Jāņi

Manā dzīvē ir bijuši 66 Jāņi. Tas nav maz. Visus, protams, neatceros un nesākšu apgrūtināt lasītājus ar kaut ko pelēcīgu. Bet nu visu pēc kārtas.

Pirmos četrus Jāņus saprotamu iemeslu dēļ neatceros, bet piektie jau ataust atmiņā. Tos svinējām netālu no Barkavas – Trizelnieku sādžā pie kaimiņiem Caunēm. Pieaugušie sakūra lielu ugunskuru, dzēra gan pašdarināto lauku alu, gan arī kādu šņabīti, ēda Jāņu sieru ar ķimenēm un, tā kā māja atradās pakalnā, kādā brīdī nolaida uz dīķa uguns riteni. Tas ir parasts apaļš drāšu pinums, aptīts ar salmiem un aplaistīts ar petroleju. Skats bija diezgan skaists un nedaudz arī baigs. Beigās bija liels satraukums, jo ritenis bija aizgājis greizi un draudēja nodedzināt pirtiņu pie dīķa. Līdz ar pirmo rīta blāzmu mēs ar māsu saprātīgi devāmies gulēt. Es gāju basām kājām pa taciņu pļavā un šļakstināju peļķēs ūdeni. Man ļoti patika skatīties ūdens šaltīs, kas lidoja visapkārt. Ūdens pēc nesenā lietus bija silts, un kailās pēdas juta mīksto zāļu paklāju. Māsa mani apsauca, un es paklausīgi pienācu viņai blakus. “Kas ir pauti?” – es taujāju. Tikko pirmo reizi biju dzirdējis leģendāro “Juoneišam i zili pauti, le-eigū”. “Uzpleči!” – māsa pārliecināti atbildēja. “Esi redzējis, kādi miličiem uzpleči? Tie arī ir pauti!” Nebiju redzējis ne miličus, ne uzplečus, tāpēc dziļdomīgi klusēju. Tai rītā es pirmo reizi pa īstam sajutu, ka piederu pie latviešu tautas, ka mums ir tādi svētki kā Jāņu diena. Man tas patika.

Nākamos Jāņus atceros jau pēc astoņiem gadiem, citā vietā, manā bērnības mājā Stefanpolē, kuru es līdz šim brīdim redzu sapnī kā “Mūsu māju”. Mājās ir daudz ciemiņu. Netālu no mājas kuras prāvs ugunskurs. Ir jau uz rīta pusi, visas četras kaimiņu meitenes ir aizgājušas mājās. Pieaugušie kārtīgi zem grādiem. Sastrīdējušies, tagad nu meklē viens otru mājas apkārtnē. Virtuve tukša, mēs ienākam tajā ar māsu. Māsai sešpadsmit, man trīspadsmit. Uz galda stāv pusizdzerta ķiršu liķiera pudele. Māsa pētoši paskatās uz mani: “Gribi drusku?” Es pamāju ar galvu, kaut gan krūtīs tāda kā “bailīte”. “Nu, bet skaties! Ja izpļāpāsies vecākiem, riktīgi dabūsi pa purnu! Saprati?” Es piekrītoši māju ar savu “purnu”. Māsa ielej vienu glāzīti man, vienu sev. “Nu, byusi vasals!” – mēs smejamies. Abi izmetam glāzītes kā ogas. No pieaugušajiem esmu noskatījies, ka stipros dzērienus nevajag garšot, vajag atstiept elkoni taisnā leņķī, skaļi izelpot un mest glāzītes saturu mutē. Negaidīti stiprais dzēriens aizsit elpu, sāku rīstīties. Māsa liek izdzert limonādi un brīdi sēžam, spriezdami, cik gan tie pieaugušie stulbi.

“Nu? Vēl pa vienai?” – tā māsa. Es klusēdams pamāju. Otrā aiziet pakaļ pirmajai. Pēc brīža jūtu, ka ar mani nav labi. Zeme sāk šūpoties, pārņem nepatīkama baiļu sajūta, kuru mēģina slāpēt reibuma bravūra. Stipri šūpodamies, izeju ārā, aizeju aiz jāņogu krūmiem vemt, bet nekas nenāk ārā. Brīdi tupu četrrāpus zālē, tad ceļos kājās. Ogu krūmi kā ņirgādamies šūpojas pa labi un pa kreisi, tad nāk pretī un tad jau lido taisni virsū un pamatīgi saskrāpē seju. Es kaut kur rāpjos, mēģinādams ieturēt virzienu uz zālāju, tad apguļos drusciņ atpūsties… Karstā rīta saule atnāk ar pamatīgu lapsenes dzēlienu aiz auss. Briesmīgi sāp galva. Nelaba dūša. Brīdi guļu, tad izvemjos kādas piecas reizes pēc kārtas, līdz vēdera krampji izmet no kuņģa pēdējās sulas paliekas.

