2022. gada nogalē latviešu lasītājus sasniedza T. S. Eliota dzejas izlase.[1] To ievada kompakts Ievas Lešinskas priekšvārds “Eliots ceļā uz Absolūtu”.
Nav pārāk daudz citzemju dzejas darbu, kas būtu izpelnījušies trīs pilna apjoma latviskojumus. Eliota izlasē atrodamais opuss “Četri kvarteti” ir viens no tādiem darbiem. Vai tas liecina par šī dzejdarba būtisku ietekmi uz latviešu valodas telpā noritošiem domas procesiem? Nudien nezinu. Izlasē ir Ievas Lešinskas atdzejojums; jebkuram interesentam bez pūlēm pieejamas arī Jāņa Krēsliņa[2] un Dzintara Soduma[3] versijas. Atsevišķas “Kvartetu” daļas kādā brīdī tulkojuši Gunars Saliņš un Igors Jakaitis. Vairāki tulkojumi latviešu valodā radīti vēl virknei izlasē apkopoto darbu. Eliota literārās biogrāfijas metu pēc sava “Četru kvartetu” tulkojuma lietpratīgi sniedzis jau pieminētais Jānis Krēsliņš, turklāt pievienojot literāta un skolotāja Jāņa Zandera rakstu “T. S. Eliots – laureāts”, kas sākotnēji publicēts Stokholmas laikrakstā “Latvju Ziņas” 1948. gada 11. decembrī – uz karstām pēdām pēc Nobela prēmijas piešķiršanas Eliotam.
Es necentīšos ne salīdzinoši, ne kā citādi analizēt Eliota dzeju tās latviskajos tulkojumos (šāda “ķidāšana”, tulkotāja dziņu šifrēšana varētu būt kāda filoloģijas studenta bakalaura vai pat maģistra darba uzdevums). Tāpat, vismaz atklāti un izvērsti, nejautāšu, ko dzejnieks domājis ar to vai citu rindu vai vārdu, lai gan uzdot šādu jautājumu drīkst un vajag (tā uzskata arī Eliota dzejas pētnieks Džordžs Viljamsons[4]) jebkuram dzejniekam.
Protams, pēc “sekundārās literatūras” milzu kalna pašsaprotami fragmentāras pārskatīšanas katram iespējams Eliota tekstos izlasīt un sastatīt dzejnieka visiem redzamās ārējās un tikai nojaušamās iekšējās (dvēseliskās) biogrāfijas faktus un kontekstus ar dzejas rindās ieburtoto. Kaut vai, ielasoties un pārdomājot dažas rindiņas no “Nodegušās Nortonas” vai “Draisalveidžesām” (no “Četru kvartetu” cikla), tā vien gribas izcelt tiešas norādes (ja ir tāda vēlēšanās!):
“Sauss baseins, betons sauss un brūnām malām,
Bet pildīja to saules gaismas lāses,…”[5]
Dry the pool, dry concrete, brown edged,
And the pool was filled with water out of sunlight,…[6]
Iztēlojos šo mirkli, kad dzejnieka esību caurdur pārpasaules gaismas strāvojums, liekot atskārst, ka varētu būt izeja, gaišs desmitgadēm ieilgušās grēknožēlas, nevarības, tumsno klejojumu, piņķerēšanās sevī atrisinājums.
Bet nekā:
“Ej, ej, ej, teica putns: cilvēksugai
Daudz īstenības nav pa kaulam.
Laiks, kas bijis, un laiks, kas būs,
Kas varētu būt bijis un kas patiešām bijis,
Uz vienām beigām rāda, kas ir vienmēr tagad.”[7]
Go, go, go, said the bird: human kind
Cannot bear very much reality.
Time past and time future
What might have been and what has been
Point to one end, which is always present.[8]
Pirmās mīlestības piepildījums varētu būt bijis, atskārsme mirkli rotaļājas ar “varbūt”, bet tūdaļ pat dvēselei liek atkrist atpakaļ grēknožēlas tumsā, kas ir vienīgā tagadne.
“Un nu mēs atklājam, ka ciešanu brīži
(Vai aiz pārpratuma vai ne,
Lolojot aplamas cerības vai aplami baidoties,
Tas nav no svara) ir tikpat mūžīgi,
Cik mūžīgs ir laiks. Mēs to saskatām skaidrāk
Citu ciešanās, ko pārdzīvojam daļēji,
Ja jūtam līdzi, nevis paši savās.”[9]
Now we come to discover that the moments of agony
(Whether, or not, due to misunderstanding,
Having hoped for the wrong things or dreaded the wrong things,
Is not in question) are likewise permanent
With such permanence as time has. We appreciate this better
In the agony of others, nearly experienced,
Involving ourselves, than in our own.[10]
Otrajā fragmentiņā redzam norādi uz Eliota cīņu ar laika jēdzienu, ar sevis pozicionēšanu laika filozofiskajā diskursā. Šī pozicionēšanās, kas caurvij visu Eliota dzeju, vairāku paaudžu angļu un amerikāņu kritiķu skatījumā ir lasāma kontekstā ar sv. Augustīna Atzīšanās XI nodaļu.[11] Savukārt “gabaliņā” no “Draisalveidžesām” vērojamas Eliota pasaules uztveri un viņa apzinātās esības ilgstamību pavadījušās nemitīgās ticības pašizcīņas un morālo izšķiršanos (vai to iekavēšanas) atblāzmas, vēlme pēc pazemībā pieņemtas šķīstīšanās no pastāvīgās grēkapziņas. Laika mūžīgums te sasaistīts ar ciešanu brīžu mūžīgumu, bet pašam savās ciešanās šī sasaiste nav nolasāma: kā tādā matemātiskajā punktā – vispār nekas nav nolasāms. Tā ir tēma, kas Eliota rakstītajā nenoklust nekad, sākot jau no jaunības gadiem: grēknožēla, alkas pēc pazemības, vēlme izrauties un nespēja iziet gaismā, atkal un atkal visu dzejnieka mūžu urdošā dvēseles tumšā nakts…
Pirmais gaismas apsolījums ir 1910. gadā,[12] bet seko atkritieni tumsā un neziņā. Viņš lasa un pārlasa anonīmo, mistisko viduslaiku tekstu Neziņas mākonis: “Iesākumā tu piedzīvosi tumsu, Neziņas mākoni. Tev nav dots saprast šo tumsu. Tu vienīgi aptversi, ka galvenais ir kaila tiekšanās pie Dieva. Nekādas pūles neizkliedēs mākoni, kas aptumšos Dievu tavā prātā. Starp tevi un Dieva mīlestību paliks tumsa. Tu nejutīsi neko.”[13] Un vietumis tieši, citreiz apslēptāk iedvesmu savām iekšējām cīņām Eliots smeļas[14] sv. Jāņa no Krusta mistikā. Jānis no Krusta ir rakstījis (vēstulē donjai Huanai no Granādas): “Tā kā Jūs atrodaties garīgas nabadzības tumsībā un tukšumā, Jūs iedomājaties, ka esat visu un visa pamesta… Tas nav nekāds brīnums. Jums pat šķiet, ka arī Dievs Jūs ir pametis. Patiesībā Jums nekā netrūkst, un Jums nav nekādas vajadzības lūgt padomu. Jums nav, ko teikt, jūs nezināt, ko teikt, un jūs nespējat izdomāt, ko teikt, jo jūsu raizēm nav pamata…”[15]
Iespējams, ka Eliota “atkarība” no sv. Jāņa no Krusta dažbrīd varēja šķist nepamatota, kā tas bija, piemēram, trapistu mūkam Tomasam Mērtonam, kurš, starp citu, jaunības gados vispār pret Eliotu izturējās ar augstprātīgu smīnu (Eliots? – Kas tas vispār tāds?).[16] 1948. gadā, lasot “Draisalveidžesas”, Mērtons bija izbrīnīts par tik izteiktu sv. Jāņa no Krusta klātbūtni, tomēr, pārlasījis un apdomājis, atzina: “Vairs nešaubos par to, ka Eliots ir izcils un nozīmīgs dzejnieks, turklāt ārkārtīgi iedvesmojošs. Un arī reliģiozs.”[17]
Bet diezgan, vairāk tā neņemšos, nerakņāšos neskaitāmajos komentāros un (at)šifrējumos, ko jau veikuši entuziasti un profesori, nelikšu klāt šai kaudzei savu savīkšķīto salmu sauju. Lai gan tas, protams, ir aizraujoši un pamācoši – kā dzejnieka rakstītajā un tā interpretācijās tiek lauzti pieredzes, vērojumu, “realitātes”, “laikmeta” gaismas un tumsas stari. Taču jāpiekrīt Raivim Bičevskim, kurš citā sakarā raksta: “…pozitīvismam vienmēr reiz jānonāk pie robežas faktu izvēlē (un faktu definēšanā).”[18]
Parunāšu par to pašu, bet tomēr kaut ko citu. “Eliota kungs ir viens no ļoti retajiem, kurš nāk ar personisku ritmu, kā arī spēj panākt kā atpazīstamu skanējuma kvalitāti, tā stilu. Un jebkurā gadījumā viņa grāmata ir labākais, kas tapis dzejā kopš… (mīļā miera labad gadskaitli atstāšu iztēlei). Vairumu no šiem dzejoļiem esmu izlasījis daudzkārt; visu grāmatu izlasīju pie brokastīm no neērtajām korektūras izdrukām; ticu, kas tas ir īsts “testa režīms”. Un, pie joda, šis puisis prot rakstīt.”[19] Tā 1917. gadā par tobrīd nepazīstamā dzejnieka Tomasa Stērnsa Eliota tikko dienasgaismu ieraudzījušo, apjomā pavisam nelielo pirmo dzejoļu krājumu Prūfroks un citi novērojumi recenzijā rakstīja Ezra Paunds.
Nākamais Eliota krājums Dzejoļi iznāca 1920. gadā, kad lasītājus sasniedza arī viņa pirmais literatūrkritisko eseju apkopojums Svētais mežs. Paunds bija par Eliotu dažus gadus vecāks, bet jau pašidentificējās kā laikmetīgās (modernās, avangarda) dzejas metrs. Kā tāds viņš jutās aicināts un tiesīgs aktīvi līdzdarboties Eliota trešā dzejasdarba – vērienīgās Nīkās zemes[20] novešanā līdz gatavībai, kopdarbā ar autoru dzejojumu sakārtojot un noīsinot vairāk nekā pusi. Var teikt, ka līdz ar Nīkās zemes iznākšanu 1922. gadā (togad grāmatā iznāca arī Džeimsa Džoisa Uliss) Eliots kļuva par “vienu no galvenajiem amerikāņu dzejniekiem”[21] (Harolds Blūms), par “anglo-amerikāņu magu, kurš angliski runājošajā pasaulē palaida / iedarbināja moderno dzeju”[22] (Pols Džonsons), par tādu, kurš “līdz ar Džoisu, Paundu un Pirandello sagrauj agrāko [paaudžu] mākslinieku apziņas viengabalainību”[23] (Viljams Batlers Jeitss) un kura pasaulsainā aizvien skaidrāk atklājas “transcedentālā superstruktūra”[24] (Anderss Esterlings).
Kas bija šī superstruktūra, kas tūdaļ pēc pirmā Paunda vērtējuma Eliotam soli pa solim ļāva (un lika!) kļūt par kulta dzejnieku ar visām no tā izrietošajām pozitīvajām un negatīvajām sekām? Kas vēl pēc daudziem gadiem mudināja Ivlinu Vo atmiņās kavēties pie 1922. gadā no Florences pārbraukušā Harolda Aktona “varoņdarba” – kā tas, izliecies pa Oksfordas Kraistčērčkoledžas logu, megafonā no galvas bravūrīgi auroja Eliota Nīko zemi, vēršoties pie netālu uz dārza svētkiem sanākušajām Nāciju līgas prominencēm?[25] Kas tāltālajā Austrālijā jau pēc Otrā pasaules kara tobrīd sešpadsmitgadīgam skolniekam, bet vēlāk literātam un mākslas kritiķim Robertam Hjūzam lika visā pilnībā iemācīties no galvas to pašu Nīko zemi?[26] Tie ir tikai divi piemēri, bet tādu noteikti ir simtiem.
Anderss Esterlings Nobela banketa runā, kurā pazibēja “transcedentālā superstruktūra”, izteicās šādi: “Tieši dzejas apjoms Eliota darbu kopumā nav kvantitatīvi liels, taču tagad, kad to uzlūkojam paceļamies pret horizontu, tā [dzeja] iznirst no okeāna kā klints smaile un ir neapšaubāms orientieris ceļotājam, brīžiem pieņemot mistiskas katedrāles apveidu. Tā ir dzeja, ko apzīmogo strikta atbildības sajūta un ārkārtēja pašdisciplīna; tā ir tāla no emocionālām klišejām un koncentrējas tikai uz būtisko; tā ir stingra kā granīts un neizrotāta, bet laiku pa laikam to izgaismo pēkšņs starojums no pārlaicīgās brīnumu un atklāsmju bezgalības.”[27]
Stingrais granīts un brīnumu bezgalība sadzīvoja Eliotā, bet vienlaikus mulsināja laikabiedrus, daudzus pat tracināja. Vai arī palika nepamanīti. Spilgts piemērs ir latviešu lasītājiem labi zināmais Klaivs Steipls Lūiss. Lai gan mūža otrajā pusē Lūiss un Eliots draudzīgi darbojās Anglikāņu baznīcas Psalmu grāmatas jaunā tulkojuma komisijā,[28] lai gan Eliots tieši sekmēja Lūisa pēc sievas nāves sarakstītās “bēdu pārvarēšanas grāmatas” (A Grief Observed) izdošanu, Eliota dzeja Lūisam kopš jaunības gadiem bija nepieņemama un tāda tā palika visu mūžu. Vēl 1954. gadā viņš nevarēja beigt šķendēties par “Dž. Alfreda Prūfroka mīlas dziesmas” sākumrindām: “Nu tad iesim, tu un es, / Kad vakars izpleties virs pamales / Kā pacients ēternarkozē uz galda.”[29] Kādā vēstulē viņš rakstīja: “Neticu, ka kaut vai viens cilvēks no miljona, pat atrazdamies vislielākajā emocionālajā stresā, tā varētu aprakstīt vakaru. Man šķiet, ka, pat nedaudz ļaujoties šādai tēlainībai, mēs iesaistāmies bīstamā spēlē. Ļaujoties šādiem tēliem, labprāt atgriežoties pie tiem, pieņemot tos par normāliem, mēs sevi saindējam.”[30]
Lūisa nepatikai pret “eliotismu”[31] sākums meklējams 20. gadsimta divdesmitajos gados, kad, nespējot pieņemt “vakaru kā pacientu ēternarkozē”, viņš līdz ar vairākiem citiem Oksfordas Universitātes jaunajiem pasniedzējiem ākstoties sacerēja “eliotiskus” dzejoļus – parodijas – un izdomāja fiktīvus dzejniekus, brāli un māsu Rollo un Bridžetu Konsidainus. Ar šiem pseidonīmiem sacerētās parodijas bija iecerēts iesūtīt Eliota žurnālā The Criterion. Kad apmānītais Eliots dzejoļus nopublicētu, sazvērnieki atklātu savu nodarījumu, tādējādi, kā pašiem šķita, nodemonstrējot, ka modernistu garā var dzejot jebkurš, un attiecīgi pazemojot Eliotu un citus modernistus.[32]
Kā lai te nepiemin mūžīgo cīniņu starp jaunā formā ietērptu, bet, kā bieži vēlāk izrādās, nereti visai konservatīvu pasaules skatījumu, no vienas puses, un konservatīvā formā iegrožotu neapmierinātību, kašķīgumu, no otras? Vai gan tepat Latvijā netrūkst spilgtu piemēru? Gandrīz vienā laikā (patiesībā dažus gadus agrāk) ar K. S. Lūisa un biedru izdarībām Oksfordā Rīgā uzbangoja diezgan labi zināmās “kasparsoniādes” kaislības. Sašutuši par Rīgas grupas mākslinieku pirmās izstādes “modernismu” un par to, ka trūcīgajā Latvijā šos “smērējumus” iepērk par valsts naudu, tradicionālisti Jānis Roberts Tillbergs un Rihards Zariņš kopā ar jauniešiem Reinholdu Kasparsonu, Pēteri Pētersonu, Jēkabu Manguli un Jāni Munci, paslēpušies aiz Kasparsona vārda, sagleznoja parodiskus “modernus” darbus, sarīkoja izstādi un pēc tās publiskā sarīkojumā atklāja, kas un kāpēc tā darīts.
Izcēlās Rīgas mērogiem ievērojams skandāls, kuru līdz pat mūsdienām min kā vienu no iemesliem modernista Jēkaba Kazaka pāragrajai nāvei.[33] Bet īgnumam, sastopoties ar nepieņemamām dzejas rindām, piemērus laikam var sameklēt itin visur. Ar ko gan Lūisa sašutums par vakaru kā pacientu ēternarkozē ir labāks par latviešu sabiedrībā 1968. gadā eksplodējušo traci saistībā ar rindām “Ezers guļ ielejā / Kā dieva spļāviens” Laimas Līvenas dzejolī “Ezers”?[34] Pēc dzejoļa publicējuma sekoja aizvainotu lasītāju vēstules un vesela nopietna (vismaz nopietni domāta!) literatūras profesionāļu diskusija.
Kopš pirmo dzejoļu publicējumiem Eliots, banāli izsakoties, nevienu neatstāja vienaldzīgu. Viņa dzeja, kā pamanījis ne viens vien kritiķis, acumirklī spēja ievilkt, un ne tikai K. S. Lūisam nagi niezēja parodēt. Arī Džeimss Džoiss nepalika malā.[35] Noteikti atcerēšanās vērta ir vēl kāda parodija, kas 1941. gada 10. maijā, tieši pirms pēdējā lielā hitleriešu uzlidojuma Londonai, parādījās britu žurnālā New Statesman and Nation. Literāts, dzejnieks Henrijs Rīds sacerējumā “Chard Whitlow” parodēja Eliota “Četru kvartetu” dzejas tehniku un motīvus.[36]
Rīda parodiju augstu novērtēja V. H. Odens. YouTube varam noklausīties, kā to lasa Dilans Tomass, un tā patika arī pašam Eliotam: “Vairums parodiju tam, kurš tiek parodēts, šķiet nekur nederīgas. Patiesībā jau gribas domāt, ka katrs pats sevi varētu parodēt vislabāk. (Starp citu, ir kritiķi, kuri raksta, ka tā rīkojos es.) Bet ir parodija, ka patiešām pelnījusi atzinību, kas tai izteikta. Tā ir Henrija Rīda “Chard Whitlow”.” (Šis Eliota citējums esot parādījies uz kādas Random House 1960. gada parodiju antoloģijas apvāka kā blurb (pircējus pievilinošs teksts).)
Tomēr, kā norāda Džons Gross,[37] parodijas māksla ir delikāta un tai gadās nonākt vulgāru praktizētāju instrumentārijā. 1957. gadā iznāca nevienam nezināmas autores Mairas Batlas sacerējums “Svīniāda” (The Sweeniad). Priekšvārdā autore skaidro, ka ir vienkārša, veselīga meitene, saderināta ar džudo čempionu, lasa dzeju, bet nevar samierināties ar “meinstrīma” dzejas sakāvniecisko, destruktīvo postažu un tāpēc jutusies aicināta savu sašutumu remdēt, uzrakstot satīru par T. S. Eliotu. Džons Gross šo sacerējumu nosauc par drausmīgu burlesku.
Jau drīz pēc “Svīniādas” klajā nākšanas literārā sabiedrība uzzināja, kas slēpjas aiz džudo čempiona līgavas segvārda. Burleskas patieso autoru žurnālā The New Yorker atklāja prominentais kritiķis Edmunds Vilsons esejā ““Mis Batla” un “Misters Eliots””.[38] Mis Batla izrādījās Kembridžas profesors Viktors Pērsels, kurš pats 1944. gadā bija izdevis apjomīgu dzejas “eposu” Kadms: Dzejnieks un pasaule, kurā centās atspoguļot visu dzejas attīstības vēsturi. Vilsons iesāk eseju ar iznīcinošu Pērsela kā dzejnieka kritiku, norādot, ka “eposa” autors ir absolūti netalantīgs diletants un grafomāns. Taču tālāk seko to iemeslu analīze, kas profesorā Pērselā un daudzos citos var izraisīt un izraisa vēlmi rakstīt paskvilas, ķengāties par Eliotu, “atmaskot” viņu un tamlīdzīgi.
Vilsons parāda, kā izcilo dzejnieku T. S. Eliotu pamazām ir aizsedzis “Misters Eliots” – literārā pūļa pielūgts elks, neskaitāmu universitāšu ordeņots goda doktors, bez atsaucēm uz kuru neiztiek neviena akadēmiska publikācija (kā pie mums senāk neiztika bez marksisma klasiķu, Ļeņina un tamlīdzīgu pieminēšanas). Vilsonam šķiet, ka cilvēks Toms Eliots un dzejnieks T. S. Eliots gandrīz vairs nav saskatāmi aiz orākula, kurš runā no katedras un autoritatīvi spriedelē par jebkuru tēmu publicistikā un kritikā. Tomēr dzeja nekur nepazūd. Esejas nobeigumā Vilsons raksta: “Viņa dzejai piemīt tāda emocionāla vibrācija, tik īpatnēja dzīve pašai par sevi, ka tā šķiet gluži vai atdalīta no autora. Liekas, ka ne uz vienu citu dzejnieku tik labi nevar attiecināt Kokto slaveno izteicienu, ka mākslinieks ir cietums, no kura izbēg mākslas darbi. Eliota dzejas rindas iemitinās lasītāja galvā bez īpašas mācīšanās un paliek tur visu turpmāko mūžu.”[39]
Aizstāvēt Eliotu pret “Mairu Batlu” metās daudzi, arī žurnāls Time. Nedēļraksta 1958. gada 10. februāra numura grāmatu apskatā bija ievietots pagarš raksts “Svīnijs un atdarinātājputni”.[40] Tas sākās tā: “Cilvēks, kurš pieredz, ka savas dzīves laikā kļūst par publikas godātu pieminekli, riskē ar to, ka viņa pjedestālu apķēpās ar rupjiem un negodprātīgiem skribelējumiem. Tā patlaban Lielbritānijā notiek ar T. S. Eliotu.” Pēc parodista “dzejas” aplūkošanas raksta autors norāda uz ķengājuma tapšanas patiesajiem iemesliem: “Tā nav vēlme saplosīt Eliotu viņa dzejas mākslas dēļ. Tas ir uzbrukums viņa principiem, ko Eliots ļoti vienkāršotā pašraksturojumā reiz izteica kā anglokatolicismu reliģijā, klasicismu literatūrā un rojālismu politikā.[41] [No dzejiskas parodijas] pārlecot uz saniknotu prozu, Pērsels apsūdz Misūrī dzimušo Tomasu Stērnsu Eliotu par to, ka viņš ir reakcionārs, kristietis, amerikānis, citu cilvēku dzīves pamatu drupinātājs, socioloģiski bezatbildīgs eskeipists.” “Svīniādas” apskata beigas ir šādas: “Ja tomēr Viktoru Pērselu – vai Mairu Batlu – kāds vēl atcerēsies pēc simts gadiem, tad tas būs tādēļ, ka viņš ar nosprāgušu kaķi mēģināja iesviest dzīvam dzejniekam.”
Kāds tad īsti bija Eliots? Varbūt tāds, kādu viņu reiz redzēja cits amerikāņu dzejnieks Roberts Lovels. Vēstulē Pīteram Teiloram 1958. gada 31. oktobrī viņš rakstīja: “Eliots saka, ka savos septiņdesmit jūtoties tikpat muļķīgs, kāds bija septiņpadsmit gadu vecumā. Gribētos nodzīvot pietiekami ilgi, lai varētu teikt tāpat. Starp citu, Eliots pašlaik ir daudz muļķīgāks un laimīgāks, nekā būtu varējis būt toreiz.”[42]
Vai arī tāds, kādu viņu sastopam kādās pusdienās pie angļu dzejnieka Stīvena Spendera. 1951. gada 10. decembrī Spenders rakstīja dienasgrāmatā: “5. decembrī uz pusdienām atnāca Eliots, Viljams Plomers, Roze Makoleja un Veronika Vedžvuda. Eliots ieradās krietni pirms laika un, kā viņam bija noteicis ārsts, diezgan ātri devās prom. Viņš bija ļoti labā noskaņojumā. Pusdienas un dzērieni bija teicami. Neatceros gan neko nopietnu no tā vakara. Roze kaut ko runāja par agrīnās bērnības atmiņām. Eliots teica, ka atceroties, kā ticis barots no pudelītes. Roze uz to sacīja: “Tad jau jūs atņēma no krūts ļoti vēlu.” Eliots attrauca: “Nu, nu, Roze, jūs man citu acīs liekat izskatīties smieklīgam!” Vēl viņš, citējot Krievijas presē rakstīto par sevi, sacīja: “Es esmu reakcionāra, antisemītiska, pornogrāfiska hiēna.””[43]
Eliots bija dzejnieks un cilvēks. Cīnītājs pats ar sevi, pats sevī. Un mūžīgs bērns ar saviem niķiem.
1. pielikums
Džeimsa Džoisa parodija pēc T. S. Eliota Nīkās zemes motīviem
Rouen is the rainiest place getting
Inside all impermeables, wetting
Damp marrow in drenched bones.
Midwinter soused us coming over Le Mans
Our inn at Niort was the Grape of Burgundy
But the winepress of the Lord thundered over that grape of Burgundy
And we left it in a hurgundy.
(Hurry up, Joyce, it’s time!)
I heard mosquitoes swarm in old Bordeaux
So many!
I had not thought the earth contained so many (Hurry up, Joyce, it’s time!)
Mr Anthologos, the local gardener,
Greycapped, with politeness full of cunning
Has made wine these fifty years
And told me in his southern French
Le petit vin is the surest drink to buy
For if ‘tis bad
Vous ne l’avez pas payé[44]
(Hurry up, hurry up, now, now, now!)
But we shall have great times,
When we return to Clinic, that waste land
O Esculapios!
(Shan’t we? Shan’t we? Shan’t we?)
2. pielikums
CHARD WHITLOW
(Mr. Eliot’s Sunday Evening Postscript)
As we get older we do not get any younger.
Seasons return, and today I am fifty-five,
And this time last year I was fifty-four,
And this time next year I shall be sixty-two.
And I cannot say I should like (to speak for myself)
To see my time over again – if you can call it time:
Fidgeting uneasily under a draughty stair,
Or counting sleepless nights in the crowded Tube.
There are certain precautions – though none of them very reliable –
Against the blast from bombs and the flying splinter,
But not against the blast from heaven, vento dei venti,
The wind within a wind unable to speak for wind;
And the frigid burnings of purgatory will not be touched
By any emollient.
I think you will find this put,
Better than I could ever hope to express it,
In the words of Kharma: “It is, we believe,
Idle to hope that the simple stirrup-pump
Will extinguish hell.”
Oh, listeners,
And you especially who have turned off the wireless,
And sit in Stoke or Basingstoke listening appreciatively to the silence,
(Which is also the silence of hell) pray not for your selves but your souls.
And pray for me also under the draughty stair.
As we get older we do not get any younger.
And pray for Kharma under the holy mountain.
[1] T. S. Eliots, Dzejas izlase. Sast. Ieva Lešinska un Kārlis Vērdiņš, atdzejojuši Vizma Belševica, Ieva Lešinska, Kārlis Vērdiņš. Rīga: Neputns, 2022.
[2] Jānis Krēsliņš. Raksti, 1. sējums. Ceļi un neceļi. Sast. Dace Lūse. Rīga: Valters un Rapa, 2004, 227.–257. lpp.
[3] Dzintars Sodums, Kopoti raksti, VI sējums. Dzeja. Rīga: Atēna, 2005, 408.– 442. lpp.
[4] George Williamson, A Reader’s Guide to T. S. Eliot: A Poem-by-Poem Analysis. Syracuse: Syracuse University Press, 1998, p. 22.
[5] Ievas Lešinskas atdzejojums. Četri kvarteti, Nodegusī Nortona I, 35, 36. No: T. S. Eliots, Dzejas izlase, 118. lpp.
[6] T. S. Eliot, The Complete Poems and Plays, 1909–1950. New York, San Diego, London: Harcourt, Brace & Company, 1980, p. 118.
[7] Ievas Lešinskas atdzejojums. Četri kvarteti, Nodegusī Nortona I, 42–46. No: T. S. Eliots, Dzejas izlase, 119. lpp.
[8] T. S. Eliot, The Complete Poems and Plays, 1909–1950. New York, San Diego, London: Harcourt, Brace & Company, 1980, p. 118.
[9] Ievas Lešinskas atdzejojums. Četri kvarteti, Draisalveidžesas II, 56–62. No: T. S. Eliots, Dzejas izlase, 136. lpp.
[10] T. S. Eliot, The Complete Poems and Plays, 1909–1950. New York, San Diego, London: Harcourt, Brace & Company, 1980, p. 133.
[11] Sal. ar Augustīns, Atzīšanās, tulkojusi Laura Hansone. Rīga: Liepnieks & Rītups, 2008, 393.–437. lpp.
[12] Lyndall Gordon, T. S. Eliot: An Imperfect Life. New York, London: W. W. Norton & Company, 2000, pp. 48, 49.
[13] Neziņas mākonis. No angļu valodas tulkojis Uldis Treilons. Rīga: Zvaigzne ABC, [2012], 29. lpp.
[14] Par Sv. Jāņa no Krusta ietekmi uz Eliotu rakstīts daudz. Var palasīt, piemēram: Barry Spurr, ‘Oh Dark Dark Dark, They All Go into the Dark’: The Via Negativa in the Poetry and Thought of T.S. Eliot. In: Christopher Hartney and Andrew McGarrity, eds., The Dark Side: Proceedings of the Seventh Australian and International Religion, Literature and the Arts Conference, 2002. Sydney: RLA Press, 2004, pp. 43–53. https://openjournals.library.sydney.edu.au/SSR/issue/view/39. Interesants teikums rodams rakstu krājuma redaktora Endrjū Makgeritija ievadā: “Šī krājuma nolūks ir saglabāt tumsu, dekonstruējot to.” Šķiet, šādus centienus var labi saskatīt arī daudzviet Eliota rakstītajā.
[15] Reinhards Kērners O.C.D., Brīvība, kas nāk no iekšienes. Rīga: Vārds, 2001, 45. lpp.
[16] Thomas Merton, Run to the Mountain: The Story of a Vocation. The Journals of Thomas Merton, Vol. I, 1939–1941, ed. by Patrick Hart, O.C.S.O. San Francisco: HarperSanFrancisco, 1996, p. 92.
[17] Thomas Merton, Entering the Silence: Becoming a Monk & Writer. The Journals of Thomas Merton, Vol. II, 1941–1952, ed. by Jonathan Montaldo. San Francisco: HarperSanFrancisco, 1997, pp. 183, 184.
[18] Raivis Bičevskis, “Taču naktīs te plosās vētra.” Recenzija par Gijoma Pajena sarakstīto Martina Heidegera biogrāfiju. Latvijas Zinātņu Akadēmijas vēstis, 76. sējums, Nr. 4, 2022, 87. lpp.
[19] Literary Essays of Ezra Pound. Edited with an Introduction by T. S. Eliot. New York: A New Directions Book, 1954. Reprint: 2009, p. 422.
[20] The Waste Land – tāds ir dzejojuma nosaukums oriģinālā. Var tulkot dažādi, arī kā “Degradēta teritorija”. Ieva Lešinska sava atdzejojuma pirmvariantā teic: “Izpostītā zeme”, tagad izlasē piedāvā citu virsrakstu: “Nīkā zeme”. Dzintars Sodums, tulkojot Paunda neīsināto, pilno variantu, vienkāršo: “Tukšā zeme” (Dzintars Sodums, Kopoti raksti, VI sējums. Dzeja. Rīga: Atēna, 2005, 374.– 407. lpp. Tas pats arī: Dzintars Sodums, Post Scriptum. Sast. Nora Ikstena. Rīga: Dienas Grāmata, 2019, 122.– 170. lpp.)
[21] Harold Bloom, Genius: A Mosaic of One Hundred Exemplary Creative minds. New York: Warner Books, 2002, p. 371.
[22] Paul Johnson, Creators: From Chaucer and Dürer to Picasso and Disney. New York: Harper Colllins, 2006, p. 203.
[23] Jeitsa izteikums citēts no: Richard Ellmann, James Joyce. New and Revised Edition, Oxford, New York, Toronto, Melbourne: Oxford University Press, 1983, p. 596n.
[24] No Zviedrijas Akadēmijas pastāvīgā sekretāra Andersa Esterlinga uzrunas, piešķirot T. S. Eliotam Nobela prēmiju. Award ceremony speech. NobelPrize.org. Nobel Prize Outreach AB 2023. Wed. 25 Jan 2023. https://www.nobelprize.org/prizes/literature/1948/ceremony-speech/
[25] Joseph Pearce, Literary Giants, Literary Catholics. San Francisco: Ignatius Press, 2005, p. 151.
[26] Robert Hughes, The Spectacle of Skill. New York: Alfred. A. Knopf, 2015, pp. 419, 420.
[27] Anderss Esterlings, op. cit.
[28] The Collected Letters of C. S. Lewis, Volume III. Narnia, Cambridge and Joy, 1950–1963, ed. by Walter Hooper. San Francisco: HarperSanFrancisco, 2007, p. 1015.
[29] Atdz. K. Vērdiņš. No: T.S. Eliots, Dzejas izlase. Sast. Ieva Lešinska un Kārlis Vērdiņš, atdzejojuši Vizma Belševica, Ieva Lešinska, Kārlis Vērdiņš. Rīga: Neputns, 2022, 18. lpp.
[30] The Collected Letters of C. S. Lewis, Volume III. Narnia, Cambridge and Joy, 1950–1963, ed. by Walter Hooper. San Francisco: HarperSanFrancisco, 2007, pp. 426–427.
[31] “Bija laiks, kad eliotisma uznāciens mani nodarbināja diendienā, tas smeldza kā bojāts zobs.” Skat. The Collected Letters of C. S. Lewis, Volume II. Books, Broadcasts and the War, 1931–1949, ed. by Walter Hooper. San Francisco: HarperSanFrancisco, 2004, p. 684.
[32] C. S. Lewis. All My Road Before Me. The Diary of C. S. Lewis, 1922–1927, edited by Walter Hooper. San Diego, New York, London: A Harvest Book, Harcourt, Inc., 1991, p. 413.
[33] Dace Lamberga. Jēkabs Kazaks. Rīga: Neputns, 2007, 169.–171. lpp.
[34] Laima Līvena, “Ezers”, Padomju Jaunatne, 1968, 20. okt.
[35] Vēstulē Harietai Šovai Vīverei 1925. gada 15. augustā (Selected Letters of James Joyce, edited by Richard Ellmann. London: Faber and Faber, 1992, pp. 308, 309) Džoiss sūdzas par dzīvesvietas sarežģījumiem, nopietnām redzes problēmām, Francijas Akadēmijas locekļa Luija Žilē naidīgo rakstu, kā arī pastāsta par Bordo un Ruānas apmeklējumu. Pēdējo viņš vēstules turpinājumā pārvērš par vientiesīgi asprātīgu Eliota Nīkās zemes parodiju. Skat. 1. pielikumu.
[36] http://www.solearabiantree.net/namingofparts/chardwhitlow.php. Skat. 2. pielikumu.
[37] John Gross, “Max Beerbohm: A Prodigy of Parody”, Against the Grain: The New Criterionon on Art and Intellect at the End of the Twentieth Century. Edited by Hilton Kramer and Roger Kimball. Chicago: Ivan R. Dee, 1995, p. 276.
[38] Edmund Wilson, The Bit Between my Teeth: A Literary Chronicle of 1950–1965. New York: Farrar, Straus, and Giroux, 1965, pp. 326–359.
[39] Op. cit., pp. 357–358.
[40] https://content.time.com/time/subscriber/article/0,33009,868296,00.html
[41] Par to, kā radās šī neskaitāmu žurnālistu un kritiķu vēlāk daudzinātā triāde, Eliots pastāsta savā pēdējā publiskās uzstāšanās reizē 1961. gadā Līdsas Universitātē. Skat.: “To Criticize the Critic”, in: T. S. Eliot, To Criticize the Critic: Eight Essays on Literature and Education. New York: Farrar, Straus, and Giroux, 1965, p. 15.
[42] The Letters of Robert Lowell. Edited by Saskia Hamilton. New Yor: Farrar, Straus and Giroux, 2007, p. 330.
[43] Stephen Spender, Journals 1939–1983. Edited by John Goldsmith. London, Boston: Faber and Faber, 1985, p. 107.
[44] Le petit vin – mājas vai vietējais vīns; Vous ne l’avez pas payé – jūs to dabūjāt par brīvu (fr. val.).
