Dvēseļu Putins

ā€œProtams, ka Kremļa propagandas graudi nekrÄ«t uz asfalta:
augsne tiem jau sen ir apmēslota,
pateicoties Rietumu kreisi sekulārā ā€œmeinstrÄ«maā€ centieniem.
Nav mazsvarÄ«ga arÄ« tāda psiholoÄ£iskā iezÄ«me – raksturÄ«ga noteiktam tradicionālista tipam –
kā ā€œkaut vai ar paÅ”u velnu, ja tikai pret ā€œtiem turā€ā€.
ā€œTie turā€ patieŔām ir neiespējami pretÄ«gi,
un, kad atnāk velns, noņem cepuri un pieklājīgi paklanās,
tad saules atspulgs uz viņa pulētajiem radziņiem
izskatās gandrÄ«z kā Lieldienu sveces gaismiņa.ā€

Oļegs-Mihails Martinovs, katolis, tulkotājs (Krievija)

– IlzĆ©, vous venez? – Ilze, jÅ«s nākat? – viedtālrunÄ« atskanēja spalga sievietes balss. Nevis ā€œIlzeā€, bet ā€œIlzÄ“ā€, ar uzsvaru uz pēdējo zilbi – tā, kā francūži izrunā visus, tostarp cittautu vārdus. Ilze ātri uzmeta pēdējo skatienu savam atspulgam spogulÄ« (vai mati, kosmētika un kleita ir kārtÄ«bā?) un paķēra savu mazo, teātriem un tamlÄ«dzÄ«giem pasākumiem domāto rokassomiņu.

– Oui, Madame Blancard, je descends! – Jā, Blankāras kundze, es kāpju lejā! – Ilze aizelsusies atbildēja. Mēteli plecos uzmetusi, viņa ar blÄ«kŔķi aizcirta sava dzÄ«voklīŔa durvis un, papēžiem klabot, metās pāri kāpņu laukumiņam uz lifta pusi. Mēteli taču var aizpogāt, arÄ« liftā braucot.

Lifts, kā jau tas pieņemts vecajos ParÄ«zes daudzdzÄ«vokļu namos, bija Å”aurs, neērts un ar koka sienām. Uzreiz bija redzams: tas ir pievienots vēlāk, krietnu laiku pēc mājas uzcelÅ”anas. Visapkārt valdÄ«ja tas Ä«patnējais smaržu kokteilis, kuru bieži var sajust veco, vēl barona Osmāna laikos celto namu kāpņu telpās, it Ä«paÅ”i ja ilgāku laiku nav veikti remontdarbi: nedaudz pelējuma, nedaudz vecu paklāju, nedaudz it kā eļļā ceptu pankÅ«ku. Latvijas pilsētās kāpņu telpas smaržo pavisam citādi, vai tā bÅ«tu veca divstāvu māja no senās koka apbÅ«ves vai HruŔčova laiku ā€œpiecstāveneā€. Taču Ilze pie Ŕīs jaunās smaržu gammas jau sen bija pieradusi. Å obrÄ«d viņa to nemaz nejuta, jo viņas prātu bija pārņēmuÅ”as citas domas: priecÄ«gas un viegli trauksmainas.

LatvieÅ”u meitene Ilze ļoti labi runāja franciski. Viņa bija absolvējusi RÄ«gas Franču liceju, pēc tam ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Universitātē un tagad dzÄ«voja ParÄ«zē. Viņai bija izdevies iegÅ«t privātā ā€œRietumu un Austrumu fondaā€ – ā€œFondation Occident-et-Orientā€ stipendiju, un tagad viņa studēja politoloÄ£iju – maÄ£istratÅ«rā, vienā no nelielajām, bet diezgan prestižajām Francijas augstskolām. Stipendija bija ļoti laba; Ilze bija ļoti apmierināta ar studijām un ParÄ«zes dzÄ«vi, un tuvākā nākotne izskatÄ«jās visnotaļ cerÄ«gi un priecÄ«gi. Francijā dzÄ«vodama, Ilze centās nesaraut saikni ar Tēvzemi un, kā viņa pati mēdza mazliet pretenciozi sacÄ«t, ā€œnest Latvijas vārdu pasaulÄ“ā€. Viņa piedalÄ«jās gandrÄ«z visos Latvijas vēstniecÄ«bas un vietējās latvieÅ”u kopienas organizētajos pasākumos, ar lepnumu reklamēja kursabiedriem un citiem francūžiem nesen iznākuÅ”o ļoti patriotisko latvieÅ”u filmu ā€œDvēseļu putenisā€ (pēc Aleksandra GrÄ«na romāna motÄ«viem), cienāja draudzenÄ«tes – francÅ«zietes – ar paÅ”as ceptiem sklandu rauÅ”iem un maizes zupu…

Ilze savā Ä£imenē nebija vienÄ«gā, kas bija studējusi Francijā. Ilzes tante Dace (viņas mammas jaunākā māsa) divdesmit gadus pirms tam bija mācÄ«jusies Bordo universitātē. Viņas stāsti par saviem studiju gadiem bija interesanti, bet arÄ« mulsinoÅ”i.

ā€œTie frančiā€¦ā€ Dace mēdza stāstÄ«t, ā€œKad es tur dzÄ«voju, viņi totāli nezināja Ä£eogrāfiju. Latvija, Baltijas valstis – viņiem tā ir Krievija. VienkārÅ”i Krievijas nomale. Vairākumam ir grÅ«ti saprast, ka Ŕādas mazas tautiņas lielās Krievijas paspārnē var bÅ«t savdabÄ«gas un neatkarÄ«gas. Tas ir Å”ausmÄ«gi nepatÄ«kami… un arÄ« diezgan pazemojoÅ”i. Bet tagad, kad esam iestājuÅ”ies Eiropas SavienÄ«bā, gan jau pamazām iet uz labo pusi; tagad mÅ«s ar krieviem tomēr diez vai kāds sajauks.ā€

Pāris mēneÅ”us ParÄ«zē nodzÄ«vojot, Ilze secināja: viņas tantes prognoze bija kopumā pareiza. Vismaz sarunās ar Ilzi un viņas klātbÅ«tnē Latviju ar Krieviju neviens vairs nejauca. Visi zināja, ka tas ir – jā, Austrumeiropā, bet tomēr Eiropā, Eiropas SavienÄ«bā. Å ajā ziņā franču sabiedrÄ«bā bija noticis jÅ«tams progress.

Bet tagad Ilzi gaidÄ«ja interesants un, kā viņa cerēja, patÄ«kams piedzÄ«vojums: pieņemÅ”ana kādā no ParÄ«zes tuvumā esoŔām pilÄ«m – ā€œar ļoti svarÄ«giem un prominentiem cilvēkiemā€, kā Ilzei tika paskaidrots. Uz Å”o pasākumu viņu bija uzaicinājis Blankāru laulātais pāris – Monsieur un Madame Blancard, ā€œRietumu un Austrumu fondaā€ vadÄ«tāji. Pirms tam Ilze jau bija pāris reizes tikusies ar Å”o pāri, un viņai bija skaidrs: formālais fonda priekÅ”sēdētājs, lielrÅ«pnieks Monsieur Blankārs – gara auguma kalsns francÅ«zis ar iesirmi rudiem matiem un lielu degunu gandrÄ«z kā Sirano de Beržerakam –, bija iekŔēji jauks, taču ļoti flegmātisks un apātisks cilvēks. Visas fonda lietas kārtoja viņa sieva, Madame Blankāra – arÄ« ļoti kārna, bet aktÄ«va brunete ar spalgu un asu balsi, Å”audÄ«gu skatienu un platu, diezgan samākslotu smaidu. Madame Blankārai varētu bÅ«t tā ap piecdesmit pieciem gadiem, viņas vÄ«rs laikam bija dažus gadus vecāks.

Ja runājam godÄ«gi, tad Ilze pret Å”iem cilvēkiem nekādas Ä«paÅ”as personÄ«gas simpātijas nejuta; taču viņi caur savu fondu maksāja viņai stipendiju, un par to meitene bija viņiem pateicÄ«ga. Turklāt uz Å”o pieņemÅ”anu viņa gāja ne tikai tādēļ, lai parādÄ«tu godu saviem sponsoriem jeb mecenātiem. Viņai paÅ”ai bija bezgala interesanti paraudzÄ«ties uz franču sabiedrÄ«bas ā€œkrējumuā€: visiem Å”iem uzņēmējiem, armijas virsniekiem, zilasiņu aristokrātiem, kuru uzvārdi sākas ar ā€œdeā€ā€¦ Latvijas vēsture tomēr ir bijusi radikāli citāda, un pie mums tieÅ”i Ŕāda izteikta, vēsturiski iesakņota ā€œkrējumaā€ nav. PieņemÅ”anai bija jānotiek vienas Ŕādas vecas grāfienes pilÄ« apmēram pusstundas braucienā no ParÄ«zes robežas. ā€œLaikam jau visi bÅ«s politiski ļoti labēji noskaņoti un ļoti tradicionāli katoļiā€, Ilze ziņkārÄ«gi prātoja, taču Å”is fakts viņu nebiedēja. Viņa uzskatÄ«ja sevi par atvērtu un komunikablu meiteni, kas spēj uzturēt konstruktÄ«vu dialogu ar visiem… nu, vai gandrÄ«z visiem.

Aiz nama ārdurvÄ«m Ilzi sagaidÄ«ja tipiska ParÄ«zes novembra vakara tumsa un drēgnums. Ap pusdienlaiku bija nolijis lietus, un ielas lukturi meta dzelteni matētas atblāzmas uz vēl slapjā asfalta. Tepat aiz ietves mājas priekŔā stāvēja liels melns Mersedess; Å”oferis ar pakalpÄ«gi pussaliektu muguru jau vēra vaļā priekŔējās durvis pasažiera pusē. Monsieur un Madame Blankāri – maŔīnas Ä«paÅ”nieki – jau sēdēja aizmugurē.

Durvis aizcirtās, ierÅ«cās dzinējs, un Mersedess aizjoņoja spožo lukturu izraibinātajā ielu un ceļu tumsā. Sākās tas, ko angļi sauc par ā€œsmall talkā€[1]: pieklājÄ«ga saruna par visu un par neko. Runāja galvenokārt Madame Blankāra, Ilze atbildēja, bet Monsieur Blankārs dziļdomÄ«gi klusēja. Ilze sēdēja ar muguru pret abiem maŔīnas saimniekiem un viņus lielākoties neredzēja: masÄ«vā, ar ādu izpolsterētā sēdekļa atzveltne bija Ä«paÅ”i augsta un pat pieklājÄ«bas pēc pagriezt galvu atpakaļ, neizmežģot kakla skriemeļus, bija grÅ«ti. Taču, ja Madame Blankāru tobrÄ«d maŔīnas pustumsā nevarēja saredzēt, viņu varēja ļoti labi saost – un kā vēl! Madame Blankāra bija sasmaržojusies ar smagām, tvirtām vakara smaržām; automaŔīnas salonā biezi virmoja ambra, pačūlija, muskuss un sazin kas vēl. MaŔīnā kāpjot, Ilzei bija izdevies uz mirkli ieraudzÄ«t Madame Blankāras vakara greznumus: koÅ”i sarkanas lÅ«pas, pērļu virtenes ap kaklu, zelta rokassprādzi. Ilze jau sen bija pamanÄ«jusi Å”o francÅ«zieÅ”u Ä«patnÄ«bu: atŔķirÄ«bā no latvietēm, krievietēm, itālietēm un daudzu citu Eiropas tautu sievietēm francÅ«zietes jaunÄ«bā ir kā pelēkas pelÄ«tes; viņas nekrāsojas, nesmaržojas, ģērbjas pelēki un bieži vien nevīžīgi. Daudzas paliek tādas paÅ”as visu mūžu, bet dažas mainās – taču tikai sākot ar apmēram četrdesmit gadu vecumu. Tad tiek likti lietā kosmētiskie krāŔļi, zeltlietas un eleganti apģērbi… un priekÅ”pensijas vecumā tā visa dažkārt kļūst pat pārāk daudz.

– Tiens, IlzĆ©, vous n’avez pas encore fait la connaissance de Vladimir! – Pagaidiet, Ilze, jÅ«s taču vēl neesat iepazinusies ar Vladimiru! –  Madame Blankāra iesaucās. Å oferis uz brÄ«di pagriezās pret meiteni un smaidÄ«dams palocÄ«ja galvu. – Vladimirs ir mÅ«su jaunais Å”oferis. Viņa vārds jums noteikti Ŕķiet tuvs un pazÄ«stams!

Ilze pieklājÄ«gi izmocÄ«ja kaut ko smaidam lÄ«dzÄ«gu. Tas bija tÄ«rais sÄ«kums, taču patÄ«kami nebija. Visu cieņu Vladimiriem, taču kāds latvieÅ”iem sakars ar Å”o vārdu un kādēļ viņiem bÅ«tu jājÅ«t ar to kaut kāda ā€œtuvÄ«baā€?

– Jā, mani sauc Vladimirs, bet krieviski es tikpat kā neprotu, – ar platu smaidu paskaidroja Å”oferis. – Mana vecmāmiņa bija no krievu emigrantu Ä£imenes, un mani tā nosauca viņas tēvam – manam vecvectēvam – par godu. Krievu valodu tā Ä«sti iemācÄ«jies neesmu, bet viss krieviskais man ārkārtÄ«gi patÄ«k, – Vladimirs ŔķelmÄ«gi sazvērnieciski pamiedza Ilzei ar aci.

– Vladimir, uzlieciet kādu no Vertinska dziesmām, kas jums paÅ”am tā patÄ«k! – Madame Blankāra nokomandēja. – Ilze, man taču jums nav jāstāsta, kas bija Aleksandrs Vertinskis? BrÄ«niŔķīgs krievu emigrantu dziedātājs, kurÅ” uzstājās starp abiem pasaules kariem… Kādas krievu romances viņŔ dziedāja, kādas romances!

Vertinska dziesmas Å”oferim laikam bija ierakstÄ«tas jau kaut kur iespraustā zibatmiņas atslēgā. ViņŔ pastiepa roku, pāris reizes kaut ko piespieda automaŔīnas taktilajā ekrānā, un no skaļruņiem sāka plÅ«st klavieru akordi uz vāji nomaskētu vecas skaņuplates Å”vÄ«kstienu un skrapstienu fona. Pēc dažām sekundēm dobjā un mazliet nazālā tenorā iedziedājās vÄ«rietis:

– ā€œŠ¢ŃƒŃ‚ ŃˆŃƒŠ¼ŃŃ‚ Ń‡ŃƒŠ¶ŠøŠµ гороГа,
И Ń‡ŃƒŠ¶Š°Ń ŠæŠ»ŠµŃ‰ŠµŃ‚ŃŃ воГа.
И Ń‡ŃƒŠ¶Š°Ń ŃŠ²ŠµŃ‚ŠøŃ‚ŃŃ Š·Š²ŠµŠ·Š“Š°ā€¦ā€[2]

AtŔķirÄ«bā no savas paaudzes jaunieÅ”u vairākuma, Ilze diezgan labi saprata un runāja krieviski: lielās kaimiņvalsts valodu viņa bija apguvusi gan skolā, gan savas mājas pagalmā, kur daudzi kaimiņi bija krievi. Viņa ļoti labi saprata dziesmas vārdus, taču tā viņu neaizrāva, jo bija… sveÅ”a. Uzvārdu ā€œVertinskisā€ Ilze kaut kur kaut kad bija dzirdējusi pa ausu galam, taču nezināja, ka tas bija slavens krievu dziedātājs, un viņa balsi viņa tagad dzirdēja pirmoreiz. Nevarētu teikt, ka Vertinskis meitenei patika. Viņa balss bija tÄ«ra un laba, taču viņŔ dziedāja pārāk manierÄ«gi, ar tādu kā franču akcentu, mazliet caur degunu, ar vibrējoÅ”u francisku ā€œrā€, – un viņa balss plÅ«dumā nepārtraukti skanēja pirmskara krievu trimdinieka sāpes par zaudēto dzimteni. Ilze zināja, ka daudzi Ŕādi krievi pirms padomju okupācijas dzÄ«voja Latvijā… taču ar latvieÅ”u kultÅ«ru tam nebija absolÅ«ti nekāda sakara. Ilze pagriezās sāņus un sāka skatÄ«ties ārā pa logu. Vertinskis turpināja dziedāt – un pārsteidzoŔā kārtā viņa dziesmas vārdi bija tieÅ”i par to paÅ”u, par ko viņa tobrÄ«d domāja – par sveÅ”umu:

– ā€œŠ¢ŃƒŃ‚ Š¶ŠøŠ²ŃƒŃ‚ Ń‡ŃƒŠ¶ŠøŠµ госпоГа,
И Ń‡ŃƒŠ¶Š°Ń Ń€Š°Š“Š¾ŃŃ‚ŃŒ Šø беГа.
И мы Š“Š»Ń них Ń‡ŃƒŠ¶ŠøŠµ – навсегГа.ā€[3]

Pagāja vēl kāds laiciņŔ, un tad brauciens bija galā. MaŔīna nogriezās no ceļa pa labi, izbrauca cauri apsÅ«nojuÅ”iem, ar kaut kādām skulptÅ«rām rotātiem akmens vārtiem, noripoja vēl pārsimt metrus pa tumŔām eglēm un tÅ«jām apstādÄ«tu aleju un, grantij Å”vÄ«kstot, apstājās tipiskas, samērā nelielas franču pils – chĆ¢teau – priekŔā, citu tādu paÅ”u automobiļu rindas galā. Pils fasāde bija labi izgaismota; pirmā stāva logu rindā spÄ«dēja ugunis un vÄ«dēja cilvēku silueti.

Ilze sekoja Blankāru pārim: augÅ”up pa akmens kāpnēm uz platā lieveņa ar vēderainiem balustrādes stabiņiem un akmens lauvām un pēc tam pa milzÄ«gām smaga ozolkoka durvÄ«m iekŔā vestibilā. Pils iekÅ”iene Ilzi nepārsteidza. Kā jau inteliÄ£entā Ä£imenē augusi meitene, viņa bija bieži apmeklējusi gan dažādus muzejus, gan dažas apmeklētājiem atvērtas franču pilis, un tas pats vien bija arÄ« Å”eit: daudz spoguļu, daudz marmora un apzeltÄ«tu virsmu, daudz gleznu, daudz veclaicÄ«gu mēbeļu, daudz lielu kristāla lustru. ā€œLaikam franču Restaurācijas stilsā€, Ilze padomāja.

Divi liela auguma apkalpotāji baltās viesmīļa žaketēs (ā€œkalpiā€? ā€œÅ”veicariā€? ā€œdurvju sargiā€? ā€œsulaiņiā€? – Ilze pat nezināja, kā lai viņus nosauc) klusējot paņēma mēteļus un aiznesa tos kaut kur sāņus, tumÅ”a gaiteņa dziļumā. Lielajā zālē – jeb, pareizāk sakot, vairāku lielu zāļu anfilādē – jau bija sapulcējusies lielākā daļa pārējo viesu. Aicināto skaits nebija pārāk liels – varbÅ«t kādi trÄ«sdesmit, ne vairāk. Par spÄ«ti visiem augstajiem griestiem, spožumam un svinÄ«gumam, noskaņa likās tÄ«ri mājÄ«ga. Vienā no attālākajām zālēm liegi skanēja klavieres – kaut kas no Å opēna vai Å Å«berta; acÄ«mredzot saimniece Å”im vakaram bija nolÄ«gusi pianistu.

Ilzi stādÄ«ja priekŔā pils saimniecei, grāfienei de N. – kalsnai vecenÄ«tei ar rÅ«pÄ«gi ieveidotiem sirmiem matiem un vairākkārtēju matētu pērļu virteni ap kaklu. Ilze zināja, ka mÅ«sdienu Francijas Republikā valsts nekādus muižniecÄ«bas titulus un kārtas oficiāli neatzÄ«st; lÄ«dz ar to visas ā€œgrāfienesā€, ā€œbaroniā€ un ā€œhercogienesā€ Å”odien ir tÄ«ri simboliska dekorācija. Tomēr, lai arÄ« simbolisks, tituls paliek tituls, un grāfiene paliek grāfiene. Jāsaka gan, ka Å”ajā grāfienē bija kaut kas no sirsnÄ«gas un omulÄ«gas lauku vecmāmiņas. Ilzei viņa uzreiz iepatikās – un, Ŕķiet, Ilze viņai arÄ«. Meitene, cik nu mācēdama, uztaisÄ«ja reveransu; grāfiene ar platu smaidu satvēra viņu aiz rokas un sāka kaut ko stāstÄ«t par savu nelaiÄ·a vÄ«ru, mīļi un mazliet sazvērnieciski apčubinot. Tā vecenÄ«tes dažkārt mēdz darÄ«t ar simpātiskām jaunām meitenēm, kas atgādina viņām viņu paÅ”u mazmeitas.

Ieradās vēl daži viesi. Apkalpotājs uz paplātes iznēsāja Å”ampanieÅ”a un vÄ«na glāzes. Å ampanietis Ilzei garÅ”oja – saprātÄ«gos daudzumos, protams. Pēc brīža militārā solÄ« piesoļoja liela auguma spēcÄ«gas miesas bÅ«ves vÄ«rietis vecumā ap seÅ”desmit: tumÅ”pelēks uzvalks ar kaklasaiti, Ä«si, armijas manierē apgriezti iesirmi mati sāls un piparu krāsā, masÄ«vs kvadrātveida apakŔžoklis.

– Mademoiselle… – Jaunkundze… – ViņŔ sasita papēžus un galanti paklanÄ«jās, priekŔā stādoties. – Colonel Charles-Enguerrand de Kermoysan! – Pulkvedis Å arls-Angerāns de Kermuazāns!

Ilze smaidīdama vēlreiz uztaisīja reveransu.

– Vai jaunkundze zinās teikt, no kura Francijas novada es esmu? – pulkvedis ar tādu paÅ”u smaidu jautāja.

– No Bretaņas? – Ilze minēja. – JÅ«su uzvārds sākas ar ā€œKer-ā€; ar to sākas daudzi vietvārdi Bretaņā.

– Oho! – pulkvedis neviltotā izbrÄ«nā un sajÅ«smā iesaucās. – Jaunkundze patieŔām ļoti daudz zina par Franciju! Bet vai jÅ«s zināt, ka es vēl pirms dažiem gadiem biju Francijas militārais ataÅ”ejs jÅ«su pusē – Maskavā?

Ilze pamāja ar galvu un paraustÄ«ja plecus. Å ajā mirklÄ« pulkvedis vairs nelikās viņai tik simpātisks. Kādā ziņā Maskava ir ā€œmÅ«su pusÄ“ā€? TieÅ”i tobrÄ«d garām gāja apkalpotājs ar paplāti; pulkvedis nolika uz paplātes jau iztukÅ”oto Å”ampanieÅ”a glāzi un ar veiklu rokas kustÄ«bu paķēra citu, pilnu – Å”oreiz ar kaut kādu baltvÄ«nu.

– KaraÅ”o, karaÅ”o! OtÅ”en nravitsjā! – ŔķelmÄ«gi smaidÄ«dams, ar Å”ausmÄ«gu franču akcentu un stipru uzsvaru uz pēdējo zilbi nodeklamēja pulkvedis un pacēla glāzi. Lielās kristāla lustras spuldzes un piekariņi jautri iemirgojās dzeltenajā Ŕķidrumā. Ilze sajutās apvainota (latvieÅ”i nav krievi!) un jau domāja, ko lai pieklājÄ«gi atbild, taču te no sāniem pienāca Blankāru pāris un kāds korpulents plikpaurains cilvēciņŔ tumÅ”i zilā uzvalkā ar sarkanu Goda leÄ£iona ordeņa lentÄ«ti pie atloka.

– IepazÄ«stieties: Monsieur le dĆ©putĆ© Antoine de Verteuil! – Nacionālās Asamblejas deputāts Antuāns de Verteijs! – Madame Blankāra svinÄ«gi noskandināja.

Deputāts pastiepa roku, ar saviem strupajiem pirkstiņiem paspieda Ilzes plaukstu un vaicāja:

– Alors, vous ĆŖtes Lettonne? – Tātad jÅ«s esat latviete?

– Oui. – Jā, – Ilze atbildēja.

– C’est la Let-to-nie, pas la Li-tu-a-nie? – Lat-vi-ja, nevis Lie-tu-va? – de Verteijs pārjautāja. Ilze klusÄ«bā nopÅ«tās.

– Jā, Latvija, – viņa atbildēja. – Ar galvaspilsētu RÄ«gā! Lietuva ir dienvidos, un tās galvaspilsēta ir Viļņa. – Dace, Ilzes tante, nudien bija bijusi pārāk optimistiska!

– Bet sakiet, lÅ«dzu, – politiÄ·is turpināja taujāt. – Vai jÅ«su valoda… latvieÅ”u, vai ne?… stipri atŔķiras no krievu valodas, vai tas ir tikai tāds dialekts? Tā taču arÄ« ir slāvu valoda, vai ne? JÅ«s taču rakstāt latīņu burtiem – vai tomēr kirilicā?

Ilze sajutās grÅ«tsirdÄ«gi un pat mazliet pazemoti. Viņa tik ļoti mÄ«lēja Latviju un visu latvisko, un viņai bija ārkārtÄ«gi nepatÄ«kami, ja kāds – it Ä«paÅ”i eiropietis – izrādÄ«ja par to savu nezināŔanu. Viņasprāt, zināŔanu trÅ«kums nozÄ«mēja intereses un tātad arÄ« cieņas trÅ«kumu. Ilze sāka pacietÄ«gi skaidrot klātesoÅ”ajiem atŔķirÄ«bu starp latvieÅ”u un krievu valodu. Taču pēc pāris minÅ«tēm ienāca apkalpotāju grupa ar ēdienu pilnām paplātēm rokās, un sākās tas, ko franciski sauc par cocktail dĆ®natoire – vakariņas, kurās viesi nevis sēž pie galda, bet brÄ«vi pārvietojas pa zāli ar Ŕķīvjiem un glāzēm rokās, pēc patikas liekot sev Ŕķīvjos ēdienus un ļaujot apkalpotājiem uzpildÄ«t savas glāzes.

Sarunājoties un ēdot pagāja labs laiciņŔ. Ilze paguva iepazÄ«ties un patērzēt ar dažiem citiem viesiem par dažādām lietām. LaimÄ«gā kārtā Krievijas temats ne reizi neuzpeldēja, un Ilze jutās atviegloti. Kad bija pienācis laiks kÅ«ciņām, saldējumam un kafijai, izrādÄ«jās, ka de Verteijs un pulkvedis vienā no zālēm kaut ko ļoti aizraujoÅ”i stāsta, un visi klātesoÅ”ie pamazām pārvietojās turp. Izveidojās tāda kā auditorija, kuras centrā uz veclaicÄ«ga dÄ«vāna sēdēja abi oratori, bet visi pārējie viesi pusaplÄ« izvietojās visapkārt – vai nu stāvot, vai sēžot uz krēsliem, dÄ«vāniem un pufiem. Pils saimniece, grāfiene, novietojās uz krēsla tieÅ”i pretÄ« deputātam. Vairāk pieklājÄ«bas nekā ziņkāres dzÄ«ta, Ilze apsēdās netālu no viņas. Sākumā runāja pulkvedis, bet politiÄ·is iestarpināja Ä«sus komentārus. Taču drÄ«z vien oratora stafeti pārņēma de Verteijs: viņŔ runāja ilgi un kaismÄ«gi, bet pulkvedis laiku pa laikam strupi un lakoniski izmeta starpsaucienus.

– Ä¢eopolitika ir ārkārtÄ«gi svarÄ«ga lieta, – pulkvedis ducināja. – Pasaules mieram un stabilitātei ir ļoti svarÄ«gi nepieļaut vienpolāras pasaules izveidoÅ”anos. Dāmas un kungi, man jums nav jāstāsta, kāda ir mana attieksme pret Ä£enerāli de Gollu – tā ir tāda pati, kā jums visiem, vai vismaz absolÅ«tajam vairākumam…

– Tas bija nodevējs! – grāfiene klusu iespiedzās. TrÄ«s vai četri viesi enerÄ£iski pamāja ar galvām.

– Jā, nodevējs! – pulkvedis piekrita. – Pēc vācieÅ”u padzīŔanas viņŔ nelietÄ«gi izrÄ«kojās ar krietno marÅ”alu Petēnu. 1962. gadā, parakstot Eviānas lÄ«gumus, viņŔ ļāva mums zaudēt Alžīriju un pameta Alžīrijas frančus likteņa varā. Bet…! – pulkvedis pacēla rādÄ«tājpirkstu. – Vienā jautājumā de Gollam gan bija taisnÄ«ba. Jau tad, tā saucamā Aukstā kara laikā, nedrÄ«kstēja ļaut amerikāņiem ar viņu NATO kļūt par vienÄ«go dominējoÅ”o spēku – ne pasaulē, ne tepat Eiropā. Krievija – vai toreizējā Padomju SavienÄ«ba – bija un ir labs sabiedrotais pret Amerikas tÄ«kojumiem!

– SasodÄ«tie amerikāņi! – de Verteijs iestarpināja. – Gan politikā, gan ekonomikā, gan kultÅ«rā – visur grib uzspiest savu pliekano, globalizēto popkultÅ«ru!

– Sacēla it visur savus smirdÄ«gos makdonaldus! – kāds no zāles dibenā stāvoÅ”ajiem vÄ«rieÅ”iem piemetināja.

– Un tā ir Francijas civilizējoŔā misija: nepieļaut Å”o mÅ«su planētas amerikanizāciju un vispārējo debilizāciju, – politiÄ·is iesaucās. – Bet jÅ«s runājat par makdonaldiem, mans dārgais Karbonjē kungs? Jā, jums ir taisnÄ«ba, – bet ne jau makdonaldi rada lielākos draudus…

– Jā, tieÅ”i tā! – pulkvedis turpināja. – Kad krita Dzelzs priekÅ”kars, es uzreiz sajutos nelāgi, jo sapratu: lÄ«dzÅ”inējam spēku balansam pasaulē nu ir pienākuÅ”as beigas. Viena no pretējām pusēm – PSRS ar tās satelÄ«tiem – diemžēl ir satriekta, un tātad otrā puse – Savienotās Valstis – sāks mākties virsÅ« un gribēs dabÅ«t visu sev. Un notika tieÅ”i tā, kā es toreiz brÄ«dināju! Tātad lielākos draudus rada nevis makdonalds, bet gan tas, ka amerikāņi kā tādi traki huligāni bāž savas raÄ·etes tieÅ”i Krievijai pie sāniem, Austrumeiropā! IzveidojuÅ”i tur sev koloniālo impēriju no visādiem poļiem un tā tālāk! LÅ«k, tas ir absolÅ«ti nepieļaujami, un Å”ajā jautājumā Krievija ir mÅ«su sabiedrotais! Mums jāsadarbojas ar Krieviju, jāsadarbojas ar tās prezidentu Vladimiru Putinu, lai panāktu amerikāņu aizieÅ”anu no Eiropas…

Ilze vairs nespēja ciest klusu. Alkoholiskos dzērienus viņa lietoja reti un ļoti mazos daudzumos, bet varbÅ«t Å”oreiz divas vakara gaitā izdzertās vÄ«na glāzes bija savu panākuÅ”as: viņa bija kļuvusi droŔāka. Runātāji faktiski slavēja ne tikai Krieviju, bet bijuÅ”o Padomju SavienÄ«bu, kas bija nodarÄ«jusi neizsakāmu ļaunumu latvieÅ”u tautai un izsÅ«tÄ«jusi krietnu daļu viņas paÅ”as radinieku lopu vagonos uz SibÄ«riju. Un ko lai saka par neseno Krievijas agresiju pret neatkarÄ«go Ukrainu? Par Krimu un Donbasu? Tas viss skanēja tik nelietÄ«gi un netaisnÄ«gi…

– Atvainojiet, lÅ«dzu, – Ilze skaļā balsÄ« pārtrauca runātāju, un visu klātesoÅ”o acis pievērsās viņai. – Ja Amerika aizvāks savas raÄ·etes, tad Krievija acumirklÄ« uzbruks un atkal okupēs visu Austrumeiropu. Viņi taču tikai to gaida! Un kā var uzticēties Putinam? ViņŔ taču ir VDK aÄ£ents!

– Voyons, mademoiselle! – Nu, paklausieties, jaunkundze! – de Verteijs saērcināti iesaucās. –  Krievija jau sen nav nekāda Padomju SavienÄ«ba! Un prezidents Putins nav nekāds VDK aÄ£ents, jo nekāda VDK vairs nepastāv. Tas viss ir palicis pagātnē, saprotat? Vladimirs Putins ir spēcÄ«gs un talantÄ«gs valstsvÄ«rs, kuram pēc deviņdesmito gadu nabadzÄ«bas un juku laikiem ir izdevies padarÄ«t Krieviju par spēcÄ«gu un paÅ”pārliecinātu valsti…

– Bet Krievija taču ir bÄ«stama un agresÄ«va, – Ilze tikpat skaļi iebilda. – 2014. gadā Putins uzbruka Ukrainai un prettiesiski anektēja Krimas pussalu. Cik daudz cilvēku gāja bojā! Kremļa režīms – tie ir slepkavas, un tie, kuri viņus atbalsta, arÄ« ir slepkavas… vai vismaz slepkavu lÄ«dzdalÄ«bnieki!…

Ilze pēkŔņi aprāvās un apklusa, – jo saprata, ka ir aizgājusi par tālu. Pēc lÄ«dzÅ”inējo runu satura spriežot, daudzi klātesoÅ”ie simpatizēja Kremļa politikai, un tātad sanāca, ka viņa – vieŔņa un sveÅ”iniece – bija atļāvusies nosaukt viņus par slepkavu lÄ«dzdalÄ«bniekiem. Ilzes acis pēkŔņi sastapās ar Madame Blankāras skatienu… un meitene sastinga. Madame Blankāras acu zÄ«lÄ«tes nekustÄ«gi vērās viņā; to skatiens bija ledus auksts un svina smags, un Ilze, gudra meitene bÅ«dama, lieliski saprata, kas tajā bija lasāms. Bet lasāms bija Å”is: ā€œNeaizmirsti, ka tu Å”eit neesi nekas: vienkārÅ”i nabaga vieŔņa no kaut kāda mežonÄ«ga Austrumeiropas nostÅ«ra. Pasaki paldies, ka mēs ar vÄ«ru maksājam tev stipendiju (jo varam arÄ« pārdomāt) un esam atveduÅ”i uz Å”o grezno pasākumu. Tāpēc turi muti un neuzdroÅ”inies runāt civilizētiem cilvēkiem pretÄ«.ā€

Madame Blankāra neizdvesa nevienu skaņu un viņas sejas vaibstus nesatricināja ne mazākā grimase, – taču Ilze acumirklÄ« visu saprata. Tas bija kā sāpÄ«gs, drausmÄ«gi pazemojoÅ”s pēriens un vienlaikus kā ledaina Å«dens Å”alts. Asinis sakāpa Ilzei galvā; viņa nosarka un tik tikko noturējās, lai nesāktu raudāt.

– Voyons, mademoiselle! – Nu, paklausieties, jaunkundze! – de Verteijs atkal saērcināti sauca un māja ar tuklo roku, kā apnicÄ«gu muÅ”u projām dzÄ«dams. –  Pirmkārt, Krima nekad nav bijusi Ukrainas sastāvdaļa, tādēļ Krievija pilnÄ«gi tiesiski paņēma to sev! Otrkārt, Krievijai kā lielvalstij ir savas leÄ£itÄ«mās Ä£eopolitiskās intereses, kas ir jārespektē! Vai tad Putinam bija mierÄ«gi jāsēž un jāraugās, kā amerikāņi organizē Kijevā ā€œle MaĆÆdanā€ – Maidanu – ar ukraiņu neonacistu piedalīŔanos?! Un treÅ”kārt, es esmu jau simtreiz teicis un pateikÅ”u vēl simt pirmo reizi: Krievija un Ukraina ir radniecÄ«gas valstis un tautas, un viņu konflikts ir Ä£imenes lieta. Ä¢imenes lieta, saprotat?! Krievija ir kā māte, Ukraina – kā meita… Å”ajā gadÄ«jumā nepaklausÄ«ga meita. Un, kad māte meitu pārmāca, tad pārējiem tur iekŔā nav jālien!

ā€œJa Kremlis reiz iebruks Latvijā, viņi teiks tieÅ”i tāpat,ā€ Ilze ar rÅ«gtām sirdssāpēm nodomāja.

– Pastāstiet mums par savu braucienu uz Maskavu pirms trim gadiem, deputāta kungs! – Madame Blankāra ierosināja. – JÅ«s taču esat starpparlamentu sadarbÄ«bas grupas loceklis, vai ne? Esmu dzirdējusi, ka Ŕī jÅ«su vizÄ«te bija Ä«paÅ”i jauka un izdevusies.

– Jā, jā, lÅ«dzu, pastāstiet! – grāfiene piebalsoja.

– Tas bija pirms trim gadiem, kā Madame Blankāra jau teica, – ar apmierināta runča skatienu iesāka de Verteijs. – MÅ«s – tas ir, mani un vēl četrus deputātus, – uzaicināja Krievijas Valsts domes locekļu grupa… Nu, ko es varu teikt? Četras dienas mēs bijām Maskavā, un Ŕīs četras dienas bija kā pasaka… – PolitiÄ·a sejas izteiksme pamazām mainÄ«jās no slinki apmierinātas uz sapņaini jÅ«smÄ«gu. – Zināt, nu patieŔām kā bērnÄ«bas laiku pasaka ar labām fejām, daiļām princesēm un mīļiem, draudzÄ«giem runājoÅ”iem zvēriem. MÅ«s aizveda uz Tretjakova galeriju un Lielo teātri – zināt, to, kas krieviski saucas ā€œBolchoĆÆā€ā€¦ Nākamajā rÄ«tā mēs ilgi pastaigājāmies pa Arbatu ļoti glÄ«tas blondas gides pavadÄ«bā. Å o gidi, protams, sauca par Natāliju – Nathalie – kā Žilbēra Beko dziesmā…

– ā€œLa place Rouge Ć©tait vide.
Devant moi marchait Nathalie…!ā€[4] – kaut kur aizmugurē pusbalsÄ« iedungojās Karbonjē kungs.

– Ak, mani draugi, ja jÅ«s dzirdētu, ar cik apburoÅ”u krievu akcentu Ŕī eņģeliskā bÅ«tne runāja franciski! – de Verteijs laimÄ«gi nopÅ«tās. – Jau akcenta dēļ viņā varēja iemÄ«lēties. Un pēc tam mums tika dota vienkārÅ”i neticama iespēja: bÅ«t klāt brÄ«niŔķīgā DieviŔķajā LiturÄ£ijā Kristus PestÄ«tāja katedrālē! – deputāta balss iedrebējās, un acÄ«s parādÄ«jās aizkustinājuma asaras. – Mums Ŕķita, ka ParadÄ«ze ar visiem eņģeļiem ir nolaidusies uz zemes! Kāds koris! Ak, mani mīļie draugi, kā viņi dziedāja, kā viņi dziedāja!

KlausÄ«tājiem, Ŕķiet, bija pielipusi de Verteija sapņainā sajÅ«sma; viņi tik māja ar galvām, smaidÄ«dami un platām acÄ«m vērdamies runātājā. PolitiÄ·is izvilka no kabatas mutautiņu, ātri nosusināja acu kaktiņus un turpināja:

– Un baznÄ«ca bija stāvgrÅ«dām pilna. AbsolÅ«tais vairākums – jaunekļi un jaunietes; visi tik skaisti, organizēti, sportiski… LÅ«k, kur ir civilizācijas nākotne! Nav tā kā pie mums Rietumos, mirstoÅ”ajās katoļu draudzēs, –  de Verteijs nicÄ«gi sarauca degunu. – Kailas sienas, garlaicÄ«gs dievkalpojums un pāris simtgadÄ«gu večiņu solos… Nē, Å”eit es redzēju jaunÄ«bu, skaistumu, spēku, enerÄ£iju, ierosmi. LÅ«k, tā ir nākotne! Cik skaisti viņi visi meta krustus un klanÄ«jās! Viņi izskatÄ«jās tikpat apgaroti un tuvi Dievam, cik AļoÅ”a Karamazovs Dostojevska romānā. Pēc LiturÄ£ijas mÅ«s aizveda uz koncertzāli, un mēs klausÄ«jāmies krievu tautasdziesmu koncertu ar balalaikām. Un pēc tam, vakarā – vienkārÅ”i lieliskas, brÄ«niŔķīgas, Ä·eizariskas vakariņas krievu restorānā! PankÅ«kas – blinis –, melnais un sarkanais kaviārs, store… un, protams, Ä«sts, autentisks ā€œvodkÄā€, Ä«sts krievu degvÄ«ns no apsarmojuÅ”as karafes. Ak… Un pēc tam… pēc tam…

– Kas bija pēc tam? – tikko dzirdami izdvesa grāfiene.

– Pēc tam, – de Verteijs ar laimÄ«gu smaidu triumfējoÅ”i pavēstÄ«ja, – atveda pusaugu lācēnu – Ä«stu, brÅ«nu krievu lāci, Krievijas simbolu! – protams, pavadā un ar uzpurni. Un mums visiem bija iespēja viņu paglaudÄ«t… Dārgie draugi! – deputāta balss pēkŔņi uzŔāvās augÅ”up spējā, vibrējoŔā crescendo. – JÅ«s zināt, ko es vakariņu noslēgumā teicu pasākuma organizētājiem? – ā€œEsmu jÅ«su draugs, esmu jÅ«su cilvēks, esmu jÅ«su rÄ«cÄ«bā uz visiem laikiem!ā€

Viesu starpā brÄ«di valdÄ«ja sajÅ«smas pilns klusums, bet Ilzes sirdi māca rÅ«gts smagums. KlātesoÅ”ie, Ŕķiet, bija pavisam aizmirsuÅ”i par viņu un tikai gremdējās ekstātiskos sapņos par Krieviju. ā€œIntelektuāla paÅ”apmierināŔanāsā€, skumji padomāja Ilze. Viņai tas likās netaisnÄ«gi, pazemojoÅ”i un pat vienkārÅ”i nepieklājÄ«gi: valsts, kuras valdoÅ”ie režīmi bija nodarÄ«juÅ”i viņas tautai un viņas Ä£imenei tik daudz ļauna, tagad tika ar teju vai reliÄ£isku bijÄ«bu apjÅ«smota un celta uz pjedestāla viņas klātbÅ«tnē, – un viņai gribot negribot tas bija jānorij.

Taču visvairāk Ilzei bija žēl lācēna no de Verteija stāsta. Latvijā dzÄ«vojot, Ilze bija vairākkārt apmeklējusi LÄ«gatnes dabas takas, vērojusi tur mÄ«toÅ”os lāčus un apbrÄ«nojusi Å”o lielo un skaisto zvēru spēku, iznesÄ«bu un intelektu. Galu galā, vai tad katram latvieÅ”u bērnam jau zÄ«daiņa vecumā kopā ar mātes pienu neiezīžas Ŕūpuļdziesmas vārdi:  ā€œAijā, žūžū, lāča bērniā€? Kā gan latvietis var apzināti nodarÄ«t lācÄ«tim pāri? Kas notiks – nē, kas jau bija noticis ar Å”o lācēnu pēc tam (jo tas taču pēc paÅ”a de Verteija vārdiem bija pirms trim gadiem)? Kamēr viņŔ ir maziņŔ, viņu visur vadā lÄ«dzi – pavadā un ar uzpurni, glaudot un čubinot; kādu stresu jÅ«t nabaga dzÄ«vnieks, to var tikai minēt. VarbÅ«t – nē, nevis ā€œvarbÅ«tā€, bet gandrÄ«z noteikti, – Å”im lācim tika doti kaut kādi trankvilizatori. Un pēc tam, kad lācēns paaugas un kļūst apkārtējiem bÄ«stams – ko tad? Nogalināt, lai pārdotu ādu un lai Ŕāds te uzpÅ«tÄ«gs de Verteijs varētu izklāt to savā viesistabā kamÄ«na priekŔā? Iespundēt betonētā zoodārza bedrē? Vai vēl nežēlÄ«gāk – izmantot kā ēsmu medÄ«bu suņu trenēŔanai?

– Mēs, latvieÅ”i, pret dzÄ«vniekiem tā neizturamies, – Ilze aiz žēluma dreboŔā balsÄ« nočukstēja latviski, – taču tik klusu, ka neviens cits to nesadzirdēja.

– Mans māsasdēls ir precējies ar krievieti, – de Verteijs pēc brīža turpināja, bet jau mierÄ«gākā balsÄ«. – JÅ«s jau zināt, kāda mÅ«su Ä£imenē ir nelaime: māsasdēls ir kreisais, strādā par publicistu avÄ«zē ā€œLe Mondeā€ un tur propagandē dažādas kreiso muļķības. Viņa sieva, Marina – glÄ«ta jauna sieviete, pēc izglÄ«tÄ«bas arÄ« žurnāliste, bet… ne Ä«stā. It kā krieviete, bet Putinu un viņa politiku nevar ciest ne acu galā. Ko lai saka… Samaitāta! – politiÄ·is kā taisnodamies, kā atvainodamies noplātÄ«ja rokas. – Rietumu propagandas samaitāta! Un mans māsasdēls ir viņas ietekmē, lai gan pats perfekti pārvalda krievu valodu un bÅ«tu varējis pats visu saprast. Kādēļ es, kurÅ” krieviski neprot, visu saprotu pareizi, bet viņŔ ne? Kad es mÅ«su Ä£imenes vakariņās pastāstÄ«ju par savu braucienu, Å”is tik ņirdz un Ä·iÄ·ina: ā€œNu gan tevi, dārgais onkuli, Putina cilvēki ir nopirkuÅ”i!ā€

De Verteijs saÅ”utumā pagrozÄ«ja galvu un ievilka gaisu nāsÄ«s, it kā sacÄ«dams: ā€œJÅ«s taču visi saprotat, cik tas ir absurdi!ā€ Tad pacēla glāzi pie lÅ«pām, iemalkoja vÄ«nu un turpināja:

– ViņŔ man saka: ā€œTie jaunie cilvēki katedrālē, par kuriem tu tā jÅ«smo, noteikti bija Putina kustÄ«bas ā€œNaÅ”iā€ aktÄ«visti, kurus tur bija speciāli sadzinuÅ”i kā statistus, bet jÅ«s visi uzķērāties!ā€ Nu, ko lai uz to atbild?!

– Jaunie cilvēki mÅ«sdienās ir tik ciniski! – grāfiene nopÅ«tās. – Visur saskata tikai slikto un aizdomÄ«go!

– Tā puve diemžēl nāk no mums, no Francijas, – pulkvedis noskaldÄ«ja. – Visādi Sartri, de Bovuāras, Deridā… Visu apÅ”aubÄ«t, visu dekonstruēt. Viņu skola!

– Pēc tam, – de Verteijs turpināja. – Mans māsasdēls man saka: ā€œKaviāru un lāci tu redzēji, bet to, ka ārpus Maskavas krievu pensionāri iztiek ar 150 eiro mēnesÄ«, ka cietumos spÄ«dzina ieslodzÄ«tos, ka notiek politiskās slepkavÄ«bas, bet no policistiem tauta baidās tāpat, kā no bandÄ«tiem, – to, lÅ«k, tu neredzēji.ā€ Un viņa sieva, Marina, piebalso: ā€œDiemžēl mana tauta ir kā jÅ«su redzētais lācēns: pavadā, ar uzpurni, ar Kremļa propagandu kā ar trankvilizējoŔām zālēm apdullināta. Un tik danco visādu nelieÅ”u priekŔā, lai gan bÅ«tu varējusi ar vienu Ä·epas zvēlienu tikt no viņiem vaļā!ā€ Nu, ko teiksiet?

– Viņai ir taisnÄ«ba! – Ilzei pēkŔņi paspruka. Pazemojums un saÅ”utums viņas sirdÄ« bija sakrājies jau tiktāl, ka pat Madame Blankāras draudÄ«gā klātbÅ«tne nespēja viņu atturēt. Visi klausÄ«tāji pagriezās pret Ilzi, kā pret kaut kādu brÄ«numu. Å Ä·ita, ka visi jau kādu laiku bija aizmirsuÅ”i par viņu.

– Nu, protams, – Madame Blankāra laipnā un samiernieciskā tonÄ« atbildēja. – Krievijai ir daudz problēmu; tā nav paradÄ«ze. Mēs visi to lieliski saprotam. Septiņdesmit gadu boļŔeviku jÅ«gā – tas nav joks. Krievijai joprojām ir smagas problēmas. Taču jāatzÄ«st, ka Krievija, kā Fēnikss, ceļas no pelniem un traucas augÅ”up, turpretÄ« Rietumeiropa – un Francija – gāžas lejup, haosa un pilsoņu kara virzienā. Kā to var neredzēt? Tas taču ir acÄ«mredzami.

Visi, ieskaitot citādi apātisko Monsieur Blankāru, enerģiski māja ar galvām.

– VarbÅ«t, ka tad, kad te sāksies pilsoņu karÅ”, normāliem francūžiem nāksies meklēt patvērumu Krievijā, kā tas bija RevolÅ«cijas laikā! – savā veciŔķi dreboÅ”ajā balsÄ« iesaucās grāfiene. – Es gan ceru Å”os laikus vairs nepiedzÄ«vot…

– Tātad… ā€œsvētā Krievijaā€? – Ilze klusu vaicāja. Viņai bija skumji un gandrÄ«z fiziski nelabi.

– Jā! – priecÄ«gā korÄ« vienlaikus iesaucās gan Madame Blankāra, gan de Verteijs, gan pulkvedis, gan grāfiene. – Jā, jā! – deputāts viens pats raiti turpināja kā no tribÄ«nes. – TieÅ”i tā: la Sainte Russie – svētā Krievija! Un kāpēc gan ne? Paskatieties, kā prezidents Putins katrus Ziemassvētkus un katras Lieldienas stāv baznÄ«cā ar svecÄ«ti, met krustu un klanās? – Å ajā mirklÄ« de Verteijs ar žestiem svinÄ«gi nodemonstrēja, kā Putins to dara. Grāfiene smaidÄ«dama piebÄ«dÄ«ja savu krēslu tuvāk Ilzei un mātiŔķi viegli satvēra viņas augÅ”delmu, it kā sakot: ā€œKlausies nu, meitiņ, cik gudras lietas cilvēks runā!ā€ De Verteijs uzstājās tālāk:

– Pie mums, mÅ«sdienu Francijā, tas vienkārÅ”i nebÅ«tu iespējams. Francija kopÅ” sava Ŕūpuļa, kopÅ” Reimsas kristāmtrauka, kurā svētais RemÄ«gijs kristÄ«ja franku valdnieku Hlodvigu, ir la Fille aĆ®nĆ©e de l’Église – BaznÄ«cas vecākā meita! Tā ir mÅ«su identitāte, un bez Ŕīs identitātes Francija nevar pilnvērtÄ«gi pastāvēt. Taču kopÅ” nolādētās RevolÅ«cijas Ŕī identitāte un Å”is mantojums ir sagrauti! No BaznÄ«cas vecākās meitas mÅ«su mīļā Tēvija ir tikusi padarÄ«ta par nožēlojamu padauzu! Un kurÅ” to izdarÄ«ja? BrÄ«vmÅ«rnieki! – politiÄ·is pacēla rādÄ«tājpirkstu, it kā aicinādams visus bÅ«t uzmanÄ«giem. – Viņi izplānoja un sarÄ«koja RevolÅ«ciju. Viņi organizēja Lielo teroru un nogalināja Dieva svaidÄ«to karali LudviÄ·i XVI. Viņi aizliedza un padzina mÅ«ku kongregācijas un sadzina mÅ«su bērnus – tas ir, mÅ«su vectēvus un vecvectēvus – laicÄ«gās valsts skolās…

– Pie mums Bretaņā tās sauca par ā€œvelna skolāmā€, – pulkvedis iestarpināja.

– Mēs, francūži, nocirtām galvu mÅ«su karalim, bet krievi noŔāva savu caru! – grāfiene skaļi iesaucās. – Divi noziegumi, kas abām tautām lÄ«dzÄ«gi jāizpērk! MÅ«su likteņi ir lÄ«dzÄ«gi, un mums tie ir jāizdzÄ«vo kopā!

– BrÄ«vmÅ«rnieki pamazām padarÄ«ja Franciju par une rĆ©publique laĆÆque – laicÄ«gu republiku –, kur jebkāda atsauce uz Dievu, BaznÄ«cu un reliÄ£iju publiskajā sektorā ir aizliegta, – de Verteijs turpināja. – Toties brÄ«vmÅ«rniecÄ«ba zeļ un plaukst, un ir kļuvusi par republikas oficiālo reliÄ£iju. Ministri vai nu paÅ”i ir masoni, vai iet uz masonu ložām atskaitÄ«ties un taisnoties par savu politiku!… Un tagad paskatieties, kas notiek Krievijā! Tur viss ir tieÅ”i pretēji. Vladimirs Putins svētkos iet uz baznÄ«cu, kameru priekŔā regulāri tiekas ar Maskavas patriarhu, bet jauni pareizticÄ«go dievnami Krievijā parādās un aug, kā sēnes pēc lietus!

– Putins ir kristÄ«gs valstsvÄ«rs! – pulkvedis noskaldÄ«ja, kā armijas skatē komandēdams.

– Nu, deputāta kungs, – Madame Blankāra jautāja. – Ko tad jÅ«su māsasdēls ar sievu jums teica par Å”o? KristÄ«gās ticÄ«bas atdzimÅ”ana Krievijā taču ir objektÄ«vs fakts; to nevar noliegt kā neesoÅ”u.

– Ak, – de Verteijs nopÅ«tās un atmeta ar roku. – Viņi abi bija savā lomā. Mans māsasdēls ar tādu paÅ”u sarkasmu paŔūpoja galvu un sacÄ«ja: ā€œTu redzi, kā Putins bučojas ar patriarhu, bet negribi redzēt, kā pa sētas durvÄ«m KremlÄ« ienāk musulmaņu ajātolla. Tu redzi Putinu baznÄ«cā klanāmies un krustus metam, bet negribi redzēt viņa atbalstu Venecuēlas, LÄ«bijas un Ziemeļkorejas režīmiem, kas nu galÄ«gi nav kristieÅ”iem labvēlÄ«gi.ā€ Ko vēl no viņa varēja sagaidÄ«t? – politiÄ·is noplātÄ«ja rokas. – GodÄ«gi sakot, es toreiz biju visai dusmÄ«gs un apvainojies uz viņu par Ŕādu izrunāŔanos.

– Jā, nu tāda mums ir tā kreisā jaunatne, – Madame Blankāra paŔūpoja galvu. – Bet ko jÅ«s pats domājat par Vladimiru Putinu un viņa lomu pasaules vēsturē?

– Es? – de Verteijs pacēla uzacis. – Es uzskatu viņu par dižu kristÄ«gu valstsvÄ«ru – ValstsvÄ«ru ar lielo burtu! – kurÅ” ir neapÅ”aubāmi apgarots ar dieviŔķu dzirksti. Domāju, ka, ja mÅ«su kristÄ«gajai oikumenai ir lemts tikt izglābtai no tā liberālisma tvana un tās liberālisma puves, kas to paÅ”laik nomāc, tās glābējs bÅ«s tieÅ”i viņŔ – Putins. Es saprotu, ka tas varbÅ«t skan pārāk patētiski un svētsvinÄ«gi, bet tā ir mana visdziļākā pārliecÄ«ba. Ja pasaulē ir kaut viena valsts, kas var palÄ«dzēt mums panākt to paÅ”u Rietumos, tad tā ir tikai Krievija. LÄ«dzÄ«gi, kā 1814. gadā krievu cars Aleksandrs I ar saviem kazakiem palÄ«dzēja mums gāzt uzurpatoru Napoleonu un atjaunot tronÄ« likumÄ«go Burbonu dinastiju. Vai zināt, kā teica Leons Bluā? – ā€œJ’attends les Cosaques et le Saint-Esprit!ā€ – ā€œEs gaidu kazakus un Svēto Garu!ā€

– Kā Kārlis Lielais! – pulkvedis noducināja. Pārējie viesi ar priecÄ«gu entuziasmu māja ar galvām.

– Jā, kā Kārlis Lielais! – iesaucās de Verteijs. – Dižais Ä·eizars, kuram izdevās apvienot Rietumus un atnest tiem mieru un pārticÄ«bu! Tam, toreizējam Kārlim Lielajam, neizdevās apvienot Rietumus ar Austrumiem – ar Bizantiju, – bet Å”im, jaunajam Kārlim Lielajam tas var izdoties!

– Kas zina, varbÅ«t viņŔ atkal uzliks krustu Konstantinopoles Svētas Sofijas katedrāles kupola virsotnē? – ieminējās Madame Blankāra.

– Dāmas, kungi, klausieties! – vecā grāfiene piecēlās stāvus un, pie krēsla atzveltnes turēdamās, aplaida visiem klātesoÅ”ajiem mistiski ekstātisku skatienu. – Es piekrÄ«tu tam, ko deputāta kungs tikko teica par Kārli Lielo, un tam, ko Madame Blankāra teica par Svēto Sofiju. Bet es gribētu piebilst vēl kaut ko… Tie no jums, kuri mani pazÄ«st, zina, cik ļoti es godinu slaveno mistiÄ·i Marie-Julie Jahenny – Mariju-JÅ«liju ŽaennÄ«. Jau mani vecāki viņas dzÄ«ves laikā viņu godināja un, kad es piedzimu – tieÅ”i gadu un divas dienas pēc viņas nāves –, mani nosauca viņas vārdā. Ak, viņa bija diža mistiÄ·e, Ä«sts Dieva cilvēks! Viņa bija ļoti dievbijÄ«ga, kļuva par franciskāņu ordeņa terciāri un viņai parādÄ«jās pats Kungs Jēzus Kristus un Vissvētākā Dievmāte Marija… un viņa uz mūžu saņēma asiņojoÅ”us stigmātus Kristus ievainojumu vietās! Ak, kā viņa cieta, kā cieta! – grāfiene dažas sekundes klusēja, atvelkot elpu. – Marija-JÅ«lija ŽaennÄ« pravietoja, un viņas pravietojumi bija Å”ausmÄ«gi. Francijas grēki izplatÄ«sies pa visu pasauli – tas jau ir noticis… Pēc tam bÅ«s zemestrÄ«ces, vētras, neražas, epidēmijas pa visu pasauli. Pēc tam septiņas nedēļas lÄ«s asiņu lietus. Francijā sāksies pilsoņu karÅ”. Katoļu baznÄ«ca tiks pasludināta ārpus likuma. BaznÄ«cas un klosterus slēgs, un kristieÅ”us vajās un nogalinās. Tad debesis trÄ«s dienas bÅ«s melnas, valdÄ«s nakts, un saule neuzlēks. Bet pēc tam… pēc tam… – grāfienes balss aizžņaudzās, – saule beidzot paradÄ«sies austrumos, un grandiozas zÄ«mes debesÄ«s pasludinās jauna laikmeta sākumu. Un tad nāks viņŔ…

– Le Grand Monarque! – Lielais Monarhs! – Madame Blankāra ar ekstāzē puspievērtām acÄ«m izdvesa.

– Lielais Monarhs! – grāfiene atkārtoja. Aizkustinājuma asaras tecēja pa viņas grumbu izvagotajiem vaigiem. – ViņŔ ar bruņotu spēku satrieks visu Å”o sātana valstÄ«bu – visu Å”o globālo masonu, liberāļu, demokrātu, komunistu varzu! ViņŔ atjaunos Katoļu baznÄ«cas slavu un sēdinās Romas bÄ«skapa tronÄ« Eņģelisko Pāvestu! ViņŔ kronēsies Reimsā un saņems svaidÄ«jumu ar svēto eļļu! ViņŔ atjaunos Troņa un Altāra savienÄ«bu! Viņa laikā Francija beidzot atkal svinēs savas mistiskās kāzas ar Kristu!… Un zināt ko? Man ir priekÅ”nojauta, ka Å”is Lielais Monarhs, tas varētu bÅ«t viņŔ… Vladimirs Putins! VarbÅ«t es maldos, bet manuprāt, visas zÄ«mes, visi pravietojumi norāda tieÅ”i uz viņu…

Zālē iestājās klusums. Viesi nekustÄ«gi sēdēja un vērās stāvoÅ”ajā grāfienē; dažu mutes bija puspavērtas, bet acÄ«s vÄ«dēja viena un tā pati mistiskā aizgrābtÄ«ba. Å Ä·ita, ka visi klātesoÅ”ie, izņemot Ilzi, bija kļuvuÅ”i par vienu vienotu bÅ«tni – ar vienām un tām paŔām domām, jÅ«tām un dvēseles kustÄ«bām. Ilze bija viena pati. Nekad mūžā viņa vēl nebija jutusies tik tumÅ”i, drÅ«mi un vientuļi, cik Å”ajā cilvēku pilnajā, ar spoguļiem izrotātajā un ar kristāla lustrām apgaismotajā franču Restaurācijas stila salonā…

Ilze vairs nespēja izturēt. Viņa satvēra somiņu, pielēca kājās, pusčukstus nomurmināja atvainoÅ”anās vārdus un ar sasarkuÅ”u seju metās uz izeju. Dažas sekundes viņai bija vienalga, ko teiks un domās visi Å”ie sveÅ”ie kungi un sveŔās dāmas… nē, Å”ie uzpÅ«tÄ«gie tÄ«tari un vecās, dumjās zosis! Meitenei Ŕķita, ka vēl mazliet, vēl mazliet – un viņai pietiks drosmes ievilkt plauŔās tik daudz gaisa, cik fiziski iespējams, un skaļi, spalgi, lÄ«dz sāpēm balss saitēs, uzkliegt viņiem: ā€œJÅ«s visi esat muļķi, stulbeņi, kretÄ«ni un idioti!!!ā€ Ak, cik komiski viņi visi izvalbÄ«tu acis par Ŕādu negaidÄ«tu nekaunÄ«bu! Un tad vienkārÅ”i aizcirst durvis un doties projām. Kaut vai ar taksometru. Un jau rÄ«t pat atteikties no stipendijas, paziņot augstskolai par eksmatrikulēŔanos, par kontā palikuÅ”o naudiņu nopirkt vienvirziena aviobiļeti uz RÄ«gu. Un uz visiem laikiem atgriezties mīļajā Latvijā, kur dzÄ«ve nav tik glauna, cik ParÄ«zē, – taču cilvēki smejas un raud, priecājas un bēdājas par to paÅ”u, par ko viņa. Mīļajā, dārgajā Latvijā, kur ļaudis var bÅ«t nÄ«gri, taču patiesi, un viņu sirdis pukst unisonā ar Ilzes sirdi…

Muļķības. Tā bija tikai mirkļa iedoma. Ilze lieliski saprata, ka nekad to neatļausies, un ka nekas tamlīdzīgs nenotiks.

Viņa ātrā solÄ« patraucās garām abiem vestibilā snaudoÅ”ajiem durvju sargiem, ar abām rokām satvēra smago ārdurvju kliņķi un pēc pussekundes – tāda pati, kā bija, bez mēteļa – jau atradās uz platā, ar akmens lauvām rotātā lieveņa. Viņas Ä·ermeni no galvas lÄ«dz kājām acumirklÄ« apņēma saltais, mitrais novembra gaiss, taču meitenei tas Ŕķita patÄ«kami atvēsinoÅ”s. Bija tumÅ”a nakts; mākoņi bija paŔķīruÅ”ies, un pie zili melnajām debesÄ«m mirgoja zvaigznes. Pils pirmā stāva logi bija spoži apgaismoti; gaismas strēles blāvi rotājās rindā salikto automaŔīnu pulētajos sānos, bet kaut kur tālāk čaloja tumsā tikko saredzamā strÅ«klaka. Å ajā Å«dens čaloÅ”anā bija kaut kas neizskaidrojami sveÅ”s…

No Ilzes acÄ«m izsprāga asaras, kuras viņa vairs nespēja saturēt. Pazemojuma un žēluma asaras. Bija bezgalÄ«gi žēl mīļās Latvijas ar tās vēsturi, žēl dzimto māju, žēl Latvijā palikuŔās mammas, žēl uz SibÄ«riju izsÅ«tÄ«to radu, žēl sevis, žēl tā krievu lācēna… Meitene piespieda plaukstas pie vaigiem, un tās acumirklÄ« kļuva nodevÄ«gi slapjas. Viņa ļoti cietās, lai neelsotu pārāk skaļi, jo bija kauns: lai neizdzirdētu tie tur, iekŔā…

Pēc pāris minÅ«tēm, kad lielais raudiens bija garām, Ilze atvēra somiņu un sāka lēnām taustÄ«ties pēc mutautiņa, – bet acis pacēla augÅ”up. Acis vēl bija asaru pilnas, un spožās zvaigznes debesÄ«s izskatÄ«jās izplÅ«duÅ”as un neskaidras. Å Ä·ita, ka tās nestāv uz vietas, bet griežas, danco un sÄ«kiem solīŔiem lēkā Å”urpu turpu.

Ilze ieskatÄ«jās vērÄ«gāk. Zvaigznes bija sveÅ”as.



[1] SaviesÄ«ga saruna par maznozÄ«mÄ«giem tematiem (angļu val.; burtiski – ā€œmaza sarunaā€).

[2] ā€œÅ eit trokŔņo sveÅ”as pilsētas / Un skalojas sveÅ”s Å«dens, / Un spÄ«d sveÅ”a zvaigzneā€¦ā€ (krievu val.)

[3] ā€œÅ eit dzÄ«vo sveÅ”i kungi / Un sveÅ”s prieks un nelaime, / Un mēs viņiem esam sveÅ”i uz visiem laikiemā€¦ā€ (krievu val.)

[4] ā€œSarkanais laukums bija tukÅ”s. / Man priekŔā gāja Natālijaā€¦ā€ (franču val.) Pirmās rindiņas no Žilbēra Beko (Gilbert BĆ©caud) dziesmas ā€œNathalieā€ (1964).

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: