āProtams, ka Kremļa propagandas graudi nekrÄ«t uz asfalta:
augsne tiem jau sen ir apmÄslota,
pateicoties Rietumu kreisi sekulÄrÄ āmeinstrÄ«maā centieniem.
Nav mazsvarÄ«ga arÄ« tÄda psiholoÄ£iskÄ iezÄ«me ā raksturÄ«ga noteiktam tradicionÄlista tipam ā
kÄ ākaut vai ar paÅ”u velnu, ja tikai pret ātiem turāā.
āTie turā patieÅ”Äm ir neiespÄjami pretÄ«gi,
un, kad atnÄk velns, noÅem cepuri un pieklÄjÄ«gi paklanÄs,
tad saules atspulgs uz viÅa pulÄtajiem radziÅiem
izskatÄs gandrÄ«z kÄ Lieldienu sveces gaismiÅa.ā
Oļegs-Mihails Martinovs, katolis, tulkotÄjs (Krievija)
ā IlzĆ©, vous venez? ā Ilze, jÅ«s nÄkat? ā viedtÄlrunÄ« atskanÄja spalga sievietes balss. Nevis āIlzeā, bet āIlzÄā, ar uzsvaru uz pÄdÄjo zilbi ā tÄ, kÄ francūži izrunÄ visus, tostarp cittautu vÄrdus. Ilze Ätri uzmeta pÄdÄjo skatienu savam atspulgam spogulÄ« (vai mati, kosmÄtika un kleita ir kÄrtÄ«bÄ?) un paÄ·Ära savu mazo, teÄtriem un tamlÄ«dzÄ«giem pasÄkumiem domÄto rokassomiÅu.
ā Oui, Madame Blancard, je descends! ā JÄ, BlankÄras kundze, es kÄpju lejÄ! ā Ilze aizelsusies atbildÄja. MÄteli plecos uzmetusi, viÅa ar blÄ«kŔķi aizcirta sava dzÄ«voklīŔa durvis un, papÄžiem klabot, metÄs pÄri kÄpÅu laukumiÅam uz lifta pusi. MÄteli taÄu var aizpogÄt, arÄ« liftÄ braucot.
Lifts, kÄ jau tas pieÅemts vecajos ParÄ«zes daudzdzÄ«vokļu namos, bija Å”aurs, neÄrts un ar koka sienÄm. Uzreiz bija redzams: tas ir pievienots vÄlÄk, krietnu laiku pÄc mÄjas uzcelÅ”anas. VisapkÄrt valdÄ«ja tas Ä«patnÄjais smaržu kokteilis, kuru bieži var sajust veco, vÄl barona OsmÄna laikos celto namu kÄpÅu telpÄs, it Ä«paÅ”i ja ilgÄku laiku nav veikti remontdarbi: nedaudz pelÄjuma, nedaudz vecu paklÄju, nedaudz it kÄ eÄ¼Ä¼Ä ceptu pankÅ«ku. Latvijas pilsÄtÄs kÄpÅu telpas smaržo pavisam citÄdi, vai tÄ bÅ«tu veca divstÄvu mÄja no senÄs koka apbÅ«ves vai HruÅ”Äova laiku āpiecstÄveneā. TaÄu Ilze pie Ŕīs jaunÄs smaržu gammas jau sen bija pieradusi. Å obrÄ«d viÅa to nemaz nejuta, jo viÅas prÄtu bija pÄrÅÄmuÅ”as citas domas: priecÄ«gas un viegli trauksmainas.
LatvieÅ”u meitene Ilze ļoti labi runÄja franciski. ViÅa bija absolvÄjusi RÄ«gas FranÄu liceju, pÄc tam ieguvusi bakalaura grÄdu Latvijas UniversitÄtÄ un tagad dzÄ«voja ParÄ«zÄ. ViÅai bija izdevies iegÅ«t privÄtÄ āRietumu un Austrumu fondaā ā āFondation Occident-et-Orientā stipendiju, un tagad viÅa studÄja politoloÄ£iju ā maÄ£istratÅ«rÄ, vienÄ no nelielajÄm, bet diezgan prestižajÄm Francijas augstskolÄm. Stipendija bija ļoti laba; Ilze bija ļoti apmierinÄta ar studijÄm un ParÄ«zes dzÄ«vi, un tuvÄkÄ nÄkotne izskatÄ«jÄs visnotaļ cerÄ«gi un priecÄ«gi. FrancijÄ dzÄ«vodama, Ilze centÄs nesaraut saikni ar TÄvzemi un, kÄ viÅa pati mÄdza mazliet pretenciozi sacÄ«t, ānest Latvijas vÄrdu pasaulÄā. ViÅa piedalÄ«jÄs gandrÄ«z visos Latvijas vÄstniecÄ«bas un vietÄjÄs latvieÅ”u kopienas organizÄtajos pasÄkumos, ar lepnumu reklamÄja kursabiedriem un citiem francūžiem nesen iznÄkuÅ”o ļoti patriotisko latvieÅ”u filmu āDvÄseļu putenisā (pÄc Aleksandra GrÄ«na romÄna motÄ«viem), cienÄja draudzenÄ«tes ā francÅ«zietes ā ar paÅ”as ceptiem sklandu rauÅ”iem un maizes zupuā¦
Ilze savÄ Ä£imenÄ nebija vienÄ«gÄ, kas bija studÄjusi FrancijÄ. Ilzes tante Dace (viÅas mammas jaunÄkÄ mÄsa) divdesmit gadus pirms tam bija mÄcÄ«jusies Bordo universitÄtÄ. ViÅas stÄsti par saviem studiju gadiem bija interesanti, bet arÄ« mulsinoÅ”i.
āTie franÄiā¦ā Dace mÄdza stÄstÄ«t, āKad es tur dzÄ«voju, viÅi totÄli nezinÄja Ä£eogrÄfiju. Latvija, Baltijas valstis ā viÅiem tÄ ir Krievija. VienkÄrÅ”i Krievijas nomale. VairÄkumam ir grÅ«ti saprast, ka Å”Ädas mazas tautiÅas lielÄs Krievijas paspÄrnÄ var bÅ«t savdabÄ«gas un neatkarÄ«gas. Tas ir Å”ausmÄ«gi nepatÄ«kami⦠un arÄ« diezgan pazemojoÅ”i. Bet tagad, kad esam iestÄjuÅ”ies Eiropas SavienÄ«bÄ, gan jau pamazÄm iet uz labo pusi; tagad mÅ«s ar krieviem tomÄr diez vai kÄds sajauks.ā
PÄris mÄneÅ”us ParÄ«zÄ nodzÄ«vojot, Ilze secinÄja: viÅas tantes prognoze bija kopumÄ pareiza. Vismaz sarunÄs ar Ilzi un viÅas klÄtbÅ«tnÄ Latviju ar Krieviju neviens vairs nejauca. Visi zinÄja, ka tas ir ā jÄ, AustrumeiropÄ, bet tomÄr EiropÄ, Eiropas SavienÄ«bÄ. Å ajÄ ziÅÄ franÄu sabiedrÄ«bÄ bija noticis jÅ«tams progress.
Bet tagad Ilzi gaidÄ«ja interesants un, kÄ viÅa cerÄja, patÄ«kams piedzÄ«vojums: pieÅemÅ”ana kÄdÄ no ParÄ«zes tuvumÄ esoÅ”Äm pilÄ«m ā āar ļoti svarÄ«giem un prominentiem cilvÄkiemā, kÄ Ilzei tika paskaidrots. Uz Å”o pasÄkumu viÅu bija uzaicinÄjis BlankÄru laulÄtais pÄris ā Monsieur un Madame Blancard, āRietumu un Austrumu fondaā vadÄ«tÄji. Pirms tam Ilze jau bija pÄris reizes tikusies ar Å”o pÄri, un viÅai bija skaidrs: formÄlais fonda priekÅ”sÄdÄtÄjs, lielrÅ«pnieks Monsieur BlankÄrs ā gara auguma kalsns francÅ«zis ar iesirmi rudiem matiem un lielu degunu gandrÄ«z kÄ Sirano de Beržerakam ā, bija iekÅ”Äji jauks, taÄu ļoti flegmÄtisks un apÄtisks cilvÄks. Visas fonda lietas kÄrtoja viÅa sieva, Madame BlankÄra ā arÄ« ļoti kÄrna, bet aktÄ«va brunete ar spalgu un asu balsi, Å”audÄ«gu skatienu un platu, diezgan samÄkslotu smaidu. Madame BlankÄrai varÄtu bÅ«t tÄ ap piecdesmit pieciem gadiem, viÅas vÄ«rs laikam bija dažus gadus vecÄks.
Ja runÄjam godÄ«gi, tad Ilze pret Å”iem cilvÄkiem nekÄdas Ä«paÅ”as personÄ«gas simpÄtijas nejuta; taÄu viÅi caur savu fondu maksÄja viÅai stipendiju, un par to meitene bija viÅiem pateicÄ«ga. TurklÄt uz Å”o pieÅemÅ”anu viÅa gÄja ne tikai tÄdÄļ, lai parÄdÄ«tu godu saviem sponsoriem jeb mecenÄtiem. ViÅai paÅ”ai bija bezgala interesanti paraudzÄ«ties uz franÄu sabiedrÄ«bas ākrÄjumuā: visiem Å”iem uzÅÄmÄjiem, armijas virsniekiem, zilasiÅu aristokrÄtiem, kuru uzvÄrdi sÄkas ar ādeā⦠Latvijas vÄsture tomÄr ir bijusi radikÄli citÄda, un pie mums tieÅ”i Å”Äda izteikta, vÄsturiski iesakÅota ākrÄjumaā nav. PieÅemÅ”anai bija jÄnotiek vienas Å”Ädas vecas grÄfienes pilÄ« apmÄram pusstundas braucienÄ no ParÄ«zes robežas. āLaikam jau visi bÅ«s politiski ļoti labÄji noskaÅoti un ļoti tradicionÄli katoļiā, Ilze ziÅkÄrÄ«gi prÄtoja, taÄu Å”is fakts viÅu nebiedÄja. ViÅa uzskatÄ«ja sevi par atvÄrtu un komunikablu meiteni, kas spÄj uzturÄt konstruktÄ«vu dialogu ar visiem⦠nu, vai gandrÄ«z visiem.
Aiz nama ÄrdurvÄ«m Ilzi sagaidÄ«ja tipiska ParÄ«zes novembra vakara tumsa un drÄgnums. Ap pusdienlaiku bija nolijis lietus, un ielas lukturi meta dzelteni matÄtas atblÄzmas uz vÄl slapjÄ asfalta. Tepat aiz ietves mÄjas priekÅ”Ä stÄvÄja liels melns Mersedess; Å”oferis ar pakalpÄ«gi pussaliektu muguru jau vÄra vaÄ¼Ä priekÅ”ÄjÄs durvis pasažiera pusÄ. Monsieur un Madame BlankÄri ā maŔīnas Ä«paÅ”nieki ā jau sÄdÄja aizmugurÄ.
Durvis aizcirtÄs, ierÅ«cÄs dzinÄjs, un Mersedess aizjoÅoja spožo lukturu izraibinÄtajÄ ielu un ceļu tumsÄ. SÄkÄs tas, ko angļi sauc par āsmall talkā[1]: pieklÄjÄ«ga saruna par visu un par neko. RunÄja galvenokÄrt Madame BlankÄra, Ilze atbildÄja, bet Monsieur BlankÄrs dziļdomÄ«gi klusÄja. Ilze sÄdÄja ar muguru pret abiem maŔīnas saimniekiem un viÅus lielÄkoties neredzÄja: masÄ«vÄ, ar Ädu izpolsterÄtÄ sÄdekļa atzveltne bija Ä«paÅ”i augsta un pat pieklÄjÄ«bas pÄc pagriezt galvu atpakaļ, neizmežģot kakla skriemeļus, bija grÅ«ti. TaÄu, ja Madame BlankÄru tobrÄ«d maŔīnas pustumsÄ nevarÄja saredzÄt, viÅu varÄja ļoti labi saost ā un kÄ vÄl! Madame BlankÄra bija sasmaržojusies ar smagÄm, tvirtÄm vakara smaržÄm; automaŔīnas salonÄ biezi virmoja ambra, paÄÅ«lija, muskuss un sazin kas vÄl. MaŔīnÄ kÄpjot, Ilzei bija izdevies uz mirkli ieraudzÄ«t Madame BlankÄras vakara greznumus: koÅ”i sarkanas lÅ«pas, pÄrļu virtenes ap kaklu, zelta rokassprÄdzi. Ilze jau sen bija pamanÄ«jusi Å”o francÅ«zieÅ”u Ä«patnÄ«bu: atŔķirÄ«bÄ no latvietÄm, krievietÄm, itÄlietÄm un daudzu citu Eiropas tautu sievietÄm francÅ«zietes jaunÄ«bÄ ir kÄ pelÄkas pelÄ«tes; viÅas nekrÄsojas, nesmaržojas, Ä£Ärbjas pelÄki un bieži vien nevīžīgi. Daudzas paliek tÄdas paÅ”as visu mūžu, bet dažas mainÄs ā taÄu tikai sÄkot ar apmÄram Äetrdesmit gadu vecumu. Tad tiek likti lietÄ kosmÄtiskie krÄŔļi, zeltlietas un eleganti apÄ£Ärbi⦠un priekÅ”pensijas vecumÄ tÄ visa dažkÄrt kļūst pat pÄrÄk daudz.
ā Tiens, IlzĆ©, vous nāavez pas encore fait la connaissance de Vladimir! ā Pagaidiet, Ilze, jÅ«s taÄu vÄl neesat iepazinusies ar Vladimiru! ā Madame BlankÄra iesaucÄs. Å oferis uz brÄ«di pagriezÄs pret meiteni un smaidÄ«dams palocÄ«ja galvu. ā Vladimirs ir mÅ«su jaunais Å”oferis. ViÅa vÄrds jums noteikti Ŕķiet tuvs un pazÄ«stams!
Ilze pieklÄjÄ«gi izmocÄ«ja kaut ko smaidam lÄ«dzÄ«gu. Tas bija tÄ«rais sÄ«kums, taÄu patÄ«kami nebija. Visu cieÅu Vladimiriem, taÄu kÄds latvieÅ”iem sakars ar Å”o vÄrdu un kÄdÄļ viÅiem bÅ«tu jÄjÅ«t ar to kaut kÄda ātuvÄ«baā?
ā JÄ, mani sauc Vladimirs, bet krieviski es tikpat kÄ neprotu, ā ar platu smaidu paskaidroja Å”oferis. ā Mana vecmÄmiÅa bija no krievu emigrantu Ä£imenes, un mani tÄ nosauca viÅas tÄvam ā manam vecvectÄvam ā par godu. Krievu valodu tÄ Ä«sti iemÄcÄ«jies neesmu, bet viss krieviskais man ÄrkÄrtÄ«gi patÄ«k, ā Vladimirs ŔķelmÄ«gi sazvÄrnieciski pamiedza Ilzei ar aci.
ā Vladimir, uzlieciet kÄdu no Vertinska dziesmÄm, kas jums paÅ”am tÄ patÄ«k! ā Madame BlankÄra nokomandÄja. ā Ilze, man taÄu jums nav jÄstÄsta, kas bija Aleksandrs Vertinskis? BrÄ«niŔķīgs krievu emigrantu dziedÄtÄjs, kurÅ” uzstÄjÄs starp abiem pasaules kariem⦠KÄdas krievu romances viÅÅ” dziedÄja, kÄdas romances!
Vertinska dziesmas Å”oferim laikam bija ierakstÄ«tas jau kaut kur iespraustÄ zibatmiÅas atslÄgÄ. ViÅÅ” pastiepa roku, pÄris reizes kaut ko piespieda automaŔīnas taktilajÄ ekrÄnÄ, un no skaļruÅiem sÄka plÅ«st klavieru akordi uz vÄji nomaskÄtu vecas skaÅuplates Å”vÄ«kstienu un skrapstienu fona. PÄc dažÄm sekundÄm dobjÄ un mazliet nazÄlÄ tenorÄ iedziedÄjÄs vÄ«rietis:
ā āŠ¢ŃŃ ŃŃŠ¼ŃŃ ŃŃŠ¶ŠøŠµ Š³Š¾ŃŠ¾Š“а,
Š ŃŃŠ¶Š°Ń ŠæŠ»ŠµŃŠµŃŃŃ Š²Š¾Š“Š°.
Š ŃŃŠ¶Š°Ń ŃŠ²ŠµŃŠøŃŃŃ Š·Š²ŠµŠ·Š“Š°ā¦ā[2]
AtŔķirÄ«bÄ no savas paaudzes jaunieÅ”u vairÄkuma, Ilze diezgan labi saprata un runÄja krieviski: lielÄs kaimiÅvalsts valodu viÅa bija apguvusi gan skolÄ, gan savas mÄjas pagalmÄ, kur daudzi kaimiÅi bija krievi. ViÅa ļoti labi saprata dziesmas vÄrdus, taÄu tÄ viÅu neaizrÄva, jo bija⦠sveÅ”a. UzvÄrdu āVertinskisā Ilze kaut kur kaut kad bija dzirdÄjusi pa ausu galam, taÄu nezinÄja, ka tas bija slavens krievu dziedÄtÄjs, un viÅa balsi viÅa tagad dzirdÄja pirmoreiz. NevarÄtu teikt, ka Vertinskis meitenei patika. ViÅa balss bija tÄ«ra un laba, taÄu viÅÅ” dziedÄja pÄrÄk manierÄ«gi, ar tÄdu kÄ franÄu akcentu, mazliet caur degunu, ar vibrÄjoÅ”u francisku ārā, ā un viÅa balss plÅ«dumÄ nepÄrtraukti skanÄja pirmskara krievu trimdinieka sÄpes par zaudÄto dzimteni. Ilze zinÄja, ka daudzi Å”Ädi krievi pirms padomju okupÄcijas dzÄ«voja LatvijÄ⦠taÄu ar latvieÅ”u kultÅ«ru tam nebija absolÅ«ti nekÄda sakara. Ilze pagriezÄs sÄÅus un sÄka skatÄ«ties ÄrÄ pa logu. Vertinskis turpinÄja dziedÄt ā un pÄrsteidzoÅ”Ä kÄrtÄ viÅa dziesmas vÄrdi bija tieÅ”i par to paÅ”u, par ko viÅa tobrÄ«d domÄja ā par sveÅ”umu:
ā āŠ¢ŃŃ Š¶ŠøŠ²ŃŃ ŃŃŠ¶ŠøŠµ Š³Š¾ŃŠæŠ¾Š“Š°,
Š ŃŃŠ¶Š°Ń ŃŠ°Š“оŃŃŃ Šø беГа.
Š Š¼Ń Š“Š»Ń Š½ŠøŃ
ŃŃŠ¶ŠøŠµ ā Š½Š°Š²ŃегГа.ā[3]
PagÄja vÄl kÄds laiciÅÅ”, un tad brauciens bija galÄ. MaŔīna nogriezÄs no ceļa pa labi, izbrauca cauri apsÅ«nojuÅ”iem, ar kaut kÄdÄm skulptÅ«rÄm rotÄtiem akmens vÄrtiem, noripoja vÄl pÄrsimt metrus pa tumÅ”Äm eglÄm un tÅ«jÄm apstÄdÄ«tu aleju un, grantij Å”vÄ«kstot, apstÄjÄs tipiskas, samÄrÄ nelielas franÄu pils ā chĆ¢teau ā priekÅ”Ä, citu tÄdu paÅ”u automobiļu rindas galÄ. Pils fasÄde bija labi izgaismota; pirmÄ stÄva logu rindÄ spÄ«dÄja ugunis un vÄ«dÄja cilvÄku silueti.
Ilze sekoja BlankÄru pÄrim: augÅ”up pa akmens kÄpnÄm uz platÄ lieveÅa ar vÄderainiem balustrÄdes stabiÅiem un akmens lauvÄm un pÄc tam pa milzÄ«gÄm smaga ozolkoka durvÄ«m iekÅ”Ä vestibilÄ. Pils iekÅ”iene Ilzi nepÄrsteidza. KÄ jau inteliÄ£entÄ Ä£imenÄ augusi meitene, viÅa bija bieži apmeklÄjusi gan dažÄdus muzejus, gan dažas apmeklÄtÄjiem atvÄrtas franÄu pilis, un tas pats vien bija arÄ« Å”eit: daudz spoguļu, daudz marmora un apzeltÄ«tu virsmu, daudz gleznu, daudz veclaicÄ«gu mÄbeļu, daudz lielu kristÄla lustru. āLaikam franÄu RestaurÄcijas stilsā, Ilze padomÄja.
Divi liela auguma apkalpotÄji baltÄs viesmīļa žaketÄs (ākalpiā? āÅ”veicariā? ādurvju sargiā? āsulaiÅiā? ā Ilze pat nezinÄja, kÄ lai viÅus nosauc) klusÄjot paÅÄma mÄteļus un aiznesa tos kaut kur sÄÅus, tumÅ”a gaiteÅa dziļumÄ. LielajÄ zÄlÄ ā jeb, pareizÄk sakot, vairÄku lielu zÄļu anfilÄdÄ ā jau bija sapulcÄjusies lielÄkÄ daļa pÄrÄjo viesu. AicinÄto skaits nebija pÄrÄk liels ā varbÅ«t kÄdi trÄ«sdesmit, ne vairÄk. Par spÄ«ti visiem augstajiem griestiem, spožumam un svinÄ«gumam, noskaÅa likÄs tÄ«ri mÄjÄ«ga. VienÄ no attÄlÄkajÄm zÄlÄm liegi skanÄja klavieres ā kaut kas no Å opÄna vai Å Å«berta; acÄ«mredzot saimniece Å”im vakaram bija nolÄ«gusi pianistu.
Ilzi stÄdÄ«ja priekÅ”Ä pils saimniecei, grÄfienei de N. ā kalsnai vecenÄ«tei ar rÅ«pÄ«gi ieveidotiem sirmiem matiem un vairÄkkÄrtÄju matÄtu pÄrļu virteni ap kaklu. Ilze zinÄja, ka mÅ«sdienu Francijas RepublikÄ valsts nekÄdus muižniecÄ«bas titulus un kÄrtas oficiÄli neatzÄ«st; lÄ«dz ar to visas āgrÄfienesā, ābaroniā un āhercogienesā Å”odien ir tÄ«ri simboliska dekorÄcija. TomÄr, lai arÄ« simbolisks, tituls paliek tituls, un grÄfiene paliek grÄfiene. JÄsaka gan, ka Å”ajÄ grÄfienÄ bija kaut kas no sirsnÄ«gas un omulÄ«gas lauku vecmÄmiÅas. Ilzei viÅa uzreiz iepatikÄs ā un, Ŕķiet, Ilze viÅai arÄ«. Meitene, cik nu mÄcÄdama, uztaisÄ«ja reveransu; grÄfiene ar platu smaidu satvÄra viÅu aiz rokas un sÄka kaut ko stÄstÄ«t par savu nelaiÄ·a vÄ«ru, mīļi un mazliet sazvÄrnieciski apÄubinot. TÄ vecenÄ«tes dažkÄrt mÄdz darÄ«t ar simpÄtiskÄm jaunÄm meitenÄm, kas atgÄdina viÅÄm viÅu paÅ”u mazmeitas.
IeradÄs vÄl daži viesi. ApkalpotÄjs uz paplÄtes iznÄsÄja Å”ampanieÅ”a un vÄ«na glÄzes. Å ampanietis Ilzei garÅ”oja ā saprÄtÄ«gos daudzumos, protams. PÄc brīža militÄrÄ solÄ« piesoļoja liela auguma spÄcÄ«gas miesas bÅ«ves vÄ«rietis vecumÄ ap seÅ”desmit: tumÅ”pelÄks uzvalks ar kaklasaiti, Ä«si, armijas manierÄ apgriezti iesirmi mati sÄls un piparu krÄsÄ, masÄ«vs kvadrÄtveida apakŔžoklis.
ā Mademoiselle⦠ā Jaunkundze⦠ā ViÅÅ” sasita papÄžus un galanti paklanÄ«jÄs, priekÅ”Ä stÄdoties. ā Colonel Charles-Enguerrand de Kermoysan! ā Pulkvedis Å arls-AngerÄns de KermuazÄns!
Ilze smaidÄ«dama vÄlreiz uztaisÄ«ja reveransu.
ā Vai jaunkundze zinÄs teikt, no kura Francijas novada es esmu? ā pulkvedis ar tÄdu paÅ”u smaidu jautÄja.
ā No BretaÅas? ā Ilze minÄja. ā JÅ«su uzvÄrds sÄkas ar āKer-ā; ar to sÄkas daudzi vietvÄrdi BretaÅÄ.
ā Oho! ā pulkvedis neviltotÄ izbrÄ«nÄ un sajÅ«smÄ iesaucÄs. ā Jaunkundze patieÅ”Äm ļoti daudz zina par Franciju! Bet vai jÅ«s zinÄt, ka es vÄl pirms dažiem gadiem biju Francijas militÄrais ataÅ”ejs jÅ«su pusÄ ā MaskavÄ?
Ilze pamÄja ar galvu un paraustÄ«ja plecus. Å ajÄ mirklÄ« pulkvedis vairs nelikÄs viÅai tik simpÄtisks. KÄdÄ ziÅÄ Maskava ir āmÅ«su pusÄā? TieÅ”i tobrÄ«d garÄm gÄja apkalpotÄjs ar paplÄti; pulkvedis nolika uz paplÄtes jau iztukÅ”oto Å”ampanieÅ”a glÄzi un ar veiklu rokas kustÄ«bu paÄ·Ära citu, pilnu ā Å”oreiz ar kaut kÄdu baltvÄ«nu.
ā KaraÅ”o, karaÅ”o! OtÅ”en nravitsjÄ! ā ŔķelmÄ«gi smaidÄ«dams, ar Å”ausmÄ«gu franÄu akcentu un stipru uzsvaru uz pÄdÄjo zilbi nodeklamÄja pulkvedis un pacÄla glÄzi. LielÄs kristÄla lustras spuldzes un piekariÅi jautri iemirgojÄs dzeltenajÄ Å”Ä·idrumÄ. Ilze sajutÄs apvainota (latvieÅ”i nav krievi!) un jau domÄja, ko lai pieklÄjÄ«gi atbild, taÄu te no sÄniem pienÄca BlankÄru pÄris un kÄds korpulents plikpaurains cilvÄciÅÅ” tumÅ”i zilÄ uzvalkÄ ar sarkanu Goda leÄ£iona ordeÅa lentÄ«ti pie atloka.
ā IepazÄ«stieties: Monsieur le dĆ©putĆ© Antoine de Verteuil! ā NacionÄlÄs Asamblejas deputÄts AntuÄns de Verteijs! ā Madame BlankÄra svinÄ«gi noskandinÄja.
DeputÄts pastiepa roku, ar saviem strupajiem pirkstiÅiem paspieda Ilzes plaukstu un vaicÄja:
ā Alors, vous ĆŖtes Lettonne? ā TÄtad jÅ«s esat latviete?
ā Oui. ā JÄ, ā Ilze atbildÄja.
ā Cāest la Let-to-nie, pas la Li-tu-a-nie? ā Lat-vi-ja, nevis Lie-tu-va? ā de Verteijs pÄrjautÄja. Ilze klusÄ«bÄ nopÅ«tÄs.
ā JÄ, Latvija, ā viÅa atbildÄja. ā Ar galvaspilsÄtu RÄ«gÄ! Lietuva ir dienvidos, un tÄs galvaspilsÄta ir ViļÅa. ā Dace, Ilzes tante, nudien bija bijusi pÄrÄk optimistiska!
ā Bet sakiet, lÅ«dzu, ā politiÄ·is turpinÄja taujÄt. ā Vai jÅ«su valoda⦠latvieÅ”u, vai ne?… stipri atŔķiras no krievu valodas, vai tas ir tikai tÄds dialekts? TÄ taÄu arÄ« ir slÄvu valoda, vai ne? JÅ«s taÄu rakstÄt latÄ«Åu burtiem ā vai tomÄr kirilicÄ?
Ilze sajutÄs grÅ«tsirdÄ«gi un pat mazliet pazemoti. ViÅa tik ļoti mÄ«lÄja Latviju un visu latvisko, un viÅai bija ÄrkÄrtÄ«gi nepatÄ«kami, ja kÄds ā it Ä«paÅ”i eiropietis ā izrÄdÄ«ja par to savu nezinÄÅ”anu. ViÅasprÄt, zinÄÅ”anu trÅ«kums nozÄ«mÄja intereses un tÄtad arÄ« cieÅas trÅ«kumu. Ilze sÄka pacietÄ«gi skaidrot klÄtesoÅ”ajiem atŔķirÄ«bu starp latvieÅ”u un krievu valodu. TaÄu pÄc pÄris minÅ«tÄm ienÄca apkalpotÄju grupa ar Ädienu pilnÄm paplÄtÄm rokÄs, un sÄkÄs tas, ko franciski sauc par cocktail dĆ®natoire ā vakariÅas, kurÄs viesi nevis sÄž pie galda, bet brÄ«vi pÄrvietojas pa zÄli ar Ŕķīvjiem un glÄzÄm rokÄs, pÄc patikas liekot sev Ŕķīvjos Ädienus un ļaujot apkalpotÄjiem uzpildÄ«t savas glÄzes.
SarunÄjoties un Ädot pagÄja labs laiciÅÅ”. Ilze paguva iepazÄ«ties un patÄrzÄt ar dažiem citiem viesiem par dažÄdÄm lietÄm. LaimÄ«gÄ kÄrtÄ Krievijas temats ne reizi neuzpeldÄja, un Ilze jutÄs atviegloti. Kad bija pienÄcis laiks kÅ«ciÅÄm, saldÄjumam un kafijai, izrÄdÄ«jÄs, ka de Verteijs un pulkvedis vienÄ no zÄlÄm kaut ko ļoti aizraujoÅ”i stÄsta, un visi klÄtesoÅ”ie pamazÄm pÄrvietojÄs turp. IzveidojÄs tÄda kÄ auditorija, kuras centrÄ uz veclaicÄ«ga dÄ«vÄna sÄdÄja abi oratori, bet visi pÄrÄjie viesi pusaplÄ« izvietojÄs visapkÄrt ā vai nu stÄvot, vai sÄžot uz krÄsliem, dÄ«vÄniem un pufiem. Pils saimniece, grÄfiene, novietojÄs uz krÄsla tieÅ”i pretÄ« deputÄtam. VairÄk pieklÄjÄ«bas nekÄ ziÅkÄres dzÄ«ta, Ilze apsÄdÄs netÄlu no viÅas. SÄkumÄ runÄja pulkvedis, bet politiÄ·is iestarpinÄja Ä«sus komentÄrus. TaÄu drÄ«z vien oratora stafeti pÄrÅÄma de Verteijs: viÅÅ” runÄja ilgi un kaismÄ«gi, bet pulkvedis laiku pa laikam strupi un lakoniski izmeta starpsaucienus.
ā Ä¢eopolitika ir ÄrkÄrtÄ«gi svarÄ«ga lieta, ā pulkvedis ducinÄja. ā Pasaules mieram un stabilitÄtei ir ļoti svarÄ«gi nepieļaut vienpolÄras pasaules izveidoÅ”anos. DÄmas un kungi, man jums nav jÄstÄsta, kÄda ir mana attieksme pret Ä£enerÄli de Gollu ā tÄ ir tÄda pati, kÄ jums visiem, vai vismaz absolÅ«tajam vairÄkumamā¦
ā Tas bija nodevÄjs! ā grÄfiene klusu iespiedzÄs. TrÄ«s vai Äetri viesi enerÄ£iski pamÄja ar galvÄm.
ā JÄ, nodevÄjs! ā pulkvedis piekrita. ā PÄc vÄcieÅ”u padzīŔanas viÅÅ” nelietÄ«gi izrÄ«kojÄs ar krietno marÅ”alu PetÄnu. 1962. gadÄ, parakstot EviÄnas lÄ«gumus, viÅÅ” ļÄva mums zaudÄt Alžīriju un pameta Alžīrijas franÄus likteÅa varÄ. Betā¦! ā pulkvedis pacÄla rÄdÄ«tÄjpirkstu. ā VienÄ jautÄjumÄ de Gollam gan bija taisnÄ«ba. Jau tad, tÄ saucamÄ AukstÄ kara laikÄ, nedrÄ«kstÄja ļaut amerikÄÅiem ar viÅu NATO kļūt par vienÄ«go dominÄjoÅ”o spÄku ā ne pasaulÄ, ne tepat EiropÄ. Krievija ā vai toreizÄjÄ Padomju SavienÄ«ba ā bija un ir labs sabiedrotais pret Amerikas tÄ«kojumiem!
ā SasodÄ«tie amerikÄÅi! ā de Verteijs iestarpinÄja. ā Gan politikÄ, gan ekonomikÄ, gan kultÅ«rÄ ā visur grib uzspiest savu pliekano, globalizÄto popkultÅ«ru!
ā SacÄla it visur savus smirdÄ«gos makdonaldus! ā kÄds no zÄles dibenÄ stÄvoÅ”ajiem vÄ«rieÅ”iem piemetinÄja.
ā Un tÄ ir Francijas civilizÄjoÅ”Ä misija: nepieļaut Å”o mÅ«su planÄtas amerikanizÄciju un vispÄrÄjo debilizÄciju, ā politiÄ·is iesaucÄs. ā Bet jÅ«s runÄjat par makdonaldiem, mans dÄrgais KarbonjÄ kungs? JÄ, jums ir taisnÄ«ba, ā bet ne jau makdonaldi rada lielÄkos draudusā¦
ā JÄ, tieÅ”i tÄ! ā pulkvedis turpinÄja. ā Kad krita Dzelzs priekÅ”kars, es uzreiz sajutos nelÄgi, jo sapratu: lÄ«dzÅ”inÄjam spÄku balansam pasaulÄ nu ir pienÄkuÅ”as beigas. Viena no pretÄjÄm pusÄm ā PSRS ar tÄs satelÄ«tiem ā diemžÄl ir satriekta, un tÄtad otrÄ puse ā SavienotÄs Valstis ā sÄks mÄkties virsÅ« un gribÄs dabÅ«t visu sev. Un notika tieÅ”i tÄ, kÄ es toreiz brÄ«dinÄju! TÄtad lielÄkos draudus rada nevis makdonalds, bet gan tas, ka amerikÄÅi kÄ tÄdi traki huligÄni bÄž savas raÄ·etes tieÅ”i Krievijai pie sÄniem, AustrumeiropÄ! IzveidojuÅ”i tur sev koloniÄlo impÄriju no visÄdiem poļiem un tÄ tÄlÄk! LÅ«k, tas ir absolÅ«ti nepieļaujami, un Å”ajÄ jautÄjumÄ Krievija ir mÅ«su sabiedrotais! Mums jÄsadarbojas ar Krieviju, jÄsadarbojas ar tÄs prezidentu Vladimiru Putinu, lai panÄktu amerikÄÅu aizieÅ”anu no Eiropasā¦

Ilze vairs nespÄja ciest klusu. Alkoholiskos dzÄrienus viÅa lietoja reti un ļoti mazos daudzumos, bet varbÅ«t Å”oreiz divas vakara gaitÄ izdzertÄs vÄ«na glÄzes bija savu panÄkuÅ”as: viÅa bija kļuvusi droÅ”Äka. RunÄtÄji faktiski slavÄja ne tikai Krieviju, bet bijuÅ”o Padomju SavienÄ«bu, kas bija nodarÄ«jusi neizsakÄmu ļaunumu latvieÅ”u tautai un izsÅ«tÄ«jusi krietnu daļu viÅas paÅ”as radinieku lopu vagonos uz SibÄ«riju. Un ko lai saka par neseno Krievijas agresiju pret neatkarÄ«go Ukrainu? Par Krimu un Donbasu? Tas viss skanÄja tik nelietÄ«gi un netaisnÄ«giā¦
ā Atvainojiet, lÅ«dzu, ā Ilze skaÄ¼Ä balsÄ« pÄrtrauca runÄtÄju, un visu klÄtesoÅ”o acis pievÄrsÄs viÅai. ā Ja Amerika aizvÄks savas raÄ·etes, tad Krievija acumirklÄ« uzbruks un atkal okupÄs visu Austrumeiropu. ViÅi taÄu tikai to gaida! Un kÄ var uzticÄties Putinam? ViÅÅ” taÄu ir VDK aÄ£ents!
ā Voyons, mademoiselle! ā Nu, paklausieties, jaunkundze! ā de Verteijs saÄrcinÄti iesaucÄs. ā Krievija jau sen nav nekÄda Padomju SavienÄ«ba! Un prezidents Putins nav nekÄds VDK aÄ£ents, jo nekÄda VDK vairs nepastÄv. Tas viss ir palicis pagÄtnÄ, saprotat? Vladimirs Putins ir spÄcÄ«gs un talantÄ«gs valstsvÄ«rs, kuram pÄc deviÅdesmito gadu nabadzÄ«bas un juku laikiem ir izdevies padarÄ«t Krieviju par spÄcÄ«gu un paÅ”pÄrliecinÄtu valstiā¦
ā Bet Krievija taÄu ir bÄ«stama un agresÄ«va, ā Ilze tikpat skaļi iebilda. ā 2014. gadÄ Putins uzbruka Ukrainai un prettiesiski anektÄja Krimas pussalu. Cik daudz cilvÄku gÄja bojÄ! Kremļa režīms ā tie ir slepkavas, un tie, kuri viÅus atbalsta, arÄ« ir slepkavas⦠vai vismaz slepkavu lÄ«dzdalÄ«bnieki!…
Ilze pÄkÅ”Åi aprÄvÄs un apklusa, ā jo saprata, ka ir aizgÄjusi par tÄlu. PÄc lÄ«dzÅ”inÄjo runu satura spriežot, daudzi klÄtesoÅ”ie simpatizÄja Kremļa politikai, un tÄtad sanÄca, ka viÅa ā vieÅ”Åa un sveÅ”iniece ā bija atļÄvusies nosaukt viÅus par slepkavu lÄ«dzdalÄ«bniekiem. Ilzes acis pÄkÅ”Åi sastapÄs ar Madame BlankÄras skatienu⦠un meitene sastinga. Madame BlankÄras acu zÄ«lÄ«tes nekustÄ«gi vÄrÄs viÅÄ; to skatiens bija ledus auksts un svina smags, un Ilze, gudra meitene bÅ«dama, lieliski saprata, kas tajÄ bija lasÄms. Bet lasÄms bija Å”is: āNeaizmirsti, ka tu Å”eit neesi nekas: vienkÄrÅ”i nabaga vieÅ”Åa no kaut kÄda mežonÄ«ga Austrumeiropas nostÅ«ra. Pasaki paldies, ka mÄs ar vÄ«ru maksÄjam tev stipendiju (jo varam arÄ« pÄrdomÄt) un esam atveduÅ”i uz Å”o grezno pasÄkumu. TÄpÄc turi muti un neuzdroÅ”inies runÄt civilizÄtiem cilvÄkiem pretÄ«.ā
Madame BlankÄra neizdvesa nevienu skaÅu un viÅas sejas vaibstus nesatricinÄja ne mazÄkÄ grimase, ā taÄu Ilze acumirklÄ« visu saprata. Tas bija kÄ sÄpÄ«gs, drausmÄ«gi pazemojoÅ”s pÄriens un vienlaikus kÄ ledaina Å«dens Å”alts. Asinis sakÄpa Ilzei galvÄ; viÅa nosarka un tik tikko noturÄjÄs, lai nesÄktu raudÄt.
ā Voyons, mademoiselle! ā Nu, paklausieties, jaunkundze! ā de Verteijs atkal saÄrcinÄti sauca un mÄja ar tuklo roku, kÄ apnicÄ«gu muÅ”u projÄm dzÄ«dams. ā PirmkÄrt, Krima nekad nav bijusi Ukrainas sastÄvdaļa, tÄdÄļ Krievija pilnÄ«gi tiesiski paÅÄma to sev! OtrkÄrt, Krievijai kÄ lielvalstij ir savas leÄ£itÄ«mÄs Ä£eopolitiskÄs intereses, kas ir jÄrespektÄ! Vai tad Putinam bija mierÄ«gi jÄsÄž un jÄraugÄs, kÄ amerikÄÅi organizÄ KijevÄ āle MaĆÆdanā ā Maidanu ā ar ukraiÅu neonacistu piedalīŔanos?! Un treÅ”kÄrt, es esmu jau simtreiz teicis un pateikÅ”u vÄl simt pirmo reizi: Krievija un Ukraina ir radniecÄ«gas valstis un tautas, un viÅu konflikts ir Ä£imenes lieta. Ä¢imenes lieta, saprotat?! Krievija ir kÄ mÄte, Ukraina ā kÄ meita⦠ŔajÄ gadÄ«jumÄ nepaklausÄ«ga meita. Un, kad mÄte meitu pÄrmÄca, tad pÄrÄjiem tur iekÅ”Ä nav jÄlien!
āJa Kremlis reiz iebruks LatvijÄ, viÅi teiks tieÅ”i tÄpat,ā Ilze ar rÅ«gtÄm sirdssÄpÄm nodomÄja.
ā PastÄstiet mums par savu braucienu uz Maskavu pirms trim gadiem, deputÄta kungs! ā Madame BlankÄra ierosinÄja. ā JÅ«s taÄu esat starpparlamentu sadarbÄ«bas grupas loceklis, vai ne? Esmu dzirdÄjusi, ka Ŕī jÅ«su vizÄ«te bija Ä«paÅ”i jauka un izdevusies.
ā JÄ, jÄ, lÅ«dzu, pastÄstiet! ā grÄfiene piebalsoja.
ā Tas bija pirms trim gadiem, kÄ Madame BlankÄra jau teica, ā ar apmierinÄta runÄa skatienu iesÄka de Verteijs. ā MÅ«s ā tas ir, mani un vÄl Äetrus deputÄtus, ā uzaicinÄja Krievijas Valsts domes locekļu grupa⦠Nu, ko es varu teikt? Äetras dienas mÄs bijÄm MaskavÄ, un Ŕīs Äetras dienas bija kÄ pasaka⦠ā PolitiÄ·a sejas izteiksme pamazÄm mainÄ«jÄs no slinki apmierinÄtas uz sapÅaini jÅ«smÄ«gu. ā ZinÄt, nu patieÅ”Äm kÄ bÄrnÄ«bas laiku pasaka ar labÄm fejÄm, daiļÄm princesÄm un mīļiem, draudzÄ«giem runÄjoÅ”iem zvÄriem. MÅ«s aizveda uz Tretjakova galeriju un Lielo teÄtri ā zinÄt, to, kas krieviski saucas āBolchoĆÆā⦠NÄkamajÄ rÄ«tÄ mÄs ilgi pastaigÄjÄmies pa Arbatu ļoti glÄ«tas blondas gides pavadÄ«bÄ. Å o gidi, protams, sauca par NatÄliju ā Nathalie ā kÄ Å½ilbÄra Beko dziesmÄā¦
ā āLa place Rouge Ć©tait vide.
Devant moi marchait Nathalieā¦!ā[4] ā kaut kur aizmugurÄ pusbalsÄ« iedungojÄs KarbonjÄ kungs.
ā Ak, mani draugi, ja jÅ«s dzirdÄtu, ar cik apburoÅ”u krievu akcentu Ŕī eÅÄ£eliskÄ bÅ«tne runÄja franciski! ā de Verteijs laimÄ«gi nopÅ«tÄs. ā Jau akcenta dÄļ viÅÄ varÄja iemÄ«lÄties. Un pÄc tam mums tika dota vienkÄrÅ”i neticama iespÄja: bÅ«t klÄt brÄ«niŔķīgÄ DieviŔķajÄ LiturÄ£ijÄ Kristus PestÄ«tÄja katedrÄlÄ! ā deputÄta balss iedrebÄjÄs, un acÄ«s parÄdÄ«jÄs aizkustinÄjuma asaras. ā Mums Ŕķita, ka ParadÄ«ze ar visiem eÅÄ£eļiem ir nolaidusies uz zemes! KÄds koris! Ak, mani mīļie draugi, kÄ viÅi dziedÄja, kÄ viÅi dziedÄja!
KlausÄ«tÄjiem, Ŕķiet, bija pielipusi de Verteija sapÅainÄ sajÅ«sma; viÅi tik mÄja ar galvÄm, smaidÄ«dami un platÄm acÄ«m vÄrdamies runÄtÄjÄ. PolitiÄ·is izvilka no kabatas mutautiÅu, Ätri nosusinÄja acu kaktiÅus un turpinÄja:
ā Un baznÄ«ca bija stÄvgrÅ«dÄm pilna. AbsolÅ«tais vairÄkums ā jaunekļi un jaunietes; visi tik skaisti, organizÄti, sportiski⦠LÅ«k, kur ir civilizÄcijas nÄkotne! Nav tÄ kÄ pie mums Rietumos, mirstoÅ”ajÄs katoļu draudzÄs, ā de Verteijs nicÄ«gi sarauca degunu. ā Kailas sienas, garlaicÄ«gs dievkalpojums un pÄris simtgadÄ«gu veÄiÅu solos⦠NÄ, Å”eit es redzÄju jaunÄ«bu, skaistumu, spÄku, enerÄ£iju, ierosmi. LÅ«k, tÄ ir nÄkotne! Cik skaisti viÅi visi meta krustus un klanÄ«jÄs! ViÅi izskatÄ«jÄs tikpat apgaroti un tuvi Dievam, cik AļoÅ”a Karamazovs Dostojevska romÄnÄ. PÄc LiturÄ£ijas mÅ«s aizveda uz koncertzÄli, un mÄs klausÄ«jÄmies krievu tautasdziesmu koncertu ar balalaikÄm. Un pÄc tam, vakarÄ ā vienkÄrÅ”i lieliskas, brÄ«niŔķīgas, Ä·eizariskas vakariÅas krievu restorÄnÄ! PankÅ«kas ā blinis ā, melnais un sarkanais kaviÄrs, store⦠un, protams, Ä«sts, autentisks āvodkÄā, Ä«sts krievu degvÄ«ns no apsarmojuÅ”as karafes. Ak⦠Un pÄc tam⦠pÄc tamā¦
ā Kas bija pÄc tam? ā tikko dzirdami izdvesa grÄfiene.
ā PÄc tam, ā de Verteijs ar laimÄ«gu smaidu triumfÄjoÅ”i pavÄstÄ«ja, ā atveda pusaugu lÄcÄnu ā Ä«stu, brÅ«nu krievu lÄci, Krievijas simbolu! ā protams, pavadÄ un ar uzpurni. Un mums visiem bija iespÄja viÅu paglaudÄ«t⦠DÄrgie draugi! ā deputÄta balss pÄkÅ”Åi uzÅ”ÄvÄs augÅ”up spÄjÄ, vibrÄjoÅ”Ä crescendo. ā JÅ«s zinÄt, ko es vakariÅu noslÄgumÄ teicu pasÄkuma organizÄtÄjiem? ā āEsmu jÅ«su draugs, esmu jÅ«su cilvÄks, esmu jÅ«su rÄ«cÄ«bÄ uz visiem laikiem!ā
Viesu starpÄ brÄ«di valdÄ«ja sajÅ«smas pilns klusums, bet Ilzes sirdi mÄca rÅ«gts smagums. KlÄtesoÅ”ie, Ŕķiet, bija pavisam aizmirsuÅ”i par viÅu un tikai gremdÄjÄs ekstÄtiskos sapÅos par Krieviju. āIntelektuÄla paÅ”apmierinÄÅ”anÄsā, skumji padomÄja Ilze. ViÅai tas likÄs netaisnÄ«gi, pazemojoÅ”i un pat vienkÄrÅ”i nepieklÄjÄ«gi: valsts, kuras valdoÅ”ie režīmi bija nodarÄ«juÅ”i viÅas tautai un viÅas Ä£imenei tik daudz ļauna, tagad tika ar teju vai reliÄ£isku bijÄ«bu apjÅ«smota un celta uz pjedestÄla viÅas klÄtbÅ«tnÄ, ā un viÅai gribot negribot tas bija jÄnorij.
TaÄu visvairÄk Ilzei bija žÄl lÄcÄna no de Verteija stÄsta. LatvijÄ dzÄ«vojot, Ilze bija vairÄkkÄrt apmeklÄjusi LÄ«gatnes dabas takas, vÄrojusi tur mÄ«toÅ”os lÄÄus un apbrÄ«nojusi Å”o lielo un skaisto zvÄru spÄku, iznesÄ«bu un intelektu. Galu galÄ, vai tad katram latvieÅ”u bÄrnam jau zÄ«daiÅa vecumÄ kopÄ ar mÄtes pienu neiezīžas Ŕūpuļdziesmas vÄrdi: āAijÄ, žūžū, lÄÄa bÄrniā? KÄ gan latvietis var apzinÄti nodarÄ«t lÄcÄ«tim pÄri? Kas notiks ā nÄ, kas jau bija noticis ar Å”o lÄcÄnu pÄc tam (jo tas taÄu pÄc paÅ”a de Verteija vÄrdiem bija pirms trim gadiem)? KamÄr viÅÅ” ir maziÅÅ”, viÅu visur vadÄ lÄ«dzi ā pavadÄ un ar uzpurni, glaudot un Äubinot; kÄdu stresu jÅ«t nabaga dzÄ«vnieks, to var tikai minÄt. VarbÅ«t ā nÄ, nevis āvarbÅ«tā, bet gandrÄ«z noteikti, ā Å”im lÄcim tika doti kaut kÄdi trankvilizatori. Un pÄc tam, kad lÄcÄns paaugas un kļūst apkÄrtÄjiem bÄ«stams ā ko tad? NogalinÄt, lai pÄrdotu Ädu un lai Å”Äds te uzpÅ«tÄ«gs de Verteijs varÄtu izklÄt to savÄ viesistabÄ kamÄ«na priekÅ”Ä? IespundÄt betonÄtÄ zoodÄrza bedrÄ? Vai vÄl nežÄlÄ«gÄk ā izmantot kÄ Äsmu medÄ«bu suÅu trenÄÅ”anai?
ā MÄs, latvieÅ”i, pret dzÄ«vniekiem tÄ neizturamies, ā Ilze aiz žÄluma dreboÅ”Ä balsÄ« noÄukstÄja latviski, ā taÄu tik klusu, ka neviens cits to nesadzirdÄja.
ā Mans mÄsasdÄls ir precÄjies ar krievieti, ā de Verteijs pÄc brīža turpinÄja, bet jau mierÄ«gÄkÄ balsÄ«. ā JÅ«s jau zinÄt, kÄda mÅ«su Ä£imenÄ ir nelaime: mÄsasdÄls ir kreisais, strÄdÄ par publicistu avÄ«zÄ āLe Mondeā un tur propagandÄ dažÄdas kreiso muļķības. ViÅa sieva, Marina ā glÄ«ta jauna sieviete, pÄc izglÄ«tÄ«bas arÄ« žurnÄliste, bet⦠ne Ä«stÄ. It kÄ krieviete, bet Putinu un viÅa politiku nevar ciest ne acu galÄ. Ko lai saka⦠SamaitÄta! ā politiÄ·is kÄ taisnodamies, kÄ atvainodamies noplÄtÄ«ja rokas. ā Rietumu propagandas samaitÄta! Un mans mÄsasdÄls ir viÅas ietekmÄ, lai gan pats perfekti pÄrvalda krievu valodu un bÅ«tu varÄjis pats visu saprast. KÄdÄļ es, kurÅ” krieviski neprot, visu saprotu pareizi, bet viÅÅ” ne? Kad es mÅ«su Ä£imenes vakariÅÄs pastÄstÄ«ju par savu braucienu, Å”is tik Åirdz un Ä·iÄ·ina: āNu gan tevi, dÄrgais onkuli, Putina cilvÄki ir nopirkuÅ”i!ā
De Verteijs saÅ”utumÄ pagrozÄ«ja galvu un ievilka gaisu nÄsÄ«s, it kÄ sacÄ«dams: āJÅ«s taÄu visi saprotat, cik tas ir absurdi!ā Tad pacÄla glÄzi pie lÅ«pÄm, iemalkoja vÄ«nu un turpinÄja:
ā ViÅÅ” man saka: āTie jaunie cilvÄki katedrÄlÄ, par kuriem tu tÄ jÅ«smo, noteikti bija Putina kustÄ«bas āNaÅ”iā aktÄ«visti, kurus tur bija speciÄli sadzinuÅ”i kÄ statistus, bet jÅ«s visi uzÄ·ÄrÄties!ā Nu, ko lai uz to atbild?!
ā Jaunie cilvÄki mÅ«sdienÄs ir tik ciniski! ā grÄfiene nopÅ«tÄs. ā Visur saskata tikai slikto un aizdomÄ«go!
ā TÄ puve diemžÄl nÄk no mums, no Francijas, ā pulkvedis noskaldÄ«ja. ā VisÄdi Sartri, de BovuÄras, DeridÄ⦠Visu apÅ”aubÄ«t, visu dekonstruÄt. ViÅu skola!
ā PÄc tam, ā de Verteijs turpinÄja. ā Mans mÄsasdÄls man saka: āKaviÄru un lÄci tu redzÄji, bet to, ka Ärpus Maskavas krievu pensionÄri iztiek ar 150 eiro mÄnesÄ«, ka cietumos spÄ«dzina ieslodzÄ«tos, ka notiek politiskÄs slepkavÄ«bas, bet no policistiem tauta baidÄs tÄpat, kÄ no bandÄ«tiem, ā to, lÅ«k, tu neredzÄji.ā Un viÅa sieva, Marina, piebalso: āDiemžÄl mana tauta ir kÄ jÅ«su redzÄtais lÄcÄns: pavadÄ, ar uzpurni, ar Kremļa propagandu kÄ ar trankvilizÄjoÅ”Äm zÄlÄm apdullinÄta. Un tik danco visÄdu nelieÅ”u priekÅ”Ä, lai gan bÅ«tu varÄjusi ar vienu Ä·epas zvÄlienu tikt no viÅiem vaļÄ!ā Nu, ko teiksiet?
ā ViÅai ir taisnÄ«ba! ā Ilzei pÄkÅ”Åi paspruka. Pazemojums un saÅ”utums viÅas sirdÄ« bija sakrÄjies jau tiktÄl, ka pat Madame BlankÄras draudÄ«gÄ klÄtbÅ«tne nespÄja viÅu atturÄt. Visi klausÄ«tÄji pagriezÄs pret Ilzi, kÄ pret kaut kÄdu brÄ«numu. Å Ä·ita, ka visi jau kÄdu laiku bija aizmirsuÅ”i par viÅu.
ā Nu, protams, ā Madame BlankÄra laipnÄ un samiernieciskÄ tonÄ« atbildÄja. ā Krievijai ir daudz problÄmu; tÄ nav paradÄ«ze. MÄs visi to lieliski saprotam. SeptiÅdesmit gadu boļŔeviku jÅ«gÄ ā tas nav joks. Krievijai joprojÄm ir smagas problÄmas. TaÄu jÄatzÄ«st, ka Krievija, kÄ FÄnikss, ceļas no pelniem un traucas augÅ”up, turpretÄ« Rietumeiropa ā un Francija ā gÄžas lejup, haosa un pilsoÅu kara virzienÄ. KÄ to var neredzÄt? Tas taÄu ir acÄ«mredzami.
Visi, ieskaitot citÄdi apÄtisko Monsieur BlankÄru, enerÄ£iski mÄja ar galvÄm.
ā VarbÅ«t, ka tad, kad te sÄksies pilsoÅu karÅ”, normÄliem francūžiem nÄksies meklÄt patvÄrumu KrievijÄ, kÄ tas bija RevolÅ«cijas laikÄ! ā savÄ veciŔķi dreboÅ”ajÄ balsÄ« iesaucÄs grÄfiene. ā Es gan ceru Å”os laikus vairs nepiedzÄ«votā¦
ā TÄtad⦠āsvÄtÄ Krievijaā? ā Ilze klusu vaicÄja. ViÅai bija skumji un gandrÄ«z fiziski nelabi.
ā JÄ! ā priecÄ«gÄ korÄ« vienlaikus iesaucÄs gan Madame BlankÄra, gan de Verteijs, gan pulkvedis, gan grÄfiene. ā JÄ, jÄ! ā deputÄts viens pats raiti turpinÄja kÄ no tribÄ«nes. ā TieÅ”i tÄ: la Sainte Russie ā svÄtÄ Krievija! Un kÄpÄc gan ne? Paskatieties, kÄ prezidents Putins katrus ZiemassvÄtkus un katras Lieldienas stÄv baznÄ«cÄ ar svecÄ«ti, met krustu un klanÄs? ā Å ajÄ mirklÄ« de Verteijs ar žestiem svinÄ«gi nodemonstrÄja, kÄ Putins to dara. GrÄfiene smaidÄ«dama piebÄ«dÄ«ja savu krÄslu tuvÄk Ilzei un mÄtiŔķi viegli satvÄra viÅas augÅ”delmu, it kÄ sakot: āKlausies nu, meitiÅ, cik gudras lietas cilvÄks runÄ!ā De Verteijs uzstÄjÄs tÄlÄk:
ā Pie mums, mÅ«sdienu FrancijÄ, tas vienkÄrÅ”i nebÅ«tu iespÄjams. Francija kopÅ” sava Ŕūpuļa, kopÅ” Reimsas kristÄmtrauka, kurÄ svÄtais RemÄ«gijs kristÄ«ja franku valdnieku Hlodvigu, ir la Fille aĆ®nĆ©e de lāĆglise ā BaznÄ«cas vecÄkÄ meita! TÄ ir mÅ«su identitÄte, un bez Ŕīs identitÄtes Francija nevar pilnvÄrtÄ«gi pastÄvÄt. TaÄu kopÅ” nolÄdÄtÄs RevolÅ«cijas Ŕī identitÄte un Å”is mantojums ir sagrauti! No BaznÄ«cas vecÄkÄs meitas mÅ«su mÄ«Ä¼Ä TÄvija ir tikusi padarÄ«ta par nožÄlojamu padauzu! Un kurÅ” to izdarÄ«ja? BrÄ«vmÅ«rnieki! ā politiÄ·is pacÄla rÄdÄ«tÄjpirkstu, it kÄ aicinÄdams visus bÅ«t uzmanÄ«giem. ā ViÅi izplÄnoja un sarÄ«koja RevolÅ«ciju. ViÅi organizÄja Lielo teroru un nogalinÄja Dieva svaidÄ«to karali LudviÄ·i XVI. ViÅi aizliedza un padzina mÅ«ku kongregÄcijas un sadzina mÅ«su bÄrnus ā tas ir, mÅ«su vectÄvus un vecvectÄvus ā laicÄ«gÄs valsts skolÄsā¦
ā Pie mums BretaÅÄ tÄs sauca par āvelna skolÄmā, ā pulkvedis iestarpinÄja.
ā MÄs, francūži, nocirtÄm galvu mÅ«su karalim, bet krievi noÅ”Äva savu caru! ā grÄfiene skaļi iesaucÄs. ā Divi noziegumi, kas abÄm tautÄm lÄ«dzÄ«gi jÄizpÄrk! MÅ«su likteÅi ir lÄ«dzÄ«gi, un mums tie ir jÄizdzÄ«vo kopÄ!
ā BrÄ«vmÅ«rnieki pamazÄm padarÄ«ja Franciju par une rĆ©publique laĆÆque ā laicÄ«gu republiku ā, kur jebkÄda atsauce uz Dievu, BaznÄ«cu un reliÄ£iju publiskajÄ sektorÄ ir aizliegta, ā de Verteijs turpinÄja. ā Toties brÄ«vmÅ«rniecÄ«ba zeļ un plaukst, un ir kļuvusi par republikas oficiÄlo reliÄ£iju. Ministri vai nu paÅ”i ir masoni, vai iet uz masonu ložÄm atskaitÄ«ties un taisnoties par savu politiku!… Un tagad paskatieties, kas notiek KrievijÄ! Tur viss ir tieÅ”i pretÄji. Vladimirs Putins svÄtkos iet uz baznÄ«cu, kameru priekÅ”Ä regulÄri tiekas ar Maskavas patriarhu, bet jauni pareizticÄ«go dievnami KrievijÄ parÄdÄs un aug, kÄ sÄnes pÄc lietus!
ā Putins ir kristÄ«gs valstsvÄ«rs! ā pulkvedis noskaldÄ«ja, kÄ armijas skatÄ komandÄdams.
ā Nu, deputÄta kungs, ā Madame BlankÄra jautÄja. ā Ko tad jÅ«su mÄsasdÄls ar sievu jums teica par Å”o? KristÄ«gÄs ticÄ«bas atdzimÅ”ana KrievijÄ taÄu ir objektÄ«vs fakts; to nevar noliegt kÄ neesoÅ”u.
ā Ak, ā de Verteijs nopÅ«tÄs un atmeta ar roku. ā ViÅi abi bija savÄ lomÄ. Mans mÄsasdÄls ar tÄdu paÅ”u sarkasmu paŔūpoja galvu un sacÄ«ja: āTu redzi, kÄ Putins buÄojas ar patriarhu, bet negribi redzÄt, kÄ pa sÄtas durvÄ«m KremlÄ« ienÄk musulmaÅu ajÄtolla. Tu redzi Putinu baznÄ«cÄ klanÄmies un krustus metam, bet negribi redzÄt viÅa atbalstu VenecuÄlas, LÄ«bijas un Ziemeļkorejas režīmiem, kas nu galÄ«gi nav kristieÅ”iem labvÄlÄ«gi.ā Ko vÄl no viÅa varÄja sagaidÄ«t? ā politiÄ·is noplÄtÄ«ja rokas. ā GodÄ«gi sakot, es toreiz biju visai dusmÄ«gs un apvainojies uz viÅu par Å”Ädu izrunÄÅ”anos.
ā JÄ, nu tÄda mums ir tÄ kreisÄ jaunatne, ā Madame BlankÄra paŔūpoja galvu. ā Bet ko jÅ«s pats domÄjat par Vladimiru Putinu un viÅa lomu pasaules vÄsturÄ?
ā Es? ā de Verteijs pacÄla uzacis. ā Es uzskatu viÅu par dižu kristÄ«gu valstsvÄ«ru ā ValstsvÄ«ru ar lielo burtu! ā kurÅ” ir neapÅ”aubÄmi apgarots ar dieviŔķu dzirksti. DomÄju, ka, ja mÅ«su kristÄ«gajai oikumenai ir lemts tikt izglÄbtai no tÄ liberÄlisma tvana un tÄs liberÄlisma puves, kas to paÅ”laik nomÄc, tÄs glÄbÄjs bÅ«s tieÅ”i viÅÅ” ā Putins. Es saprotu, ka tas varbÅ«t skan pÄrÄk patÄtiski un svÄtsvinÄ«gi, bet tÄ ir mana visdziļÄkÄ pÄrliecÄ«ba. Ja pasaulÄ ir kaut viena valsts, kas var palÄ«dzÄt mums panÄkt to paÅ”u Rietumos, tad tÄ ir tikai Krievija. LÄ«dzÄ«gi, kÄ 1814. gadÄ krievu cars Aleksandrs I ar saviem kazakiem palÄ«dzÄja mums gÄzt uzurpatoru Napoleonu un atjaunot tronÄ« likumÄ«go Burbonu dinastiju. Vai zinÄt, kÄ teica Leons BluÄ? ā āJāattends les Cosaques et le Saint-Esprit!ā ā āEs gaidu kazakus un SvÄto Garu!ā
ā KÄ KÄrlis Lielais! ā pulkvedis noducinÄja. PÄrÄjie viesi ar priecÄ«gu entuziasmu mÄja ar galvÄm.
ā JÄ, kÄ KÄrlis Lielais! ā iesaucÄs de Verteijs. ā Dižais Ä·eizars, kuram izdevÄs apvienot Rietumus un atnest tiem mieru un pÄrticÄ«bu! Tam, toreizÄjam KÄrlim Lielajam, neizdevÄs apvienot Rietumus ar Austrumiem ā ar Bizantiju, ā bet Å”im, jaunajam KÄrlim Lielajam tas var izdoties!
ā Kas zina, varbÅ«t viÅÅ” atkal uzliks krustu Konstantinopoles SvÄtas Sofijas katedrÄles kupola virsotnÄ? ā ieminÄjÄs Madame BlankÄra.
ā DÄmas, kungi, klausieties! ā vecÄ grÄfiene piecÄlÄs stÄvus un, pie krÄsla atzveltnes turÄdamÄs, aplaida visiem klÄtesoÅ”ajiem mistiski ekstÄtisku skatienu. ā Es piekrÄ«tu tam, ko deputÄta kungs tikko teica par KÄrli Lielo, un tam, ko Madame BlankÄra teica par SvÄto Sofiju. Bet es gribÄtu piebilst vÄl kaut ko⦠Tie no jums, kuri mani pazÄ«st, zina, cik ļoti es godinu slaveno mistiÄ·i Marie-Julie Jahenny ā Mariju-JÅ«liju ŽaennÄ«. Jau mani vecÄki viÅas dzÄ«ves laikÄ viÅu godinÄja un, kad es piedzimu ā tieÅ”i gadu un divas dienas pÄc viÅas nÄves ā, mani nosauca viÅas vÄrdÄ. Ak, viÅa bija diža mistiÄ·e, Ä«sts Dieva cilvÄks! ViÅa bija ļoti dievbijÄ«ga, kļuva par franciskÄÅu ordeÅa terciÄri un viÅai parÄdÄ«jÄs pats Kungs JÄzus Kristus un VissvÄtÄkÄ DievmÄte Marija⦠un viÅa uz mūžu saÅÄma asiÅojoÅ”us stigmÄtus Kristus ievainojumu vietÄs! Ak, kÄ viÅa cieta, kÄ cieta! ā grÄfiene dažas sekundes klusÄja, atvelkot elpu. ā Marija-JÅ«lija ŽaennÄ« pravietoja, un viÅas pravietojumi bija Å”ausmÄ«gi. Francijas grÄki izplatÄ«sies pa visu pasauli ā tas jau ir noticis⦠PÄc tam bÅ«s zemestrÄ«ces, vÄtras, neražas, epidÄmijas pa visu pasauli. PÄc tam septiÅas nedÄļas lÄ«s asiÅu lietus. FrancijÄ sÄksies pilsoÅu karÅ”. Katoļu baznÄ«ca tiks pasludinÄta Ärpus likuma. BaznÄ«cas un klosterus slÄgs, un kristieÅ”us vajÄs un nogalinÄs. Tad debesis trÄ«s dienas bÅ«s melnas, valdÄ«s nakts, un saule neuzlÄks. Bet pÄc tam⦠pÄc tam⦠ā grÄfienes balss aizžÅaudzÄs, ā saule beidzot paradÄ«sies austrumos, un grandiozas zÄ«mes debesÄ«s pasludinÄs jauna laikmeta sÄkumu. Un tad nÄks viÅÅ”ā¦
ā Le Grand Monarque! ā Lielais Monarhs! ā Madame BlankÄra ar ekstÄzÄ puspievÄrtÄm acÄ«m izdvesa.
ā Lielais Monarhs! ā grÄfiene atkÄrtoja. AizkustinÄjuma asaras tecÄja pa viÅas grumbu izvagotajiem vaigiem. ā ViÅÅ” ar bruÅotu spÄku satrieks visu Å”o sÄtana valstÄ«bu ā visu Å”o globÄlo masonu, liberÄļu, demokrÄtu, komunistu varzu! ViÅÅ” atjaunos Katoļu baznÄ«cas slavu un sÄdinÄs Romas bÄ«skapa tronÄ« EÅÄ£elisko PÄvestu! ViÅÅ” kronÄsies ReimsÄ un saÅems svaidÄ«jumu ar svÄto eļļu! ViÅÅ” atjaunos TroÅa un AltÄra savienÄ«bu! ViÅa laikÄ Francija beidzot atkal svinÄs savas mistiskÄs kÄzas ar Kristu!… Un zinÄt ko? Man ir priekÅ”nojauta, ka Å”is Lielais Monarhs, tas varÄtu bÅ«t viÅŔ⦠Vladimirs Putins! VarbÅ«t es maldos, bet manuprÄt, visas zÄ«mes, visi pravietojumi norÄda tieÅ”i uz viÅuā¦
ZÄlÄ iestÄjÄs klusums. Viesi nekustÄ«gi sÄdÄja un vÄrÄs stÄvoÅ”ajÄ grÄfienÄ; dažu mutes bija puspavÄrtas, bet acÄ«s vÄ«dÄja viena un tÄ pati mistiskÄ aizgrÄbtÄ«ba. Å Ä·ita, ka visi klÄtesoÅ”ie, izÅemot Ilzi, bija kļuvuÅ”i par vienu vienotu bÅ«tni ā ar vienÄm un tÄm paÅ”Äm domÄm, jÅ«tÄm un dvÄseles kustÄ«bÄm. Ilze bija viena pati. Nekad mÅ«Å¾Ä viÅa vÄl nebija jutusies tik tumÅ”i, drÅ«mi un vientuļi, cik Å”ajÄ cilvÄku pilnajÄ, ar spoguļiem izrotÄtajÄ un ar kristÄla lustrÄm apgaismotajÄ franÄu RestaurÄcijas stila salonÄā¦
Ilze vairs nespÄja izturÄt. ViÅa satvÄra somiÅu, pielÄca kÄjÄs, pusÄukstus nomurminÄja atvainoÅ”anÄs vÄrdus un ar sasarkuÅ”u seju metÄs uz izeju. Dažas sekundes viÅai bija vienalga, ko teiks un domÄs visi Å”ie sveÅ”ie kungi un sveÅ”Äs dÄmas⦠nÄ, Å”ie uzpÅ«tÄ«gie tÄ«tari un vecÄs, dumjÄs zosis! Meitenei Ŕķita, ka vÄl mazliet, vÄl mazliet ā un viÅai pietiks drosmes ievilkt plauÅ”Äs tik daudz gaisa, cik fiziski iespÄjams, un skaļi, spalgi, lÄ«dz sÄpÄm balss saitÄs, uzkliegt viÅiem: āJÅ«s visi esat muļķi, stulbeÅi, kretÄ«ni un idioti!!!ā Ak, cik komiski viÅi visi izvalbÄ«tu acis par Å”Ädu negaidÄ«tu nekaunÄ«bu! Un tad vienkÄrÅ”i aizcirst durvis un doties projÄm. Kaut vai ar taksometru. Un jau rÄ«t pat atteikties no stipendijas, paziÅot augstskolai par eksmatrikulÄÅ”anos, par kontÄ palikuÅ”o naudiÅu nopirkt vienvirziena aviobiļeti uz RÄ«gu. Un uz visiem laikiem atgriezties mīļajÄ LatvijÄ, kur dzÄ«ve nav tik glauna, cik ParÄ«zÄ, ā taÄu cilvÄki smejas un raud, priecÄjas un bÄdÄjas par to paÅ”u, par ko viÅa. MīļajÄ, dÄrgajÄ LatvijÄ, kur ļaudis var bÅ«t nÄ«gri, taÄu patiesi, un viÅu sirdis pukst unisonÄ ar Ilzes sirdiā¦
Muļķības. TÄ bija tikai mirkļa iedoma. Ilze lieliski saprata, ka nekad to neatļausies, un ka nekas tamlÄ«dzÄ«gs nenotiks.
ViÅa ÄtrÄ solÄ« patraucÄs garÄm abiem vestibilÄ snaudoÅ”ajiem durvju sargiem, ar abÄm rokÄm satvÄra smago Ärdurvju kliÅÄ·i un pÄc pussekundes ā tÄda pati, kÄ bija, bez mÄteļa ā jau atradÄs uz platÄ, ar akmens lauvÄm rotÄtÄ lieveÅa. ViÅas Ä·ermeni no galvas lÄ«dz kÄjÄm acumirklÄ« apÅÄma saltais, mitrais novembra gaiss, taÄu meitenei tas Ŕķita patÄ«kami atvÄsinoÅ”s. Bija tumÅ”a nakts; mÄkoÅi bija paŔķīruÅ”ies, un pie zili melnajÄm debesÄ«m mirgoja zvaigznes. Pils pirmÄ stÄva logi bija spoži apgaismoti; gaismas strÄles blÄvi rotÄjÄs rindÄ salikto automaŔīnu pulÄtajos sÄnos, bet kaut kur tÄlÄk Äaloja tumsÄ tikko saredzamÄ strÅ«klaka. Å ajÄ Å«dens ÄaloÅ”anÄ bija kaut kas neizskaidrojami sveÅ”sā¦
No Ilzes acÄ«m izsprÄga asaras, kuras viÅa vairs nespÄja saturÄt. Pazemojuma un žÄluma asaras. Bija bezgalÄ«gi žÄl mīļÄs Latvijas ar tÄs vÄsturi, žÄl dzimto mÄju, žÄl LatvijÄ palikuÅ”Äs mammas, žÄl uz SibÄ«riju izsÅ«tÄ«to radu, žÄl sevis, žÄl tÄ krievu lÄcÄna⦠Meitene piespieda plaukstas pie vaigiem, un tÄs acumirklÄ« kļuva nodevÄ«gi slapjas. ViÅa ļoti cietÄs, lai neelsotu pÄrÄk skaļi, jo bija kauns: lai neizdzirdÄtu tie tur, iekÅ”Äā¦
PÄc pÄris minÅ«tÄm, kad lielais raudiens bija garÄm, Ilze atvÄra somiÅu un sÄka lÄnÄm taustÄ«ties pÄc mutautiÅa, ā bet acis pacÄla augÅ”up. Acis vÄl bija asaru pilnas, un spožÄs zvaigznes debesÄ«s izskatÄ«jÄs izplÅ«duÅ”as un neskaidras. Å Ä·ita, ka tÄs nestÄv uz vietas, bet griežas, danco un sÄ«kiem solīŔiem lÄkÄ Å”urpu turpu.
Ilze ieskatÄ«jÄs vÄrÄ«gÄk. Zvaigznes bija sveÅ”as.
[1] SaviesÄ«ga saruna par maznozÄ«mÄ«giem tematiem (angļu val.; burtiski ā āmaza sarunaā).
[2] āÅ eit trokÅ”Åo sveÅ”as pilsÄtas / Un skalojas sveÅ”s Å«dens, / Un spÄ«d sveÅ”a zvaigzneā¦ā (krievu val.)
[3] āÅ eit dzÄ«vo sveÅ”i kungi / Un sveÅ”s prieks un nelaime, / Un mÄs viÅiem esam sveÅ”i uz visiem laikiemā¦ā (krievu val.)
[4] āSarkanais laukums bija tukÅ”s. / Man priekÅ”Ä gÄja NatÄlijaā¦ā (franÄu val.) PirmÄs rindiÅas no ŽilbÄra Beko (Gilbert BĆ©caud) dziesmas āNathalieā (1964).