Dievs zemnieku svētkos

Haralds Teodors Biezais (1909–1995) bija luterāņu mācītājs un teologs, teoloģijas zinātņu (1939) un filozofijas zinātņu doktors (1955), Upsalas Universitātē pasniedza reliģiju vēsturi. Biezais uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem latviešu mitoloģijas pētniekiem un vēsturniekiem. Fragments no H. Biezā darba Die Gottesgestalt der Lettischen Volksreligion, Stockholm: Almquist & Wiksell, 1961, kas izdots latviski ar nosaukumu Dieva tēls latviešu tautas reliģijā, Rīga: Zinātne, 2008.

Dievs kā latviešu zemnieku ciemiņš palaikam piedalās arī viņu svētkos. Tautas tradīcijas rāda, ka gada gājumā sastopamie svētki un nozīmīgākās dienas ir caur un cauri baznīcas tradīciju noteiktas. Katoļu baznīcas svēto piemiņas dienas tautas dzīvē ir saistītas ar dažādiem ticējumiem un izdarībām, kas atspoguļojas arī tautas dziesmās. Taču šajā virzienā pētījumi tikpat kā nemaz vēl nav veikti[1] un materiāls publicēts tikai pa daļai, bet nav apstrādāts.[2] Ar svēto kulta internacionālo raksturu ieviesās arī daudzas tradīcijas, kas pārņemtas no citām tautām, jo īpaši no vāciešiem un krieviem, kas arī paši bieži vien tās aizņēmušies vai pārņēmuši no citiem.[3] Taču, neskatoties uz abiem minētajiem apstākļiem, kas ievērojami apgrūtina ieskatīšanos Dieva līdzdalībā latviešu zemnieku svētkos, varam vismaz apstāties pie dažiem zīmīgākiem vilcieniem. Nozīmīgākais ir Jāņu laiks un, pa daļai, arī rudens.

(а) Vispirms jāmin tie gadījumi, kuros nav īsti nosakāms, kāds svētku brīdis domāts, Dievam ierodoties ciemos. Daļu no šiem tekstiem varētu saistīt ar parādību, ko jaunākā laikā apzīmē par vakarēšanu. Тā parasti notiek rudens un ziemas vakaros, kad ne tikai mājinieki, bet arī tuvākie kaimiņi pulcējas pie kāda saimnieka, lai, strādājot roku darbus, dziedātu dziesmas, dejotu, stāstītu dažādus notikumus no dzīves utt. Uz tādu vakarēšanu, šķiet, ierodas arī Dievs:

Nāc Dieviņ[i], nāc, Laimiņa,
Iz maniemi vakarēt;
Manīm bija saldens alus,
Vecozola kanniņā.
(LTDz 3960)[4]

Parasti Dievs ierodas jāšus[5]:

Dieviņš stāv aiz vārtiem  
Apseglotu kumeliņu.
Tec, māsiņ, atver vārtus,  
Laid Dieviņu sētiņā.
(LD 32912, 1)

Tumsiņāi Dievs atjāja,
Kur liks Dieva kumeliņu,
Izjāj, māsa, pieguļāi,
Laid ābeļu dārziņāi.
(LD 32911, 3)

Dieva atjāšana vakarā ir saistīta ar rūpēm par viņa zirga novietošanu. 32911, 3. dainā minētā jāšana pieguļā katrā ziņā ir vecāka par zirga novietošanu rožu vai ābeļu dārzā. Tas pats jāsaka arī par 32912, 1, kur minēts tikai pats fakts, ka Dievs ir atjājis un gaida pie vārtiem, lai viņu ielaiž. Citi teksti apraksta ierašanos pilnīgāk. 33275, 3 dziesmā Dieva zirgi minēti arī daudzskaitlī. Dieva zirgs aprakstīts dažādi: vai nu apseglots (32912, 1), nosvīdis (33275; 33275, 2, 4), apsnidzis (33275; 33275, 5), nosarmojis resp. apsarmojis (33275, 1, 5) vai nosalušām kājiņām (33275, 5).

Ieradies sētā, Dievs parasti dodas uz istabu. Zīmīgi, ka visi teksti to saista ar skalu uguns iedegšanu[6]:

Lauziet skalus, pūtiet guni,
Laidiet Dievu istabā!
Dieviņš stāv aiz vārtiem
Nosvīdušu kumeliņu.
(LD 33275)

Tymsā sežu vokorā,
Dzieržu Dīvu atbraucūt.
Laužu skolu, dadzu guni,
Laižu Dīvu ustubā.
(LTDz 54770)

Kad Dievs ierodas istabā, iestājas klusums:

Klusat jauni, klusat veci,
Dievs ienāca istabā,
Dievs ienāca istabā,
Vaicā nama saimenieku.
Tas bij nama saimenieks,  
Kas sēd galda galiņā,
Alus kanna rociņā.
(LD 33271, 1)

Ieradies istabā, Dievs jautā pēc saimnieka un griežas pie viņa (19713). Saimnieku viņš atrod sēžam vietā, kur mājas saimniekam pienākas sēdēt, proti, galda galā, turklāt īstā svētku situācijā – ar alus kannu rokā. Dažos variantos sacīts, ka saimniekam ir balts krekls mugurā (30921, 33271), kas arī norāda uz brīža svinīgumu, varbūt svētvakaru, katrā ziņā ne darba dienas vakaru. Pēc tam Dievam tiek ierādīta namatēva vieta galda galā (54753, sal. F.97.231[7]).

Šis latviešu zemnieka vakara viesis nav nekas cits kā debesu lielais saimnieks, kā to rāda šāds izteikums:

Dedziniet gaišu guni,
Laidiet Dievu istabā:
Dieviņš brauca par kalniņu
Sudrabotu mētelīti.
(LD 33254)

Mēs viņu pazīstam arī pēc viņa apģērba:

Dieviņš līda istabā
Lielu platu mētelīti.
Nāc, Dieviņ, saņemies,
Šauras manas duraviņas.
(LD 33255)

Blakus nule minētajiem tekstiem ir sastopami tādi, kas nepārprotami rāda šīs tradīcijas izbalēšanu (25808) un sajaukšanos ar kristīgiem priekšstatiem (1440, 3). Ieskatoties šajos tekstos dziļāk, atklājas to lielā nozīme latviešu Dieva tēla raksturošanā. Nav nevienas citas tekstu grupas, kas ļautu tik pilnīgi izsekot atsevišķām fāzēm šajā Dieva epifānijā. Sākot no brīža, kad viņš nojāj no debesu kalna, mēs varam sekot līdzi Dieva gaitām un parādīšanās veidam, kā arī visai turpmākai norisei zemnieka istabā. Ka te ir darīšana ar īstu epifānijas pārdzīvojumu, ko izteiksmīgi rāda ar to saistītie fenomeni – gaisma un klusums. Tie ir tipiski epifānijas pārdzīvojuma elementi arī citās reliģijās.[8]

Dieva iekļaušanās zemnieku svētku lokā dažos gadījumos ir novedusi pie apgalvojumiem, kas paši par sevi ir iespējami, bet kuriem tomēr trūkst tieša pamatojuma tekstos. Viens no šādiem apgalvojumiem ir par dejojošo Dievu.[9] Otrs problemātisks apgalvojums ir par noreibušo Dievu.[10] Te mēdz atsaukties uz:

Kur, Dieviņ, tu bij’ dzēr’s,
Tiki skarbi nosapūti?
Tās meitiņas godiņā,
Kura ļaužu valodās.
(LD 16095, l[11])

Adamovičs šo tekstu mēģina izskaidrot tā, ka te “Dievu nemaz neuzrunājot, bet tikai izsakot izbrīnu un piesaucot Dievu it kā par sava pārsteiguma liecinieku.”[12] Šis apgalvojums pats par sevi ir pretrunīgs. No vienas puses, Adamovičs skaidro, ka “kur, Dieviņ…” nemaz nav uzruna, taču, no otras puses, apgalvo, ka te Dievu piesauc (!) par sava pārsteiguma liecinieku. Piesaukšana taču ir uzrunāšana. Adamovičs droši vien gribējis sacīt, ka dieviņ šajā gadījumā ir zaudējis savu pirmatnējo semantisko nozīmi un pārveidojies par frazeoloģisku veidojumu – interjekciju. Tad varētu secināt, ka dzēris un pēc tam smagi nopūties ir kāds cits. Ka viņš meklējis atrisinājumu tieši šādā virzienā, redzams no viņa atsaukšanās uz 19487-88 un 19485. Tur sastopami tādi veidojumi kā “Ak, tu Dievs, bāleliņ…” (19485) un “Ak, tu dievs, saldens alus…” (19487). Publicējot tekstus, Adamovičs tos grozījis. Paši nozīmīgākie grozījumi ir interpunkcijā: “Ak tu Dievs! Bāleliņ…”[13] Ar to viņš gribējis sacīt, ka pirmatnēji tekstā dotā tonālā retoriskā uzruna ir jāsaprot kā frazeoloģisks veidojums ar interjekcijas funkciju. Pats par sevi tas liekas iespējams attiecībā uz 19485. un 19487. dainu un atbilst šo tekstu saturam. Taču neviens no minētajiem tekstiem nav tieši salīdzināms ar iztirzājamo 16095, 1 tekstu. Tajā sastopama cita veida, proti, atonālā uzruna. Tā iezīmējas ar to, ka uzrunai dieviņ teikumā ir pronominālais ekvivalents – tu, kas lietots teikuma locekļa funkcijā.[14] Tāda ekvivalenta nav Adamoviča minētajos 2 dainu tekstos, ko viņš pats, lai panāktu lielāku līdzību ar 16095, 1 tekstu, grozījis par frazeoloģisku veidojumu “Ak tu dieviņ!”. Nav iespējams arī rīkoties otrādi un 16095, 1 pirmos vārdus “Kur, Dieviņ,…” pārvērst par frazeoloģisku veidojumu, t. i., par tonālu retorisku uzrunu, jo jautājuma teikumam, kas sākas ar adverbu “kur” [tāda dzeršana un nopūšanās ir notikusi], 3. rindā seko paskaidrojums: “tās meitiņas godiņā, kura ļaužu valodās.” Tādēļ ar valodnieciski formāliem argumentiem nevar noliegt, ka tekstā patiesi uzrunāts Dievs, kas ir dzēris. Bez šī teksta man ir izdevies atrast vēl vienu izteikti sinkrētisku tekstu, kas runā tieši par to, ka Dievs dzer alu:

Putuojušu kannu nešu,
Mygluojušu vuocelēti;
Dīvens dzēra kanneņā,
Svāta Muora vuocelē.
(LTDz 54751)

Taču ne iepriekš iztirzātais, ne arī šis teksts, kas pieder vēlākam laikam, nedod pietiekamu pamatu runāt par noreibušo Dievu. Savukārt, no otras puses, nav nekāda iemesla šaubīties, ka Dievs ir piedalījies tik svarīgā darbā kā alus brūvēšana, turklāt pašās svarīgākajās funkcijās – kā rauga un medus licējs, turklāt tas attēlots dzīvi un uzskatāmi:

Driķu mistru alu daru,
Purens nesa ūdentiņu;
Pats Dieviņš raugu lika,  
Medū rokas mērcēdams.
(LD 19658)

Formāli tekstam nav kur piesieties, taču nevar atturēties no iespaida, ka tas tomēr radies vēlākā laikā, par ko sevišķi liek domāt variantos minētie ģeogrāfiski konkrētie saimnieku māju vārdi. Tādas domas vēl jo vairāk stiprina pāris teksti (54639-40), kuros par alus darītāju gan tiek minēts Dievs, taču rauga vai medus licēja, vai arī dzērāja ir Sv. Marija. Kā raugu licējs parādās arī Jānis (32759). Tai pašā virzienā iekļaujas teksti, kas radušies tīri pedagoģisku motīvu dēļ, uz ko norāda tajos izteiktais brīdinājums iesala malējai nekaisīt graudus zemē, jo, uzlasījis no zemes, Dievs no tiem brūvē alu (8082 ar v.)[15] Taču jāpiekrīt Adamovičam, ka šo tekstu izteikti sinkrētiskais raksturs “nevar būt par iemeslu noraidīt arī pašu [brūvēšanas] darbību”,[16] kurā Dievs acīmredzot piedalās. Tas arī iekļaujas vispārējā ainā. Taču materiāla trūkuma un vēlās izcelsmes dēļ piesardzība spriedumos te ir vietā.

(b) Jāņos tiek godināts Jānis, kas bieži ir saukts arī par Dieva dēlu (32902- 09 ar ļoti daudz variantiem) vai par Dieva bērnu (32902, 2). Pats vārds ir kristīgs. Pētnieki ir vienisprātis, ka tas ir sekundārs apzīmējums senā auglības kulta dievībai.[17] Vai te ir darīšana ar kādu īpašu dievību (Sauli), vai Dievs pats ir bijis centrālā figūra Jāņu kultā, šeit nav noskaidrojams.[18] Tekstos blakus Jānim, Dieva dēlam, ir sastopams arī Dievs. Šo svētku svinēšana sākas ar priekšjāņu dienas pēcpusdienu un beidzas ar saules uzlēkšanu Jāņu dienas rītā.[19] Pie šo svētku reliģiskā satura apstājušies vairāki pētnieki: Bīlenšteins, Jansons, Adamovičs u. c. Mūs interesē tikai Dieva loma tajos.

Dievu vispirms sagaida ierodamies un tādēļ piemēroti sagatavo viņam ceļu, pa kuru viņš Jāņu vakarā iebrauc latviešu zemnieka sētā:

Protu, protu, redzu, redzu,
Tāis mājās treji vārti.
Ра vieniem Laimīt’ nāca,
Ра otriem Dievs iebrauca,
Ра trešiem saulīt’ brauca
Seši bēri kumeliņi.
(LD 32614, 1)

Kaut šajā variantā nav teikts, ka tas notiek Jāņu vakarā, tomēr ar Jāņu dziesmām to saista pamatdziesma, kurā lasām, ka kopā ar Dievu sētā ir iebraucis Jānis un Sv. Marija. Šai vakarā it kā koncentrējas visas tās Dieva darbības, kas citādi sastopamas dažādās situācijās. Darbības skala ir ļoti plaša – tā aptver kā cilvēkus, tā visu mājas saimniecību. Dieva auglības svētību un bagātību veicinoša darbība, kā arī ļauno spēku iedarbības aizkavēšana ietverta maģiski simboliskās izdarībās.

Jāņu vakarā Dieva svētību vispirms cenšas nodrošināt ar dažāda veida appušķošanu. Vakareiropas tautu tradīcijās Jāņu laika appušķošanā saredz vairs tikai sabiedriskas uzjautrināšanās momentu.[20] Turpretī latviešu materiāls ļoti skaidri un nepārprotami liecina, ka tai ir arī kāda cita – reliģiski maģiska nozīme. Tas izteikts skaidros vārdos un saistās ar t. s. Jāņu zāli.[21]

Starp auglības un svētības spēka meklētājiem un saistītājiem pašā pirmajā vietā ir minami neprecētie, galvenokārt meitas. Tautu meita, kas vēlas apprecēties, Jāņu vakarā iemet puišu gultā Jāņu zāles:

Iemetam Jāņu zāles
Jauna puiša gultiņā;
Dievs dod tam citu gadu  
Otru jaunu gulētāju.
(LD 32370)

То dara arī, ja novēl to pašu kādam citam (3. v.). Blakus Jāņu zālei minēta arī zaļa zāle vai smalkas nātras (3. v.).[22] Šī pati meitas vēlēšanās palaikam izteikta vispārīgos vārdos, kuros auglības maģija ir paslēpusies aiz dzejiskas izteiksmes formas:

Ozoliņa kroni pinu,
Jāņu nakti līgojot;
Dievs dod man šoruden
Dabūt pašu ozoliņu.
(LD 33127)

Viņpus upes kupla liepa,
Šai pusē ozoliņis,
Viņas puses kuplā liepa
Aplīgoja ozoliņu.
(LD 33131)

Taču vēlēšanās un lūgšana ir vienmēr tā pati:

Šos Jānīšus pavadīju
Ar vizuļu vainadziņu;
Dievs dod man citus Jāņus  
Ar aubīti sagaidīt.
(LD 33130)

Arī no puišu puses tieši Jāņos ir vērojama sevišķa aktivitāte:

Puiši, puiši, Jāņa diena,
Jāsim meitu raudzīties!
Kurš tālāku aizjāsim,
Tas skaistākas dabūsim.
(LD 33128)

Tikai modrība un negulēšana Jāņu naktī var nodrošināt sievas resp. vīra dabūšanu:

Es jums saku, jauni puiši,
Jāņu nakti neguliet;
Kas gulēs Jāņu nakti,
Mūžam sievu nedabūs.
(LD 33182)

Neievērojot minēto, ir risks, ka sievai būs dažādi trūkumi: vai nu tā būs veca (33183), vai arī ēdināma ar īpašu ēdienu un īpaši vizināma (33183, 1-4). Ja Jāņu naktī guļ, tādā veidā var aiziet viss mūžs (33184). Dažreiz savās cerībās meita viļas: tā gan ir piedziedājusi brālim sievu (33134), bet pašai par sevi ir jāsaka:

Viss bij velti, viss bij velti,  
Ko cerēju Jāņu nakti:
Jāņa nakti pieci, seši,
Nāk rudenis, nav neviena.
(LD 33133)

Uzliekot ozollapu vainagu,[23] var novēlēt svētību arī saimniekiem:

Es uzliku Jāņa tēvam
Zaļ’ ozola vainadziņu,
Lai zaļo Jāņa tēvs
Kā zaļais ozoliņš.
(LD 32698)

Saimnieku ikdienas darba piederumi Jāņu laikā dievišķā spēka iespaidā pārvēršas. Tas tiek izteikts ar parasti Dievam resp. numinozai pasaulei piederīgiem epitetiem. Jāņa mātes svārki ir no zelta (32711), viņai ir zelta kronis ar sudraba lapām (32715) vai vispār zelta rota, kas spīd un viz (32716), zelta kurpes (32720), kaut arī tās atrodas zemnieku mājas pagultē. Saimniekam – Jāņa tēvam – ir zelta josta (32721), zelta gredzens (32717, 2), spīdoša cepure (32725), zelta pīpe (32726) utt. Visi šie krāšņie izteiksmes līdzekļi ir pazīstami, un to nozīmi esam apskatījuši sakarā ar pašu Dievu. Dieva atnestā bagātība var tomēr tikt izteikta arī bez šādiem dzejas līdzekļiem:

Kas tik kupli grozījās
Jāņa tēva istabē?
Jāņa tēvs naudu skaita,
Vairāk zelta ne sudraba.
(LD 32723)

Bagāta un laba dzīve zemnieka apziņā centrējas ap pašu cilvēku, tā radīšanu. Auglības un radīšanas spēks kulminē pašā radīšanas aktā un saglabātajā veselībā (32935). Jau vairākkārt pētnieki ir aizrādījuši, ka Jāņu auglības kults ir saistījies un tanī ievērojama vieta ir bijusi erotiski seksuālajam momentam.[24] Šādus uzskatus balsta teksti, kas runā par penis kā Jāņu zāli:

Jānīts man sieru prasa,
Teica savu Jāņu zāli.
Kas tā tāda Jāņu zāle,
Drīz bij stīva, drīz lunkana?
(LD 35111)

To pašu apstiprina daudzas Jāņu svētku izdarības.[25] Arī lopkopības panākumi sevišķi atkarīgi no Dieva labvēlības tieši Jāņu laikā. Šo viņa labvēlību var iegūt vai nu ar zināmām maģiskām izdarībām, vai arī, Dievu piesaucot un lūdzot. Vairāk nekā citos laikos un citās sakarībās Dievs šoreiz parādās kā govju patrons. Dažādās variācijās atkārtojas aicinājums uz govju pušķošanu, no kuras atkarīga govju vairošanās:

Sav’ gotiņu appuškoju
Ar zaļiemi pakariem;
Puško, Dievs, citu gadu
Ar vēršiemi, telītēm.
(LD 32417, 1)

Tā vietā, lai appušķotu pašu govi, var appušķot arī tās īpašnieci – saimnieci. Parasti pušķo ar vainagu:

Es uzliku Jāņa mātei
Baltu puķu vainadziņu,
Lai Dievs dod Jāņa mātei
Baltgalvīšus teleniņus
.
(LD 32695) 

Blakus saimnieka un saimnieces vai govju pušķošanai sastopamas arī citas izdarības ar tādu pašu vairošanās un augšanu veicinošu nozīmi. Metot Jāņu zāli laidarā, var sagaidīt, ka govis vairosies atbilstoši zāļu skaitam:

Metam zāles laidarā,
Lai telītes vaislojās;
Cik zālīšu, tik telīšu
Jāņa mātes laidarā.
(32448)

6.v. ir skaidri teikts, ka govju devējs minētajā gadījumā ir Dievs pats. Laidarā iemesto Jāņu zāļu vietā var izvēlēties arī citu paņēmienu, proti, vairākkārt apjozties ar jostu:

Trim kārtām jostu jozu,
Govu kūtī daiedama;
Audzē, Dievis, mīļā Māre,
Trim kārtām laidarā.
(LD 32453)

Ar tādu pašu nolūku var laidarā iestādīt ozolu (32860). Augšanu var veicināt, arī metot рēc iespējas augstāk vainagu vai zāles:

Augstu metu Jāņu zāles,
Lai telītes lielas auga,
Lai telītes lielas auga,
Lai tās pulka piena deva.
(LD 32419)

Līdzīgi paņēmieni auglības veicināšanai tiek lietoti arī attiecībā uz citiem mājdzīvniekiem, tostarp zirgiem:

Es savam Jāņa tēvam
Likš’ ozola vainadziņu,
Lai aug viņa kumeliņi
Zemi resni kā ozoli.
(LD 32694)

Tas pats par cūkām (32818). Jāņu naktī arī aitas ir jādzen pieguļā:[26]

Kas grib baltu villainīšu,
Lai dzen aitas pieguļā:
Jāņu nakti zelta rasa,
Tad aitiņas mazgājās.
(LD 32455)

Arī bitēm šajā vakarā veltī sevišķu uzmanību:

Es uzliku Jānīšam
Zaļ’ ozola vaiņaciņu:
Lai Dievs dod Jānīšam
Labas bites ozolā.
(LD 32697)

(с) No Dieva aktivitātes Jāņu laikā atkarīga arī labības augšana un bagātā rudzu un miežu raža:

Sagriez, Dievi, miežus, rudzus,
Jāņa tēva tīrumā,
Kā griežās Jāņa bērni
Jāņa tēva pagalmā.
(LD 32852, 1)

Jāņu naktī Dievs nodrošina lauku auglību un bagātību:

Dieviņš sēja sudrabiņu
Visu garu Jāņu nakti.
Sēj, Dieviņi, manu tiesu
Jele vienu birzumiņu.
(LD 32536)

Kas to zeltu izlaistīja
Pa Jānīša rudzu lauku?
Dieviņš zeltu izlaistīja,
Tīru maizi gribēdams.
(LD 32548)

Zemnieku bagātības augstākā izpausme tomēr ir pilna rija un pilna klēts. Tādēļ ar vainagiem jāpušķo arī šīs ēkas:

Es jums saku, jauni puiši,
Puškojieti klētes jumtu,
Tad Dieviņš jūs puškos
Ar miežiem, ar rudziem.
(LD 32326)

Kādā atsevišķā gadījumā klēts pušķošana motivēta ar to, ka tāds priekšnosacījums nepieciešams, lai jauna meita tiktu izprecēta (32333).

Kopsavilkumā šie dažādie maģiskie paņēmieni un to attiecināšana uz dažādiem cilvēka dzīves un darbības laukiem vispilnīgāk un aptverošāk, runājot zemnieku simbolu valodā, ir izteikti šajā dziesmā:

Iestādīju ozoliņu
Jāņa tēva pagalmā,
Lai tas auga, lai zaļoja,
Līdz citiem Jānīšiem.
(LD 32860)

Dažādos variantos iestādīšanas vieta mainās: pagalmā, nama galā, sētas vidū, kalna galā utt., taču tās allaž paliek zemnieka sētas robežas kā auglības un bagātības simbols līdz nākamajiem Jāņiem.

(d) Tekstos nav sacīts, ka Dievs pats piedalās Jāņu mielastā, kaut arī mielastam ir centrālā vieta svētku norisē un nevar noliegt tā reliģiski kultisko nozīmi. Jāņu mielasta kā kulta nozīmi un Dieva lomu tajā varēs atklāt tikai turpmākie speciālie pētījumi.[27]



[1] Tādu darbu par latviešu tradīciju, kas atbilstu Gugitz, 1949 un 1955 vai Hoffmann-Krayer, pagaidām trūkst.

[2] Skat. Т, 1-4; RLBR, 6 un JLBR, 2.

[3] Tikai kuriozitātes nozīme ir tādiem mēģinājumiem, kas katoļu svētos ar tautas etimoloģijā pārveidotiem vārdiem uzskata par senām latviešu dievībām (Mīkalis, Metenis, Metenis, Miesmetis, Māra, Dēkla, u. c.), piem., Brastiņš, 1929, 9, 24, 78 utt. Pret to Kreics, no 212. lpp.

[4] Trīs tādus dainu tekstus atzīmējis arī Brastiņš, 1928, 50.

[5] Nav iemesla starp Jāņu dziesmām ievietot LD 32911 (ar daudz variantiem) un LD 32912,1 (skat. LD V, 108).

[6] Visos tekstos ir runa par skalu uguns iedegšanu. Tas arī atbilst faktiskajam stāvoklim, jo cauri gadsimtiem istabas apgaismošanai tikuši izmantoti skali, svētku laikā – pašdarinātas sveces. Skat. Bielenstein, 1907, II, 243.

[7] Turpat.

[8] Ка Dieva epifānija saistīta ar gaismas fenomenu Jaunajā un Vecajā derībā, līdz ar attiecīgajām citu reliģiju paralēlēm rādījis Рах, 139, 192. Par klusēšanu šai sakarā skat. Menšinga speciālo pētījumu, kur viņš, starp citu, saka: “Vienīgais nosacījums, kas padara iespējamu Dieva pieredzi, sakņojas nostājā, kas saistīta ar cilvēka dziļāko būtību un izpauž to. No šīm atziņām izriet klusējošās sagatavošanās būtība, kas rada pamatnosacījumu Dieva atrašanai” (Mensching, 1926, 15).

[9] Švābe, 1928, 5596, saka par Dievu, ka viņš “dzer un dejo kāzās un kristībās”, neminot nevienu tekstu, kur tas būtu sacīts. Te varbūt varētu domāt par LD 1510, taču tā ir tipiska kristību dziesma ar Sv. Mariju un Dievu, kas lec krusttēvam un krustmātei pa priekšu, kad tie ienes baznīcā kristāmo bērnu. Turklāt šāds teksts ir tikai viens pats. Man nav izdevies atrast nevienu citu tekstu, kas apliecinātu, ka Dievs dejo.

[10] Skat. turpat, gan neminot nevienu tekstu.

[11] Barons šo dziesmu ievietojis starp līdzīgiem variantiem (LD V, 32), kuros ir runa par to, kā “dancodama Laime dzēra ar sudraba biķerīti”. Tas notiek tādas meitas kāzās, ko ļaudis ir aprunājuši.

[12] Adamovičs, 1939, 192. Teksts publicēts grozīts.

[13] Tāda, klusu ciešot veikta, tekstu grozīšana nav attaisnojama, jo ved pie maldīgiem secinājumiem.

[14] Tuvāk par tās tipiem ar daudziem piemēriem un sīku analīzi Ozols, 1958a, 19.

[15] Šajās dziesmās nav ieskaitāma LD 54654, kaut tajā ir runa par Dieva dzeršanu. Te jāpieskaita arī LD 19487, 2, kas ir tipiska vēlāka laika romance, kurā runāts par to, kā Dievs šķin apeņus jaunas meitas dārziņā.

[16] Atskaitot vispārīgas dabas piezīmes (Adamovičs, 1940b, 330), joprojām trūkst darba, kas izvērtētu ļoti bagāto materiālu par alu un tā eventuālo lomu latviešu reliģiskajā tradīcijā.

[17] Skat. Jansons, 160; Šmits, 1926, 88; Goegginger, 119; skeptisks ir Bielenstein, 1874, 46.

[18] Ka šajā laikā būtu godināts kāds nepersonisks auglības spēks (Jansons, 160; Švābe, 1923, 58), ir vērtējams kā sava laika uzskats, kas tagad pārvarēts.

[19] Sīkāku Jāņu aprakstu no viena Latvijas novada – Zemgales – sniedz Senkēviča, Biruta. Ar nelielām variācijām Jāņi tādā pašā veidā svinēti visā zemē.

[20] Agrārās ieražas no šiem diviem viedokļiem principiāli vērtējis De Vries, 1939, 89. Bet to, ka Austrumeiropas tradīcijas šai ziņā atšķiras, apzinājies arī Nilsson, 1939, 98.

[21] Jāņu zāles ir kolektīvs apzīmējums gan derīgām, gan nederīgām zālēm (skat. Zāmelis, 1928a, 75); šaurākā nozīmē ar šo vārdu apzīmē noteiktus augus: 1) maranas (galium boreale, g. mollugo, g. verum); 2) naktsvijoles (platanthera bifolia); 3) kumeļpēdas jeb ziemcietes (pirola rotundifolia); 4) zilgalvīšus jeb nārbuļus (melampyrum nemorosum); asinszāli (hypericum quadrangulum un h. perforatum) (turpat, 76). Jāņu vakarā pat bērza zari var tikt nosaukti par Jāņu zāli (LD 32404, 1). Par šo pašu parādību vācu tradīcijā skat. Fehrle, no 160. lpp.

[22] Šķiet, tāda pati maģiska nozīme ir zelta zirņa sviešanai: Es pārsviedu zelta zirni/Pār sudraba ozoliņu/Lai tas krita skanēdams/Uz Jānīša cepurīti. LD 33142

[23] Skat. Biezais, 1955, 199 (2006, 144).

[24] Sevišķi to pasvītrojis Švābe, 1923, 55 tiešā Frēzera ietekmē. Tai pašā virzienā domā Jansons, balstoties grieķu reliģijas paralēlēs. Patiesībā šā uzskata saknes ir meklējamas jau 1886. gadā Lautenbaha darbā. No animisma viedokļa to skaidro Bruņenieks, 1928, no 147. lpp. Savukārt latviešu Jāņu dziesmu refrēnu līgo ar lingam kultu saista Dobner, 73, pēdējais sniedz arī teicamu vēsturisku pārskatu par šīs problēmas pētīšanu.

[25] Skat. Jansons, no 144. lpp.

[26] Vēlāk šajā tradīcijā iespiežas Sv. Barbara (32454; T.1906-12). Sv. Barbara aitu patronātā ir tipiski latviska parādība. Vispirms to varēja sagaidīt pie prūšiem, kas bija ilgus gadsimtus pakļauti tam pašam Vācu ordeņa svēto kalendāram (skat. Tidick, Erika, no 412. lpp.). Sv. Barbara nav arī citur pazīstama tādās funkcijās (skat. Wimmer, 132; Wrede, no 905. lpp.; Kerler, 432). To apstiprina arī pazīstamais pētnieks A. Vimmers savā 1960. g. 22. jūlija vēstulē autoram.

[27] Ka te iespiedušies vēlāki, no pasakām pazīstami motīvi, redzams no LD 32913:
Dieviņš gāja pa celiņu / Pašā Jāņa vakarā / Balts spieķītis rociņā / Balti svārki mugurā. LD 32913. Bērziņš, 1935, 179, pareizi atzīst, ka “vientuļais pasaku vīriņš” ir vēlāka laika veidojums. Protams, tas nesaskan ar pirmtēva teoriju, kas saka: “Dievs – vecītis nav Dieva mīta tālākās attīstības produkts, bet viņa pirmatnējā pirmsācēja, tikumiskās kārtības sarga, darbības veids” (Adamovičs, 1939, 191); skat. arī Soderblom, 1907, 321.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: