Pirms pāris gadiem sociālajos tīklos pamanīju kādas slavenas latviešu režisores ierakstu. Viņa savai topošajai dokumentālajai filmai lūdza anonīmi atsaukties sievietes, kuras savā dzīvē ir veikušas abortu. Tas bija laiks, kad diezgan bieži apmeklēju kultūras pasākumus, un šo meiteni ar laptopu un vīna vai alus glāzi biju ievērojusi, jo viņa parasti kafejnīcas un bārus izmantoja darbam. Viņa laikam strādāja reklāmā vai rakstīja publicistiku, īsti nezinu. Kas viņu pamudinājis uz šādu tēmu, varēju tikai minēt, jo idejas jau noteikti rodas konkrētā vidē. Un vienmēr, kad viņu redzēju, sevī klusībā jutu žēlīgas skumjas. Šāds dzīvesveids noteikti ir ļoti nogurdinošs un jaunu meiteni dedzinošs.
Lieldienās Latvijas Televīzija šo filmu demonstrēja, un es to noskatījos.
Šoreiz negribu klusēt.
Kāpēc? Tāpēc, ka toreiz prātā pazibēja doma: varbūt atsaukties un izstāstīt savu “pieredzi” – cēliem mērķiem, tā teikt. Šovakar priecājos, ka man pietika prāta vai slinkuma to nedarīt, jo šis videodarbs negaidīti (lai gan nevarētu teikt, ka pārsteidzoši) atklāja, kādā “apziņas līmenī” mūsu sabiedrība atrodas. 2020. gadā šis darbs (21’) saņēma nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kā gada labākā studentu filma. Tas ieguva arī Grand Prix Rīgas Starptautiskā kinofestivāla īsfilmu programmā Short Riga. Balvas liecina par filmas sabiedrisko nozīmību un laikam taču arī par tās māksliniecisko vērtību. Tas arī liek tai pievērst uzmanību. Balvas pasniegšanas ceremonijā režisore sacīja, ka “filma ir par abortu pieredzi”, un lūdza, lai “latviešu kino [būtu] aizvien vairāk sieviešu stāstu, un šīs balsis kļū[tu] skaļākas un sadzirdamākas”.
Taču, kā vienīgais komentētājs pie LTV video atzīmē, – tā nav filma. Nē, nav.
Videodarbs sastāv no dažiem autorei uzticētiem stāstiem, kurus stand-up monologos lasa vīriešu kārtas aktieri. Noskatoties video, netop skaidrs, ko autore ar iegūto materiālu – šiem personiskajiem stāstiem par aborta pieredzi – ir izdarījusi. Kur ir režija, ja neņem vērā to, ka stāstus, kas viņai uzticēti, lasa vīrieši? Pāris puišu nespēj novaldīt asaras, vai viņiem aizlūst balss, lasot par to, kā meitene, pamodusies pēc operācijas, stāv asins peļķē vai viena pati brauc mājās, jo draugs nav varējis tikt viņai pakaļ, vai ko citu, ko rakstījusi kāda neaizsargāta jauniete, savu izvēļu un apstākļu upuris. Stāsti neko neizsaka, neko nepaskaidro, tie drīzāk ilustrē tēmu. Lai nu būtu. Taču pārsteidz autores ķiķināšana kadrā par kāda aktiera mulsumu, lasot izsniegto tekstu. Pat vairāk – videokompilācijas 14. minūtē režisore kopā ar aktieri paņirdz par kāda stāsta detaļām. Kāpēc? Ne viņiem pašiem, ne skatītājam tas nekļūst skaidrs.
Pēc autores sacītā, viņas mērķis ir laist atklātībā sieviešu stāstus kā tādus, “skaļāk un sadzirdamāk”, šajā gadījumā izmantojot ļoti jūtīgu un delikātu tēmu. Taču šim darbam nav mākslinieciskās vērtības. Filmai nav vēstījuma. Savā būtībā tas ir pētniecisks eksperiments “identitātes politikā”, kurā “dzimumu lomu kūlenī” sieviešu stāstus par abortu iemieso vīrieši. No tā it kā jāsaprot, ka dzimumu lomas ir “sociāli konstruētas”, un tas nevilšus liek atcerēties feministisko saukli par sievietēm kā “dzemdēšanas mašīnām”. Šajā stāstā nabaga sieviete tiek atrauta no karjeras veidošanas un revolucionārām važu saraušanas aktivitātēm, jo viņai ir jārada bērni un jāvāra ēst. Tāpēc viņai vajag izvēles brīvību darīt ar savu ķermeni, ko vien vēlas. Proti, būt brīvai.
Pie filmas apraksta jautāts: “Vai joprojām mums par notiekošo ir vieglāk klusēt vai runāt?” Nav skaidrs, kāda veida sarunu režisore sagaida, jo sāpīgā un bieži smagā izvēle, kuras sekas sievietes pārsvarā apjauš tikai pēc daudziem gadiem, ir milzīga tabu tēma, kura parasti paliek ginekologa kabinetā vai privātā grēksūdzē. Un pieņemu, ka aptaujātās meitenes (spriežot pēc stāstījuma veida un leksikas), atrazdamās apstākļu un laikmeta diktētās kultūras, un apšaubāmas kvalitātes socioloģisko teoriju ietekmē, vēl ir emocionāla šoka un pašapmāna varā.
Kā es to zinu? Tāpēc, ka es varu izstāstīt savu “pieredzi”.
Es veicu abortu. Un to, ko es patiesībā izdarīju, es sapratu tikai pēc desmit gadiem. Vai divpadsmit. Nezinu. Zinu tikai to, ka, lai arī pēc šī notikuma ieguvu prestižu izglītību un pasaulē redzēju un piedzīvoju ļoti daudz, patiesībā es visus šos gadus vientulīgi dzīvoju ellē. Tur es lēni un klusi degu.
Garīgi es vairs neredzēju neko skaistu, neko patiesu un neko tīru. Es kļuvu akla un tukša, jo es sevī nēsāju nāvi. Attiecības ar cilvēkiem nebija piepildītas, jo mana sirds bija aptumšojusies bēdās, kuras es pati neapjēdzu. Mani ilgtermiņa plāni vienmēr izgāzās, jo rītdienas manā apziņā tā īsti vairs nebija, es to neredzēju, tai neticēju. Ja ar kaut ko aizrāvos, tad tā bija vienvirziena destrukcija. Neapzināti es jutos cilvēciski, seksuāli un emocionāli nodota, vīlusies un izdzēsta. Savu neesamību es centos aizpildīt ar izglītošanos, projektiem, daudziem paziņām un īstermiņa attiecībām, ballītēm un citām muļķībām. Es patiesībā biju staigājoša vainas apziņa, kuras dēļ, par spīti visādiem notikumiem, patiesībā neļāvu sev dzīvot. Un pati to nesapratu. Jo man dzīves izjūtas patiesā dimensija bija aizklāta un par daudz ko no pieredzētā mūsu kultūrā vienkārši nerunāja. Un nerunā arī šodien. Patiesi un godīgi nerunā. Arī mēs, abi iesaistītie, neko daudz toreiz nerunājām. Nebija nekas dramatisks, mēs vairs nebijām kopā, un mēs vienkārši neredzējām kopīgu nākotni. Un es par notikušo īpaši pat nedomāju. Bet arī vairs neko nejutu.
Visbiežāk par grūtniecību “veselības mācībās” un “diskusijās” runā medicīniskos terminos, reducējot jautājumu līdz gametu savienošanās procesam, kurā auglis ir tikai šūnu pikucītis, un to likvidēt ir veiklas procedūras jautājums. Dažkārt par abortu šķietami runā ētiskā kontekstā, parasti piesaucot reklāmas saukli “My body, my choice”.[1] Bet mākslīgais aborts nav tikai medicīniska operācija, tāpat kā mēs neesam tikai ķermeņi. Aborts ir manipulācija ar cilvēku dzīvēm un fundamentāliem garīgiem likumiem, kurus neviens nav atcēlis un nekad nespēs atcelt. Mēs dzīvojam kultūrā, kas tiecas mūsu miesu un cilvēcisko būtību reducēt līdz bioloģiski un racionāli kontrolējamam ķermenim sociāli ekonomiskā realitātē. Aborta tēmas kontekstā šāda ķermeņa brīvību mēra brīvībā ar to manipulēt un to vadīt – pakļaut savām iegribām. Šādā materiālistiskā kultūrā arī sievietes un vīrieša intīmās attiecības, kuras parasti dzīvā pieredzē caurstrāvo mīlestības un pieķeršanās jūtas, tiek apspriestas tikai fiziskās tuvības jēdzienos saskaņā ar bioķīmiskiem procesiem. 20. gadsimta seksuālā revolūcija, kuras ideoloģiskās un praktiskās sekas izdzīvojam šodien, principā nozīmēja atbrīvošanos no seksuālo attiecību “blakusefekta” – bērna un iespēju neierobežoti ļauties baudai, vēlams “brīvajās” attiecībās.
Par šo tēmu nemēdz runāt garīgās pasaules kontekstā, kurā darbojas spēcīgāki likumi par tiem, kuri pastāv fiziskajā pasaulē. Šie likumi nosaka mūsu dzīvi uz visu mūžu un bieži neatgriezeniski. Teju ikviens cilvēks atzīs, ka viņu ar vecākiem saista kāda īpaša saite, kaut kas unikāls un neaizstājams. Teju ikviens atzīs, ka pirmā mīlestība un pirmā intīmā pieredze ir bijis kaut kas īpašs vai vismaz neaizmirstams. Vai traumatisks. Teju ikviens, kurš ir piedzīvojis nodevību attiecībās, atzīs, ka tas ļoti sāpēja un kaut ko dziļi izmainīja attiecībās vispār. Mēs nevēlamies kopīgus bērnus ar cilvēku, kuru patiesi nemīlam. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu attiecības balstās ne tikai brīvā izvēlē, savstarpējās līgumattiecībās vai pieradumā, bet spēcīgās garīgās saitēs, kuras veidojas satuvināšanās un tuvības procesā, kas ir atdošanās otram. Šis process nav tikai bioloģiski nosacīts. Tas ir garīgu likumsakarību piepildījums, kurā abu cilvēku dvēseliskā un garīgā būtība caurvij viena otru.
Vai jūs varat pateikt, kur ir jūsu kā personas robeža, kad esat kopā ar cilvēku, kuru patiesi mīlat? Vai māte var pateikt, kur ir viņas robeža ar tikko dzimušu bērnu? Mēdz uzskatīt, ka partneru seksuālās savienošanās rezultātā viņi nodod viens otram informāciju par visu savas dzimtas garīgo mantojumu un, likumsakarīgi, visiem saviem iepriekšējiem partneriem, ja tādi ir bijuši. Varbūt tāpēc augsti attīstītās kultūrās iniciācijas kārtas un ģimenes veidošana parasti ir diezgan stingri reglamentētas, un tam ne vienmēr ir sakars ar sievietes apspiešanu vai dzimumu “stereotipiem”. Turpretī mūsu kultūrā ģimenes veidošana nu jau ir reducēta līdz kopīgai veļas mazgāšanai vai īres dzīvoklim jeb “dzīvošanai kopā”, un par seksualitāti un attiecībām māca Cosmopolitan, caurkritušas aktrises vai feminisma rokasgrāmatas.
Lai arī ar to neaizrāvos, man nācās aiziet “līdz galam” un visu iemācīties pašai, lai beigu beigās saprastu un ieraudzītu to, kas valdīja manā dzīvē. Tā bija nāve. Ne fiziska, bet dziļa garīga nāve, līdz es apjautu, ka nekas – ne attiecības, ne atzinība, ne nauda, ne iedomāta vara, ne arī saldākās miesas vai gara baudas, nekas šajā pasaulē man nepalīdzēs aizbēgt no patiesības un sevis, līdz pilnīgi padevos un lūdzu Dievu. Lūdzu no visas sirds, ar sāļām asarām, uz ceļiem, bezcerībā un riebumā pret sevi, sitot grīdu un ēdot zemi, līdz bezspēkā pamiru. Un beidzot ieraudzīju patiesību. Es lūdzu Dievam piedošanu, jo es biju grēkojusi ne tikai pret sevi un savu ķermeni. Es biju grēkojusi pret mūžīgajiem likumiem, pret Dievu, kas man bija dāvājis dzīvību, – pret visu, kas ir svēts.
Es atradu Kristus Baznīcu un tagad zinu: tikai tā glabā universālo dzīves gudrību pilnībā – desmit baušļos un Kristus mīlestības upurī, kurš par mani atdeva dzīvību. Zinātnei par to nav, ko teikt, nelietīgai pseidopolitikai un sociālantropoloģijas teorijām arī ne. Ir lietas, kuras nevar pierādīt nekā citādi, kā tikai ar savu dzīvi, jo ir lietas, ar kurām nedrīkst eksperimentēt tāpēc, ka tās ir neatgriezeniskas. Dziļi sirdī mēs visi to zinām.
Līdz tam nekad ne ar vienu to neapspriedu, jo pasaulē cilvēkiem par to nav, ko teikt. Mēs vairs neprotam runāt par patiesi svarīgo. Šī kultūra no mūsu dzīvēm izdzēš svētumu. Tā izdzēš mīlestību un upurēšanos, piedošanu un patiesu skaistumu, tā nemanāmi aizmirst sirds un dvēseles gudrību un patiesu Dieva atziņu, aizstājot to ar garīgiem surogātiem un sekliem meliem. Tieši to arī pierāda režisores sprauslāšana.
Arī šodien par to vairs negribu neko teikt, visu esmu pasacījusi Dievam un zinu, ka visu mūžu Viņam lūgšu piedošanu. Par ko? Par to, ka es noslepkavoju savu bērnu.
Dzīvība nav jūsu izvēle, meitenes. Tā nav rotaļlieta, kas jums ir iedota nepateicīgos apstākļos starp darbu, neskaidrām attiecībām, tukšām ballītēm un izfantazētiem nākotnes plāniem, kuri visticamāk nepiepildīsies. Un tā nav tēma, par ko runāt lētā feministu teātrī. Dzīvība ir brīnums un Dieva dāvana, kuru pierāda jūsu pašu eksistence. Pajautājiet savām mammām. Aborts nav pieredze – tā ir slepkavība, kuru paveic trulā un traģiskā pašapmānā. Aborts ir miljardu bizness par jūsu dvēseles cenu.
Par to mums vajadzētu parunāt, jā.
[1] “Mans ķermenis, mana izvēle” (angļu val.).