No 15. jūlija līdz 20. augustam Cēsu Izstāžu namā aplūkojama Raimonda Staprāna darbu izstāde “Pārāk tuvu, pārāk tālu”.

Domājot par latviešiem, kuru dzīvesvieta ilgus gadus ir bijusi cita valsts, respektīvi emigrantiem, pārņem dalītas jūtas. Līdzīgi kā ebreju tautu savulaik sašķēla Vecajā Derībā aprakstītā Babilonijas trimda un pēc tam vēl ilgi tika lauzti šķēpi, kuri ir īstie tautas turpinātāji, arī par latviešu tautas traģēdiju – padomju okupāciju – var domāt līdzīgi. Kuri ir īstāki latvieši – tie, kuri aizbēguši un dzīvojuši brīvā valstī, bet tālu no savas zemes, vai tie, kuru saikne ar zemi ir palikusi nepārrauta, taču tas nozīmējis arī ilgstoši dzīvot baiļpilnā, cieņu pazemojošā stāvoklī, kas neizbēgami grauj cilvēka garu un domāšanu? Vienkāršākā atbilde skanētu, ka abi. Taču tas nenozīmē, ka starp šīm divām “ciltīm” nebūtu izveidojušās no abām pusēm pamanītas, būtiskas atšķirības. Arī Raimonds Staprāns savos līdz šim nepublicētajos memuāros piemin gadījumus, kad trimdas latvieši sevi uzskatījuši par īstās latvietības glabātājiem.[1]

Mākslinieks Raimonds Staprāns Latviju atstāja 18 gadu vecumā, pēc 1944. gada uzturējās Austrijā un Eslingenes bēgļu nometnē Vācijā, tad 1947. gadā izceļoja uz Oregonu, ASV. Režisors Pēteris Krilovs, kura filmas par Raimondu Staprānu iznākšana paredzēta šī gada novembrī, situāciju apraksta šādi: “Viņš aizbrauca projām no Latvijas ar savu tēvu, māti un pārējo ģimeni nevis kā Latvijā populāri, mīlēti un cienīti politiķi, viņi aizbrauca kā Ulmaņlaika vajāti cilvēki. Pret sociāldemokrātiem bija dažādas represijas. [..] viņš arī saka intervijās, ka visu laiku mūsu ģimene ir vajāta. Jā, ar tādu domu viņš arī brauca prom no Latvijas. Viņš teica, ka viņam galīgi nebija žēl braukt, un viņš arī domā, ka nekad vairs neatgriezīsies, jo viņam tas ir pagājis etaps.”[2]

Taču, lasot un klausoties dažādas intervijas ar mākslinieku, kurās viņš stāsta par saviem uzskatiem, nevar neievērot, ka Raimonda Staprāna izteikumos ir nelielas savdabīgas pretrunas. Ja pieņem, ka atgriešanās Latvijā māksliniekam viennozīmīgi ir “pagājis etaps”, tad kā izskaidrot to, ka viņš ilgus gadus divus mēnešus gadā pavada Latvijā,[3] raksta lugas par Latvijas vēsturi (turklāt latviešu valodā) un ar lielu interesi seko līdzi un lasa vietējo autoru grāmatas?

Vēl viena pretruna atrodama mākslinieka apgalvojumos, ka viņa glezniecība, pirmkārt, ir internacionāla, otrkārt, nav latviska,[4] treškārt, ir kaliforniska.[5] Tad nu attiecīgi mākslas aplūkotājs var izvēlēties vai nu pieslieties kādam no šiem apgalvojumiem, vai spuroties pretī, meklējot to latvisko, kas varētu būt parādījies viņa gleznās neapzināti. Izstādes kuratore Maija Rudovska nevilcinās norādīt uz Staprāna glezniecības kaliforniskumu “tajā nozīmē, ka krāsa un gaisma ir vadošie izteiksmes līdzekļi”, taču izvairās konkretizēt latviskuma interpretāciju: “Staprānam identitātes jautājumi nav bijuši sveši, tādēļ jāuzdod jautājums – kā viņa darbos izpaužas “latviskais”? Vai tas viņa glezniecībā ir paslēpies meklējumos pēc harmonijas, vajadzībā sabalansēt konfliktējošās puses? Vai tieši otrādi – šaubīgajos, nemierīgajos lielumos, kas atrodas nemitīgā kustībā – līdzīgi, kāda ir glezniecība per se? Lai šis paliek retorisks jautājums, ko katrs no mums var pārcilāt prātā pēc savas mērauklas.”

Staprāna saikni ar amerikāņiem mākslas pētnieki atrod salīdzinoši viegli. Saistībā ar agrīno glezniecību viņi piemin abstrakto ekspresionismu un Hansu Hofmanu, bet no 1970. gadu vidus Staprānu asociē ar abstrakto reālismu, raksturo kā Kalifornijas līča piekrastes vai Sanfrancisko figuratīvās skolas pārstāvi un salīdzina ar tādiem māksliniekiem kā Ričards Dībenkorns vai Veins Tībo.

Kā saprast apgalvojumu, ka mākslinieka daiļrade ir latviska, amerikāniska vai vēl kādu citu tautu reprezentējoša un kāpēc to ir tik grūti precīzi definēt? Žurnāla Rīgas Laiks šī gada jūnija numurā Arnis Rītups intervijā ar mākslas zinātnieku Eduardu Kļaviņu nonāk pie secinājuma, ka, analizējot tieši krāsu un stila (nevis tēmu) izmantojumu, latviskums mākslā tomēr ir zināma fikcija. Ja apgalvo, ka latviešiem nav raksturīga dramatiskā ekspresija vai ir raksturīgi brūni un zaļi toņi, uzreiz prātā nāk gana daudzi piemēri, kas šo teoriju apgāž. “Ja kādā reģionā, centrā māksla tiek veidota ilgstoši, tad tur uzkrājas atkārtojumi un veidojas zināma pazīmju tradīcija. Tā tas ir visur. Bet tas ir arī mainīgs lielums”, saka Kļaviņš.[6]

Patiesībā Staprāns nevar nebūt latviešu gleznotājs pat tad, ja viņš pats, domājot par saviem darbiem, tā nejūtas. Iemesls, kāpēc mākslinieks nav vēlējies sevi definēt kā latvisku gleznotāju, varētu būt gan atsvešināšanās, kuru radījušas nesaskaņas ar citiem latviešiem, gan novērojums, ka spriedumi, tāpat kā viņa darbi, laika gaitā var mainīties. Latviskums ir tikai viena kārta, viena variācija, kurai pāri klājušās jaunas ietekmes. Šo īpatnību Staprāna glezniecībā savulaik pieminējis kultūrkritiķis Nikolajs Bulmanis, apgalvojot, ka Staprāna gleznošana ir process, kura laikā “iespējamas visai fundamentālas pārmaiņas gan kolorīta izvēlē, gan formu traktējumā, nereti vēl īsi pirms darba nobeiguma. Zilās laivas var pārtapt par sarkanu kailfigūru, vēl jo vairāk pasvītrojot atšķirību starp ārējās pasaules realitāti un mākslinieka subjektīvo gara pasauli vai mākslas īstenību.”[7]

Liela nozīme ir arī tam, ka mākslinieka gleznas mēdz tapt lēni, jo Staprāns gaida, kamēr domas nogulsnējas. “Man ir teikts – es gribētu redzēt, kā tu glezno, un varbūt es varētu kaut ko mācīties. Bet tas ir šausmīgi ilgs process! Parasti es iesāku darbu un tad uz to meditēju – sēžu, domāju, skatos un mēģinu iejusties procesā. Dažkārt tas ilgst vairākus gadus. [..] Neviena glezna netiek pabeigta ātrāk par kādiem sešiem mēnešiem (ja palaimējas) vai gadu.”[8] Tas nozīmē, ka šie darbi nerodas, reaģējot uz vienu īslaicīgu jautājumu, stāvokli vai situāciju.

Staprāna gleznās laiks ir nogludinājis visus asumus, un šo nogludinājumu mākslas pētnieki mēdz aprakstīt ar vārdiem “miers”, “sakārtotība”, “skaidrība” vai tamlīdzīgi. Taču tas nav gluži precīzi. Es neteiktu, ka Staprāna darbi ir mierīgi, tie vienkārši ir ilgstoši. Kolumbiešu rakstnieks Gabriels Garsija Markess, šķiet, tos aprakstījis kā simts vientulības gadus. Ja gribam parunāt par latvisko un laika izjūtu, tad domāju, ka šos darbus būtu vērts salīdzināt nevis ar vizuāli tuvāko Kalifornijas mākslu, bet, piemēram, ar latviešu mākslinieces Līvijas Endzelīnas darbiem. Endzelīna gleznoja klusās dabas, un arī viņai šis process aizņēma ilgu laiku, tāpēc viņa savos darbos neizmantoja klasiskos ziedus vāzē vai citus objektus, kuri salīdzinoši ātri novīst vai iepūst, bet, piemēram, grāmatas, pulksteņus, medu, maizi u. tml. Viņas glezniecība ir fokusēta kā sens fotokadrs, kurā panākts asums, jo objekti nekustas.

Staprāns šo pašu laika problēmu risina citādi. Interesantā kārtā viņa objekti nav zaudējuši savu kustību, jo, atšķirībā no Līvijas Endzelīnas, tiecas nevis uz konkrēto, bet uz universālo. Staprāna āboli vai apelsīni ir konstruēti: tie nav kādi konkrēti apelsīni vai āboli, tā ir ābola vai apelsīna esence, būtība, jebkurš ābols, un tāpēc arī pilnīgi visi āboli uz pasaules, vibrējoši sakoncentrēti vienā noapaļotā formā. “Savu mūžu neesmu bijis ārā un gleznojis uz molberta. No tā arī rodas tās abstrakcijas”, komentē Staprāns.[9]

Vēl interesantāk ir ar Staprāna gleznotajiem izplūdušajiem cilvēku portretiem: tiem nepiemīt individualizēti vaibsti vai konkrētība, tajos var ieraudzīt jebkura cilvēka skumjas, apjukumu, apātiju un citas noskaņas. Tur attēlots nevis kaimiņu Jānis vai Pēteris, bet “Kāds, ko mēs visi pazīstam” (1981) vai “Galva ar melno cepuri” (1982).

Skatoties uz citiem Staprāna darbiem, kuros attēloti priekšmeti, liekas, ka arī tie ir dzīvu būtņu portreti – krēsla portrets, kāda šķūņa vai laivas portrets. “Visgrūtāk ir gleznā iedvest dzīvību. Tā var izskatīties vienādi laba, bet tai ir jābūt pareizajiem pieskārieniem, pareizajam laikam, pareizai vietai, un, ja tev tas nav, tā ir mirusi”,[10] saka Staprāns. Daudzo krāsu kārtu izmantojums rada sajūtu, ka Staprāna izvēlētie objekti ir veidoti no saldējuma vai kādas līdzīgas substances.

Konkrētajā Staprāna izstādē Cēsu Izstāžu namā eksponēti 22 darbi. No vienas puses, tas ir maz un, šķiet, nepietiekami reprezentē mākslinieka daiļradi kopumā. Taču Staprāns skatītāju mudina optimistiski lūkoties uz viņa izstādēm ierasto mazo darbu skaitu, skaidrojot, ka tad atsevišķu darbu aplūkošanai var atvēlēt ilgāku laiku.[11]

Pirmā izstāžu nama telpa galvenokārt veltīta mākslinieka “spriedzei un šaubām” jeb 1970. gadu sākuma darbiem, kuros dominē sarkanais tonis. Atsauce uz darbu “Dušā” (1975) izvērsta izstādes scenogrāfijā, tos iekārtojot it kā dušas aizkara iekšpusē. Diemžēl mākslinieka darbi no šīs scenogrāfijas nevis iegūst, bet zaudē, jo tā iejaucas vīzijā par tīru, vienotu telpu, uz kuru mākslinieks savos darbos tiecas. Šāds nervozs, ritmisks gofrējums, manuprāt, Staprānam nav raksturīgs. Vai varat iztēloties šādu aizkaru, iegleznotu kādā Staprāna gleznā? Kādā sarunā mākslinieks atzīst, ka viņam “nav lielāka prieka kā kaut ko izņemt no gleznas ārā”. Intensitāti rada krāsas, un visam pārējam ir atstāts daudz vietas.

Arī man, tāpat kā izstādes kuratorei, būtu gribējies, lai izstādes noskaņu papildina darbs ar nosaukumu “Dusmīgais putns” (1981) vai kāda cita glezna no šīs sērijas. Kaut vai tīri tāpēc, ka viens no skaistākajiem Staprāna toņiem ir tieši piesātinātais zilais, kurš savā dziļumā pārspēj visus pārējos toņus. Kad jautājumu un atbilžu sesijā San Hosē mākslas muzejā Staprānam kāds klausītājs uzdeva jautājumu, kā viņš panāk savu īpašo zilo toni, viņš skaidroja, ka sāk ar gaiši sarkano pagleznojumu, tad klāj violeto, tad ultramarīna zilo un pēc tam jaunas zilā nianses, piemēram, gaiši zilo (cerulean blue), līdz rodas vismaz desmit kārtas. Katrai kārtai jāļauj nožūt, un kopumā šis process aizņem vairākus mēnešus.[12]

Otrajā, nedaudz lielākajā telpā sastopama plašāka daudzveidība. Tur izvietotas gan klusās dabas, gan ainavas, gan pāris agrīnāki 1960. gadu darbi, kad Staprāns vēl nebija atradis savu tagadējo atpazīstamo rokrakstu. Tajos nav redzams nogludinātais fons un priekšmeti nav noapaļoti, tie, bailīgi saspiedušies, vēl it kā meklē savu īsto vietu. Iespējams, tāpēc, ka tajā laikā to vēl meklēja arī pats Staprāns.

Ainavās un dažkārt arī klusajās dabās radīts dinamisks nogāzes efekts, izmantojot diagonāles. Tā vien liekas, ka tūlīt daļa ainavas nošļūks lejā vai kaut kur iekritīs. Darbos ar taisno horizontu krāsu laukumi darbojas nedaudz citādi, galvenokārt veidojot spriegumu uz objektu iekšpusi jeb sava veida imploziju. Priekšmeti šķiet biezi un dziļi iegremdēti paši sevī, tajos nav ne miņas no filigrāna smalkuma vai trausluma.

1972. gadā Staprānam bija pirmā personālizstāde Rīgā sadarbībā ar Padomju Latvijas Kultūras sakaru komiteju. Šī izstāde tika slēgta jau nākamajā dienā pēc atklāšanas.[13] 1970. gadi bija arī laiks, kad nostiprinājās Staprāna mākslinieciskais rokraksts tagadējā formā. Nākamās viņa izstādes Latvijā sekoja tikai pēc neatkarības atjaunošanas – 1991. gadā Mākslas muzejā “Arsenāls”, 2006. un 2016. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā^[14] un tagad, 2023. gadā, Cēsīs.

Atgriežoties pie raksta sākumā pieminētajām divām ciltīm abās Atlantijas okeāna pusēs, sākt Staprāna mākslas analīzi ar pieņēmumu, ka latviskais ir tikai tas, kas palicis Latvijā, šajā gadījumā ir maldīgi. Dodoties uz izstādi, būtu tieši jāsāk ar domu, ka Staprāna māksla ir latviska, kaut vai tāpēc, ka tautība nav sociāls konstrukts – to var nodot vai noliegt, taču nevar atmest vai pazaudēt. Šajā gadījumā meklēt būtiskas vizuālas analoģijas ar latviešu glezniecību padomju laikā ir lieki, jo Staprāna latviskums neatradās padomju varas ietekmes zonā.

Kā daudzi droši vien zina, Staprāns ir ne tikai mākslinieks, bet arī dramaturgs. Staprāns raksta lugas par Latvijas vēsturi. Arī caur tām mēs uzzinām, kas ir latviskais. Staprāna vēsturiskajās lugās galvenie personāži ir politiski nozīmīgas un pretrunīgas personības: prezidents Kārlis Ulmanis, sociāldemokrāts Pauls Kalniņš, politiķi Pēteris Briedis un Jēkabs Peterss. Viņš uzdod nopietnus jautājumus par Latvijas politiķu darbību un bezdarbību, kas noveda līdz 1934. gada valsts apvērsumam.[15]

Arī savās gleznās viņš uzdod jautājumus par to, ko nozīmē atrasties pareizajā vietā un īstajā laikā. Vai fiziskā emigrācija viņam ir ļāvusi izvairīties no traģiskiem zaudējumiem? Tikmēr es domāju: varbūt to pašu, tikai citā veidā, sasniedz arī iekšējā emigrācija un pretestība ideoloģiskiem uzstādījumiem? Šādi noformulētu jautājumu par tīrāku, mazāk piesārņotu, stilizētu un kaut kādā mērā sakrālu telpu risina latviešu mākslinieki, kuri dzīvo Latvijā. Ja viņi savus darbus būtu gleznojuši emigrācijā, vai mēs, raugoties uz tiem, spētu konkretizēt, kas tieši tajos ir latvisks? Vai viņu darbos tas būtu vieglāk ieraugāms nekā Staprāna darbos?

Noslēgumā pāris vārdi par to, kāpēc Raimonda Staprāna darbi ir tik svarīgi, ka ir vērts braukt tos aplūkot. Viņa glezniecība savā dziļākajā būtībā ir konservatīva. Tā liek ļoti nopietni raudzīties uz tautas turpināšanos un, ja izmantojam to pašu vārdu, ko lietoja senie ebreji, mums atgādina par tautas “svēto atlikumu”. Raimonds Staprāns ir dzimis 1926. gadā brīvajā Latvijā, un šobrīd viņam ir 96 gadi. Salīdzinoši vēlu, pēc ilgāka meklējumu un pārdomu posma, 1970. gados viņš atrada veidu, kā iegleznot darbos tikai pārbaudītas vērtības, atmetot visu lieko – fona troksni, kašķēšanos un sīkumainību. Viņa gleznās mēs neredzēsim politiskās kaislības, sociālpolitisko atjēdzīgumu, tendenciozitāti, uzmācīgus vēstījumus un vēlmi pārveidot sabiedrību par katru cenu. Protams, viņa glezniecība ir arī moderna, jo tādi ir tās izteiksmes līdzekļi. Staprāns nav centīgs dabas atdarinātājs vai fotoreālists. Viņš ir krāsu un objektu attiecību universālists, kurš mākslā attēlo ideālu. Taču viņa gleznas mums atgādina: latviešiem ir jāmēģina sākt vēlreiz, no tā punkta, kurā mēs visi vēl bijām nesašķelti un brīvi.

[1] https://www.la.lv/raimonds-staprans-latvietis-spele-tupi-un-turies

[2] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kino-foto-un-tv/gleznieciba-ir-staprana-dramaturgija-saruna-ar-rezisoru-peteri-krilovu-par-toposo-filmu.a495765

[3] https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/intervijas/17547-glezna_nekad_nav_pabeigta

[4] ““..Latviešu lieta mani interesē”, Agija Sūna intervē Raimondu Staprānu”, Rīgas Balss, Nr. 137 (15.06.1989)

[5] https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/raksti/26746-10_lietas_kas_jazina_par_raimondu_stapranu

[6] “Es vienkārši konstatēju pārmaiņas, un viss plūst. Ar mākslas zinātnieku Eduardu Kļaviņu sarunājas Arnis Rītups”, Rīgas Laiks, jūnijs, 2023.

[7] Nikolajs Bulmanis, “Dvēseles ainavu glezniecība”, https://jaunagaita.net/jg153/JG153_Bulmanis.htm

[8] Odrija Kalve, “Glezna nekad nav pabeigta”, https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/intervijas/17547-glezna_nekad_nav_pabeigta/

[9] https://sejas.tvnet.lv/4806556/raimonds-staprans-no-jutam-pie-prata-un-otradi

[10] Oral history interview with Raimonds Staprans, 1997 August 14–September 15: https://www.aaa.si.edu/collections/interviews/oral-history-interview-raimonds-staprans-12632

[11] Oral history interview with Raimonds Staprans, 1997 August 14–September 15: https://www.aaa.si.edu/collections/interviews/oral-history-interview-raimonds-staprans-12632

[12] https://www.youtube.com/watch?v=dy3NzH9u_zg

[13] Māris Brancis intervē Raimondu Staprānu: https://sejas.tvnet.lv/4806556/raimonds-staprans-no-jutam-pie-prata-un-otradi

[14] https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/raimonds-staprans-idejas-nak-no-augsas-bet-visbiezak-nenak-14269758

[15] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kino-foto-un-tv/gleznieciba-ir-staprana-dramaturgija-saruna-ar-rezisoru-peteri-krilovu-par-toposo-filmu.a495765/