Ludvigs Ernests Adamovičs (1884–1943) bija latviešu luterāņu mācītājs, teologs, baznīcas vēsturnieks, pedagogs un sabiedriskais darbinieks, viens no ievērojamākajiem starpkaru Latvijas intelektuāļiem un nacionālās baznīcas vēstures pētniecības aizsācējiem. Adamovičs bija pirmais latviešu zinātnieks, kas sistemātiski pētīja Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsturi no nacionālā skatpunkta, izmantojot Latvijas un Vācijas arhīvu materiālus (arī Hernhūtes arhīvu). Par Adamoviča nozīmīgāko akadēmisko sasniegumu uzskatāma monogrāfija Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks, 1710–1740 (izdota 1933. gadā, 680 lappuses bieza, balstīta 1929. gadā Latvijas Universitātē aizstāvētajā doktora disertācijā). Tas ir plašs pētījums par Vidzemes baznīcas un latviešu zemnieku reliģisko dzīvi pēc Lielā Ziemeļu kara – sākot ar zviedru laiku baznīcas pārvaldi, garīdzniecības stāvokli, skolām, reliģisko literatūru un draudžu ikdienas dzīvi. Adamovičs uzsvēra latviešu zemnieka lomu baznīcas vēsturē, pētīja hernhūtiešu kustības ietekmi un sniedza detalizētu, arhīvu avotos balstītu laikmeta ainu, kas joprojām ir paraugs Latvijas baznīcas vēstures pētījumos. Piedāvājam izvilkumu no mācītāju novērojumos balstīta pārskata par zemnieku dzīvi.
Kristīgā ģimenes un mājas dzīve latviešu zemnieku sētās
Diezgan grūti konstatēt – aiz vispārīgu ziņu trūkuma –, ciktāl toreiz jau izpaudās latviešu ģimenes un mājas dzīvē kristīgais reliģiskais ētiskais gars, un cik lielā mērā bij jau nostiprinājušās evaņģeliskās kristietības tradīcijas. Bet zināmu ieskatu attiecīgos apstākļos un parādībās var dabūt, kombinējot un vispārinot atsevišķas ziņas.
Kristīgais mājas kults bij sākumā vēl pilnīgi novārtā. Ne visi prata rīta un vakara pātarus, nerunājot jau par katķismu un tā izpratni. Bieži arī vēlāk vēl dzird žēlojamies, ka grāmatnieki nemaz nepūloties citiem iemācīt pātarus un pieturēt viņus pie rīta un vakara lūgšanām. Postilla zemnieku mājās bij vēl trīsdesmitos gados izņēmums; piem., visā Ēveles draudzē viena. Bet katķisms ar saviem pātaru paraugiem un lūgšanu grāmata, it īpaši ar saviem Chr. Fīrekera lūgšanu pantiņiem, tomēr arvien vairāk lauza sev ceļu latviešu zemnieku aprindās un veidoja mājas pātaru praksi.
Dažu vēlāko brāļu draudzes darbinieku pašu sarakstītos dzīves aprakstos atrodamas arī ziņas par viņu pirmajiem reliģiskajiem iespaidiem. Tie attiecās tieši uz Neuhauzena Valmieras draudzi, kas savā ziņā, varbūt, bij izņēmuma stāvoklī. Bet cik necik līdzīgas parādības būs bijušas sastopamas arī citur, kauču arī dažus gadus un gaddesmitus vēlāk.
Viens no brāļu draudzes pirmniekiem Ķīša Pēteris, valmieriešu Lielķīša dēls (1698?–1771), stāsta par saviem zēna gadiem: “Kad es iegāju savā desmitajā gadā, tad es lūdzu tēvu ņemt mani līdz baznīcā, bet viņš atbildēja: laid mani mierā, tev jau nav nekādu drēbju. Tad es griezos raudādams pie mātes un lūdzu viņu, lai viņa man palīdzētu tikt baznīcā, un viņa tūlīt teica, ka es varot iet viņam līdz un pēc savas kristības pirmo reizi apmeklēt baznīcu. Tā bij Marijas apmeklējuma diena (2. jūlijs), un es tik labi ievēroju ceļu, ka es turpmāk viens pats apmeklēju baznīcu un neizlaidu nevienus dievvārdus. [..] Mācītājs (Neuhauzens) bij dedzīgs bauslības vīrs un savā divdesmitajā gadā es tiku bauslības garā atmodināts un neturēju sevi par cienīgu, ka saule mani apspīdētu; biju arī tik nemierīgs, ka nezināju, ko iesākt. Es izstāstīju par savu stāvokli savam mātes brālim, tas man norādīja uz mūsu Valmieras mācītāju. Kad es ar to runāju, viņš man atbildēja: lūdz Dievu, kas darījis tevi nemierīgu, lai viņš atkal atņemtu tev nemieru. Bet es paturēju savu nemieru un samulsis turpināju savu gaitu.”
Liepēniešu Ķiegaļa Pēteris (1711–1802) raksta savā autobiografijā: “Kad es biju drusku paaudzis, tēvs nodeva mani pie sava brāļa dēla, lai es iemācītos drusku lasīt un rakstīt, jo tai laikā nebij še vēl iekārtota neviena skola. Kad biju izmācījies lasīt, tad lasīju reiz kādā grāmatā, tur atradu stāstu par Jēzu, proti, ka viņš dzīvojis pasaulē un daždažādi grēcinieki un muitinieki nākuši pie viņa un meklējuši pie viņa palīdzību. Viņš palīdzējis viņiem visiem un piedevis viņiem viņu grēkus. Es lasīju arī, ka viņam bijuši 12 mācekļu, – tad es vēlējos, kaut viņš būtu dzīvojis mūsu laikos, tad es arī gribētu būt viņa māceklis un viņam sekot. Kad biju pieaudzis, tad zuda man atkal šī mīlestība uz Jēzu un es līksmojos pēc manas samaitātās dabas kopā ar citiem jautriem biedriem, un grēks valdīja par mani. Es jutu dažreiz savā sirdī Svētā Gara atgādinājumu, jo bij, it kā man teiktu: tu nevari šādā kārtā tapt svētlaimīgs, tavi draugi un paziņas tur gan tevi par labu cilvēku, bet viņi dabūs brīnīties pastarā dienā, kad tu stāvēsi Jēzum pa kreisi, – ko viņi par mani gan nebūtu iedomājušies. Šīs jūtas bieži vajāja mani. Vēlāk es arī devos laulībā, bet savas dabas samaitāšanu es jutu pēc tam tāpat kā priekš tam. Es lasīju, cik daudz nu man tikai allaž bij laika, garīgās grāmatās un meklēju mieru savai iebiedētai sirdij, bet neatradu.”
Jo sirsnīgi attēlo piētisma apgarotu mājas dzīvi jau agrāk minētais Skangaļu Jēkabs savā dzīves stāstā. Viņa vecāki bij dievbijīgi ļaudis Neuhauzena draudzē, mūrmuiziešos. Māte jau priekš radībām, iedama pie dievgalda, esot veltījusi gaidāmo bērnu Dievam. Viņš dzimis 1722. g. un jau agrā bērnībā iepazinās ar Jēzus stāstiem. Māte mācīja zēnu lasīt; viņš ieguva pats drīz lielu veiklību, mācīja tālāk jaunākos brāļus un māsas, gan ar nepatiku, jo labāk viņam gribētos pašam tālāk mācīties. Astotajā un devītajā gadā viņš jau bij izmācījies mazo katķismu un dziesmu grāmatu galvā, tāpat veselas nodaļas no Vecās un Jaunās Derības, ko prāvests Neuhauzens uzdeva mācīties; par kārtīgu mācīšanos Neuhauzens uzdāvināja zēnam vienu otru pusgrasi un nostādīja viņu citiem par paraugu. Zēna augstprātību māte sodīja un savaldīja. Tēva vecākais brālis kā ģimenes galva tur svētdienās pātarus. Krusttēvs paceļ Jēkabu kā labu dziedātāju par postillas lasītāju. Kad sievas rītos vērpj, viņš lasa tām priekšā no Jaunās Derības vai dzied no dziesmu grāmatas. Vecāki tur zēnu un arī citus bērnus ļoti stingri. Jauneklim, gandrīz vēl zēnam, nav vairs svešas tīri reliģiskas intereses un prasības. Viņš meklē stiprinājumu un apmierinājumu lūgšanās, lasa pats dabūto lūgšanas grāmatu, – lasa tur lūgšanu jaunatnei par paklausību pret vecākiem un padevību Pestītājam.
Uz Jēkaba autobiogrāfiskajiem datiem, kas sarakstīti ar virsrakstu “Nabaga latviešu zemnieka pasaules ceļojums caur šīs pasaules bēdu ieleju”, tāpat kā uz iepriekšējiem dzīves stāstiem, droši vien krīt jau zināma gaisma no vēlākā brāļu draudzes darbinieka uzskatu pasaules, bet tur parādās arī neapšaubāma liecība par dzīvu reliģiozitāti vienā otrā latviešu zemnieku ģimenē 18. gs. divdesmitos un trīsdesmitos gados. Piētisma centieni un jaunas skolas rada un veicina jaunu dzīvību.
Visas Vidzemes latviešu daļas mērogā šādi piemēri varēja būt vēl reti. Liekas, ka kristietība nostiprinājās pa atsevišķām mājām un māju puduriem. Piem., Lazdonas draudzē 1748. g. vizitācijā īpaši tiek izcelti vienas mājas ļaudis: birzēniešu Pieterānu (Petran) mājās gandrīz visi ļaudis prot lasīt un lūgt (t. i., pātarus), un tiem ir laba kristietības atziņa. Bet šāda māja mācītājam Chr. G. Henčam viņa draudzē minama tikai viena vienīga. Citās draudzēs varam šādas atsevišķas kristīgas ģimenes un mājas redzēt lielākā skaitā, jo Lazdonas draudze ir aiz dažādiem iemesliem viena no vājākajām. Augšā citētā Gerikes vēstule par Skultes draudzi apliecina turienes zemnieku un zvejnieku “mīlestību uz Dieva vārdiem” un čaklu Bībeles lasīšanu. Suntažu mācītājs Kleinhempels min 1742. g. dažus krietnus ļaudis draudzē, kas liek Dieva vārdam bagātīgi mist savās mājās savā vidū un dzīvo nepiedauzīgi. Daugavgrīvas mācītājs Fanters piemin kādu Briežu Miķeli (Brehde Mikkelis), kas savā ģimenē un saimē mēdz skaitīt galda lūgšanu priekš ēšanas, un sakars neliecina, ka viņš ziņotu par kādu ārkārtēju izņēmumu. Diemžēl šādu tiešu datu ir maz. Vizitācijas komisijas neievāc ziņas par māju lūgšanām, un mācītāju ziņojumi par māju apmeklējumiem tikai retumis izceļ viņu rūpes par zemnieku ģimenes un saimes pātariem. [..]
Latviešu zemnieku netikumi
Netikumu starpā pirmā vietā minama dzeršana. Uz to pavedināja muižturu krogi, kas atradās i baznīcai blakus, i citur ceļmalās, bet jo lielā skaitā katrā pilsētiņā un miestā. Tā Smiltenes miestā 1727. g. bijušas pavisam tikai 10 ēkas, bet 7 no tām bijuši krogi, katrai muižai savs. Valmiera raksturota 1734. g. kā īsta alus un brandvīna tirgotavu pilsēta (bestehend aus lauter Bier und Brantwein Schenken) un kā ļoti bīstama zemniekiem, kas nāk uz baznīcu. Krogi bij toreiz Vidzemē tik parasta lieta, ka tie vienam otram mācītājam bij ieskaitīti algā. Tā Krimuldā mācītājmuižai piederēja krogus pie baznīcas. Ikšķilē mācītājam krogus ienākumi ir piešķirti algā, un 1724. g. atnākušais N. f. Skodeiskijs lūdz vizitācijas komisiju atņemt viņam krogu kā nepienācīgu un nodrošināt tai vietā ienākumus no muižām naudā un graudā. J. B. Fišers, būdams Burtnieku mācītājs un turēdams tai pašā laikā Dūres muižu, steigtin steidzās uzcelt noplēsto Dūres krogu, pievirzīdams to pēc iespējas tuvāk baznīcai un mācītājmuižai.
Šādos apstākļos zemnieku baznīcas gaitas mēdza izvērsties par žūpošanu. Pavēle slēgt krogus no septiņiem sestdienas vakarā līdz četriem pēc pusdienas svētdienā un aizliegums kroģēt pa dievvārdu laiku te maz ko līdzēja. It īpaši pilsētiņās un miestos norisinājās svētdienās neglīti un trokšņaini skati. Cēsīs tādi bijuši novērojami 1711. g. un droši vien arī vēlāk. Limbažu mācītājs Fike sūdzējās 1730. g. Virskonsistorijai, ka svētdienās krogi lielāko tiesu kroģējot arī pa baznīcas laiku, tā ka ļaužu vidū ceļoties dažādas nekārtības un svētdiena tiekot sagānīta. 1739. g. vizitācijas laikā atkal ir runa par dzeršanu un kaušanos svētdienās, bet pilsētnieki mēģina uzvelt vainu uz muižu amatniekiem. Aizrādījums, ka ar lielu lūgšanu varot pa dievkalpojuma laiku dabūt krogos vienu stopu alus, atļauj vēl daudz ko piedomāt klāt. Par lielām brencēniešu dzeršanām svētdienās Blusu krogā pie Lugažu baznīcas ienāk ziņas 1739. g. vizitācijas komisijai. Ja vizitācijas komisija būtu bijusi vērīgāka un mācītāji un baznīcpriekšnieki atklātāki, tad šādu tiešu ziņu būtu droši vien vēl vairāk, bet arī ar to, kas zināms, pietiek, lai liecinātu, ka šādas lietas kavēja un traucēja dievkalpojumus un ārdīja to nozīmi.
Krogu posts atsaucās arī zemnieku māju dzīvē. Olēniešu Ruļļu ļaudis Cesvaines draudzē atzīstas savam mācītājam, ka mājas tuvums krogum dodot biežu izdevību sadzerties, un strīdi pušelnieku starpā tur parasta lieta. Līdzīgas lietas vērojamas krauklēniešu Svelmbeķī, kur plēšas tēvs ar māti, dēls ar tēvu, māti un paša sievu, īpaši, kad sadzērušies. Mācītāja spriedums skan: “Tēvs arī cūka”, jo viņš, apmeklējis māju, atrod saimnieku krogū tā piedzērušu, ka tas nevarējis mēli pakustināt.
Zemnieku mājās dzeršana bij parasta visos godos un svētkos. Īpaši rudeņos, – kad pēc ražas novākšanas svinēja apkūlības, kad iekrita lielākā daļa tirgu un kad mēdza iekārtot arī kāzas, – dažam labam gadījās nodzīvot dienām un pat nedēļām ilgi vienā reibumā. Dzelzaviešu Griguļu ļaudis atzīstas, ka dzerot labos gados, un šis norādījums liekas būt raksturīgs tā laika latviešu zemniekam. Arī augstajos svētkos zemniekiem bij vislielākā iedzeršana (der größte Gesöff unter der Bauerschaft), kā to konstatē kā vispār pazīstamu faktu Cēsu apriņķa vizitācijas komisija 1732. g.
Dzērumā izdara arī dažādus noziegumus. Īpaši ķildas un kaušanās ir dabiskas piedzeršanās pavadones. Ķempēniešu Maisiņa saimnieks Jānis pazīstams kā kārtīgs žūpa un dauza dzērumā (in vollem Muhte) savu tēvu un māti; ķemeriešu Milnašķu Juris dzērumā trako, kaujas un nežēlīgi dauza mazus bērnus. Vesela rinda līdzīgu gadījumu minēta Lenca ziņojumā par māju apmeklēšanu Cesvainē. Arī citus kaušanās gadījumus gandrīz bez izņēmuma varēs griezt uz alus un brandvīna birkas, piem., kad rencēniešu Letenu Indriķis sitīs savu tēvu. Dzeršanas dēļ dzelzaviešu Lejassmenu Andrejs zaudējis stārasta vietu, bet Kapapaļaidu (Kapupļaidu) Jānis, tecinādams muižas brandvīnu, dzēris to un nesis uz mājām, un beidzot nodzēris ceļā muižas vezumus, palikdams vairākas nedēļas prom no mājām. Draukšļu Jānis Āraišu draudzē, atgriezdamies no sagatavošanās uz dievgaldu, dzer Sarkaņu mājās divas dienas un pinas ar sievietēm. Ļaudīm ir pat savs attaisnojums dzeršanai: olēniešu Sūles Murānu saimnieka māte Mārgieta, akla, bet gudra sieviete, atbild mācītājam (kas apprasās par dzeršanu), ka bez dzeršanas jau nevarot dzīvot ne mācītājs, ne kungs. Dzeršana ir bijusi tik parasta lieta, ka viens otrs ieradās pilnā pat vizitācijas komisijas priekšā, kā, piem., Rikteres Ķempis Pēterupē 1731., Boļa (Bohline) Jukums Ēvelē 1739. g., arī par vilkata “amatu” nopratināmais Peremiešu Sīmanis. Komisija šādus gadījumus sodīja diezgan bargi, nevien ar naudas sodu, bet arī ar rīkstēm. Diemžēl plītēšanu krogos un dzīres mājās, kas bij visa ļaunuma sakne, nemēģināja un nevarēja izskaust. Rodas iespaids, ka vairāk tikai baznīcas darbinieki, bet jau pavisam reti muižturi sajūt dzeršanas postu, un domā par tā mazināšanu. Zviedru laiku dedzīgā cīņa pret dzeršanu ir Krievijas virskundzībā un muižnieku privilēģiju valdībā visumā aprimusi.
Atsevišķos gadījumos minētas arī dzērājas sievietes. Kokneses mācītājs G. Rīmanis redzējis ziemsvētkos krogū piedzērušu sievu. Dzelzavas muižā dzīvo Mārgieta, kas sākot slepeni žūpot.
Dažādu varas darbu starpā īpaši duras acīs gadījumi, kad dēli jeb vispār jaunākā paaudze sacēlušies pret vecākiem un situši tos. Šādus piemērus senraksti atzīmē vairākkārt. Ziņu tomēr par maz, lai varētu ko vispārināt. Ir iespējams, ka šādus gadījumus īpaši izcēla, jo noziegumus pret vecākiem nosodīja stiprāk nekā pret citiem cilvēkiem. Bet var gan būt, ka tais izpaudās kāda latviešu zemnieku dzīves sabiedriskā īpatnība: veco un jauno cīņa par saimnieka varu (Indrānu problēma).
Ļoti daudz ir ziņu par zemnieku zādzībām muižā, ko vēlāk brāļu draudzes vadoņi apzīmēja par vienu no diviem galvenajiem latviešu “klēpja grēkiem”, proti, viņi neturēja muižas apzagšanu ne par kādu grēku un domāja, ka viņi ņem tikai to, kas viņiem pienākas un kas “viņu senčiem ar varu atņemts”. Augšā attēlotā Kapapaļaidu Jāņa rīcība vēl izskaidrojama ar dzeršanas kaislību, bet citos gadījumos jau pavisam skaidrs ir princips ņemt no muižas ražas, kur un cik vien iespējams. Zemnieki paši taču bij visi kopā to sagādājuši. Apzog muižas laukus; dzelzaviešu Ļaidu ļaudis reiz izkūluši muižas labību uz lauka un salmus atkal salikuši statiņos, bet vecgrasēniešu Mežkūrānu saimnieka dēls Anšs kopā ar Auziņu Maču nozaguši 3000 sauju linu. Tā zog labību, maizi, iesalu: sievietes, maļot putraimus, pievāc tos; vīrieši, žāvējot iesalu, nogādā pa maisam savā rīcībā (dzelzaviešu Ješku Bromals kādreiz nozadzis pat veselus 3 maisus). Arī muižas vistām un aitādām nav devuši mieru. Sevišķi, braucot ar muižas vezumiem, nekad gandrīz nenogādāja tos neaiztiktus galā, piem., notecināja no brandvīna vātīm arī sev kādu tiesu. Pat klētis un siena šķūņi ir tikuši apzagti. Lenca ziņojums par Cesvaines draudzi piemin kādu lielu muižas klēts apzagšanu Engelharta pagastā, kuras dalībnieki nav dabūjami rokā. Arī stārasts apzog muižu tāpat kā visi zemnieki.
Par zādzībām pašu zemnieku starpā nav nekādu ziņu. Gadījums, ka Reinholda kalps Limbažos rupji apzog savu “maizes kungu” ir augšējiem līdzīgs. Arī vecā Katriņas ķestera paradums piesavināties naudu no upuru maka, ejot ar to augšā uz baznīcas kori, ir tikai viens no piemēriem, ka latviešos nebij iesakņojusies tiesiskā nojēga par kungu un baznīcas mantu.
Šīs parādības novērtēšanai noderēs kāda ziņa par Valmiermuižas saimi. Ģenerālienes Hallartes vācu kalpotāji bijuši rupji un nevaldāmi (rohes und unbändiges Volk), kas sevišķi jūtams tais laikos, kad pati ģenerāliene slimojusi un nav varējusi rīkoties saimniecībā. Pāris gadu laikā viņa tāpēc atlaidusi 12 kalpotājus un kalpotājas un pieņēmusi blakus vienai vācu kalponei 2 zemnieku meitas, kā arī ieģērbusi sulaiņu livrejās zemnieku jaunekļu. Redzams, ka muižas vācu saime toreiz nerādīja latviešu zemniekiem nekādus labus uzticības paraugus, bet ka labu kungu kalpībā latvieši un latvietes izrādījušies krietnāki.
Vēlāk brāļu draudzes ietekmē latviešu zemnieki apzinīgi raisījās vaļā no muižas mantas zādzībām un netikvien atzinās kungu priekšā un nolūdza viņus, bet vienā otrā gadījumā nesa pat kungiem atpakaļ netaisni ievilktās vērtības.
Par otru latviešu “klēpja grēku” brāļu draudzes vadība uzrādīja vaļību dzimumu satiksmē. To veda sakarā ar zemnieku saspiesto dzīvi mājās jeb rijās – šaurās telpās, kur abiem dzimumiem nācās gulēt kopā un citam starp citu, kā arī ar agrā bērnībā uzsāktajām ganu gaitām, kas bērnus iepazīstināja ar kustoņu dzimumdzīves parādībām. Brāļi raksturoja asiem vārdiem zemnieku “zināmu necienīgu nedabisku miesas dzīvi” (gewisse schändliche unnatürliche Fleischlichkeit), bet patiesībā gan nevar runāt par kādu izvirtības stāvokli. Tas ir savā ziņā pirmatnējs dabisks dzimumdzīves uzskats un veids, kam grūtie zemnieku dzīves apstākļi un dziļāku kristīgu ietekmējumu trūkums nav ļāvuši visā pilnībā pacelties apgarotas, turklāt baznīcas likumiem normētas laulības un dzimumu dzīves līmenī. Senrakstos sastopami dažādi norādījumi par kopdzīvi, kas nodibināta bez baznīcas ziņas un svētības, neievērojot pat baznīcas likumu noteiktās robežas. Viens bij sagājis kopā ar pārāk tuvu radinieci, piem., mātes brāļa atraitni, otrs dzīvoja kopā ar savu izredzēto bez baznīcas laulības, pat vairākus gadus. Diezgan bieži sastopamas sodu sarakstos personas, kas sodītas ar naudas sodu par pāragru dzimumu satiksmi (pro intempestivo concubitu), t. i., priekš baznīcas laulības. Jautājums par ārlaulības bērniem jāatstāj pagaidām atklāts, kamēr nav savākti visi statistiskie dati no baznīcas grāmatām. Baznīcas vizitācijās šim jautājumam arī piegrieza vērību un starp citu apvaicājās, vai par ārlaulības bērnu kristīšanu mācītājs neprasot vairāk nekā par citiem.
Latviešu daba
No pāris gaddesmitiem savākti dati nedod iespēju galīgi un pilnīgi noskaidrot latviešu zemnieku dabas pazīmes. Taču viņu toreizējā rīcība un svešzemnieku spriedumi par viņiem atļauj zināmus slēdzienus šai virzienā.
Blakus atsevišķu piētistu spriedumiem (sk., piem., Blaufūsa vēstuli) visvairāk minamas ziņas no brāļu draudzes aprindām. Ceistas sinodē Nīderlandē 1746. g., pārrunājot darbības turpināšanu latviešos, brāļi sprieduši: “Latvieši ir svētie, salīdzinot ar igauņiem. Latviešiem ir mīksta sirds, bet igauņi ir pēc dabas cieti kā tērauds un akmens. Latvieši tur mīļus, bet igauņi ir pēc dabas naidīgi (feindselig). Latvieši ir pieklājīgi (höflich) pret svešniekiem, bet igauņi stūrgalvīgi un nelaipni.” Kāds atsevišķs brālis vēl liecinājis: “Latvieši ir jautri (aufgeraumt) un sliecas uz vieglprātību, bet igauņi drūmi (finster) un melancholiski; tāpēc arī notiek, ka atgriezušies igauņi ir pamatīgāki (gründlicher) un pastāvīgāki nekā latvieši.”
No Buntebarta 1746. g. 11. septembrī uzrakstītā ziņojuma par Latviju minama viņa atsauksme par latviešu precībām, kurās katrs meklējot tikai savu patiku un ērtību. Vispār latvieši tiecoties uz augstprātību (incliniren zur Hochmut) un nicinot nabagu.
Hernhūtes pilnvarnieks Gregors, kas 1774./1775. g. vizitēja latviešu brāļu draudzes, nodeva par latviešiem šādu spriedumu: “Tiklab latviešu ārējais izskats, kā arī viņu domāšanas veids ir vēl vairāk apgaismots, nekā igauņiem, kas izskaidrojams, šķiet, ar lielāku igauņu verdzību. Citādi man šie (latvieši?) izlikās arī vientiesīgāki un tie (igauņi?) – vairāk nosliekušies uz patmīlības pārmērībām un tamlīdzīgām lietām (jene zu Ausschweifungen von Seiten der Eigenliebe und dergleichen geneigter vorgekommen)”. Sapulces latviešos ritot vieglāk un omulīgāk. Bērni esot ļoti glīti un jūtīgi (hübsch und gefühlig), kamēr vēl mazi un vientiesībā staigā savu vecāku ceļu; bet vēlāk daudzi pārvēršoties pavisam uz pretējo pusi.
Šais raksturojumos pa daļai izpaužas īpatnējais brāļu draudzes dievbijības viedoklis, bet aiz visa tā saskatāmi daži aizrādījumi, ko apstiprina arī citi dati. Latviešu zemnieks liekas toreiz vēl saglabājis zināmu pirmatnējības un dabiskas vientiesības raksturu, kas izpaužas atklātībā un sirsnībā, kā arī dzīves priekā un pat vieglprātības tieksmēs. Praktiskajā dzīvē tas diezgan cieši ievēro arī savu ērtību un iegūto stāvokli.
Piētistu atsauksmēs vēl izpaužas norādījumi uz latviešu zemnieku rupjību, mežonību un juteklīgu nesavaldāmību. Tur jau runā augstākā vairāk izsmalcinātā kultūrā iesakņojies inteliģents, kam toreizējās zemnieka dzīves grūtības bij grāmata ar 7 zīmogiem, un kas tāpēc viegli varēja krist pārpratumā un uztvert smagus materiālus apstākļus un sabiedrisku beztiesības stāvokli par gara rupjību. Starp abiem bij dziļa plaisa, un ne katrs varēja atrast tai pāri ceļu. Visdziļāk tā saskatāma mācītāja J. Bernhardija spriedumā par latviešu zemniekiem viņa dienas grāmatā (diārijā).
Vārdi, kādos viņš attēlo savu sarunu ar veco Ņemnaudu, liecina, ka viņš nemaz nav bijis spējīgs saprast vientiesīgo vecīti, kas baiļu pilns lūdza viņu palīgā pret skauģu burvībām: “Viņš sauca mani savā runā te par kungu, tēvu, mācītāju, te par kundziņu, te deva man apzīmējumu (Epitheton) “žēlīgs”, te “godīgs” u. tml., ko zemnieki taču citādi nemēdz darīt, proti runāt ar šādām dažādībām, kas taču nozīmētu lielu nekaunību (Impertinence). Viņa stāvokļos bij arī tas gan ļoti ļauni (uebel) no viņa puses, ka viņš 3 vietās gāja pamīšus no vienas uz otru un beidzot, drusku pieliecies, gribēja man it kā ieskatīties vēderā (mir gleichsam in meinen Unter-Leib durch-gucken wollte). Kāda bezkaunīga izturēšanās! (Pfuy des ungezogenen Verhaltens).” Šo gadījumu Bernhardijs tēloja kā raksturīgu piemēru visādiem niķiem (Chicanen), pa daļai vārdos, pa daļai stāvokļos un vaibstos, ko ļaudis dara, nākdami pie viņa. Ļaužu izturēšanās viņam rādījās uzbāzīgi rupja un bez goddevības (das gar unbescheiden grobe und unehrerbietige Verhalten), un viņš baidījās apmeklēt zemniekus mājās. Viņš atturējās arī no dvēseļu kopšanas, jo uzskatīja ļaudis par melu pilniem un viņu izteicienus par nevaļsirdīgiem. Arī citādi viņš atradis ļaudis pie daudzām bērnišķīgām blēņu lietām (bey andern recht läppischen nichtigen Düngen mehr). Šo uzskatu subjektīvais raksturs top jo skaidrs, ja salīdzinām tos ar augšējām brāļu atsauksmēm: pēdējie bij pratuši atvērt aizzīmogoto grāmatu – latviešu zemnieka dvēseli.
Arī aiz iepriekšējā apakšnodaļā raksturotiem netikumiem saskatāma vēl dabiska pirmatnējība. Dzeršana ģimenes godos un rudens svētkos sakņojās dabas bērna dabiskā baudas priekā, kas lauzās uz āru dzīves izcilajos brīžos. Bet klāt bij nākusi vēl zemes kungu krogu polītika, kas gribēja pelnīties ar zemnieku apdzirdīšanu, un zemnieka smagie dzīves apstākļi, kas skubināja vienu otru meklēt ikdienas grūtību remdējumu un priecinājumu alū un brandvīnā. Un tā dzīves priecīgais zemnieks bij tapis par vieglprātīgu žūpu. Abu dzimumu savstarpēja brīvāka satiksme, meklējot sev dzīves biedru un iepazīstoties ar viņu, bij dabūjusi netiklības raksturu tikai sadursmē un cīņā ar baznīcas ētiku un pēckara laika tikumiskā sabrukuma ietekmē. Arī patvarīga muižas mantas piesavināšanās nebij bez sava dabisko tiesību pamata. Tikai dzimtscilvēka verdzības stāvoklis piedeva atsevišķajiem gadījumiem un paņēmieniem neglītu zādzību raksturu. Ievērojot zemnieku cilvēku tiesības un nostādot tos cilvēcīgos dzīves apstākļos, būtu bijis iespējams vislabāk un vissekmīgāk karot arī pret viņu netikumiem. Arī sirsnīga reliģiska celsme te spēja jau daudz ko dot, kā to liecina vēlākie brāļu draudzes panākumi zemnieku dzīves tikumiskā ietekmēšanā.
Apstākļi, kādos baznīca darīja savu reliģiskas tikumiskas ietekmēšanas darbu, atklāj diezgan jūtamu spriegumu starp baznīcas nodomiem un latviešu zemnieku uzņēmību. Atraušanās no katķisma jeb “bērnu mācības” bij parasta parādība un tika bieži iztulkota par zemnieku naidu pret kristīgo ticību. Apukalna draudzē, piem., ziņoja, ka zemnieki nesūtot bērnus skolā nevien aiz nabadzības, bet arī aiz spītības (Widerspenstigkeit) un draudējuši piekaut ziņnešus pērminderus. Ļaudonas mācītājs J. Neudāls atkal spriež, ka vecāki tāpēc nepieturot bērnus pie mācības, ka viņiem neesot liela patika uz dievbijību (zur Gottesfurcht nicht viel Lust). Bet īstenībā te parādījās tikai ass nemiers ar toreizējo mācības veidu un laika garu, ar tā laika baznīcu un tās darbinieku vairākumu, kas pūlējās taisīt ceļu uz latviešu zemnieku sirdīm, noklājot to atmiņā iekaltiem katķisma gabaliem. Tāpēc jau arī visi tā laika labākie un apzinīgākie mācītāji, it īpaši no piētistu vidus, meklēja citu ceļu un gribēja izmēģināt citas metodes. Bet tad viņiem nācās sastapties vēl jūtamāk ar latviešu zemnieku neuzticību pret vācu kungiem. Zemnieki apzinājās tik maz laba no viņiem saņēmuši, ka negaidīta viņu tuvošanās un labvēlība radīja tikai aizdomas un sastapa atturīgu vēsumu, pat asu spītību. Un tāpēc rosīgajiem mācītājiem un muižturiem vajadzēja visā nopietnībā un dedzībā karot nevien par saviem nolūkiem, bet arī par savu personu, un tas ne katram bij pa prātam un pa spēkam. Pat Valmiermuižā, kur Hallartu, sevišķi Hallarta kundzes, gādība par zemniekiem bij kļuvusi par parunu, šāds neuzticības gars pret vāciešiem nebij pilnā mērā izskausts. Kad 1737./1738. g. ziemā pirmie Hernhūtes sūtņi mēģināja tuvoties muižas latviešu kalpotājiem, viņi sastapa vispirms naidu, izsmieklu, zobošanos, lamas, un tikai ar neatlaidīgu nesavtīgu pacietību ieguva beidzot zemnieku uzticību un līdz ar to pirmos sirsnīgos piekritējus. Tik liels bij latviešu “iedzimtais naids un verdziskās bailes pret vāciešiem”.
Zemnieku naids pret vācu kungiem dabiski vērsās arī pret baznīcu, ciktāl tā viņiem šķita kungu lieta. To laiku vidusmēra zemnieka acīs baznīca bij pārāk cieši saistījusies ar pastāvošo kārtību. Vācu kungi uzspieda piederību pie draudzes un uzturēja to spēkā ar varas līdzekļiem un sodiem. Viņi bij vispār vienīgie noteicēji baznīcas lietās, un pat mācītāji likās vispirms muižturu algādži. Arī baznīcas mācības un sludināšanas darbā mēdza jo spilgti izpausties muižnieku varas un priekšrocību ideoloģija. Šādos apstākļos zemniekiem nebij tik viegli nākt pie atziņas, ka baznīca ir nevis kungu un muižas privilēģiju sargātāja, bet darbojas Jēzus Kristus vārdā, sludinādama augstus, cilvēcīgi vērtīgus pasaules uzskatus un dzīves ideālus. Uz baznīcu un tās darbību skatījās visvairs tikai kā uz kungu iestādījumu. Jo drastiskā veidā šādu uzskatu izteicis 1742. g. priekš vasarsvētkiem baunēniešu Dronas Mārcis (der Baulenhoffsche Drohne Marts) Bauņu krogū pie Matīšu baznīcas sarunā ar Matīšu ķesteri un dažiem burtnieciešiem: Vecā Derība esot muižkungs, Jaunā Derība – stārasts (vagaris) un lietojamās baznīcas dziesmas – šķilteris, – un būtu labāk, ka to visu pabāztu zem pakaļas un izmestu pa durvīm ārā, nekā lielītos ar to. Tas bij izteiciens, kam rupjības ziņā var stāvēt līdzās tikai Poguļu Miķeļa liecība par viņa norobežošanas no baznīcas kristības. Lielākā daļa zemnieku no savas puses apmierinājās ar vienaldzību, atturību un spītību.
Vaina par šādu stāvokli nav meklējama zemnieku pusē. Atziņa par baznīcas greizo stāvokli bij pamodusies jau arī labākos tā laika baznīcas darbiniekos. Zīmīga liecība par to atrodama vairāku mācītāju ziņojumos Virskonsistorijai 1742. g., sakarā ar aptauju brāļu draudzes lietās.
J. Fr. Zīlmanis piegājis jautājumam visdziļāk. Viņš konstatē, ka baznīca cenšas panākt gandrīz vienīgi to, lai ļaudis čakli lūgtu Dievu un dziedātu, ietu baznīcā un pie dievgalda un dzīvotu dievbijīgu godīgu dzīvi, bet sasniedz kaut ko tikai pie simtā un tūkstotā un tad apmierinās, it kā šie jau būtu Dieva bērni. Turpretim par evanģeliskajām pamatmācībām: par dievišķo mīlestību un žēlastību un tās cilvēkiem piešķirto taisnības balvu (zugerechnete Gerechtigkeit) sludina plašākām aprindām reti, bez sirds līdzdalības un nevērīgi (sehr kaltsinnig und gleichsam im vorbeygehen), jo uzskata tādas lietas par pārāk smalkām, lai vienkārši ļaudis saprastu tās. Tāpēc tās arī palikušas gandrīz nezināmas; tai vietā ļaužu sirdīs mājo pretēji maldi, – un tā “debesu mīlestības zemākās pakāpes” palikušas nestaigātas, kaut gan tikai pa tām ved ceļš debesīs. Māca tikumību ar prāta pierādījumiem, bet brāļu mīlestība pazīstama tikai vārda pēc, – un ja arī tā kaut kur parādās, tad tikai kā gādība par laicīgo labklājību. Tā zīmīgos vārdos raksturots to laiku vispārējais mērķis – nostiprināt ārējo baznīciskumu, vienpusīgais intelektuālisms baznīcas izglītības un audzināšanas darbā, un tā apšaubāmie panākumi.
F. J. Brūninks un T. Sprekelsens savukārt uzsver, ka ar kārtējo baznīcas darbu – draudzes sprediķiem, uzrunām un katēchizēšanu –, lai tas arī “ilgtu no rīta līdz vakaram”, tomēr pie mērķa nevar nākt. Dvēseļu kopšanas darbs prasa piegriešanos atsevišķiem cilvēkiem un viņu īpatnējām vajadzībām (cura specialissima).