“Kur palicis jūsu humānisms?
Kur palikusi jūsu domājošā stiebriņa cieņa?”
Žans-Pols Sartrs, Nelabums

Pirms gada žurnālā Rīgas Laiks izlasīju rakstu, ko nespēju aizmirst joprojām. To bija sarakstījis kāds Mats Leikmans, un tā nosaukums bija “Pret suņu turēšanu”.[1] Ar raksta sākumu ir iespējams iepazīties Rīgas Laika elektroniskajā arhīvā. Vēl var bibliotēkā uzmeklēt 2022. gada augusta numuru. Īsumā, raksta autors ieskicē, cik nožēlojamu dzīvi Rietumu pasaulē cilvēki liek vest saviem suņiem (un es teiktu – arī citām dzīvām būtnēm, kuras ietilpst lolojumdzīvnieku kategorijā). Viņi tos lielāko dienas daļu tur ieslēgtus nelielos dzīvokļos, ar pavisam īsām ikdienas pastaigām (dzīvokļa kaķiem netiek pat tādas), pilnīgā ārējo stimulu badā. Raksta autora ieskatā tā ir nepieņemama prakse. Jebkādu dzīvnieku, bet jo īpaši lielo suņu, turēšana pilsētu dzīvokļos arī man šķiet barbariska un nežēlīga. Leikmans mani pārliecināja vienīgi par to, ka es neesmu vienīgā, kas tā domā.

Ik pa laikam medijos dzirdot par biedrības “Dzīvnieku brīvība” aktivitātēm (viņi iestājās pret kažokzvēru audzētavām, pret dzīvnieku izmantošanu cirka priekšnesumos, pret industriālo lopkopību un dzīvnieku izcelsmes pārtikas lietošanu), es gaidīju, vai neparādīsies arī nāvei no garlaicības nolemto, dzīvokļa nebrīvē ieslodzīto dzīvnieku jautājums. Līdz šim tas nekad nav parādījies. Protams, ja salīdzina vistas sprostu ar nelielu dzīvokli, kurā mitinās suns, šķiet, satraukumam nav pamata, taču cietums paliek cietums, neatkarīgi no tā, cik tas ir liels. Jāņem vērā arī tas, ka tieši labie apstākļi (siltums, veselības aprūpe, barības pieejamība) ir tie, kas lolojumdzīvnieku mūžu pagarina. Viņi savos zelta krātiņos nodzīvo daudz ilgāk nekā jebkurš ēšanai vai kažoka novilkšanai domātais dzīvnieks. Viņi noteikti nepiedzīvo fiziskas ciešanas, taču teikt, ka šie dzīvnieki necieš, nespēju.

Tomēr tas, ko vēlos pārdomāt šajā rakstā, nav ne mājdzīvnieku ciešanas pilsētu dzīvokļos, ne arī dzīvnieku stāvoklis kažokaudzētavās vai fermās. Es drīzāk gribētu saprast, kas ir pamatā cilvēka – dzīvnieka attiecībām laikā, kurā dzīvojam. Klausoties “Dzīvnieku brīvības” pārstāvjus, mani pārņēma nepatīkama sajūta, un, kad centos saprast, kāpēc tāda rodas, nonācu pie atziņas, ka, lai arī mani nodarbina dzīvnieku ciešanu jautājums, es pavisam citādi redzu, kas ir dzīvnieks un kas ir cilvēks.

Es neesmu ne Džeralds Darels, ne Džeimss Heriots. Lai gan bērnībā abu autoru grāmatas (un vispār stāsti par dzīvniekiem) man patika, man pašai tādu pūrā nav. Es nevaru atcerēties, kad pirmo reizi apzināti iedomājos par dzīvnieku tiesībām. Tiem, kas piedzima un uzauga PSRS, dzīvnieku aizsardzība nebija aktuāls jautājums. Varbūt latviešos iejūtīga izturēšanās pret dzīvniekiem vienkārši tiek mantota no paaudzes paaudzē, jo no tiem bija atkarīga izdzīvošana. Jau tautas dziesmās sastopams aicinājums “ne sunīti kājām spert”, savukārt pasakās dzīvnieki viemēr ar labu atmaksā cilvēkam, kurš par tiem iežēlojies nelaimē. Tomēr es skaidri atceros, ka pirmais, par ko sāku apzināti domāt dzīvnieku sakarā, bija kažoki. Varbūt kaut kur izlasīju, ka Sofija Lorēna aiz mīlestības pret dzīvniekiem atteicās valkāt kažokus. Varbūt par to domāt pamudināja Sandras dziesma “Johnny wanna live”.[2] Šķita liela nejēdzība, ka dzīvnieki tiek audzēti tikai tāpēc, lai viņiem novilktu kažoku, ko pēc tam valkā cilvēks, lai gan cilvēkam ir tik daudz cita apģērba, ko vilkt. Kažoku jautājumā vēl kā būtisku atceros uzbeku režisora Šukrata Mahmudova 1996. gada dokumentālo filmu Melnie pelni[3] par to, kā augstvērtīgie karakula aitu kažoki tiek iegūti, novelkot ādu dažas dienas veciem jēriem. Apsolīju sev, ka man nekad nebūs kažoka, un no šīs apņemšanās nekad neesmu atkāpusies.

Es biju arī pret lietām, kuras nekad nebiju redzējusi, tikai par tām lasījusi – pret gaiļu cīņām, lapsu medībām un cita veida nežēlīgu izturēšanos pret dzīviekiem. Spānijā reiz aizgāju uz koridu un atzīšos, ka tā manī raisīja pretrunīgas izjūtas. No vienas puses, jutu milzīgu apbrīnu pret matadora veikumu. Visas viņa kustības bija līganas, lēnas, mierīgas un ļoti precīzas. Tērps bija krāšņs, spožs un vizuļojošs. Cilvēka un dzīvnieka spēku samērs – neproporcionāls. To varētu salīdzināt tikai ar baletu. Un tomēr – cilvēks pieguļošās rozā zeķītēs un melnās čībiņās beigās ņēma virsroku pār 400 kilogramu smagu vērsi.

Koridas mērķis ir nogalināt eleganti, bet, tā kā dzīvnieks no dabas ir diezgan miermīlīgs, tas ir jāsatracina. To panāk, vispirms iesitot viņam ar elektrību, tad iedurot skaustā vairākus pārus banderilju, kas pēc izskata līdzinās izrotātiem šašlika iesmiem. Pēc tam toreadors, zirga mugurā sēžot, sadursta dzīvnieku ar šķēpu (zirgs no vērša ir pasargāts ar bruņām). Kad toreadors zirgā dodas prom, arēnā paliek asinīm noplūdis, nikns dzīvnieks. Matadoram,[4] lēni vicinot savu apmetni, ir jāpanāk, ka vērsis, plānodams šo kaitinošo (starp citu – rozā, nevis sarkanu) lupatu nobadīt, zemu noliec galvu. Galvas noliekšanas brīdī ir jāpieskrien vērsim klāt, pirms tas pagūst to pacelt, un cauri skaustam jāiedur sirdī. To paveikt neapšaubāmi var tikai ļoti izveicīgs, bezbailīgs un aukstasinīgs cilvēks.

Koridas vērši pilnīgi noteikti vada dzīvi ļoti labos apstākļos, ja salīdzina ar citiem liellopiem. Viņi brīvi dzīvo aplokos, nevis kūts saspiestībā, un barojas ganībās, nevis tiek baroti ar graudiem. Arī pēc noduršanas dzīvnieku pārdod restorāniem un apēd. Zudībā nekas neiet. Vērša dzīvē briesmīgas ir tikai tās 10 minūtes līdz nāvei, taču šāda doma sniedz vāju mierinājumu. Ja vērsim izdodas nobadīt matadoru, kas gadās ļoti reti, viņu koridās vairs neizmanto un viņš var mierīgi dzīvot ganībās līdz dabiskajai nāvei. Lielākoties tomēr tas ir vērsis, kurš atvadās no šīs pasaules, un tas viss pārāk atgādina izklaides senajā Romā. Redzēju pret koridu vērstus plakātus ar kokerspanielu, kura skaustā sadurtas tās pašas nelaimīgās banderiljas, bet virs suņa grūtsirdīgā skatiena uzraksts: “Savam sunim jūs taču to nedarītu, vai ne?” Nedarītu gan.

Beigās nonācu pie secinājuma, ka, par spīti matadora elegancei, es tomēr laikam esmu arī pret koridu. Pats noduršanas mirklis ir tik straujš, ka dzīvnieka nāve iestājas acumirklī, taču visa durstīšana pirms izšķirošā dūriena šķiet pārāk baisa. Nemaz nerunājot par to, ka matadoram var arī neizdoties pirmais dūriens, un tad asinis šķīst uz visām pusēm, bet dzīvnieks tomēr ir jānobeidz un jādur atkārtoti.

Nekādu citu izvērstu apsvērumu vai faktu manā viedoklī par dzīvniekiem nebija. Godīgi sakot, ar reāliem dzīvniekiem es vispār nesaskāros, ja neskaita zvirbuļus autobusa pieturās, klaiņojošus kaķus un varbūt reizēm prusakus virtuvē.

Taču, kad iestājos filozofijas fakultātē, man nācās dzīvnieku jautājumu aplūkot nopietnāk, jo tas bija studiju programmā. Es neatceros, vai man bija kādas konkrētas gaidas, taču mulsināja runāšana par dzīvnieku tiesībām. Man šķita, ka nevar būt tiesības tam, kam nav pienākumu – “pušu tiesības un pienākumi” ir standarta formulējums. Tā kā dzīvniekam nevar būt nekādu pienākumu, tad tam, domājams, nevar arī būt nekādu tiesību. Tas gan nenozīmē, ka pret dzīvniekiem var izturēties, kā pagadās. Ētiska izturēšanās pret dzīvniekiem izriet nevis no dzīvnieka tiesībām, bet no cilvēka pienākumiem pret apkārtējo vidi, kā arī no cilvēka spējas rīkoties ētiski un neētiski, turklāt atpzinoties šo atšķirību.

Katrā ziņā, apkopojot vienā teikumā savus iespaidus par dzīvnieku tiesību filozofiju, es to varētu izteikt kā pienākumu nesagādāt ciešanas citām jūtošām dzīvām būtnēm. Savukārt šis pieņēmums balstās uzskatā, ka cilvēks arī ir viens no dzīvniekiem, un tāpēc tam nav nekādu tiesību citiem dzīvniekiem uzkundzēties. Ja cilvēks to dara, tas ir sudzisms,[5] kas ir izskaužams tāpat kā rasisms un seksisms, kā arī visādi citi “-ismi”. Es varēju piekrist cilvēka pienākumam nesagādāt ciešanas dzīvniekiem, bet nevarēju piekrist, ka cilvēks ir tāds pats dzīvnieks kā kaķis vai sivēns. Spēja apzināties sevi, savu rīcību un savu mirstīgumu, manuprāt, cilvēku padara būtiski atšķirīgu no dzīvniekiem. Piebildīšu, ka filozofijas studiju laikā man nācās sastapties ar ļoti daudzām ekstravagantām idejām, kurām nevarēju piekrist pat daļēji. Tiktāl par teorētiskiem apsvērumiem dzīvnieku aizsardzības jautājumā manā personīgajā dzīvē.

Radikālas pārmaiņas sākās, kad pārcēlos no Rīgas uz dzīvi laukos, un pirmo reizi sāku dzīvot starp dzīvniekiem. Ne jau kā Mauglis, bet vienkārši vidē, kur savvaļas dzīvnieki ir ļoti bieža parādība. Pirmajā ziemā es biju sajūsmā par stirniņām un zaķīšiem, ko novēroju savā dārzā. Pavasarī gan konstatēju, ka vai nu stirniņas, vai zaķīši, vai abi ir nograuzuši mizu 10 jaunām ābelītēm, ko es savā pilsētnieces nezināšanā nekādi nebiju ieziemojusi. Man nevajadzēja ilgu laiku, lai saprastu, ka manas romantiskās jūtas pret zālēdājiem nav abpusējas. Tie nebija nekādi bembiji un blīkšļu baniji, kas viesojās manā dārzā un postīja to uz nebēdu. Tie bija diezgan nesaprātīgi radījumi, kam nebija ne jausmas par bioloģisko daudzveidību un ilgstpējīgu vides attīstību. Viņi neņēma vērā, ka, noplēšot jaunam kociņam mizu, tas ies bojā. Tie ne tikai nograuza mizu, bet arī nokoda ābeļu pumpurus. Stirnas tos uzskatīja par īpašu delikatesi. Ja nokož pumpurus, tad rudenī nav ābolu. Man tas bija skaidrs, bet stirnai šāds fakts bija pilnīgi vienaldzīgs. Doma par āboliem rudenī viņai noteikti neienāca prātā. Stirnu un zaķu invāziju izdevās ierobežot ar sētu.

Nākamais nepatīkamais kaimiņš bija caunu ģimene. Dzīvot kopā ar caunām ir tas pats, kas dzīvot kopā ar dzērājiem – visu laiku kautiņi, kliegšana, aurošana, troksnis, skandāli. Ja caunas būtu cilvēki, no viņu ģimenes izņemtu bērnus. Man arī nācās iegādāties divus kaķus, lai tiktu galā ar pelēm, kas bēniņos rudens naktīs plosījās līdzīgi caunām vai traucējoši grauza kaut ko zem grīdas (es vienmēr iztēlojos, ka tās ir plastmasas apkures caurules). Ziemā tās pamanījās sagrauzt  pieliekamajā noliktos bērnu gumijas zābakus un trimmera vadus.

Nemaz nerunāsim par kurmjiem. Kurmīši nebūt nav mīļi. Es līdz pēdējam cerēju, ka kaut kā sadzīvosim, jo doma par lamatām, indēm vai kurmju spridzināšanu man nepatika. Par laimi, kurmju jautājumam pieķērās abas kaķenes, bet laikam kurmji nav pārāk garšīgi un man nācās vien noskatīties, kā tie sabojā manas dobes. Kad kurmis rok savu alu, tad rakumu, protams, ir vieglāk uztaisīt irdenā zemē, nevis zem blīvas, nostaigātas velēnas. Un, kā smejies, irdenākā zeme ir tieši dobēs un siltumnīcā. Ardievu, puķu stādi, ko kurmis bez žēlastības apraka savā melnzemes kaudzē. Pat nepieminēšu tomātus, kurus kurmis var izcelt ar visām saknēm un vienkārši izgāzt. Ja kaut kur iestādīšu ko jaunu, kurmis noteikti tur izraks savu čupu. Tā kā par veģetācijas draugu kurmi noteikti nenosauksi.

Jau pieminēju, ka graudzēju ierobežošanai iegādājos kaķus. Kaķenēm patīk demonstrēt, cik viņas ir medīgas. Kad kaut kas ir nomedīts, jau pa gabalu var dzirdēt kaķi kliedzam pilnā kaklā (kā to var izdarīt, ja mutē ir pele, man nav ne jausmas).

Un tad man obligāti ir jānoskatās uz kaut ko sliktāku par koridu. Kaķene izliekas, ka palaiž peli vaļā, tad saķer, tad atkal palaiž un tā, kamēr apnīk. Tad viņa noplēš peles galvu tā, ka zarnas izbirst, un demonstratīvi ēd. Ja es mēģināšu novērsties un aiziet kaut kur citur, viņa atnāks ar visu pusapēsto peli un nostāsies man atkal acu priekšā, lai es skatos un mācos, kā pele jāsapluina kumosa izmēra gabalos. Nē, plēsēji pilnīgi noteikti neko nav dzirdējuši par dzīvnieku tiesībām un ētisku izturēšanos pret pelēm. Vai arī viņus tas neuztrauc. Viņi savus upurus nogalina visnežēlīgākajā veidā, turklāt pilnīgi nepārprotami ar to lepojas.

It kā ar zālēdājiem un grauzējiem vēl nebūtu gana, dārzā mīt arī virkne visādu tinēju, blakšu, laputu un cita veida kaitēkļu, kas parūpēsies par to, lai gadījumā, ja koks vai augs būs pārdzīvojis zaķus un stirnas, to nobendētu. Tie nograuzīs lapas, iedēs pumpuros oliņas, izsūks sulu un mocīs kokus un augus visneiedomājamākajos veidos. Un to, kas paliks pāri pēc visu faunas pārstāvju uzbrukuma, ja būs lietaina vasara, piebeigs puve.

Taču atgriezīsimies pie suņiem. Ne pie dzīvokļos iespundētajiem nabadziņiem, kurus minēju raksta sākumā. Šoreiz runa ir par lielajiem suņiem, kas dzīvo laukos pilnīgā brīvībā. Humānie saimnieki netur viņus pie ķēdes, kas arī, protams, ir barbarisms pret suni. Taču viņi arī nekā citādi neierobežo suņa gaitas – teiksim, ar sētu, kas būtu civilizēti attiecībā pret citiem. Ikviens cilvēks, kurš brīvajā laikā mēdz nodarboties ar skriešanu, var apliecināt, ka suņi bieži ir cilvēka murgs, nevis draugs (ja runa ir par svešu suni). Suņi un skrējēji vientulīgā lauku apvidū ir atsevišķs stāsts. Skrienot man reizēm iznāk saskarties ar brīvsolī tikušiem suņiem. Mazos es īpaši neņemu vērā, jo tie no manis baidās, bet lielie, vilku suņa izmērā, kas ir visbiežākie lauku īpašumu sargātāji, jautājumu par dzīvnieku tiesībām man ir likuši pārdomāt visvairāk.

Kad saskrienies vientuļā vietā ar suni, kļūst skaidrs, ka tas ir plēsējs. Apkārt nav ne cilvēku, ne māju, ne mašīnu, tikai hektāriem kviešu lauku. Katram dzīvnieku draugam novēlu piedzīvot šo sajūtu – ka tu esi plēsēja mērķis, ka viņam attiecībā uz tevi ir konkrētas ieceres. Labākajā gadījumā suns ir rotaļīgi noskaņots un vienkārši neaudzināts. Par sliktākajiem gadījumiem es pat negribu atcerēties.

Tā reiz es, plāni apģērbusies, izgāju skriet -12 grādu salā jaunā maršrutā. Diena bija skaista un saulaina. Un tad es no kāda 300 metru attāluma ieraudzīju, ka man pretī pilnos auļos lēkšo vilku sugas suns. Es nezinu, no kurienes viņš uzradās. Un nepārprotami skrien uz mani. Man nebija, kur palikt. Apkārt nebija nekā. Man atlika tikai pāriet soļos un sagatavoties mūsu neizbēgamajai sadursmei, iztrādājot kaut minimālu stratēģiju, kā rīkošos es, kad suns lēks man virsū, un man nebija šaubu, ka viņš to darīs.

Suns pieauļoja un, kā jau paredzēju, lēca, mēģinot uzlikt ķepas man uz pleciem. Es jau biju sagatavojusies. Satvēru viņu lēcienā aiz galvas un grūdu zemē, cerot, ka tas viņu mazliet nobremzēs. Par nelaimi, suns par šādu manevru bija sajūsmā. Viņš metās prom, lai labāk varētu ieskrieties un savu triku atkārtot. Tā četru kilometru garumā viņš atkārtoja savus ieskrējienus ar lēcieniem. Skriet es nevarēju, jo tas sunī radīja nekontrolējamu entuziasmu. Man ārkārtīgi sala. Četri kilometri ir garš posms, lai piedzīvotu dažādas emocijas.

Ja iepriekš es no tādiem suņiem baidījos, tad toreiz jutu, kā manī mostas niknums. Un sapratu, ka, ja suns mani nopietni apdraudētu, es viņu vismaz mēģinātu nogalināt. Sapratu arī to, ka man būtu jābūt veiklai un stiprai, jo, ja es viņam tikai nodarīšu sāpes, tas dzīvnieku saniknos un tad man jārēķinās ar nepatīkamām sekām. Mēs bijām apmēram vienādā svarā. Suņa priekšrocība bija asāki zobi, bet mana – spēja suņa rīcību prognozēt un atbilstoši rīkoties. Tā bija baisa atskārta. It kā apzinos, ka suns nesaprot, ko dara, tāpēc neatbild par savu rīcību, un man ļoti negribējās nodarīt sāpes. Tomēr, ja mūsu ceļi krustojas, arī es nevēlos savu dzīvi pielāgot visu pasaules suņu vēlmēm un noskaņojumiem. Dzīvnieks nekad neņems vērā neko citu kā tikai savas iegribas. Tajā reizē mani izglāba garāmbraucoša mašīna, kuru nostopēju. Par citiem gadījumiem, kad mani apturēja zobus atņirdzis suns, kas pieglaustām ausīm meta ap mani lokus kā īstens vilks, pat atcerēties negribu.

Visa šī teorētiskās un praktiskās pieredzes pretruna dzīvnieku jautājumā mani pamudināja atzīt, ka mūsdienu Rietumu pasaulē cilvēka un dzīvnieka attiecībās kaut kas nav kārtībā. Bet kas? Vai tiešām problēma ir sudzismā? Cilvēka un dzīvnieka savstarpējās attiecības var būt harmoniskas tik ilgi, kamēr tie viens otram ir vajadzīgi. Cilvēks piejaucēja dzīvnieku, lai tas veiktu dažādus darbus, kas cilvēkam pašam nav pa spēkam, pretī no cilvēka saņemot barību, kas, varu apzvērēt, ir savvaļas dzīvnieku vienīgais un galvenais rīcības motīvs.

Taču mūsdienu cilvēki – jāsaka, lielākoties pilsētnieki – ir zaudējuši jebkādu izpratni par to, kas ir dzīvnieks. Viņi dzīvniekus uzskata par līdzīgiem cilvēkam. Vērojot mājdzīvniekus, pilsētnieks ir sācis piedēvēt dzīvnieka uzvedībai cilvēciskus motīvus. Un, it kā ar to vēl nebūtu gana, gandrīz kā slimība ir izplatījies apgalvojums, ka mājdzīvnieks esot ģimenes loceklis. Atliek tikai kādai slavenībai iegādāties dzīvnieku, kā žurnālisti tūdaļ raksta, ka tādi un tādi aplaimoti ar ģimenes pieaugumu.[6] Tas šķiet pilnīgi absurdi.

Šāda attieksme dzīvniekiem īstenībā kaitē. Ja pilsētnieks atrod dzīvnieka mazuli, tad, uzskatot, ka mazulis ir pamests, to tūdaļ nes projām, kā darītu, ja zem krūma atrastu pamestu zīdaini.[7] Ziemā cilvēki jūt nepārvaramu vajadzību putnus[8] un dzīvniekus barot – ne tikai padarot tos atkarīgus no cilvēkiem, bet arī barojot ar nepiemērotu barību un pārbarojot, kas ļauj tiem pārmērīgi savairoties. Nejūtot bailes, pilsētnieki fotografējas ar lāci[9] un piebaro lācēnus, tā pieradinot viņus pie cilvēka.[10] Pilsētnieki jūt sašutumu, kad dzīvnieki tiek nošauti medībās. Viņi ir nikni un protestē, kad plāno nošaut dzīvniekus, kuri apdraud cilvēku dzīvesvietas.[11]

Manuprāt, viens no šādiem antropomorfizācijas cēloņiem ir fakts, ka cilvēki ar reāliem savvaļas dzīvniekiem nekur nesaskaras un neko nezina par to dabiskās dzīves norisēm. Bērni jau no mazām dienām aug ar literatūru, kurā galvenie personāži ir dzīvnieki, kas rīkojas kā cilvēki. Šīs grāmatas ir sarakstījuši pieaugušie, kuri domā, ka bērniem tādas grāmatas vajag. Piemēram, ornitologs un rakstnieks Viesturs Ķerus, kuram ir stāsts par zaļo vārnu, sacīja, ka viņam problēmas sagādāja tieši realitātes salāgošana ar bērna uztveri. Viņš negribēja vārnu padarīt cilvēcisku, taču negribēja bērnus sarūgtināt ar vārnu dzīves realitāti. Ķerus rakstīja: “Putna dzīve no mūsu perspektīvas ir drūma […] – liela daļa pasaules grib tevi nogalināt vai ir konkurenti.”[12]

Šo drūmo realitāti cilvēks it kā cenšas padarīt labāku, nepareizi iztēlojoties, kā to darīt. Viņš iedomājas, ka tā būs laba vai kļūs labāka, ja dzīvniekam piedāvās to, ko piedāvātu cilvēkam līdzīgā situācijā. Proti, ja dzīvniekam būs ēdiens un viņš visu dienu varēs gulēt uz dīvāna 32 kvadrātmetrus lielā dzīvoklī, vakarā un no rīta iziet 20 minūšu pastaigā, kopā ar saimnieku paskatīties kādu seriālu “Netflix”, tad dzīvnieks būs laimīgs un viņam neko citu nevajadzēs.

Labi paēduši mājdzīvnieki, kas savā uzvedībā it nemaz vairs neatgādina savus sugasbrāļus savvaļā, cilvēka priekšstatus par dzīvniekiem sakropļo vēl vairāk. Agrākos laikos cilvēka vajadzība pēc dzīvnieku turēšanas bija viegli izskaidrojama – katrs dzīvnieks veica kādu cilvēkam svarīgu darbu. Ja laukos dzīvniekus joprojām tur noteiktu funkciju pildīšanai, tad pilsētās šī funkcija vairs nav tik acīmredzama. Tāda gan noteikti pastāv, jo cilvēki nedarītu to, kas viņiem nav izdevīgi. Kāda tad ir šī funkcija? Tā kā lolojumdzīvnieki nekļūst nedz par barību, nedz apģērbu, nedz arī palīdz barības iegūšanā, atliek secināt, ka tādā vai citādā veidā viņi sniedz emocionālu komfortu. Dzīvnieks pilnīgi noteikti var mazināt vientulības sajūtu, sacensies ar bērniem skriešanā un darboties kārē, jo atšķirībā no vecākiem nav noguris vai bēdīgs, un aizstāt bērnus jaunākiem cilvēkiem, kuri grib par kādu rūpēties, bet negrib vai nevar laist pasaulē pēcnācējus. Dzīvnieks ir aprūpējams, bet vienlaikus arī pietiekami autonoms, lai viņam nevajadzētu auklītes, kad vēlies aiziet uz teātri, un viņa dēļ nevajadzētu ņemt slimības lapu, ja viņš ik pēc divām nedēļām klepo.

Jautājums gan ir: vai izpildīt šādas funkcijas ir arī dzīvnieka interesēs? Kādu dzīvi viņš par to saņem pretī? Vai dzīve zelta būrītī ir drīzāk zelta dzīve vai tomēr dzīve būrītī? Šaubu nav, ka dzīvnieks pie cilvēka lielākoties turas, lai saņemtu barību, un nevar noliegt, ka mājdzīvnieki tiek ne tikai pienācīgi baroti, bet pat pārbaroti, tā ka iedzīvojas liekajā svarā. 25–45% suņu ir liekais svars,[13] kura cēlonis ir tāds pats kā cilvēkam – mazkustīgs dzīvesveids. Dzīvnieku tas noved pie tām pašām saslimšanām kā cilvēku. Vienīgi: ja cilvēkam var teikt – ēd veselīgi un vairāk kusties, tad dzīvniekam šīs veselības problēmas rodas cilvēka vainas dēļ.

Kad runā par industriālo lopkopību, bieži min ne tikai neētisku attieksmi pret dzīvniekiem, bet arī to, ka tik liels dzīvnieku skaits rada nelabvēlīgu ietekmi uz apkārtējo vidi. Govju un citu atgremotājdzīvnieku izdalītais metāns ietekmējot globālo sasilšanu.[14] Tomēr negatīva ietekme uz apkārtējo vidi var būt ne tikai metāna gāzēm. Esmu domājusi par to, no cik liela daudzuma plastmasas atkritumu pasaulē varētu izvairīties, ja katru suņa ekskrementu nevajadzētu ievietot plastmasas maisiņā, jo šo suņu nebūtu. Govis ir lieli dzīvnieki, kuriem ir daudz izkārnījumu, bet tie netiek vēl papildus iesaiņoti. Protams, ir patīkami, ka cilvēki savāc aiz sava suņa, bet apkārtējo vidi kopumā tas ietekmē negatīvi. Varbūt ir kādi zvērināti “zeroveisteri”, kas suņa ekskrementus ietin atkārtoti lietojamās vaskotās drāniņās, ko mājās pēc lietošanas rūpīgi izmazgā, bet lielākā daļa, pēc maniem novērojumiem, tomēr lieto plastmasas maisiņus. Kaķu smiltis gan nav no plastmasas, taču arī tās rada daudz atkritumu. Nemaz nerunāsim par visiem dzīvnieku barības iepakojumiem. Īpaši mitrā barība, kas safasēta porciju izmēra nepārstrādājama materiāla paciņās, savukārt paciņas iepakotas lielā kartona kārbā, kas apvilkta ar vēl vienu nepārstrādājamas plastmasas kārtu. Ja nebūtu visu šo lolojumdzīvnieku, kurus tur vienīgi cilvēka emocionālajai labsajūtai, tiktu ievērojami samazināts atkritumu apjoms, kā arī saruktu šaurībā un garlaicībā dzīvojošu dzīvnieku skaits.

Galu galā hiperaprūpe ar nepietiekamu sensoro stimulāciju ir tikpat slikta kā nepietiekama aprūpe. Ir cilvēki, kas uzstāj, ka jāierobežo dzimstība, jo cilvēku esot pārāk daudz un visiem nepietiks pārtikas, bet vai tad dzīvnieku nevar būt par daudz? Vai to izplatība un vairošanās nav jāierobežo? Latvijā šobrīd ir 1,8 miljoni cilvēku. Uz šo iedzīvotāju skaitu 2023. gadā ir reģistrēti 205 616 suņi un 19 131 kaķi, kas kopā ar 179 seskiem (nezinu, kāpēc seski izdalīti atsevišķi) veido 224 926 mājdzīvniekus.[15] Tas pilnīgi noteikti nav kopējais skaits, jo pieņemu, ka laukos mājdzīvniekus bieži vien nereģistrē, tātad skaitlis varētu būt daudz lielāks. To der paturēt prātā, kad tiek runāts industriālo lopkopību.

Es neatradu datus par 2023. gadu, bet nedomāju, ka divu gadu laikā liellopu skaits Latvijā būtu būtiski mainījies. Tātad iepretim 205 tūkstošiem suņu 2020. gadā Latvijā bija 136 tūkstoši slaucamu govju.[16] Skaidrs, ka suņi ir plēsēji, bet govis – zālēdāji, un apkārtējo vidi tie ietekmē atšķirīgi, bet mana doma šeit nebija salīdzināt šos dzīvniekus kā tādus. Tikai norādīt, ka, ja raizējamies par ciešanām, ko dzīvniekiem sagādā industriālā lopkopība, un ja atzīstam, ka lolojumdzīvnieki tiek pakļauti cita veida ciešanām, kas nav fiziskas, tad, saliekot kopā skaitļus, mājdzīvnieku skaits nebūt nav nenozīmīgs daudzums, un tas ir jāņem vērā ne tikai no dzīvnieku labklājības viedokļa, bet arī no nepārstrādājamo atkritumu radīšanas un ietekmes uz vidi viedokļa. Nenoliedzami, ja saskaitītu kopā visus liellopus, aitas, kazas, cūkas un vistas, tad gaļas vai piena un olu ieguvei paredzēto dzīvnieku kopskaits būtu daudz lielāks par mājdzīvnieku skaitu, tomēr mājdzīvnieki noteikti nav kaut kāda nenozīmīga daļa statistikā ne no atkritumu radīšanas, ne no dzīvnieku ciešanu viedokļa.

Taču atgriezīsimies pie nepatīkamās sajūtas, ko man radīja “Dzīvnieku brīvības” uzklausīšana. Man šķiet, to radīja tieši pretestība uzskatam, ka cilvēki un dzīvnieki ir līdzvērtīgi. Savukārt šāds uzskats sakņojas ne tik daudz pārliecībā, ka cilvēks arī ir viens no dzīvniekiem, pat ja to tā formulē, bet gan, ka dzīvnieks ir kaut kas līdzīgs nerunājošam cilvēkam.

Šāda pārliecība var rasties, tikai dzīvojot vidē, kurā reāli savvaļas dzīvnieki nav sastopami vispār un zināšanas par viņiem ir tikai teorētiskas. Tāpēc priekšstati par to, kas jādara dzīvnieku labā, tiek smelti pašu cilvēku dzīvē un pieredzē ar lolojumdzīvniekiem. Tomēr pēdējos nevar uzskatīt par dzīvnieku uzvedības paraugu, jo viņus apgādā ar barību, un tieši tas ir būtiskākais faktors, kas nosaka viņu uzvedību. Cilvēka un dzīvnieka vienādošana mūs būtībā aizved atpakaļ laikos, kad cilvēki pielūdza dzīvniekus. Mūsdienās šai pielūgsmei, protams, ir racionālāka forma, taču pārliecība nemainās. Par dzīvnieku tiesību filozofijas reliģiskajiem aspektiem gan būtu jāraksta atsevišķs raksts, kur tad arī varētu sīkāk apskatīt tādas dzīvnieku aizstāvības izpausmes individuālajā dzīvē kā vegānismu.

Rezumējot to, ko līdz šim esmu mēģinājusi uzrakstīt: tāpat kā roze ir roze ir roze ir roze, tāpat arī dzīvnieks ir dzīvnieks ir dzīvnieks ir dzīvnieks. Kā izteicās Blēzs Paskāls: “Cilvēks ir tikai stiebriņš, dabā pats vājākais, taču tas ir stiebriņš, kas domā. Lai viņu iznīcinātu, nav nepieciešams viss visums. Lai viņu nogalinātu, pietiek ar garaini, ar ūdens lāsi. Taču, kamēr visums viņu iznīcinās, cilvēks tik un tā būs cildenāks nekā tas, kas viņu nogalina, jo viņš zina, ka mirst un ka visums par viņu ir stiprāks. Visums par to nezina itin neko.”[17] To nezina arī govs, suns, balodis vai blakts. Cilvēks apzinās savu rīcību un tās ietekmi uz citiem, tāpēc nav pieņemami radīt nevajadzīgas ciešanas cilvēkiem vai citām būtnēm, kas spēj just sāpes. Taču kopīgais sāpju jušanas fakts nepadara cilvēku un dzīvnieku par vienādiem. Visiem dzīvajiem organismiem, ieskaitot augus, ir kopīgas pazīmes – tie elpo, barojas un vairojas. Ar to tie atšķiras no nedzīvās dabas. Bet tāpēc vien tie nekļūst vienādi. Tomēr domājošā stiebriņa cieņa paģērē “ne sunīti kājām spert, ne uguns pagalīt’/ i sunītis Dieva dots, i uguns pagalīt’”.

Un neturēsim dzīvniekus dzīvokļos. Tā ir pārāk augsta cena dzīvniekam par to, ka cilvēks ir mazliet laimīgāks.

[1] https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/raksti/pret-sunu-turesanu-21032

[2] Tiem, kas ir pārāk jauni, lai kaut ko zinātu par Sandru vai šo dziesmu, kas tika ierakstīta 1992. gadā, te iespējams to noklausīties: https://www.youtube.com/watch?v=PGNTaM7roSY

[3] https://mubi.com/films/black-ashes

[4] Toreadori arēnā ir vairāki, bet matadors ir tikai viens. Toreadoru uzdevums ir novērst vērša uzmanību un steigties matadoram palīgā, ja viņš nonāk bīstamā situācijā. Matadors ir tas, kurš vērsi nogalina; uz to norāda jau vārda cilme, jo matar spāniski nozīmē “nogalināt”.

[5] Angliski – speciesism. Kaut arī esmu redzējusi, ka latviski šo terminu atveido kā “sudzisms”, vēlos, lai nav pārpratumu par to, kādu jēdzienu esmu šādi iztulkojusi, jo pieļauju, ka varētu līdzpastāvēt arī citi tulkojuma varianti.

[6] Piemēram, šeit: https://www.apollo.lv/7678517/paldies-par-dzives-skaistako-parsteigumu-madarai-raabei-gimenes-pieaugums. Citus šāda veida rakstus lasītājs var sameklēt pats, iegūglējot “Ģimenes pieaugums”. Mani visvairāk sasmīdināja Twitter ziņa: “Timmas un Sedokovas ģimenes pieaugums – sunītis Bū”. Sanāk, ka sievietei un vīrietim piedzimis sunītis! Skat. https://twitter.com/apollo_lv/status/1543636605566599169

[7] https://www.la.lv/ridziniece-telti-tur-stirnas-mazuli-un-atklati-pastasta-ka-pie-ta-tikusi

[8] https://www.lob.lv/noderigi/putnu-barosana-ziema: “Putnu barošana arī piesaista putnus mājai vai dārzam un ļauj tos iepazīt tuvāk. Līdz ar to putnu barošana vairāk ir priekš cilvēkiem, nevis putniem. Putni barību atradīs tāpat un jebkurā gadījumā izdzīvos stiprākais.”

[9] https://www.la.lv/par-spiti-ekspertu-bridinajumiem-netuvoties-un-nebarot-dazi-fotografe-selfijus-ar-gulbenes-laci

[10] https://www.retv.lv/raksts/piebarojot-lacus-fizisks-un-finansials-apdraudejums

[11] https://www.tvnet.lv/7352937/valkas-novada-iedzivotaji-turpina-cinities-ar-sirojosiem-laciem

[12] https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vecaki-un-berni/viestura-kerus-gramatas-korras-pasaules-ilustracijas-apskatamas-izstade.a483582/

[13] https://www.specific.lv/suns/svara-korekcija-sunim

[14] https://www.ucdavis.edu/food/news/making-cattle-more-sustainable

[15] https://data.gov.lv/dati/lv/dataset/majdzivnieku-skaits-valsti/resource/435e22c1-7588-4c87-9652-7cb1a995526e

[16] https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/noz/lauksaimn/preses-relizes/7015-galvenie-lopkopibas-raditaji-2020-gada

[17] Blaise Pascal, Pensées sur la religion et sur quelques autres sujets, §200.