķajās klātbūtnes atblāzmās, ar savu ierobežoto prātu mēģina satvert, lai tuvotos Viņam.

Vadoties pēc šīs izpratnes, ir pilnībā skaidrs, kāpēc jaunava Marija pieņem. Tāpat ir skaidrs, kāpēc ikviens, kurš sastapis Dievu, izjūt milzīgu pazemību un pateicību. Kristīgajā ikonogrāfijā varam redzēt arvien jaunus šādas pazemības tēlus – piemēram, Sv. Dominiku vai Sv. Asīzes Francisku uz ceļiem jaunavas Marijas priekšā. Bet arī tas galu galā vienmēr ir par Viņu – par Dievu.

Ja ar šādu zināšanu palūkojamies uz Rasas Jansones ciklu “Kad viņa piesēda mazliet ērtāk”, kļūst redzams, ka, lai arī tie ir profesionāli, rūpīgi veidoti un pārdomāti mākslas darbi, kurus var aplūkot feminisma un sociālo problēmu kontekstā, tie nerunā par jaunavu Mariju vai viņas izvēlēm. Viņas tur vienkārši nav. Nav iespējams runāt par padevīgo, mēģinot to attēlot mazāk padevīgu, par skaidro – mazāk skaidru, mazāk loģisku, pievienojot apjukumu, vardarbību, pārmetumus un protestu. Nav iespējams kaut ko parādīt vairāk un patiesāk, parādot mazāk no tā, kas tas ir.

Šī problēma īpaši izceļas vizuālajā mākslā, jo ārējo veidolu un formu lietojums ir noteicošais izteiksmes līdzeklis un tas, kas ir redzams (pat ja būtu simbols vai alegorija), arī ir saturs. Mākslinieki, lai runātu par iekšējiem stāvokļiem, izmanto ārējos līdzekļus. No šī nosacījuma tēlotājmākslā nav iespējams izbēgt.

Iepazīstoties ar izstādi, izdaru pārsteidzošu secinājumu: māksliniece nav domājusi apzināti vērsties pret jaunavu Mariju, kā man šķita sākumā. Kad aprunājamies par glezniecību (Rasa Jansone laipni piekrita atbildēt uz dažiem jautājumiem) un aizrunājamies līdz viņas 2014. gada izstādei “Barošanas migla”, kurā bija attēlotas nesen dzimušu bērnu māmiņas, viņa man raksta: “Es gribēju, lai viņas ir skaistas (kā Marija) un reizē lai tur parādās tas trakums (ne kā Marijai).” Un, patiesi, nerodas iemesls apšaubīt, ka jaunava Marija māksliniecei kalpo kā labā un skaistā iedvesmas avots. Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka ne jau sieviešu sāpes, dusmas vai nogurumu izstādes autore ir vēlējusies slavināt. Vai ka viņai nerūpētu jaunavas Marijas stāsts. Ne velti izstādes kontekstā tiek piesaukta ne tikai aizbēgšana, bet arī mīlestība. Problēma slēpjas kur citur.

Minēšu kādu citu uz feminismu orientētas mākslas piemēru. Pavisam nesen (23. februārī) apmeklēju filmu Svārstības, kura aicina atjaunot sieviešu ordināciju Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā. Šī filma bija nominēta Lielā Kristapa balvai. Zāle bija pilna, sanākušie pēc filmas ilgi aplaudēja. Varēja just, ka cilvēkus tā ir spēcīgi uzrunājusi, daži slaucīja asaras. Mūsdienu sekulārajā sabiedrībā šķiet gluži neticami, ka ir iespējams savākt pilnu zāli ar kultūras jomas cilvēkiem, kas aizrautīgi sekos līdzi filmai, kurā pusi laika aizņem dievkalpojumu dokumentējums, kurā visu laiku runā par aicinājumu kalpot Dievam un kurā nav ne kripatiņas ironijas par notiekošo. Ir tikai viena sīka nianse. Šie raudošie skatītāji filmas iespaidā nekļūs par kristiešiem, viņi nenoticēs lūgšanas spēkam un nesāks regulāri apmeklēt dievkalpojumus. Jo filma ir nevis par kristietību, bet par kādu minoritāti, un ir pilnīgi vienalga, cik dievbijīgas ir šīs sievietes.

Ir maldīgi domāt, ka pietiek tikai izmantot kristīgo simboliku, lai modernās ideoloģijas aizstāvošie mākslas darbi sāktu runāt par Dievu un baznīcas lomu cilvēka dzīvē. Šī loma nav atrodama ne Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā nesen izstādītajos darbos, ne Rasas Jansones izstādē, ne filmā Svārstības. Visi šie savstarpēji līdzīgie darbi vienkārši ir stāsti par cilvēkiem un viņu neērtībām un grūtībām šajā pasaulē. Fokusējoties uz laicīgo, mēs novēršam skatu no Dieva, un, fokusējoties uz Dievu, mēs novēršam skatu no laicīgā. Apvienot tos nav iespējams.

Šo neiespējamību var vērot arī cikla “Kad viņa piesēda mazliet ērtāk” turpinājumā, kuru veido četras kolāžas. Kolāžās kaleidoskopiski salipinātas figūras ar atsauci uz jaunavu Mariju. Vienā no tām sievietes seja kautrīgi ieslēpusies kakla izgriezumā, otrā izcelta grūtniecība kā reāla fizioloģiska norise ar augošu vēderu, kurā attīstās bērniņš. Tā simboliski attēlo daudzās sieviešu paaudzes, kuras seko jaunavas Marijas paraugam. Trešajā kolāžā redzama tikai galva, kuru daļēji aizsedz lidojošs raibs putns (atsauce uz Svēto Garu?), kas reizē izskatās arī kā sirds, kura izstaro gaismu. Ceturtajā kolāžā sieviete ar lakatā ietītu bērnu noliekusies pasniedz roku Jēzus bērniņam, kura novietojums un kolāžas fona zilais tonis liek domāt par atspulgu ūdenī (7. attēls). Kolāžu iedarbīgumu veicina kompozicionāls lakonisms: tajās nav daudz elementu un atstāta brīva vieta centrālā objekta starojumam. Kolāžām pievienotais teksts piedāvā atslēgu cikla nosaukumam: “Iedziļinoties Renesanses vecmeistaru gleznojumos, atklājas, ka Marija ar mazuli nosēdināta visneiedomājamākajās vietās – uz veciem celmiem, akmeņu kaudzēs vai vienkārši uz zemes. Kas notiktu, ja viņai ļautu piesēst nedaudz ērtāk?” Šeit autore atsaucas uz attēlošanas tradīciju, kas vērojama arī Rafaela gleznā “Madonna Alba”. Jaunava Marija sēž uz zemes, grīdas vai spilvena, šādi simbolizējot rakstura pazemību.[8] Feminisma kontekstā šāda sievietes pazemība ir neizprotama, tāpēc arī māksliniece cenšas to savā transformācijā labot, iesēdinot jaunavu Mariju krēslā.

7. attēls. Rasa Jansone, kolāžas no cikla “Kad viņa piesēda mazliet ērtāk”, 2022/2023, autores foto.

Nākamajā telpā aplūkojami darbu cikli, kas, lai arī vizuāli labi iekļaujas pārējā izstādē, idejiski šķiet nedaudz atrauti no kopējā koncepta. Šie darbi konsekventi turpina paplašināt feminisma diskursu un pastiprināt pasaules netaisnīguma izjūtu (8. attēls). Tie tapuši agrāk, taču pielāgoti un papildināti izstādes vajadzībām: izveidoti jauni rāmji, uzbūvēts skapis porcelāna šķīvju novietošanai.

Darbi no cikla “periodika.lpsr.” (2020) un “Trīs kārtas un vēl deserts” (2020–2022) analizē mediju saturu. Pirmajā ciklā uz porcelāna šķīvjiem izvietoti citāti no padomju Latvijas preses par māksliniecēm, atlasot tādus, kuros sieviete raksturota kā maiga un trausla būtne – tāda būtne, kurai būtiskākas ir mājas rūpes, kurai labāk būtu piemērota skolotājas nekā mākslinieces profesija, u. tml. Otrajā ciklā, kas sastāv no kolāžām, izmantoti glancētu kulinārijas un National Geographic žurnālu attēlu izgriezumi, lai pievērstu skatītāja uzmanību žurnālos iekodētajai nepieciešamībai sievietēm aizrauties ar kulināriju un labi izskatīties, kas, pēc mākslinieces domām, īpaši atspēlējies pandēmijas laikā, mēģinot apvienot mājas rūpes ar darbu. “Mazu bērnu mammas attapās savos ofisos-virtuvēs, radošums virtuvē pārvērtās paškariķētā pretmetā, kārtējo reizi parādot, ar ko tieši mammām ir jādīlo un cik patiesībā šaura ir viņu manevrēšanas iespēja.”[9]

Kolāžās apvienota aplikatīvā metode un glezniecība, un tās veltītas vācu māksliniecei Hannai Hehai.[10] Feministu kolāžām nosaukumu “Femmage” piešķīrušas mākslinieces Mirjama Šapiro un Melisa Meijere, runājot par darbiem, kuros sievietes izmanto sievišķīgās tehnikas – šūšanu, aplikāciju, izgriešanu, ornamentu lietojumu un cita veida apdarināšanu.[11] Par šo pieeju liecina arī iepriekš apskatītajās kolāžās izmantotie rāmji ar cakainām apakšējām maliņām.

8. attēls. Rasa Jansone, kolāžas no cikla “Trīs kārtas un vēl deserts” (2020–2022), autores foto.

Joprojām turpinot domāt par izlīgšanu, mēģinu iejusties žurnālistikā folklorizētās “tantes Bauskā” lomā, kura sagadīšanās pēc šoreiz uztverama arī burtiski. Ja nu viņai, piemēram, tīri labi patīk ēst gatavošana un uzpucēšanās? Domāju: vai viņa saprastu, kas ir izraisījis satraukumu, atlasot konkrētos avīžu citātus, vai kāpēc uz šķīvjiem nav vismaz pāris skaistu ziedu dekoru?

Vietējās avīzes “Bauskas dzīve” rakstā par izstādi atzīmēts Bauskas muzeja direktores atklāšanā teiktais, ka vietējiem ekspozīcijas apmeklējums būšot izaicinājums.[12] Domāju, ka tas attiecināts gan uz izstādes formu, gan saturu, kas nav pielāgots mazpilsētas videi un interesēm, tāpēc var šķist augstprātīgs un svešs (tāpat kā šis raksts).

Vēl viens darbs šajā telpā ir “Altāris” (2019), veltīts mākslinieces vecmāmiņai Annai Rozentālei, kura kopā ar vīru izaudzinājusi deviņus bērnus. Altāra vietā istabas stūrī novietota instalācija – stilizēts laulības gultas gals. Māksliniece atzīst, ka ļoti ciena un mīl savu vecmāmiņu, taču nespēj samierināties un pārdzīvo, ka vecmāmiņas dzīve nav bijusi viņas izvēle, jo “… toreiz sieviešu dzīves vienkārši šādi noritēja”.[13] Plašāk par savu vecmāmiņu un šī darba radīšanu, kurš pirmoreiz parādījās ar nosaukumu “Āmen” (burtiski tulkojot no senebreju valodas, “lai notiek tā”), māksliniece izsakās intervijā laikrakstam “Diena”: “Tā ir mana vecmāmiņa, mana mūžīgā, neizsmeļamā tēma, kuras dzīvesstāstu esmu ietvērusi ļoti daudzos darbos. Mana vecmāmiņa Anna Rozentāle bija daudzbērnu ģimenes mamma, viņai bija deviņi bērni. Mūsu ģimenē ir klasisks lielās dzimtas stāsts – tajā laikā bija stipras sievietes, re, kā viņas toreiz varēja! Un es šo stāstu esmu klausījusies jau no bērnības. Ar laiku sapratu, ka stipro sieviešu stāsti bieži ir tikai fasāde, aiz kuras slēpjas lielas sāpes un smagi likteņi, arī mana lielā ģimene ir turējusies uz vecmāmiņas, nevis vectēva pleciem. Šis stāsts mani vajā gadiem.[14] Šis dzimtas stāsts, kas bija paredzēts kā iedrošinājums, uz mākslinieci ir iedarbojies pretēji gaidītajam un mudinājis šaubīties par laimīgo paraugmāšu stāstiem kā tādiem. Nelaimīgums ir pārāk augsta maksa par kuplu ģimeni.

Pēc izstādes apmeklējuma, braucot autobusā uz Rīgu, domās atkal un atkal atgriežos pie nosaukuma. “Izlīgums” ir nopietns vārds. Tajā ir ietverta savstarpēja piekāpšanās: tiek piedots un aizmirsts kāds iepriekšējs pāridarījums vai netaisnība, lai varētu dzīvot tālāk. Vai tiešām par šo izstādi var runāt kā par izlīgumu? It īpaši, ja iedomājas, ka jāizlīgst ir ne tikai Rasai Jansonei, bet arī Bauskas iedzīvotājiem, jaunavai Marijai un katram individuālajam mākslas veidam, pārstājot dusmoties citam uz citu. Varbūt godīgāk būtu bijis piesaukt “toleranci”? “Tolerancē” spriedze turpina būt klātesoša un dialogs paliek atvērts, jo jau pašā vārdā ir iekodēts kaut kas nepieņemams. Citādi jau tā nebūtu tolerance, bet vienkārši pieņemšana.



[1] https://www.kaskurkad.lv/rasas-jansones-personalizstade-11764

[2] L. Strauss, What Is Political Philosophy? And Other Studies, The Free Press, 1959. Reprint: University of Chicago Press, 1988, p. 10.

[3] Šeit un turpmāk citātos atstāta oriģinālā rakstība (“Renesanse”, “Jaunava” ar lielo burtu u. tml.). Red. piez.

[4] http://www.rasajansone.com/lv/jaunumi/sikais/

[5] Teksts no izstādes apraksta.

[6] Gleznā “Alba Madonna” Rafaels jaunavai Marijai piešķīris nevis sava laika, bet romiešu matronas ietērpu. Sandalēm par paraugu izmantota Belvederas Apolona skulptūra, kas atradās pāvesta kolekcijā Vatikānā.

[7] Teksts no izstādes apraksta.

[8] “The Alba Madonna”, National Gallery of Art: https://www.nga.gov/collection/art-object-page.26.html

[9] https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/aktuali/25308-ko_sobrid_dara_maksliniece_rasa_jansone/

[10] https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/lai-neiekristu-virtuve-ka-slazda.-atklata-rasas-jansones-personalizstade-_tris-kartas-un-vel-deserts_-14252734

[11] Oxford Reference, “Femmage”: https://www.oxfordreference.com/display/10.1093/oi/authority.20110803095814262;jsessionid=C082BF6DD7A6C83D2410AA3AC9ACD2E4

[12] “Mākslinieces Rasas Jansones atgriešanās”, Bauskas Dzīve, 2022. gada 14. februāris, 8. lpp.

[13] “Mākslinieces Rasas Jansones atgriešanās”, Bauskas Dzīve, 2022. gada 14. februāris, 9. lpp.

[14] https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/sizifa-akmens-musu-istabinas.-intervija-ar-janu-kukaini-un-rasu-jansoni-14230564

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: