Laiva

Tas, ka es esmu dzīvs, nozīmē vienu interesantu lietu – visi mani senči kopš pašas dzīvības izcelšanās ir uzvarējuši dabīgās atlases cīņā. Pilnīgi visi ir nodzīvojuši vismaz tik ilgi, lai atstātu pēcnācējus. Tas noteikti nebija vienkārši, bet mani senči to varēja. Esmu viņiem par to pateicīgs.

Pirmais, ko atceros, ir šausmas. Es sēžu uz mātes elkoņa un brēcu viņai ausī, cik jaudas. Mēs stāvam pārplūdušas upes krastā. Otru krastu nevar redzēt – līdz pašam apvārsnim plešas ūdens klājs. Tur, kur ir kaimiņu mājas, redzamas atsevišķas saliņas. Kūts un pirtiņa stāv ūdenī. Es kliedzu, jo man ir lielas bailes no laivas, kurā mēs grasāmies kāpt. Laivā ir ūdens, un es saprotu, ka laiva tūlīt nogrims. Es gribu pievērst vecāku uzmanību šim apstāklim, bet neprotu ietērpt savu domu sakarīgos vārdos, tāpēc vienkārši iedarbinu trauksmes sirēnu. Māte mani mierina, bet tēvs cenšas iedarbināt laivas motoru. Mēs iekāpjam laivā, un es turpinu brēkt. Tēvs nervozi rausta laivas motora starteri. Aptin pakulu auklu ap metāla bunduli, tad spēcīgi to rauj. Motors atbild vien ar pāris neizteiksmīgiem pukšķiem. Tēvs izmisumā sāk runāt svešvalodā. Māte aizrāda, ka bērns klausās. Bērns – tas esmu es, bet man ir vienalga, jo visi spēki ir galā. Es sāku samierināties ar likteni. Bailes pamazām izgaist, un reizē ar tām apraujas arī mans atmiņu pavediens. Tas notika 1958. gada pavasarī Barkavas ozolājos pie Lisiņas upes. Man bija 2 gadi un 2 mēneši.

Barkavas ozolāji

Bija pagājuši tikai 14 gadi kopš kara beigām un tikai 6 gadi kopš Staļina nāves. Karš vēl bija cilvēku acīs un domās. Nežēlība likās tik vienkārša un pašsaprotama. Par karu runāja pie galdiem, bērni spēlēja karu un karu es redzēju sapnī. Sapnī man bija lielas bailes no vāciešiem. Nezinu, kamdēļ. Nebiju viņus redzējis un zināju par viņiem tikai no epizodiskiem vecāku stāstiem. Viņu vizuālos tēlus biju redzējis grāmatās, un tie mani biedēja sapņos.

Mans tēvs bija mežsargs. Viņš bija labs mežsargs. Cilvēki atzinīgi izteicās par viņu. Viņš mīlēja mežu. Kad mēs dzīvojām Lisiņas krastā, viņam bija apgaita šajā rajonā, precīzi gan neatceros, kur. Katrā ziņā kaut kur Barkavas ozolāju tuvumā, jo pēc daudziem gadiem tur atradu viņa zīmēto kvartāla numura plāksnīti. Barkavas ozolāji ir ozoliem bagāts lapu koku mežs netālu no Lisiņas ietekas Lubānā. Tas bija mans pirmais bērnības mežs. Bērnībā man patika vientulība. Es labi jutos dabā. Māte iemācīja man pazīt labākās ēdamās sēnes. No četriem gadiem man atļāva iet sēnēs vienam. “Viņš apmaldīsies”, teica vecā auklīte. “Citi apmaldīsies, bet viņš ne”, atbildēja māte. Man patika, ka viņa mani izcēla kā mazo varoni. Tas ļoti mani mobilizēja. Es sapratu, ka, lai vai kas, nedrīkstu viņu pievilt. Pieliekusies viņa man vēl klusi piekodināja: “Turies pie upes krasta. Visu laiku skaties, kur ir upe. Ne uz mirkli neizlaid no acīm upi!” Es jau arī pats sapratu, ka tas ir vienīgais, kas mani droši atvedīs mājās.

Atceros, kā slaucene vilkās pa zāli, kad es kā liels cilvēks, paņēmis nazi, devos viens pats tālu mežā. Gar Lisiņas krastu bija trīs sēņu vietas. Pirmā bija izcirtums, kur auga bērzlapes, rudens sēnes un dažreiz arī pa kādai baravikai. Tad nāca tumša leja, pilna ar apsēm. Tur parasti varēja salasīt apšu bekas. Parasti ar to arī pietika, bet tad reiz iedomājos, ka varētu paiet vēl tālāk. Izgāju liela grāvja malā. Grāvī daudz ūdens. Tagad es to pārvaru bez grūtībām, bet toreiz tas likās visai nopietns šķērslis. Pagāju gar grāvja malu un ieraudzīju ozolu, nogāzušos pāri grāvim. Tas derētu. Uzkāpu uz resnā stumbra un mēģināju iet pāri, bet drīz sapratu, ka bailes ir pārāk spēcīgas. Apsēdos jāteniski un, paceldamies uz rokām, pamazām rāpos pāri. Viss jau būtu lieliski, bet pašā vidū bija liels zars, kuru jāteniski nu nekādi neapiet. Nācās vien celties uz trīcošajām kājelēm un, piekļaujoties zaram kā mammītei, lēnām pārrāpties otrā pusē. Stāvokli vēl pasliktināja lielā slaucene, kura visu laiku pinās pa kājām. Bet es pietiekami stingri turējos pie zara, tāpēc nekas slikts nenotika. Grāvja otrajā pusē aiz kazeņu krūmu rindas sākās pats ozolājs. Toreiz zemsega bija krietni plānāka nekā tagad, un pārsvarā to veidoja skrajas jāņuzāles. Reti augošie staltie koki izskatījās ļoti majestātiski un atgādināja pasaku mežu. Visskaistākā vieta bija apmēram birzs vidū. Tur upes krasts pacēlās, veidojot augstu pauguru. Sausā zeme, reti apaugusi ar jāņuzālēm, vecie sakritušie zaru prauli un milzīgo koku burvīgā šalkšana radīja svētsvinīgu noskaņu. Es bieži tur atpūtos, sēdēdams uz kāda nokrituša koka. Kādreiz uznāca lietus, bet es nebaidījos samirkt. Tur bija arī reti laba baraviku vieta. Ja bija īstais laiks, tad piegriezt pilnu slauceni bija tīrais nieks. Daudz grūtāk bija aizvilkt to uz mājām. Pa ceļam vismaz trešdaļa izbira lielajā zālē, bet tāpat jau pietika.

Šodien, skatoties uz četrgadīgajiem zīdaiņiem, man grūti noticēt, ka man toreiz bija tikpat gadu. Bet jā! Četri. Piecos gados man jau vajadzēja izvest govi no kūts, iedzīt ar cirvi koka mietu sausajā vasaras zemē un uzlikt uz tā ķēdes riņķi. Un es to varēju. Gadījās, protams, ka govs ieraudzīja lopbarības bietes un vienkārši aizvilka mani uz turieni kā lelli. Bet es neatlaidos, dauzīju ķēdi viļņiem, lai tā sistu govij pa ragiem un neļautu ēst, vilku, vilku un beidzot govs padevās. Neteiksim, ka tas nebija arī bīstami. Kādu dienu govi veda piesiet vecākā māsa, kurai toreiz bija astoņi gadi. Kad viņa atgriezās, es ieraudzīju viņu stāvam mājas vārtiņos ar asiņainu galvu. Viņa bija vēzējusi cirvi un izlaidusi to no rokām. Tik mazam bērnam cirvis bija ļoti smags, un tas bija trāpījis ar asmeni pa pieri. Skats bija mežonīgs. Es histēriski skraidīju un balsī kliedzu, nezinādams, kā citādi lai māsai palīdzu. Es ļoti mīlēju māsu, tāpēc pilnīgi zaudēju sajēgu. Labi, ka māsa bija paspējusi daudz maz izvairīties un cirvja asmens bija tikai noslīdējis gar pieri. Bet asiņu bija tiešām daudz. Neatceros, kas notika tālāk, bet atceros, ka vakarā māte, atnākusi no darba, mazgāja māsas galvu mutes bļodā. Viss ūdens bija sarkans.

Tagad tas liekas diezgan nereāli, bet toreiz tā bija norma. Jau no mazām dienām laukos lika strādāt. Tik, cik varēji, un vēl drusku. Orientēja uz tuvāko attīstības zonu. Četrpadsmit gados es jau varēju ar trejzaru dakšām uzcelt uz siena vezuma pusgabanu siena vienā paņēmienā. Bija pat sava tehnika – iedur, atspied kātu zemē, uzrauj virs galvas un tad met augšā. Varēju darīt visus lauku darbus – vagot, ecēt, ja vajadzēja, arī izslaukt govi. Vienīgi lemeša arklu gan vēl nevarēju novaldīt. Katram laikam savs.

Reizēm iedomājos, kas būtu noticis, ja es toreiz mežā būtu sastapis kādu nopietnu zvēru? Domāju, ka vilkam būtu labas vakariņas. Kaut gan vilku toreiz nebija daudz un mans tēvs zināja par visiem, kur katrs atrodas. Zvēru vispār bija daudz mazāk nekā tagad. Nomedīt mežacūku bija liela veiksme. Atceros, kā skatījos tēva grāmatā tabulu, kurā spilgtākais cipars bija lūšu skaits Latvijā. Trīs gabali pa visu Latviju. Tāpēc arī īpaši negadījās sastapt dzīvniekus. Vienreiz gan sastapu alni. Alnis ēda jaunos apšu dzinumus un mani pilnīgi ignorēja. Es prātīgi apmetu līkumu un devos tālāk savās gaitās. Lielajam mežam pa vidu stiepās garš taisns ceļš, kurš kalpoja malkas izvešanai. Cilvēki to sauca par Vidusceļu. Atceros to pašā sākumā kā vienkāršu ratu ceļu starp diviem grāvjiem, rudenī un pavasarī praktiski neizbraucamu. Zirga rati toreiz mežā bija pamata tehnika. Cik bērītis izvilka, tik malkas arī bija. Tēvam kā mežsargam bija dienesta zirgs. Bet arī pašam vajadzēja taksēt, griezt, sagarināt un vēl arī sakraut. Strādniekiem mežā bija ļoti mazas algas, neviens vienkārši negāja uz turieni strādāt. Bet priekšniecību tas neinteresēja, plānu redzi – tātad jābūt! Kā tēvs tika galā, zina tikai viņš pats. Vakaros viņš bija nāvīgi noguris un, smagi elsodams, pārsēja savas tumši zilās, venozās kājas ar trofiskajām čūlām.

Bet atgriezīsimies pie Vidusceļa. Apmēram 1961. gadā to padarīja par mašīnu ceļu, saberot kaudzēm granti un izlīdzinot. Pa vidu grantij bija daudz celtniecības atkritumu un ķieģeļu šķembu. Šo šķembu dēļ es to nosaucu par “Dzelteno ķieģeļu ceļu”. Tas ir no kādas bērnu pasakas. Man bieži bija jāiet pa šo ceļu. Tas ir vairākus kilometrus garš, un vienīgā izklaide, ejot tik garu ceļu, bija sapņošana. Nereti gadījās arī parunāt pašam ar sevi, bet tad nu gan uzmanījos, ka tik kāds mani neizdzird vai neierauga.

Neatceros, kā iemācījos lasīt. Man stāstīja, ka māsa esot gatavojusies skolai un mācījusies lasīt, bet es visu ātri esot aptvēris pats. Tas laikam būs mātes nopelns. Viņa vienmēr mani uzlielīja, un es centos, cik nu spēju. Karību krīzes laikā 1962. gadā, tātad sešu gadu vecumā, es jau brīvi lasīju laikrakstu. Pie galda sēdēja tēvs ar kompāniju un jutās lepns ar gudro dēlu. Es izklāju avīzi uz grīdas un lasīju visiem priekšā. Nez ko daudz jau tie dzērāji neklausījās, tur katram bija sava gudrība. Bet mana godkāre bija apmierināta.

Tolaik pa mājām staigāja mācītājs un mēģināja virzīt jauno paaudzi uz Dieva gaismu.[1] Tā kā mana māte bija ticīga un gāja uz baznīcu, mācītājs nāca arī pie mums. Māsa, kurai bija jau deviņi gadi, vienkārši atteicās no kristīgās mācības. Pateica, ka Dieva nav un “ejiet bekot”. Es turpretī nebiju tik spītīgs un mēģināju no katras situācijas kaut kā iziet bez konflikta. Es taču biju mazākais, un kam gan es ko varēju pateikt pretī? Katrs man varēja vienkārši iekraut pa ausi. Vienmēr bija jāatrod vidusceļš. Tā nu es nevarēju vienkārši pateikt “nē”. Man bija jārunā ar mācītāju. Mācītājs mani paaicināja un atgādināja, ka viņš man esot iedevis katķismu un nu gribētu dzirdēt atbildes. Viss jau būtu labi, bet katķismu nebiju pat rokā paņēmis. Atbilžu vietā varēja dzirdēt, kā mušas sīc uz loga. Tad mācītājs sāka jautāt – varbūt tu lasīt neproti? Nē, nu, tādu zaimošanu nebiju no viņa gaidījis! Tūlīt pat paņēmu katķismu un sāku sparīgi lasīt lappusi pēc lappuses. “Tāds nepazudīs”, mācītājs īsi rezumēja un atlaida mani.

Pāris reizes māte paņēma mani līdz uz baznīcu. Atceros, kā skaistā, saulainā rītā mēs gājām pāri rasotajai pļavai uz Barkavu. Es nesu rokās mazas pelēkas sandalītes. Vienkāršas, kādas bieži var redzēt bērniem to laiku filmās. Toties no īstas ādas. Tās nedrīkstēja mērcēt, jo izkalstot palika cietas kā krams. Uzvilku tikai pie pašas baznīcas. Baznīca man patika. Altāris spoži spīdēja lielo sveču gaismās. Varbūt man tikai likās, ka tam ir arī kāda cita, īpaša gaisma. Man patika dievkalpojuma svinīgums, teatrālums, es nesaskatīju neko sliktu kristīgajā mācībā. Bet nu man bija jāsūdz grēki. Un šo bikts noslēpumu es tagad varu atklāt: “Es nozagu tēvam papirosus un pīpēju zem gultas. Es ielīdu kaimiņu dārzā un ēdu svešus ķiršus.” Tie bija galvenie, citus neatceros. Mācītājs uzlika man “piecus tēvs mūsu un trīs marijas”. Atstrādāju godīgi, kas netieši apliecina, ka ticība manī tomēr bija.

Pavasaros Lubāna ezers pārplūda un viss mežs bija vienā ūdenī. Virs ūdens bija tikai augstākās vietas. Tāpēc visus pagrabus būvēja virs zemes, vienkārši apmetot tos ar zemi un velēnām. Zivis izklīda nārstot pa milzīgu platību, un, ūdenim atkāpjoties, zivju mazuļi atgriezās Lubānā. Tāpēc zivju netrūka. Tās palika arī meža grāvjos. Atceros, kā vienreiz tēvs aizveda mūs uz mežu, kur grāvī peldēja diezgan cienījami līdacēni. Mēģinājām ar venteri kaut ko noķert. Bet neveicās. Ūdens bija ļoti auksts, un mēs atteicāmies līst grāvī dzenāt zivis. Ar venteri grāvi nevarēja nosprostot, un visas zivis gāja garām. Viss beidzās ar lielu izsmiešanos, un mēs secinājām, ka zvejnieks no tēva gan nekāds nav sanācis.

Toties mednieks viņš bija ļoti labs. Viņš bieži ņēma mani līdzi medībās, un es ne reizi neredzēju, ka viņš aizšautu garām. Katrs šāviens trāpīja mērķī. Medību taktika bija vienkārša. Mums līdzi bija medību suns, kurš, tikko iegājis mežā, tūlīt sāka meklēt pēdas un dzīt zvērus. Tēvs brīdi paklausījās, tad ātri izgāja uz kvartāla stigas un nometās uz ceļgala ar pielādētu bisi. Nebija ilgi jāgaida, līdz zvērs parādījās uz stigas. Kas nu tas kuru reizi bija – stirna, zaķis vai lapsa, visiem bija pēdējā stundiņa klāt. Raksturīgi, ka dzīvnieki, izgājuši uz stigas, uz brīdi apstājās, un tieši šajā mirklī arī atskanēja liktenīgais šāviens. Skaidrs, ka tās bija tīrākās malu medības. Bet neko īpaši toreiz nevienam nevajadzēja, jo meži jau bija kopēji un neviens neskrēja ziņot, pat ja ko redzēja vai nojauta. Toties mājās bija gaļa.

Pavasaros medījām slokas. Man patika spirgtā daba pavasara vakaros, tas īpašais skanīgais klusums, kurā katru skaņu varēja dzirdēt kilometriem tālu. Rūpe man bija tikai viena – paspēt aizlikt ausis, pirms tēvs izšaus. Tēvam bija 16. kalibra Iževskas bise bez gaiļiem. No kādiem gadiem desmit iedeva pa reizei izšaut arī man. Varbūt no manis arī būtu iznācis mednieks, bet es sāku skatīties mirstošajām stirnām acīs. Un viss. Par mednieku ir jāpiedzimst.

Atceros, cik smagi tēvs pārdzīvoja kolektīvās medības ar rajona priekšniecību. Gan partijnieki tur bija, gan miliči. Tēvs neko pretī nerunāja, bet, kad viņi aizbrauca, smagi piedzērās un nikni stāstīja mums, kā viņš katru no viņiem “nolaistu no kājas”. Tēvs ienīda padomju varu un krievus. Naids bija smags un dziļš. Nāvīgs naids. Varbūt par pamatu tam bija kādi personīgie piedzīvojumi kara laikā, nezinu. Bet medībās viņš bija spiests glaimot, izlikties un, kā viņš pats izteicās, “slepus taustīt plinti”. No tā laika atceros arī: “Šī ir “Amerikas balss” no Vašingtonas. Raidām latviešu valodā ik dienas…” Tēvs klausījās “Amerikas balsi” gandrīz katru vakaru. Pēc ziņām viņš tā kā atplauka. “Amerikas balss” deva viņam cerību. Es arī labprāt klausījos līdzi. Vienkārši aiz ziņkāres.

1960. gadu vidū Lisiņu izbagarēja. Iztaisnoja, sacēla krastos mālu kalnus. Aizbraucis uz turieni pēc ilgas prombūtnes 1970. gadu sākumā, biju dziļi satriekts par redzēto. Vienkārši rokas sažņaudzās naidā. Visa mana paradīze bija izpostīta. Izpostīta pilnīgi un bez cerībām uz atjaunošanu. Jā, plūdu vairāk nav. Bet nav arī dabas. Taisns grāvis nes tukšos, tumšos ūdeņus uz Lubānu. Vasarā trīs ceturtdaļas Lubānas ezera klāj dzeltens, sasmirdis ūdens, kurā nav nekādas dzīvības. Aiviekstē kilometriem nav nevienas zivs. Bet kādreiz… Esmu cieši pārliecināts, ka Lubāna meliorācija bija grandioza kļūda un liela ekoloģiskā ļaunprātība. Taču toreiz jau vairāk interesēja pļavu hektāri, skābsiena tonnas un sausie ceļi.

Saprotams, ka tuvākajā nākotnē neviens tur neko nemainīs. Bet pasaule mācās dzīvot saskaņā ar dabu, nevis to kropļot. Neviens pat nebūtu iedrošinājies piedāvāt Donavas deltas bagarēšanu. Varbūt paies simts gadi, tomēr esmu pārliecināts, ka kādreiz Lubānu atjaunos sākotnējā izskatā. Bet pagaidām jāsaka tā: visam ir sava cena.     

[1] Spriežot pēc nākamā paragrāfa, runa ir par katoļu baznīcu, tāpēc pareizāk būtu teikt “priesteris”, nevis “mācītājs”. Tālāk minētā baznīca ir Barkavas Svētā Staņislava Romas katoļu baznīca Rēzeknes-Aglonas diecēzē (red. piez.).