Dieva klātbūtne

Brālis Lorēns no Augšāmcelšanās (1614–1691), īstajā vārdā Nikolā Hermans, bija franču karmelītu ordeņa mūks. Dzimis Lunevilā, Lotringā, vienkāršā katoļu ģimenē, 18 gadu vecumā viņš piedzīvoja reliģisku atklāsmi, taču pēc tās nevis pievērsās reliģiskai dzīvei, bet kļuva par karavīru un piedalījās Trīsdesmit gadu karā. Pēc kara beigām viņš mēģināja dzīvot kā vientuļnieks pilnīgā askēzē, bet atzina sevi par nepietiekami nobriedušu šādai dzīvei. 26 gadu vecumā viņš pievienojās Baskāju karmelītu vīriešu klosterim Parīzē, Vožigāra ielā. Tur viņš nodzīvoja līdz pat savas dzīves beigām kā laju brālis (frère convers), tas ir, mūks, kurš nav priesteris un nevar vadīt liturģiju, bet dara vienkāršus, ar klostera uzturēšanu saistītus darbus. Piecpadsmit gadus viņš kalpoja klostera virtuvē, kur gatavoja ēst vairāk nekā 100 cilvēkiem, taču vēlāk, vai nu iedzimtas slimības, vai karā iegūta ievainojuma dēļ lielā mērā zaudējis spēju staigāt, strādāja par kurpnieku, izgatavojot un labojot mūku sandales.

Dzīves otrajā pusē brāļa Lorēna pamācības, garīgie padomi un arī slava sāka izplatīties ārpus klostera un arī Parīzes robežām. Viņu apmeklēja pat bīskapi, un viņam dzīves laikā jau bija savs “biogrāfs”. Nelielais brāļa Lorēna atstāto tekstu korpuss sastāv no 16 vēstulēm dažādām personām, kuras meklēja viņa padomu, teksta ar nosaukumu Garīgās pamācības jeb Līdzekļi, kā iemantot Dieva klātbūtni un kāda jauna garīdznieka Žozefa de Bofūra pierakstiem pēc sarunām ar Lorēnu. No šīm četrām sarunām – varētu pat teikt, “intervijām” – piedāvājam izlasīt trīs. Lorēns nomira klosterī 77 gadu vecumā, būdams, kā raksta kāds laikabiedrs, “ļoti slims un ļoti priecīgs”.

Franču Revolūcijas laikā 1792. gada 2. septembrī, gandrīz precīzi simts gadus pēc Lorēna nāves, klosterī ielauzās revolucionāri un noslepkavoja visus iemītniekus – 112 mūkus un divus bīskapus. Klostera īpašumu ordenim konfiscēja, nacionalizēja un vēlāk pārveidoja par cietumu. Vēlākie mēģinājumi atjaunot šo karmelītu klosteri nebija īpaši veiksmīgi. Šobrīd šajā pārbūvētajā kompleksā atrodas Parīzes katoļu institūts (Institut catholique de Paris), savukārt adresē 70, rue de Vaugigard joprojām var apmeklēt baroka stila sv. Jāzepa karmelītu baznīcu, kas piederēja pie senā klostera un kurā lūdzās arī brālis Lorēns.[1]      

Pirmā saruna, 1666. gada 3. augustā.

1. Pirmo reizi redzēju brāli Lorēnu. Viņš man stāstīja, ka viņa pievēršanās brīdī, kad viņš vēl dzīvoja pasaulē un bija 18 gadus vecs, Dievs viņam izrādījis īpašu žēlastību. Kādā ziemas dienā, skatoties uz koku, kas bija pazaudējis visas lapas, un domājot par to, ka pēc kāda laika lapas atkal izplauks un tad ziedi, un augļi, providence un Dieva vara viņa acīs iemantoja ārkārtīgi augstu vērtējumu,[2] kas no viņa dvēseles nekad vairs neizzuda. Šis augstais vērtējums viņu pilnībā nošķīra no pasaules un viņā iedvesa tādu mīlestību pret Dievu, ka viņš nevarēja pateikt, vai kopš šiem vairāk nekā četrdesmit gadiem, kad viņš saņēma šo žēlastību, tā vēl ir palielinājusies.

2. Viņš esot kalpojis par sulaini pie de Fjobē kunga, Krājkases mantziņa, un bijis liels lempis, kas visu tikai lauzis.

3. Tad viņš meklējis iespēju kļūt par mūku, domājot, ka klosterī viņu nodīrāšot par visām lempībām un kļūdām, kuras viņš tur pastrādāšot; viņš cerējis tādā veidā ziedot savu dzīvi un visu savu baudu Dievam. Taču Dievs viņu esot piemānījis, jo klosteris ar viņu bijis pilnībā apmierināts; tāpēc arī viņš bieži teicis Dievam: “Jūs mani piemānījāt!”

4. [Viņš sacīja, ka] vajag atrasties Dieva klātbūtnē un nepārtraukti ar Viņu sarunāties, un ka tā ir kauna lieta – pārtraukt šo sarunāšanos, lai domātu par visādiem niekiem. Vajag barot savu dvēseli ar ļoti augstu Dieva vērtējumu – tieši tas arī atnesīs lielu prieku Viņam piederēt. Ir nepieciešams atdzīvināt mūsu ticību. Un ir nožēlojami, ka mums šīs ticības ir tik maz: tā vietā, lai to padarītu sev par likumu un uzvedības mēru, mēs nododamies sīkām dievbijīgām darbībām, kas katru dienu mainās. Bet tieši šis ticības ceļš ir Baznīcas gars un ar to pietiek, lai nonāktu pie lielas pilnības.

5. Vajag sevi visā pilnībā un tīrā sevis pamešanā atdod Dievam gan visā laicīgajā, gan arī garīgajā un apmierināties tikai ar viņa gribas pildīšanu, vienalga, vai viņš mūs ved caur ciešanām vai mierinājumiem; tam, kurš tiešām ir sevi pametis, tam visam ir jābūt vienaldzīgam. Vajag palikt uzticīgam arī sausuma brīžos, ar kuriem Dievs pārbauda mūsu mīlestību pret sevi. Tad arī mēs samierināmies un atdodamies, un tie ir labi darbi, no kuriem bieži vien tikai viens vienīgs ļauj mums noiet garu ceļa gabalu.

6. [Viņš sacīja, ka] viss posts un grēki, par kuriem viņš katru dienu dzird, viņu nekādā mērā nepārsteidz – tieši pretēji, viņš brīnās, ka to nav vēl daudz vairāk, jo pazīst nelietību, uz kuru ir spējīgs grēcinieks. Viņš aizlūdza par grēcinieku, taču, zinot, ka Dievs jebko var labot, kad vien vēlas, vairāk par to arī neuztraucās.

7. [Viņš sacīja, ka], lai spētu ļauties Dievam tā, kā Viņš to no mums sagaida, vajag rūpīgi pievērst uzmanību visām dvēseles kustībām, kurās sajaucas gan garīgas lietas, gan arī raupjākas. Tos, kuri patiesi vēlas Viņam piederēt, Dievs apgaismos, lai pareizi izšķirtu. [Viņš man sacīja, ka], ja man ir šāds nolūks, varu pie viņa vērsties, kad vien vēlos, nebaidoties viņu apgrūtināt; bet, ja šāda nolūka nav, tad lai vairāk nenāku.  

Otrā saruna, 1666. gada 28. septembrī.

8. [Viņš sacīja, ka] viņu vienmēr vada mīlestība un nav nekādas citas ieinteresētības, un ka viņam vispār nerūp, vai viņš tiks glābts vai pazudināts; kad viņš uzstādījis visām savām darbībām par mērķi tās darīt Dieva mīlestības dēļ, viņš esot atradis pareizo ceļu. Viņam pietika ar to, ka viņš varēja no zemes pacelt vienu salmiņu Dieva mīlestības dēļ un meklējot tikai Viņu vienīgo un neko citu, pat ne viņa dāvanas.

9. [Viņš sacīja, ka] šāda dvēseles uzvedība liekot Dievam sniegt bezgalīgas žēlastības. Taču, pieņemot šīs žēlastības augļus, tas ir, mīlestību, kas no tās rodas, vajag atsacīties no tās saldmes: tas viss nav Dievs, jo ticība mums māca, ka Viņš ir bezgalīgi varenāks un pavisam citāds, nekā mēs Viņu izjūtam. Šādi darot, starp Dievu un dvēseli norisinās brīnumains cīniņš: Dievs dod, un dvēsele noliedz, ka tas, ko tā saņem, būtu Dievs. Šajā cīniņā dvēsele ticības dēļ ir tikpat stipra vai stiprāka par Dievu, jo Viņš nekad nevar dot tik daudz, ka viņa nespētu noliegt, ka tas, kas tiek dots, ir pats Dievs.

10. [Viņš sacīja, ka] ekstāze un aizgrābtība nav nekas cits, kā vien dvēseles priecāšanās par dāvanu – tā vietā, lai no tās atteiktos un ietu pie Dieva viņpus viņa dāvanas! Lai gan tas ir pārsteigums, nevajag tam visam ļauties. Un tomēr Dievs ir kungs…

11. [Brālis Lorēns sacīja, ka] Dievs atalgo tik ātri un tik bagātīgi visu, ko viņa labā dara, ka viņš dažkārt gribējis noslēpt no Dieva to, ko darījis viņa mīlestības dēļ, lai, nesaņemot nekādu atalgojumu, varētu priecāties, ka kaut ko darījis tīri tikai Dieva labā.

12. Viņam reiz esot bijušas ļoti lielas garīgas ciešanas, jo viņš bijis pārliecināts, ka ir nolādēts: neviens cilvēks uz pasaules nebūtu spējis mainīt šo pārliecību! Taču viņš to pārdomājis šādā veidā: “Es iestājos klosterī tikai Dieva mīlestības dēļ un esmu centies rīkoties tikai viņa labad. Vienalga, vai esmu glābts vai nolādēts, es gribu turpināt vienmēr rīkoties tikai Dieva mīlestības dēļ; vismaz tik daudz no manis būs labuma, ka līdz pat nāvei būšu darījis visu, kas ir manos spēkos, lai viņu mīlētu…” Šī mocības turpinājās četrus gadus, kuru laikā viņš daudz cieta. Taču tagad viņš vairs nedomāja ne par Paradīzi, ne Elli. Visa viņa dzīve bija tikai svabadība un nepārtraukti iepriecinājumi. Viņš lika savus grēkus starp Dievu un sevi, gluži kā Viņam sakot, ka nav pelnījis žēlastību, taču tas Dievu netraucēja viņu ar to aplaimot. [Dievs] viņu dažkārt it kā paņēma aiz rokas un aizveda debesu tiesas priekšā, lai parādītu šo nožēlojamo, kuru viņam labpatika apbērt ar žēlastībām.

13. [Viņš sacīja:] Sākumā vajag nedaudz neatlaidības, lai izveidotos ieradums nepārtraukti sarunāties ar Dievu un viņam pienest visu, ko dari; bet pēc nelieliem pūliņiem tu pamati, ka Viņa mīlestība tevi ir atmodinājusi bez jebkādas cenšanās.

14. Viņš sagaidīja, ka pēc laimīgajiem laikiem, kurus Dievs viņam dāvājis, pienāks viņa kārta arī sāpēm un ciešanām. Taču viņš par to neraizējās, zinādams, ka, tā kā pats neko nespēj, Dievs noteikti viņam dos spēku tās paciest.

15. Viņš vienmēr vērsās pie Dieva, kad bija nepieciešams piekopt kādu tikumu, sacīdams: “Mans Dievs, es nespēšu to izdarīt, ja Jūs man neliekat to darīt”; un Dievs viņam tūlīt deva spēku, un vēl vairāk par to.

16. Kad viņam tikuma bija trūcis, viņš vienkārši atzina savu kļūdu un teica Dievam: “Es nekad neko neizdarīšu, ja Jūs mani atstāsiet savā vaļā; tas ir Jūsu pienākums – neļaut man pakrist un izlabot to, kas nav labi.” Tad viņš arī vairāk neuztraucās par savu kļūdu.

17. [Viņš sacīja, ka] ar Dievu vajag apieties ļoti vienkārši un tāpat ar viņu arī runāt, lūdzot palīdzību visās lietās tā, kā tās nāk priekšā; ka Dievs vienmēr palīdzēs un ka viņš to esot bieži piedzīvojis. Pirms dažām dienām viņam esot likuši braukt uz Burgoņu pēc vīna, kas viņam bijis ļoti grūti: ne tikai tāpēc, ka viņam trūkstot izveicības šādos darbos, bet viņš arī esot klibs ar vienu kāju un spējot uzkāpt uz kuģa, tikai veļoties pār mucām uz vēdera. Taču viņš par to neraizējoties un neraizējoties arī par vīna pirkšanu. Viņš sakot Dievam, ka tā esot Viņa darīšana; un pēc tam viņš atklājot, ka viss nokārtojas un nokārtojas labi. Iepriekšējā gadā viņu nosūtījuši uz Overņu ar tādu pašu uzdevumu: viņš nevarēja izstāstīt, kā ticis galā ar pienākumu, viņš pats neesot tas, kurš to izpildījis, bet viss bijis labi izpildīts.[3] 

18. Tāpat arī virtuvē, pret kuru viņš izjuta pašu lielāko dabīgo nepatiku: kad viņš esot pieradinājies visu virtuvē darīt Dieva mīlestības dēļ un Dievam ikkatru brīdi lūdzot žēlastību, lai paveiktu darāmo, visi piecpadsmit gadi, kurus viņš tur bija nodarbināts, viņam pagājuši ļoti viegli.

19. Tagad viņš nodarbojās ar kurpniecību, kas viņam ļoti patika, taču viņš bija gatavs pamest šo darbu, tāpat kā visus citus, un par visu tikai priecājās, darot mazus darbiņus Dieva mīlestības dēļ.

20. [Viņš sacīja, ka] lūgšanu laiks viņam neatšķiras no citiem; viņš nodevās garīgām rekolekcijām, kad tēvs priors viņam lika, taču nealka pēc tām un tās nepieprasīja, jo viņa lielākais darbs viņu nenovērsa no Dieva.

21. Tā kā viņš zināja, ka vajag mīlēt Dievu visās lietās, un strādāja pie tā, lai to pildītu, viņam nebija vajadzības pēc garīgas vadības, viņam bija nepieciešams tikai biktstēvs, lai saņemtu grēku atlaišanu par pielaistajām kļūdām. Savas kļūdas viņš ļoti labi ievēroja un par tām nebrīnījās: viņš tās atzina un netirgojās ar Dievu, lai sevi attaisnotu; pēc tam viņš mierā atgriezās pie sava ikdienas pienākuma mīlēt un godināt.  

22. [Viņš sacīja, ka] savās grūtībās ne ar vienu nebija dalījies, bet, ticības gaismas vadīts un zinot vienīgi to, ka Dievs ir klātesošs, visu darījis Dieva labad, lai kas arī notiktu, un bija gatavs pat iet pazušanā Dieva mīlestības dēļ; un ka viņam šādi viss bija labi izdevies.

23. [Viņš sacīja, ka] domas visu samaitājot – visas nelaimes sākoties ar tām! Vajagot censties tās atraidīt, līdzko ievērojam, ka šīs domas nav nepieciešamas ne mūsu šībrīža darbībai, ne mūsu pestīšanai, un tūlīt pat atsākt sarunu ar Dievu, kurā mums viss ir labi.

24. Sākumā viņš nereti pavadījis visu lūgšanas laiku, raidot prom domas un redzot, ka tās atkal atgriežas. Viņam nekad neesot izdevies noturēt lūgšanu tā, kā pienākas un kā izdodas citiem; tomēr sākumā viņš kādu laiku esot centies runāt tekstu, taču pēc tam vairs nezinājis, kas jāsaka, un viņš nebūtu varējis par to atskaitīties…

25. Viņš bija lūdzis iespēju vienmēr palikt noviciātā, jo nespējis iedomāties, ka klosteris gribētu pieņemt viņa svētsolījumus, un neticējis, ka pagājuši jau divi gadi…  

26. [Viņš sacīja, ka] nav pietiekami drosmīgs, lai prasītu Dievam uzlikt gandarīšanas darbus un ka viņš nemaz negribot tos darīt, taču zina, ka tos ir pelnījis, turklāt daudz, un zina arī, ka tad, kad Dievs viņam tos sūtīšot, viņš arī došot žēlastību tos paveikt. Tā kā visi gandarīšanas darbi un citi pienākumi kalpo vienīgi tam, lai caur mīlestību nonāktu vienībā ar Dievu, viņš to kārtīgi pārdomājis un atklājis, ka daudz īsāks ceļš būtu tikai nodoties mīlēšanai bez pārtraukuma un visu darīt Dieva mīlestības dēļ.    

27. [Viņš sacīja, ka] vajag skaidri nošķirt saprāta darbības no gribas darbībām; pirmajām nav lielas nozīmes, bet otrās ir izšķirošas: nekas cits nav jādara, kā vienīgi jāmīl un jāpriecājas kopā ar Dievu.  

28. Pat ja mēs izpildītu visus iespējamos gandarīšanas darbus un mīlestība tajos nebūtu klātesoša, tie nevarētu nomazgāt pat vienu vienīgu grēku! Vajag vienkārši sagaidīt grēku atlaišanu no Jēzus Kristus asinīm, par to neuztraucoties, un vienīgi strādāt pie tā, lai viņu mīlētu ar visu savu sirdi. Šķiet, ka Dievs drīzāk izvēlas tos, kas bijuši paši lielākie grēcinieki, lai tiem dāvātu pašas lielākās žēlastības, nekā tos, kas palikuši nevainībā, jo tas labāk atklāj viņa labestību.    

29. [Viņš sacīja, ka] nedomā ne par nāvi, ne saviem grēkiem, ne Paradīzi, ne Elli, bet tikai par maziem darbiņiem Dieva mīlestības dēļ, jo lielus darbus darīt viņš neesot spējīgs; un lai pēc tam ar viņu notiekot viss, ko Dievs gribēs; viņam tas nerūpot.

30. [Viņš sacīja, ka], pat ja viņu dzīvu dīrātu, tas būtu nieks salīdzinājumā ar to, ko viņš iekšēji pārcietis, un arī ar to lielo prieku, kas viņam bija bijis un bieži esot; tāpēc viņš neraizējoties ne par ko un nebaidoties ne no kā, un visās lietās lūdzot no Dieva tikai to, lai Viņu neaizvainotu.    

31. Viņš man sacīja, ka viņam nebija sirdsapziņas pārmetumu: “Kad es pamanu, ka neesmu pildījis, es uzreiz to pieņemu un saku: Tāds es esmu, neko labāku es nespēju! Kad esmu izpildījis, es pateicos Dievam un atzīstu, ka tas ir viņa darbs.”  

Ceturtā saruna, 1667. gada 25. novembrī.

42. Kaismīgi un ļoti atklāti brālis Lorēns man stāstīja par to, kādā veidā viņš vēršas pie Dieva (par to jau iepriekš nedaudz stāstīju). Viņš man sacīja, ka visa būtība ir tajā, ka vajag reizi par visām reizēm atteikties no visa, par ko mēs zinām, ka tas netiecas uz Dievu, un pieradināties nepārtraukti ar viņu sarunāties bez jebkādām mistērijām un smalkumiem. Nav vajadzīgs nekas cits, kā vien atzīt, ka Dievs mūsos ir dziļi klātesošs, vajag ikkatru brīdi pie viņa vērsties, lai lūgtu palīdzību, lai uzzinātu viņa gribu lietās, par kurām šaubāmies, un lai labi darītu to, ko mēs skaidri redzam, ka viņš no mums prasa, – padarītos darbus viņam dāvājot, pirms tie ir padarīti, un pēc padarīšanas viņam par tiem pasakoties, ka viņš tos ir paveicis savā labā. Šajā nepārtrauktajā sarunā mēs arī vienlaikus viņu nemitīgi slavinām, pielūdzam un mīlam par viņa bezgalīgo labestību un pilnību.    

43. Balstoties Mūsu Kunga bezgalīgi lielajos nopelnos, mums ar pilnu paļāvību vajag viņam lūgt žēlastību un nepievērst uzmanību savām domām. Ikvienā mūsu darbībā Dievs nekad nepagurst sniegt savu žēlastību; Lorēns to izjūtot burtiski ar maņām, un viņš pielaižot kļūdas tikai tad, kad esot attālinājies no Dieva klātbūtnes vai esot aizmirsis viņam prasīt palīdzību. Šaubu brīžos Dievs vienmēr apgaismojot, ja cilvēkam neesot cita mērķa, kā vien Viņam patikt un rīkoties Viņa mīlestības dēļ.

44. [Viņš sacīja, ka] mums jādara Dieva labā tas, ko mēs parasti darām sevis labā. Tieši no tā ir atkarīga mūsu svētdarīšana – un nevis no cenšanās dzīvot citādāk. Esot žēl noskatīties, cik daudzas personas pieķeras noteiktiem darbiem, kurus dara ar lielu nepacietību un cilvēciskas ieinteresētības dēļ, allaž sajaucot līdzekļus ar mērķi.  

45. Viņš stāstīja, ka pats izcilākais līdzeklis, kā nonākt pie Dieva, ko viņam bija izdevies atrast, ir parastie ikdienas darbi, kurus viņam bija jādara paklausības svētsolījuma dēļ, taču cenšoties, cik vien spēj, tos attīrīt no jebkādas cilvēciskas ieinteresētības un tos darīt tikai tīras mīlestības uz Dievu dēļ.

46. [Viņš sacīja], ka tie ir ļoti lieli maldi – domāt, ka lūgšanas laikam ir jāatšķiras no pārējā: mums ir pienākums būt vienlīdz cieši vienotiem ar Dievu gan kaut ko darot, tas ir, rīcības laikā, gan arī lūdzoties.

47. [Viņš sacīja, ka] lūgšana viņam vairs neesot nekas cits, kā vien Dieva klātbūtne; tās laikā dvēsele esot aizmigusi visam, izņemot mīlestību, taču arī ārpus lūgšanas laika nekas neesot citādāk, jo viņš visu laiku turoties Dieva tuvumā, lai viņu slavētu un svētītu no visa spēka, un tā vadot savu dzīvi vienā vienīgā priekā un vienlaikus cerot, ka Dievs viņam sūtīšot arī kādas ciešanas, kad viņš būšot kļuvis spēcīgāks.

48. [Viņš sacīja, ka] vajag vienreiz pilnībā paļauties uz Dievu un nodot sevi tikai viņam vienam: Dievs mūs nepiemānīšot!  

49. Nevajag mitēties darīt mazus darbiņus Dieva mīlestības dēļ, jo Dievs raugās nevis uz darba diženumu, bet gan uz mīlestību. Un nevajag brīnīties, ja sākumā tas bieži neizdodas; ar laiku izveidosies ieradums, kas ļauj mums darboties, par to nedomājot un ar brīnumainu baudu.

50. Lai kļūtu atkarīgs vienīgi no Dieva gribas, nav nekādu citu līdzekļu, kā vienīgi ticība, cerība un mīlestība: viss pārējais ir nenozīmīgs un pie tā vajag pakavēties ne vairāk kā pie tilta, kuru ātri šķērsojam, lai ar paļāvību un mīlestību sevi pazaudētu vienīgajā galamērķī.                    

51. Visas lietas ir iespējamas tam, kurš tic, vēl vairāk tam, kurš cer, un vēl vairāk tam, kurš mīl, un vēl vairāk tam, kurš kopj šos trīs tikumus un neatlaižas.

52. Mērķis, kas mums jāuzstāda jau šajā dzīvē, ir kļūt pašiem pilnīgākajiem Dieva apbrīnotājiem, cik vien mums ir iespējams, tāpat kā ceram tādi būt visā mūžībā.

53. Kad mēs uzsākam garīgu dzīvi, vajag līdz pašiem dziļumiem izzināt, kādi mēs esam, un tad mēs atklāsim, ka esam pelnījuši tikai nicinājumu, ka esam kristieša vārda necienīgi, ka esam pakļauti visādiem trūkumiem un bezgalīgi daudziem negadījumiem, kas mūs satrauc un kuru dēļ mēs neesam vienlīdzīgi savā veselībā, temperamentā, iekšējās un ārējās sliecībās, īsi sakot, mēs esam personas, kuras Dievs grib pazemot ar bezgalīgi daudzām grūtībām un mocībām gan no iekšpuses, gan ārpuses. Vai tad vēl ir jābrīnās, ka mūs piemeklē visādi grūtumi, kārdinājumi, pretestības un šķelšanās attiecībās ar tuvāko? Vai mums nevajadzētu, tieši pretēji, tam visam pakļauties un nest tik ilgi, cik vien Dievs to gribēs, – un pakļauties tam visam kā lietām, kas mums īstenībā ir derīgas?   

54. Jo augstāka ir pilnība, uz kuru tiecas dvēsele, jo vairāk tā ir atkarīga no žēlastības.   



[1] Baznīcas mājaslapa: https://www.sjdc.fr

[2] Burtiski: “viņš tapa/kļuva augstās domās (il reҫut une haute vue) par providenci un Dievu”.

[3] Ir runa par vīna sagādi klostera vajadzībām. Brauciens uz Overņu (1665) tolaik varēja vilkties divas vai trīs nedēļas (800 km turp un atpakaļ), uzņemot kontaktus ar sagādniekiem un organizējot mucu pārvietošanu, savukārt brauciens uz Burgoņu (1666) – 600 km turp un atpakaļ ar kuģi pa upi.

No franču valodas tulkoja un sagatavoja Agnese Irbe. Izmantoti materiāli no krājuma: Conrad de Meester, Frère Laurent de la Résurrection. Ecrits et entretiens sur la Pratique de la Présence de Dieu, Paris: Cerf, 1991.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: