Tur, kur LELB baznīcu redz kā “Kristus miesu” – Kristus uzklausītāju un liecinieci, tur monogrāfija vēlas radīt “atvērtu telpu” kopīgas jēgas meklējumiem un personības tapšanas procesam. Tās ir ļoti dažādas, pat pretējas izpratnes par to, kas ir baznīca un ko baznīcā ticīgie dara, saņem un nes tālāk.
teoloģija
Jēzus Kristus – Dieva Otrās personas – apliecība grāmatā ne tikai ir izpludināta. Jēzus arī kā cilvēks šķietami sairst un pazūd starp rindiņām. Šis Jēzus Kristus ir skolotājs, morāls paraugs, varētu teikt – koučs, palīgs dzīves grūtību pārvarēšanā, pretēji bibliskajam Jēzum Kristum – Pestītājam, Kurš par grēciniekiem cieš, mirst un augšāmceļas. Izmantojot pašas grāmatas argumentāciju, Jēzus Kristus no Ceļa, kas ir Patiesība un Dzīvība, tiek degradēts līdz orientierim, “pēc kā nezaudēt ceļu” un kura “ceļš strādā”.
Tiem, kas aklu paklausību cilvēkiem izvēlas aiz gļēvulības, vēlmes izpatikt vai iegūt kādus laicīgus labumus, kā arī aiz kūtruma un nolaidības mācīties Dieva Likumu, nav attaisnojuma.
Lieldienu sprediķis
21.04.2025Kurš līdz devītajai stundai ir kavējies, tas lai nāk šurpu, ne par ko nešauboties.
Saruna par liturģiju
17.04.2025Agnese Irbe iztaujā Andri Amoliņu un Ventu Zvaigzni par kristīgās liturģijas vēsturi, atkāpjoties pagātnē līdz pat pagānu tautu upurēšanas rituāliem.
Klasiskā ticības izpratne balstās filozofiskajā reālismā. Tas postulē, ka eksistē izzinošs subjekts un ka eksistē no viņa atšķirīga, objektīvi pastāvoša un izzināma realitāte, tai skaitā arī garīga, “neredzama” realitāte. Izejot no redzamā un jutekliski uztveramā, prāts var spriest par neredzamu, tikai ar prātu tveramu realitāti: lietu būtību, dvēseli, Dievu.
Ko īsti nozīmē Akvīnas Toma ideja, ka cilvēkam ir tikai viens mērķis un ka šis mērķis ir pārdabisks? Vai tas nozīmē, ka ilgas pēc pārdabiskās Dieva vīzijas cilvēkā ir aktuālas jau no paša iesākuma vai arī tās pastāv cilvēciskajā dabā tikai kā potenciāls un šī potenciāla aktualizācijai ir kādi priekšnoteikumi?
Saruna par kristietību
09.09.2024Agnese Irbe un Krišjānis Lācis iztaujā Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas (LELB) ilggadēju arhibīskapu Jāni Vanagu.
Civitas Dei konference Vašingtonā
04.08.2023Viena veida draudzība, kas, pēc filozofa domām, tāda ir vispilnīgākajā mērā, balstās uz labo: proti, tikumīgi cilvēki viens otram vēl labu otra cilvēka (nevis sevis) dēļ. Tā kā tikums ir noturīga rakstura dispozīcija, tad šādas draudzības ir noturīgas, bet, tā kā tikumīgi cilvēki ir retums, tad arī šādas draudzības ir retums.
Īsta vienotība īstā atšķirībā
29.07.2023Tāpat kā Dievs uzlūko šķirtu personu kā joprojām laulībā esošu ar iepriekšējo dzīvesbiedru, tāpat Viņš uzlūko arī tā sauktās transpersonas atbilstoši to sākotnējam seksuālajam dzimumam un atbilstoši pret tām arī attiecas.
Savienojot to, ko Dievs nošķīris
01.06.2023Tradicionālajā un bibliskajā kristietībā mācība par morāli neklasificē cilvēciskas būtnes kā heteroseksuālas vai homoseksuālas personas – un to nedara arī Bībele. Līdzīgi Dievam, tradicionālā Baznīcas doktrīna uzskata cilvēkus par vīriešiem un sievietēm. Mācot par seksualitāti, Bībele koncentrē uzmanību uz to, ko cilvēki seksuāli dara un kā rīkojas.
No mīta uz logosu un atpakaļ
19.04.2023Arhaiskās sabiedrībās saprast mītu nozīmē zināt kādas realitātes izcelsmes noslēpumu. Mīts glabā lietas pastāvēšanas cēloni un mērķi, sniedzot iespēju atgriezties un to atjaunot, labot un attīstīt; tas ietver matricu rituāliem, kuri konstituē sabiedrības uzskatus un izpaužas dzīvē – darbā, izglītībā, laulībā, mākslā, dzimšanā un nāvē.
Sieviešu ordinācijas (un jebkura cita jautājuma) sakarā nevar iztikt bez atrunas par “pareizu mācību” vai “pareizu Bībeles lasījumu”. Lai arī dzīvojam laikmetā, kurā katram ir sava patiesība, pati Bībele šajā lietā ir ļoti skaidra (un pat veselu 1. bausli tam ierakstījusi), ka attiecībām ar Dievu izšķiroša ir “pareiza” pieeja (pareizajam Dievam, pēc pieminētā 1. baušļa), un šo “pareizo” pieeju nekad nenosaka Bībeles skatījumā par grēcinieku definētais cilvēks.
Dievs vībotņu krūmā
27.08.2022Šī dziesma ir sastopama 16 variantos, no tiem kā Dieva paslēpšanās vieta ir minēta krūmiņš (arī ceriņš), ko veido šādi augi: vībotne, vērmele, paparde, vītols un vīgrieze. Šie augi atrodas vai nu pagalmā (sētsvidū), vai maltuves pakaļā. Dievs šais augos vai nu stāv, vai arī guļ.
Ziemassvētki kā aicinājums mājup
24.12.2021Ilgas pēc mājām ir dziļas un neremdināmas. Tās caurvij itin visas kultūras un reliģijas. Filozofs Mārtins Heidegers tās izteicis ar vācu vārdu Unheimlichkeit – tā ir sajūta, it kā dzīvotu pasaulē, kura ir sveša un nespēj piepildīt cilvēka dziļākās ilgas.
Pēdējās paaudzes laikā notikusī Rietumu kristietības dekristianizācija. Jura Rubeņa piemērs
20.12.2021Par kritēriju ņemot Jura Rubeņa filozofisko izteiksmes stilu, var droši sacīt, ka jau ļoti agri viņš piesaistīja daudz plašāku lasītāju un klausītāju loku, nekā parasti izdodas luterāņu (vai kādas citas kristīgās konfesijas) garīdzniekiem. Viņa alūzijas uz teātri Vai migla klīdīs? noteikti bija tuvas un saprotamas okupācijas laika teātra mīļotājiem. Viņa psiholoģiskais saturs grāmatā Viņa un viņš noteikti piesaistīja šīs literatūras cienītājus, kas, šķiet, pārsvarā ir sieviešu kārtas.
Par īsteno veselību
17.12.2021Naturālistiskais skatījums medicīnā ir lietiskojis slimību, padarot to par šķietami objektīvu, no saslimušās personas neatkarīgu realitāti, fizioloģisku un izolētu problēmu. Rezultātā tā vietā, lai ārstētu cilvēku, tiek ārstēti orgāni vai orgānu sistēmas, vairumā gadījumu bezpersoniskās ārstēšanas praksēs, kas tikai palielina slimnieka stresu un atsvešinātību no pasaules un sava ķermeņa.
Preses apskats 2
29.11.2021Šajā diskusijā saduras divi pretēji skatījumi uz cilvēku, sabiedrību un attiecīgi arī uz valsti un tās mērķiem. Ja šo nostāju pamatā esošos pieņēmumus destilētu un skaidri formulētu, varētu iegūt diezgan precīzu mūsdienu “konservatīvo” un “liberāļu” pasaules uzskata aprakstu.
Dienu pēc dienas es vienmēr dzirdu un lasu dārgo tautiešu un godājamo valstsvīru spriešanu par visvisādām reformām pārvaldīšanā, tiesā, Baznīcā, skolā, satiksmē, saimniecībā, ģimenē un tā tālāk bez gala. Viss tas ir svarīgs un vajadzīgs. Bet viss tas ir ārējs. Galvenā tik un tā ir un paliek personības reforma. Bez šās reformas visi citi reformu pasākumi ir mazvērtīgi. Ievadiet Padomijā slavenās varones Anglijas iekārtas, Padomija tomēr netaps par Angliju, jo viņai nav angļiem līdzīgu pilsoņu.
Kristietība 4. gadsimtā, kad dzīvoja Makārijs, vēl bija jauna. Tuksneša askētu radikālismu veicināja arī tas, ka pēc Konstantīna Lielā t.s. Milānas edikta notika tas neizbēgamais, ko varēja sagaidīt – baznīcas pieskrēja pilnas ar vakardienas vajātājiem, bet augstajos amatos sasēdās vakardienas zaimotāji. Šis “galma apvērsums” ir paradoksāls, un nebūs pārspīlēts, ja teiksim – tieši tuksnešu askēti paglāba kristietību no saplūšanas ar pasauli.