Mūsu laikmetā tolerance ir kļuvusi par vienu no visaugstāk vērtētajiem tikumiem. Sabiedrībai attīstoties liberālās demokrātijas virzienā, tolerance drīzumā pat varētu būt vienīgais tikums, ko laicīgā sabiedrība pieņems. Daudzi tradicionālie tikumi, tādi kā pazemība, savaldība un šķīstība, jau ir zaudējuši lielākās sabiedrības daļas labvēlību un dažkārt tiek atklāti nicināti vai pat uzskatīti par pārkāpumiem.
Ar tolerances palīdzību tas, ko kādreiz uzskatīja par amorālu, tagad tiek veicināts, atzīts par normālu un atbalstāmu. Ārlaulības attiecības, neuzticība laulībā un šķiršanās tiek normalizētas. Vulgāra zaimošana ir ierasta parādība. Mākslīgos abortus un homoseksuālas attiecības aizstāv ietekmīgas grupas, un plašsaziņas līdzekļi tos bieži atbalsta. Mūsdienu postmodernās liberālās demokrātijas apstākļos jēdziens “tolerance” savā darbībā sistemātiski apgriež tradicionālo morāli “ar kājām gaisā”.
Iezīmējas vēl kāda parādība – neskatoties uz deklarēto “vispārējo toleranci” liberālās demokrātijas apstākļos, tolerance tomēr nav visaptveroša. Toleranti cilvēki var būt plaši domājoši, atvērti un izrādīt mīlestību pret jebkuru pasaules uzskatu, izņemot sociāli konservatīvus uzskatus, kas arvien biežāk paliek ārpus mūsdienu tolerances sliekšņa. Ja šo uzskatu aizstāvji uzdrošinās izteikt iebildumus pret viņu skatījumā nevēlamām parādībām, tad parasti viņus nosauc par neiecietīgiem, tiesājošiem un naidpilniem.[1]
“Kultūrkari” pretēju uzskatu aizstāvju vidū kļūst arvien izplatītāki un nesamierināmāki. Daudzi pētnieki uzskata, ka būtisku ieguldījumu šādam sašķeltam stāvoklim sabiedrībā ir devis postmodernisms. Lai izprastu, cik pamatots ir šis arguments, nepieciešams aplūkot, kāda ir postmodernisma būtība un kādu ietekmi tas atstājis uz dažādu politiskā spektra pārstāvju uzskatiem.
Postmodernisma rašanās, attīstība un raksturīgākās idejas
Pirmo postmodernisma atziņu aizmetņi ir vērojami jau modernisma laikmetā, kas sākās kā sacelšanās pret klasisko kultūru, 19. gadsimta otrajā pusē dominējošo pozitīvismu un racionālismu, pret pilsonisko dzīvesveidu un tā stingrajām sabiedriskajām normām.
Starp nozīmīgākajām postmodernisma idejām ir antifundacionālisms (angliski lieto grūti latviskojamu vārdu “anti-foundationalism”, ko varētu raksturot kā galējā nopamatojuma noraidījumu) – tēze, ka cilvēku zināšanas par pasauli nebalstās uz droša pamata. Antifundacionālismu parasti formulē kā ar izziņas teoriju saistītu pozīciju: tas apšauba cilvēku zināšanu drošticamību un patiesumu. Par vienu no pirmajiem antifundacionālisma priekšvēstnešiem, kura atziņas ietekmēja vēlāko postmodernisma rašanos, var uzskatīt vācu domātāju Frīdrihu Nīči (1844–1900). Savā stāstā “Kā “reālā pasaule” kļuva par mītu”, kas iekļauts darbā Elku mijkrēslis, Nīče rakstīja par “reālās pasaules” lēno bojāeju. Rietumos tradicionāli pasaules reālumu balstīja seno grieķu atziņas, ka pasaule ir izzināma ar prāta un dialektikas palīdzību, kā arī kristietības doktrīna, ka pasaule ir radīta un tās izpēti vada gan prāts, gan dievatziņa.[2] Šo tradīciju Nīče mēģināja apšaubīt grāmatā Ecce Homo!, kur viņš pareģo šo “gadu tūkstošus ilgušo melu” atmaskošanu un paredz vēl nepiedzīvotus satricinājumus, kā arī nekad nepieredzētus karus. Gaidāmo vēsturiskās devalvācijas kustību viņš pat nosauca par nihilismu. Pazīstamo Nīčes apgalvojumu antifundacionālisma garā “Dievs ir miris” var skatīt kā Rietumu tradicionālo vērtību atcelšanu un priekšvēstnesi nākotnes iracionālisma, relatīvisma un subjektīvisma garīgās miglas mākoņiem.
