Satversme pārkāpj 100 gadu slieksni, mokoties ar relatīvisma un tiesu aktīvisma kaitēm

“Satversmes vēstures zināšanas nozīmē ne tikai
mūsu valsts pamatlikuma pārzināšanu, vienlaikus
tas ir ikviena Latvijas pilsoņa un patriota
mīlestības apliecinājums pret savu valsti.”
No Saeimas mājaslapas[1]

Respektējot iknedēļas žurnāla Jurista Vārds redakcijas kategorisko lūgumu – pusgadu nepārpublicēt manu un docenta Jāņa Plepa koprakstu, kas veltīts Satversmes simtgadei,[2] vienlaikus tomēr mēģināšu izpildīt Telos redakcijas lūgumu iepazīstināt lasītājus ar raksta secinājumiem. Šajā izklāstā esmu centies juridisko tekstu padarīt lasāmāku plašākai sabiedrībai, noņemot juridiskiem traktātiem raksturīgās atsauces un komentārus. Tikai dažuviet ir pieminēti likumi un to panti, kas mēdz kaitināt nejuristus. Šī iemesla dēļ lasītājiem ar jurista izglītību tomēr iesaku lasīt oriģināltekstu vai vismaz noskatīties referātu video ierakstā Valsts prezidenta mājaslapā.[3]

Baidos, ka Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedums lietā Nr. 2019‑33‑01 par “ģimenes” jēdzienu un tajā secinātais ir ietekmējis Satversmes izpratni vairāk nekā apjomīgie Satversmes zinātniskie komentāri sešos sējumos. Tiesas spriedums ir nostiprinājis relatīvismu. Šis spriedums ir arī izraisījis taifūnveidīgu reakciju rēnajās Latvijas politikas debesīs. Ir izgaismojies tas, kas līdz šim bija apslēptāks: piemēram, valsts un sabiedrisko mediju politika vērtību laukā. “Latvijas vīru biedrība” ir sākusi parakstu vākšanas kampaņu, lai varētu notikt tautas nobalsošana, kurā tiktu precizēts Latvijas Republikas Satversmes 110. pants par laulību un ģimeni. Konservatīvā partija beidzot ir atbrīvojusies no sava konservatīvo vērtību svara un satversmiskās likumības vārdā lepni uzņēmusies smago viendzimuma partnerattiecību legalizācijas darbu. Galvenokārt pateicoties Konservatīvo paspārnē esošai Tieslietu ministrijai (Tieslietu ministrs Jānis Bordāns), tika izstrādāts Civilās savienības likumprojekts. Ar tās gādību un ietekmi Saeimas prezidijā (Dagmāra Beitnere-Le Galla) un Saeimas Juridiskajā komisijā (Juris Jurašs, Jānis Butāns) projekts nokļuva Saeimas darba kārtībā. “Mūsu vērtības ir nemainīgas”,[4] protams, ir minētās partijas sirdsapziņas lieta un vēlētāju atmiņas jautājums, taču mani šajā lietā interesē arī pats likumdošanas process un tiesu varas lielā vienprātība, kā arī spēja parādīt savu “trešās varas” spēku. Šajā sakarā nevarēju nepadalīties ar pārdomām, kuras var atrast izklāsta nobeigumā zem nosaukuma “Piezīmes”.

1.

Pirms lasītājus ievirzīt Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversmes) tematikā, nedaudz ieskicēšu būtiskākās atziņas.

1. Satversme (konstitūcija) ir nacionālas valsts augstākais likums, kurā noteikti galvenie Latvijas valsts politiski ideoloģiskie pamati un svarīgāko orgānu izveidošanas un darbības principi. Konstitūcijas tiek pieņemtas dažādi, arī referendumā, bet mūsu valsts dibinātāji lēma, ka Satversme ir jāizstrādā un jāpieņem speciāli tam nolūkam ievēlētā konstitucionālā asamblejā – Satversmes sapulcē. To, ka šādas institūcijas ievēlēšana ir jāuztic tautai, paziņoja jau valsts proklamēšanas aktā 1918. gada 18. novembrī.

2. Lai arī visu trīs Baltijas valstu valstiskuma atjaunošana pēc pusgadsimtu ilgušās okupācijas ir unikāls precedents pasaules vēsturē, Latvijas Satversmes atjaunošana ir vēl īpašāks gadījums un izceļ mūs ne tikai uz tuvāko kaimiņvalstu – Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Somijas –, bet arī uz visas Centrāleiropas valstu fona. Šī unikalitāte pirmām kārtām saistās ar apstākli, ka, lai gan šogad svinam apaļo Satversmes simts gadu jubileju, Satversme “pa īstam”, t. i., de iure ir darbojusies mazāk par pusi. Attiecīgi, četrpadsmit gadus pirms Otrā Pasaules kara un nedaudz vairāk kā trīs gadu desmitus pēc neatkarības atjaunošanas.

3. Ne tikai Satversmes senais pieņemšanas datums (1922), bet arī Satversmes forma, regulējuma tvērums un no tā izrietošā akūtā interpretācijas nepieciešamība vienmēr ir jāpatur prātā, lasot mūsu pamatlikumu.

3.1. Satversmes dokumenta forma. Pirmajos valsts pastāvēšanas gados radītā Satversme atspoguļo tā laika latviešu juristu lakonisko stilu. Satversme ir dokuments, kurā tiesību priekšraksti ir ļoti īsi un drīzāk aprauti nekā skaidrojoši. Satversmes veidotāji daudzus visai svarīgus jautājumus ir atstājuši ikdienas likumdevēja (Saeimas) ziņā. Tas noticis gan apzināti, gan pieņemšanas procesa dēļ.

3.1. Nepieciešamība interpretēt Satversmi. Satversmes skopos vārdos izteiktās normas patiesībā nemaz nevar piemērot bez atsevišķu likumu un aktīvas interpretēšanas starpniecības. Protams, tas dod lielāku rīcības brīvību un atbildību piemērotājam. Lai gan teorētiski ikvienam pilsonim ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums tulkot Satversmi, praktiski konstitucionālais radošums ir strikti ierobežots un uzticēts tiesai. Satversmes kā autoritatīvākā tiesību priekšrakstu apkopojuma tulkotājs nav tā pieņēmējs parlaments. Parlamenti nāk un iet. Parlamenta raibo koalīciju vairākumu mainīgie politiskie noskaņojumi nevar būt paši uzticamākie Satversmes ceļa rādītāji. Tādējādi ir tikai loģiski, ka galējā arbitra loma konstitūcijas normu pareizā izpratnē ir nodota tiesu varas rokās. Savulaik Satversmes sapulces un 1.–3. Saeimas deputāts Arveds Bergs (1875–1941) izteicās, ka “Satversme ir tas, kas rakstīts, plus tas, ko tiesa (Satversmes tiesa un Augstākā tiesa) par to saka”. Satversmes 85. pantā[5] un Satversmes tiesas likuma 1. un 32. pantā noteikts, ka Satversmes tiesa izskata likumu atbilstību Satversmei un tieši Satversmes tiesas skaidrojums (attiecīgās tiesību normas interpretācija) par Satversmes normu ir obligāts.

2.

Mūsu senči uz topošo Satversmi lika lielas cerības, un pirmās Satversmes sapulces sēde 1920. gada 1. maijā izvērsās par īsteniem valsts svētkiem. Tomēr tas nebija uz ilgu… Sākotnējais konstitucionālais romantisms drīz izplēnēja korupcijas skandālos, parlamentārismam raksturīgajās aizkulišu cīņās un frakcionālismā, kas galu galā izpaudās politiskos kompromisos. Ja pašas pirmās ASV konstitūcijas rakstīšana aizņēma vien desmit mēnešus, tad darbs pie Satversmes noritēja divu gadu garumā. Un, lai gan bez Satversmes izstrādes Satversmes sapulce bija aizņemta arī ar citiem darbiem (ar agrāro reformu, valsts pārvaldi, armiju un saimniecisko dzīvi), tas tomēr bija ļoti ilgs laiks.

Satversme tika pieņemta 1922. gada 15. februārī. Pareizāk, pēc tam, kad trešajā lasījumā 5. aprīlī tiek izgāzta Satversmes otrā daļa (89.–117. pants), nācās izsludināt jau pieņemto Satversmes pirmo daļu (1.–88. pants) par Satversmi. Satversmē līdz ar to neiekļuva pašvaldību, valsts valodas, valdības funkcionēšanas, liela daļa likumdošanas procesa un citi jautājumi, kurus nācās regulēt ar parastiem likumiem. Tas, bez šaubām, kavēja attīstību. Piemēram, valsts valodas statuss tika noteikts tikai 1932. gadā un arī tad caur “sētas durvīm” – ar Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtu valdības noteikumu, kuram bija likuma spēks.

Tomēr arī Satversmes pirmā, apstiprinātā daļa ir dokuments, kas tapis kompromisu ceļā. Spēku samērs Satversmes sapulcē neļāva Satversmē noteikt tautas vēlētu prezidentu, tā radot pretspēku parlamentam. Kā jau minējām, par valdības darbu Satversmē nekas daudz nav teikts. Aiz Satversmes arhitektūras un strukturālās nesabalansētības Ministru kabinets šķietami signalizē, ka ir mazāk nozīmīgs par Saeimu un reprezentatīvo Valsts prezidentu. Abiem ir veltītas divas plašas Satversmes nodaļas. Jautājums par pareizu varu līdzsvaru – varas dalīšanu Satversmē – ir aktuāls praktiskajā dzīvē, jo novārtā atstāti izpildvaras un tiesu spriešanas jautājumi. Tie ne tikai pamatlikumā vizuāli neatspoguļo patieso spēku samēru valsts varas dalīšanas sistēmā, bet arī faktiski noniecina izpildvaras nozīmi valsts iekārtā.

Neapmierinātība ar Satversmi tika izmantota, rīkojot 1934. gada 15. maija apvērsumu. Kārlis Ulmanis Satversmi veiksmīgi izmantoja, lai leģitimizētu jaunā režīma varu. Viņš solīja “Satversmes reformu”, un viņa režīms izmantoja satversmiskus nosaukumus un institūcijas. Turpināja vienlaikus darboties gan Saeimas ievēlētās amatpersonas, gan autoritārās valdības ieceltās amatpersonas. Ulmaņa režīms arī fragmentāri piemēroja Satversmes regulējumu, lai gan daļa Satversmes un pirmkārt jau 1. pants “Latvija ir demokrātiska republika”, protams, nebija spēkā. Līdz pat okupācijai netika pieņemts neviens likums, kas Satversmi atceltu. Padomju okupācijas režīma un Tautas Saeimas kolaborantu mēģinājumi izmantot Satversmi bija smieklīgi un tiem ar Satversmi nebija nekāda sakara. Kārļa Ulmaņa pasivitāte attiecībā uz solīto Satversmes reformu izrādījās lielisks juridiskais pamats, lai vēlāk Satversmi atjaunotu. Kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā iegrozījās citādi, jo tur režīmi pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados savas demokrātiskās konstitūcijas nomainīja pret citām – nedemokrātiskām.

3.

PSRS sabrūkot un Latvijai atdzimstot, Satversmi sākumā atjaunoja daļēji (1990) un tad – pilnībā (1993). Izšķiroša ietekme uz šo neordināro soli bija latviešu trimdas nostājai, kas visus okupācijas gadus bija kultivējusi šādu vēlmi. Arī trimdas pārstāvis Egils Levits bija starp Neatkarības deklarācijas autoriem. Sākotnēji Augstākā padome pildīja 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijā noteikto par jaunas Satversmes projekta izstrādi. Projekts pat tika apstiprināts pirmajā lasījumā (1990), taču to uz otro lasījumu vairs nelika un labi vien bija, jo no tā stipri vējoja padomijas perioda tiesību izpratne. 1993. gada 6. jūlijā jaunievēlētā 5. Saeima nāca klajā ar paziņojumu, ka Satversme tiek atjaunota pilnībā. Paziņojumu parakstīja visi jaunievēlētie deputāti. Komponists un deputāts Imants Kalniņš izcēlās uz citu deputātu fona, parakstoties ar dzeltenu flomāsteru…

Politiķu un arī juristu vidū pamazām nostiprinājās mīts par Satversmi kā izcilu latviešu juridiskās domas pieminekli, kurā katrs vārds ir rūpīgi pārdomāts un līdzsvarots. Lielu darbu veica arī Satversmes tiesa. Tīri praktiski Satversmes izpratni – jo īpaši jautājumā par pamattiesībām – būtiski ietekmēja Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.

Satversmē ir proklamēti divi konstitucionāli likumdevēji – tauta (pilsoņu kopums) un Saeima. Lai gan abi ir vienlīdz tiesīgi grozīt Satversmi, Satversmes grozīšanai prasītais balsu vairākums (kvorums) tautas nobalsošanā tautu liek uzskatīt vien par formālu. To pierāda arī apstāklis, ka Saeima ir grozījusi Satversmi 15 reizes, bet tautai tas līdz šim ne reizi nav izdevies. Saeimas realizētie Satversmes grozījumi nav centušies pārgrozīt sākotnējo dokumentu; tie drīzāk uzskatāmi par nelielām homeopātiskām korekcijām. Jebkādi daudzmaz nozīmīgi valsts attīstības jautājumi ir tikuši risināti ārpus Satversmes ar likumu palīdzību vai mainoties valsts konstitucionālu orgānu praksei, vai arī papildinoties tiesu judikatūrai. Laikam par būtiskāko Satversmes papildinājumu jāuzskata Satversmes trešais grozījums (1996), kas Latvijas valsts iekārtā izveidoja pilnīgi jaunu varas orgānu – Satversmes tiesu. Līdz ar to Satversmes attīstība lielā mērā tika nodota šī institūta rokās.

Bez efektīvas valsts valdības, kas balstās uz pilsoņiem, kuri tai uzticas, nav iespējama valsts ilgtspējīga attīstība. Pilsoņiem ir “jāgrib savs valstiskums”, un tas nozīmē, ka bez šādas iekšējas nacionālas pārliecības valstij nav nākotnes. Tautai ir jātic valsts varai, bet pēdējai sava tauta ir jārespektē, jo galu galā nevis tauta ir valstij, bet valsts – tautai.

Šobrīd amatpersonu teiktajam netic 75% no aptaujātajiem iedzīvotājiem. Saeimai un valdībai ir nemainīgi zemi reitingi visās socioloģiskajās aptaujās. Vēlētāju skaits pie vēlēšanu urnām līdz ar katrām nākamajām vēlēšanām samazinās; tas liek socioloģisko pētījumu autoriem (Arnis Kaktiņš, 2022) šaubīties par valsts pastāvēšanu ilgtermiņā. Tuvojas vai jau ir pienākusi leģitimitātes krīze, kas raisa nepieciešamību veikt plašākas izmaiņas vēlēšanu sistēmā – piemēram, valsts prezidenta ievēlēšanā. Leģitimitātes palielināšana ir viens no ceļiem, kas palīdzētu atgriezt pilsoņos vēlmi līdzdarboties valstiskos procesos.

Šādā virzienā nopietni strādā Lietuva, kur šobrīd vispārējās vēlēšanās tiek ievēlēts valsts prezidents; ikvienam Lietuvas pilsonim ir divas balsis parlamenta vēlēšanās (jauktais vēlēšanu modelis), bet Lietuvas pašvaldību mērus vēlē iedzīvotāji, nevis pārējie pašvaldību deputāti kā pie mums. Izskatās, ka Latvija stagnē – maksimāli “iebetonējot” to, ko vajadzētu attīstīt: tiek sarežģīta partiju iesaiste vēlēšanu procesā, bet bagātīgi finansētas varu ieguvušās politiskās organizācijas. Tā ir darbības imitācija reālas darbības vietā. Jautājums par leģitimitāti ir cieši saistīts ar pašas valsts pastāvēšanas jēgu, jo kāpēc gan tautai būtu jārespektē vara, kas nāk no Satversmes, ja reiz vara nerespektē tautu? Plaisa, kas mūsdienu Latvijā ir izveidojusies starp varu un tautu, nostiprina nelāgas nojausmas par valsts nākotni.

4.

Jāatzīst, ka ir bijušas daudzas diskusijas un arī konkrēti projekti, kā Satversmi pilnveidot. Pamatā tie attiecas uz Valsts prezidenta institūtu (ievēlēšanas veidu un pilnvarām). Valsts prezidenta institūts ir joprojām nerealizēta iespēja. Jau Satversmes sapulcē parādījās un ar nelielu vairākumu tika noraidīta ideja par tautas vēlētu prezidentu, kas līdzsvarotu varas dalīšanas sistēmu. Tautas vēlēts prezidents līdzās Saeimai būtu alternatīvs varas centrs, kas stabilizētu valsts iekārtu un mazinātu parlamentārās sistēmas pārmērības un vājumu. Jau pirms kara atsevišķi politiķi – juristi (Pauls Šīmanis, Maksis Lazersons) norādīja, ka prezidents Satversmē ir drīzāk harmoniska parlamenta daļa, tāds kā “prezidents parlamentā”, bet “parlamenta absolūtisms” koncentrē visu varu parlamentā, tādējādi radot stagnāciju. Arī mūsdienās parlamenta absolūtisms ir ņēmis virsroku. Par to liecina Saeimas balsojumi par valdības konkursos uzvarējušo vai tiesu varas izvirzīto amatu kandidātiem. Par to liecina arī ieviestie atklātie balsojumi par augstākajām amatpersonām Saeimā. Par to liecina arī tas, ka Saeima ir “nejūtīga pret jebkādiem aicinājumiem un priekšlikumiem veikt nepieciešamās reformas” – neatkarīgi no tā, vai šie aicinājumi nāk no Satversmes tiesas, Valsts prezidenta, Tiesībsarga vai tautas. Latvijas sistēmā iztrūkst tautas vēlēta “atsvara” parlamentam,[6] kas to spētu “nolikt vietā” vai piespiest strādāt, nevis darboties tukšgaitā.

Pēc Covid-19 pandēmijas ir skaidrs, ka arī krīžu pārvaldības regulējums Satversmē ir pilnveidojams. Tas attiecas tikai uz kara vai pilsonisko nemieru radīto apdraudējumu, nevis citām iespējamām nepatikšanām (dabas katastrofām, pandēmijām u. c.). Jaunā situācija ar Covid-19 un valdības sliktā pieredze pandēmijas laikā, organizējot krīzes novēršanu, liek domāt par nepieciešamiem uzlabojamiem Satversmē. Tie vajadzīgi ne tikai, lai noteiktu izpildvaras rīcības brīvības robežas un saprātīgu saikni ar parlamentu, bet arī, lai regulētu personas pamattiesību ierobežošanu ārkārtas situācijas, izņēmuma stāvokļa un kara laikā, novēršot nepilnības, kuras savulaik radījusi Satversmes otrās daļas noraidīšana. Ārkārtējās situācijas pārvaldība ir skaidri parādījusi, ka Ministru kabinetam ir nepieciešamas šādas pilnvaras un ir jāparedz valdībai tiesības izdot noteikumus ar likuma spēku sevišķa režīma laikā. Tas viss liecina par savulaik pārliecīgi sasteigtu un politizētu Satversmes 81. panta izslēgšanu no Satversmes, tā vietā neradot līdzvērtīgus deleģētās likumdošanas instrumentus, kas dotu Ministru kabinetam tiesības nepieciešamības gadījumā rīkoties kā likumdevējam.

5.

Satversmes relatīvisms un tiesu aktīvisms Latvijā ir divi savstarpēji saistīti fenomeni, kas spilgti iezīmējušies pēdējā laikā. Satversmes relatīvisms nozīmē, ka Satversmes regulējums kļūst mazāk nozīmīgs politiskajā un juridiskajā plāksnē, bet tiesu aktīvisms nozīmē, ka savstarpēji nodalīto trīs varu sistēmā tiesa sāk arvien vairāk jaukties likumdošanas procesā. Sākotnējā Valsts prezidenta, Saeimas un Satversmes tiesas ciešā turēšanās pie rakstītā vārda, burta un gramatiskās interpretācijas šobrīd ir mainījusies. Delikāti to varētu nodēvēt par “dinamiskāku Satversmes interpretāciju” un Satversmes uzlūkošanu kā “dzīvu instrumentu” (living constitution). Liela nozīme šajā procesā ir atsevišķām personām, kas ar savu statusu un autoritāti ietekmē notikumus.

Zināms lūzums iezīmējās, attīstot Satversmes kodola koncepciju (2012),[7] kad Valsts prezidenta Valda Zatlera izveidotā Konstitucionālo tiesību komisija (Egils Levits, Gunārs Kusiņš, Inese Lībiņa-Egnere, Daiga Rezevska, Ineta Ziemele un Lauris Liepa) nostiprināja ideju par nerakstītu pienākumu un tiesībām aizsargāt demokrātisko iekārtu no apdraudējuma, kas var nākt no pašas tautas. Nākamais solis Satversmes relatīvisma virzienā ir paplašinātais Satversmes ievads (2014), kurš veicināja izpratni par Satversmi kā relatīvu dokumentu. Arī Valsts prezidenta pieeja Satversmes 52. panta interpretācijai (prezidenta aizvietošana) ir solis šajā virzienā, jo atzinums, ka Valsts prezidentu var aizvietot Saeimas priekšsēdētāja biedrs, neskatoties uz to, ka normā minēts tikai Saeimas priekšsēdētājs, neizriet no burtiska Satversmes teksta lasījuma.

Satversmes dinamiskajā tulkošanā īpašu lomu ieņem Satversmes tiesa, kas savos nolēmumos būtiski paplašinājusi teksta tvērumu, mazinājusi Satversmes teksta novecošanu un attīstījusi Latvijas konstitucionālās tiesības. Bez atziņām, kas ietvertas Satversmes tiesas nolēmumos, nav iespējams iegūt pareizu priekšstatu par Satversmi, jo daudzus konstitucionālos principus un normas ir attīstījusi tieši šīs tiesas interpretācija. Faktiski tas ir arī iezīmējis konstitucionālās varas nobīdi no formālā konstitucionālā likumdevēja – Saeimas un Latvijas pilsoņu kopuma – par labu Satversmes tiesai kā Satversmes iztulkotājam. Parlamenta nespēja tikt galā ar parlamentu regulējošām procedūrām, nespēja adekvāti reaģēt uz priekšlikumiem uzlabot sistēmu ir sekmējuši šo procesu, ko sauc par “tiesu aktīvismu”.

Latvijas politiskai videi kopumā ir raksturīga “problēmu risināšana tukšgaitā”. Dažkārt pat gadu desmitiem kāda nozīmīga tiesībpolitiska problēma tiek malta un kulta bez rezultāta, jo neviens politisks spēks negrib uzņemties atbildību par risinājumu. Čekas maisu atvēršana pēc trīsdesmit gadu ilgas apkaunojošas tiesiskās “mīcīšanās” galu galā notika bez jēgpilna lustrācijas procesa; tas ir spilgts šādas “tukšgaitas” piemērs. Daba tukšumu nemīl, un, ja Saeima pati nespēj politiski atrisināt problēmas, tās neizbēgami agrāk vai vēlāk tiek risinātas Satversmes vai Administratīvās tiesas procesā. Tiesneši, par spīti profesionālai bezkaislīguma maskai, ir arī emocionālas būtnes ar savu pasaules skatījumu, un tas sāk atspoguļoties tiesu varas lēmumos. Tiesību sistēmas attīstībai un līdzvērtīgam varu dialogam ir nepieciešama Saeimas kā ievēlēta likumdevēja kvalitatīva izaugsme, ietverot spēju attīstīt dialogu ar tiesu varu un likumdošanas procesa uzlabošanu.

Jautājums visa šī sakarā ir viens: cik tālu parlaments ļaus tiesai darboties tā ekskluzīvajā teritorijā un pieļaus, ka tiesa pieņem pēc būtības politiskus lēmumus? Tiesu vara ir labāk intelektuāli organizēta, hierarhiska un spēcīgāka par kārtējo parlamenta sasaukumu. Ja tiesā juristi strādā gadu desmitiem, slīpēdami savas prasmes, tad ar Saeimu ir citādi. Līdzīgi kā viduslaikos, kad ar katru jaunu valdnieku sākās valsts, parlaments ar katru jaunu ievēlēšanu gan turpina iepriekšējā parlamenta uzsākto, gan arī sāk no “tīras lapas”, bieži vien pilnībā aizslaukot iepriekšējos likumdošanas centienus. Visu nosaka attiecīgās Saeimas tā brīža politiskais “salikums”, sabiedriskā aktualitāte un programmatiskie uzstādījumi (ja tādi vispār ir!). Savukārt tiesu tās intelektuālais pārākums un šis cikliskais “haoss” mudina “iekāpt likumdevēja kurpēs”. Spiediens kardināli mainīt izpratni par ģimeni ir šādas aktivitātes piemērs.

Piezīmes

Civilās savienības likumprojekta necaurspīdīgā sagatavošana Tieslietu ministrijā, likumprojekta sasteigtā “dzīšana cauri” Saeimas balsojumiem, kvoruma “noraušana” trešajā lasījumā un pat KNAB iesaistīšana Juridiskās komisijas sēdes balsojuma izpētē drīzāk līdzinās Netflix seriālam nekā ierasti garlaicīgajam “balsošanas mašīnas” darbam Saeimā. To visu papildina politiķu “atklāsmes” 14. Saeimas priekšvēlēšanu gaisotnē. Neskatoties uz “Attīstībai/Par!” aicinājumu Valsts prezidentam nekavējoties iejaukties, lai “novērstu konstitucionālo krīzi”,[8] likuma virzība uz brīdi šķiet apstājusies. Zīmīgi, ka Valsts prezidents, ar svinīgu runu vēršoties pie deputātiem pirms vasaras brīvdienām, par konstitucionālo krīzi nebilda ne vārda. Satversmes problemātika gan netieši viņa runā parādījās, jo tika kritizēta valdības “19. gadsimta” uzbūve. Valsts prezidents ministriju iekārtu atzina par nepiemērotu sarežģītajai mūsdienu pasaulei, kas prasa pārnozaru sadarbību.[9] Tas bija akmens arī Satversmes lauciņā, jo, kā jau minējām, Satversme vispārējos vilcienos nav mūsdienīga; par mūsdienīgu to padara tiesību piemērotāji, vienlaikus arī palielinot Satversmes relatīvismu. Tomēr, runājot par Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedumu lietā Nr. 2019‑33‑01 un tai sekojošajiem Administratīvo tiesu nolēmumiem viendzimumu pāru tiesiskā atzīšanā, manuprāt, tiesu vara ir “iekāpusi likumdevēja kurpēs” un Saeimas reakcija ir tikai mēģinājums parādīt, “kurš ir īstais saimnieks”.

Protams, var moralizēt un brīnīties par 13. Saeimas deputātu bailīgumu un aprobežotību,[10] kā to izdarīja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Var šausmināties, kā to darīja Tiesībsargs Juris Jansons, apgalvojot, ka deputātu rīcība esot antikonstitucionāla. Var arī biedēt deputātus ar iedomātu kriminālatbildību par Satversmes tiesas sprieduma nepildīšanu,[11] kā to izdarīja Tieslietu ministrs Jānis Bordāns. Taču, lai kā Satversmes tiesai un Valsts prezidentam negribētos runāt par tiesisko aspektu 2020. gada 12. novembra sprieduma sakarā, prevalē tieši politiskais jeb priekšvēlēšanu aspekts.

Tā visa sakarā jāpievērš uzmanība arī labas likumdošanas principa ievērošanai. Uz ko starp citu nereti mudina pati Satversmes tiesa![12] Ir pamats domāt, ka Civilās savienības likumprojekta izstrāde tika realizēta pretēji labas likumdošanas principam; par to liecina arī likumprojekta mokpilnā gaita Saeimā.[13] Tieslietu ministrija varēja izvēlēties dažādas stratēģijas, izstrādājot likumprojektu; tāpat varēja rīkoties arī Saeimas Juridiskā komisija. Vara nedrīkst sasēdināt pie galda dažādu sabiedrības grupu pārstāvjus, ietverot arī lielās reliģiskās konfesijas, pajautāt tām viedokli, saņemt tādu atbildi, kādu nevēlas dzirdēt, un tad šo viedokli rupji ignorēt. Civilās savienības likumprojekta anotācijā par šīm problēmām un asajiem iebildumiem nebija ne vārda. Tas viss tikai nostiprina pārliecību, ka runa nav par dialogu; runa ir par šauras grupas interešu lobēšanu.

Manuprāt, mēs tuvojamies situācijai, kad Satversme kļūs par vien formāli augstāko likumu tiesību hierarhijā. 110. panta nepārprotami skaidrā redakcija un Satversmes tiesas atšķirīgais viedoklis liek aizdomāties, kas tad īsti ir rakstīts Satversmē. Tas liek pārvērtēt iepriekš citēto A. Berga izteikumu jaunā gaismā. Pēc Satversmes tiesas sprieduma Nr. 2019-33-01 laikam pareizāk būtu teikt, ka, lai cik skaidri Satversmē kaut kas nebūtu rakstīts, vispirms jānoskaidro, kā to saprot Satversmes tiesa, jo viss var izrādīties pilnīgi pretēji.

Baidos, ka jēdzieniska žonglēšana ar jēdzieniem “ģimene” un “laulība” novedīs pie smagām un neatgriezeniskām sekām. Turpmāk varēsim zīlēt, ko Satversmes tiesa var izsecināt no Satversmes ievada vārdiem – piemēram, ka “Latvija veicinās vienotu Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību”. Vai ko patiesībā nozīmē jēdzieni “latvisks”, “vērtība” vai “darba tikums”. Šie šķietami skaidrie jēdzieni, ja aplūkoti ANO rezolūciju, Eiropas Savienības tiesas spriedumu vai Eiropas Savienības padomes tiesību aktu gaismā, var dot iespēju satversmiski nonākt līdz tiešām negaidītiem secinājumiem. Visbeidzot, mani biedē politiķu publiski paustā mazdūšība un mazvērtība, kas liek domāt par “tiesnešu valsts tuvošanos”. Uz to norāda atsevišķi Saeimas deputāti, kuri aicināja pieņemt Civilās savienības likumu, jo citādi “tiesas visu saregulēs vēl briesmīgāk”. Tomēr, no lielākas distances un kritiski palūkojoties uz Latvijas likumu vēsturi, diez vai varam sacīt, ka šāds tiesu aktīvisms liecina, ka Latvija beidzot kļuvusi par tiesisku valsti.



[1] Valsts pamatlikums un simbolika. Satversme – valsts pamatlikums: https://www.saeima.lv/lv/par-saeimu/valsts-pamatlikums-un-simbolika (skatīts 2022. gada 9. jūnijā).

[2] R. Balodis, J. Pleps, Atskatoties uz Satversmes simts gadiem: Latvijas valsts pamatlikuma plusi un mīnusi. Jurista Vārds, 03.05.2022., Nr. 18 (1232), 16.–30.lpp. https://juristavards-lv.datubazes.lanet.lv/doc/281216-atskatoties-uz-satversmes-simts-gadiem-latvijas-valsts-pamatlikuma-plusi-un-minusi/

[3] R. Balodis, J. Pleps, Atskatoties uz Satversmes simts gadiem: Latvijas valsts pamatlikuma plusi un mīnusi. 2022. gada 16. februāra Latvijas Zinātņu akadēmijas un Valsts prezidenta kancelejas rīkotās zinātniskās konferences “Latvijas Republikas Satversmei 100”. Skat. https://www.president.lv/lv/jaunums/starptautiska-zinatniska-konference-latvijas-republikas-satversmei-100

[4] https://feldmans.lv/2022/03/31/krisjanis-feldmans-civilas-savienibas-instituts-nav-pretruna-romas-katolu-baznicas-doktorinai/

[5] Satversmes 85. pants. Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas. Satversmes tiesas tiesnešus uz likumā noteikto laiku apstiprina Saeima ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu.

[6] Sk. 12. Saeimas Juridiskās komisijas deputātu darba grupas Valsts prezidenta pilnvaru iespējamai paplašināšanai un ievēlēšanas kārtības izvērtēšanai atzinumu: https://www.saeima.lv/lv/par-saeimu/saeimas-darbs/deputatu-grupas/darba-grupa-valsts-prezidenta-pilnvaru-iespejamai-paplasinasanai-un-ievelesanas-kartibas-izvertesana

[7] Konstitucionālo tiesību komisija. Viedoklis par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu: https://juristavards.lv/biblioteka/277853-par-latvijas-valsts-konstitucionalajiem-pamatiem-un-neaizskaramo-satversmes-kodolu/

[8] Saeimas deputāte (bij. Iekšlietu ministre) Marija Golubeva (Skat. https://neatkariga.nra.lv/politika/382964-marija-golubeva-ari-valsts-prezidentam-ir-jaiejaucas-jo-sis-velk-uz-konstitucionalo-krizi). Šeit jāpiezīmē, ka prezidents gan šim jautājumam savā uzrunā Saeimai pat nepieskārās (Valsts prezidenta Egila Levita uzruna Saeimas pavasara noslēguma sesijas plenārsēdē 2022. gada 16. jūnijā: https://www.president.lv/lv/jaunums/valsts-prezidenta-egila-levita-uzruna-saeimas-pavasara-nosleguma-sesijas-plenarsede)

[9] Valsts prezidenta Egila Levita uzruna Saeimas pavasara noslēguma sesijas plenārsēdē 2022. gada 16. jūnijā: https://www.president.lv/lv/jaunums/valsts-prezidenta-egila-levita-uzruna-saeimas-pavasara-nosleguma-sesijas-plenarsede

[10] “Es aizvien nevaru saprast, kā tas nav katram saprātīgam cilvēkam pašam paši par sevi saredzams, ka tam likumam sen bija jābūt. Nu, kurā gadsimtā mēs dzīvojam un no kā cilvēki baidās!?!” Sk. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš: https://www.delfi.lv/video/raidijumi/spried-ar-delfi/nu-kura-gadsimta-mes-dzivojam-karins-sasutis-par-civilas-savienibas-likuma-noraksanu.d?id=54438834

[11] Kvoruma “noraušana” Saeimā: Tieslietu ministrs norāda uz kriminālatbildību par tiesas spriedumu nepildīšanu: https://www.tvnet.lv/7537160/kvoruma-norausana-saeima-tieslietu-ministrs-norada-uz-kriminalatbildibu-par-tiesas-spriedumu-nepildisanu

[12] Piemēram, punkts 24.1. Sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2018-12-01.

[13] https://neatkariga.nra.lv/izpete/377302-bidot-viendzimuma-likumprojektu-konservativie-krapj-veletajus-un-baznicu

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: