Veltījums “Apollo” misijas piecdesmitgadei

Tālajā 1969. gada 20. jūlijā kosmosa kuģis “Apollo-11” pirmo reizi izsēdināja cilvēku uz Mēness. Tajā pašā gadā kādā nomaļā Latgales lauku saimniecībā taisīju savas pirmās amatieru raķetes. Toreiz man bija 13 gadi un es sapņoju par kosmosu dienu un nakti. Ir pagājis daudz laika, visi mani lielie sapņi cieta neveiksmi, taču interese par kosmosu ir palikusi un pa šiem gadiem esmu mācījies daudz jauna.

1972. gada 19. decembrī Klusajā okeānā nolaidās kapsula ar kosmiskā kuģa “Apollo-17” astronautiem. Ar to noslēdzās “Apollo” programma, kas bija vainagojusies ar pirmā cilvēka izkāpšanu uz cita debess ķermeņa. Vienlaikus tā bija spoža ASV uzvara kosmiskajā sāncensībā ar PSRS, kuras goliātiskā Mēness raķete trīsreiz uzsprāga starta tuvumā, pārsvītrojot padomju Mēness sapņus. Likās, ka durvis uz citām planētām ir atvērušās. Tūlīt uz Mēness tiks izveidota apdzīvota stacija, Zemes orbītā tiks savākts Marsa kuģis un nepaies ne desmit gadi, kad cilvēks būs jau arī uz Marsa. Tehniski tas bija iespējams, taču no tā laika ir pagājuši jau apaļi piecdesmit gadi, bet “Apollo-17” lidojums tā arī palika pēdējais. Kāpēc tā notika? Kāpēc kosmosa apguve pēc tik spoža sākuma it kā nobremzējās?

Sākumā pāris vārdos par pašu “Apollo” programmu. Tā bija dārgi maksājusi Amerikai. Toreiz tās izmaksas bija 25,4 miljardi dolāru, kas aptuveni atbilst tagadējiem 160 miljardiem. Tā bija liela summa pat bagātajai Amerikai, turklāt jāņem vērā, ka kosmosa sacensība noritēja paralēli militārajai sacensībai. Tolaik PSRS turēja līdzi itin braši un ne nieka neatpalika no ASV. Kvalitātes jautājumus tā pietiekamā mērā kompensēja ar kvantitāti. 70 000 visumā nesliktu tanku bija vairāk nekā pietiekami, lai 24 stundās Padomju Armija būtu pie Lamanša. Tas viss prasīja milzu naudu un smagi nomāca gan PSRS, gan arī ASV ekonomiku. ASV iedzīvojās milzīgā ārējā parādā, kuru tā nevar nomaksāt vēl šobaltdien. Pēdējo elpu dvesa arī PSRS ekonomika, kurā burtiski viss bija likts uz Marsa altāra. Tukši veikali, pelēkas darba drēbes. Kurš to redzējis, tas neaizmirsīs nekad.

Militārie izdevumi, kas eksponenciāli tiecās debesīs, iedragāja abu lielvalstu ekonomikas. Pilnīgi loģiski sākās “detente” jeb “razrjadka”. Latviski to varam nodēvēt par “saspīlējuma mazināšanu” vai “atslodzi”. Starp divām superlielvalstīm tika parakstītas vairākas vienošanās, kas novērsa pārmērīgu sacensību bruņojuma jomā un arī kosmosa izmantošanu militārajām vajadzībām. Bija skaidrs, ka turpmākiem gigantiskiem kosmosa projektiem nevienam vienkārši nav naudas. Kad bija noklusušas uzvaras gaviles pēc “Apollo” programmas, asi pacēlās jautājums par atdevi no kosmosa. Pelēki brūnajos akmeņos, ko kosmonauti atveda no Mēness, nespīdēja briljanti. Tie bija tādi paši akmeņi kā vulkāniskā bazalta gabali, kas bagātīgi mētājās tepat uz Zemes, okeānu vulkāniskajās salās. Nedaudz vairāk titāna, nedaudz vairāk dzelzs, bet kopumā tas pats vien ir. Ja nerunājam par neapšaubāmo zinātnisko nozīmi, nekādu bagātību no tādiem akmeņiem iegūt nevar. Tīri ekonomisku apsvērumu dēļ sāka dominēt Zemes orbītas apgūšana. Lielas kosmosa stacijas orbītā un nelielas zondes uz tālajām planētām.

Dziļāk kosmosā ASV veicās krietni labāk nekā PSRS. Vienīgais izņēmums ir Venēra – attēlus no tās virsmas ir atsūtījušas tikai divas padomju automātiskās stacijas. Pēdējā laikā kosmosa sacensība ir atjaunojusies, taču tagad jau ar citiem dalībniekiem – ASV un Ķīnu. Krievija vairāk nav kosmosa lielvalsts un neizskatās, ka tuvākajā nākotnē tāda atkal kļūs. Viss, kas tai šodien ir, ir strauji kūstošais padomju mantojums. Neviena no jaunajām kosmosa apguvējām – Indija, Eiropas Savienība, Japāna – vairs neizrāda nekādu interesi par Krievijas novecojušajām tehnoloģijām. Kādu laiku spēcīgākos Krievijas raķešu dzinējus iepirka ASV, bet tagad tas ir beidzies.

Kurš būs pirmais uz Mēness? Vai pirmie atkal būs amerikāņi? Vai tomēr strauji augošā un jau tagad pietiekami varenā Ķīnas ekonomika šoreiz uzvarēs? Ķīniešu pusē ir liela ekonomiskā jauda, kas ļauj būvēt daudz raķešu. Amerikas pusē ir atstrādātas tehnoloģijas un intelektuālais potenciāls. Grūti prognozēt sacensības iznākumu, jo liela daļa ķīniešu kosmosa programmu tiek turētas slepenībā, bet, ja būtu noteikti jāizsaka prognozes, es teiktu, ka izredzes ir līdzīgas. ASV būs neliels pārsvars sākumā, taču ķīnieši iegūs paliekošu pārsvaru pēc kādiem pieciem gadiem.

Kā varētu notikt lidojumi uz Mēnesi? Visgrūtākais ir atraut kuģi kopā ar derīgo kravu no Zemes. Tam kalpo nesējraķetes, kas strādā gan ar cieto, gan šķidro degvielu. Cietās degvielas lietošana ir vienkāršāka, bet tai ir savi mīnusi. Viens no tiem ir zemāks īpatnējais impulss. Īpatnējais impulss ir lielums, kas viennozīmīgi raksturo raķetes kvalitāti. Tas ir tieši atkarīgs no sadegšanas produktu izplūdes ātruma un vēl dažiem parametriem. To mēra sekundēs: jo tas lielāks, jo labāk. Cietās degvielas dzinējos ļoti populārs ir amonija perhlorāts (NH4CLO4) kā oksidētājs un dažādi sausie spirti kā degviela. Cieto degvielu īpatnējais impulss ir 200–300 robežās. “Shuttle” paātrinātāju īpatnējais impulss bija 220. Teorētiskā cieto degvielu impulsa robeža ir nedaudz pāri 300. Kā redzams, tā ir visai tuvu jau sasniegtajam līmenim, un tas nozīmē, ka tuvākajā nākotnē cietās degvielas raķešu paātrinātāji nekļūs stipri jaudīgāki.

Cietās degvielas raķetēm ir arī otrs, vēl būtiskāks trūkums. Tās ir vienreizējas, jo aizdedzinātu cietās degvielas dzinēju apturēt nevar. Tāpēc cietās degvielas dzinējus izmanto paātrinātājos jeb būsteros. Nesējraķetei sānos pieliek divas vai vairāk cilindriskas sekcijas, kas nedaudz atgādina zīmuļus. Raķetei startējot, būsteri deg ar pilnu jaudu, ceļot raķeti gaisā. Kad degviela tajos ir izdegusi, būsteri atdalās no raķetes un krīt uz Zemi. Raķetes lidojumu tālāk nodrošina pamatdzinēji, kas parasti darbojas ar šķidro degvielu. Šķidrā degviela ir efektīvāka un tās īpatnējais impulss mūsdienu raķetēs sasniedz 450–475. Labākie rādītāji ir dzinējiem, kas darbojas ar šķidro skābekli un šķidro ūdeņradi. Te jāpiebilst, ka kriogēnās degvielas prasa labi izolētas bākas iepildīšanu dažas minūtes pirms starta, kā arī ļoti jaudīgas turbīnas degvielas padevei dzinējā. Ūdeņraža–skābekļa dzinēju uzreiz var pazīt pēc raksturīgās blāvi gaišzilās izplūdes strūklas. Bieži lieto arī šķidrā skābekļa un petrolejas maisījumu. Tam raksturīga liela oranža izplūdes gāzu liesma. Savā laikā populārs bija arī slāpekļskābes un hidrazīna maisījums, kuru reizēm lieto arī tagad, vairāk gan militārām vajadzībām. Abas šīs degvielas komponentes nav īpaši gaistošas un ir viegli uzglabājamas plānās bākās. Uzpildīta raķete var stāvēt kaujas gatavībā vairākus gadus. Ar šo degvielu darbojas gandrīz visas zemūdeņu stratēģiskās raķetes, kā arī jaudīgākā krievu nesējraķete “Proton”. Arī Ziemeļkorejas raķetes darbojas ar šo degvielu, kuras degšanu var viegli pazīt pēc lielajiem oranžu dūmu mākoņiem. Šie dūmi ir ļoti indīgi un satur pārsvarā NO2, kāarī citus slāpekļa oksīdus. Vēl indīgāka ir pati degviela, un “Proton” biežo avāriju dēļ Kazahstānas stepe Baikonura apkārtnē ir pamatīgi saindēta. Šķidrās degvielas teorētiski iespējamais īpatnējais impulss ir 500. Kā redzam, arī šeit sasniegtais ir ļoti tuvs maksimumam. Virs šīs robežas sākas masveida degvielas produktu jonizācija, kas neļauj palielināt izplūdes gāzu temperatūru. Joni rekombinē ārpus dzinēja, aiznesot no raķetes visu enerģijas virsvērtību. To var daļēji kompensēt, palielinot spiedienu dzinējā, bet te atkal savu vārdu saka materiālu izturība augstās temperatūrās. Tāpēc droši var teikt, ka šī gadsimta robežās ķīmiskie raķešu dzinēji nebūs būtiski efektīvāki par tagadējiem.

Šodienas labākās nesējraķetes spēj izvest orbītā derīgo kravu, kas sastāda apmēram 25 daļu no raķetes sākotnējās masas. Pārējās 24 daļas sadeg degvielas veidā, vai arī nokrīt uz zemi kā raķetes korpusa daļas. Šī 1:25 attiecība raksturo visu ķīmisko dzinēju lietderības koeficientu. Tas praktiski nav mainījies jau 60 gadus, un nav paredzams, ka varētu būtiski mainīties arī nākamajos sešdesmit. Teiksim, raķete “Saturn-5” ar starta masu 3000 tonnas spēja izvest zemā orbītā ap Zemi 140 tonnas kravas, kas bija ļoti labs rādītājs. Mūsdienu smagā nesējraķete “Falcon Heavy” ar starta masu 1420 tonnas uzceļ Zemes orbītā 63 tonnas kravas. Attiecība praktiski nav mainījusies.

Nesējraķetes, kas paceļ orbītā derīgās kravas, ir mūsdienu kosmosa apguves vājākā vieta. Nepieciešami gigantiski degvielas daudzumi, milzīgi starta kompleksi un liels daudzums sarežģītas nodrošinājuma tehnikas. Mazām valstīm, piemēram, Latvijai, tas finansiāli nav pa spēkam. Raķešu izmērus ierobežo mehāniskā izturība, tāpēc ir apmēram skaidrs, ka ar esošo tehniku neizdosies uzbūvēt nesējraķetes, kas būs smagākas par 5000 tonnām. Tas dod 200 tonnu kravu orbītā ar katru lidojumu. Kā lidot tālāk – teiksim, uz Mēnesi? Ja mums būs jālido atpakaļ uz Zemi, tad nav nepieciešamības sēdināt uz Mēness visu smago kosmosa kuģi. Pietiek ar pašu minimālāko kapsulu, kā tas bija “Apollo” programmā. Lai taupītu svaru, Mēness kabīnes sienas bija plānas kā alumīnija folija, un tās varēja mierīgi izspert ar kāju, tādējādi pazudinot astronautus.

Enerģētiski ļoti izdevīgs ir “kosmiskā velkoņa” variants, kad starp Mēness un Zemes orbītu kreisētu īpaši izveidots kuģis, kurš nekad nenosēstos ne uz Zemes, ne Mēness. Šim kuģim mēs varam arī izmantot citus dzinējus, kas nespēj attīstīt tādu vilkmi kā ķīmiskie dzinēji, toties ir ar daudz augstāku lietderības koeficientu. Te pirmām kārtām jāmin kodoldzinēji, kas izmanto urāna dalīšanās enerģiju. Kodoldzinējs pēc būtības ir atvērts un līdz baltkvēlei nokaitēts kodolreaktors, caur kuru plūst sakarsējamā degviela. Jāpiezīmē, ka šeit par “degvielu”, tagad jau sauktu vienkārši par darba vielu, var izmantot praktiski jebkuru šķidrumu. Visbiežāk darba viela ir šķidrais ūdeņradis, kas ir visefektīvākais. Šādi kodoldzinēji tiek izstrādāti dažādās valstīs jau kopš 1960. gadiem, un eksperimentālo paraugu īpatnējais impulss sasniedz 1000 un vairāk. Raksturīgs piemērs šādiem dzinējiem ir amerikāņu projekts “NERVA”.[1] Arī šeit degvielas efektivitāti ierobežo jonizācijas efekti. Neviens no šāda tipa dzinējiem nav pacelts orbītā un tur praktiski izmēģināts. Ir gan aizdomas, ka šāda tipa dzinējs varētu būt uzstādīts uz amerikāņu slepenā “šatla” X-37B, kā arī līdzīga ķīniešu “šatla”, par kuru ir zināms tikai tas, ka tas pastāv. Abi šie kuģi ir domāti lielai manevrēšanai orbītā, kas prasa efektīvu un ekonomisku dzinēju. Šeit jāpiezīmē, ka šādu dzinēju izmantošanu teorētiski ierobežo līgums par kodolieroču neizvietošanu kosmiskajā telpā.

Domājams, ka par spīti visām grūtībām pastāvīga apdzīvojama stacija uz Mēness tiks radīta līdz 2050. gadam. Citi nosauc optimistiskākus termiņus: 2030–2035, bet, kā rāda pieredze, viss notiek daudz lēnāk, nekā gribētos. Kāda izskatīsies Mēness stacija? Gandrīz droši tā būs aprakta zem Mēness virsmas, atstājot ārā tikai ieeju. Šādu risinājumu prasa lielās temperatūras svārstības uz Mēness virsmas, mikrometeorītu briesmas un radiācija. Grunts slānis 2–3 metri droši aizsargās “mēnesiešus” no daudzām briesmām. Blakus tai būs milzīgi saules bateriju lauki. Enerģijas uz Mēness vajadzēs daudz, jo skābeklis būs jāražo no Mēness grunts. Lielas augu oranžērijas skābekļa ražošanai ar fotosintēzi diez vai tur būs atrodamas, jo tās nebūs iespējams aizsargāt no visiem iepriekš minētajiem briesmu faktoriem. Toties kādai gurķu siltumnīcai ar mākslīgo apgaismojumu vieta noteikti atradīsies. Droši vien kaut kur blakus būs arī lielas sakaru antenas, lai nodrošinātu nepārtrauktus platjoslas sakarus ar Zemi.

Ko “mēnesieši” darīs uz Mēness pēc tam, kad izpētes process būs pabeigts? Visdrīzāk, viņi iegūs kādus Zemei vajadzīgus materiālus, teiksim, hēlija izotopu He3, kas ievērojamā daudzumā ir atnests uz Mēnesi, pateicoties Saules “vējam”. Var gadīties, ka tobrīd uz Zemes jau kaut kādā veidā funkcionēs kodoltermiskās stacijas, kas pārvērtīs šo Saules dāvanu lielā enerģijā. Diez vai elektrostacijas atradīsies uz Mēness, jo enerģija būs vajadzīga uz Zemes un šo spēkstaciju izmēri visdrīzāk būs gigantiski. Te gan jāpiezīmē, ka vadāmo kodoltermisko reakciju cenšas realizēt jau no 1960. gadiem, t. i., sešdesmit gadus, bet nekāds spīdošs finišs joprojām nav redzams. Uzdevums izrādījās neparasti grūts, ja vispār apmierinošā veidā atrisināms. Nelaime tāda, ka ļoti mazā telpā grūti atdarināt procesus, kas notiek Saules iekšienē. Saule spīd, tikai pateicoties savai milzīgajai masai un tilpumam. Enerģijas blīvums, kas izdalās tās kodola tilpuma vienībā, ir salīdzināms ar govs kuņģa darbības radīto enerģijas blīvumu. Lai atdarinātu kodoltermiskos procesus uz Zemes, ir nepieciešama tūkstošiem reižu augstāka temperatūra un spiediens kā uz pašas Saules. Šādos apstākļos viela krasi maina savas īpašības un nekas nepadodas viegli. Zināmas cerības dod vienīgi tas, ka kodoltermiskā bumba tomēr strādā, tātad principā mēs visu darām pareizi.

Ir eksotiski projekti, kas paredz izveidot kosmisko kuģi ar milzīgu amortizatoru aizmugurē un tad spridzināt aiz šī amortizatora atombumbas vai pat kodoltermiskās bumbas. Sprādziena vilnis saspiedīs kuģa amortizatoru un kā ar atsperi sviedīs kuģi uz priekšu. Jāsaka, ka projekts ir tehniski iespējams un enerģētiski efektīvs, tomēr tik neparasts, ka pagaidām netiek nopietni apskatīts. Nopietns šķērslis šeit var būt milzīgie paātrinājumi sprādziena brīdī.

Interesanta ir “kosmiskā velkoņa” jeb “atspoles” tēma. Kā jau rakstīju, tas cikliski ceļotu starp Mēness un Zemes orbītām. Kādus dzinējus mēs šeit varam izmantot? Tā kā tur ir vakuums, bet gravitāciju līdzsvaro lielais ātrums un nekas ne uz kurieni nekrīt, iespējamo dzinēju izvēle ir ļoti plaša. Īsi apskatīsim galvenos. Sāksim ar eksotiskākajiem.

Pirmais būtu šūpoļu tipa “dzinējs”. Kuģi sadala divās daļās un sasaista ar izturīgu trosi. Kuģim maksimāli attālinoties no Zemes, abas kuģa daļas attālina vienu no otras, cik vien iespējams. Tuvojoties Zemei, kuģis sakļaujas, veidojot kompaktu vienību. Uz šīs sadalīšanās un savienošanās enerģijas rēķina kuģis iegūst papildus ātrumu. Tā apogejs (tālākais orbītas punkts) strauji ceļas, un pamazām ceļas arī perigejs (tuvākais punkts). Efekts ir tieši tāds pats, kā šūpojoties lauku šūpolēs uz dēļa starp divām virvēm. Pieliecamies, pieceļamies un šūpoles lido arvien augstāk. Orbītas apogejs kļūst arvien augstāks, līdz mūs satver Mēness gravitācijas lauks un mēs ieejam orbītā ap Mēnesi. Šai procedūrai ir divi lieli plusi. Pirmais: kuģa attālinātās daļas var iegriezt, radot mākslīgo gravitāciju; otrais: šāds kuģis nepatērē ne gramu degvielas, jo enerģija tiek ņemta no saules baterijām. Pārējie ir mīnusi. Atkarībā no sākotnējās orbītas ekscentritātes (izstiepuma) būs nepieciešami simts vai pat vairāk apgriezieni ap Zemi, katru reizi pa diviem lāgiem šķērsojot radiācijas joslas. Katrs Zemes aplidojums ar augstu apogeju būs ļoti lēns un prasīs dažas dienas, kas rezultātā dos lidojuma ilgumu ar kārtu, teiksim, viens gads vai pat vairāk. Taču pati ideja ir interesanta, jau šodien tehniski realizējama un, kas nav mazsvarīgi, sekmīgi pielietojama maziem un supermaziem pavadoņiem. Nepieciešamas ir tikai saules baterijas, mazs motoriņš un izturīga trose.

“Visus fizikas likumus nicinošais spaiņa dzinējs (EMdrive)”, kas nesen sacēla lielu troksni, pagaidām nav apstiprinājis savas darba spējas. Būtībā tas ir slēgts konisks rezonators, kas atgādina parasto spaini, kurā tiek pastāvīgi uzturēts liels radioenerģijas blīvums. Diemžēl tas nestrādā.[2]

Var izveidot “kosmiskās buras” dzinēju, proti, ārkārtīgi lielu, ārkārtīgi plānu atstarojošu laukumu. Saules izstarotie fotoni, bet vēl vairāk tā saucamais “Saules vējš”, šādā burā rada nelielu reaktīvu vilkmi, kas var paātrināt kosmisko kuģi. (Par “Saules vēju” sauc lādētu daļiņu plūsmu no Saules, kas Zemes apkaimē ir visai ievērojama). Vilkme gan šeit būs ārkārtīgi maza, derīgā krava absolūti minimāla, bet vispār šādi projekti ir un pieminēt tos vajadzētu. Skaidrs, ka tā nebūs efektīvākā “kosmiskā atspole”.[3]

Jonizācijas efektu, kas būtiski ierobežo ķīmisko dzinēju darbību, var izmantot savā labā. Var ievietot šos jonus stiprā elektriskajā laukā, tad paātrināt un iegūt nelielu, tomēr vērā ņemamu vilkmi. Jonu dzinējus lieto jau šodien, galvenokārt tālo starpplanētu staciju orbītu koriģēšanai. Tā kā tie ir mazas vilkmes dzinēji, kas turklāt prasa lielu elektrisko jaudu, tad relatīvi īsajā distancē līdz Mēnesim tie nebūs efektīvi. Pakāpeniskā orbītas pacelšana, kas ilgs vairākus mēnešus, sola ilgstošu uzturēšanos “karstajās” radiācijas joslās, tāpēc vispiemērotākie tie būs lidojumos uz Marsu, Venēru un it īpaši tālajām planētām. Atsevišķa to modifikācija ir plazmas dzinēji, kur tiek paātrināti nevis joni, bet gan plazma kopumā un to paātrina ar magnētisko lauku. Jonu dzinēju īpatnējais impulss ir ļoti augsts, jo, pastiprinot elektrisko lauku, var iegūt ļoti lielu jonu izplūdes ātrumu, pat tuvu maksimālajai robežai – gaismas ātrumam. Laba jonu dzinēja īpatnējais impulss var sasniegt 10 000, kas aptuveni atbilst darba vielas izplūdes ātrumam 100 km/s.[4]

Pats piemērotākais “kosmiskais velkonis” būtu ar kodoldzinēju strādājošais, jo tam ir reāla vilkme, kas ļauj veikt ceļojumu saprātīgā laikā, kā arī pietiekami augsta efektivitāte. Runājot par Zemes apkārtnes piesārņošanu ar radioaktīvajiem sabrukšanas produktiem, jāsaka, ka radiācijas Zemes orbītā pietiek arī tāpat un mūsu dzinējs neradīs paliekošu efektu. Velkonis ar kodoldzinēju Zemes radiācijas joslas šķērsos pieņemamā laikā, tāpat varam veikt arī efektīvu bremzēšanu, lai koriģētu orbītu ap Mēnesi. Visu uzskaitīto priekšrocību dēļ domāju, ka tieši kodoldzinējs būs nākotnes “kosmiskā velkoņa” dzinējs. Saprotams, ja līdz tam laikam visi kodolmateriāli nebūs nomesti uz mūsu galvām.

Šoreiz nesanāks parunāt par citām planētām, tomēr nobeigumā gribu pateikt dažus vārdus par Latvijas vietu kosmosa apguvē. Šķiet, ka tik mazai valstij, kuras zinātne ir Pelnrušķītes stāvoklī, ir grūti domāt par lieliem izdevumiem, no kuriem negūstam nekādu peļņu. Tomēr kaut kas ir bijis arī pie mums. Nerunāšu šeit par latviešu ieguldījumu zem svešiem karogiem, runāšu tikai par Latviju.

Visaugstāk ir uzlidojis mūsu satelīts “Venta”, kurš pēc visai ilga moku ceļa beidzot lido orbītā ap Zemi. Skaidrs, ka atdeves no tā nav nekādas, un ar savu “bākas signālu” tas vairāk atgādina pirmo krievu “Sputņiku”. Tomēr uzskatu, ka tā nav izniekota nauda. Tas, ko no tā ieguva projekta dalībnieki, nav naudā izmērāms, un galu galā tā ir mūsu tehniskā inteliģence, kurai kaut kā vajag izpausties, lai turpinātu zinātniskās tradīcijas.[5]

Raķešu entuziastu grupa darbojas arī RTU un pirms neilga laika ir uzbūvējusi “lieljaudas raķeti”, kas sasniedza 1,2 km augstumu. Nosaukums “lieljaudas” gan vairāk atsauc atmiņā tautas sakāmvārdu “kas sunim asti cels”, tomēr tas ir vairāk par nulli.[6]

Vai Latvijai vajadzētu būvēt savu nesējraķeti? Domāju, ka noteikti nē. Mums nav atbilstošas rūpniecības, un to pieprasījumu pēc kosmosa pakalpojumiem, kas pie mums ir, mēs viegli apmierinām ārzemju kosmosa tirgū. Šeit jāpiebilst, ka šodien katrs entuziasts var palaist savu mikropavadoni. Gandrīz katras nesējraķetes lielie komerciālie pavadoņi ir aplipināti ar dažādiem attīstības valstu studentu mikropavadoņiem kā suns ar blusām, piedodiet par salīdzinājumu.

Šodien sava mikrosatelīta palaišanas cena ir $20 000 kilogramā. Protams, tam jābūt pietiekami vieglam, lai tas bez problēmām varētu ietilpt nesējraķetes papildus bagāžā. Simts kilogramu satelīts, kam jau varētu būt sava saules baterija, nepieciešamais radio komplekss un vadība, izmaksātu divus miljonus. Saprotams, ka ieguldījumu ātri neatgūsim. Šo naudiņu mums atdos aizrautīgie studenti, kuri neaizbrauks uz ārzemēm, pacels savu kvalifikācijas līmeni šeit un – arī tas nav bez savas nozīmes – mazāk staigās pa krogiem. Skaidrs, ka tieši nopirkt kosmosa pakalpojumus ir daudzkārt lētāk, bet kāpēc gan tas nevarētu būt ambiciozs nacionālais projekts? Teiksim, ievadīt šādu satelītu orbītā un tad ar šeit jau pieminēto “iešūpošanu” pāris gadu laikā izvest to Mēness orbītā? Kāpēc gan ne? Latvijas mākslīgais Mēness pavadonis… Labi skan, vai ne?

Pa ceļam varētu izmēģināt mākslīgās gravitācijas iegūšanu, iegriežot satelītu. Varbūt pat tādu eksotiku kā “radiācijas joslu tiešās plūsmas dzinēju” – proti, paātrināt kādā vienkāršā paātrinātājā tur sastopamos jonus un tādā veidā iegūt papildus vilkmi. Varētu sadalīt pavadoni trijās daļās, centrālajā ielikt mazu motoriņu, kas pēc vajadzības savilktu abas pārējās daļas kopā, un pievienot piecus kilometrus garas trosītes, kuru galos būtu galvenie moduļi. Un viss tas lēni rotētu radiācijas joslās. Tādai lietai sekotu visa zinātnes pasaule, it īpaši ņemot vērā tās izmērus. Protams, skatoties uz mūsu mīļo mazo universitāti, nekas tāds neliekas iespējams, bet kā būtu, ja visi augstskolu entuziasti, kurus interesē šī tēma, sakopotu spēkus? Kosmoss ir liels un aicinošs. Tas ir milzīgs, tāpat kā iespējas, kas tajā paveras.  



[1] https://en.wikipedia.org/wiki/NERVA

[2] https://www.popularmechanics.com/science/a35991457/emdrive-thruster-fails-tests

[3] https://en.wikipedia.org/wiki/Solar_sail

[4] https://en.wikipedia.org/wiki/Ion_thruster

[5] https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/tehnologijas-un-zinatne/latvijas-pirmais-satelits-venta-1-pamazam-parstaj-funkcionet-kada-bijusi-ta-jega.a310056

[6] https://www.la.lv/video-latvijas-studentu-komanda-uzbuvejusi-lieljaudas-raketi

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: