Mūsdienu Rietumu kultūrā visai nozīmīgu lomu spēlē parādības, kuras apzīmē ar vārdiem “erots”, “erotika” un “skaistums”. To visu nereti saista tikai ar seksualitāti, turklāt bieži vien deformētu un greizu, – kad runa ir par “erotiskām filmām”, dīvainiem veikaliem un ķermenisku skaistumkopšanu, kas radikālos gadījumos pat panāk skaistumam tieši pretējo.
Tāpat – un saistīti ar jau minēto problemātiku – īpašu krīzi piedzīvo izglītības sistēma. Šī sistēma līdz ar plašāko sabiedrību lielākoties nav spējusi pietiekamā mērā regulēt tehnoloģiju, īpaši viedtālruņu, izmantošanu skolās un jauniešu dzīvēs, kā arī izskaidrot izglītības plašāko un fundamentālo nozīmi cilvēka kā cilvēka dzīvē. Tādējādi jau par normu ir kļuvušas situācijas, kurās skolotāja dotos uzdevumus izpilda nevis paši skolēni, bet mākslīgā intelekta rīki; situācijas, kurās klasē vairumā ir tādi skolēni, kuri kaut ko klausās “austiņās” un skatās ekrānā, nevis mēģina izprast skolotāja teikto un rādīto; situācijas, kurās skolēni gan stundu laikā, gan starpbrīžos atdarina tādas skaņas un kustības, kuras var apgūt vienīgi no pornogrāfiskiem materiāliem; situācijas, kurās skolēni visu izglītības procesu lielā mērā uztver kā bezjēdzīgu, jo labi zina, ka mūsdienās naudas pelnīšanai ne vienmēr vajadzīga izglītība vai vismaz universāla izglītība, taču tieši naudas pelnīšana – pat ne jēgpilns darbs nākotnē – šķiet galvenais mērķis, uz kuru, pēc jauniešu domām, izglītībai jātiecas.
Noteikti būtu svarīgi pārdomāt, kā un kāpēc kultūra ir nonākusi pie šādas izpratnes, jo ne vienmēr “erots”, “skaistums” un “izglītība” ir nozīmējuši to, ko nozīmē mūsdienās. Taču varbūt vēl svarīgāk ir ielūkoties šīs pašas kultūras bagātajā atmiņā, lai gūtu priekšstatu par veidiem, kā “erots”, “skaistums” un “izglītība” ir uztverti citos laikos, tādējādi radot priekšnosacījumus, lai šī kultūra nepaliktu tikai atmiņā, bet turpinātos.
Iespēju gūt priekšstatu par citiem veidiem, kā domāt par minētajām parādībām, sniedz Platona dialogs Dzīres (Συμπόσιον, Symposium), kas ir viens no mākslinieciski, dramatiski un filozofiski aizraujošākajiem filozofijas tekstiem, kas jebkad radīti.[1] Tāpēc ielūkosimies Dzīrēs, lai no jauna pārdomātu, kas ir “erots”, “skaistums” un “izglītība”.
In vino veritas
Jau pieminēto aizraujošo un dzīvīgo raksturu Dzīres iegūst vairāku iemeslu dēļ. Par vienu no tiem liecina pats darba nosaukums un sižets – vairāki Atēnu vīri un draugi sanāk kopā jaunā traģēdiju autora Agatona namā, lai nosvinētu viņa uzvaru lugu konkursā, kas norisinājies iepriekšējā dienā. Šāda darbības vieta un svinamais notikums jau sola ne mazumu jautrības. Tomēr dialoga īpašais raksturs un pievilcība nerodas vienkārši no kopīgas svinēšanas un izklaidēšanās vieglu sarunu formā. Kā atzīmējis antīkās filozofijas pētnieks Aleksandrs Nehamass, dialogā ģeniālā veidā izmantoti kontrasti starp nenopietno, pat varbūt virspusējo, un nopietno, svarīgo: “Nopietnais un komiskais šajā dialogā pastāv viens otram blakus, un abi ir vienlīdz svarīgi filozofiskajām idejām, kuras caur darbu tiek nodotas.”[2]
Cits iemesls, kas dialogu padara tik īpašu, ir svinībās klātesošie personāži, kurus Platons portretē ļoti spilgti. Sevišķi var izcelt godalgoto traģēdiju autoru Agatonu, komēdiju autoru Aristofanu, kurš – ja raugāmies uz vēsturisko personu – savā komēdijā Mākoņi šķiet izsmejam šajās dzīrēs klātesošo Sokratu, kā arī Alkibiādu – Atēnu jaunieti un vēlāk dzīvē nozīmīgu sabiedrisku personu, kura ar savu pēkšņo un negaidīto parādīšanos pārsteidz visus dzīru viesus. Taču intriģējošākais iemesls, kas piesaistījis lasītājus jau kopš antīkajiem laikiem, ir sarunas tēma – Erots.[3] Par lielo interesi nojaušam jau no paša dialoga, kas iesākas ar jautājumu: “Apollodor [..], es tevi jau kādu laiku meklēju, gribēdams pajautāt par Sokratu, Alkibiādu un citiem, kas bijuši dzīrēs pie Agatona un runājuši par Erotu. Bet ko tad īsti?” (172b)[4]
Atbildēt uz šo jautājumu, kuru Sokrata draugam Apollodoram uzdod kādi vārdā nenosaukti interesenti, nebūt nav viegli. Viegli nebūs arī svinību viesiem – taču jautri gan: viņi izlemj rindas kārtībā teikt slavinājumu mīlas dievam Erotam, atsaucoties cits uz cita pieņēmumiem un tos koriģējot. Šo slavinājumu kulminācija būs Sokrata runa, kuras ietvaros viņš atstāstīs savu sarunu ar priesterieni Diotīmu, kas viņu apgaismojusi par erota jeb kaisles ceļu un tās galamērķi – pašu Skaisto. Tomēr pēdējā runa tiks kādam negaidītam viesim – atēnietim Alkibiādam –, kurš neparastā kārtā izlems teikt slavinājumu Sokratam.
Erots un erots
Dzīru runās parādās dažādas savstarpēji nesavienojamas Erota izpratnes. Līdztekus to iezīmēšanai jāpārdomā, kāpēc vispār sarunbiedri nonāk pie ieceres runāt par Erotu un erotu – par dievību un par noteiktu cilvēka stāvokli.[5] Formālo iemeslu sniedz viens no dzīru dalībniekiem Eriksimahs: “Tiešām nav ciešams, ka citiem dieviem dzejnieki sacerējuši himnas un apiānus, bet Erotu, tik senu un lielu dievu, nav cildinājis neviens no daudzajiem. [..] Domāju arī, ka mums tieši tagad pienākas godāt šo dievu.” (177a-d)[6] Rezultātā dzīru viesi pēc kārtas saka slavinājumu Erotam, kopā radot sešas runas.
Erota slavinājumu trūkums tomēr nešķiet galvenais iemesls, kāpēc dialogs veltīts šai tēmai. Plašajā sengrieķu panteonā droši vien ir ne viens vien dievs, kurš nav ticis slavināts. Turklāt varam iztēloties, ka pēc Agatona uzvaras traģēdiju konkursā viesiem drīzāk pienāktos slavēt Apollonu, kuru uzskatīja par gaismas dievu un mākslas aizbildni.
Iemesls, kāpēc dialogā tomēr slavināts tieši Erots, šķiet saistīts ar to, ka vārda “erots” (gr. erōs) nozīmes Platona laika Grieķijā bija ļoti noderīgas, lai palīdzētu viņam īstenot savas ieceres šim dialogam. Pirmkārt, lai gan vārds apzīmē sengrieķu dievību, dialogs rāda, ka pašiem grieķiem, iespējams, nemaz nav bijis skaidrs, kas Erots īsti ir.[7] Tā, piemēram, Faidrs savā runā, rezumējot Erota vietu sengrieķu panteonā, saka: “Pēc Haosa tātad radušies šie divi – Zeme un Erots, bet Parmenīds saka: pirmais no visiem dieviem mums radīts ir Erots.” (178b)[8] Pēcāk Agatons, nonākot pretrunā ar Faidru, sacīs: “Erots ir pats jaunākais dievs, viņš ir mūžīgi jauns.” (195a-b)[9] Visbeidzot, Sokrats, atstāstot sarunu ar priesterieni Diotīmu, noslēgs runu apli ar satriecošu paziņojumu par Erotu: “Bet kas viņš par dievu, ja viņam nav labā un skaistā? – Tad jau viņš laikam nav dievs.” (202d)[10]
Otrkārt, tā kā svinību viesi piekrīt runās aplūkot gan to, kas Erots ir, gan to, kādi ir viņa darbi jeb ietekme uz cilvēkiem, vārds “erots” izmantots arī, lai aprakstītu noteikta veida attiecības starp cilvēkiem – gan starp vīriešiem un sievietēm, gan vecākiem vīriešiem un jaunekļiem. Lai gan runās tiek pieminētas dažādas mīlestības formas, kā visai centrālas parādās attiecības starp vecākiem vīriešiem un jaunekļiem, kuru mērķis ir jaunekļa dvēseles pilnveidošana gudrībā un citos tikumos, proti, kļūšana krietnākam. Reizēm šādas draudzības ietvēra arī seksuālas, homoerotiskas attiecības, pret kurām attieksme nebija viennozīmīga.
Šeit veicama neliela atkāpe. Homoerotisku attiecību pieminēšana Dzīrēs reizēm mudina lasītājus domāt, ka Platons tās akceptē un uzskata par sociāli pieņemamām. Taču, šādi argumentējot, lasītājiem būtu jāpieņem viss, kas pieminēts Dzīru tekstā, tostarp dažādas pretrunas – piemēram, dažu uzskats, ka Erots ir skaists, un citu uzskats (par ko dzirdēsim vēlāk), ka Erots tikai tiecas pēc skaistā, jo viņam tā trūkst. Arī konkrētā dialoga kopaina šķiet virzām lasītāju citā virzienā – otrajā dialoga daļā, kurā pie runas teikšanas tiks Alkibiāds, viņš aprakstīs, cik lielas pūles veltījis, lai nonāktu erotiskās attiecībās ar Sokratu, taču Sokrats šajās attiecībās izrādījis pilnīgu savaldību un pašdisciplīnu un ir bijis ieinteresēts vienīgi Alkibiāda izaugsmē. Tā kā Sokrats Platona dialogos lielākoties parādās kā filozofa ideāls, bet filozofijā vadīta dzīve – kā labākā no dzīvēm, kurai nav raksturīga pieķeršanās baudkārei (sal. ar Faidrs, 64a–67b), var domāt, ka arī Dzīrēs Sokrata tēls funkcionē līdzīgi. Pat ja var argumentēt pretējo, tomēr jāpatur prātā, ka Platona vēlīnajā dialogā Likumi kā viens no potenciāli ieviešamiem likumiem minēts noteikums atļaut seksuālu aktu tikai tā dabiskajam mērķim – pēcnācēju radīšanai (Likumi, 838e–839a).
Atgriezīsimies pie “erota” nozīmēm un visbeidzot jautāsim: kā ieskicētās “erota” nozīmes var palīdzēt Platonam īstenot savus mērķus Dzīrēs un kādi tie galu galā varētu būt? Viens no Platona mērķiem ir piedāvāt jaunu “erota” izpratni, kas labāk izskaidrotu filozofa – gudrības mīlētāja – stāvokli, nodarbojoties ar filozofiju.[11] Tāpēc viens no iemesliem, kāpēc vecāka vīra un jaunekļa erotiskajai attiecību formai dialogā veltīta visai liela uzmanība, saistīts ar to tiekšanās modeli vai struktūru, ko tas piedāvā: mīlētājs (parasti vecākais vīrs) visiem spēkiem tiecas pēc mīlamā jeb iemīļotā (parasti kāda jaunekļa), lai, iemīļotā skaistuma iedvesmots, sniegtu labumu arī viņam un palīdzētu kļūt gudrākam un krietnākam. Platons dialogā iedvesmosies no šī modeļa, taču skatīs to tikai kā daļu no plašākas cilvēka attīstības un virzības, par kuru runāsim vēlāk.
Varētu iebilst, ka šāds modelis obligāti neparedz divu vīriešu attiecības, un tā ir taisnība. Vēlāk dialogā runāts par mīlētājiem, kuri savas ilgas pēc nemirstības īsteno bērnu radīšanā (206c–d). Tomēr sengrieķu kultūras kontekstā grūti iedomāties, ka sievieti varētu uzlūkot kā būtni, kas rada vēl “citus bērnus”, proti, intelektuālos “bērnus” – argumentus, domas un pētījumus –, bet šos “bērnus” Platons atzīst par vērtīgākiem nekā dzīvie bērni, jo tie, pēc viņa domām, ir nemirstīgi. Arī dialogā Teaitēts Sokrats, aprakstot savu intelektuālās dzemdniecības prasmi, runā tikai par jaunekļiem, kas ir vai nav intelektuāli “grūti”, un darbojas ar nošķīrumu – sievietes dzemdē bērnus, bet vīri “dzemdē” patiesas vai nepatiesas domas (148e–151d).[12] Šāda situācija šķiet saistīta ar vispārējo sengrieķu kultūras stāvokli un sievietes vietu tajā. Taču, no šodienas perspektīvas raugoties, mēs droši varam atzīt sievietes dubulto cieņu: spēju gan dzemdēt cilvēku bērnus, gan radīt lieliskus argumentus, pārspriedumus un pētījumus.
Cits Platona mērķis, neatraujams no pirmā un ar to cieši saistīts, ir jauna metafiziskā redzējuma pieteikšana Dzīrēs. Kā redzēsim, diskusija par erotu būs ļoti piemērota, lai ieviestu īpašu objektu – pašu Skaisto (to kalon) – kā cilvēkam piemītošās dziņas, tiekšanās jeb kaisles galamērķi, kas noslēpumainā veidā šķiet klātesošs arī tajos posmos, kas ļauj pakāpties līdz šim mērķim. Dzīrēs gan paša Skaistā kā īpaša metafiziska objekta pastāvēšana ir tikai postulēta, turklāt kvazireliģiskā veidā: Sokrata atstāstā domas par to piedāvā priesteriene Diotīma savas runas kulminācijā, kas ir īpaši noslēpumaina un saviļņojoša.
Abi iepriekšminētie Platona mērķi, manuprāt, ir uzstādīti, viņam pārdomājot Sokrata personu vai, precīzāk izsakoties, tos metafiziskos un antropoloģiskos nosacījumus, kuriem jābūt spēkā, lai Sokrata dzīvē īstenotā filozofēšana būtu iespējama un jēgpilna. Šo mērķu piepildīšana Dzīrēs kaut kādā ziņā ir Platona mēģinājums atbildēt uz jautājumu: kas bija Sokrats?
Atbildot uz šo jautājumu, Platons sniedz alternatīvu skatījumu uz savu sarunbiedru un draugu, pret kuru bija celta šāda apsūdzība: “Sokrats noziedzas, samaitādams jaunatni un neatzīdams dievus, kurus atzīst valsts, bet atzīdams citas – jaunas dievības.”[13] (Ap. 24b-c) Zīmīgi, ka Dzīrēs Platons ļoti uzmanās ar abiem apsūdzības punktiem. Tādējādi dialogā Alkibiāda personā vārds tiek dots pašai jaunatnei, uz kuru Sokrats bija atstājis iespaidu, un viņš, kā jau minēts, savā runā liecina par Sokrata centieniem veicināt jauniešu dvēseles un tikuma attīstību. Savukārt fakts, ka – vismaz saskaņā ar tekstu – Erota dievišķuma atspēkošana un mācība par mūžam nemainīgo un dievišķo pašu Skaisto nāk no priesterienes Diotīmas mutes, savā ziņā noņem nastu no Sokrata muguras un savieno jauno mācību ar jau pastāvošo kultu. Tas kļūst vēl skaidrāks, atminoties, ka Sokrats cenšas parādīt Diotīmas autoritāti izteikties par dievišķām lietām: “Tā bija Diotīma, kas deva atēniešiem labu padomu, kad viņi upurēja, lai novērstu no Atēnām mēri, un atēnieši tad panāca, ka mēris izcēlās desmit gadus vēlāk.” (201d)[14] Šos apsvērumus paturot prātā, pievērsīsies centrālajai Dzīru runai – Sokrata runai.
Agatons, Sokrats un Diotīma
Sokrata kārta runāt nāk pēc tam, kad savu krāšņo un prasmīgo slavinājumu ir noslēdzis traģēdiju autors Agatons. Šis mirklis dzīrēs ir gaidīts – kā nekā svinību sākumā, kad Eriksimahs piedāvā slavināt Erotu, Sokrats pretendē uz zināšanu mīlas lietās un prasmi mīlēšanas mākslā, kas nebeidzamo sokratisko jautājumu un atspēkojumu kontekstā ir visai intriģējoši. Viņš sākumā sacīja: “Es jau neko neiebildīšu, jo vienmēr taču apgalvoju, ka tikai mīlestībā (ta erotika) ko sajēdzu.” (177d-e)[15]
Taču ne vienmēr tā ir bijis. Interesanti, ka Sokrata runa daļēji ir sarunas ar noslēpumaino priesterieni Diotīmu atstāsts, un šajā sarunā, kas notikusi pirms ilga laika, Sokrats neparādās kā lietpratējs mīlas lietās un Erota pazinējs. Tieši Diotīma būs tā, kas Sokratu iesvaidīs erota mistērijās. Un tas ir interesants pavērsiens, ņemot vērā to, kas iepriekš tika teikts par sievietēm un dzemdībām: lai gan, no kultūras skatpunkta raugoties, nav ierasti, ka sievietes dzemdētu arī intelektuālus “bērnus”, Platons visskaistāko Dzīru fragmentu ieliek tieši sievietes mutē, turklāt par spīti tam, ka Diotīmas persona parādās vienīgi Dzīrēs un, šķiet, ir Platona literārs izgudrojums. Tas parāda, ka Platons, par spīti kultūras ieražām, iespējams, apzinājās sieviešu vieduma potenciālu.
Taču, pirms Sokrats ķeras pie sarunas ar Diotīmu atstāsta, viņš neilgu brīdi sarunājas ar Agatonu, netieši izceļot abu līdzību. Agatona runā parādījās būtiski pieņēmumi par Erotu: ka viņš ir dievs, pats labākais un skaistākais, tādējādi arī labā un skaistā avots visam citam (sal. ar 197c), un tieši tādi paši pieņēmumi bija jaunajam Sokratam, kad viņš sarunājās ar Diotīmu (sal. ar 201e). Ar pāris jautājumu palīdzību Sokrats parāda Agatonam, ka viņa uzskati par Erotu ir savstarpēji pretrunīgi: ja Erots mīl un tiecas pēc visa skaistā un labā, bet mīlētājam trūkst tā, pēc kā viņš tiecas (jo neviens netiecas pēc tā, kas viņam jau ir), tad Erots nav pilnībā skaists un labs, kā iepriekš šķita (199c–201c). Interesanti, ka secinājums, kas šķiet likumsakarīgs, – proti, ka Erots, nebūdams skaists, nav arī dievs –, šeit Sokrata mutē nav ielikts, bet uz to vēlāk norādīs Diotīma (202d).
Diskusija ar Agatonu sagatavo sarunas ar Diotīmu atstāstu, jo, kā saka Sokrats, “viņai es teicu gandrīz to pašu, ko tagad man Agatons”[16] (201e). Par šajā runā ietverto, kas mums ļaus pavisam citādi paraudzīties uz jēdzieniem “izglītība” un “skaistums”, kā arī par turpmāko dialoga daļu – Alkibiāda cildinājumu – runāsim raksta otrajā daļā.
[1] Platona dialogs Dzīres dažādu iemeslu dēļ Latvijas publikai varētu būt zināmāks, salīdzinot ar citiem darbiem: pirmkārt, tas ir tulkots un jau teju 50 gadus pieejams latviešu valodā; otrkārt, 2015. gadā Jaunajā Rīgas teātrī tika uzvesta filozofa Ulda Tīrona izrāde Mielasts, kas balstījās Platona tekstā; visbeidzot, izrādi pavadīja režisora saruna ar filozofu Edgaru Narkēviču, kas tika publicēta žurnālā “Rīgas Laiks” (“Dzīres visiem un nevienam”).
[2] A. Nehamas, “The Symposium”, Virtues of Authenticity. Essays on Plato and Socrates. Princeton: Princeton University Press, 1999, p. 313. Turpmāk – “The Symposium”.
[3] Lasītājam jāņem vērā konceptuālā spēle, kas notiek grieķu tekstā. Sengrieķu valodā netika izšķirti lielie un mazie burti, līdz ar to tekstā ne vienmēr ir skaidrs, vai runāts par “Erotu” ar lielo burtu – dievību vai “erotu” ar mazo burtu – cilvēka stāvokli.
[4] Platons, Dzīres, tulk. G. Lukstiņš. Rīga: Zvaigzne, 1980, 61. lpp. Turpmāk – Dzīres.
[5] Nav viegli latviskot vārdu “erots”. Latviskojumā lietoti vārdi “mīlestība” un “mīla”, taču E. Narkēvičs sarunā ar U. Tīronu atzīmējis, ka, iespējams, precīzāki un noderīgāki varētu būt vārdi “tieksme”, “pieķeršanās”, “kaisle” un “dziņa”, ņemot vērā daudzās modernās konotācijas, kas latviešu valodā ir vārdiem “mīla” un “mīlestība” (Rīgas Laiks, “Dzīres visiem un nevienam”).
[6] Dzīres, 66. lpp.
[7] Jāpatur prātā, ka Erotam tiek teikti slavinājumi dzīru laikā un nav runa par rūpīgiem mitoloģiski teoloģiskiem dievību aprakstiem. Tāpēc runās teiktais var saturēt zināmu rotaļāšanos. Par to liecina arī Sokrata izbrīns, kad viņam ir jāsaka savs slavinājums: “Savā vientiesībā es domāju, ka jārunā taisnība par katru cildināmo un ar to pietiek. [..] [B]et tagad man šķiet, ka labai cildinājuma runai nemaz tādai nav jābūt. Par cildināmo jāstāsta pēc iespējas plašāk un pēc iespējas krāšņāk, nav svarīgi, vai viņam piedēvētās īpašības ir vai nav, var taču arī melot.” (Dzīres, 84. lpp.)
[8] Dzīres, 67. lpp.
[9] Dzīres, 81. lpp.
[10] Dzīres, 89. lpp.
[11] Sal. ar J. Annas, Plato. A Very Short Introduction. New York: Oxford University Press, 2003, p. 45; A. Nehamas, “The Symposium”, Virtues of Authenticity. Essays on Plato and Socrates. Princeton: Princeton University Press, 1999, pp. 311–312.
[12] Taču sal. ar Dzīres, 206c: “Visiem cilvēkiem pienāk reiz grūtniecības laiks kā attieksmē uz miesu, tā uz dvēseli [..].” (Dzīres, 93. lpp.)
[13] Platons, Eutifrons. Sokrata aizstāvēšanās. Kritons. Faidons. Tulk. Ā. Feldhūns. Rīga: Zinātne, 1997, 48. lpp.
[14] Dzīres, 87. lpp.
[15] Dzīres, 66. lpp.
[16] Dzīres, 88. lpp.