“Protams, ka Kremļa propagandas graudi nekrīt uz asfalta:
augsne tiem jau sen ir apmēslota,
pateicoties Rietumu kreisi sekulārā “meinstrīma” centieniem.
Nav mazsvarīga arī tāda psiholoģiskā iezīme – raksturīga noteiktam tradicionālista tipam –
kā “kaut vai ar pašu velnu, ja tikai pret “tiem tur””.
“Tie tur” patiešām ir neiespējami pretīgi,
un, kad atnāk velns, noņem cepuri un pieklājīgi paklanās,
tad saules atspulgs uz viņa pulētajiem radziņiem
izskatās gandrīz kā Lieldienu sveces gaismiņa.”

Oļegs-Mihails Martinovs, katolis, tulkotājs (Krievija)

– Ilzé, vous venez? – Ilze, jūs nākat? – viedtālrunī atskanēja spalga sievietes balss. Nevis “Ilze”, bet “Ilzē”, ar uzsvaru uz pēdējo zilbi – tā, kā francūži izrunā visus, tostarp cittautu vārdus. Ilze ātri uzmeta pēdējo skatienu savam atspulgam spogulī (vai mati, kosmētika un kleita ir kārtībā?) un paķēra savu mazo, teātriem un tamlīdzīgiem pasākumiem domāto rokassomiņu.

– Oui, Madame Blancard, je descends! – Jā, Blankāras kundze, es kāpju lejā! – Ilze aizelsusies atbildēja. Mēteli plecos uzmetusi, viņa ar blīkšķi aizcirta sava dzīvoklīša durvis un, papēžiem klabot, metās pāri kāpņu laukumiņam uz lifta pusi. Mēteli taču var aizpogāt, arī liftā braucot.

Lifts, kā jau tas pieņemts vecajos Parīzes daudzdzīvokļu namos, bija šaurs, neērts un ar koka sienām. Uzreiz bija redzams: tas ir pievienots vēlāk, krietnu laiku pēc mājas uzcelšanas. Visapkārt valdīja tas īpatnējais smaržu kokteilis, kuru bieži var sajust veco, vēl barona Osmāna laikos celto namu kāpņu telpās, it īpaši ja ilgāku laiku nav veikti remontdarbi: nedaudz pelējuma, nedaudz vecu paklāju, nedaudz it kā eļļā ceptu pankūku. Latvijas pilsētās kāpņu telpas smaržo pavisam citādi, vai tā būtu veca divstāvu māja no senās koka apbūves vai Hruščova laiku “piecstāvene”. Taču Ilze pie šīs jaunās smaržu gammas jau sen bija pieradusi. Šobrīd viņa to nemaz nejuta, jo viņas prātu bija pārņēmušas citas domas: priecīgas un viegli trauksmainas.

Latviešu meitene Ilze ļoti labi runāja franciski. Viņa bija absolvējusi Rīgas Franču liceju, pēc tam ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Universitātē un tagad dzīvoja Parīzē. Viņai bija izdevies iegūt privātā “Rietumu un Austrumu fonda” – “Fondation Occident-et-Orient” stipendiju, un tagad viņa studēja politoloģiju – maģistratūrā, vienā no nelielajām, bet diezgan prestižajām Francijas augstskolām. Stipendija bija ļoti laba; Ilze bija ļoti apmierināta ar studijām un Parīzes dzīvi, un tuvākā nākotne izskatījās visnotaļ cerīgi un priecīgi. Francijā dzīvodama, Ilze centās nesaraut saikni ar Tēvzemi un, kā viņa pati mēdza mazliet pretenciozi sacīt, “nest Latvijas vārdu pasaulē”. Viņa piedalījās gandrīz visos Latvijas vēstniecības un vietējās latviešu kopienas organizētajos pasākumos, ar lepnumu reklamēja kursabiedriem un citiem francūžiem nesen iznākušo ļoti patriotisko latviešu filmu “Dvēseļu putenis” (pēc Aleksandra Grīna romāna motīviem), cienāja draudzenītes – francūzietes – ar pašas ceptiem sklandu raušiem un maizes zupu…

Ilze savā ģimenē nebija vienīgā, kas bija studējusi Francijā. Ilzes tante Dace (viņas mammas jaunākā māsa) divdesmit gadus pirms tam bija mācījusies Bordo universitātē. Viņas stāsti par saviem studiju gadiem bija interesanti, bet arī mulsinoši.

“Tie franči…” Dace mēdza stāstīt, “Kad es tur dzīvoju, viņi totāli nezināja ģeogrāfiju. Latvija, Baltijas valstis – viņiem tā ir Krievija. Vienkārši Krievijas nomale. Vairākumam ir grūti saprast, ka šādas mazas tautiņas lielās Krievijas paspārnē var būt savdabīgas un neatkarīgas. Tas ir šausmīgi nepatīkami… un arī diezgan pazemojoši. Bet tagad, kad esam iestājušies Eiropas Savienībā, gan jau pamazām iet uz labo pusi; tagad mūs ar krieviem tomēr diez vai kāds sajauks.”

Pāris mēnešus Parīzē nodzīvojot, Ilze secināja: viņas tantes prognoze bija kopumā pareiza. Vismaz sarunās ar Ilzi un viņas klātbūtnē Latviju ar Krieviju neviens vairs nejauca. Visi zināja, ka tas ir – jā, Austrumeiropā, bet tomēr Eiropā, Eiropas Savienībā. Šajā ziņā franču sabiedrībā bija noticis jūtams progress.

Bet tagad Ilzi gaidīja interesants un, kā viņa cerēja, patīkams piedzīvojums: pieņemšana kādā no Parīzes tuvumā esošām pilīm – “ar ļoti svarīgiem un prominentiem cilvēkiem”, kā Ilzei tika paskaidrots. Uz šo pasākumu viņu bija uzaicinājis Blankāru laulātais pāris – Monsieur un Madame Blancard, “Rietumu un Austrumu fonda” vadītāji. Pirms tam Ilze jau bija pāris reizes tikusies ar šo pāri, un viņai bija skaidrs: formālais fonda priekšsēdētājs, lielrūpnieks Monsieur Blankārs – gara auguma kalsns francūzis ar iesirmi rudiem matiem un lielu degunu gandrīz kā Sirano de Beržerakam –, bija iekšēji jauks, taču ļoti flegmātisks un apātisks cilvēks. Visas fonda lietas kārtoja viņa sieva, Madame Blankāra – arī ļoti kārna, bet aktīva brunete ar spalgu un asu balsi, šaudīgu skatienu un platu, diezgan samākslotu smaidu. Madame Blankārai varētu būt tā ap piecdesmit pieciem gadiem, viņas vīrs laikam bija dažus gadus vecāks.

Ja runājam godīgi, tad Ilze pret šiem cilvēkiem nekādas īpašas personīgas simpātijas nejuta; taču viņi caur savu fondu maksāja viņai stipendiju, un par to meitene bija viņiem pateicīga. Turklāt uz šo pieņemšanu viņa gāja ne tikai tādēļ, lai parādītu godu saviem sponsoriem jeb mecenātiem. Viņai pašai bija bezgala interesanti paraudzīties uz franču sabiedrības “krējumu”: visiem šiem uzņēmējiem, armijas virsniekiem, zilasiņu aristokrātiem, kuru uzvārdi sākas ar “de”… Latvijas vēsture tomēr ir bijusi radikāli citāda, un pie mums tieši šāda izteikta, vēsturiski iesakņota “krējuma” nav. Pieņemšanai bija jānotiek vienas šādas vecas grāfienes pilī apmēram pusstundas braucienā no Parīzes robežas. “Laikam jau visi būs politiski ļoti labēji noskaņoti un ļoti tradicionāli katoļi”, Ilze ziņkārīgi prātoja, taču šis fakts viņu nebiedēja. Viņa uzskatīja sevi par atvērtu un komunikablu meiteni, kas spēj uzturēt konstruktīvu dialogu ar visiem… nu, vai gandrīz visiem.

Aiz nama ārdurvīm Ilzi sagaidīja tipiska Parīzes novembra vakara tumsa un drēgnums. Ap pusdienlaiku bija nolijis lietus, un ielas lukturi meta dzelteni matētas atblāzmas uz vēl slapjā asfalta. Tepat aiz ietves mājas priekšā stāvēja liels melns Mersedess; šoferis ar pakalpīgi pussaliektu muguru jau vēra vaļā priekšējās durvis pasažiera pusē. Monsieur un Madame Blankāri – mašīnas īpašnieki – jau sēdēja aizmugurē.

Durvis aizcirtās, ierūcās dzinējs, un Mersedess aizjoņoja spožo lukturu izraibinātajā ielu un ceļu tumsā. Sākās tas, ko angļi sauc par “small talk”[1]: pieklājīga saruna par visu un par neko. Runāja galvenokārt Madame Blankāra, Ilze atbildēja, bet Monsieur Blankārs dziļdomīgi klusēja. Ilze sēdēja ar muguru pret abiem mašīnas saimniekiem un viņus lielākoties neredzēja: masīvā, ar ādu izpolsterētā sēdekļa atzveltne bija īpaši augsta un pat pieklājības pēc pagriezt galvu atpakaļ, neizmežģot kakla skriemeļus, bija grūti. Taču, ja Madame Blankāru tobrīd mašīnas pustumsā nevarēja saredzēt, viņu varēja ļoti labi saost – un kā vēl! Madame Blankāra bija sasmaržojusies ar smagām, tvirtām vakara smaržām; automašīnas salonā biezi virmoja ambra, pačūlija, muskuss un sazin kas vēl. Mašīnā kāpjot, Ilzei bija izdevies uz mirkli ieraudzīt Madame Blankāras vakara greznumus: koši sarkanas lūpas, pērļu virtenes ap kaklu, zelta rokassprādzi. Ilze jau sen bija pamanījusi šo francūziešu īpatnību: atšķirībā no latvietēm, krievietēm, itālietēm un daudzu citu Eiropas tautu sievietēm francūzietes jaunībā ir kā pelēkas pelītes; viņas nekrāsojas, nesmaržojas, ģērbjas pelēki un bieži vien nevīžīgi. Daudzas paliek tādas pašas visu mūžu, bet dažas mainās – taču tikai sākot ar apmēram četrdesmit gadu vecumu. Tad tiek likti lietā kosmētiskie krāšļi, zeltlietas un eleganti apģērbi… un priekšpensijas vecumā tā visa dažkārt kļūst pat pārāk daudz.

– Tiens, Ilzé, vous n’avez pas encore fait la connaissance de Vladimir! – Pagaidiet, Ilze, jūs taču vēl neesat iepazinusies ar Vladimiru! –  Madame Blankāra iesaucās. Šoferis uz brīdi pagriezās pret meiteni un smaidīdams palocīja galvu. – Vladimirs ir mūsu jaunais šoferis. Viņa vārds jums noteikti šķiet tuvs un pazīstams!

Ilze pieklājīgi izmocīja kaut ko smaidam līdzīgu. Tas bija tīrais sīkums, taču patīkami nebija. Visu cieņu Vladimiriem, taču kāds latviešiem sakars ar šo vārdu un kādēļ viņiem būtu jājūt ar to kaut kāda “tuvība”?

– Jā, mani sauc Vladimirs, bet krieviski es tikpat kā neprotu, – ar platu smaidu paskaidroja šoferis. – Mana vecmāmiņa bija no krievu emigrantu ģimenes, un mani tā nosauca viņas tēvam – manam vecvectēvam – par godu. Krievu valodu tā īsti iemācījies neesmu, bet viss krieviskais man ārkārtīgi patīk, – Vladimirs šķelmīgi sazvērnieciski pamiedza Ilzei ar aci.

– Vladimir, uzlieciet kādu no Vertinska dziesmām, kas jums pašam tā patīk! – Madame Blankāra nokomandēja. – Ilze, man taču jums nav jāstāsta, kas bija Aleksandrs Vertinskis? Brīnišķīgs krievu emigrantu dziedātājs, kurš uzstājās starp abiem pasaules kariem… Kādas krievu romances viņš dziedāja, kādas romances!

Vertinska dziesmas šoferim laikam bija ierakstītas jau kaut kur iespraustā zibatmiņas atslēgā. Viņš pastiepa roku, pāris reizes kaut ko piespieda automašīnas taktilajā ekrānā, un no skaļruņiem sāka plūst klavieru akordi uz vāji nomaskētu vecas skaņuplates švīkstienu un skrapstienu fona. Pēc dažām sekundēm dobjā un mazliet nazālā tenorā iedziedājās vīrietis:

– “Тут шумят чужие города,
И чужая плещется вода.
И чужая светится звезда…”[2]

Atšķirībā no savas paaudzes jauniešu vairākuma, Ilze diezgan labi saprata un runāja krieviski: lielās kaimiņvalsts valodu viņa bija apguvusi gan skolā, gan savas mājas pagalmā, kur daudzi kaimiņi bija krievi. Viņa ļoti labi saprata dziesmas vārdus, taču tā viņu neaizrāva, jo bija… sveša. Uzvārdu “Vertinskis” Ilze kaut kur kaut kad bija dzirdējusi pa ausu galam, taču nezināja, ka tas bija slavens krievu dziedātājs, un viņa balsi viņa tagad dzirdēja pirmoreiz. Nevarētu teikt, ka Vertinskis meitenei patika. Viņa balss bija tīra un laba, taču viņš dziedāja pārāk manierīgi, ar tādu kā franču akcentu, mazliet caur degunu, ar vibrējošu francisku “r”, – un viņa balss plūdumā nepārtraukti skanēja pirmskara krievu trimdinieka sāpes par zaudēto dzimteni. Ilze zināja, ka daudzi šādi krievi pirms padomju okupācijas dzīvoja Latvijā… taču ar latviešu kultūru tam nebija absolūti nekāda sakara. Ilze pagriezās sāņus un sāka skatīties ārā pa logu. Vertinskis turpināja dziedāt – un pārsteidzošā kārtā viņa dziesmas vārdi bija tieši par to pašu, par ko viņa tobrīd domāja – par svešumu:

– “Тут живут чужие господа,
И чужая радость и беда.
И мы для них чужие – навсегда.”[3]

Pagāja vēl kāds laiciņš, un tad brauciens bija galā. Mašīna nogriezās no ceļa pa labi, izbrauca cauri apsūnojušiem, ar kaut kādām skulptūrām rotātiem akmens vārtiem, noripoja vēl pārsimt metrus pa tumšām eglēm un tūjām apstādītu aleju un, grantij švīkstot, apstājās tipiskas, samērā nelielas franču pils – château – priekšā, citu tādu pašu automobiļu rindas galā. Pils fasāde bija labi izgaismota; pirmā stāva logu rindā spīdēja ugunis un vīdēja cilvēku silueti.

Ilze sekoja Blankāru pārim: augšup pa akmens kāpnēm uz platā lieveņa ar vēderainiem balustrādes stabiņiem un akmens lauvām un pēc tam pa milzīgām smaga ozolkoka durvīm iekšā vestibilā. Pils iekšiene Ilzi nepārsteidza. Kā jau inteliģentā ģimenē augusi meitene, viņa bija bieži apmeklējusi gan dažādus muzejus, gan dažas apmeklētājiem atvērtas franču pilis, un tas pats vien bija arī šeit: daudz spoguļu, daudz marmora un apzeltītu virsmu, daudz gleznu, daudz veclaicīgu mēbeļu, daudz lielu kristāla lustru. “Laikam franču Restaurācijas stils”, Ilze padomāja.

Divi liela auguma apkalpotāji baltās viesmīļa žaketēs (“kalpi”? “šveicari”? “durvju sargi”? “sulaiņi”? – Ilze pat nezināja, kā lai viņus nosauc) klusējot paņēma mēteļus un aiznesa tos kaut kur sāņus, tumša gaiteņa dziļumā. Lielajā zālē – jeb, pareizāk sakot, vairāku lielu zāļu anfilādē – jau bija sapulcējusies lielākā daļa pārējo viesu. Aicināto skaits nebija pārāk liels – varbūt kādi trīsdesmit, ne vairāk. Par spīti visiem augstajiem griestiem, spožumam un svinīgumam, noskaņa likās tīri mājīga. Vienā no attālākajām zālēm liegi skanēja klavieres – kaut kas no Šopēna vai Šūberta; acīmredzot saimniece šim vakaram bija nolīgusi pianistu.

Ilzi stādīja priekšā pils saimniecei, grāfienei de N. – kalsnai vecenītei ar rūpīgi ieveidotiem sirmiem matiem un vairākkārtēju matētu pērļu virteni ap kaklu. Ilze zināja, ka mūsdienu Francijas Republikā valsts nekādus muižniecības titulus un kārtas oficiāli neatzīst; līdz ar to visas “grāfienes”, “baroni” un “hercogienes” šodien ir tīri simboliska dekorācija. Tomēr, lai arī simbolisks, tituls paliek tituls, un grāfiene paliek grāfiene. Jāsaka gan, ka šajā grāfienē bija kaut kas no sirsnīgas un omulīgas lauku vecmāmiņas. Ilzei viņa uzreiz iepatikās – un, šķiet, Ilze viņai arī. Meitene, cik nu mācēdama, uztaisīja reveransu; grāfiene ar platu smaidu satvēra viņu aiz rokas un sāka kaut ko stāstīt par savu nelaiķa vīru, mīļi un mazliet sazvērnieciski apčubinot. Tā vecenītes dažkārt mēdz darīt ar simpātiskām jaunām meitenēm, kas atgādina viņām viņu pašu mazmeitas.

Ieradās vēl daži viesi. Apkalpotājs uz paplātes iznēsāja šampanieša un vīna glāzes. Šampanietis Ilzei garšoja – saprātīgos daudzumos, protams. Pēc brīža militārā solī piesoļoja liela auguma spēcīgas miesas būves vīrietis vecumā ap sešdesmit: tumšpelēks uzvalks ar kaklasaiti, īsi, armijas manierē apgriezti iesirmi mati sāls un piparu krāsā, masīvs kvadrātveida apakšžoklis.

– Mademoiselle… – Jaunkundze… – Viņš sasita papēžus un galanti paklanījās, priekšā stādoties. – Colonel Charles-Enguerrand de Kermoysan! – Pulkvedis Šarls-Angerāns de Kermuazāns!

Ilze smaidīdama vēlreiz uztaisīja reveransu.

– Vai jaunkundze zinās teikt, no kura Francijas novada es esmu? – pulkvedis ar tādu pašu smaidu jautāja.

– No Bretaņas? – Ilze minēja. – Jūsu uzvārds sākas ar “Ker-”; ar to sākas daudzi vietvārdi Bretaņā.

– Oho! – pulkvedis neviltotā izbrīnā un sajūsmā iesaucās. – Jaunkundze patiešām ļoti daudz zina par Franciju! Bet vai jūs zināt, ka es vēl pirms dažiem gadiem biju Francijas militārais atašejs jūsu pusē – Maskavā?

Ilze pamāja ar galvu un paraustīja plecus. Šajā mirklī pulkvedis vairs nelikās viņai tik simpātisks. Kādā ziņā Maskava ir “mūsu pusē”? Tieši tobrīd garām gāja apkalpotājs ar paplāti; pulkvedis nolika uz paplātes jau iztukšoto šampanieša glāzi un ar veiklu rokas kustību paķēra citu, pilnu – šoreiz ar kaut kādu baltvīnu.

– Karašo, karašo! Otšen nravitsjā! – šķelmīgi smaidīdams, ar šausmīgu franču akcentu un stipru uzsvaru uz pēdējo zilbi nodeklamēja pulkvedis un pacēla glāzi. Lielās kristāla lustras spuldzes un piekariņi jautri iemirgojās dzeltenajā šķidrumā. Ilze sajutās apvainota (latvieši nav krievi!) un jau domāja, ko lai pieklājīgi atbild, taču te no sāniem pienāca Blankāru pāris un kāds korpulents plikpaurains cilvēciņš tumši zilā uzvalkā ar sarkanu Goda leģiona ordeņa lentīti pie atloka.

– Iepazīstieties: Monsieur le député Antoine de Verteuil! – Nacionālās Asamblejas deputāts Antuāns de Verteijs! – Madame Blankāra svinīgi noskandināja.

Deputāts pastiepa roku, ar saviem strupajiem pirkstiņiem paspieda Ilzes plaukstu un vaicāja:

– Alors, vous êtes Lettonne? – Tātad jūs esat latviete?

– Oui. – Jā, – Ilze atbildēja.

– C’est la Let-to-nie, pas la Li-tu-a-nie? – Lat-vi-ja, nevis Lie-tu-va? – de Verteijs pārjautāja. Ilze klusībā nopūtās.

– Jā, Latvija, – viņa atbildēja. – Ar galvaspilsētu Rīgā! Lietuva ir dienvidos, un tās galvaspilsēta ir Viļņa. – Dace, Ilzes tante, nudien bija bijusi pārāk optimistiska!

– Bet sakiet, lūdzu, – politiķis turpināja taujāt. – Vai jūsu valoda… latviešu, vai ne?… stipri atšķiras no krievu valodas, vai tas ir tikai tāds dialekts? Tā taču arī ir slāvu valoda, vai ne? Jūs taču rakstāt latīņu burtiem – vai tomēr kirilicā?

Ilze sajutās grūtsirdīgi un pat mazliet pazemoti. Viņa tik ļoti mīlēja Latviju un visu latvisko, un viņai bija ārkārtīgi nepatīkami, ja kāds – it īpaši eiropietis – izrādīja par to savu nezināšanu. Viņasprāt, zināšanu trūkums nozīmēja intereses un tātad arī cieņas trūkumu. Ilze sāka pacietīgi skaidrot klātesošajiem atšķirību starp latviešu un krievu valodu. Taču pēc pāris minūtēm ienāca apkalpotāju grupa ar ēdienu pilnām paplātēm rokās, un sākās tas, ko franciski sauc par cocktail dînatoire – vakariņas, kurās viesi nevis sēž pie galda, bet brīvi pārvietojas pa zāli ar šķīvjiem un glāzēm rokās, pēc patikas liekot sev šķīvjos ēdienus un ļaujot apkalpotājiem uzpildīt savas glāzes.

Sarunājoties un ēdot pagāja labs laiciņš. Ilze paguva iepazīties un patērzēt ar dažiem citiem viesiem par dažādām lietām. Laimīgā kārtā Krievijas temats ne reizi neuzpeldēja, un Ilze jutās atviegloti. Kad bija pienācis laiks kūciņām, saldējumam un kafijai, izrādījās, ka de Verteijs un pulkvedis vienā no zālēm kaut ko ļoti aizraujoši stāsta, un visi klātesošie pamazām pārvietojās turp. Izveidojās tāda kā auditorija, kuras centrā uz veclaicīga dīvāna sēdēja abi oratori, bet visi pārējie viesi pusaplī izvietojās visapkārt – vai nu stāvot, vai sēžot uz krēsliem, dīvāniem un pufiem. Pils saimniece, grāfiene, novietojās uz krēsla tieši pretī deputātam. Vairāk pieklājības nekā ziņkāres dzīta, Ilze apsēdās netālu no viņas. Sākumā runāja pulkvedis, bet politiķis iestarpināja īsus komentārus. Taču drīz vien oratora stafeti pārņēma de Verteijs: viņš runāja ilgi un kaismīgi, bet pulkvedis laiku pa laikam strupi un lakoniski izmeta starpsaucienus.

– Ģeopolitika ir ārkārtīgi svarīga lieta, – pulkvedis ducināja. – Pasaules mieram un stabilitātei ir ļoti svarīgi nepieļaut vienpolāras pasaules izveidošanos. Dāmas un kungi, man jums nav jāstāsta, kāda ir mana attieksme pret ģenerāli de Gollu – tā ir tāda pati, kā jums visiem, vai vismaz absolūtajam vairākumam…

– Tas bija nodevējs! – grāfiene klusu iespiedzās. Trīs vai četri viesi enerģiski pamāja ar galvām.

– Jā, nodevējs! – pulkvedis piekrita. – Pēc vāciešu padzīšanas viņš nelietīgi izrīkojās ar krietno maršalu Petēnu. 1962. gadā, parakstot Eviānas līgumus, viņš ļāva mums zaudēt Alžīriju un pameta Alžīrijas frančus likteņa varā. Bet…! – pulkvedis pacēla rādītājpirkstu. – Vienā jautājumā de Gollam gan bija taisnība. Jau tad, tā saucamā Aukstā kara laikā, nedrīkstēja ļaut amerikāņiem ar viņu NATO kļūt par vienīgo dominējošo spēku – ne pasaulē, ne tepat Eiropā. Krievija – vai toreizējā Padomju Savienība – bija un ir labs sabiedrotais pret Amerikas tīkojumiem!

– Sasodītie amerikāņi! – de Verteijs iestarpināja. – Gan politikā, gan ekonomikā, gan kultūrā – visur grib uzspiest savu pliekano, globalizēto popkultūru!

– Sacēla it visur savus smirdīgos makdonaldus! – kāds no zāles dibenā stāvošajiem vīriešiem piemetināja.

– Un tā ir Francijas civilizējošā misija: nepieļaut šo mūsu planētas amerikanizāciju un vispārējo debilizāciju, – politiķis iesaucās. – Bet jūs runājat par makdonaldiem, mans dārgais Karbonjē kungs? Jā, jums ir taisnība, – bet ne jau makdonaldi rada lielākos draudus…

– Jā, tieši tā! – pulkvedis turpināja. – Kad krita Dzelzs priekškars, es uzreiz sajutos nelāgi, jo sapratu: līdzšinējam spēku balansam pasaulē nu ir pienākušas beigas. Viena no pretējām pusēm – PSRS ar tās satelītiem – diemžēl ir satriekta, un tātad otrā puse – Savienotās Valstis – sāks mākties virsū un gribēs dabūt visu sev. Un notika tieši tā, kā es toreiz brīdināju! Tātad lielākos draudus rada nevis makdonalds, bet gan tas, ka amerikāņi kā tādi traki huligāni bāž savas raķetes tieši Krievijai pie sāniem, Austrumeiropā! Izveidojuši tur sev koloniālo impēriju no visādiem poļiem un tā tālāk! Lūk, tas ir absolūti nepieļaujami, un šajā jautājumā Krievija ir mūsu sabiedrotais! Mums jāsadarbojas ar Krieviju, jāsadarbojas ar tās prezidentu Vladimiru Putinu, lai panāktu amerikāņu aiziešanu no Eiropas…

Ilze vairs nespēja ciest klusu. Alkoholiskos dzērienus viņa lietoja reti un ļoti mazos daudzumos, bet varbūt šoreiz divas vakara gaitā izdzertās vīna glāzes bija savu panākušas: viņa bija kļuvusi drošāka. Runātāji faktiski slavēja ne tikai Krieviju, bet bijušo Padomju Savienību, kas bija nodarījusi neizsakāmu ļaunumu latviešu tautai un izsūtījusi krietnu daļu viņas pašas radinieku lopu vagonos uz Sibīriju. Un ko lai saka par neseno Krievijas agresiju pret neatkarīgo Ukrainu? Par Krimu un Donbasu? Tas viss skanēja tik nelietīgi un netaisnīgi…

– Atvainojiet, lūdzu, – Ilze skaļā balsī pārtrauca runātāju, un visu klātesošo acis pievērsās viņai. – Ja Amerika aizvāks savas raķetes, tad Krievija acumirklī uzbruks un atkal okupēs visu Austrumeiropu. Viņi taču tikai to gaida! Un kā var uzticēties Putinam? Viņš taču ir VDK aģents!

– Voyons, mademoiselle! – Nu, paklausieties, jaunkundze! – de Verteijs saērcināti iesaucās. –  Krievija jau sen nav nekāda Padomju Savienība! Un prezidents Putins nav nekāds VDK aģents, jo nekāda VDK vairs nepastāv. Tas viss ir palicis pagātnē, saprotat? Vladimirs Putins ir spēcīgs un talantīgs valstsvīrs, kuram pēc deviņdesmito gadu nabadzības un juku laikiem ir izdevies padarīt Krieviju par spēcīgu un pašpārliecinātu valsti…

– Bet Krievija taču ir bīstama un agresīva, – Ilze tikpat skaļi iebilda. – 2014. gadā Putins uzbruka Ukrainai un prettiesiski anektēja Krimas pussalu. Cik daudz cilvēku gāja bojā! Kremļa režīms – tie ir slepkavas, un tie, kuri viņus atbalsta, arī ir slepkavas… vai vismaz slepkavu līdzdalībnieki!…

Ilze pēkšņi aprāvās un apklusa, – jo saprata, ka ir aizgājusi par tālu. Pēc līdzšinējo runu satura spriežot, daudzi klātesošie simpatizēja Kremļa politikai, un tātad sanāca, ka viņa – viešņa un svešiniece – bija atļāvusies nosaukt viņus par slepkavu līdzdalībniekiem. Ilzes acis pēkšņi sastapās ar Madame Blankāras skatienu… un meitene sastinga. Madame Blankāras acu zīlītes nekustīgi vērās viņā; to skatiens bija ledus auksts un svina smags, un Ilze, gudra meitene būdama, lieliski saprata, kas tajā bija lasāms. Bet lasāms bija šis: “Neaizmirsti, ka tu šeit neesi nekas: vienkārši nabaga viešņa no kaut kāda mežonīga Austrumeiropas nostūra. Pasaki paldies, ka mēs ar vīru maksājam tev stipendiju (jo varam arī pārdomāt) un esam atveduši uz šo grezno pasākumu. Tāpēc turi muti un neuzdrošinies runāt civilizētiem cilvēkiem pretī.”

Madame Blankāra neizdvesa nevienu skaņu un viņas sejas vaibstus nesatricināja ne mazākā grimase, – taču Ilze acumirklī visu saprata. Tas bija kā sāpīgs, drausmīgi pazemojošs pēriens un vienlaikus kā ledaina ūdens šalts. Asinis sakāpa Ilzei galvā; viņa nosarka un tik tikko noturējās, lai nesāktu raudāt.

– Voyons, mademoiselle! – Nu, paklausieties, jaunkundze! – de Verteijs atkal saērcināti sauca un māja ar tuklo roku, kā apnicīgu mušu projām dzīdams. –  Pirmkārt, Krima nekad nav bijusi Ukrainas sastāvdaļa, tādēļ Krievija pilnīgi tiesiski paņēma to sev! Otrkārt, Krievijai kā lielvalstij ir savas leģitīmās ģeopolitiskās intereses, kas ir jārespektē! Vai tad Putinam bija mierīgi jāsēž un jāraugās, kā amerikāņi organizē Kijevā “le Maïdan” – Maidanu – ar ukraiņu neonacistu piedalīšanos?! Un treškārt, es esmu jau simtreiz teicis un pateikšu vēl simt pirmo reizi: Krievija un Ukraina ir radniecīgas valstis un tautas, un viņu konflikts ir ģimenes lieta. Ģimenes lieta, saprotat?! Krievija ir kā māte, Ukraina – kā meita… šajā gadījumā nepaklausīga meita. Un, kad māte meitu pārmāca, tad pārējiem tur iekšā nav jālien!

“Ja Kremlis reiz iebruks Latvijā, viņi teiks tieši tāpat,” Ilze ar rūgtām sirdssāpēm nodomāja.

– Pastāstiet mums par savu braucienu uz Maskavu pirms trim gadiem, deputāta kungs! – Madame Blankāra ierosināja. – Jūs taču esat starpparlamentu sadarbības grupas loceklis, vai ne? Esmu dzirdējusi, ka šī jūsu vizīte bija īpaši jauka un izdevusies.

– Jā, jā, lūdzu, pastāstiet! – grāfiene piebalsoja.

– Tas bija pirms trim gadiem, kā Madame Blankāra jau teica, – ar apmierināta runča skatienu iesāka de Verteijs. – Mūs – tas ir, mani un vēl četrus deputātus, – uzaicināja Krievijas Valsts domes locekļu grupa… Nu, ko es varu teikt? Četras dienas mēs bijām Maskavā, un šīs četras dienas bija kā pasaka… – Politiķa sejas izteiksme pamazām mainījās no slinki apmierinātas uz sapņaini jūsmīgu. – Zināt, nu patiešām kā bērnības laiku pasaka ar labām fejām, daiļām princesēm un mīļiem, draudzīgiem runājošiem zvēriem. Mūs aizveda uz Tretjakova galeriju un Lielo teātri – zināt, to, kas krieviski saucas “Bolchoï”… Nākamajā rītā mēs ilgi pastaigājāmies pa Arbatu ļoti glītas blondas gides pavadībā. Šo gidi, protams, sauca par Natāliju – Nathalie – kā Žilbēra Beko dziesmā…

– “La place Rouge était vide.
Devant moi marchait Nathalie…!”[4] – kaut kur aizmugurē pusbalsī iedungojās Karbonjē kungs.

– Ak, mani draugi, ja jūs dzirdētu, ar cik apburošu krievu akcentu šī eņģeliskā būtne runāja franciski! – de Verteijs laimīgi nopūtās. – Jau akcenta dēļ viņā varēja iemīlēties. Un pēc tam mums tika dota vienkārši neticama iespēja: būt klāt brīnišķīgā Dievišķajā Liturģijā Kristus Pestītāja katedrālē! – deputāta balss iedrebējās, un acīs parādījās aizkustinājuma asaras. – Mums šķita, ka Paradīze ar visiem eņģeļiem ir nolaidusies uz zemes! Kāds koris! Ak, mani mīļie draugi, kā viņi dziedāja, kā viņi dziedāja!

Klausītājiem, šķiet, bija pielipusi de Verteija sapņainā sajūsma; viņi tik māja ar galvām, smaidīdami un platām acīm vērdamies runātājā. Politiķis izvilka no kabatas mutautiņu, ātri nosusināja acu kaktiņus un turpināja:

– Un baznīca bija stāvgrūdām pilna. Absolūtais vairākums – jaunekļi un jaunietes; visi tik skaisti, organizēti, sportiski… Lūk, kur ir civilizācijas nākotne! Nav tā kā pie mums Rietumos, mirstošajās katoļu draudzēs, –  de Verteijs nicīgi sarauca degunu. – Kailas sienas, garlaicīgs dievkalpojums un pāris simtgadīgu večiņu solos… Nē, šeit es redzēju jaunību, skaistumu, spēku, enerģiju, ierosmi. Lūk, tā ir nākotne! Cik skaisti viņi visi meta krustus un klanījās! Viņi izskatījās tikpat apgaroti un tuvi Dievam, cik Aļoša Karamazovs Dostojevska romānā. Pēc Liturģijas mūs aizveda uz koncertzāli, un mēs klausījāmies krievu tautasdziesmu koncertu ar balalaikām. Un pēc tam, vakarā – vienkārši lieliskas, brīnišķīgas, ķeizariskas vakariņas krievu restorānā! Pankūkas – blinis –, melnais un sarkanais kaviārs, store… un, protams, īsts, autentisks “vodkā”, īsts krievu degvīns no apsarmojušas karafes. Ak… Un pēc tam… pēc tam…

– Kas bija pēc tam? – tikko dzirdami izdvesa grāfiene.

– Pēc tam, – de Verteijs ar laimīgu smaidu triumfējoši pavēstīja, – atveda pusaugu lācēnu – īstu, brūnu krievu lāci, Krievijas simbolu! – protams, pavadā un ar uzpurni. Un mums visiem bija iespēja viņu paglaudīt… Dārgie draugi! – deputāta balss pēkšņi uzšāvās augšup spējā, vibrējošā crescendo. – Jūs zināt, ko es vakariņu noslēgumā teicu pasākuma organizētājiem? – “Esmu jūsu draugs, esmu jūsu cilvēks, esmu jūsu rīcībā uz visiem laikiem!”

Viesu starpā brīdi valdīja sajūsmas pilns klusums, bet Ilzes sirdi māca rūgts smagums. Klātesošie, šķiet, bija pavisam aizmirsuši par viņu un tikai gremdējās ekstātiskos sapņos par Krieviju. “Intelektuāla pašapmierināšanās”, skumji padomāja Ilze. Viņai tas likās netaisnīgi, pazemojoši un pat vienkārši nepieklājīgi: valsts, kuras valdošie režīmi bija nodarījuši viņas tautai un viņas ģimenei tik daudz ļauna, tagad tika ar teju vai reliģisku bijību apjūsmota un celta uz pjedestāla viņas klātbūtnē, – un viņai gribot negribot tas bija jānorij.

Taču visvairāk Ilzei bija žēl lācēna no de Verteija stāsta. Latvijā dzīvojot, Ilze bija vairākkārt apmeklējusi Līgatnes dabas takas, vērojusi tur mītošos lāčus un apbrīnojusi šo lielo un skaisto zvēru spēku, iznesību un intelektu. Galu galā, vai tad katram latviešu bērnam jau zīdaiņa vecumā kopā ar mātes pienu neiezīžas šūpuļdziesmas vārdi:  “Aijā, žūžū, lāča bērni”? Kā gan latvietis var apzināti nodarīt lācītim pāri? Kas notiks – nē, kas jau bija noticis ar šo lācēnu pēc tam (jo tas taču pēc paša de Verteija vārdiem bija pirms trim gadiem)? Kamēr viņš ir maziņš, viņu visur vadā līdzi – pavadā un ar uzpurni, glaudot un čubinot; kādu stresu jūt nabaga dzīvnieks, to var tikai minēt. Varbūt – nē, nevis “varbūt”, bet gandrīz noteikti, – šim lācim tika doti kaut kādi trankvilizatori. Un pēc tam, kad lācēns paaugas un kļūst apkārtējiem bīstams – ko tad? Nogalināt, lai pārdotu ādu un lai šāds te uzpūtīgs de Verteijs varētu izklāt to savā viesistabā kamīna priekšā? Iespundēt betonētā zoodārza bedrē? Vai vēl nežēlīgāk – izmantot kā ēsmu medību suņu trenēšanai?

– Mēs, latvieši, pret dzīvniekiem tā neizturamies, – Ilze aiz žēluma drebošā balsī nočukstēja latviski, – taču tik klusu, ka neviens cits to nesadzirdēja.

– Mans māsasdēls ir precējies ar krievieti, – de Verteijs pēc brīža turpināja, bet jau mierīgākā balsī. – Jūs jau zināt, kāda mūsu ģimenē ir nelaime: māsasdēls ir kreisais, strādā par publicistu avīzē “Le Monde” un tur propagandē dažādas kreiso muļķības. Viņa sieva, Marina – glīta jauna sieviete, pēc izglītības arī žurnāliste, bet… ne īstā. It kā krieviete, bet Putinu un viņa politiku nevar ciest ne acu galā. Ko lai saka… Samaitāta! – politiķis kā taisnodamies, kā atvainodamies noplātīja rokas. – Rietumu propagandas samaitāta! Un mans māsasdēls ir viņas ietekmē, lai gan pats perfekti pārvalda krievu valodu un būtu varējis pats visu saprast. Kādēļ es, kurš krieviski neprot, visu saprotu pareizi, bet viņš ne? Kad es mūsu ģimenes vakariņās pastāstīju par savu braucienu, šis tik ņirdz un ķiķina: “Nu gan tevi, dārgais onkuli, Putina cilvēki ir nopirkuši!”

De Verteijs sašutumā pagrozīja galvu un ievilka gaisu nāsīs, it kā sacīdams: “Jūs taču visi saprotat, cik tas ir absurdi!” Tad pacēla glāzi pie lūpām, iemalkoja vīnu un turpināja:

– Viņš man saka: “Tie jaunie cilvēki katedrālē, par kuriem tu tā jūsmo, noteikti bija Putina kustības “Naši” aktīvisti, kurus tur bija speciāli sadzinuši kā statistus, bet jūs visi uzķērāties!” Nu, ko lai uz to atbild?!

– Jaunie cilvēki mūsdienās ir tik ciniski! – grāfiene nopūtās. – Visur saskata tikai slikto un aizdomīgo!

– Tā puve diemžēl nāk no mums, no Francijas, – pulkvedis noskaldīja. – Visādi Sartri, de Bovuāras, Deridā… Visu apšaubīt, visu dekonstruēt. Viņu skola!

– Pēc tam, – de Verteijs turpināja. – Mans māsasdēls man saka: “Kaviāru un lāci tu redzēji, bet to, ka ārpus Maskavas krievu pensionāri iztiek ar 150 eiro mēnesī, ka cietumos spīdzina ieslodzītos, ka notiek politiskās slepkavības, bet no policistiem tauta baidās tāpat, kā no bandītiem, – to, lūk, tu neredzēji.” Un viņa sieva, Marina, piebalso: “Diemžēl mana tauta ir kā jūsu redzētais lācēns: pavadā, ar uzpurni, ar Kremļa propagandu kā ar trankvilizējošām zālēm apdullināta. Un tik danco visādu neliešu priekšā, lai gan būtu varējusi ar vienu ķepas zvēlienu tikt no viņiem vaļā!” Nu, ko teiksiet?

– Viņai ir taisnība! – Ilzei pēkšņi paspruka. Pazemojums un sašutums viņas sirdī bija sakrājies jau tiktāl, ka pat Madame Blankāras draudīgā klātbūtne nespēja viņu atturēt. Visi klausītāji pagriezās pret Ilzi, kā pret kaut kādu brīnumu. Šķita, ka visi jau kādu laiku bija aizmirsuši par viņu.

– Nu, protams, – Madame Blankāra laipnā un samiernieciskā tonī atbildēja. – Krievijai ir daudz problēmu; tā nav paradīze. Mēs visi to lieliski saprotam. Septiņdesmit gadu boļševiku jūgā – tas nav joks. Krievijai joprojām ir smagas problēmas. Taču jāatzīst, ka Krievija, kā Fēnikss, ceļas no pelniem un traucas augšup, turpretī Rietumeiropa – un Francija – gāžas lejup, haosa un pilsoņu kara virzienā. Kā to var neredzēt? Tas taču ir acīmredzami.

Visi, ieskaitot citādi apātisko Monsieur Blankāru, enerģiski māja ar galvām.

– Varbūt, ka tad, kad te sāksies pilsoņu karš, normāliem francūžiem nāksies meklēt patvērumu Krievijā, kā tas bija Revolūcijas laikā! – savā vecišķi drebošajā balsī iesaucās grāfiene. – Es gan ceru šos laikus vairs nepiedzīvot…

– Tātad… “svētā Krievija”? – Ilze klusu vaicāja. Viņai bija skumji un gandrīz fiziski nelabi.

– Jā! – priecīgā korī vienlaikus iesaucās gan Madame Blankāra, gan de Verteijs, gan pulkvedis, gan grāfiene. – Jā, jā! – deputāts viens pats raiti turpināja kā no tribīnes. – Tieši tā: la Sainte Russie – svētā Krievija! Un kāpēc gan ne? Paskatieties, kā prezidents Putins katrus Ziemassvētkus un katras Lieldienas stāv baznīcā ar svecīti, met krustu un klanās? – Šajā mirklī de Verteijs ar žestiem svinīgi nodemonstrēja, kā Putins to dara. Grāfiene smaidīdama piebīdīja savu krēslu tuvāk Ilzei un mātišķi viegli satvēra viņas augšdelmu, it kā sakot: “Klausies nu, meitiņ, cik gudras lietas cilvēks runā!” De Verteijs uzstājās tālāk:

– Pie mums, mūsdienu Francijā, tas vienkārši nebūtu iespējams. Francija kopš sava šūpuļa, kopš Reimsas kristāmtrauka, kurā svētais Remīgijs kristīja franku valdnieku Hlodvigu, ir la Fille aînée de l’Église – Baznīcas vecākā meita! Tā ir mūsu identitāte, un bez šīs identitātes Francija nevar pilnvērtīgi pastāvēt. Taču kopš nolādētās Revolūcijas šī identitāte un šis mantojums ir sagrauti! No Baznīcas vecākās meitas mūsu mīļā Tēvija ir tikusi padarīta par nožēlojamu padauzu! Un kurš to izdarīja? Brīvmūrnieki! – politiķis pacēla rādītājpirkstu, it kā aicinādams visus būt uzmanīgiem. – Viņi izplānoja un sarīkoja Revolūciju. Viņi organizēja Lielo teroru un nogalināja Dieva svaidīto karali Ludviķi XVI. Viņi aizliedza un padzina mūku kongregācijas un sadzina mūsu bērnus – tas ir, mūsu vectēvus un vecvectēvus – laicīgās valsts skolās…

– Pie mums Bretaņā tās sauca par “velna skolām”, – pulkvedis iestarpināja.

– Mēs, francūži, nocirtām galvu mūsu karalim, bet krievi nošāva savu caru! – grāfiene skaļi iesaucās. – Divi noziegumi, kas abām tautām līdzīgi jāizpērk! Mūsu likteņi ir līdzīgi, un mums tie ir jāizdzīvo kopā!

– Brīvmūrnieki pamazām padarīja Franciju par une république laïque – laicīgu republiku –, kur jebkāda atsauce uz Dievu, Baznīcu un reliģiju publiskajā sektorā ir aizliegta, – de Verteijs turpināja. – Toties brīvmūrniecība zeļ un plaukst, un ir kļuvusi par republikas oficiālo reliģiju. Ministri vai nu paši ir masoni, vai iet uz masonu ložām atskaitīties un taisnoties par savu politiku!… Un tagad paskatieties, kas notiek Krievijā! Tur viss ir tieši pretēji. Vladimirs Putins svētkos iet uz baznīcu, kameru priekšā regulāri tiekas ar Maskavas patriarhu, bet jauni pareizticīgo dievnami Krievijā parādās un aug, kā sēnes pēc lietus!

– Putins ir kristīgs valstsvīrs! – pulkvedis noskaldīja, kā armijas skatē komandēdams.

– Nu, deputāta kungs, – Madame Blankāra jautāja. – Ko tad jūsu māsasdēls ar sievu jums teica par šo? Kristīgās ticības atdzimšana Krievijā taču ir objektīvs fakts; to nevar noliegt kā neesošu.

– Ak, – de Verteijs nopūtās un atmeta ar roku. – Viņi abi bija savā lomā. Mans māsasdēls ar tādu pašu sarkasmu pašūpoja galvu un sacīja: “Tu redzi, kā Putins bučojas ar patriarhu, bet negribi redzēt, kā pa sētas durvīm Kremlī ienāk musulmaņu ajātolla. Tu redzi Putinu baznīcā klanāmies un krustus metam, bet negribi redzēt viņa atbalstu Venecuēlas, Lībijas un Ziemeļkorejas režīmiem, kas nu galīgi nav kristiešiem labvēlīgi.” Ko vēl no viņa varēja sagaidīt? – politiķis noplātīja rokas. – Godīgi sakot, es toreiz biju visai dusmīgs un apvainojies uz viņu par šādu izrunāšanos.

– Jā, nu tāda mums ir tā kreisā jaunatne, – Madame Blankāra pašūpoja galvu. – Bet ko jūs pats domājat par Vladimiru Putinu un viņa lomu pasaules vēsturē?

– Es? – de Verteijs pacēla uzacis. – Es uzskatu viņu par dižu kristīgu valstsvīru – Valstsvīru ar lielo burtu! – kurš ir neapšaubāmi apgarots ar dievišķu dzirksti. Domāju, ka, ja mūsu kristīgajai oikumenai ir lemts tikt izglābtai no tā liberālisma tvana un tās liberālisma puves, kas to pašlaik nomāc, tās glābējs būs tieši viņš – Putins. Es saprotu, ka tas varbūt skan pārāk patētiski un svētsvinīgi, bet tā ir mana visdziļākā pārliecība. Ja pasaulē ir kaut viena valsts, kas var palīdzēt mums panākt to pašu Rietumos, tad tā ir tikai Krievija. Līdzīgi, kā 1814. gadā krievu cars Aleksandrs I ar saviem kazakiem palīdzēja mums gāzt uzurpatoru Napoleonu un atjaunot tronī likumīgo Burbonu dinastiju. Vai zināt, kā teica Leons Bluā? – “J’attends les Cosaques et le Saint-Esprit!” – “Es gaidu kazakus un Svēto Garu!”

– Kā Kārlis Lielais! – pulkvedis noducināja. Pārējie viesi ar priecīgu entuziasmu māja ar galvām.

– Jā, kā Kārlis Lielais! – iesaucās de Verteijs. – Dižais ķeizars, kuram izdevās apvienot Rietumus un atnest tiem mieru un pārticību! Tam, toreizējam Kārlim Lielajam, neizdevās apvienot Rietumus ar Austrumiem – ar Bizantiju, – bet šim, jaunajam Kārlim Lielajam tas var izdoties!

– Kas zina, varbūt viņš atkal uzliks krustu Konstantinopoles Svētas Sofijas katedrāles kupola virsotnē? – ieminējās Madame Blankāra.

– Dāmas, kungi, klausieties! – vecā grāfiene piecēlās stāvus un, pie krēsla atzveltnes turēdamās, aplaida visiem klātesošajiem mistiski ekstātisku skatienu. – Es piekrītu tam, ko deputāta kungs tikko teica par Kārli Lielo, un tam, ko Madame Blankāra teica par Svēto Sofiju. Bet es gribētu piebilst vēl kaut ko… Tie no jums, kuri mani pazīst, zina, cik ļoti es godinu slaveno mistiķi Marie-Julie Jahenny – Mariju-Jūliju Žaennī. Jau mani vecāki viņas dzīves laikā viņu godināja un, kad es piedzimu – tieši gadu un divas dienas pēc viņas nāves –, mani nosauca viņas vārdā. Ak, viņa bija diža mistiķe, īsts Dieva cilvēks! Viņa bija ļoti dievbijīga, kļuva par franciskāņu ordeņa terciāri un viņai parādījās pats Kungs Jēzus Kristus un Vissvētākā Dievmāte Marija… un viņa uz mūžu saņēma asiņojošus stigmātus Kristus ievainojumu vietās! Ak, kā viņa cieta, kā cieta! – grāfiene dažas sekundes klusēja, atvelkot elpu. – Marija-Jūlija Žaennī pravietoja, un viņas pravietojumi bija šausmīgi. Francijas grēki izplatīsies pa visu pasauli – tas jau ir noticis… Pēc tam būs zemestrīces, vētras, neražas, epidēmijas pa visu pasauli. Pēc tam septiņas nedēļas līs asiņu lietus. Francijā sāksies pilsoņu karš. Katoļu baznīca tiks pasludināta ārpus likuma. Baznīcas un klosterus slēgs, un kristiešus vajās un nogalinās. Tad debesis trīs dienas būs melnas, valdīs nakts, un saule neuzlēks. Bet pēc tam… pēc tam… – grāfienes balss aizžņaudzās, – saule beidzot paradīsies austrumos, un grandiozas zīmes debesīs pasludinās jauna laikmeta sākumu. Un tad nāks viņš…

– Le Grand Monarque! – Lielais Monarhs! – Madame Blankāra ar ekstāzē puspievērtām acīm izdvesa.

– Lielais Monarhs! – grāfiene atkārtoja. Aizkustinājuma asaras tecēja pa viņas grumbu izvagotajiem vaigiem. – Viņš ar bruņotu spēku satrieks visu šo sātana valstību – visu šo globālo masonu, liberāļu, demokrātu, komunistu varzu! Viņš atjaunos Katoļu baznīcas slavu un sēdinās Romas bīskapa tronī Eņģelisko Pāvestu! Viņš kronēsies Reimsā un saņems svaidījumu ar svēto eļļu! Viņš atjaunos Troņa un Altāra savienību! Viņa laikā Francija beidzot atkal svinēs savas mistiskās kāzas ar Kristu!… Un zināt ko? Man ir priekšnojauta, ka šis Lielais Monarhs, tas varētu būt viņš… Vladimirs Putins! Varbūt es maldos, bet manuprāt, visas zīmes, visi pravietojumi norāda tieši uz viņu…

Zālē iestājās klusums. Viesi nekustīgi sēdēja un vērās stāvošajā grāfienē; dažu mutes bija puspavērtas, bet acīs vīdēja viena un tā pati mistiskā aizgrābtība. Šķita, ka visi klātesošie, izņemot Ilzi, bija kļuvuši par vienu vienotu būtni – ar vienām un tām pašām domām, jūtām un dvēseles kustībām. Ilze bija viena pati. Nekad mūžā viņa vēl nebija jutusies tik tumši, drūmi un vientuļi, cik šajā cilvēku pilnajā, ar spoguļiem izrotātajā un ar kristāla lustrām apgaismotajā franču Restaurācijas stila salonā…

Ilze vairs nespēja izturēt. Viņa satvēra somiņu, pielēca kājās, pusčukstus nomurmināja atvainošanās vārdus un ar sasarkušu seju metās uz izeju. Dažas sekundes viņai bija vienalga, ko teiks un domās visi šie svešie kungi un svešās dāmas… nē, šie uzpūtīgie tītari un vecās, dumjās zosis! Meitenei šķita, ka vēl mazliet, vēl mazliet – un viņai pietiks drosmes ievilkt plaušās tik daudz gaisa, cik fiziski iespējams, un skaļi, spalgi, līdz sāpēm balss saitēs, uzkliegt viņiem: “Jūs visi esat muļķi, stulbeņi, kretīni un idioti!!!” Ak, cik komiski viņi visi izvalbītu acis par šādu negaidītu nekaunību! Un tad vienkārši aizcirst durvis un doties projām. Kaut vai ar taksometru. Un jau rīt pat atteikties no stipendijas, paziņot augstskolai par eksmatrikulēšanos, par kontā palikušo naudiņu nopirkt vienvirziena aviobiļeti uz Rīgu. Un uz visiem laikiem atgriezties mīļajā Latvijā, kur dzīve nav tik glauna, cik Parīzē, – taču cilvēki smejas un raud, priecājas un bēdājas par to pašu, par ko viņa. Mīļajā, dārgajā Latvijā, kur ļaudis var būt nīgri, taču patiesi, un viņu sirdis pukst unisonā ar Ilzes sirdi…

Muļķības. Tā bija tikai mirkļa iedoma. Ilze lieliski saprata, ka nekad to neatļausies, un ka nekas tamlīdzīgs nenotiks.

Viņa ātrā solī patraucās garām abiem vestibilā snaudošajiem durvju sargiem, ar abām rokām satvēra smago ārdurvju kliņķi un pēc pussekundes – tāda pati, kā bija, bez mēteļa – jau atradās uz platā, ar akmens lauvām rotātā lieveņa. Viņas ķermeni no galvas līdz kājām acumirklī apņēma saltais, mitrais novembra gaiss, taču meitenei tas šķita patīkami atvēsinošs. Bija tumša nakts; mākoņi bija pašķīrušies, un pie zili melnajām debesīm mirgoja zvaigznes. Pils pirmā stāva logi bija spoži apgaismoti; gaismas strēles blāvi rotājās rindā salikto automašīnu pulētajos sānos, bet kaut kur tālāk čaloja tumsā tikko saredzamā strūklaka. Šajā ūdens čalošanā bija kaut kas neizskaidrojami svešs…

No Ilzes acīm izsprāga asaras, kuras viņa vairs nespēja saturēt. Pazemojuma un žēluma asaras. Bija bezgalīgi žēl mīļās Latvijas ar tās vēsturi, žēl dzimto māju, žēl Latvijā palikušās mammas, žēl uz Sibīriju izsūtīto radu, žēl sevis, žēl tā krievu lācēna… Meitene piespieda plaukstas pie vaigiem, un tās acumirklī kļuva nodevīgi slapjas. Viņa ļoti cietās, lai neelsotu pārāk skaļi, jo bija kauns: lai neizdzirdētu tie tur, iekšā…

Pēc pāris minūtēm, kad lielais raudiens bija garām, Ilze atvēra somiņu un sāka lēnām taustīties pēc mutautiņa, – bet acis pacēla augšup. Acis vēl bija asaru pilnas, un spožās zvaigznes debesīs izskatījās izplūdušas un neskaidras. Šķita, ka tās nestāv uz vietas, bet griežas, danco un sīkiem solīšiem lēkā šurpu turpu.

Ilze ieskatījās vērīgāk. Zvaigznes bija svešas.

[1] Saviesīga saruna par maznozīmīgiem tematiem (angļu val.; burtiski – “maza saruna”).

[2] “Šeit trokšņo svešas pilsētas / Un skalojas svešs ūdens, / Un spīd sveša zvaigzne…” (krievu val.)

[3] “Šeit dzīvo sveši kungi / Un svešs prieks un nelaime, / Un mēs viņiem esam sveši uz visiem laikiem…” (krievu val.)

[4] “Sarkanais laukums bija tukšs. / Man priekšā gāja Natālija…” (franču val.) Pirmās rindiņas no Žilbēra Beko (Gilbert Bécaud) dziesmas “Nathalie” (1964).