Pagalmā dzirdu skaļu ķildu. Māte dzen manu krustmāti prom. Greizsirdīga uz māsu. Mātes māsa ir krāšņa sieviete pašā plaukumā, un vīrieši tikai uz viņu vien skatās. Māte kaut ko nervozi purpina, tad noziedznieces galvas virzienā lido glāze. Krustmāte kā multfilmā skaisti izvairās no “Muhinas graņonkas” un skaļi izsaucas: “Tu stulba?” Vīrieši viņas mierina. Visiem jautri.

Vēl pēc pāris gadiem esmu jau astoņgadīgās skolas absolvents. Vēlā vakarā mēs aizejam uz tuvējo Riebiņu ciema parku, kur sakurts milzīgs ugunskurs. Māsai blakus pielūdzējs – kaimiņu jauneklis Toļiks. Abi runā krieviski. Esmu ļoti nacionāli noskaņots, tomēr Toļiks ir labs puika un es viņam piedodu šo trūkumu. Reizēm, kad palieku greizsirdīgs uz māsu, uztaisu viņam kādu ekstremālu riebeklību, teiksim, ielādēju tukšās bises patronās tikai kapseles, ienāku istabā, notēmēju uz viņu un: “Rokas augšā!” Kad neklausa, izšauju kapseles vienu pēc otras tieši virsū. Rībieni pamatīgi. Toļiks nobīstas, taču nenoslāna mani un neatņem bisi, ko es esmu pārpārēm pelnījis, tikai nosaka: “Ej, noliec savu lielgabalu un beidz blēņoties!” Mīl māsu, tāpēc arī tik vēlīgs.

Tā nu mēs tagad ienākam parka estrādē. Spēlē pūtēju orķestris, un pieaugušie pa zāli dejo valsi. Māsa aiziet dejot ar Toļiku. Toļiks neprot dejot valsi, un es ar ļaunu prieku noskatos, kā viņš tur mīcās. “Nelga!” – es klasificēju. Dejot valsi neprotu arī es, bet kritikai tas netraucē. Līdzi ir atnākusi mana māsīca Valentīna, kura ļoti labi dejo. Drīz gan viņai piesienas kāds vietējais krievs, kurš māsīcai neliekas gana labs. Viņš ir vietējais, un viņam ir daudz draugu. Toļiks mēģina taisīt kādu diplomātiju, bet māsīca nolemj, ka laiks taisīties no šejienes prom. Ejam trīs kilometrus uz mājām. Ir skaista, silta nakts. Miljons zvaigžņu spīd mums virs galvas. Es orientējos zvaigznēs diezgan labi, jo esmu salasījies krietni daudz literatūras par kosmosu un zvaigznēm. Mēģinu paspīdēt ar zināšanām un stāstu māsai par Piena ceļu, kas būtībā ir mūsu galaktikas plakne. Māsa ir vairāk aizņemta ar Toļika klātbūtni un rupji pasūta mani: “Ej tu d**st ar visu savu Piena ceļu!” Es eju dažus metrus aiz viņiem un skatos zvaigznēs. Galvā ieskrien jocīga doma, ka šo nakti, šo krāšņo skatu es neaizmirsīšu nekad dzīvē. Un neaizmirsu arī.  

Vēl sešus gadus vēlāk. Tā pati vieta, taču esmu atbraucis jau no Rīgas. Šeit man māju vairāk nav, un “Mūsu mājā” dzīvo kāds svešs mežsargs. Man mugurā ir zilā studentu celtnieku vienības jaka. Džinsu auduma, ar daudz kabatām, lielu emblēmu uz piedurknes un lepnu uzrakstu “BCCO” uz krūšu kabatas aizvara, kas nozīmē “Vsesojuznij studenčeskij strojotrjad”. Esmu tīšām uzvilcis šo jaku un vēl piespraudis kaut kādu nozīmīti. Gribas atstāt iespaidu uz lauku daiļavām. Lai visas nokrīt augšupēdu, tad jau es pratīšos. Vismaz tā man šķiet.

Trīs kilometrus tālais smilšainais ceļš no Riebiņiem ir tīrais nieks, un vakarā uzkrītu kaimiņu meitenēm kā sniegs uz galvas. Telefoni tajos laikos nebija īpaši izplatīti, it īpaši laukos. Kaimiņu meitenes sagaida mani ļoti labvēlīgi. Vecākajai Anastasijai jau ir vīrs, kurš piesardzīgi zīmējas lielās istabas dibenplānā, vidējā Marija, mana klasesbiedrene, dzīvo pie izredzētā Preiļos, bet jaunākā Anna mani drusku mīl un sagaida kā brāli. Brīdi lielījies, izeju ārā uzsmēķēt. Sēžu uz lieveņa un pīpēju, domādams, ko nu darīt. Meitenēm savs ugunskurs deg upes krastā, un neviena nekur negrib iet. Ja nu es vēl tā stiprāk aicinātu, tad varbūt, bet es esmu pretīgi snobisks un tas viņām ne visai patīk. Tā nu sēžu, spaidīdams pirkstos cigareti “Rīga”, līdz jūtu – kāds stāv man blakus! Paceļu acis un sastingstu. Man blakus stāv neaprakstāmi daiļa meitene. Kādus sešpadsmit gadus veca. Vienā plānā kleitiņā virs ceļgaliem, basām kājām un brūniem, izlaistiem matiem. Stāv un skatās uz mani ar nepārprotamu interesi. Pamanījusi manu atkritušo žokli, viņa jūtas ļoti apmierināta un izsmējīgi saka: “Labvakar!” Es apstulbstu, cigarete apdedzina man pirkstus. Izmetu cigareti un atjēdzos. Tā taču Velta, jaunākā no māsām!

Cik skaista izaugusi! Es kaut ko nomurminu un neveikli pabīdos uz sāniem, ļaudams viņai ieiet istabā. Pats tūlīt sekoju. Nu gan man bija radusies interese. Velta apsēdās man pretī uz garā lauku sola un ik pa brīdim uzmeta man skatienu, no kura man tirpas gāja pār kauliem. Sakrustojusi basās kājas, viņa pina matus bizē un skatījās man tieši acīs. Man pa galvu gāja visādas domas. Gribēju paaicināt viņu uz nakts balli Riebiņos, gribēju pateikt, cik viņa ir skaista… Bet es biju ciemiņš pie kaimiņu meitenēm, kuras pazinu no bērnības un ļoti cienīju. Velta bija tik jauna. Es domāju visādas domas, bet izšķīros par vissliktāko. Vienkārši piecēlos un aizgāju…

Īstā balle bija netālajos Randaros. Bija sakurts milzīgs ugunskurs un bija daudz cilvēku. Kādi piecdesmit noteikti. Satiku savu klases biedru Jāzepu. Viņš bija kādu gadu vecāks par mani, jo bija sēdējis uz otru gadu. Tagad nu viņš bija sēdējis arī citur un krietni ilgāk. Pāri sejai bija milzīga rēta. Izskatījās pēc dziļa naža grieziena. Jāzeps neturēja uz mani ļaunu prātu par manu kādreizējo olimpiāžu varoņa augstprātību un no sirds nopriecājās, mani redzot. Mēs pārrunājām, kā nu kuram gājis, krietni iedzērām. Dejoju ar viņa māsu, kas arī bija krietni paaugusies kopš pēdējās reizes, kad viņu redzēju. Pēc tam bija mazs konflikts ar vienu riebīgu krievelēnu par senām tēmām, kuras viņš, atšķirībā no Jāzepa, nebija aizmirsis. Gribēja godīgā cīņā sadot man pa purnu. Par manu riebeklību, ko vispār atzīstu. Ja godīgi – biju pelnījis. Bet nu tas bija sen. Tomēr Jāzeps nostājās man priekšā kā siena. Krievelēns purpinādams apdzisa un atlika izrēķināšanos uz citu, izdevīgāku laiku. Pēc tam bija daudz alkohola un pamodos kādā šķūnī, sienā. Cigaretes bija, bet šķiltavas gan bija pazudušas. Mežonīgi sāpēja galva. Izgāju pie Riebiņu autobusa pieturas un sagaidīju autobusu uz Preiļiem. Tur netālu no autoostas stāvēja dzeltena cisterna ar uzrakstu “Alus”. Protams, biju klāt kā nagla. Kā alus aizgāja… Kā viņš aizgāja!… Atcerējos Veltu. “Tāda ir dzīve”, nodomāju.

Vēl pēc pāris gadiem atzīmēju Jāņus pie Mazās Juglas. Atceroties Mazo Juglu, vienmēr atceros latviešu strēlniekus, kuri tur stāvēja kā mūris, apturot vācu uzbrukumu 1917. gadā. Mēs ar draugu Aivaru bieži staigājām pa tās augsto krastu. Toreiz vēl viegli varēja atrast kara reliktus – patronu čaulas, sprādzes, pogas. Es vienmēr staigāju pa šīm vēsturiskajām vietām ar lielu cieņu, atceroties mūsu varoņus. Labi zināju vēsturi. Tā nu kādus simts metrus no upes bija sakurts ugunskurs. Tur bija daži mani draugi latvieši ar savām dāmām, bija arī kaimiņu meitene, kas bija, nu, it kā ar mani. “It kā” tāpēc, ka es diezgan skeptiski skatījos uz šo “padarīšanu”. Bijām draugi. Es viņu cienīju, bet ne vairāk. Visi kurinājām ugunskuru, drusku iedzērām. Bija skaidrs, saulains laiks līdz pašam rietam un vēl skaidrāka nakts līdz pašai rītausmai, kas ir liels retums Jāņos. Mūsu kompānijā bija viena skaista latviešu meitene. Diemžēl viņai blakus bija krievu puisis. Viņš bija vienīgais krievs mūsu kompānijā. Fiziski viņš bija diezgan spēcīgs, un tikai tas viņam ļāva saglabāt kaut kādu pārliecību, jo, lai kā mēs neizliktos par internacionālistiem, lai kā mēs nerunātu krieviski, viņam nākot pretī, vienalga visu mūsu acīs bija lasāms jautājums Dacei (tā sauca latviešu meiteni): “Tu, Jāņos! Ar krievu?” Šis jautājums atgādināja par sevi katrā kustībā, katrā epizodē.

Kaut kā jau vajadzēja arī izklaidēties. Nesen man viens nepilngadīgs ciemata draugs bija uzdāvinājis “podžiganu”, tas ir, tādu ieroci, kādu varam redzēt filmā Brālis 2. Vara caurulīte, piesieta pie koka klucīša ar rokturi. Viens gals saliekts un aizklapēts, bet netālu no gala izvīlēts mazs caurumiņš. Tāds viduslaiku lielgabals miniatūrā. Izklaides pēc biju paņēmis to līdzi. Lādējām ar sērkociņu galviņām un blietējām pa tuvējo alksni. It kā pusaudžu izklaide, bet kā visiem patika! Pamazām satuvinājāmies ar Daci. Te es mācīju viņu šaut ar “padžiganu” un it kā nejauši, bet ļoti jūtīgi apķēru ap vidu, te atkal uzlūdzu dejot un tā sirsnīgāk piespiedu pie krūts. Viņas krievu draugam, kura vārdu esmu aizmirsis, tas ne visai patika. Atrisinājums nāca drīz. Es nesu pāris alus glāzes garām ugunskuram, bet pēkšņi apvēlos kā salmu kūlis. Krievs man bija palicis kāju priekšā. Alus bija izlijis. Piecēlos. Tā kā vajadzēja uzbrukt. Krievs skatījās man acīs un smīnēja. Viņš saprata, ka fiziski es viņam neko daudz neizdarīšu. Visi apklusa. Tomēr es nebiju gatavs cīņai. Piecēlos, savācu glāzes, nodūru skatienu un aizgāju uz pretējo pusi. Pēc brīža krievs kā ņirgādamies uzlūdza Daci dejot un turpat pie ugunskura sāka viņu demonstratīvi apskaut, pie tam riebīgi skatīdamies uz mani. Mana kaimiņiene aizgāja uz mājām, nevēlēdamās skatīties uz manu kaunu. Viņa drusku mīlēja mani. Pēc brīža sekoja kautiņš. Es zaudēju. Beigās krievs uzrausās man jāteniski virsū un pāris reizes ļoti smagi iesita pa seju. Neviens latvietis mani neaizstāvēja.

Bija Jāņi armijā, bet tā ir tik populāra tēma, ka nudien nevarēšu neko jaunu izstāstīt. Kaut kāda cūku kūts piebūve pie armijas daļas ar tādu mušu spietu, ka nevarēja paelpot. Dzeltena smirdīga brāga metāla krūzītē. “Dzer, Pēter, ja esi latvietis!” Kādas četras reizes pretīgā brāga gāja uz augšu un uz leju, uz augšu un uz leju. Jau pieliku rokas, lai neapvemtu biedrus, tomēr izdevās sasodīto brāgu iedzīt kuņģī. No tālākas baudīšanas kategoriski atteicos. Rītā visi latvieši soļojām pa placi. Kazahijas saules karstumā, pa pusei ģībstot, dauzījām ar zābakiem asfaltu un žēli gaudojām: “Etot dzeņ pabedy, so slezami na glazah”. Trīs stundas. Bet neviens nepakrita. Labi, ka brāgas bija maz.

Skaistākie Jāņi bija kādā 1989. gadā. Noguris no dzīves (gadās!) Jāņu rītā iekāpu autobusā uz Dobeli. Izkāpu pie Tērvetes upes, drusciņ pagāju gar krastu un skaistā upes līkumā uzcēlu telti. Telti toreiz varēja celt jebkur, ja vien tas nebija svešas mājas pagalms, un tas nudien ir palicis labā atmiņā. Pēcpusdienā izgulējos un vakarā uzspraudu savu slieku uz āķa. Esmu tāds makšķernieks, ka zivis no manis var nebaidīties, tāpēc loģiski, ka raustīja tikai dumjās sīkaļas.

Bet skaistā daba Tērvetes krastā palika atmiņā. Netālu pāri upei, pretējā krastā, apmetās jauniešu kompānija ar skaidru nolūku svinēt Jāņus. Četri jaunekļi un tikpat daudzas jaunavas. Es viņiem netraucēju, jo atrados kādu gabalu atstatu un manu telti vispār nevarēja no turienes saredzēt. Sacēla teltis. Sēdēju krastā, skatījos uz pludiņu. Domāju, ka savos 33 gados izskatos kā pēdējais vecītis. Tomēr kaut kas man nelika mieru un visu laiku uzmetu aci attālajai jauniešu kompānijai. Sākumā visi sarunājās ļoti klusi un pieklājīgi. Skanēja draudzīgi smiekli. Kāds stāstīja anekdotes, kāds kurināja ugunskuru. Apkārtnē sāka izplatīties ceptas cūkgaļas patīkamā smarža. Tad tika attaisītas pirmās pudeles. Ar katru brīdi sarunas kļuva brīvākas un skaļākas, smiekli aizrautīgāki. Sāka skanēt mūzika. Atceros “Čikāgas piecīšu” skaistās balsis. Tad kāds uzlika “Led Zeppelin”, tad mūziku sāka pārmaiņus ieslēgt un izslēgt. Kādam jau kaut kas nepatika. Sākās improvizētas dejas un šašlika ēšana. Atskanēja arī pa kādai Jāņu dziesmai, bet tomēr, salīdzinājumā ar manu bērnību, ļoti maz. Magnetofons tagad izpildīja dziedāšanas funkciju. Pa to laiku varēja piestampāt kuņģi un “pieliet ķiveri”. Norietēja saule, parādījās pirmās zvaigznes un ar katru pusstundu balsis kļuva arvien satrauktākas. Sākotnējo priecīgo un iespējami pieklājīgo valodu nomainīja asāki izteicieni. Pēc brīža jau iedegās pirmie strīdi un drīz vien sāka brīkšu brākšu šalkot krūmi, un satrauktas vīriešu balsis kliedza: “Nāc ārā, jo**mat! Nositīšu kā krupi! P*pele, b*ad!” Meitenes spiedza, zēni skraidīja šurpu turpu.

Beigās laikam noķēra vainīgo, jo sadzirdēju kaut kādas sadursmes skaņas. Cīņai sava leksika, un varēju smīkņādams noklausīties visu padomju armijas “mātes vārdu” repertuāru. Beigās tomēr viss pamazām nomierinājās. Es pa to laiku biju noķēris pāris mazas, plakanas zivteles. Iemetu atpakaļ, jo ko tad ar tādam iesāksi. Virs galvas zaigoja milzīgais Piena ceļš, lidoja krītošās zvaigznes. Pār upi cēlās migla, pretējā pusē dūmoja dziestošais ugunskurs. Laikam tur katrs bija saņēmis pēc nopelniem, jo viss bija kluss. Agrā rītā mani uzmodināja apslāpētas meiteņu balsis. Paskatījos pa telts spraugu. Meitenes gāja peldēties. Jā! Galīgi bešā. Ilgi pēc tam nevarēju aizmigt un gandrīz nogulēju autobusu.

Tomēr, ja man jautātu, kuri Jāņi man patika vislabāk, es atbildētu, ka “tie uz Gaujas”. Tas bija kaut kādā 1986., bet precīzi neatceros. Paņēmu gumijas laivu, telti, paaicināju vienu jauku meiteni un vakarā izbraucām laivā no Cēsīm. Valmieras – Cēsu posmu biju jau divreiz braucis, un tas man likās pārlieku sekls. Arī tagad bija brīdis, kad upes vidū nošņirkstēja smilts un laiva apstājās. Izkāpu. Ūdens līdz potītēm. Vilku laivu kādus pāris metrus, tad iegāzos dziļumā līdz kaklam un pārbijies un slapjš ierausos atpakaļ laivā. Meitene bija jauka. Jauna un skaista. Skatījās uz mani ar cieņu un sajūsmu. Gaišajā laikā pamatīgi ēda odi. Lēnām airēju ar domu – cik tālu tiksim, tur arī būsim. Netālu no krasta ir lielceļš, un vienmēr atradīsim ceļu mājup.

Krastā bija daudz ugunskuru. Runāja pārsvarā latviski, taču dzirdēju arī krievu valodu. Reizēm mūs aplīgoja kā “divi dvēsles zaļā laivā, lī-īgo”. Mēs smējāmies un mēģinājām kaut kā atbildēt. “Nava alus, nava siera lī-īgo”, nu apmēram tā. Man tā dziedāšana īpaši neiet, un sākumā es bubināju līdzi klusām. Tad nu meitenes skaļais mecosoprāns bija pirmā balss, mana kā trešā. Beigās pazaudēju jebkādas kauna jūtas un skaļi piebasoju “Bom bom!” un tamlīdzīgas blēņas. Īpašas izdomas jau tur nevajadzēja. Kas ienāk prātā, to arī dziedi. Ja sanāk galīgi greizi, nekas, tad ir lielie smiekli. Tā sagadījās, ka naktī iebraucām maz apdzīvotā vietā. Bija skaidra mēness nakts, viss zaigoja vienā sudrabā. Klusu šļakstēja airi, meitene bija apklususi un kaut ko saspringti domāja. Izgāztie koki nokarājās no stāvajiem krastiem, lielās siekstas rēgojās no ūdens kā pasaku briesmoņu pirksti. Nebija pat odu, bija nereāls klusums. Likās, visa daba ir pamirusi, tikai mūsu airi cilājas sudrabotajā ūdenī. Ūdens notek no airu galiem čukstošām tērcītēm, un laiva, viegli griezdamās, nevis slīd pa ūdeni, bet gan lido sudrabainā mākonī. “Kādas meitenes tev patīk?” – negaidīti pajautāja mana ceļa biedrene. Uzmanīgi paskatījos viņai acīs un laikam vienīgo reizi dzīvē devu pareizo atbildi: “Tādas kā tu!”     

Ko es nobeigumā gribu pateikt? Nepārspīlēsim padomju aizliegumus. Es saprotu, ka mums gribas pasvītrot savu apspiestību, rusifikāciju, kas neapšaubāmi bija. Bet Jāņi bija tādi svētki, kuriem partija neķērās klāt. Tas nebija izdevīgi, turklāt tie nebija politiski svētki. Kas tad tur, ja divi pliki pa krūmiem? Neviens īpaši neko neaizliedza un nevienu neizsekoja. Neatceros nevienu incidentu, kaut gan biju ļoti nacionāli, disidentiski noskaņots un muti ciet neturēju it nemaz.  Varbūt aizliedza Staļina laikos, nestrīdos, jo tos nepiedzīvoju. Varbūt kādam ir cita pieredze, nestrīdos. Es redzēju laikus, kad uz Jāņiem bija pilnas estrādes, milzīgi ugunskuri, daudz ļaužu, kas priecājās, kā mācēja. Nekādi partorgi ar mauzeriem tur neskraidīja.

Meli mūs nepacels. Pacels taisnība, pateikta acīs. Interesantākais, ka krievi mēģināja svinēt līdzi, kaut gan vienmēr it kā otrajā plānā. Mēs nesapratām, ko viņi vēlas. Jā, un kaut vēl šodien, kad patiešām esam brīvi, mēs svinētu Jāņus tik skaisti kā toreiz, kad bijām vienoti un līksmi. Un vēl – piedodiet citētu patosu: “Cik būs uguņu Jāņos, tik ilgi arī dzīvosim.”


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: