Arhitekta darbs ir viens no bīstamākajiem, jo uz lepnību, aroganci, paštaisnumu var kūdīt maldīga sajūta, ka tu, jā, savā ziņā patiešām diriģents, esi teju vai rados ar Dižo Pasaules Arhitektu, ka tavos spēkos ir ne tikai nesaudzīgi pārplānot un sagraut gadsimtos veidotu ielu tīklu, bet arī noteikt un diriģēt, kā savu dzīves telpu nāksies saprast un apdzīvot ļaužu tūkstošiem paaudzēs uz priekšu.
estētika
Pārdomājot izstādē redzēto, ārkārtīgi skumdina izstādes veidotāju pārliecība, ka viņi paveikuši kaut ko revolucionāru, palīdzējuši sievietēm emancipēties. Patiesībā šeit tika atražoti stereotipi, pieteiktas neeksistējošas problēmas un vienas sievietes ņirgājās par citām sievietēm.
“Varbūt Pumpuriņš bija kaut kas, ko viņš nevarēja iegūt vai ko viņš bija zaudējis,” saka Tomsons – reportieris, kuram uzticēta Keina pirmsnāves vārda mīklas atminēšana. “Jebkurā gadījumā tas neko neizskaidrotu.”
Latviešu dvēsele ir bagāta ar to, ko sauc par “sastrēgumiem”, tas ir, ar daudz neapmierinātām vēlēšanām, nerealizētiem nodomiem un līdz ar to ar daudz neizteiktām jūtām – kas arī vairāk nekā saprotams, ja ņem vērā latviešu dzīves vēsturiskos apstākļus. Novesta uz ārējo pasivitāti, latviskā dvēsele atviegloja sevi, razdama savām jūtām izpausmi vismaz dzejā.
Arhaiskās sabiedrībās saprast mītu nozīmē zināt kādas realitātes izcelsmes noslēpumu. Mīts glabā lietas pastāvēšanas cēloni un mērķi, sniedzot iespēju atgriezties un to atjaunot, labot un attīstīt; tas ietver matricu rituāliem, kuri konstituē sabiedrības uzskatus un izpaužas dzīvē – darbā, izglītībā, laulībā, mākslā, dzimšanā un nāvē.
Rasa Jansone savā mākslā runā ne tikai par individuāliem pārdzīvojumiem, bet cenšas būt politiski izaicinoša, kā instrumentu izmantojot feminisma teoriju. Pat nezinot, ka māksliniece konsekventi darbojas šajā laukā, izstādes apmeklētājam ir skaidri nolasāms kritisks skatījums uz sievietes lomu sabiedrībā, konkrētajā tēmas apskatā ievelkot arī katolisko Dievmātes godināšanas tradīciju.
Ja reizēm šķiet, ka dzejnieks aizēno noteiktu faktu, tas ir tikai tāpēc, ka viņš restaurē noteiktu pieredzi. Pirmais elements, ko intelekts noraida, veidojot savu priekšstatu par lietām, ir emocijas, kas pavada uztveri, – un tieši šīs emocijas dzejnieks atjauno kā pirmās.
Aizvien biežāk filozofiskie jēdzieni un koncepcijas, kuri attaisno konkrētu mākslas tendenču popularitāti jeb haipu, tiek lietoti šarma pēc, nezinot vai neņemot vērā to jēgu, rašanās kontekstu un attiecības ar Rietumu filozofisko tradīciju. Tomēr teorētiski sarežģītā un filozofiski sofisticētā laikmetīgās mākslas valoda ir vienkārši atkodējama, ja to apskata informētās attiecībās ar Rietumu filozofijas un reliģijas tradīciju un it sevišķi ar 20. gadsimta politisko kontekstu.
Ja man jāapraksta sajūtas, kas “ierauj iekšā līdz pat asinīm,” tad varētu teikt, ka nepilnu stundu atrados mūziķa spēles un skaņu uzģenerētā bišu stropa iekšpusē, kurā par bitēm strādā zvaigznes, stariem švīkstot kaut kādā zumēšanas kopkorī, kad viens ir viss un viss ir viens, un kurā tas, ko tu dzirdi, ir tas, kas dzird tevi, un viss šķiet medains un plūstošs šeit un tagad, kā atrodoties mātes miesās starp dažādiem laikiem un pasaulēm.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Vestardu Šimku par labu mūziku – jautājot, vai mūzika var glābt Latviju. Saruna caur apkārt valdošās nesaskaņas cēloņiem ved pie ideoloģijas ietekmes uz mākslu, meistarības kā labi paveikta darba lomu, Rietumu mūzikai raksturīgo spēcīgo konteksta un iederības izjūtu, kā arī tradicionālā un modernā saspēli Skrūtona, Adorno, Skrjabina un Šēnberga darbos un mūzikas iespējām aizsniegt transcendento.