Šī vēsturnieces Ineses Dreimanes eseja tika iesniegta Rīgas pilsētas tiesai lietā Nr. C771108725C–03011–26/88, kurā prasītāja ir Liāna Langa un atbildētājs Kaspars Škinčs sakarā ar K. Škinča ierakstu vietnē “X”: “Langa ir Kremļa aģente. 100%.” Prasītājai līdz 15. maijam tiesai bija jāsniedz informācija, kas ir “Kremlis”, kas ir “aģents” un kas ir “Kremļa aģents”. Nesen līdzīgā prāvā pret Aināru Šleseru tiesa apmierināja L. Langas prasību un A. Šlesers savu apgalvojumu vietnē “X” atsauca kā godu un cieņu aizskarošu un atvainojās.
Pirms neilga laika tika ierosināta tiesas prāva saistībā ar publiski paustu apgalvojumu, ka persona “simtprocentīgi ir Kremļa aģente”. Viena no tiesas sēdēm tika atlikta, jo izrādījās, ka tiesnese īsti neizprot – kas tas Kremlis, galu galā, ir. Teksta turpinājumā, kas paredzēts nolasīšanai tiesas sēdes laikā, sniegts maksimāli viegli uztverams skaidrojums, kas, cerams, palīdzēs saprast gan to, kas ir Kremlis, gan arī – kāpēc nav korekti piedēvēt cilvēkiem saistību ar to.
Klasiskā arhitektūras izpratnē kremlis ir nocietināta centrālā pilsētas daļa Krievijas ziemeļaustrumu teritorijās. Pārsvarā tie būvēti laikā no 12. līdz 17. gadsimtam. Kremļi vai to atliekas joprojām atrodami dažādās Krievijas un Ukrainas pilsētās. Pēdējiem gan biežāk ir citi nosaukumi.
Kremlis ir arī Maskavā – visnotaļ cienījama vecuma ēku komplekss, kura rašanās sākumu datē ar 1156. gadu. Savas pastāvēšanas gados tas postīts, atjaunots, paplašināts un pārbūvēts. Kremļa teritorijā atradās klosteri, caru rezidences un administratīvās ēkas, un tas pieredzējis gan militāras parādes, gan nāves sodu izpildīšanu. Taču arhitektoniskais un kultūrvēsturiskais konteksts attiecībā uz Maskavas Kremli nav noteicošie: ja nebūtu konkrētu politisku problēmu, mēs to varētu uztvert tāpat kā līdzīgas būves Astrahaņā, Toboļskā vai Sizraņā.
Taisnības labad jāpiebilst, ka Latvijas teritorijā Krievijas impērija sāka radīt problēmas, sākot ar 18. gadsimtu, kura laikā pakāpeniski tika tajā iekļauta. Tomēr pārāk “tāli” ekskursi vēsturē šoreiz var izpalikt, jo pretējā gadījumā mēs novirzīsimies no svarīgākā. Svarīgākais šajā gadījumā ir 1918. gada 12. marts – datums, kurā jaunizveidotās komunistiskās Padomju Krievijas galvaspilsēta tika pārcelta no Sanktpēterburgas (tobrīd gan Petrogradas) uz Maskavu. Vienlaikus turp pārcēlās arī valdība ar tās vadītāju Vladimiru Uļjanovu (plašāk pazīstamu kā Ļeņinu) priekšgalā. Par mītnes vietu tika izvēlēts Kremlis, un kopš tā laika nedz Padomju Krievijas, nedz Padomju Savienības (PSRS), nedz arī Krievijas Federācijas valdība savu atrašanās vietu nav mainījusi. Tieši tāpat nekas nav mainījies attiecībā uz šo valstu impēriskajām ambīcijām attiecībā uz Latviju.
Neraugoties uz to, ka 1920. gada 11. augustā Rīgā tika uz mūžīgiem laikiem parakstīts miera līgums starp 1918. gada 18. novembrī dibināto Latvijas Republiku un Krieviju, tās valdība (kura atradās Kremlī) ne uz mirkli nepārtrauca centienus kaitēt mūsu jaunizveidotajai valstij. Tieši Kremlī tika pieņemti lēmumi par Latvijas Republikā aizliegtās komunistiskās partijas finansēšanu, apmācītu ideologu un propagandas materiālu nelegālu iesūtīšanu ar mērķi destabilizēt iekšpolitisko situāciju un vervēt piekritējus, lai maksimāli noskaņotu sabiedrību par labu marksistiskām un komunistiskām idejām. Par laimi, iecerēto mērķi sasniegt neizdevās, jo ar “sarkano būšanām” lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa tomēr neaizrāvās un propagandistu sludinātajam nesekoja.
PSRS centās “izspēlēt” arī Latvijā dzīvojošo krievu “kārti”, izmantojot savā labā gan mazizglītotību, gan ilgas pēc impērijas atjaunošanas, gan nevēlēšanos saprast, ka valstsnācija šeit ir latvieši, kuri savu valsti izcīnījuši un izveidojuši, pirmkārt, sev. Rezultātā daudziem vietējiem krieviem, kā arī 1918.–1922. gadā šeit iebraukušajiem Krievijas emigrantiem Latvija nešķita patiesa un starptautiski atzīta valsts, bet savdabīgs pārpratums, kas radies Pirmā pasaules kara un ģeopolitisko notikumu rezultātā. Analoģiski rīkojās arī Vācija, “spiežot” uz Latvijā dzīvojošo vāciešu zaudētajām pašpasludinātās titulnācijas privilēģijām.
Līdz 1939. gada 23. augustam PSRS un tās Kremlī esošā valdība tomēr vēl neradīja tiešus, fiziskus draudus Latvijas Republikas pastāvēšanai, taču šajā datumā situācija mainījās. Kremlī PSRS Ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas Ārlietu ministrs Joahims fon Rībentrops parakstīja savstarpēju līgumu par neuzbrukšanu, kā arī slepeno protokolu par interešu sfēru sadali Eiropā. Saskaņā ar šo vienošanos, Baltijas valstis, ieskaitot Latviju, nonāca komunistiskās Padomju Savienības interešu sfērā – proti, PSRS varēja tās iekļaut savā sastāvā.
1940. gada 15. jūnijā Krievijas Iekšlietu tautas komisariāta speciāla militārā vienība uzbruka Latvijas robežsardzes posteņiem Abrenes apriņķa Augšpils pagasta Masļenkos un Šmaiļos. Tika nogalināti trīs Latvijas robežsargi un Masļenku sardzes priekšnieka sieva. Viņas 14 gadus veco dēlu smagi ievainoja, un viņš mira nākamajā dienā. Uz Padomju Savienību kā ķīlniekus aizveda vairākus robežsargus un civiliedzīvotājus, ieskaitot bērnus.
17. jūnijā Latvijas robežu šķērsoja PSRS karaspēks un smagā militārā tehnika. 5. augustā Latviju iekļāva PSRS sastāvā kā vienu no “padomju sociālistiskajām republikām”. Valsts bija okupēta, un tās neatkarība iznīcināta. No šī brīža viss, kas turpmāko gadu desmitu laikā Latvijas teritorijā notika, tika darīts tikai un vienīgi saskaņā ar Kremlī sēdošās Padomju Savienības valdības ziņu un piekrišanu. No Kremļa nāca rīkojumi par latu nomaiņu ar rubļiem, privātīpašuma atņemšanu, individuālu un masveida represiju īstenošanu, civilokupantu nometināšanu, rusifikāciju, dabas resursu izsaimniekošanu un iedzīvotāju indoktrinēšanu komunistiskās ideoloģijas garā.
Vārds “Kremlis” laika gaitā kļuva par sinonīmu visiem okupācijas varas noziegumiem un ļaunumam, kādu komunistiskais režīms Latvijai nodarīja. Jau 1940. gadā Latvijā radās un slepus – dziesmas “Pie Dzintara jūras” melodijā – tika dziedāta ironiska četrrinde, kas izsmēja kolaborantu delegācijas braucienu uz Maskavu ar lūgumu “uzņemt” Latviju Padomju Savienības sastāvā:
“Pie Maskavas Kremļa stāv Kirhenšteins bāls.
Tam lūgumraksts rokā pēc maizes un sāls.
Tas lūdzas tik žēli, pat asaras birst,
Ka neesot ko ēst šim un neesot ko d..st.”
Protams, okupētajā Latvijā savu viedokli (ja tas nesaskanēja ar oficiālo) nācās izteikt uzmanīgi, lai lieki neapdraudētu sevi vai savus tuviniekus. Tādas frāzes kā “Kremļa vara”, “Kremļa politika” un tamlīdzīgi nozīmēja aizplīvurotā veidā izteiktu nepatiku pret komunistu okupācijas režīmu. Nereti pietika vienkārši ar vārdu “Kremlis”, lai sarunu biedrs saprastu, par ko ir runa. Tiesa, bija arī drosmīgi cilvēki, kuri savus uzskatus neslēpa un pat bērniem teica, ka labi dzīvot būs iespējams tad, kad Kremlis nodegs zilām liesmām.
Rietumos dzīvojošajiem latviešiem bija vairāk iespēju brīvi izteikties. Piemēram, 1973. gada 14. jūnijā Stokholmā tika publicēts dažādu trimdas organizāciju kopīgs uzsaukums, kurā bija arī sekojošs teksts: “Mēs apsūdzam valdniekus Kremlī par apspiešanu un cilvēku pamattiesību aizskaršanu Baltijas valstīs, Vidus- un Austrumeiropas zemēs un pašā Padomju Savienībā.”
Vārdu salikums “Kremļa aģents” sākotnēji arī radās un tika lietots ārpus Latvijas. Šeit tas ieviesās apritē pēc Padomju Savienības sabrukuma un valstiskās neatkarības atgūšanas, saprotot, ka no impēriskām ambīcijām neplāno atteikties arī PSRS mantiniece – Krievijas Federācija. Klasiskā izpratnē “Kremļa aģents” būtu Latvijas pilsonis vai iedzīvotājs, kurš piekritis sadarbībai ar Krievijas Federācijas drošības dienestu un kura rīcība vai izteikumi apdraud Latvijas suverenitāti, drošību un vēlmi iekļauties Eiropā, pārtraucot saistību ar Krieviju. Būtībā tā ir valsts nodevība, un persona, kuras vaina tiktu pierādīta, saņemtu bargu sodu, ja nepaspētu laikus uzkāpt uz SUP dēļa.
Diemžēl apzīmējums “Kremļa aģents” pēdējo 10–15 gadu laikā aizvien biežāk tiek lietots nekorekti un demagoģiski, ar mērķi diskreditēt sev nevēlamu viedokļu paušanu vai rīcību. Ļoti bieži šādi, un bez jebkādiem konkrētiem pierādījumiem, tiek apmeloti nacionāli noskaņoti cilvēki, kuri iestājas pret nekontrolētu migrāciju, nelikumīgu divvalodību, ekonomiskiem vai kultūras sakariem ar Krievijas Federāciju. Vienlaikus ir modē arī piemetināt kaut ko par “sabiedrības šķelšanu” un tamlīdzīgas klišejas.
Kampaņas “Atkrievisko Latviju” dalībniekiem un atbalstītājiem šādi epiteti kopš 2022. gada 24. februāra tiek veltīti regulāri, un tā nav tikai maznozīmīga apsaukāšanās. Apgalvojums, ka persona sadarbojas ar Latvijai naidīgas valsts drošības dienestiem, bez pierādījumiem un balstoties tikai uz politiskām vai personīgām antipātijām, ir jāuztver vismaz kā apmelošanas mēģinājums.