https://open.spotify.com/show/0y6F3yLykPOGxoiEYCJMgO
Nāc, tu saldā nāves stunda, kad mans gars medu vāks pat no lauvas rīkles. – Apmēram ar šādu tekstu sākas J. S. Baha kantāte Komm, du süße Todesstunde (BWV 161)[1]. Mākslinieciskais skaistums tajā, protams, ir neaprakstāms, taču ir vērts padomāt arī par šeit izmantoto, iespējams, dīvaino tekstu par “saldo nāvi” un “medu no lauvas rīkles”. – Ko gan tas varētu nozīmēt? Iedziļinoties izrādās, ka kantātes teksts ir atsauce uz Bībeli – Vecās Derības stāstu par Simsonu. Ar šī stāsta palīdzību Bahs izdzied vienu no savām daudzajām nāves šūpuļdziesmām, kuru iecerējis par “saldu mierinājumu” ticīgā pēdējam ceļam.
Kas ir Simsons, un par ko ir viņa stāsts? No visiem Bībeles varoņiem Simsons nav gluži tas pievilcīgākais. Jau kopš savas dzīves sākuma viņš ir atšķirīgs no apkārtējiem, bet viņa personība savā ziņā ir noslēpumā tīta. Būdams no Dieva izlūgts, Simsons ir novēlēts tam Kungam kā nazīrietis, kuram jāseko īpašiem šķīstības un svētuma likumiem, tomēr gaidītās dievbijības vietā viņā ieraugām drīzāk patvaļīgu un untumainu resgali. Simsonam gan piemīt neparastas spējas (kas, izrādās, ir saistītas ar viņa negrieztajiem matiem), tomēr visbiežāk viņš tās izmanto, klejodams apkārt un plosīdamies pie kaimiņu tautas – filistiešiem, kas tolaik grib valdīt Israēlā.
Tā vien šķiet, ka Simsons prot risināt visu tikai ar ārēju muskuļu spēku, par viņa iekšējo dzīvi mēs praktiski neko nedzirdam. Viņš atgādina leģendāru un spēcīgu traģisko varoni, kurš sava atšķirīguma dēļ ir palicis nesaprasts un vientuļš. Ļoti iespējams, ka tieši tāpēc – pretēji dievbijīgu ebreju paradumam – viņš blandās apkārt pie pagānu kaimiņiem un lakstojas ap viņu skaistulēm. Un saviem vecākiem par sarūgtinājumu beigu beigās viņš arī iemīlas filistietē un taisās viņu precēt.
Dodoties kārtot laulību lietas uz filistiešu pilsētu Timnu, Simsonu ceļā pēkšņi pārsteidz jauns lauva, kurš rēkdams izlec priekšā un uzbrūk, taču Dieva dotā spēkā Simsons spēj lauvu uzveikt un saplēš to kā tādu kazlēnu (Soģu gr. 14:6). To paveicis, viņš dodas tālāk pie līgavas. Nākamajā gadā, iedams pa to pašu ceļu, viņš dodas paskatīties uz lauvas maitu un negaidīti tajā atrod bišu spietu un medu.
Te mēs ievērojam diezgan pārsteidzošu lirisku atkāpi – Simsons ir priecīgs par atradumu. Par bitēm neraizēdamies, viņš savāc medu saujā un, kā tāds puišelis, iet, priecājās, to laiza un nes arī saviem vecākiem. Aiz viņa raupjās ārienes mēs pilnīgi negaidīti ieraugām bērnišķīgu dvēseli, kura savdabīgi kontrastē ar viņa milzīgo, masīvo augumu un brutālo plosīšanos.
Citi šajā liriskajā atkāpē Simsonā ierauga pat mākslinieku. Medus atrašanas brīdis viņu padara tik radošu, ka turpmāk itin viss, ko viņš saka un dara, iegūst gandrīz poētisku un episku raksturu. Un patiešām, Simsons šajā momentā apstājas un sāk apbrīnot paša spēka aizsākto neparasto skaistumu – fenomenu, kur nogalinātās lauvas karkasā (melnos, saules izkaltētos kaulos) dūc bites un plūst medus.[2]
Jādomā, ka Simsons tur saskata ne tikai paradoksālu skaistumu, bet arī dziļi simbolisku jēgu. Tas ir atklāsmes brīdis – sniedzoties iekšā skeletā pēc saldā medus, viņš brīnās par šo īpatnējo kompozīciju. Kā tas nāk, ka no šāda atbaidoša nāves veidola izplūst salds dzīvības eliksīrs?
Vēlāk Simsons ar šo neparasto vērojumu dalās savās kāzās. Simsons grib saderēt, ka trīsdesmit filistiešu pavadoņi nespēs uzminēt viņa mīklu: No ēdāja iznāca ēdiens un no stiprā iznāca saldums. Kas tas ir? Vai filistieši uzmin mīklu un uzvar derībās, vai arī ne – atrisinājumu varam lasīt Soģu grāmatā (13–16).
Bet atgriezīsimies pie atsauces uz medu, kas ar pārsteidzošu pašsaprotamību izmantota J. S. Baha kantātes libretā. Tas ir neparastais vēstījums, ka pat no nāves rīkles mirējam ir iespējams ievākt saldu medu… Kā tas var būt? Vai nāve nav nežēlīgs rijējs, kurš nesola nekādu medu? Vai “lauva” Bībelē nav simboliski apzīmēta kā apkārt klaiņojošais velns, kurš tikai rēc un meklē, ko varētu aprīt? (1. Pēt. 5:8) Un tomēr kantāte paļāvīgi lūdz: Nāc, tu saldā nāves stunda, kad mans gars medu vāks pat no lauvas rīkles.
Ko šis teksts pūlas teikt? No pārējā kantātes teksta kļūst skaidrs, ka zīmīgais paradokss te intertekstuāli saistīts ar kristīgā kanona centrālajiem Kristus krusta nāves un augšāmcelšanās notikumiem. Pirmajā brīdī varētu jautāt: kā gan šo samērā triviālo Simsona stāstu varētu saistīt ar Jauno derību? Tomēr, pazīstot kristīgās interpretācijas vēsturi, mums nav jābrīnās par ciešajām saiknēm, kas savij kopā pat visattālākās Bībeles grāmatas. Baznīcas teoloģija arvien ir uzticējusies šīm dziļajām, simboliskajām sakarībām, tipoloģijām un pravietojuma vārdiem, kas apliecina providences īstenoto plānu cauri laikiem.
Tāpēc arī kantātes tekstā ir brīvi ņemti senie Simsona piedzīvojumi kā priekšvēstījums pašai lielākajai Bībeles mīklai – Kristus dzīvei un nāvei, kas ir pravietota un gatavota jau kopš vissenākajiem laikiem. Saspēlē ar seno tekstu ikviens kantātes klausītājs ir mudināts domāt gan par Kristus krusta nāvi, gan arī par savu atvadīšanos no šīs pasaules. – Vai es zinu glābiņu no lauvas rīkles? – Kā ir ar manu dvēseli? – Vai tā pazīst ticības medus saldumu?
Citiem vārdiem sakot, šī atsauce uz medu mēģina vēstīt, ka laimīgs ir cilvēks, kurš šo dievišķo mīklu ir uzminējis un kura gars ir saņēmis saldo garīgo barību. Kantātes teksta turpinājums nepārprotami norāda uz Jēzu, kura krusta nāve ir kļuvusi par lielo pagrieziena punktu. Taču vienlaikus mēs arī zinām, cik grūti klājas ar mīklas atminēšanu. Tās atminējums nav acīmredzams. Atbilde ir apslēpta zem Lielās Piektdienas tumšajiem un šausmīgajiem notikumiem. Rijēja nāve tur apliecina savu neatvairāmo spēku, kurā ir grūti atrast jebkādu saldumu un mierinājumu.
Rietumu māksla mūsu acu priekšā ir likusi neskaitāmus Sāpju Vīra vizuālos attēlojumus. – Caururbtās rokas un kājas. Saskrambāto un apspļaudīto seju. Brūcēm klāto ķermeni. Ērkšķu kroņa sadurstīto galvu. Ar romiešu spīdzināšanas rīkiem kapāto un asiņojošo ādu. Šī aina, raugoties ar neapbruņotu aci un cilvēcisku sapratni, ir patiesi atbaidoša un neaptverama. Jēzus ciešanu intensitāte ir neizturama. Katra nāve jau ir baisa, tā nesaudzē nevienu un nežēlīgi aprij, – bet krusta nāve ir pats brutālākais veids, kā mirt.
Krustā sišana bija publiska šausmu parāde. Spīdzināto noveda līdz galējai fizisko un mentālo spēju robežai, liekot piedzīvot pilnīgu bezpalīdzību un spēku izsīkumu. Jēzus nāves gadījumā vēl bija runa par viņa apzinātu vietniecisko upuri, kas ietvēra sevī rūpes par citiem, aizlūdzot un piedodot saviem pāri darītājiem. Saskaņā ar evaņģēlijiem – krusts bija visvientuļākā vieta virs zemes, kur no Jēzus novērsās ne tikai viņa tautieši, bet pat vistuvākie mācekļi, un pie krusta viņš apliecināja, ka pats Debesu Tēvs tai brīdī viņu ir atstājis.
Lauvas rīkli šeit saprotam labi. Bet kā ir ar medu? Tas jau ir grūtāk. To vērojam arī pirmajos mācekļos, kuru sirdis šajos notikumos bija satriektas un sarūgtinātas. “Rijējs bija aprijis” viņu skolotāju. Salduma un mierinājuma tur nebija nekāda. – Iekams atausa spožais Lieldienu rīts, kas atklāja krustu jaunā gaismā. Šis rīts nesa dzīvības uzvaru pār nāvi. Sekoja sastapšanās ar Augšāmcelto, kad pats Kungs no Rakstiem viņiem pierādīja – ka visam tā bija jānotiek un krustam bija jākļūst par glābšanas upuri. Tajā brīdī mācekļi saprata: Viņš taču bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti (Jes. 53:5).
Tagad šī mīkla vairs nebija tik tumša. Pēkšņi krusts vairs nebija vien baisais spīdzināšanas rīks, ko vērot nozīmēja sava veida mazohismu un pašmocību. Kopš Kristus augšāmcelšanās krusta simboliskā jēga tika pārvērsta uz visiem laikiem. Tagad krusts kļuva par cerības, glābšanas un pat dzīvības iemiesotāju, kur Viņa upura dēļ – nāve vairs nešausmināja, lāsts vairs nepazudināja un no šī krusta caur Dieva vārdiem un sakramentiem plūda piedošanas saldā svētība.
Nāc, tu saldā nāves stunda, kad mans gars medu vāks pat no lauvas rīkles. Brīnišķīgā Baha kantāte vēlas ikvienam sniegt šādu svētības un mierinājuma “medu”. Kantātes ietvaros mīkla jau ir atminēta. Tajā kristietis ar jaunām – ticības un gara acīm – skatās uz nāves tumšo varu. Tā ir brīnišķīga mistērija, kur visnegaidītākajā vietā tiek atrastas vislabākās dāvanas. Un tagad ikviens ticīgais – līdzīgi Simsonam – atgriežoties var atrast šo garšīgo medu, jo rijējs jau ir uzveikts un pāri palicis tikai saldums.
Priecīgas Lieldienas!
[1] https://www.youtube.com/watch?v=qHKhcljqw9Q
[2] Skat. David Grossman, Lion’s Honey: The Myth of Samson, tulk. Stuart Schoffman, Edinburgh, New York: Canongate, 2005.