Varēja būt, bet

Varēja būt, bet

Arhitekta darbs ir viens no bīstamākajiem, jo uz lepnību, aroganci, paštaisnumu var kūdīt maldīga sajūta, ka tu, jā, savā ziņā patiešām diriģents, esi teju vai rados ar Dižo Pasaules Arhitektu, ka tavos spēkos ir ne tikai nesaudzīgi pārplānot un sagraut gadsimtos veidotu ielu tīklu, bet arī noteikt un diriģēt, kā savu dzīves telpu nāksies saprast un apdzīvot ļaužu tūkstošiem paaudzēs uz priekšu.

Lendors. 1. daļa

Lendors. 1. daļa

“Anglijas pagrimums sākās dienā, kad Lendors sakravāja pekeles un aizbrauca projām uz Toskānu. Līdz tam Anglija spēja noturēt savus labākos rakstniekus, pēc tam jau mēs Šelliju, Kītsu, Baironu, Bedouzu redzam kontinentālajā Eiropā, bet vēl vēlāk jau skatām pamācošu izrādi: Braunings atrodas Itālijā, kamēr Tenisons dzīvojas pa Bakingemas pili.”

Eliots. Svārstoties starp guvumu un zaudējumu

Roze kaut ko runāja par agrīnās bērnības atmiņām. Eliots teica, ka atceroties, kā ticis barots no pudelītes. Roze uz to sacīja: “Tad jau jūs atņēma no krūts ļoti vēlu.” Eliots attrauca: “Nu, nu, Roze, jūs man citu acīs liekat izskatīties smieklīgam!” Vēl viņš, citējot Krievijas presē rakstīto par sevi, sacīja: “Es esmu reakcionāra, antisemītiska, pornogrāfiska hiēna.”

Edmunds Bērks (1729–1797). Dažas it kā nesaistītas driskas

Kā lai mēs izskaidrojam nepatīkamo faktu, ka Edmunda Bērka runas un rakstus šodien lasām ar daudz lielāku interesi, nekā tos uztvēra sarakstīšanas laikā, kamēr viņa izcilo sabiedroto teiktais ir jau aizmirsts. Atbilde, kas varētu apmierināt, būtu tāda, ka Edmundam Bērkam piemita pastāvīgi asināts redzējums, kurā visas lietas, darbības un notikumi tiek skatīti likumsakarībās, kas nosaka to eksistenci un apraksta to iespējamību.

Nesavlaicīgas pārdomas

1934. gadā, kad aiz muguras bija Pirmais pasaules karš, kad vecās Eiropas tik tikko zaļot atsākušajās, vēl baismīgās brūces nesadziedējušajās krāsmatās pilnā sparā rosījās fašisti, nacisti, komunisti un modernisti, neticība pēcnāves dzīvei jau bija kļuvusi par normu. Tiesa, modernistiskās šaubas neradās divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados, tās sagatavoja viss “garais” deviņpadsmitais gadsimts.

Kristus tevi mīl

Kristus tevi mīl

Eloiza pret laulībām kategoriski iebilda. Iebildumi bija vairāki. Jaunajai sievietei, šķiet, piemita pareģes spējas, viņa nojauta, ka laulību sekas būs traģiskas. Tāpēc viņa argumentēja, atsaucoties uz Seneku un apustuli Pāvilu, ka patiess filozofs un/vai patiess kristietis nekad nedrīkst pārstāt filozofēt un/vai lūgties.

Iesim nost

Iesim nost

Nost no skatuves, nost no konkrētās telpas dāņu karaļpilī, nost no varbūt pēdējās iespējas glābties pašiem un pārējiem. Polonijs aiziet pretī savam žurkas liktenim, Klaudijs – likumsakarībai. Uznāk Hamlets, kurā, kā savulaik rakstīja Tamāra Zālīte, iemiesojas mūsu pašu garīgā atsvešinātība.

Rozālija, Monika un Jozefīne Venēcijā

“Vācu ekspresionisms, kuru redzēju arī kādā Berlīnes izstādē, nav brīvs no salkanības un ārišķuma, efekti viņā pazudina formas problēmas. Lielajā izstādē nevar spriest, kurp glezniecība varētu iet turpmāk, nekādi jauni atradumi te nav redzami. Sevišķi neizdevīga pozīcija tādai izstādei ir Itālijā, kur tik vareni sevī ierauj renesanses mākslas bagātās krātuves.”