Redaktora piezīme: šis teksts nedaudz personiskākā formā tika nolasīts gadskārtējo Dzejas dienu ietvaros Liānas Langas rīkotajā pasākumā “Valoda un jēga”, 2023. gada 9. septembrī.
Edvarts Virza (1883–1940) bija ne tikai latviešu erotiskās dzejas celmlauzis, Straumēnu autors, izbijis strēlnieks un aktīvs Zemnieku savienības politiķis ar vadošā ideologa iezīmēm. Virza savos daudzajos nelielās formas rakstos parādās arī kā viens no skrupulozākajiem un konsekventākajiem starpkaru perioda Latvijas kultūras dzīves apcerētājiem. Virzas publicistika un literatūrkritika ir gandrīz līdz pilnībai nopulēts žanrs pats par sevi, kas līdzās Kārļa Skalbes Mazajām piezīmēm ļauj runāt par latviešu politiski aktīvo dzejnieku prasmi izteikt savu laiku koncentrētos tēlainu domu uzplaiksnījumos. Tie gan nepaceļas līdz rūpīgi izstrādātas filozofiskās sistemātikas līmenim, taču vienlaikus neizplūst dzejiskā aptuvenībā vai impresionismā, tādējādi ļaujot iepazīties ar pamata principiem, kuri vada noteikta literāta mākslinieciskās un tematiskās izvēles. Ja dzejas lasīšana prasa īpašu sagatavotību, noskaņojumu un iesvaidītību, tad dzejai veltītā publicistika var piesaistīt arī prozaiskāk noskaņotus, vienkāršākus prātus. Visparastākajā līmenī valoda cilvēkiem vienkārši ļauj apkārt esošās lietas nosaukt vārdā, kā arī nodot ziņu līdzcilvēkiem. Dzejiska valoda savukārt ir īpašs vārdu izkārtojums, kas ne tikai kaut ko uzrāda vai apraksta, bet arī vēlas iemācīt, celt, iekustināt, panākt. Dzejiskais vārdu izkārtojums ir mērķtiecīgs. Pat ja izdodas saskatīt dotā dzejas darba mērķi, tik un tā ir jāprot nolasīt un izvērtēt līdzekļus, kas pielietoti šī mērķa sasniegšanā.
Tā kā es pārsvarā lasu, lai aizpildītu zināšanu caurumus, dzeja ar savu informācijas trūkumu vai lietotās valodas aizšifrēto dabu man lielākoties paliek apslēpta. Taču ir laba ziņa – saprast dzeju var palīdzēt laba literatūrkritika. Virzas publicistika šajā ziņā ir bagātīga atziņu un uzziņu krātuve, jo var mācīties lasīt dzeju kopā ar šīs vārdu mākslas lietpratēju, kurš acīmredzami ir rūpīgi domājis par savas nodarbošanās likumībām un tiem nosacījumiem, kuri noteiktu dzejisko vārdu izkārtojumu ļauj nosaukt par labu darinājumu.
Laikā, kad visi pamati ļogās, sievietes nevar atšķirt no vīriešiem, labais un ļaunais nemitīgi tiek samainīts vietām un arī paša jēdziena “latvieši” aprises tiek arvien vairāk izpludinātas, Virzas stingrā un uzstājīgā mācība par formas un apveida atrašanu un kaldināšanu šķiet vairāk nekā iedvesmojoša. Tā, manuprāt, rāda ceļu, kā mūsdienu dzejai kļūt lasāmākai un piesaistītākai lietu dabai un skaidriem nošķīrumiem starp patieso un aplamo, labo un ļauno. Virzas vērojumi ir tik trāpīgi un bagātīgi, ka tos analizēt un komentēt no dzeju nesaprotoša vārdu amatiera puses šķiet lieki. Tāpēc turpmāk vairāk paša Virzas vārdi un pamācības no viņa 1930. gadu publicistikas, un mazāk manas jaukšanās.
Latviešu literatūras aizraušanās ar pilsētas, ielas trokšņu un tramvaju apdzejošanu, kā arī sociālo jautājumu ietērpšanu dzejā Virzam ir iegansts uzsākt pārdomas par laika un īstenības attiecībām ar valodu:
“Bet mēs tomēr redzam, ka rakstniecība ir laikmetu īstā atspoguļotāja un visas dzīves bildes ietvertas viņas lielajos rāmjos. Ja mēs gribam laikmetu pilnīgi attēlot, mums vajadzīgs laika atstatums. Tas laika desmits vai divdesmits, kurā kāds rakstnieks dzīvo, ir katls. Sajukuši kopā, viņā vārās visi tēli un idejas, un bieži vien mēs še nevaram nošķirt īsto no lieka. Visas personas, kas darbojušās pie viņa veidošanas, vēl ir dzīvas, un var iznākt liela pārprašanās viņu novērtēšanā. Tāpēc arī visi lielie literāriskie darbi par kādu laikmetu nav radušies tad, kad viņu laiks norisinās, bet daudzus gadu desmitus, pat gadu simteņus pēc tam. Kad personas un notikumus tauta jau ir pacēlusi leģendā, kad īstais jau ir atdalījies no liekā vai viss notikušais jau pieņem pa daļai episkas formas, tad rodas viņa apbrīnotājs un aprakstītājs. Tā ir radusies Odiseja un Iliāda, franču klasiskā laikmeta un Šekspīra lugas. Ibsena darbi, kuros viņš aplūko dienas jautājumus, piemēram, sieviešu emancipāciju, jau ir novecojušies, bet viņa “Troņa tīkotāji”, no Norvēģijas pagātnes ņemts darbs, laistās mūžīgā spīdumā. Blaumanis un Apsītis tikai tad varēja saskatīt savus klasiskos zemnieku tēlus, kad viņu morāliskais veidojums jau galīgi izteicies zem tautas ticējumu iespaida.”[1]
Galveno lomu rakstu mākslā Virzam spēlē “formas pilnība”, kas var izaugt tikai no lielas idejas jeb tā, ko Gēte dēvē par “mūžam pastāvošo domu skaidrību”:
“Jo jāņem vērā, ka cilvēce jau no savas apzinīgās dzīves sākumiem trinās ap vieniem un tiem pašiem jautājumiem – grēku un pestīšanu, nāvi un dzīvību, dievību un mīlestību un dabas neaptveramo daudzveidību. Kad nu rakstnieks nodarbojas ar vienu no šiem jautājumiem, viņš to rādīs, būdams sava laika bērns, sava laika apgaismojumā. Tur atradīs patvērumu laikmeta dienas jautājumi un atgadījumi. Liels paliksies tas, kas pastāvīgi dus pie lieluma kājām. Un tāpēc, kad rakstnieks staigā pa lauku ceļiem un mājām, viņu mazāk saista sadzīves pārejošās lietas, bet vairāk cilvēka bēdas un prieki, rakstura izzarojumi un vēja zuzēšana koku lapās. Savīdams kopā visas šīs lietas, viņš arī rada savus izdomājumus.”[2]
Virza vairākkārt kritizē latviešu literatūras izteikto aizraušanos ar romantismu:
“Revolucionārās idejas (..) radīja literatūrā romantismu, kas nav nekas cits kā sabiedriskas revolūcijas turpinājums mākslas pasaulē. Ja revolūcija atsvabināja indivīdu, kā viņa iedomīgi izteicās, no Dieva un valdnieka tirānijas, atļaujot viņa vājiem un nespēcīgiem spēkiem tikt galā ar visiem lieliem jautājumiem, tad romantisms bija revolūcija gara sfērā. Viņš salauza klasisko doktrīnu un viņas radītos mūžīgos likumus neuzskatīja vairs par obligatoriskiem. Ceļš bija brīvs, pārrauts, runājot mūsdienu valodā, privātai iniciatīvai, bet literāriskās skolas trūkums atsaucās ļoti bēdīgi uz literārisko amatu. Daudzi viņa noslēpumi pazuda, un, ja senos laikos jauns dzejnieks, sākdams literārisku karjeru, jau bija daudzu tehnisku paņēmienu līdzzinātājs, tad tagad, cīnīdamies pats uz savu roku, viņš nāca pie skaidrības un saprašanas bieži vien ap pusmūžu. Pati idejas pilnība pie romantiķiem arī nebija galvenais. Viņiem tā bieži vien ir līdzeklis, lai ar acīs krītošu trokšņainumu izteiktu vai nu reliģiskas, sociālas idejas, vai savā paša sirds vaļā palaistas tieksmes”.[3]
Veidenbaumam un Rainim Virza pārmet pārlieku vientulīgu individuālismu un abstrakto spekulatīvismu, Porukam savukārt “gribas trūkumu” un pārāk daudz nesaistītas un nenoapaļotas svešzemju ietekmes. Raini, pēc Virzas domām, raksturo “metodes trūkums”, nekritiska apsēstība ar vienu lielo ideju (sociālismu). Brīžiem Rainim traucē arī impresionisms un pārlieka iegrimšana daudzos vāji saistītos sīkumos. Slikta esot arī Raiņa “alegorizēšana”, kurā cilvēki ir tikai dažādu abstraktu ideju iemiesojumi. Virza kritizē apsēstību ar sava laika sabiedrības netikumiem: naturālistiska māksla pavairo ļaunumu, jo, nostādot sabiedrības priekšā negatīvus varoņus, palielinās viņu skaits. Virza raksta: “(..) Raiņa ideju iedvesmoti, ļaudis ir nogalinājuši simtiem savu līdzpilsoņu, bet par Poruku sajūsmināti jauni cilvēki ir simtiem sev paši galu padarījuši”.[4]
“Daļa mūsu rakstnieku gluži greizi saprot rakstniecības uzdevumu. Tas nebūt nenozīmē mākslas darba pazemošanu, ja viņu apspīd kāda ideāla saule. Rakstniecība nav nekas cits kā nacionālās enerģijas pastāvīga pavairošana un mūžīga cīņa ar visus spēkus saēdošiem netikumiem, kas uzvar, ja sabiedrība kaut brīdi paliksies mierā.”[5]
Virza jautā: “Kas Latvijai šinī brīdī vajadzīgs? Viņai vajadzīgs skepticisma brīvs gars, un, kaut arī šis skepticisms būtu mākslinieciski izteikts, viņš ir kaitīgs un nokauj tautas enerģiju. Mums jāceļ atkal godā ticēšana, kas vairāk nekas cits nav kā vecais ideālisms, un to mērķu atjaunošana, kas ved uz tautas varenumu.”
Latviešu agrīnās dzejas episko raksturu Virza pretstata ne tikai romantisma pārņemtībai ar iekšējumu, bet arī literārā naturālisma vai reālisma šķietamajai bezkaislīgajai objektivitātei. Tā vairākkārt Virza kā galvenos naturālisma aizsācējus latviešu literatūrā kritizē brāļus Kaudzītes: “Mērnieku laiki un Izjurieši (..) ir viskrasākā opozīcijā tautiskam laikmetam. (..) Kāda šī viņu māksla ir? Viņiem nepatīkas lidojoša gaita. Viņiem riebj senlatviskā, gaišā latviešu sēta un baznīca. Viņi tās vietā liek dubļaino un piepīpēto krogus istabu. Viņiem patīk, lai visi cilvēki savā nelietībā būtu vienlīdzīgi. Cik vērtīgs ir šāds literārisks virziens? Vispirms viņš nerīkojas ar mākslas metodēm. Viņa pamatos ir likta dzīves kopēšana, un šādai mākslai trūkst tā starojuma, kas mirdz pāri visām cilvēciskām pūlēm. Tā ir praktiska un zema aprēķina ielaušanās mākslas valstībā, tas ir garīgs korupcijas sākums. Tādai literatūrai trūkst magnēta, kas velk dzīvi uz augšu, viņa visa ir pielāgošanās zemākiem instinktiem.”[6]
Kādā literatūrvēsturiskā apcerē Virza klasicismu salīdzina ar romantismu. Ja romantiķiem, sekojot Šlēgelim, patika dažādus literatūras veidus un vispretējākos elementus sajaukt vienkopus, tad klasiķis daudz vairāk vērš uzmanību uz lietu būtību, nevis to, kas atrodas ap viņu, un uzstāj uz striktu viena literatūras veida atdalīšanu no cita: “Klasicisms nodarbojas ar normāliem, bet romantisms vienīgi ar ārkārtējiem raksturiem un kaislībām. Viņš mīl lauztas līnijas, krāsu sabiezējumus un viņu spilgtumu, plašus, neaptveramus, it kā bezgalībā pazudušos sižetus.”[7]
Virza kritizē arī prāvu daļu latviešu dzejas, kas veltīta dabai: “Kad viņi apdzied dabu, gadalaikus, saules lēktu un rietu, tie bieži tos nesaista ne ar kādu noteiktu vietu. Tās bieži vien ir abstraktas, no zemes atrautas dabas parādības. Pie tā vainīgs ir spēcīga talanta trūkums, ir literāriskā maniere. Daudz vieglāki iet pa trafareta ceļu, lietojot jau sen nolietotus paņēmienus, nekā dot konkrētu kādas vietas asi skatītu apzīmējumu.” Izplūdušas domāšanas sistēmas vietā Virza piedāvā no grieķiem un latīņiem mācīties “pieticības prātu” – darbošanos tajās robežās, kuras Dievs nospraudis mūsu talantam un saprašanai, pašierobežojoties un novelkot noteiktas līnijas, kurās pakāpeniski izpaust sevi.
Kritizējot brāļu Kaudzīšu naturālismu un Andreja Upīša sociāli angažēto reālismu, Virza vienmēr aizbilst kādu labu vārdu par Rūdolfu Blaumani. Viņš raksta: “Ja mūsu Eiropas mākslas ideāli ir līdzsvars visu sastāvdaļu vienādā un harmoniskā saskaņā, tad šo ideālu Blaumanis pie latviešiem ir realizējis. Še neņem pārsvaru ne vakari, ne rīti, ne tikums, ne netikums. Ne Afrodīte, bet Minerva ir bijusi viņa vadone, pasargādama to no visām nejaušībām viņa mākslas ceļā. Mums nav otra rakstnieka ar tik skaidru galvu kā viņš. Viņš nav labi mēbelēts prāts, kam katra ideja savā plauktā un kādu netrūkst mūsu dienās, bet pareizi domājošs prāts. Labi kadensētā ritmā viņš liek nākt skatuvē dzīves komēdijām un traģēdijām tā, kā tas cilvēka mūžā parasts, būdams vislabākā pretģifts visām modernajām ģiftīm. Nekas nav tālāks no romantisma kā Blaumanis, šis priecīgais zelta vidusceļa gājējs. Viņš bija saņēmis to labāko no tā, ko latviešos sauc par veco audzināšanas sistēmu, un viņa stils ir tikpat labi kopts, cik labi koptas bija viņa ūsas.”[8]
Blaumanis “savalda savas kaislības”: “Lielā līdzsvarā viņā dzīvo divi cilvēki, kuri nomanāmi katrā lielā māksliniekā. Viens ir kaislīgs, verdošs, ar pirmatnējo dzīves slavu pildīts radītājs, otrs – auksts, nepielūdzami loģisks formas veidotājs, kas iznīcina nežēlīgi visskaistāko jūtu uzliesmojumu, ja mākslas darba vispārējo daļu samērs to prasa.” Par Poruka un Blaumaņa ietekmi Virza raksta: “Gadījās, ka Poruks un Blaumanis bija laikabiedri. Pirmais bija pilns ar lieliem domu un jūtu uzliesmojumiem, izšķērdīgs, sevis nežēlotājs, projām no centra bēgošs gars, otrs – iemiesota spēka ekonomija, mākslas skopulis, formas meistars vispirmā kārtā. (..) Porukam kā daudzkrāsainam romantiķim bija lielāks iespaids uz mūsu literatūras tālāko attīstību, pie Blaumaņa atgriezās pamazām un ar pūlēm, jo viņa klasiskā pilnība nevar sevišķi ne iesildīt, ne aizraut.”[9]
Tāpēc Virza uzsver: “Ikviens, kas ir īsts mākslinieks vai dzejnieks, būs nojautis, cik liela organizējoša nozīme ir no laiku galiem izstrādātai formai ikvienā mākslas nozarē. Cilvēka domām un jūtām arvien piemīt gāzveidīgs raksturs. Viņas taisās izplūst uz visām pusēm. Tas, ko mākslās un dzejās sauc par formu, viņas visas satur kopā un piešķir tām saskanīgu un samērīgu gaitu. Bij pagājušā gadu simtenī laiks, kad uz priekšu iešanu māksla saistīja ar šo formu pilnīgu iznīcināšanu. Bet tas bij haosa un pagrimšanas laiks, un mūsu dienās visu mākslu progress iesākas atkal ar seno principu restaurāciju.”[10]
1930. gadu klasicismu un dažādu klasisko dzejas paņēmienu un formu – sonetu, tercīnu, rondeļu, epistulāro, satīras u. tml. – jaunatklāšanu Virza saista ar sava laikmeta reakciju pret individuālistiski revolucionāro garu. Citējot Ogistu Kontu, Virza apgalvo, ka “tās idejas, kas derēja ārdīšanai”, neder būvēšanai. Runājot par latīnisko garu, Virza izceļ tā milzīgo pašdisciplīnu, ko pieprasa jebkuras formas pacietīga veidošana vai ievērošana: “Arī viduslaiku sholastikai pie cilvēku loģiskas spriešanas spējas nostiprināšanas ir bijuši lieli nopelni. Viss tas garu piespieda kustēties konkrēto faktu apjomā, deva tam iespēju zināmu uzdevumu pārredzēt no sākuma līdz galam un radīja to stipro konstruktīvo elementu, kas ir viena no visraksturīgākām latīniskā gara īpašībām. Kristīgās civilizācijas arhitektūra, kura vispirmā kārtā prasa gluži matemātiskas spējas, ir romāņu gara darinājums. Arī dažādas dzejas formas, soneti, tercīnes u. c., kuras dibinātas vispirms uz matemātiska aprēķina, un modernais romāns, kas prasa lielu konstrukcijas prašanu, par savu ciltstēvu skaita latīnisko ģēniju. Ja salīdzinām “Faustu” ar “Dievišķo komēdiju”, tad uzreizi duras acīs konstrukcijas neskaidrība pirmajā un visu daļu apbrīnojams samērs otrā.”[11]
Latviešu dzeja, tāpat kā pati valoda, pašos pirmsākumos 18. un 19. gadsimtā vēl bija, pēc Virzas vārdiem, “kā nepieradināts kumeļš, kas ikkatru brīdi taisās nomest zemē savus jātniekus”:
“Sevišķi pie Alunāna un Ausekļa var redzēt, ka lielas pūles viņi izlieto, lai savas domas ieslēgtu vajadzīgos pantmēros un piešķirtu tām noteiktu gaitu. Bet viņu nepieciešamību tie saprata ļoti labi. Jo kas pantmērs ir? Nepieciešams, bet daiļš jūgs, kas palīdz koncentrēt domas un jūtas, neļauj tām aizlidot izplatījumā un notur tās vienādā skrējienā starp debesi un zemi.”[12]
No agrīnās latviešu dzejas posma līdzās Alunāna un Ausekļa ritmikai Virza izceļ Jēkabu Lautenbahu Jūsmiņu, šo dzejdaru darbu raksturojot ar apzīmējumu “epika”: “Viņi nedzied savas personiskās tieksmes, bet, ņemdami par objektu visu tautu, izteic viņas ilgas un sapņus.” Tikai šajā agrīnajā posmā autori paklūp, Virzasprāt, “nepareizas dzejas metodes dēļ”, kas esot pazudinājusi arī Raini, proti, mēģinot dzejot dainu pantmērā. Virza raksta:
“Tautu dziesmu pantmērs ir radies ļoti īpatnējos, mums nezināmos apstākļos. Gan še ir noguldīts, ļoti daiļi izteikts, viss senču padoms, bet tās gara un sajūtu ritms, kas viņas radījis, ir mums pazudis. Viņām visām ir ļoti savāds raksturs, un tās norāda uz draudzīgu un ļoti sabiedrisku dzīvi, jo tās visas ir sakāmas vai dziedāmas. Mums šādas dzīves vairs nav, jo zem vācu luterānisma un citu revolucionāru ideju iespaida mēs esam pārāk individualizējušies. Tāpēc ikviens dzejnieks, kas viņu formā tagad mēģinās izteikties, kļūst par neveikli. Bez tam viņas ir idilliskas, bet mēs dzīvē stāvam tāļu no katra idillisma. Mūsu dienu gars labāki iegulas heksametros un citos Vakareiropas radītos pantmēros. Tāpēc mums ir jāatsakās no nacionālās godkārības izteikt mūsu dienu oriģinalitāti tautas dziesmu ritumā. Ir mums arī kādreiz lietoti nacionāli zaru arkli, bet neviens ar tiem mūsu dienās nedomās iziet laukā tāpēc vien, ka tāds darbarīks ir mūsu pašu darījums. Kā ar svešzemēs radītiem arkliem mēs labāki varam uzart savus tīrumus un iegūt bagātāku pļauju, tā, lietodami grieķu un latīņu pantmērus, mēs dziļāki izteiksim savu oriģinalitāti.”[13]
“Kā katrs liels mākslas darbs – tā arī dainas ir instruments, no kura visas skaņas izdabūt var tikai pratēji. (..) Māksla, kas ielikta viņās, paliek lielākai daļai nepieietama. Viņu vienkāršā, bet arī smalkā uzbūve, epitetu daiļums, noskaidrota skatīšana aiziet garām neredzēti. (..) Pasaule gudri ierīkota uz pakāpenības pamatiem. Priesteri ir Dieva starpnieki. Viņa gribas iztulkotāji, mākslinieki rāda daiļumu, kas apslēpts kādā tautā, bet zinātnieki rodas pēc dabas noslēpumiem. Tā arī tautas dziesmu skaistumu saņems tauta kāda dzejnieka darbos, kas pats viņas uzmanīgi būs pētījis, meklēdams aizmirsto dievu pēdas.”[14]
Tautasdziesmas savā anonimitātē izceļas no “tautas kopīgās dvesmas”. Dainām raksturīga “spontanitāte jeb dzejiskās iedvesmas nepiespiestība. Darba, sadzīves, vai parašu novērošana un cieša dalības ņemšana visās dzejiskās dzīves parādībās izsaukusi īsu un aptverošu sajūsmu, kuru viņi pēkšņi iemiesojuši ar vārdu palīdzību. Tā kā šīs dziesmas ir radītas, arvienu stāvot aktīvā dzīvē, viņām visām piemīt neliekuļots ritms, kas mīt visās dzīvās būtnēs. Bez tam vēl tautas dzeja ir pilna priekšmetiem un visai īsiem viņu apzīmējumiem. Viņa iziet no realitātes caur un cauri. Viņa ir arī sabiedriska dzeja, jo viņa visa pamatojas uz cilvēku savstarpējām attiecībām.”[15]
Ne vienā vien rakstā Virza latvju dainas salīdzina ar sengrieķu un latīņu dzeju. Piemēram, “grieķu un latīņu dzejnieki tāpat izaug no konkrētas dzīves un viņas priekšmetiem, un tāpēc plastika ir viņu kopējais elements. Apskatot latviešu tautas dziesmas, var redzēt, ka viņas radījuši cilvēki, kuri ir sabiedriskas būtnes. Viņos ir lielā pārsvarā mākslinieks pār visu pārējo, jo mākslinieks ir cilvēks, kam daļa ar ārējo pasauli un viņas lietām, kurām viņš “kļūst cauri kā simbolu mežam”. Māksla ir neredzamu lietu pārvēršana redzamās.”[16]
Senlaiku lielos dzejniekus Virza slavē par viņu dāvāto “redzēšanas pārveidošanos”. Tas ir svarīgi, jo, Virzasprāt, “mūsu laiku dzejnieku acis nav vairs vērstas uz ārpasauli, viņas lietām un parādībām, bet uz iekšieni, uz dvēseli.” Tas ir novedis latviešu modernos dzejniekus pie “mākslas nabadzības, pie tā, ka priekšmetu vietā figurē priekšmetu ēnas un domu vietā sapņi.”[17]
Grieķu dzejas ģenialitāte Virzas skatījumā izriet no grieķu reliģijas un kulta praksēm. Lielie episkie dzejojumi, lirika un drāma izaug no visciešākās sasaistes ar grieķu tēviju – “dzimto zemi, kas viņu tautas dievu augstākais miteklis”. Atkal un atkal, rakstot par klasisko liriku, Virza uzsver, ka viņu dzejas formālā pilnība izaug no zemes, pavarda un senču kulta: “Visoriģinālākais rakstnieks ar visiem saviem nerviem ir saistīts ar savu dzimto zemi un ar savu tautu.”
Virza raksta: “Mēs ļoti bieži brīnāmies par to lielo konkrētību, mācēšanu nosaukt lietas viņu īstā vārdā, kādu mēs atrodam antīko dzejnieku darbos. Atbilde uz to ir meklējama atkal viņu reliģijā. Mums mūsu māja ir tikai dzīvoklis, mēs viņu atstājam bez grūtībām un drīzi aizmirstam. Labi, ja mēs pie šīm lietām esam saistīti caur ieradumu un atmiņām. Mūsu reliģija nav tur. Mūsu dievs ir izkaisīts pa visu pasauli, mēs viņu visur atrodam. Citādi tas bij pie grieķiem un romiešiem. Viņu galvenais dievs sargātājs bij viņu mājas iekšienē. Toreiz cilvēks mīlēja savu māju, tā kā mēs, kas vēl esam ticīgi, mīlam savu baznīcu.”
“Visa šī mājas reliģija, šis senču kults grieķu un romiešu dzejniekus piesaistīja pie apkārtnes, kurā viņi dzīvoja, un lika viņu dzejām strāvot no viņu dzimtenes zemes, no kuras plūda viņu avoti, auga viņu labība un vīna un vīģu koki. Par viņu labklājību gādāja mājas dievības, pašu tīrumā apraktie senči, nimfa runāja no avota pļāpīgām straumēm, un kviešu tīrumu viļņi bij Cereras dzeltenie mati. Kā no šādiem uzskatiem bij neizaugt konkrētai dzejai, kura pludināja lietas un parādības ar to pašu bagātību un vieglumu, ar kādu apkārtējie jūras līči pludināja uz Romu vai Atēnām smagos, sveķainos labības pilnos kuģus?”[18]
Toreizējais agrārais dzīves ritms ļāva nesteidzīgi līdz galam izdomāt visus jautājumus un līdz pilnībai novest visus dzejas veidus. Virza slavē antīkās literatūras arhetipisko kvalitāti: “Ņemot kādu raksturu, antīkie rakstnieki to analizēja tik pamatīgi, ka, izvedot cauri visām kļūmībām, noveda viņu līdz galējam punktam. Tā viltīgu un gudru cilvēku Homērs ir ietērpis Odisejā, cēlu, varonīgu un augstsirdīgu Ahillejā, valdonīgu Agamemnonā, uzticīgu sievu, mājas māti Penelopē, cēlu un šķīstu jaunieti Tēlemahā, bet nekrietnu meli un līdēju Tersitā. Visi šie raksturi ir tverti tik dziļi, ka viņi kļuvuši par Eiropas literatūras un dzīves pastāvīgiem pavadoņiem.”[19]
Latviešu literatūras un poēzijas saknes Virza atrod dainās, kuras, līdzīgi antīkajai dzejai, Virzasprāt, arī izaug no reliģiska pasaules skatījuma. Virza dainas nosauc par latviešu “nerakstīto Bībeli”[20]: “Te ir noteikumi, kā godāt dievību, vecākus, kā jāizturas cilvēku savstarpējā satiksmē, līgavai pret līgavaini un otrādi. Visu dzīves kārtību, visu morālisko saturu mēs atrodam šajās dziesmās notēlotu.” To autors nav zināms, taču ir skaidrs, ka tās nav radušās, “kā tagad, pie galda sēžot, bet gan uz reizi vai nu laukā, darbā, vai sabiedrībā, līdz ar to tās ir ļoti skatāmas un priekšmetainas, vai, svešā vārdā izsakoties, plastiskas”. Šajā ziņā dainām ir daudz kopīga ar grieķu Homēra vārsmām. Kad jūs dzirdat pantu: “Mani vedot smiltainē, baltus zirgus nejūdziet, tāli mirdz balti zirgi, gauži raud palicēji”, tad jūs skaidri redzat ratiem aizjūgtos baltos zirgus. “Un tādas ir viņas visas,” raksta Virza.
Lai parādītu monumentālo, bet vienlaikus arī pārlaicīgo konkrētību, no kuras Virza raksta arī savus Straumēnus, es vēlētos noslēgt ar vārdiem, kurus Virza velta savai dzimtajai zemei Zemgalei, un saiknei, kas saista rakstnieku un vietu, no kuras viņš aug un nāk:
“Apskatiet šo zemi, kurā nav nekā pārdabīga. Viņas ūdeņu straumes nepazīst krākšanas, tās plūst tik pat nedzirdami, kā mākoņi pa debesu velvi. Viņu krasti ir lēzeni, un lauku vagas un labības vārpas meklē pie viņām dzert. Bet reizē ar to viņi arī ir tik skaidri, ka naktīs šīs slāpes dzesēt atnāk debesu Lauva, Orions, un Greizie Rati še iemērc savu zelta dīsteli. Šī zeme ir tik līdzena, ka, ja Dievs, ziemeļu pusē stāvēdams, laistu vaska rituli, tas atsistos dienvidos, nekur nepiedurdamies. Bet debesīm pār Zemgali ir tāds plašums, tās ir tā pārredzamas, ka, ja negaiss sakrājas vienā pusē, otrā jūs redziet arvien bezgalības zilumu. Te ir Rembranta zīmējumu peizāža. Pārceliet šo novērojumu gara sfērā, un jūs nāksiet uz pēdām Zemgales ļaužu un Zemgales rakstniecības gudrībai. Ēnu un gaismas līdzsvars un ilūzija par sastapšanos ar bezmākoņainu apvārsni pārvalda šo mākslu. Bet tai nav arī svešs traģisms ar mīlestību kā likteņu sarežģītāju un nāvi kā atsvabinātāju.”[21]
[1] Edvarts Virza, Raksti. 2. sēj. Sast. Anda Kubuliņa. Rīga: Apgāds “Zinātne”, 2011, 455. lpp.
[2] Turpat, 456. lpp.
[3] Turpat, 436. lpp.
[4] Turpat, 443. lpp.
[5] Turpat, 453. lpp.
[6] Turpat, 438. lpp.
[7] Turpat, 494. lpp.
[8] Turpat, 439. lpp.
[9] Turpat, 452. lpp.
[10] Turpat, 600. lpp.
[11] Turpat, 534. lpp.
[12] Turpat, 437. lpp.
[13] Turpat 437.–438. lpp.
[14] Turpat, 447. lpp.
[15] Turpat, 456. lpp.
[16] Turpat.
[17] Turpat, 457. lpp.
[18] Turpat, 460. lpp.
[19] Turpat. 461. lpp.
[20] Turpat. 466. lpp.
[21] Edvarts Virza, Raksti. 7. sēj. Sast. Anda Kubuliņa. Rīga: Apgāds “Zinātne”, 2018, 1249. lpp.