Nīči nevar uztvert tikai kā domātāju, kurš fiksē noteiktu pasaules ainas maiņu. Nīče parāda, ka, ja cilvēki nevar izzināt “reālo pasauli”, tad viņiem nevar būt pretenziju uz patiesību un morālu pienākumu. Darbā Morāles ģenealoģija viņš pat raksta, ka dzīve pati par sevi ir vardarbīga, vājākos izmantojoša un postoša, tāpēc šīs darbības nevar nosaukt par netaisnīgām. Savukārt judeo-kristīgo ētiku viņš aprakstīja kā “vergu morāli”, kas slavina vājumu un nicina spēku. Nīče nebija labvēlīgi noskaņots pret demokrātiju, jo uzskatīja, ka demokrātija ir tikai politiskās sekas kristiešu uzskatam, ka Dieva acīs visi cilvēki ir vienlīdzīgi, par ko nekas neliecinot.[3] Rakstot pāris desmitgades pēc Nīčes un vērojot šī skatījuma popularitāti, britu domātājs Gilberts Kīts Čestertons atzīmēja: “Mūsu laikmetu caurstrāvo dīvains fanātisms: fanātisks naids pret morāli, īpaši pret kristīgo morāli.”[4]
Būtiska postmodernisma ideja ir arī apgalvojums, ka cilvēkam nav dabiskas vai universālas būtības. Šo nostāju sauc par antiesenciālismu. Attiecīgi viss, kas saistīts ar cilvēka stāvokli pasaulē, ir tikai relatīva vēsturiski izveidojusies kulturāla nosacītība. Šis skatījums visbiežāk ir uzrunājis ideoloģijas, kuras tic iespējai radīt “jauna veida cilvēku”. Ja cilvēkam nav dabiskas universālas būtības, tad cilvēku var mainīt – vai nu lai izveidotu taisnīgāku sabiedrību, vai arī lai ar sociālo eksperimentu starpniecību sagatavotu cilvēkus pārejai “nākamajā eksistences posmā”.[5] Pie ideoloģijām ar šādu mērķi var pieskaitīt kreisos progresīvistus un komunistus, nereti arī radikālās feministes, LGBTQ aktīvistus, kā arī nacionālsociālistus.
Zināmu ieguldījumu šajā domu attīstībā ir devusi Karla Gustava Junga (1875–1961) mācība par kolektīvo bezapziņu un arhetipiem. Tās avots ir nevis racionalitāte un ticība cilvēku spējai pielietot saprātu, bet gan misticisms. Pēc Junga domām, kolektīvā bezapziņa ir pieejama ikvienam cilvēkam, savukārt personīgā bezapziņa ir individuāla. Kolektīvajā bezapziņā slēpjas milzīgs daudzums tā saukto arhetipu un instinktu. Junga jēdzienu “arhetips” nav viegli definēt; var sacīt, ka tas ir neredzams un neuzskatāms ietekmes faktors cilvēka bezapziņā. Arhetipi ir iedzimti domāšanas un uzvedības modeļi, kas tiecas realizēties indivīda dzīves vidē. Šis aktualizācijas process sabiedrībā savukārt virza personas unikālās identitātes attīstību. Tā kā arhetipi ir definēti neskaidri, tie nav ne vispārināmi, ne konkretizējami.[6] Šādā ziņā Junga mācību tās misticisma un nekonkrētības dēļ var raksturot kā antiesenciālu, jo tā bez racionālas argumentācijas piedēvē dažādām nācijām atšķirīgu kolektīvo bezapziņu, savukārt cilvēku identitātei – kulturālu nosacītību. Junga atziņu ietekme uz populāro psiholoģiju un tā saukto New Age reliģiju ir visai iespaidīga. Plašā fabulu un mītu izmantošana Junga mācībā jūtami pastiprina tās iracionalitāti un zināmā mērā ievada postmodernismam raksturīgo saprāta devalvāciju. Ievērojot sava laikmeta iracionālistu vidē modernās teosofijas un antroposofijas teorijas, Jungs brīvi eksperimentēja ar āriešu reliģijas mītiem, no kuriem izriet atsevišķas viņa doktrīnas. Kad nacionālsociālisti Vācijā 1933. gadā nāca pie varas, iestājoties par ārisko neopagānismu, Jungs uzskatīja, ka kļuvis par liecinieku, kā viņa paša teorijas atdzīvojas. Viņš bija pārliecināts par āriešu arhetipu ģenētiskā materiāla pārākumu. Noraidot saprātu kā zemāku izziņas veidu, Jungs atbalstīja nacionālsociālistu vēršanos pie āriešu simboliem un mītiem un pat salīdzināja Hitleru ar reinkarnējušos ģermāņu dievību Votanu.[7]
Savā grāmatā Psihoterapijas stāvoklis mūsdienās viņš cita starpā pievērsās ebreju bezapziņas analīzei, to atzīstot par zemāk attīstītu nekā āriešu bezapziņa.[8] Rakstīdams par rasu arhetipiem, viņš norādīja, ka ebreji kā senāka tauta esot bijuši ilgāk pakļauti Nīčes minētajai “vergu morālei” – represīvai un novājinošai monoteisma ietekmei. Tādējādi, lai gan ebreju “intelekts” un “apziņa” esot palikuši aktīvi, viņu “bezapziņas” radošuma, enerģijas un dzīvības avots esot bezcerīgi zudis. Savukārt ārieši pēc Junga teorijas bija “jauneklīga” tauta ar bagātāku bezapziņu, jo viņi bija cietuši no “judeo-kristīgā jūga” tikai tūkstots gadus.[9]
Junga raksturotā kolektīvā bezapziņa un arhetipu mācība atstāja būtisku ietekmi uz identitātes politiku, kas vēlāk kļuva populāra kreisi liberālajā postmodernajā vidē. Identitātes politiku parasti kritizē kā kolektīvistisku, balstītu aizspriedumos (kurus tieši mēģina apkarot) un pretēju klasiskā liberālisma un demokrātijas ideāliem.[10] Kā piemēru var minēt 1960. gados ASV radušos melno nacionālismu, ko bez postmodernisma ietekmēja arī citi faktori – islāms un neomarksisms. Agrākais separātisms melnādainos diskriminēja, taču postmodernais separātisms tika pieņemts kā pozitīvas pārmaiņas. Kustība, kas sākās ar pretošanos rasu segregācijai, tagad sāka pieprasīt rasu kvotas. Tie, kas reiz bija piedalījušies demonstrācijās par jauktajām skolām, tagad prasīja atsevišķas “specializētās afrikāņu skolas” melnādainajiem bērniem. Martina Lutera Kinga aicinājums uz vienlīdzīgām iespējām un no rasu aizspriedumiem brīvu sabiedrību pārauga prasībās pēc identitātes atbalsta programmām un “pozitīvās diskriminācijas” – valsts izstrādāta pasākumu kopuma, kas paredz privilēģijas dažādām sabiedrības minoritātēm.[11] Šādā veidā identitātes politika patiesībā var veicināt rasu aizspriedumus un sabiedrības šķelšanos.
Uzskata, ka postmodernisms pilnībā noformējās 1950. gadu beigās. Tas saglabāja sevī iepriekš minētās modernistu laikmeta antifundacionālisma un antiesenciālisma atziņas, taču attīstīja tās tālāk un pievienoja jaunas atziņas. Postmodernismu vislabāk raksturo tēze, ka nav iespējams izveidot skaidru un neapgāžamu patiesības struktūras aprakstu. Viens no ievērojamākajiem postmodernisma domātājiem ir franču filozofs Žaks Deridā (1930–2004). Var sacīt, ka viņš papildināja postmodernismu ar nominālismu – atziņu, ka nepastāv atbilstība starp valodu un realitāti.[12] Deridā plaši pazīstamais neoloģisms – diferance (différance) – būtībā nozīmē, ka vārdiem un tekstiem trūkst pastāvības. Katrā vārdā ir citu vārdu pēdas. Nozīme vienmēr ir plūstoša, un cilvēki nekad īsti nevar zināt runas un teksta jēgu. Pat vārdiem “cilvēks”, “es”, “tu”, “viņi” var būt dažāda nozīme. Deridā domāja, ka valodas vara un mēģinājums nostiprināt vārdu nozīmes ir politisks akts, kas izraisa cilvēku atstumšanu un apspiešanu.[13] Postmodernisti, kas ieņem šo nostāju, mudina atzīt, ka valoda ne tikai pārraida informāciju, bet daļēji arī pati to konstruē. Cilvēkiem nevar būt drošticamu, objektīvu zināšanu par realitāti, jo viņi nevar nokļūt ārpus valodas. Nominālisms un antireālisms šādi veicina kultūras relatīvismu; zinātni tas skata nevis kā mēģinājumu objektīvi atklāt un aprakstīt faktus, bet gan kā shēmu un koncepciju konstruēšanu; savukārt ētikā tas aicina atzīt, ka nav reālu normu, kas noteiktu un vadītu cilvēku rīcību un pienākumus. Dažkārt postmodernisti antireālisma atziņas piemēro selektīvi, būdami reālisti vienā jomā un antireālisti citā.[14] Antireālisms ir saistīts ar dekonstrukciju – lasījuma metodi, kura analizē attiecības starp tekstu un tā nozīmi un kura kopš 1980. gadiem ir būtiski ietekmējusi tieslietas,[15] antropoloģiju,[16] feminismu[17] un LGBTQ+ kustību.[18]
Postmodernismu un sociālo konstruktīvismu būtiski – jo īpaši anglosakšu zemēs – ir ietekmējis arī franču domātājs Mišels Fuko (1926–1984) un viņa darbu recepcija. Fuko pievērsās psihiatrijas un cietumu sistēmas kritikai, skatot tās kā apspiešanas un populācijas kontroles, nevis dziedināšanas vai sodīšanas iestādes, kā arī seksualitātes vēstures izpētei. Savas karjeras sākumposmā Fuko ietekmējās no Nīčes grāmatas Nesavlaicīgās pārdomas, raksturojot šo darbu kā “atklāsmi”; var sacīt, ka viņš turpināja attīstīt Nīčes skatījumu uz cilvēku un sabiedrību, zināmā mērā pielāgojot to kreisā liberālisma vajadzībām.[19] Fuko noraidīja jebkādas fiksētas cilvēka iedabas iespējamību, kā arī universālu taisnīguma un morāles pamatu.[20] Fuko pieeja seksualitātei, kuru viņš skatīja kā kulturāli un sociāli konstruētu, ir devusi lielu ieguldījumu LGBTQ+ ideoloģijas kvīru teorijā (queer theory).[21]
Fuko darbiem ir raksturīga nevēlēšanās piedāvāt risinājumus viņa kritizētajām sociālajām un politiskajām nepilnībām.[22] Šajā ziņā viņš atšķiras no modernisma laikmeta filozofa Nīčes, kurš aicināja “judeo-kristīgo vergu” ētiku aizstāt ar jaunu “varasgribas” radītu morāli. Pozitīvu risinājumu trūkums Fuko filozofiskajā domā savā ziņā ir loģisks izvedums no postmodernisma atziņas, ka nepastāv noskaidrojama patiesība. Ja tādas nav, nav arī jēgas meklēt risinājumus. Tā vietā, lai uz drupām būvētu kādu citu struktūru, postmodernisms lielākoties ir nodarbojies ar veco struktūru nīcināšanu.
Kopumā ir iespējams izdalīt šādas postmodernisma pazīmes:
(1) Sociālais konstruktīvisms: pārliecība, ka ne tikai morāles normas, bet arī cilvēka dabīgās vajadzības un vēlmes nosaka un konstruē sabiedrība;
(2) Kultūras determinisms: pārliecība, ka indivīdus pilnībā veido kultūras spēki, jo sevišķi valoda, kas nosaka domas;
(3) Atteikšanās no personiskās identitātes: pārliecība, ka cilvēki primāri ir grupu locekļi un viņu identitāte visupirms ir kolektīva;
(4) Atteikšanās no universāla cilvēciskuma un cilvēka labbūšanas standarta;
(5) Kategorisks transcendences noraidījums;
(6) Varas vienkāršošana: uzskats, ka visas institūcijas, visas cilvēku attiecības, visas morālās vērtības un viss cilvēka radītais – no mākslas darbiem līdz reliģiskām doktrīnām – ir primitīvas varaskāres izpausmes un maskas;
(7) Prāta devalvācija: pārliecība, ka saprāts un dziņa izzināt patiesību ir kultūras varas iluzorais aizsegs.[23]
Postmodernisms mūsdienu kreisi liberālajā politiskajā spektrā
Lai saprastu postmodernisma izpausmju īpatnības mūsdieno kreiso liberāļu uzskatos, jāņem vērā, ka viņu progresīvajai izpratnei par sabiedrības attīstību gadu desmitiem ilgi ir bijušas monopoltiesības daudzās sabiedrības zināšanas veidojošās institūcijās. Šāda varas pozīcija noteikusi arī viņu pieeju postmodernisma atziņām. Mūsdienās jēdziens “liberālā demokrātija” ir dekonstruēts un pārdefinēts, lai tā saturs, cik vien iespējams, atbilstu kreisiem un kreisi centriskiem politiskajiem uzskatiem. Tikai kreisi progresīvus uzskatus atzīst par īsteni demokrātiskiem.
Liberālās demokrātijas ideoloģiskā savienība ar postmodernajiem uzskatiem nav nejauša. Postmodernisma antiesenciālismu un antireālismu uzlūko kā noderīgus minoritāšu identitātes politikas veicināšanai un universālisma noliegšanai. Uzskata, ka, izmantojot šo modeli, liberālajai demokrātijai teorētiski ir potenciāls aizstāt vairākuma varas monolīto balsi ar sabiedrības minoritāšu viedokļa respektēšanu, tā novēršot dominējošas autokrātijas rašanos. Postmodernisma kultūra šādā veidā patiešām ir satricinājusi dažus savu konservatīvo oponentu uzskatu pamatus. Tomēr, ja postmodernisma un kreisā progresīvisma aizstāvji nevēlas kritiski aplūkot paši savus uzstādījumus un cenšas tos uzspiest pārējiem kā absolūtus un universālus, veidojas jaunas monopola formas. Šīs formas ir pretrunā galvenajiem liberālās demokrātijas un postmodernisma mērķiem – tiekties atbrīvoties no absolūtisma, autoritātes un esenciālisma. Tādējādi viedokļu dažādības zaudēšanas draudi patiesībā nemaz netiek novērsti.[24]
Postmodernisms nepavisam nav tāds atziņu kopums, kas varētu novērst jaunu monopola formu un autoritārisma rašanos. 1930. gadu nacionālsociālistiskā inteliģence pieņēma Nīčes un Junga racionālisma noraidījumu un jauno misticismu, noraidot personisku identitāti kultūras determinisma labad un absolūtas morālas vērtības – varaskāres labad. Prāta varas vietā nāca iracionāla emocionāla atbrīvošanās un transcendenta Dieva vietā – bezpersoniska, mistiska daba. Viņu idejas tālāk turpināja attīstīt domātāji, kas sevi pozicionēja kreisajā politiskajā spektrā. Piemēram, Fuko 1950. gadā iestājās Francijas komunistiskajā partijā,[25] bet Deridā 1995. gadā pievienojās vēlēšanu komitejai, lai atbalstītu sociālista Lionela Žospēna prezidenta kandidatūru.[26] Lai gan pirmajā brīdī tas var likties paradoksāli, šajā parādībā ir iespējams konstatēt noteiktu likumsakarību: par spīti sludinātajai apspiesto aizstāvībai un politiski korektam jutīgumam, daudzi progresīvie postmodernie intelektuāļi patiesībā atdzīvina un spēcina to domāšanas veidu, kas savulaik veicināja, cita starpā, citādāk domājošo apspiešanu un ebreju vajāšanu.[27]
Formāli kreisie liberāļi atzīst, ka liberālās demokrātijas apstākļos visas vērtības, visi uzskati, visi dzīvesveidi, visi apgalvojumi par patiesību ir uzklausāmi ar vienādu toleranci. Tā kā postmodernismā nepastāv skaidra un neapgāžama patiesības izpratne, nebūtu pamata principiāli iebilst kādam no viedokļiem. Tomēr jāņem vērā, ka postmodernisms kā atziņu kopums ir veidojies apstākļos, kad tā atbalstītāju rokās nebija valsts un institucionāla varas. Līdz ar to postmodernisms tā rašanās laikā bija izdevīga politiskās opozīcijas stāja, ar kuras palīdzību varēja kritizēt valdošo politisko pozīciju un vienlaikus pieprasīt tolerantu savu radikālo uzskatu uzklausīšanu. Kad kreisie liberāļi nonāca varas pozīcijās, viņi drīz vien sāka sevi uzskatīt par “patiesības” šķīrējtiesnešiem, bieži vien uzvedoties tā, it kā tie, kas nepiekrīt viņu filozofiskajām premisām, būtu nesaprātīgi, “neizglītoti” un naidpilni. Šādi radās pretrunas starp sludināto “toleranci” un pastāvošo realitāti. Rezultātā pie varas esošie progresīvie spēki regulāri uzspieda citiem savas filozofiskās izvēles, vienlaikus izsmejot jebkādus iebildumus kā reakcionārus un bīstami autoritārus.
Tā kā kreisajiem liberāļiem viņu politiskās varas laikā bija monopols daudzās sabiedrības izglītības institūcijās, mūsdienās viņi cenšas savu viedokli stiprināt ar šīs izglītības sistēmas sagatavotiem ekspertiem. Autoritatīvās “ekspertīzes” aizsegā progresīvie cenšas sabiedrībā nostiprināt savu nostāju monopolu, jo uzskata to par derīgāku nekā patiesu alternatīvu viedokļu daudzveidība. Turklāt tos, kas vēlas atrasties ārpus šī ietvara, konsekventi skata kā atpalikušus no laika (kā mēdz teikt: “Ir taču 21. gadsimts!”). Rezultātā mūsdienu progresīvā, šķietami tolerantā, atvērtā un demokrātiski egalitārā sabiedrības daļa konservatīvismu neuzskata par jēdzīgu politisko filozofiju; to skata tikai kā reakcionāras tendences racionalizāciju, kas ir jāpārvar, tiecoties uz apgaismotāku un taisnīgāku sabiedrību. Mūsdienu liberālās demokrātijas praksē, pārfrāzējot Džordža Orvela atziņu, visi uzskati ir vienlīdzīgi, bet daži uzskati ir vienlīdzīgāki par citiem.
Šeit iespējams minēt dažus piemērus. Progresīvajā argumentācijā par viendzimuma laulību legalizāciju dažādās valstīs tika izmantots morāli plurālistisks “Dzīvo un ļauj dzīvot!” sauklis. Tomēr vienlaikus ASV lietā “Masterpiece Cakeshop” pret Kolorādo pilsoņu tiesību komisiju kreisie aktīvisti apgalvoja, ka valstij kristiešu konditors ir jāpiespiež atbalstīt viendzimuma savienību un gatavot konditorejas izstrādājumus ar vēstījumu, kuru konditors nepieņem.[28]
Liberāli demokrātiskā valstī Somijā ģenerālprokurors izvirzīja apsūdzību bijušajai Somijas valdības ministei Peivi Resenenai (Päivi Räsänen) par naida runu pēc tam, kad viņa tviterī publicēja Bībeles citātu un apšaubīja savas draudzes lēmumu atbalstīt LGBT pasākumu “Pride 2019”. Šai lietai tika pievērsta starptautiska uzmanība, atbalstu Resenenai pauda daudzas dabīgās ģimenes aizstāvības organizācijas, arī vārda brīvības aizstāvji un liela daļa sabiedrības.[29] Dažkārt rodas aizdomas, ka progresīvo spēku nominālais morālais plurālisms bieži vien ir tikai oportūnistiska pašlabuma meklēšana, lai īstenotu savu “varasgribu”.
Pašas sarežģītākās ir mūsdienu kreiso postmodernistu attiecības ar antifundacionālisma atziņu pielietojumu praksē. Tas ir saprotams, jo pie varas esošam spēkam ir vajadzīga praktiskas darbības programma. Šādu programmu nevar īstenot, ja uzskata, ka cilvēku zināšanas par pasauli nebalstās uz droša pamata. Turklāt spēkam, kas pats pietiekami ilgi ir atradies pie varas, kļūst arvien grūtāk uzturēt retoriku par “gadu tūkstošus ilgušiem meliem”, no kuriem nepieciešams atbrīvoties.
Tāpēc mūsdienu kreisie liberāļi teorētiski nemaz nenoraida metanaratīvus – stāstījumus par vēsturisko nozīmi, pieredzi, zināšanām vai objektīvu realitāti. Viņi izvēlas selektīvu pieeju. Faktiski tā ietver metanaratīvu par savu centrālo nozīmi vēstures gaitā, taču, kad liberālā demokrātija pati atrodas vēsturiskās attīstības centrā, notiekošo bieži vien uzskata par ēterisku, bezveidīgu plūdumu, ko neviens nevar saprast. Vēsturiskais process vienkārši notiek, un, iespējams, nemaz nav atrodami cēloņi, kas to virza. Lai sargātu savu varas monopolu, pie varas esošie postmodernie kreisie izvairās no varas atdošanas nabadzīgajiem un apspiestajiem, kuru intereses viņi teorētiski pārstāv, tā vietā vairāk koncentrējoties uz pašreklāmas izrādēm.
Ieņemot varas amatus, kreisajiem liberāļiem arī ir grūti uzturēt postmoderno skepticismu pret politisko sistēmu. Lai nebūtu pilnībā jāatsakās no šīs savas ideoloģijas daļas, skepticisma paušanas uzdevums liberālajā demokrātijā tiek uzticēts nevalstiskajām organizācijām (NVO). To sniegtos pakalpojumus finansē no valsts fondu dotācijām, kā arī no dažādiem valsts un privātiem uzņēmumiem. Šī organizatoriskā forma ir paplašinājusies ne tikai sociālo pakalpojumu sektorā, bet arī pašā kreiso liberāļu politiskajā vidē, kur pat dažādu kreiso protesta kustību organizācijas var izveidot pilnas slodzes darbinieku infrastruktūru, izmantojot daudzas no šīm dotācijām. Tādējādi rodas divdomīga situācija: NVO uzdevums ir apstrīdēt “status quo” stāvokli sabiedrībā, tajā pašā laikā neapstrīdot avotus, kas finansē viņu darbību. Līdz ar to, ilgstoši pastāvot kreiso liberāļu varas monopolam, liela daļa NVO patiesībā kalpo liberālās demokrātijas atražošanai tās kreisajā interpretācijā, nevis tās apstrīdēšanai un viedokļu dažādības nodrošināšanai.[30] NVO darbības modelis mūsdienās ir kļuvis tik populārs, ka arī konservatīvas valdības sākušas to izmantot savām vajadzībām, kas arī šajā gadījumā nenāk par labu viedokļu dažādībai, brīvām debatēm un kritiskai varas analīzei.
Kreiso liberāļu ilgstošais varas monopols ir audzējis valdības birokrātijas spēku un jūtami vājinājis daudzu valstu demokrātiskās institūcijas. Ietekmējoties no postmodernisma idejām, tās satura ziņā ir kļuvušas tukšākas un disfunkcionālākas, nespējot demokrātiskā ceļā risināt valstiskas problēmas. Demokrātiska procesa vietā bieži notiek vēršanās pie tiesu varas, lai tā izlemtu strīdīgākos jautājumus; tas savukārt vēl vairāk kaitē sabiedrības spējai piedalīties valstiski svarīgos lēmumos. Identitātes politikas rezultātā palielinājusies sabiedrības sašķeltība. Lielā mērā zudis argumentācijas prakses un pārliecināšanas kopīgais pamats – apelēšana pie saprāta un kopīgā labuma. Valsts, kurā risinās šāds sabiedrības iekšējs konflikts, kļūst vāja un nespēj aizsargāties pret ārēju ienaidnieku.
Emocionālās reakcijas – postmoderno kreiso liberāļu retorikas pamats
Postmodernismam devalvējot saprāta un racionālas spriešanas nozīmi, ir likumsakarīgi, ka postmodernie kreisie savā retorikā visbiežāk izceļ tos argumentus, kas apelē pie sajūtām. Šādus argumentus nevajag racionāli pierādīt, tie sniedz lielu brīvību vēlmju domāšanā balstītām iracionālisma, relatīvisma un subjektīvisma izpausmēm. Mēģinājums izraisīt emocijas ir metode, kas ietver manipulēšanu, lai stiprinātu atbalstu maldinošam vai nepamatotam argumentam. Emociju uzkurināšanai var pievienot personiskus (ad hominem) uzbrukumus, lai veicinātu negatīvu emocionālu reakciju pret oponentu.
Šādi emocionālas retorikas paraugi būtu:
(1) Attiecībā uz viendzimuma laulībām: “Tā ir mīloša rīcība – dot cilvēkam to, ko viņš vēlas. Ja divi cilvēki mīl viens otru, kas es esmu, lai stātos ceļā?”
(2) Attiecībā uz imigrāciju: “Cilvēki vienkārši vēlas strādāt. Viņi mīl savas ģimenes un vēlas tās nodrošināt. Kāpēc gan jūs gribat viņus apturēt pie robežas? Vai tas gadījumā nav rasisms?”
(3) Attiecībā uz labklājību: “Jūs neatbalstāt labklājības izdevumu palielināšanu? Jūs laikam vēlaties, lai nabadzīgie cilvēki mirtu uz ielām!”
Politizēti emocionāli aicinājumi novirza sabiedrisko domu kreisajā virzienā bez nopietna jautājumu būtības izvērtējuma. “Mīlestība” liek cilvēkiem justies labi: kāpēc gan “mīlestības” vārdā nepārdefinēt tūkstošiem gadu seno laulības institūciju, lai tā atbilstu kreiso postmodernistu romantikas izpratnei? Šādi ietonētās debatēs izpaliek aicinājums padomāt par laulības būtību un funkciju, par imigrācijas sociālajām sekām un bieži vien nejēdzīgas labklājības politikas izmaksu ietekmi uz valsts ekonomiku.[31]
Pārsteidzoši, taču uz sajūtu un emociju nesamērīgo nozīmi postmodernajā kreisi liberālajā vidē norāda pat atsevišķi akadēmiski pētījumi. Piemēram, Telavivas Universitātes pētnieces Rūtijas Pliskinas pētījums parāda modelēto situāciju izraisīto emociju lielāku ietekmi tieši uz ideoloģiski kreisi noskaņotām un liberālām personām.[32] Personas politiskās pārliecības lielā daļā gadījumu ir pakārtotas audzināšanai, kādu šī persona saņēmusi bērnībā. 2015. gadā veiktais Kalifornijas Universitātes pētījums parādīja, ka konservatīvie lielākā mērā pieņem pārliecību, ka ir atbildīgi par savu rīcību, un viņiem ir labāka paškontrole nekā liberāļiem, lai sasniegtu savus izvirzītos mērķus.[33] 2018. gadā veikts psihologa Gerija Lūisa pētījums parādīja, ka cilvēkiem, kuriem bērnībā bijušas ar audzināšanu saistītas uzvedības problēmas, ir lielākas iespējas pieaugot būt kreisi noskaņotiem.[34] Ja cilvēkam pieaugušā vecumā joprojām saglabājas bērnībā praktizētā vēlmju domāšana, tad daudzos gadījumos viņam ir lielas iespējas palikt infantilam – bezatbildīgam, ar vieglprātīgu attieksmi pret dzīvi, virspusējiem spriedumiem un sekliem uzskatiem. Šāda personība bieži ir atvērtāka postmodernisma atziņu pieņemšanai, jo tās neprasa tradicionālās morāles ievērošanu, pienākumu uzņemšanos, objektivitāti un atbildību.
Subjektīvās sajūtās balstītās patiesības izpausmes savā grāmatā Postmodernie laiki lieliski apraksta Džīns Edvards Vīts: “Kad objektīvo pasauli nomāc subjektivitāte, morāles principi izgaist. Cilvēki – pat dzīvesbiedri un bērni – tiek vērtēti, pamatojoties vienīgi uz to, ko tie var dot indivīda labsajūtai. Subjektivitātes virpulī tiek ierauti pat ārēji objekti. Ja vecais materiālisms centās uzkrāt vērtīgus objektus, jaunais materiālisms interesējas ne tik daudz par pašiem objektiem, kā par statusu un pieredzi, kas ar tiem saistīti. Šajā intelektuālajā klimatā politiķi dod nopietnus solījumus un tad, tiklīdz ievēlēti, pārsteidzoši ātri un, šķiet, nemanot, ka ir nonākuši pretrunās, tos lauž. Protams, politiķi solījumus ir lauzuši vienmēr, taču nekad viņi to nav darījuši tik bezkaunīgi. Tiesneši izmanto asprātīgas “interpretējošas stratēģijas”, lai atmestu gadsimtiem ilgi ievērotus likumus un konstruētu pavisam jaunus, pašreizējo modi atspoguļojošus juridiskus principus. Žurnālisti, kuriem mācīts, ka objektivitāte ir neiespējama, raksta tendenciozus ziņu aprakstus un sekmē paši savas ideoloģiskās programmas. Skolotāji, pārliecināti, ka objektīvu patiesību nav, māca “procesus”, zināšanu vietā piedāvājot “pieredzes”, kā arī mudinot skolniekus apšaubīt pastāvošās vērtības un radīt pašiem savas.”[35]
Postmodernisma ietekmē cilvēki sāk domāt tikai par to, kas nāk par labu viņu pašu iedomātajai labklājībai, neņemot vērā sabiedrības kopējās intereses. 2020. gadā Polijas prezidents Andžejs Duda kādā runā norādīja, ka kreiso liberāļu atbalstītā LGBTQ+ ideoloģija ir vēl bīstamāka nekā komunisms. Tā viņš vēlējās pievērst uzmanību faktam, ka ateistiskajam komunistu partijas režīmam, kas Polijā valdīja ilgus gadus, tomēr neizdevās sagraut poļu tradicionālo ģimeni, bet LGBTQ+ ideoloģijai salīdzinoši īsā laikā ir izdevies iegūt milzīgu atbalstu.[36]
Kāpēc tā? Mūsdienu LGBTQ+ ideoloģija izraisa mazāku protestu tāpēc, ka ekspluatē “mīlestības” tēmu. Šāda emocijās balstīta nostāja labi kalpo cilvēka patmīlībai, jo it kā dod viņam tiesības savus oponentus nicināt “mīlestības” vārdā, tādā veidā šķietami paliekot ārpus “naida” un iegūstot sava veida morālu pārākumu. Turklāt LGBTQ+ ideoloģiju izplata rafinētākā, psiholoģiskām manipulācijām bagātākā veidā, kas daudziem cilvēkiem emocionālā līmenī liek uzskatīt, ka viņi paši ir nonākuši pie šādas ideoloģijas atzīšanas. Arī tas glaimo personas patmīlai. Savulaik padomju blokā pastāvošā ateisma propaganda nemēģināja pierādīt, ka aktīvisti savas darbības veic “mīlestības” vārdā. Tur valdīja nosacīti racionāli apsvērumi par “tautas apgaismošanu”, lai ātrāk nokļūtu līdz komunismam. Bieži vien cilvēkus ar varu dzina uz ateisma lekcijām un marksisma propagandas nodarbībām, kas neizbēgami saistīja notiekošo ar uzspiestu izturēšanās modeli. Šāds propagandas veids parasti ir mazāk iedarbīgs primitīvās pieejas dēļ.
Paradoksāli, bet kreisajiem liberālās demokrātijas aizstāvjiem, formāli iestājoties pret vērtību universālismu, pašiem ir izdevies izveidot savu universālu morāles dogmatiku. Par nevēlamu uzskata “tiesājošu attieksmi”, “aizspriedumainību” un “mēģinājumus uzspiest citiem savas vērtības”. Vienlaikus postmodernā liberālisma dogmas “absolūtu vērtību nav” apšaubītāji no kreiso liberāļu tolerances kanoniem tiek izslēgti. Postmodernistiem morāle ir vēlmju jautājums, un seksuālo vēlmju piepildījumu viņi uzskata par nekritizējamām tiesībām. Šāda nostāja, protams, rada grūti atrisināmu dilemmu: ir jānodarbojas ar “taisnīguma” aizstāvēšanu seksuālo vēlmju piepildīšanā, vienlaikus mēģinot noliegt absolūtas morāles vērtības.
[1] J. MacArthur, “Why Biblical Christianity Is Intolerable in an Age of “Tolerance”. Pieejams: https://www.gty.org/library/articles/A338/why-biblical-christianity-is-intolerable-in-an-age-of-tolerance
[2] K. Hart, Postmodernism, Oxford: One World, 2004, pp. 27–33.
[3] R. Wolin, The Seduction of Unreason. The Intellectual Romance with Fascism: From Nietzsche to Postmodernism, Princeton: Princeton University Press, 2004, pp. 54–56.
[4] G. K. Chesterton, “A Handful of Authors, The Moral Philosophy of Meredith”. Pieejams: http://www.gkc.org.uk/gkc/books/A_Handful_of_Authors.txt
[5] F. Nīče, Tā runāja Zaratustra. Angļu tulkojums pieejams: F. Nietzsche, “Thus Spake Zarathustra”: https://www.gutenberg.org/files/1998/1998-h/1998-h.htm
[6] K. Hart, Postmodernism, Oxford: One World, 2004, p. 26.
[7] R. Wolin, The Seduction of Unreason. The Intellectual Romance with Fascism: From Nietzsche to Postmodernism, Princeton: Princeton University Press, 2004, pp. 16–17.
[8] Ibid., p. 63.
[9] Ibid., p. 74.
[10] J. Haidt, “The Age of Outrage “. Pieejams: https://www.city-journal.org/html/age-outrage-15608.html
[11] Ibid.
[12] K. Hart, Postmodernism, Oxford: One World, 2004, p. 27.
[13] G. E. Schultze, “Of All Things Visible and Invisible: Postmodernism and Unbelief”. Pieejams: https://www.catholicworldreport.com/2021/12/11/of-all-things-visible-and-invisible-postmodernism-and-unbelief/
[14] K. Hart, Postmodernism, Oxford: One World, 2004, p. 26.
[15] Critical Legal Studies Movement. Pieejams: https://cyber.harvard.edu/bridge/CriticalTheory/critical2.htm
[16] M. Lewis, “Beyond the Death of Man: Foucault, Derrida and Philosophical Anthropology”. Pieejams; https://intertheory.org/foucault-derrida.htm
[17] R. Khezerloo, “The Happy Union of Deconstruction and Feminism”. Pieejams: http://ut.pr/biblioteca/Glossa2/Journal/march2010/Winking%20at%20derrida.pdf
[18] P. R. Lindsey, Our Lives Matter: A Womanist Queer Theology, Eugene: Pickwick Publications, 2015, pp. 15–27.
[19] D. Macey, The Lives of Michel Foucault, London: Hutchinson, 1993, pp. 64–65.
[20] J. Miller, J. Miller, The Passion of Michel Foucault, Harvard: Harvard University Press, 1993, pp. 201–203.
[21] L. Downing, The Cambridge Introduction to Michel Foucault, Cambridge: Cambridge University Press, 2008, pp. 104–117.
[22] D. Taylor, Michel Foucault: Key Concepts, London: Routledge, 2010, pp. 2–3.
[23] Dž. E. Vīts, Postmodernie laiki, Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2013, 140.–141. lpp.
[24] N. Hochman, “Behind the Rise of Postmodern Conservatism”. Pieejams: https://isi.org/intercollegiate-review/rise-postmodern-conservatism/
[25] B. Peeters, Derrida: A Biography, Cambridge: Polity Press, 2013, p. 234.
[26] D. Eribon, Michel Foucault, Cambridge: Harvard University Press, 1991, pp. 32–36.
[27] Dž. E. Vīts, Postmodernie laiki, Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2013, 68. lpp.
[28] G. Epps, “Justice Kennedy’s Masterpiece Ruling”. Pieejams: https://www.theatlantic.com/ideas/archive/2018/06/the-court-slices-a-narrow-ruling-out-of-masterpiece-cakeshop/561986
[29] “Ahead of trial, Finnish MP facing jail after tweeting Bible verse says case a test of religious freedom”. Pieejams: https://www.catholicnewsagency.com/news/250125/ahead-of-trial-finnish-mp-facing-jail-after-tweeting-bible-verse-says-case-a-test-of-religious-freedom
[30] S. Jay, “The postmodern left and the success of neoliberalism”. Pieejams: https://libcom.org/article/postmodern-left-and-success-neoliberalism
[31] “Leftism: Emotional Reactions as a Basis for Public Policy”. Pieejams: https://isi.org/intercollegiate-review/leftism-emotional-reactions-as-a-basis-for-public-policy
[32] Science news: Liberals are more emotion-driven than conservatives. Pieejams: https://www.sciencedaily.com/releases/2014/11/141107091559.htm
[33] J. J. Clarkson, “The self-control consequences of political ideology”. Pieejams: https://www.pnas.org/doi/10.1073/pnas.1503530112
[34] G. J. Lewis, “Early-Childhood Conduct Problems Predict Economic and Political Discontent in Adulthood: Evidence From Two Large, Longitudinal UK Cohorts”. Pieejams: https://journals.sagepub.com/doi/full/10.1177/0956797617742159
[35] Dž. E. Vīts, Postmodernie laiki, Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2013, 46. lpp.
[36] Polish election: Andrzej Duda says LGBT ‘ideology’ worse than communism. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-europe-53039864