Dzejas elementi

Džordžs Santajana (1863–1952) bija spāņu izcelsmes amerikāņu rakstnieks un filozofs, bieži saukts par spinozistu un pazīstams ar savu pētījumu estētikas teorijā Skaistuma izjūta (The Sense of Beauty, 1896). Nelielā eseja “Dzejas elementi”, iespējams, ir viens no 20. gadsimta saistošākajiem, jēgas ziņā blīvākajiem un izteiksmes formā skaistākajiem mēģinājumiem saprast un aprakstīt dzejnieka darbu.    

Ja ir tiesa, ka dzeja savos augstākajos līmeņos ir filozofiskāka par vēsturi, jo tā attēlo ievērības cienīgus cilvēku un lietu tipus neatkarīgi no maznozīmīgiem apstākļiem,[1] tad savā pirmējā būtībā un faktūrā dzeja ir filozofiskāka par prozu, jo tā ir tuvāka mūsu tiešajai pieredzei. Dzeja salauž banālos jēdzienus, ko apzīmē bieži lietotie vārdi, tajās jutekliskajās kvalitātēs, no kurām šie jēdzieni sākotnēji tika veidoti. Mēs nosaucam vārdos to, ko iedomājamies un kam ticam, nevis to, ko redzam; mēs nosaucam lietas, nevis tēlus; dvēseles, nevis balsis un siluetus.

Šī nosaukšana un visa ar to saistītā maņu izglītošana kalpo dzīvošanas vajadzībām; lai atrastu ceļu priekšmetu labirintā, kas ir visapkārt, mums nepieciešams veikt milzīgu jutekliskās pieredzes atlasi; puse no tā, ko mēs redzam un dzirdam, mums ir jāatmet kā nenozīmīga, bet otrai pusei jāpievieno tāds ideāls, kāds vajadzīgs, lai to pārvērstu skaidrā un sakārtotā pasaules skatījumā. Šis uztveres un apjēgas darbs, šī pieredzes materiālās nozīmes izteikšana vārdos ir ieslodzīta mūsu ikdienišķajā valodā un idejās; idejās, kas ir burtiskā nozīmē poētiskas tādā ziņā, ka tās ir “radītas”[2] (visi nojēgumi pieauguša cilvēka prātā ir izdomājumi), bet kas vienlaikus ir arī prozaiskas, jo tās ir radītas ekonomiski, abstrahējoties un lietošanas vajadzībām.

Kad poētiski apdāvināts bērns, kurš šo intelektualizēto un utilitāro valodu ir apguvis jau kopš šūpuļa, dodas brīvā dabā un sāk sevī uzkrāt dažādus dabas aspektus, viņš sāk noslogot savu prātu ar visvisādiem dzīviem iespaidiem, kurus intelekts ir noraidījis un kurus intelekta valoda īsti nespēj izteikt; viņš nopūlas ar šo bezvārdu uztveres nastu un iznieko sevi bezmērķīgos jūtu un sapņojumu impulsos, līdz galu galā kāda mākslas nozare ar savu metodi piedāvā gultni viņa iedvesmas straumei – vai vismaz tai daļai, kura spēj izturēt laika pārbaudi un izteiksmes disciplinēšanu.

Dzejnieks dabiski saglabā vai arī spēj viegli atgūt skatiena nevainīgumu; vidusmēra cilvēka uztveres sagudrojumus viņš izjauc pa to jutekliskajiem elementiem, tad atkal apvieno tos neparedzamās grupās, vadoties pēc vides apstākļiem vai sava temperamenta; un tad šī jūtu pārbagātība un fantāzijas brīvība, kas viņa nezinošajā dvēselē rūgusi kā neparasts raugs, jau izburbuļo uz āru kādā noteiktā paudumā.

Šādas izburbuļošanas pilnasinība un jutekliskums to tuvina mūsu reālajai uztverei daudz vairāk, nekā spētu parasta, ikdienišķa runa; tomēr tā viegli var šķist svešāda, pārblīvēta un mīklaina tiem cilvēkiem, kuri pieraduši domāt tikai simbolos un nekad nav piedzīvojuši savas domāšanas algebriski straujās gaitas pārrāvumus ar mirkļa pauzi un ielūkošanos sirdī, un nekad nav ieniruši tajā sajūtu un tēlu straumē, pār kuru mūs parasti pārnes prozaisko asociāciju tilts, lai, drošus un sausus, nogādātu līdz kādai ierastai darbībai.

Cik trausls parasti ir šis tilts, cik ļoti tas ir atkarīgs no steķiem un virvēm – to mēs nespējam pat iedomāties, pirms neesam sevi apmācījuši dziļai un asai introspekcijai. Taču psihologi ir pierādījuši to pašu, ko parasti atzīst arī nespeciālisti: proti, ka mūs rauj uz priekšu mentālo tēlu virkne, tieši tāpat kā mūs steidzina satiksme uz ielas; mūsu prāts ir pievērsts rīcībai un darba paveikšanai, viegli aizmirstot par apkārtējo troksni un kustību un meklējot tikai to stūri, ap kuru jānogriežas, vai durvis, pa kurām jāieiet.

Un tomēr pat mūsu lielākajā modrības brīdī dvēsele savos dziļumos joprojām sapņo; reālā pasaule uz haosa un nemiera fona joprojām stāv iezīmēta savās kailajās kontūrās. Mūsu loģiskie spriedumi valda pār pieredzi tikai tik lielā mērā, cik paralēles un meridiāni kā šaha galdiņu kartē jūras klaidu. Tie vada mūsu ceļu bez varas pār viļņiem, kas mūžīgi valstās šurpu turpu, par spīti mūsu spējai tiem kuģot pāri, lai sasniegtu nosprausto mērķi. Veselais saprāts ir vien neprāts, kas pareizi izmantots; un nomoda dzīve ir savaldīts sapnis.

No bagātībām, kuras atmet malā šis sapnis, dzejnieks gūst izejvielu savam darbam. Viņš ienirst haosā, kas verd zem pasaules racionālās čaulas, un izceļ virspusē kādu nelietojamu tēlu, kādu emociju, kas pa ceļam atkritusi, un atkal tās pievieno apskatāmajam objektam; viņš atjauno nevajadzīgo, viņš uzsver noraidīto, viņš atkal ieglezno ainavā to, kam intelekts ir ļāvis izplēnēt.

Ja reizēm šķiet, ka dzejnieks aizēno noteiktu faktu, tas ir tikai tāpēc, ka viņš restaurē noteiktu pieredzi. Pirmais elements, ko intelekts noraida, veidojot savu priekšstatu par lietām, ir emocijas, kas pavada uztveri, – un tieši šīs emocijas dzejnieks atjauno kā pirmās.

Viņš apstājas pie tēla, jo viņš apstājas, lai to baudītu. Viņš aizklīst asociāciju sānceļos, jo tie ir burvīgi. Mīlestība uz skaistumu, kas lika viņam piešķirt vārdiem mēru un ritmu, mīlestība uz harmoniju, kas lika viņam tos izteikt vārsmās, atkal parādās viņa iztēlē un liek viņam arī tur izvēlēties to materiālu, kas pats par sevi ir skaists vai spēj pieņemt skaistu veidolu.

Saite, kas sasaista kopā dažkārt tik atšķirīgas idejas, kuras savieno viņa prāts, visbiežāk ir tieši emociju saite; un abām idejām kopīgais ir kāds skaistā vai arī šausmīgā elements.



[1] Aristotels, Dzejas māksla, 1451b1-6. Pilns paragrāfa teksts skan šādi: “No iepriekš teiktā ir skaidrs, ka dzejnieka uzdevums nav stāstīt to, kas patiesībā ir noticis, bet gan to, kas varbūt varētu notikt vai arī neizbēgami notiks. Atšķirība starp vēsturnieku un dzejnieku nav tajā, ka viens raksta nesaistītā valodā, bet otrs – vārsmās. Hērodota grāmatas varētu pārvērst vārsmās, un tā tik un tā būtu vēsture, ar pantmēru vai bez. Īstā atšķirība ir tajā, ka viens stāsta to, kas notika, bet otrs – to, kas varētu notikt. Šī iemesla dēļ dzeja ir prātnieciskāka un nopietnāka (spoudaioteron) nekā vēsture: dzeja drīzāk izsaka vispārīgo, bet vēsture – atsevišķo.”

[2] “Burtiskā nozīmē poētiskas” – jo poiēsis, ‘dzeja’, kā arī poiētēs, ‘dzejnieks’ ir sengrieķu valodas atvasinājumi no darbības vārda poiein, ‘radīt’, ‘taisīt’.

No angļu valodas tulkoja un sagatavoja Agnese Irbe.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: