Zvaigzne

Uzruna 2021. gada 22. oktobrī Gunāra Astras 80 gadu atcerē II Meža kapos[1]

 “Zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē,
gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns.
 (Mt. 2, 9)

“Viņš bija varonis pēc būtības.”
(Ingrīda Titava)[2]

No Gunāra Astras foto, kas uzņemts viņa tiesas gaitā, uz mums raugās nopietnu, vērīgu acu pāris. Tas ielūkojas mūsos dziļāk, nekā mēs vēlētos, jo esam pieraduši pie virspusējības saskarsmē. Tas ir rentgena skatiens, kas raugās pēc patiesīguma mūsos vai arī redz mums pāri – un redz tālāk, dziļāk un būtiskāk, nekā redzam mēs. Fotogrāfija pauž pārliecību par sevi un gatavību argumentēt. Nemana ne mazāko nedrošības, mulsuma vai baiļu ēnu. Sejā neredz šodien tik ierasto politkorekti tukšo smaidiņu.

Kad pēc Otrā pasaules kara beigām mūsu tautas militārās pretestības iespējas bija izsmeltas un cerības uz sabiedrotajiem zudušas, cīņa pret okupāciju tomēr nerimās. Tā ieguva citu formu – sākās nacionālo partizānu karš un nevardarbīgā pretošanās.

Nevardarbīgā pretošanās būtiski atšķiras no militārās, kurā cīnītājs ir bruņots ar ieroci un atrodas sava karaspēka vadībā, pakļautībā un apgādē. Nevardarbīgās cīņas gadījumā nekā tāda nav; cīnītāja vienīgais ierocis ir viņa paša personība. Viņa gara spēks izaicina un iestājas par nevienlīdzīgu cīņu pret naidīga režīma varas spēku. Bruņotā cīņā gandrīz vienmēr var rēķināties ar citu karavīru atbalstu un saskaņotu darbību – tāda ir viena no militārās taktikas aksiomām. Nevardarbīgajā cīņā cīnītājs bieži ir viens un vientuļš.

Ļaunākais Gunāra Astras un viņa cīņu biedru[3] stāvoklī bija tautas, kuras vērtības un intereses viņi aizstāvēja, grimšana apātijā un depresijā. Raiņa “pastāvēs, kas pārvērtīsies” tā laika apstākļos pārtapa par “izdzīvos, kas pielāgosies”. Tas nenozīmēja tikai pakļaušanos ārējām režīma prasībām, tas nozīmēja arī iztapīgi locīt gan muguru, gan savu pārliecību, tā topot par pašcenzoru.

Jānis Rožkalns[4] par cīņu biedru raksta: “60. gadu nogalē Gunāru Astru pirmo reizi izsauc[a] uz “Patiesības ministriju” Stūra mājā; čekistiem [bija] lemts iepazīties ar jaunu, izskatīgu un ļoti talantīgu latvieti, kas par savas tautas baigo likteni zin[āja] pilnu patiesību, kas pr[ata] dziļi argumentēt savu nostāju, un kas nedreb[ēja] un nebaid[īj]ās.”[5]

Gunāru Astru vislabāk raksturo nevis pirmais – zināšanas, nevis otrais – izpratne un pat ne trešais – drosme, bet šo īpašību apvienojums. Tolaik daudzi zināja patiesību, jo vecāki – leģionāri, partizāni, deportētie – spēja pavēstīt nākamajai paaudzei būtiskāko: šī iekārta nav mūsējā! Bija tādi, kas saprata Latvijas okupāciju dziļāk – kā Rietumu un Austrumu darījumu,[6] bet tie karjeras vai ģimenes drošības dēļ izšķīrās par klusēšanu. Bija arī drosminieki un pārgalvji, kas pārdroši pauda savu attieksmi pret netaisno iekārtu.

Neviena no šīm trim kategorijām pati par sevi režīmam lielas raizes nesagādāja. Pie pirmajām divām grupām piederošie bija pasīvi. Viņu aktivitāte aprobežojās ar virtuves sarunām un politiskām anekdotēm. Trešās grupas pārstāvjus čekisti ātri izķēra, jo karstgalvji parasti ir slikti konspiratori.

Taču šo trīs īpašību apvienojums bija režīmam tikpat bīstams, cik reti sastopams. Un Gunārs Astra bija tieši tāds.

Praktisko politoloģiju viņš, visticamākais, apguva pats, lasot Latvijas laika, samizdata[7] un tamizdata[8] grāmatas un tiekoties ar dažādiem cilvēkiem no ārzemēm. Autodidakta izglītībai okupācijas laikā bija priekšrocība – nevajadzēja piesārņot smadzenes ar oficiālo ideoloģiju. Ja bija pieejama laba literatūra, tad kritiski domājošs prāts, vadoties pēc attieksmes – kā tas kalpo Latvijas neatkarības idejai? spēja pats izdarīt attiecīgos secinājumus. Gunārs Astra liecināja: “Es esmu dzimis tai laikā, kad bērnība bija grūta, taču liktenīgu notikumu piesātināta. Tajā laikā es augu un pieradinājos analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus. (..) Esmu dzimis pietiekami agri, lai šos notikumus spētu saskatīt, un pietiekami vēlu, lai man personīgi paietu secen iespaidi un notikumi, kas daudzus cilvēkus uz mūžu sastindzinās, jo viņu domāšanu un jūtas nomāca dzīvnieciskas bailes.”[9]

Viņš bija kristietis, tādēļ esmu aicināts iesvētīt viņa kapa pieminekli. Kristīgā ticība Gunāram Astram deva ne tikai reliģiskās vērtības, tā stiprināja arī viņu kā brīvības cīnītāju.

Kristīgi principi ir caurauduši visu mūsu eiropeisko esību. Kā kristīgo mantojumu tradicionāli pazīstam kristīgo arhitektūru, mākslu, literatūru, mūziku, glezniecību, zinātni, morāli. Bet līdztekus tam – arī garīgās cīņas prasmi.

Viens no šiem principiem ir ticība kā garīgā redze – “Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Eb. 11, 1). Ticība garīgi jau redz sasniedzamo uzvaru, jau apdzīvo to, un tādēļ tai ir vairs “tikai” jāmobilizē griba uzvaras panākšanai. Tas ļāva Gunāram Astram sacīt savā “Pēdējā vārdā”: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.”[10] Teiktais novieto viņu tuvu Mārtiņa Lutera sacītajam: “Te es stāvu un citādi nevaru!”

Otrs princips ir piederēšana patiesībai, sakušana ar to. Gunāra brālis Leons liecina: “Viņa dažādās rakstura šķautnes riņķoja ap vienu ideju – par Latvijas neatkarību, vēlēšanās atvērt citiem acis un tad likt paskatīties, kas notiek apkārt. Saprast, kas mēs esam, no kurienes nākam un kurp varētu iet.” Ar Gunāru Astru tas notika tik lielā mērā, ka viņš burtiski pārtapa par patiesības instrumentu. Te varēja redzēt piepildāmies sakāmvārdu, ka “spēks ir patiesībā, bet patiesība nav spēkā.” Patiesība ir stipra pati sevī, jo pēdējā instancē tā ir no Dieva. Ne velti Kristus saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ. 14, 6). Šai patiesībai ir ļoti liels spēks, vispirms – atbrīvojošs: “Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ. 8, 32). Un lai arī viņš fiziski bija ieslodzījumā, “mazajā zonā” (par “lielo” lēģeros sauca visu PSRS), patiesība tomēr darīja Astru brīvu, bet viņa vajātājus un pratinātājus – ieslodzīja bailēs no tās.

Par patiesības iespaidu Padomju Savienībā Astra sacīja: “Jāņtārpiņi dod nojēgu, ka tumsā ir gaisma. Ja ir tumsa un nav nekādas gaismas, tad arī nav nojēgas par to. Tāpat ir ar disidentiem.[11] Disidenti ir tāpēc, lai radītu nojēgu, ka nav viss tā, kā mums saka, nav vienīgais tā sauktais padomju tautas viedoklis.”[12] Iegūtā patiesība kalpoja Dzimtenes atbrīvošanai no svešzemnieku okupācijas.

Varētu šķist, ko gan Astra ar dažiem domubiedriem spēja nodarīt pasaules lielvalstij, kas bija bruņojusies līdz zobiem un gatava jebkurā brīdī ar kodolieročiem saplosīt zemeslodi? Kādēļ gan tāda neproporcionāli agresīva reakcija pret dažiem oponentiem? Tādēļ, ka patiesībai tās dievišķās izcelsmes dēļ ir pārdabisks spēks. Tāpēc režīms tik paranoiski baidījās no patiesības un tās paudējiem. Kā sacīja kāds no Gunāra Astras konkursantiem: “Apspiesta brīvība ir viens no galvenajiem revolūciju un milzīgu pārmaiņu cēloņiem. (..) Brīvība ir spēks, bet apspiestā brīvībā divkāršs spēks.”

Pretestības kustības dalībnieks J. Rožkalns, komentējot mūsu nacionālo atbrīvošanas cīņu, rakstīja: “Mērķis šim darbam bija tieši tāds, kā to vēlāk mums ierakstīja tiesas spriedumā: “Nolūkā graut un vājināt padomju varu, sistemātiski nodarbojās ar pretpadomju aģitāciju un propagandu, un padomju varai diskreditējošu sacerējumu izplatīšanu.” Komunisti paši atzina, kas bija visbīstamākais padomju impērijai – patiesas informācijas izplatīšana.[13]

Kas Gunāru Astru uz to mudināja? Savā “Pēdējā vārdā” viņš sacīja: “Es (..) uzdrošinos teikt – [esmu] latvietis. (..) Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles noniecināšanu un noplicināšanu. (..) Man sāp, un es jūtos pazemots, kad redzu, ka aiz milzīgiem un spožiem burtiem augstu virs rūpnīcas “Straume”, ražošanas apvienību VEF un RER fasādēm slēpjas viens vienīgs krieviskums: rīkojumi, pavēles, informējoši uzraksti, lozungi, tehniskā dokumentācija – viss ir krieviski. (..) Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle.”[14]

“Brīvība ir ārkārtīgi dārga balva visai tautai, taču reti to izcīna visa tauta. Daudz biežāk brīvības šūpuli kar daži izcili, garā ārkārtīgi spēcīgi un reti gudri cilvēki. Kā Gunārs Astra,” sacīja viņa rīcību izpratušais jauneklis.

Militārā zinātne vēsta, ka Otrajā pasaules karā pirmajā uzbrukuma ķēdē kritušo skaits bija 80%, otrajā 50%, trešajā – 20%. Lai svinētu uzvaru, kādam vai kādiem ir jābūt pirmajiem. Tie parasti ir labākie – zinošākie, saprotošākie, drosmīgākie. Viņi ir kā zvaigznes, kas, tumsā spīdot, rāda gaismu un ceļu citiem.

Gunārs Astra par savu nelokāmo stāju samaksāja ar brīvību, veselību un beigās arī ar dzīvību. Pirmā ieslodzījuma garie gadi viņu nesalauza, tāpēc viņš prokuroram varēja sacīt: “Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot, un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību.”[15]Apsūdzētā nopratināšanas protokoli uzrāda Astras dziļo izpratni par režīma un tā funkcionēšanas būtību. Tur lasām: “Atsakos piedalīties izmeklēšanā, jo uzskatu to par veltīgu un bezmērķīgu, jo, kā izmeklēšana gribēs, tā arī viss notiks”, “uz šo jautājumu es atsakos atbildēt”[16] vai “atbilde nesekoja”. Cīnītājs pilnīgi noliedza jebkādu šī režīma leģitimitāti, tāpēc uz aicinājumu “iepazīstieties un parakstieties nopratināšanas protokolā” atbildēja: “Paldies, iepazīties un parakstīties atsakos iepriekš minēto iemeslu dēļ.”[17] Viņš dzīvoja savu, no komunistu iekārtas neatkarīgu dzīvi. Gunāru Astru varēja ieslodzīt un sodīt, kas arī tika darīts, bet viņu nevarēja pārveidot: ne ar pārliecināšanu, ne ar piespiešanu, ne ar bailēm – nekādi! Tas bija pilnīgs nonkonformisms. Lasot Astras lakoniskos atteikumus nopratināšanas protokolos, nāk prātā apustuļa pamācība, kas, ja ne pēc burta, tad, iespējams, pēc gara, iedvesmoja cīnītāju: “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību?” (2. Kor. 6:14).

Pēc dzirdētā varētu noskurināties – tas ir par pagājību, mani tas neskar! Nē, Gunārs Astra nepavisam nav par vēsturi, daudz vairāk viņš ir par šodienu un vēl vairāk – par rītdienu. Viņš sacīja: “Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai – ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs.”[18] Jautāsim: kas šodien ir tā patiesība, ko slēpj varas elites Briselē, Vašingtonā, Maskavā un Rīgā? Kādas jaunas ekonomiskā un informatīvā kara operācijas tiek gatavotas pret mums? Kas ir mūsu cīņa par Latvijas brīvību šodien? Ko es varu darīt savai valstij, lai mana tauta to nezaudētu, bet piedzīvotu uzplaukumu?

Man ir priekšlikums: kā nākamais jāveido piemineklis tam, par ko cīnījās un sevi upurēja Gunārs Astra un daudzi Latvijas patrioti pirms viņa: proti, visai latviešu nācijai.

Tam jāsākas Brīvības ielā, kur nojaucām Ļeņina pieminekli. Aleja līdz Brīvības piemineklim nav izmantota. Bareljefu var sākt ar uzvaru Saules kaujā 1236. gadā un turpināt ar citām 13. gadsimta un vēlāku laiku mūsu senču pretošanās kustībām un uzvarām. Un tā uz priekšu: valsts dibināšana, Neatkarības karš, Latvijas uzplaukums, nacionālās jaunatnes un partizānu cīņa pret okupantiem 1940.–1941. gadā, leģionāri, mežabrāļi, deportētie, reliģiskie un politiskie pretošanās kustības dalībnieki, Atmoda. Katrā posmā – izcelt noteiktus cilvēkus. Un noteikti parādīt kā simbolus – vecmāmiņu, vectētiņu, tēvu, māti, klusos varoņus, gan zināmos, gan nezināmos.[19]

Jo mūsu vēsture ir ne vien apspiesto un izmantoto vēsture, bet daudzkārt vairāk un svarīgāk – brīvības alku, pretošanās cīņu un uzvaru vēsture. Un Gunārs Astra ir viena no daudzām zvaigznēm pie mūsu brīvības cīņu debesīm.

Šīs pārdomas iesāku ar Sv. Rakstu vietu, kas vēstīja par zvaigzni, kas gudrajiem kalpoja kā ceļa rādītājs uz viņu mērķi – Kristu. Gunāra Astras ieroči bija ticība, patiesība un pašaizliedzība, tāpēc šodien viņš mums var kalpot par zvaigzni ceļā uz mūsu mērķi  – latviešu kā Latvijas pamatnācijas valsti.

Jo astra latīniski nozīmē – zvaigzne.


Redakcijas piebilde: slavinājums Gunāram Astram izskan šodien, 15. decembrī, par godu vienai no spilgtākajām politiskajām runām Latvijas vēsturē, t.s. “Pēdējām vārdām”, ko okupācijas režīma tiesas priekšā Astra teica 1983. gada 15. decembrī. Jāatzīmē, ka nākamais gads ir izsludināts par Gunāra Astras gadu, savukārt pieminekli disidentam plānots atklāt nākamā gada janvārī, Barikāžu piemiņas pasākumu laikā.


[1] Rediģēts un papildināts 08.12.2021., t. i., Gunāra Astras vārda dienā.

[2] Gunāra Astras sievas māsa, Atmodas laika aktīviste.

[3] Kā svarīgākie minami Viktors Kalniņš (1938–2001), Juris Ziemelis (1941–1988), Marts Nikluss, Agris Šēfers (dz. 1940) un Jānis Rožkalns (dz. 1949).  

[4] G. Astras līdzcīnītājs, Latvijas neatkarības kustības (LNK) vadītājs, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, Latvijas Ordeņu brālības līdzpriekšsēdētājs.

[5] J. Rožkalns, “Gunārs Astra – dzīvē un cīņā”, referāts (manuskripts), nolasīts G. Astras 80 gadu piemiņas pasākumā Okupācijas muzejā 2011. gada 12. novembrī.

[6] Teherānas tikšanās (1943) sākumā Rūzvelts vēl ko bilda pret Staļinu vēlmi paturēt sev Baltiju. Beigās viņš tomēr jokodamies izmeta, ka tad, ja Staļins tās okupētu, viņš neplānotu to dēļ uzsākt karu. United States Department of State. Foreign Relations: Conferences at Cairo and Teheran, 1943, Washington, D.C.,1961, p. 594.

[7] Pašrocīgi izdots un izplatīts manuskripts, apejot oficiālo cenzūru. Padomju disidents Vladimirs Bukovskis (Владимир Буковский, dz. 1942) šādi definēja samizdatu: “Самиздат: сам сочиняю, сам редактирую, сам цензурирую, сам издаю, сам распространяю, сам и отсиживаю за него. И возвращается ветер, NY: Хроника, 1978, c. 126.

[8] Ārzemēs publicēti Padomju Savienībā rakstīti manuskripti, konspirācijas nolūkos bieži parakstīti ar pseidonīmu.

[9] https://okupacijasmuzejs.lv/lv/aktualitates/gunara-astras-pedejais-vards-454/

[10] https://okupacijasmuzejs.lv/lv/aktualitates/gunara-astras-pedejais-vards-454/

[11] Šeit, acīmredzot, G. Astra jēdzienu “disidents” lieto tā visplašākajā nozīmē kā brīvdomātāju. Jāņem vērā, ka latviešu “pretestībnieki” (un arī G. Astra pats, kā liecina B. Javoišs) PSRS soda izciešanas nometnēs sevi definēja atšķirīgi no ieslodzītajiem reformu komunistiem. Tos viņi sauca par disidentiem, taču sevi – par brīvības cīnītājiem, jo viņi iestājās par neatkarīgu Latviju. Bruno Javoišs, kurš 1963. gada PSRS Konstitūcijas dienā – 5. decembrī Rīgas Radio tornī pacēla Latvijas valsts karogu, sacīja: “Lai tas būtu cars, nacisti, komunisti vai “demokrātiskā” Krievija, es [vienalga] kāptu tornī. Es cīnījos pret savas zemes okupāciju, nevis lai mainītu režīmu.” https://www.latvia.eu/lv/blog/latvias-got-personality-freedom-fighter-bruno-javoiss

[12] Citēts no: B. Eglīte, Kas jūs bijāt, Gunār Astra?, Rīga: Vērmaņparks, 1998, 153. lpp.

[13] http://lpra.vip.lv/lnkust.htm

[14] https://okupacijasmuzejs.lv/lv/aktualitates/gunara-astras-pedejais-vards-454/

[15] https://okupacijasmuzejs.lv/lv/aktualitates/gunara-astras-pedejais-vards-454/

[16] Citēts pēc M. Ruks, Divdesmitā gadsimta latvietis: Gunārs Astra, Rīga: Antava, 2011, 215. lpp.

[17] Ruks, op. cit., 124. lpp.

[18] https://okupacijasmuzejs.lv/lv/aktualitates/gunara-astras-pedejais-vards-454/

[19] Līdzekļus šādam projektam varētu iegūt, utilizējot Pārdaugavas vidi degradējošo monstru.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: