Cilvēktiesību Konvencijas teksts nesniedz pamatu nekādam pienākumam cīnīties pret “nākotnes risku” attiecībā uz prasītājiem Tiesā un vēl jo mazāk cīnīties pret “nākotnes risku” attiecībā uz “nākamajām paaudzēm”, t. i., tādu personu vārdā, kuras pēc definīcijas pat nav Tiesas priekšā.
tieslietas
Biedrība vēlreiz vērš tiesas uzmanību uz faktu, ka Konkursa norises primārajam mērķim, ievērojot, ka tā ietvaros ir jānotiek apzinātai, nevis bezmērķīgai valsts budžeta līdzekļu sadalei, ir jābūt pieteikto programmu augstvērtībai.
2016. gada februārī Nīderlandes valsts televīzija pārraidīja stundu garu dokumentālo filmu Levenseindekliniek par ikdienas darbu eitanāzijas klīnikā Hāgā. Šai filmai nebija nekādu māksliniecisku, filozofisku vai sabiedrības procesus vērtējošu ambīciju. To pat varētu nosaukt par neizteiksmīgu un gandrīz garlaicīgu. Tomēr tās pēdējās desmit minūtes ietvēra vienus no pašiem nepatīkamākajiem, nomācošākajiem un traumējošākajiem jebkad dzīvē redzētiem dokumentāliem kadriem.
Izraēla 2022. gadā atteicās pievienoties Stambulas konvencijai, kā iemeslu minot 60. un 61. panta patvēruma noteikumu bīstamību. Tika norādīts, ka šie noteikumi prasītu Izraēlai izskatīt patvēruma pieprasījumus ne tikai tiem ārzemniekiem, kuri bēg no politiskās vai etniskās vajāšanas, bet arī visiem tiem, kuri apgalvo, ka cietuši no seksuālās vai ar dzimuma identitāti saistītās vardarbības.
Vai ķermenis un gars atrodas harmonijas vai pretišķības attiecībās? Vai cilvēks ir cilvēcīgs, pateicoties savam garam, un dzīvniecisks, pateicoties savam ķermenim? Vai arī viņš ir cilvēcisks, pateicoties šo abu savienībai? Šis izšķirošais jautājums tika uzdots Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas rakstīšanas laikā un tiešā veidā attiecas uz cilvēka un viņa tiesību noteiksmi.
Šajā rakstā dziļāk apskatīšu situāciju ar minēto Satversmes tiesas spriedumu: ko tad Tiesa īsti izskatīja, kādu rupju kļūdu tā pieļāva savā spriedumā un kā tas ietekmē šā sprieduma izmantojamību turpmākajās (juridiskajās un politiskajās) diskusijās.
Es atceros, ka Džimijs Savils uzradās slimnīcā 1969. gadā… Viņš strādāja par nesēju un izmantoja nesēju atpūtas zonu kā savu biroju jeb “bāzi” slimnīcā. Tolaik cilvēki uzskatīja, ka viņš strādā brīvprātīgi, jo viņam ir laba sirds.
Te mēs nonākam pie 20. gadsimta cilvēktiesību revolūcijas un politisko sistēmu reorganizācijas konceptuālā kodola: attiecībām starp personām un sabiedrību. Šīs attiecības, kas tradicionāli pakārtoja personu sabiedrībai, kā daļu attiecībā pret veselumu, tika apvērstas.