Otrā dienā ielien resnis kungs pie princeses un prasa, vai neesot iekritis kāds gredzens pa logu? Princese atbild, ka esot gan, bet tas maksājot miljoņu rubļu.
folklora
Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par franču filozofa Alēna de Benuā (dz. 1943. g.) mīta un mitoloģijas izpratni.
Šī dziesma ir sastopama 16 variantos, no tiem kā Dieva paslēpšanās vieta ir minēta krūmiņš (arī ceriņš), ko veido šādi augi: vībotne, vērmele, paparde, vītols un vīgrieze. Šie augi atrodas vai nu pagalmā (sētsvidū), vai maltuves pakaļā. Dievs šais augos vai nu stāv, vai arī guļ.
Saimnieku ikdienas darba piederumi Jāņu laikā dievišķā spēka iespaidā pārvēršas. Tas tiek izteikts ar parasti Dievam resp. numinozai pasaulei piederīgiem epitetiem. Jāņa mātes svārki ir no zelta, viņai ir zelta kronis ar sudraba lapām vai vispār zelta rota, kas spīd un viz, zelta kurpes, kaut arī tās atrodas zemnieku mājas pagultē. Saimniekam – Jāņa tēvam – ir zelta josta, zelta gredzens, spīdoša cepure, zelta pīpe.
Daži saka, ka vājināta reliģiozitāte ir vēlama sociālā parādība – tauta kļūstot iecietīgāka un atvērtāka. Taču, ja atceramies amerikāņu “autohtono” filozofijas tradīciju, proti, pragmatismu, kas kāda apgalvojumu patiesumu izvērtē, uzdodot jautājumu “Vai tas strādā?” – tad pragmatiķim uzreiz būtu jāsecina, ka lielais fentanila nāvju skaits un jaunatnes bezcerības līmenis skaidri parāda, ka kaut kas valdošajās patiesībās īsti nestrādā.
Ziemassvētkos ķoniņi devās medīt savā svētā mežā, kur visu gadu nemedī, ne arī ko cērt. Samedītās stirnas, briežus un zaķus viņi nodīrāja, izcepa, salika uz gara galda un apsprauda ar vaska svecēm, lai mielotu savu vecāku, vecvecāku, bērnu un radinieku dvēseles, pēc tam arī paši ēzdami, dzerdami un mūs aicinādami piedalīties. Vēlāk atnesa tukšu alus mucu, uz kuras sita ar divām nūjām. Vīri, sievas un bērni dejoja visu nakti ap galdu.