Pēdējās paaudzes laikā notikusī Rietumu kristietības dekristianizācija. Jura Rubeņa piemērs

Pat paviršs skats uz Rietumu vispārējo kristietību ved pie secinājuma, ka to ir skārušas nopietnas pārmaiņas, no kurām, šķiet, pamanāmākā ir arvien lielāko lomu daudzās pasaules baznīcās ieņemošā un tradicionāli kristietībai svešā sieviešu garīdzniecība. Turklāt šīs zīmīgās izmaiņas notikušas pēdējo 30 gadu laikā, t. i., paaudzes vai pusotras laikā. Piemēram, pirms šiem pašiem 30 gadiem centrālā anglikāņu kopiena Lielbritānijā visumā uzskatīja, ka tā neieviesīs sieviešu ordināciju – it īpaši ekumēnisko sarunu ar Romu dēļ. Tomēr jau 1992. gadā Anglijas sinode pieņēma sieviešu ordināciju atļaujošu lēmumu. 1994. gadā pirmās sievietes tika ordinētas, un ceturtdaļgadsimtu vēlāk (2019. gadā) jau 30% garīdznieku Anglijas anglikāņu baznīcā bija sieviešu kārtas.

Visu teoloģisko pārmaiņu apraksts Baznīcas vēstures kopainā vēl ir priekšā (trūkst vēl perspektīvas, laika distances), bet kādas detaļas jau var apskatīt no laikabiedra un aculiecinieka puses.

Šīs teoloģiskās izmaiņas piedāvāju aprakstīt ar viena ietekmīga un Latvijā labi pazīstama garīdznieka – dr. theol. Jura Rubeņa – pausto uzskatu izmaiņas piemēru. Juris Rubenis kā piemērs izvēlēts tādēļ, ka ap 1990. gadu Rubenis būtu raksturojams kā visumā konservatīvs kristīgs teologs, bet viņa publiskie izteikumi un dažādi nozīmīgi rakstu darbi rāda, ka 2021. gadā viņš apliecina no kristietības patālu stāvošu, iespējams, New Age garīgumu. Šeit summāri apskatīsim Jura Rubeņa nozīmīgāko grāmatu garīgi/kristīgi dogmatisko saturu.

Biogrāfiska skice

Cilvēki nepastāv atrauti no sava laikmeta. Skatoties plašāk uz baznīcu virzību cauri vēsturei, arī varētu uzsvērt, ka Baznīcu nevar neietekmēt laikmets, kurā tā pastāv. Tāpēc, lai labāk saprastu cilvēku un arī Baznīcu, vismaz minimāls ieskats cilvēku (un Baznīcu) ietekmējošajos notikumos nāk tikai par labu.

Juri Rubeni ir ietekmējusi ļoti plašas amplitūdas vēsturisko notikumu buķete, kuru viņš pats tiešākā vai pastarpinātākā veidā bieži piemin, tādējādi apliecinot tās nozīmi.

Juris Rubenis ir dzimis tādā kā okupācijas laika epicentrā – 1961. gadā, Ņikitas Hruščova laikā, kad bija likvidēta latviešu nacionālo komunistu kustība un komunistiskās partijas valdīšana PSRS sāka ieiet stagnācijas stadijā. Juris Rubenis, paša vārdiem runājot, ir audzis ateistiskā ģimenē un jau bērnībā izjutis vilkmi uz pārlaicīgām lietām. Vēl nesasniedzis 21 gadu vecumu, viņš ne tikai bija uzsācis, bet jau bija tik ievērojami sevi apliecinājis Luteriskās baznīcas mācītāju sagatavošanas iestādes, Teoloģijas semināra, studijās un praksē, ka viņu ordinēja pretēji tā laika Baznīcas noteikumiem.

Jaunais mācītājs bija kritisks pret okupācijas režīmu un iekļāvās citu jaunu mācītāju grupā, kura vairāku gadu garumā iekšējās diskusijās un ārējā Baznīcas darbā veicināja opozīcijas veidošanos. Šī grupa, kuru vēlāk nosauca par “Atdzimšanu un atjaunošanos”, bija pastāvīgā represīvās okupācijas varas uzraudzībā, kura mēģināja to tieši un netieši ietekmēt. Pateicoties lielākām sabiedriski politiskām kustībām PSRS un okupētajā Latvijā, grupa panāca vairākas nozīmīgas baznīcpolitiskas izmaiņas.

Jura Rubeņa politiskā darbība pārgāja citā līmenī, kad viņš pievienojās ļaudīm, kuri veidoja Latvijas Tautas fronti. Tur viņa darbība bija ļoti pamanāma. Tieši Jurim Rubenim daudzi pateicas par 1989. gadā novērsto šīs organizācijas sašķelšanos. Trešās Atmodas rezultātā Juris Rubenis ne tikai guva politisku pieredzi, bet arī kļuva ļoti populārs – arī kā garīdznieks. Tomēr pēc neatkarības atgūšanas Juris Rubenis nav turpinājis redzamu politisko darbību, lai arī vairākkārt ir bijis saistīts ar kādiem politiskiem spēkiem.

Neatkarīgās Latvijas laikā Juris Rubenis turpināja garīdznieka darbību, ņēma aktīvu dalību teoloģiskās izglītības veicināšanā, baznīcas vadības darbā un ekumeniskos pasākumos. Lielu atpazīstamību Jurim Rubenim atnesa viņa biežā parādīšanās dažādās slavenībām veltītās lapās žurnālos, regulāra publicēšanās sava laika avīžniecības milzī “Diena” un Latvijas radio svētbrīžu vadīšana. Kopš 1990. gada Juris Rubenis ir izdevis vairākas populāras garīgiem tematiem veltītas grāmatas. Attiecīgi Juris Rubenis ir uzskatāms par vienu no pazīstamākajiem ar garīgumu saistītās vides cilvēkiem mūsdienu Latvijā.

Kalpojošā garīdznieka plašā atpazīstamība bija viens no stūrakmeņiem Rīgas Lutera jeb Torņakalna draudzes popularitātei vairāk nekā divdesmit gadu garumā. Tur Juris Rubenis kā mācītājs kalpoja no 1989. gada.

Savu aktīvo mācītāja kalpošanu Juris Rubenis noslēdza apmēram pirms desmit gadiem. Viņš izstājās no luterāņu mācītāju kopības pirms aptuveni pieciem gadiem. Kopš tā laika, arvien nereti izmantojot titulu teoloģijas doktors, Juris Rubenis sevi vairāk pozicionē kā terapeitisku domātāju.

Tālāk tekstā aprakstītā Jura Rubeņa garīgo uzskatu maiņa ir drīzāk process, kura sākumu varētu konstatēt ap 1990. gadu pirmo pusi un noslēgumu – ap 2005. gadu.

Jura Rubeņa dzīve tiktāl ir diezgan tipiska mūsu zemes vēstures kontekstā: okupācijas laikā viņš piederēja pie vidusslāņa, aktīvi iestājās pret pastāvošo režīmu, bet neatkarības gados varēja veiksmīgi attīstīt savu izvēlēto karjeru, gūstot ievērojamus panākumus. Šobrīd Juri Rubeni var raksturot šādi: šī gada 20. decembrī viņam paliek 60 gadi, viņš ir savas jaunākās grāmatas reklāmas kampaņas procesā, viņš regulāri veido video uzrunas un ir “Integrālās izglītības institūta” direktors.

Ar Rietumu kristietību ir stipri līdzīgi. Tā vēl pirms 30 gadiem bija visumā skatāma kristīgās tradīcijas ietvaros, taču šodien lielākā daļa baznīcu ir apstiprinājusi prakses, kuras tolaik pat nebija iedomājamas. Līdzīgi kā pati sabiedrība, Rietumu kristietība ir izgājusi cauri politiskās eiforijas fāzei pēc Berlīnes mūra krišanas, kurā kristietībai bija zināmi nopelni.

Dogmatisma izaicinājums, terminoloģija un lasītājs

Iepazīstoties ar Jura Rubeņa pamatdarbiem: Vai migla klīdīs? (otrais izdevums 1990. gadā), Dievs ir tepat (1997), Ievads kristīgajā meditācijā (2008) un Viņa un viņš (2016), var konstatēt kopsakarības, kas laikmeta garam atbilstoši ir cieši saistītas ar autora lietoto valodu – laiku pa laikam tiek uzsvērta un visumā ir klātesoša autora izvairīšanās no dogmatiskas valodas un noteikts valodas lietojums. Šie abi parametri arī nosaka, kas šīs grāmatas visdrīzāk lasīs vai citādi patērēs. Tā kā šie parametri lielā mērā izsaka šobrīd valdošo domu un diskursu, tad tie ir raksturīgi arī daudziem citiem mūsdienu garīguma pārstāvjiem.

Kārdinošais nedogmatisms

Jurim Rubenim ir ārkārtīgi svarīgi izvairīties no jebkuras asociācijas ar dogmatismu. Nevar nepamanīt šo daudzkārt atkārtoto, reizēm pat nedaudz nogurdinošo uzsvaru uz dogmatisma neiederību un lasītāja pārliecināšanu, ka Jura Rubeņa rakstītajā šāda dogmatisma neesot.

Ticams avots šādai pieejai ir komunistiskās okupācijas laika dogmatiskais konteksts. Tas neapšaubāmi kalpoja vismaz par vienu no atgrūšanas iemesliem, kas tolaik jauno Juri Rubeni padarīja par okupācijas laika sistēmas kritiķi un opozicionāru. Tāpat, ja šāds minējums ir adekvāts, var saprast, ka tieši dogmatisms, Jura Rubeņa ieskatā, varētu atgrūst viņa klausītāju vai lasītāju. Un sava daļa saprotamības tajā noteikti ir.

Taču dīvaini paša Jura Rubeņa kontekstā ir tas, ka viņš piebiedrojās kristīgajai Baznīcai – dogmās balstītai ticīgo kopienai. Dīvaini tas ir tāpēc, ka, šķiet, pats Rubenis neapzinās šo ļoti tiešo pretrunu. Vēl dīvaināk ir tas, ka Juris Rubenis gandrīz trīs gadu desmitus bija šīs ticīgo kopienas mācītājs – t. i., dogmu sludinātājs. Viņa aizstāvībai būtu jāsaka, ka diez vai šajā pasaulē pastāv kaut kas, kas nav definējams ar kādu pozitīvu un/vai negatīvu aksiomu – to pašu dogmu, tikai maskētu vai citā vārdā nosauktu. Šim apskatam ir ļoti svarīgi precizēt šo (galveno) atšķirību starp filozofiju un reliģiju – reliģija piedāvā atbildes, kas vienmēr būs dogmatiskas. Protams, arī reliģijas atbildēs ir sava daļa meklējuma, jautājumu un domas paplašinājumu iespējas, bet šādi meklējumi ir piedāvāto un katehētiski viegli sniedzamo (atkal jau – dogmatisko) atbilžu ierobežoti.

Visu šo savstarpējo pretrunu iznākumā Juris Rubenis uzsvērti norobežojās no dogmatisma, taču būtībā nekļuva nedogmatisks – viņa dogmatisms tikai ietērpās krietni maigākos formulējumos. Precizēsim, ka šis nav pārmetums. Bet šo faktu ir ārkārtīgi svarīgi paturēt prātā, lasot Jura Rubeņa darbus vai viņu uzklausot. Šajā aspektā Juris Rubenis ir ļoti meistarīgs sava laikmeta – varētu pat teikt, postmodernisma pārstāvis, dogmatismu noraidošs dogmu paudējs.

Terminoloģija kā panākums un zaudējums

Juris Rubenis ir viens no mācītājiem ar visizkoptāko valodu. Viņa valodas izjūtu un taktu var novērtēt ikviens. Visticamāk, tajā ir savijušies kopā kvazireliģiskie starpkaru Latvijas valodas perfekcijas artefakti ar populārajiem okupācijas laika dzejas un teātra kultūras elementiem. Tā bez šaubām ir viena no izglītoto cilvēku uzrunājošākajām Jura Rubeņa publiskās darbības pazīmēm.

Ņemot vērā pūles, kādas Juris Rubenis iegulda savā valodas lietojumā, un sasniegumus, ir pārsteidzoši konstatēt, ka daudzus svarīgus terminus un jēdzienus viņš lieto ļoti aptuveni un brīvi. Savā ziņā tas izriet no it kā nedogmatiskās centības un mēģinājumiem lietot filozofisku valodu. Tāds izteiksmes veids ir plašs (reizēm pat pārāk plašs) un ietverošs, taču vienlaikus pasaka par daudz un sniedz pārāk pretrunīgu vēstījumu.

Viens no iemesliem, kāpēc Juris Rubenis savā valodā vienlaikus ir gan rūpīgs, gan vaļīgs, ir teoloģiski filozofiskais skatījums, kuru aplūkosim vēlāk. Bet tas tomēr liek jautāt, cik godprātīgi ir apzināti lietot jēdzienus divdomīgi un daudznozīmīgi, ja tiem ir skaidrs un noteikts nozīmes lauks?

Kā minēts iepriekš, Jura Rubeņa valodā tomēr netrūkst dogmatisma. Tas ir slēptāks nekā vairumam reliģisko autoru, un filozofiskā valoda to mēģina retušēt. Šī dogmatisma apstiprinošo pusi veido, pirmkārt, pats Jura Rubeņa (dogmatiski) vēstāmā pieminējums vai apraksts; to gan varētu uzskatīt par neizbēgamu jebkurā darbā. Vēl dogmatisms ir manāms konkrētos pamudinājumos. Savukārt opozīcijā paliek atsevišķi tekstā atrodami apgalvojumi, kuriem trūkst atbalsta un iztirzājuma tekstā, un protams, nepieminētais.

Vēl viens, ne mazāk par valodas lietojumu vērā ņemams aspekts ir Jura Rubeņa kristīgā valoda kā tāda. Viņš formāli izsakās tā, kā pierasts runāt kristiešiem. Viņš ļoti ilgi ir bijis baznīcas daļa, tāpēc turpina runāt tā, it kā joprojām būtu baznīcā, kuras ticību viņš vairs neapliecina un ko var konstatēt, tikai uzdodot precizējošus jautājumus. Šī ir neierasta prakse mūsu sabiedrībā, kurā populāri cilvēki kā likums izsakās sekulāri humānistiskā veidā, un tā daudziem kristiešiem liek domāt, ka Juris Rubenis vēl arvien apliecina kristīgo ticību, tāpat kā viņi. Arī nekristiešiem, kuriem kristīgās valodas saturiskā precizitāte nav zināma, šāds valodas lietojums liek domāt, ka Juris Rubenis vēl aizvien pārstāv kristiešus.

Auditorija, kas lasa un citādi patērē Jura Rubeņa darbus

Katrs rakstnieks un sabiedrisks darbinieks piesaista to sabiedrības daļu, ar kuru šī cilvēka darbība rezonē. Jura Rubeņa grāmatās ir vairākas dominējošās līnijas, kuras norāda uz potenciālo lasītāju loku.

Par kritēriju ņemot Jura Rubeņa filozofisko izteiksmes stilu, var droši sacīt, ka jau ļoti agri viņš piesaistīja daudz plašāku lasītāju un klausītāju loku, nekā parasti izdodas luterāņu (vai kādas citas kristīgās konfesijas) garīdzniekiem. Viņa alūzijas uz teātri Vai migla klīdīs? noteikti bija tuvas un saprotamas okupācijas laika teātra mīļotājiem. Viņa psiholoģiskais saturs grāmatā Viņa un viņš noteikti piesaistīja šīs literatūras cienītājus, kas, šķiet, pārsvarā ir sieviešu kārtas. Viņa jautājošais rakstīšanas stils noteikti bija saistošs augstāko izglītību ieguvušiem vidusslāņa pārstāvjiem. Jāsecina, ka Jura Rubeņa tipiskais lasītājs nav, tā sacīt, vienkāršs darba cilvēks, bet ir izglītots un veiksmīgs, tātad sabiedrības vidējā un augstākā slāņa pārstāvis. Šādu minējumu, šķiet, apstiprina arī tas, ka viņa kalpošanas laikā Rīgas Lutera draudzē bija vidējai kristīgai draudzei netipiski liels sabiedrībā pazīstamu un turīgu ļaužu procents.

Garīgais ceļš

Tagad pievērsīsimies Jura Rubeņa garīgā ceļa aprakstam, kas vērojams iepriekš minētajās četrās grāmatās. Kāpēc ceļa? Tāpēc, ka Jurim Rubenim tas ir mīļš termins, ar kuru aprakstīt garīgumu, dzīvi garīgajā realitātē vai dzīvi ar garīgo realitāti.

Hronoloģiski iepazīstoties ar grāmatām, tās var sarindot savstarpēji saistītos pāros. Vai migla klīdīs? un Dievs ir tepat ir ļoti izteiktas kristīgās katehēzes (tas ir, vienkāršākā līmeņa dogmatikas) grāmatas, kurās Juris Rubenis, pedagoģiski pārejot no vispārīgā uz partikulāro, savu lasītāju ievada kristīgajā mācībā. Savukārt Ievads kristīgajā meditācijā un Viņa un viņš ir reliģiskā ziņā netradicionāli kristīgas (ja vispār ir kristīgas!) un ir drīzāk praktiski, varētu arī teikt – psiholoģiski – orientētas. Pirmās divas apoloģijas vajadzībām filozofisku un kristīgi filozofisku izklāstu lieto ļoti ierobežoti un, ja tādu lieto, tad to līdzsvaro ar pietiekami nepārprotami tradicionāliem kristīgā dogmatisma apgalvojumiem. Turpretī otrā grāmatu pāra pamata izteiksmes forma ir filozofiska vai pat psiholoģiska. Taču arī darbs Viņa un viņš nav vairījies no nepārprotamiem katehēzes segmentiem, tikai jau jaunā Jura Rubeņa garīguma ievaros.

Līdz ar to var novērot tādu kā kustību no kristīgajām pozīcijām, kādas ieņem Vai migla klīdīs? un Dievs ir tepat, uz ar kristietību īsti nesaistāmu darbu Viņa un viņš. Ja par pirmajām divām var nešauboties sacīt, ka tās ir kristīga autora darbi, tad par pēdējo jāsaka: tas pilnīgi noteikti nav kristīga autora darbs. Trīs teoloģiski nozīmīgi aspekti palīdz saskatīt šo kustību: (1) attieksme pret avotiem jeb grāmatā sacītā pamatošanai izmantotie materiāli; (2) cilvēka apraksts (antropoloģija); un (3) Dieva apraksts (teoloģija).

Vispirms, avoti.

Ja iepriekš tekstuālie avoti Jurim Rubenim kalpoja kristietības aizstāvēšanai (apoloģijai) un cilvēku vešanai uz kristīgo draudzi, līdz pat tam, ka Dievs ir tepat noslēdzas ar tādu kā aicinājumu pieņemt Jēzu par savu personīgo pestītāju, tad šobrīd svarīgie avoti ir piemeklēti populārajā New Age vai citā psiholoģiski reliģiskā strāvojumā. Ja iepriekš cilvēks sevi pakārtoja Bībeles vēstij, tad tagad cilvēks pats piemeklē to, kas viņā vai ar viņu rezonē.

Tad, cilvēks.

Ja Dievs (vai “dievs”) Jura Rubeņa aprakstos (un arī izteikumos, bet tos te nevar apskatīt laika un telpas ierobežojuma dēļ) ar gadiem kļūst arvien izplūdušāks un mazāks, tādējādi attālinoties no Bībeles apraksta, tad cilvēks un cilvēka nozīme pieaug. Turklāt cilvēks pieaug substanciāli. Sākotnēji, piemēram, grāmatā Vai migla klīdīs? cilvēks ir meklējošais subjekts, kurš domā meklējam Dievu kā objektu un to atrod kā subjektu – Radītāju, Pestītāju, Svētdarītāju. Taču tagad, vispirms jau darbā Viņa un viņš, cilvēkam dievs ir vairs tikai līdzeklis citu starpā. Juris Rubenis ar subjektu (cilvēku) runā par objektu (dievu/elku), kurš tā arī paliek objekta statusā – turklāt ļoti parocīgā labklājības un patērētāju ideoloģijai. Turklāt šis cilvēks ir cilvēks – visu lietu centrs un mērs, kurš nosaka, vai dievs Jēzū Kristū ir sevi kaut kā attaisnojis vai arī nav.

Visbeidzot, Dievs.

Jura Rubeņa aprakstītais Dievs jau grāmatā Vai migla klīdīs? ir diezgan problemātisks, ja to vērtē pēc pašiem striktākajiem kristīgās dogmatikas kritērijiem. Jura Rubeņa dievapraksta problēma ir iezīmīga ar to, ka Juris Rubenis nevēlas sekot tradicionālajai valodai – tā viņa izpratnei neder. Taču tad, kad Juris Rubenis sāk pielāgot valodu savam lietojumam, tā sāk stipri atgādināt jau senbaznīcā nosodīto modālismu,[1] proti, uzskatu kopumu, ka Dieva Trīsvienība izpaužas viena Dieva darbībā trijos dažādos veidos (modos) – kā Tēvam, kā Dēlam un kā Svētajam Garam. Iepretī šai maldu mācībai senbaznīca uzsvēra Trīsvienību – nedalītu vienību, kas izpaužas trijās pilnvērtīgās Dieva personās. Neticīgam un ar kristietības teoloģijas terminiem nepazīstamam lasītājam šis var likties kā strīds par sīkumiem, matu skaldīšana. Tomēr kristīgajai mācībai bija ļoti skaidri jānodala sevi no politeisma, tāpēc valoda tika izvēlēta ļoti apdomīgi. Šī izvēle gadsimtu gaitā ir vētīta, un nekas labāks nav atrasts. Juris Rubenis, kā var noprast, nav bijis šīs tradīcijas sekotājs ne Vai migla klīdīs?, nedz arī Dievs ir tepat. Tomēr, atšķirībā no vēlāk rakstītā, gan Vai migla klīdīs?, gan Dievs ir tepat ir pilns ar tradicionāli kristīgiem iespraudumiem, nenogurstošu atkārtošanos par Dieva vienumu, Trīsvienumu un Trīsvienību. Vai migla klīdīs? pat iet tiktāl, ka vairākkārt lielajiem burtiem ievieto Apustuļu ticības apliecību. Šādu kristīgu iespraudumu Ievadā kristīgajā meditācijā un Viņa un viņš vairs nav. Nav arī nekādas atsauces uz tradicionālo kristīgo izpratni, ir Dieva (jeb tomēr “dieva kā elka”) nekonkrēts un pārlieku vispārīgs apraksts, kāds tas var būt un arī ir atrodams daudzviet ārpus kristietības.

Te, raugoties jau krietni plašāk par viena cilvēka, lai cik tas būtu ietekmīgs, attīstību, rodas jautājums visai tai kristīgās baznīcas daļai, kura ir nomainījusi reiz tai svarīgo pamatu – Vecās un Jaunās Derības Svētos Rakstus Bībelē – pret kaut ko citu. Kāpēc?

Šādu kāpēc? var veltīt arī arvien vadošām teoloģiski pētnieciskām iestādēm, kurās vairs nav reiz tur atrodamais kristīgo apliecību pamats. Protams, vispārējās kristietības kustība prom no Bībeles kā uzticama avota nav momentāna, bet gadu, gadu desmitu un pat gadu simtu process, ar savdabību un lokālu kolorītu daudzos globālās kristietības nostūros. Kaut kur pa ceļam, iespējams, ir bijusi vēlme iepludināt teoloģijā vairāk filozofijas, psiholoģijas vai socioloģijas un citus uzsvarus. Kaut kur tā ir bijusi pārprasta ekumēniskā kustība vai starpreliģiju dialoga intensitāte, kas ir novedusi pie sinkrētisma un pēc tam arī veidojusi jaunu garīgumu.

Jaunais garīgums

Pievēršoties tam, kā Juris Rubenis pats summē savus reliģiskos uzskatus, par pamatu varam ņemt populāra autora – Horena Stalbes – vadītu sarunu ar Juri Rubeni, kas publicēta 2021. gada 21. jūnijā.[2]

Šajā sarunā, jautāts par pašu svarīgāko, Juris Rubenis vērsās pie universālām patiesībām – pazemības un mīlestības. Viņš uzsvēra aicinājumu, kas skan līdzīgi tā sauktajam zelta bauslim: dari citam to, ko vēlies, lai dara tev. Juris Rubenis, precizējot, ko viņš saprot ar šiem vārdiem, tos aprakstīja: pazemība ir tā, kas pieņem ļoti daudz ko (uzreiz gan jāprecizē: tikai ne ekskluzīvismu, kāds raksturīgs kristietībai pašā tās kodolā), un mīlestība ir tāda kā labestības forma. Piedāvātās definīcijas un skaidrojums vairāk saistījās ar psiholoģiju un tādu reliģijas formu, kas ļoti atgādina rietumnieku izpratni par budismu. Īsāk, kaut ko tādu, ko reizēm sauc par New Age vai atpazīst kā senbaznīcas lielo konkurentu gnosticismu. Tas viss ir ļoti tīkams patērētājam, mūsdienu labklājības pārmāktam cilvēkam, kuram patīk ap sevi pūkaina, salda vate; bet tam nav gandrīz nekā kopīga ar kristietību, kuru Juris Rubenis reiz pārstāvēja.

Te ir nepieciešams atkal atgriezties pie iepriekš izvēlētajiem trim apskatāmo jautājumu lokiem: par avotiem, par cilvēka aprakstu un par Dieva attēlojumu. Salīdzinājums šajos trīs aspektos palīdzēs saskatīt atšķirības starp Jura Rubeņa piedāvāto jauno garīgumu un tradicionālo kristīgo mācību.

Runājot par attieksmi pret avotiem, ir svarīgi uzsvērt, ka par neapstrīdamu kristietības avotu cauri vēsturei ir uzskatīta Bībele. Proti, dažādas konfesijas var vienu un to pašu vietu lasīt gana atšķirīgi (reizēm pat pretrunīgi), bet tās tomēr runā par Bībeli. Iekarsušas diskusijas oponenti to var neatzīt, bet vairumā gadījumu kristieši aptuveni zina citu kristiešu, vismaz tuvāko konfesiju, nostājas atšķirības un daudz maz respektē attieksmi pret Bībeli. Turklāt vairumā gadījumu ir runa par Bībeles izpratnes centieniem, kuri kaut kādā veidā ir saistīti ar Baznīcas vēsturē notikušām diskusijām. Piemēram, Latvijas lielākās konfesijas – luterāņi un Romas katoļi – abas uzskata, ka vienīgais (luterāņiem) vai viens no mācības avotiem (romiešiem) ir Bībele. Tāpēc daudzi pamata jautājumi ir līdzīgi (vai tādi paši): vai Dievs ir viens un trīsvienīgs, vai kristieša dzīve līdz nāvei uz zemes ir pakārtota kristieša dzīvei pēc nāves paradīzē un tamlīdzīgi. Protams, ir teoloģiskas domstarpības par pestīšanas veidu, par cilvēka grēcības aspektiem, bet pietiekami daudzos pamatjautājumos romieši un luterieši var vienoties.

Jura Rubeņa grāmatās ir vērojamas pārmaiņas izmantotajos garīgās vai reliģiskās argumentācijas avotos un attieksmē pret Bībeli kā kristīgās atklāsmes pamatu. Vai migla klīdīs? un Dievs ir tepat Bībele (galvenokārt, Jaunā Derība) ir pamata avots. Ievadā kristīgajā meditācijā Bībeles atsauces jau izmantotas citādi nekā iepriekšējās divas – ignorējot to tradicionālo nozīmi, bet pakārtojot tās grāmatai nepieciešamajam. Viņa un viņš uz Bībeli atsaucas reti, tikai atsevišķos tematos un atšķirīgi no tradicionālās interpretācijas.

Cilvēka apraksta nozīmīgums ir tajā, ka tas parāda (vai, attiecīgi, – neparāda) cilvēka nepieciešamību pēc Dieva žēlastības. Savukārt nekristīgās reliģijas cilvēku veido kā noteiktu uzdevumu izpildītāju, lai panāktu svētlaimi vai jebko citu, kas apsolīts. Kristīgā mācība sākas ar apziņu, ka cilvēks ir kritis grēkā un no šī grēka cilvēku (proti, grēcinieku) var glābt tikai Jēzus Kristus. Viskarstākās teoloģiskās diskusijas starp dažādām kristietības grupām ir par to, tieši cik grēcīgs ir cilvēks, vai grēcinieks var meklēt Dievu vai arī tikai Dievs var būt aktīvais šajā procesā. Visbiežāk kristieši ir kaut kur pa vidu – it kā grēcinieks bez Jēzus Kristus nevar, bet, atkal jau, pašam arī ir jācenšas. Protams, ja cilvēks, kas reiz ir bijis kristietis, vēlāk vairs neapliecina Kristu, krustā sisto, tad diskusija par cilvēka grēcīgumu būtībā nav ar īpašu nozīmi.

Juris Rubenis pat agrīnajās minētajās grāmatās sevi nav apliecinājis kā augustīniskās jeb bezcerīgi grēcīgās cilvēces mācības piekritēju. Savos sākotnējos darbos Juris Rubenis ir bijis to autoru starpā, kuri diezgan noteikti runā par kristiešu atbildību savas pestīšanas nopelnīšanai (tātad pelagiāniskā skatījuma piekritējs). Šāds uzskats ar gadiem ir tikai pastiprinājies. Šobrīd, kad Juris Rubenis sevi vairs neapliecina kā kristieti, no kristīgā skatu punkta it kā nav īstas nozīmes, kāds ir viņa skatījums uz cilvēku. Un tomēr, pie kaut kāda secinājuma nonākot, jāatzīst, ka cilvēka brīvības jautājumā Juris Rubenis noteikti ir evolucionējis, tikai kādreiz pa vidu bija arī Kristus, kura šobrīd vairs nav.

Visbeidzot, kāds tad ir Jura Rubeņa aprakstītais Dievs? Klasiski Dieva apraksts kristietībā ir ar ļoti skaidru nošķīrumu starp Dievu un grēcinieku. Turklāt, un tas ir svarīgi, kad diskusija notiek filozofiski jautājošā gaisotnē, svarīgas ir nevis neskaidrības un jautājumi, bet atbildes – ticības apliecība. Šo robežu uzsvērti iezīmē tādi Bībeles atklātās realitātes apzīmējumi kā “Radītājs Dievs” iepretī “radībai cilvēkam”. Bībele ir ļoti precīza un skaidra, kad ir jānodala Dieva svētums no cilvēka nesvētuma jeb grēcības. Pie šī attēloto pretnostatījumu bloka ir ļoti svarīgi arī pieskaitīt atšķirību starp Trīsvienīgo Dievu un vienvienīgo cilvēku.

Jau Jura Rubeņa darbības ietvaros (īpaši pēdējos gados) svarīgi šajā sakarā uzreiz piebilst, ka Bībele ļoti uzsvērti izvairās no jebkādiem duālistiskiem attēlojumiem. Visa ar šādu izpratni saistītā doma, ja arī kaut kur atrodama Bībelē, ir pret Dieva atklāsmes būtību un vai nu ataino kādu ārpus Bībeles kalpošanas minētu lietu, vai arī var tikt tā interpretēta, tas ir, pret Dieva dotās bauslības pamatu – Dievs ir viens (sal. ar 5. Moz. 6:4, 32:12). Tātad Dievs ir viens – Trīsvienīgs un Bībeles vēsts par cilvēka grēkā krišanu, it kā radot tādu kā dualitāti, rāda kaut ko tādu, kas ir aktuāls šobrīd, bet nebija sākumā un vairs nebūs, kad pasaules laiku noslēgs Pastarā tiesa. Detaļas cilvēcīgi izzināt un aprakstīt nav iespējams, var gūt tikai miglainas vīzijas par to no praviešu darbiem par laiku noslēgumu – Daniēla, Jesajas un Jāņa atklāsmes grāmatās. Dievs caur Jēzu Kristu ir pārvarējis grēka radīto temporālo dualitāti, kas ir nosacīta un īslaicīga un nevar dot nekādu pamatu Jura Rubeņa jaunsludinātajai dualitātes pārvarēšanai integralitātē.

Visbēdīgākais ir tas, ka Juris Rubenis, kurš pats ilgāku laiku ir bijis Jaunās Derības pasniedzējs dažādās augstākās mācību iestādēs, šodien tik klaji vēršas pret Jaunās Derības vēsti, labākajā gadījumā rodot kaut kādu dualitātes atbalsi jau senbaznīcas laikā nosodītā manihejismam līdzīgajā argumentācijā. Savā ziņā, šo dualitātes meklēšanu un it kā atrašanu var saprast. Šobrīd Jura Rubeņa sludināšanā tik aktuālo dualitāti kā mācības pamatu nes budisms, kas, šķiet, ir integrāls šī Rubeņa garīguma elements.

Jura Rubeņa Dieva aprakstā ir svarīgi pamanīt, ka Bībelē Dievs ļoti augstu liek vērtēt Dieva Personvārdu un to apsargā ar Otro bausli. Tomēr Otrais bauslis nav tikai ierobežojošs, kā pirms Kristus Vecās Derības tauta maldīgi domāja, cenšoties pat neizrunāt Dieva svēto Personvārdu, un kā tas reizēm ieskanas Jura Rubeņa sacītajā par Dieva apraksta ierobežojumu. Otrais bauslis ne vien neierobežo Dieva Personvārda lietojumu pateicībai, slavai un ikvienai labai darbībai, bet to iedrošina un pat pavēl. Svētais Dieva Personvārds, tāpat kā Dieva mācība Bībelē, protams, nonākot grēcinieka mutē, var tikt izmantoti nepareizam nolūkam, kā to katrs var viegli piedzīvot. Šo bīstamību apzinās arī Dieva uzrunātie, tomēr Dievs šo pareizi norādīto bīstamību Pats arī novērš (piemēram, Jes 6:5-7, Ech 2:4-3:4, u. c.) un aizbildināšanos pildīt Dieva pavēli ar savu nepilnību neuzskata par pamatotu (piemēram, 2Moz 6:13-13-7:2). Ne mazāk svarīgi ir tas, ka Dieva Personvārda un mācības pilnveidošana grēcīgā cilvēka lietojumā ir tā sfēra, kurā darbojas Svētais Gars – Viņš cilvēku nepilnīgos un kuslos vārdus padara par līdzekli, ar kuru Dievs nes vissvarīgāko patiesību – Pestīšanas iespēju.

Noslēdzot aprakstu par Jura Rubeņa pasludināto jauno garīgumu, jāsecina vairāki fakti. Galvenokārt tas, ka jaunās paaudzes pārstāvji, kuriem Juris Rubenis agrīnajā savas darbības posmā nav bijis pazīstams vai viņi nav tā laika darbus (piemēram, Vai migla klīdīs? un Dievs ir tepat) lasījuši, var šī brīža Jura Rubeņa izteikumus nekritiski pieņemt par dotumu. Savukārt gados vecāki un viņu iepriekš pazinuši cilvēki var jautāt un nereti arī jautā:

  • Kāpēc Bībele pēc tās pētīšanas gadu desmitiem Jura Rubeņa garīgajā darbībā ir tā degradēta? Vai, nosaucot par kristīgu kaut ko nebiblisku, tas liecina par pietiekamu Bībeles pazīšanu? Vai tiešām Bībelē pašā nav pietiekami daudz un skaidri atrodams tas, kas kristietim ir nepieciešams te, tagad un arī mūžībā? Vai Juris Rubenis tik tiešām ir sapratis Bībeles mācību? Ja ir, tad kā viņš šo sapratni ir pazaudējis vai iemainījis pret kaut ko citu?
  • Kāpēc tāds nepamatots pozitīvisms Jura Rubeņa veiktajā cilvēka aprakstā? Vai tiešām pēc pastorālās kalpošanas gadiem vēl var ar tādu optimismu paļauties uz cilvēka spējām pašam atrisināt dzīves vissvarīgākos jautājumus? Turklāt ne tikai atrisināt savas problēmas, bet pat pēc sava prāta Dievu pakalpināt šo problēmu risināšanai?
  • Kāpēc Jurim Rubenim ir tik izplūdusi valoda, kur bija un ir vajadzīga konkrētība? Vai tā ir intelektuāla augstprātība, runājot par Dievu, iedomāties, ka visas kristīgās vēstures gaitā aprobētie termini nav tā vērti, lai tos izmantotu, bet viens cilvēks pēkšņi ir atradis zelta atslēdziņu izteikumiem par Dievu? Iepriekšējo kristiešu paaudžu domātāji un arī Bībelē atrodamais Otrais bauslis vedina secināt, ka Bībeles Dievs ir jāizsaka un to vislabāk ir izteikt ar Bībeles piedāvātajiem terminiem. Protams, var kļūdīties, bet nelietot Dieva doto terminoloģiju cilvēkam ir tikpat kaitīgi, kā to lietot nepareizi, un tas ir Otrais bauslis.

Šādi un līdzīgi jautājumi skrien cauri galvai un sirdij daudziem kristiešiem. Mūsu laikos, protams, ir labi, ka cilvēki uzdod šādus jautājumus – arī paši par sevi. Tomēr, atkārtojoties, ir svarīgi paturēt prātā nošķīrumu starp filozofiskiem jautājumiem un nepieciešamajām reliģiskajām atbildēm.

Nav jau tā, ka Bībele ar kaut ko tādu – patiesības un slavas meklējumiem ārpus Dieva gudrības – nebūtu saskārusies jau iepriekš. Vai gan citādi svētais Pāvils būtu rakstījis 1Kor 1:18-31 atbildes uz jautājumiem par cilvēciskās gudrības un Dieva gudrības pretstatu? Apustuļa vienkāršā formula arī palīdz katram kristietim saprast, kur Juris Rubenis un šāda modernā kristietība tik smalki – reizē nemanāmi, bet nopietni – novērš cilvēkus no Bībeles kristietības skaidrajām un cilvēciski tik nepieciešamajām atbildēm, vedot uz kādu jaunu, ar kristietību nesaistītu un neskaidru garīgumu.

Kopsavilkums

Juris Rubenis nav izvēlēts apskatam tāpēc, lai nomelnotu viņa vārdu. Gluži pretēji, šis apraksts uzsver, ka ir daudz laba, ko Juris Rubenis kā cilvēks un savulaik kā kristietis un kristīgs mācītājs ir darījis. Tomēr nekonstatēt šodien viņu raksturojošo pakāpenisko izmaiņu no kristīgas apliecības uz nekristīgu vai pretkristīgu garīgumu nozīmē līdz galam nepateikt kaut ko ļoti svarīgu. Šim apskatam ir tikai viens iemesls – saprast mūsdienu kristietības novirzīšanos no Dieva Vārda Bībelē. Juris Rubenis ir pazīstamākais piemērs, lai uzskatāmi ilustrētu šo procesu, kuru daudzi atpazīs savā pieredzē. Kā tāds, apskats var noderēt kā brīdinājums par gaidāmu bīstamību – atmest pašu svarīgāko reliģiskajā (kristīgajā!) izziņā – Vecās un Jaunās Derības Rakstu skaidrību.

Protams, te nevar sniegt atbildi visiem un katram gadījumam, bet divi kontroljautājumi ir skaidri un var palīdzēt cilvēkam, kurš meklē kristīgu patiesību drošajā pamatā – Vecās un Jaunās Derības Svētajos Rakstos. Šo jautājumu noskaidrošana palīdz arī atrast atbildes uz jautājumiem, kuri ir tik aktuāli mūsdienu kristietībā.

Pirmkārt, kas ir Dievs? Vai par Dievu saucam Viņu, kas atklājas Bībelē, vai par dievu saucam kaut ko cilvēku pašu izdomātu? Jāatzīst, ka izdomātais dievs jeb elks ir mums ļoti parocīgs, jo lokāms pēc mūsu prāta. Turpretī Bībeles Dievs nepakļausies mūsu prātam, Viņš grēciniekam ticībā liek pieņemt Sevi tādu, kādu Viņš Sevi atklāj. Izvēle šajā jautājumā arī vedīs grēcinieku vai nu pie patiesu mīlestību (tas ir, pestīšanu) piedāvājoša Bībeles Dieva, vai pie kāda sevis paša izdomāta dieva/elka, kurš cilvēkam neko īsti nevar dot.

Otrkārt, kas ir Kristus? Un galvenokārt, kā Viņš kalpo? Vai Viņš kalpo Dieva mīlestības plānam pestīt grēcinieku, vest viņu atpakaļ uz Debesu mājām? Vai arī viņš ir jēzuliņš, kurš kalpo mūsu grēkam, klusi stāv stūrītī, kad grēkojam, un cenšas mūs visādi iepriecināt un mums izdabāt? Ja Jēzus nav Viņš, kurš izpērk grēcinieka grēkus pie krusta, Viņš, kurš Dieva svētumu ir gatavs aizstāvēt ar pletni rokās, tad tas ir kāds iedomāts pasaku tēls. Tad jēzuliņš var būt noderīgs kā psiholoģiska komforta avots, bet tas nekad nebūs Pestītājs.

Šādi svarīgi kontroljautājumi palīdz katram kristietim (pieļauju, arī centīgiem un kristietības patiesību meklējošiem nekristiešiem) paskatīties aiz terminoloģijas virsējā slāņa, kas ir klātesošs tik daudzu baznīckungu un kundžu terminoloģijā, bet sen vairs nenes līdzi kristīgo saturu.

Rezumējot, visa šī tik daudzu baznīcu kustība prom no Bībeles patiesības pie šodienai un šeit noderīgā ir līdzīga izredzētās tautas krišanai grēkā ar zelta teļu (2Moz. 32), kuru tauta sāka pielūgt, kad domāja, ka tās vadonis Mozus ir pazudis (32:1). Šajā notikumā ir daudz visādu nianšu, un daudzas no tām ārkārtīgi līdzinās mūsu laika garīguma atbildēm. Izredzētā tauta ar zelta teļu krita grēkā, no kura bija grūti novērsties – to bija grūti atstāt. Stipri līdzīgi ir ar mūsdienu garīgumu, no kura mums ir grūti novērsties un atgriezties. Bet, tā kā izredzētā tauta toreiz tomēr varēja atgriezties, arī kristīgā baznīca šodien var atgriezties. Patiesībā Kristus baznīca atgriezīsies, jo ar viņu ir Dieva apsolījums – elles vārti to neuzvarēs. Bet vai mūsu Ticības apliecība mūs vēl uzturēs Kristus draudzē? Tas lai paliek mums katram jautājums, uz ko atbildēt šeit un tagad, un Pastarās tiesas priekšā (sal. ar Mt 10:32).

Soli Deo gloria! Dievam vien lai ir gods!



[1] Skat. Kristietības vēsture, Rīga: Zvaigzne ABC, 2005, 113. lpp. Šīs grāmatas izdevuma latviešu valodā zinātniskais konsultants ir J. Rubenis.

[2]Juris Rubenis. Par mācītāju lomu, Čekas maisiem, dzenbudismu un homoseksuālo laulību”, YouTube, apmeklēts 2021. gada 2. jūlijā. Cita, līdzīga saruna: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/sarunas/ar-vardu-ticiba-esmu-loti-uzmanigs-saruna-ar-juri-rubeni.a424762/?fbclid=IwAR2r2yKCxxBINEwy9px0WutiweAMJjwfabZWway5rH1tUoX62kw_utjdAgc, skatīta 2021. gada 10. oktobrī.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: