Sex and Gender: A Contemporary Reader. Edited by Alice Sullivan and Selina Todd. London and New York: Oxon, 2023.

11. oktobrī Edinburgas Universitātē norisinājās grāmatas Dzimums un dzimte: mūsdienu tekstu izlase atklāšana. Tas gan nenotika viegli un bez iepriekšējām domstarpībām. Apmēram 2000 Universitātes un koledžu apvienības locekļu vēlējās šo pasākumu aizliegt. Izskanēja apgalvojumi, ka grāmata esot transfobiska un tās atklāšana universitātē neesot pieļaujama.[1]

Lai gan pasākumu atcelt tomēr neizdevās, jo vairākums uzskatīja, ka akadēmiskas sarunas par politiski aktuāliem jautājumiem nevar vienkārši aizliegt, apvainojot transfobijā ikvienu, kurš nepiekrīt aktīvistu viedoklim, protests notika pasākuma laikā. Viens no aktīvākajiem protestētājiem bija Edinburgas Universitātes darbinieks un doktorantūras students Džonijs Deniss. Intervijā viņš atklāja, ka ar šo darbu pats nav iepazinies, bet no drošticamiem avotiem ir dzirdējis, ka tas esot transfobisks. Protestētāji sēdēja uz zemes, turot rokās plakātus un ar saukļiem kauninot akadēmiķus, kuri devās uz grāmatas atklāšanu, cenšoties nobloķēt piekļuvi ēkai. Deniss vēlāk soctīklos apgalvoja, ka pasākuma apmeklētājas viņu esot spārdījušas. Kad vairākos video bija redzams, ka ne tikai neviens viņu nav fiziski aizticis, bet viņš pats ir meties priekšā grāmatas autorēm, izliecot savu ķermeni akrobātiskā tiltiņa leņķī, Deniss savus tekstus ar šiem apgalvojumiem izdzēsa. Neiedziļinoties atziņā, ka protestēt pret darbu, ar kuru personīgi neesi iepazinies, manuprāt, nav ieteicams nevienam, bet jo īpaši ne doktorantūras studentam, mana raksta mērķis ir aplūkot minētajā grāmatā pētītos dzimuma un dzimtes jautājumus un izdarīt secinājumus par to, vai šis darbs tiešām ir kaitniecisks.

Var rasties jautājums: vai šī grāmata kaut kādā veidā ir saistoša un aktuāla Latvijas iedzīvotājiem? Laikā, kad Latvijas valdība tikko kā ir ratificējusi Stambulas konvenciju, tādējādi paverot ceļu sociālā dzimuma jeb dzimtes jēdziena iepludināšanai Latvijas juridiskajā sistēmā, šis temats Latvijai ir ne mazāk nozīmīgs kā Lielbritānijai. Neskatoties uz to, ka atsevišķas valsts amatpersonas, kuras aizstāvēja konvencijas ratifikāciju, minēja atrunas, kuras Latvija ir pievienojusi konvencijai, un apgalvoja, ka sociālais dzimums nekādas problēmas neradīs, citiem, arī juristei Baibai Rudevskai, ir pretēji uzskati: “[..] Stambulas konvencijas 78. panta pirmā daļa aizliedz tajā izdarīt atrunas, izņemot konvencijā konkrēti paredzētās atrunas pie atsevišķiem pantiem (kā tikko teicu, Latvija šo iespēju ir izmantojusi). Kā redzams, par Stambulas konvencijas strīdīgajiem pantiem (piemēram, 3. panta “c” punktu, 4. pantu, 12. pantu un 14. pantu) konvencija neparedz izdarīt nekādas atrunas, tieši otrādi – tās ir aizliegtas. Līdz ar to politiķu solījumi par atrunu izdarīšanu pie Stambulas konvencijas nolūkā “neitralizēt” ideoloģiski uzlādētos pantus ir vai nu nezināšanas un nekompetences pazīme, vai tīša maldināšana.”[2] Tā kā Lielbritānija un citas valstis jau ir spērušas soļus virzienā, kurp tiek virzīta arī Latvija, būtu muļķīgi ignorēt šo valstu pieredzi un problēmas, kādas ir atklājušās dzimtes jēdziena sakarā.

Grāmata Dzimums un dzimte satur piecpadsmit akadēmiķu esejas, kuru autori, darbojoties dažādās zinātņu nozarēs, izmanto atšķirīgus avotus un izpētes metodes. Darba fokusā lielākoties ir Lielbritānija, taču ir arī atsevišķa nodaļa, kas veltīta ASV. Visu eseju aplūkošana šo rakstu padarītu pārlieku apjomīgu, tāpēc šeit iztirzāšu tikai trīs.

Mīti par dzimumu

Kā pirmo vēlos apskatīt britu un amerikāņu biologu Emmas Hiltones (Emma Hilton) un Kolina Raita (Colin Wright) eseju “Divi dzimumi” (Two Sexes). Autori apraksta bioloģiskos dzimumus kā fundamentālu reprodukcijas mehānismu, no kura ir atkarīga mūsu sugas pastāvēšana. Savukārt postmodernie autori, kuru mērķis ir parādīt dzimumus kā cilvēka izgudrotas, sociālas konstrukcijas, gadsimtu gaitā zinātniskajos pētījumos uzkrātos empīriskos faktus par dzimumiem bieži aizmirst vai izvēlas neņemt vērā.

Eseja satur izvērstus gametu, anizogāmijas (seksuālās vairošanās veids, kas satur divu atšķirīga izmēra gametu saplūšanu), seksuālo sistēmu, anatomijas, embriju attīstības un netipiskās dzimuma attīstības (atypical sex development) aprakstus. Kad lasītājam vairāku lappušu garumā ir sniegta informācija par mūsdienu evolucionārās bioloģijas atziņām, autori citu pēc cita sāk iztirzāt mītus par dzimumiem:

“… sabiedriskajā telpā paustais saistībā ar dzimumu arvien vairāk cenšas noliegt cilvēka bioloģijas pamatfaktus. Dzimtes ideoloģija apgalvo, ka cilvēka privātā dzimuma identitāte arī nosaka viņa piederību šim dzimumam: ja persona (iekšējā, nepārbaudāmā veidā) identificējas kā vīrietis vai sieviete, šī persona burtiski ir vīrietis vai sieviete. Attiecīgi daudzi cenšas noārdīt vispārpieņemto, zinātnisko izpratni par dzimumu kā reālu un nozīmīgu bioloģisku parādību par labu pilnībā subjektīvai un nefalsificējamai kategorizācijai, kas balstīta personiskā un iekšējā sajūtā – dzimtes identitātē.”[3]

Pirmais mīts: dzimums ir dažādu ķermeņa pazīmju kopums

Žurnālā Nature lasāms, ka dzimums ir “dažādās iekšējās un ārējās ķermeņa pazīmēs balstīta klasifikācija”.[4] Nākas iebilst, ka šāds dzimuma raksturojums ignorē reproduktīvo funkciju un neskaidro, kāpēc divu dzimumu ķermeņi vispār pastāv. Var arī uzdot papildjautājumu: par kādas sugas iekšējo un ārējo pazīmju klasifikāciju ir runa? Ja runa ir par cilvēku, tad tas ir diezgan ierobežots skatījums uz bioloģisku parādību, kas raksturo lielāko daļu sarežģītāko dzīvības formu. Ņemot vērā ar dzimumu saistīto fizisko iezīmju dažādību, vai katrai sugai būtu vajadzīga sava dzimuma definīcija? Pat ja tā būtu, iezīmju kopums, kuru mēs saistām ar vīrišķajiem un sievišķajiem dažādu dzīvnieku sugu pārstāvjiem (piemēram, hiēnām), var tikt noteikts, vienīgi izprotot dzimumu reproduktīvo funkciju.

Aprakstot dzimumu kā pazīmju kopumu, tiek sajaukti kopā bioloģiskajā funkcijā balstīti apraksti ar dažādām individuālu īpatņu fiziskajām pazīmēm. Ar šādu maldinošu aprakstu man pašai ir nācies saskarties, dzirdot apgalvojumu, ka ne visi vīrieši ir gara auguma vai ne visām sievietēm ir mazas pēdas, vai dzirdot jautājumu, kā mēs varēsim noteikt kāda cilvēka dzimumu, ja mēs ikdienā nevaram redzēt šī cilvēka hromosomas, gametas vai dzimumorgānus.

Kā norāda psihiatrs Nirao Šāhs (Nirao Shah), pareiza dzimuma identifikācija ir fundamentāli nozīmīga dzīvnieku pasaulē. Cilvēki spēj noteikt svešinieka dzimumu ne tikai pēc plecu un gurnu platuma, bet arī pēc sejas: sejas uztverē dzimuma identifikācija tiek veikta automātiski un bez piepūles.[5] Cilvēki arī vēro kustības un izmanto ķermeņa gaitu kā vienu no dzimuma identifikatoriem. Visa šī informācija nenozīmē dažādas alternatīvas dzimuma definīcijas, bet vienkārši dzimuma noteikšanu pēc morfoloģiskām pazīmēm.

Otrais mīts: dzimums nav binārs

Pārnesot dzimuma definīciju no funkcijas uz formu un sameklējot izņēmumus formai, tiek apšaubīts dzimumu kā bināras sistēmas apraksts. Bieži tiek piedāvāta horizontāla ass ar nosaukumu “dzimums”, kuru attēlo kā bimodālu (varbūtību sadalījumu starp diviem pretējiem poliem). Katra cilvēka dzimums kļūst par dažādu statistiski apkopotu punktu rezultātu, un dzimums kopumā kļūst par “spektru” – par kaut ko katram cilvēkam individuālu. Tā rezultātā katrā cilvēkā it kā ir kādi procenti no vīrieša un no sievietes. Piemēram, smalks, maza auguma vīrietis ar zemu testosterona līmeni šajā shēmā tiks uzskatīts par “lielākā mērā sievieti” nekā garāka auguma vīrietis ar augstāku testosterona līmeni. Tas pats attiecas arī uz sievietēm – gara auguma atlētiska sieviete ar mazām krūtīm tiks uzskatīta par “lielākā mērā vīrieti” nekā mazāka auguma sieviete ar lielām krūtīm. Šādi visus cilvēkus var pārvietot uz vienu vai otru taisnes galu, pa vidu ieliekot cilvēkus ar seksuālās attīstības traucējumiem. Pēc šādas loģikas centrā iederētos arī, piemēram, ļoti garas sievietes un ļoti īsi vīrieši.

Trešais mīts: dzimums ir sociāls konstrukts

Zinātnieki, pētot dabisko pasauli, attīsta valodu un modeļus, kā šo pasauli aprakstīt. Uzskatīt, ka novērotās parādības ir konstrukti, nozīmē apgalvot, ka konstrukts ir viss – arī, piemēram, mākoņi, zelts un pingvīni. “Tāpat arguments, ka dzimums esot sociāli konstruēts, izriet no novērojuma, ka ir cilvēki, kuri savas netipiskās bioloģijas dēļ it kā izaicina kategorijas; arguments, ka robeža ir novilkta “patvaļīgi”, padara iespējamu apgalvojumu, ka pašas kategorijas ir “patvaļīgas”, tas ir, sociāli konstruētas. Fakts, ka dažu cilvēku dzimums ir neskaidrs (vai pat triviālais fakts, ka dažas sievietes ir neparasti garas), tomēr nepadara kategorijas patvaļīgas. Tas būtu līdzīgi kā apgalvot, ka divas monētas puses ir patvaļīgas, jo reizēm monēta var nokrist uz malas.”[6]

Ceturtais mīts: biologiem ir dažāda izpratne par dzimumu

Neskatoties uz atsevišķiem apgalvojumiem, ka zinātniskā vienprātība attiecībā uz dzimumu esot mainījusies un tagad dzimumu atzīstot par spektru, PubMed datubāze rāda, ka tādas frāzes kā “dzimums ir sociāls konstrukts” un “dzimuma spektrs” bioloģiskajā un medicīniskajā literatūrā neparādās. Ir divas publikācijas, kurās minēts “spektrs”. Pirmā ir pētījums par to, kā dzimums (vīrieša vai sievietes) ietekmē ģenētisko variāciju spektru, kuru nosaka X hromosoma, mūža garumā. Otrs ir pētījums par to, kā augļa dzimums (sievietes vai vīrieša) ietekmē grūtniecības laikā pieredzēto placentas stāvokļa spektru. Nevienā no šīm publikācijām nav neskaidrības par to, kas ir dzimums, un abas uzsver pareizas dzimuma izpratnes nozīmi klīniskos apstākļos.

Šī eseja man šķiet ļoti nozīmīga, jo ir labi redzams, kā aprakstītie mīti ir ieplūduši sabiedrības apziņā un ne tikai tur. Pat tāds (savulaik) prestižs žurnāls kā Scientific American publicē rakstus ne tikai par dzimumu kā spektru, bet arī par to, ka vīriešiem sportā neesot fizisko priekšrocību pār sievietēm.[7] Šī gada septembrī Amerikas antropologu asociācija un Kanādas antropoloģijas biedrība atcēla zinātnisko diskusiju par dzimuma nozīmi antropoloģijā ideoloģisku apsvērumu dēļ. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai šie mīti tiktu atspēkoti atkal un atkal. Jūtos pateicīga gan šīs esejas autoriem, gan arī tādiem zinātnes “smagsvariem” kā Ričards Dokinss,[8] kuri runā tieši un atklāti, nebaidoties no aktīvistu uzbrukumiem.

Dzimuma noliegums 

Kā nākamo esmu izraudzījusies britu feministes un filozofes Džeinas Klēras Džonsas (Jane Clare Jones) eseju “Dzimuma vēsture. Dzimuma noliegums un dzimtes identitātes ideoloģija”. Autore apraksta, kā vienlaicīgi ar transseksuālisma kustību agrīnajos 1990. gados tika attīstīta arī dzimtes identitātes ideoloģija, kura balstās divās galvenajās pārliecībās: dzimtes identitātes esenciālismā un dzimuma noliegumā. Proti, ja apgalvojums “transsieviete ir sieviete” ir patiess, tad tas norāda, ka jēdziens “sieviete” apzīmē kaut ko citu, nevis bioloģisko dzimumu. Lielbritānijas likums sievieti definē kā “sievišķā dzimuma pārstāvi jebkurā vecumā”;[9] pēc šīs definīcijas transsievietes ir vīrieši. Dzimtes identitātes ideoloģijas pieņemšana nozīmē sievietes nojēguma pārdefinēšanu. Tieši ar to arī pēdējos divdesmit gadus ar dažādu institūciju palīdzību ir nodarbojusies transseksuālisma kustība anglosfērā. Rezultātā ir notikusi sistemātiska bioloģiskā dzimuma nomainīšana ar dzimtes identitātes kategorijām likumā,[10] valodā, sabiedriskās kārtības regulācijā un datu vākšanā. Džonsa šo procesu sauc par “politisko dzimuma izdzēšanu”.[11]

Tālāk mazliet izvērsīšu autores aprakstītos dzimuma nolieguma argumentus. Nav gluži runa par uzskatu, ka dzimums nepastāv vispār. Drīzāk tie ir mēģinājumi pārliecināt, ka bioloģiskais dzimums kā materiāla parādība nav nozīmīgs un dzimumu kategorijas patiesībā ir kultūras radīti konstrukti, kuri kalpo varas nostiprināšanai. Šajā aspektā transideoloģijas dzimuma noliegums sakrīt ar klasisko ideoloģijas kritiku, tāpēc ir piesaistījis tos akadēmiķus, kuri sevi pieskaita pie “progresīvajiem”. Klasiskā marksistu ideoloģijas kritika māca, ka “ideoloģija” ataino sociāli konstruētas parādības tā, it kā tās būtu “dabiskas” vai “Dieva dotas”, un tādējādi mēģina iestāstīt, ka tās nevar vai nedrīkst mainīt.

Stāstu par dzimuma nolieguma vēsturi nav iespējams izstāstīt, nepieminot ietekmīgo franču filozofu Mišelu Fuko. Viņš apgalvoja, ka “dzimuma jēdziena funkcija” ir “sagrupēt kopā fiktīvā vienībā” dažādus atšķirīgus fenomenus – “anatomiskos elementus, bioloģiskās funkcijas, uzvedību, sajūtas un baudas.”[12] Attiecinot ģenealoģisko metodi uz jēdzieniem, Fuko secināja, ka to kompleksā izcelsme vēstures gaitā norāda uz to, ka tie nevis izsaka kādu fundamentālu, empīrisku realitāti, bet drīzāk ir uzskatāmi par vēsturiskiem negadījumiem. Tam piekrīt viņa ideju mantiniece Džūdita Batlere, pēc kuras domām šāda ģenealoģija noārda arī tādu jēdzienu kā dzimte un dzimums dabiskumu. 

Lai gan transideoloģijas proponenti atbalsta Fuko atziņu par dzimumu kā vēsturisku artefaktu, Fuko vēsturisko relatīvismu viņi neattiecina paši uz saviem uzskatiem. Transkustības aktīvisti ir pārliecināti, ka viņu oponenti kļūdās, taču pati ontoloģija, ka kaut kas var būt “pareizs” un “nepareizs”, no striktas Fuko perspektīvas ir apšaubāma. Turklāt pilnīgā pretrunā Fuko domai par jēdzieniem kā vēsturiski patvaļīgajiem varas artefaktiem, dzimtes identitātes esenciālisti izsaka apgalvojumus par dzimtes identitātes universālo un mūžīgo dabu (tā vienmēr ir pastāvējusi!). Attiecīgi nākas secināt, ka transideoloģijas selektīvā pieeja Fuko historicismam ir politiska stratēģija. Netiek apgalvots, ka empīriskā realitāte nepastāv vispār, bet ka tā nav attiecināma uz dzimumu, kurš esot vēsturiski konstruēts un mainīgs. Turpretī dzimtes identitāte esot īsta, iedzimta un tā ir pastāvējusi vienmēr.

Džonsa arī analizē kategoriju jautājumu, kurš jau tika apskatīts biologu esejā, taču viņa to dara no filozofiskās perspektīvas. Tai, manuprāt, ir vērts pievērsties, jo šos kategoriju noliegšanas argumentus var dzirdēt atgriežamies kā bumerangus, lai vai cik reižu tie būtu atspēkoti. Biežākais, ar ko man nācies saskarties, ir šāds: “Cilvēkus nevar iedalīt vīriešos un sievietēs, jo ir sievietes, kuras ir neauglīgas.”

Džonsa skaidro, ka cilvēki mēdz domāt par kategorijām veidā, ko varētu pielīdzināt platoniskajai “ideju teorijai”. Šāda skatījuma ietvaros jēdzieni balstās vai nu absolūtās līdzībās, vai atšķirībās: pilnīgi visiem vienai kategorijai piederīgajiem ir jāpiemīt kādai konkrētai, esenciālai iezīmei un tai ir jābūt pilnīgi atšķirīgai no citu kategoriju iezīmēm. Dzimuma nolieguma argumenti bieži tiek attēloti kā antiesenciāli, lai gan tie pieņem, ka jēdzieni var darboties tikai tad, ja tie balstās perfekti identiskās esencēs, un tāpēc anomālijas vai robežgadījumi it kā pierādot, ka jēdziens neattiecas uz empīrisku realitāti un ir patvaļīgi izraudzīts varas artefakts. No tā izriet pārliecība, ka pasaulei materializēties liek cilvēku radītas kategorijas, lai gan patiesībā mēs varam spēlēties ar jēdzieniem “vīrietis” un “sieviete” pēc sirds patikas, taču šie organismi turpinās eksistēt neatkarīgi no mūsu valodas spēlēm.

Dzimuma noliedzēji pieņem, ka jēgpilnām empīriskām atšķirībām starp divām kategorijām ir sevi jāmanifestē ar absolūti perfektu regularitāti. No tā viņi secina, ka atšķirība starp vīriešiem un sievietēm nav absolūta un tāpēc nav iespējams novilkt konkrētu robežu. Tomēr robežgadījumi ir lielākajai daļai empīrisko parādību – mēs nevaram novilkt noteiktu robežu arī starp dienu un nakti, karstumu un aukstumu, taču tāpēc mēs neapgalvosim, ka starp šiem jēdzieniem nav atšķirību vai ka tās ir radījusi apspiedoša vara:

“… daži dzimuma noliedzēju argumenti min cilvēku neauglību, lai apgalvotu, ka “dzimums” neapzīmē reproduktīvo funkciju. Šis arguments atkal balstās platoniskajā esenciālismā, kur katram kategorijas loceklim ir jāuzrāda visas šo kategoriju definējošās, esenciālās īpašības, un tādējādi nākas secināt, ka anomālijas pilnībā noārda kategoriju vai nevar tikt kategorizētas. Tas ir acīmredzami nepatiesi. Albīna zebra nepārstāj būt zebra. Krūze ar sasistu osu joprojām ir identificējama kā krūze. Fakts, ka cilvēki ir divkāji, nekļūst nepatiess tāpēc, ka kāds cilvēks ir zaudējis kāju, un vienkājaini cilvēki joprojām ir cilvēki. Šāda tipa kļūdu rada post hoc definīciju un kategorizēšanas teoriju sajaukšana gan ar pašu lietu eksistenci, gan ar to, kā mēs patiesībā veicam kategorizāciju. Cilvēkiem ļoti labi padodas kategorizēšana, bet ļoti slikti – izskaidrošana, kā viņi to dara. Tas acīmredzami ir daudz sarežģītāk nekā vienkāršajā platoniskajā stāstā par perfektiem nošķīrumiem un “esenciāli” definējošām īpašībām; bet, ja būtu citādi, mēs nespētu identificēt anomālos kategoriju locekļus, kas mums ļoti viegli padodas un ko mēs darām nepārtraukti.”[13]

Savā esejā Džonsa min vēl pāris lietas, kuras man šķiet svarīgi piebilst, – piemēram, argumentu, ka “dzimte konstruē dzimumu” (gender constructs sex). Šis apgalvojums fiziskās atšķirības starp vīriešiem un sievietēm pilnībā noraksta uz sociālajām normām. Man tas šķiet svarīgi, jo šo argumentu esmu dzirdējusi ne tikai no feministēm, bet arī no astrofiziķa Nīla Degrassa Taisona.[14] Proti, daži uzskata, ka cilvēki nebūtu spējīgi noteikt cits cita dzimumu, ja nebūtu dzimtes, ar to šajā kontekstā saprotot ārējās un maināmās pazīmes, piemēram, apģērbu vai frizūru. Man šis apgalvojums šķiet vienkārši komisks, īpaši, ja tas izskan no astrofiziķa. Būtībā tiek pateikts, ka cilvēku sugas pārstāvji ir vienīgais izņēmums dzīvnieku pasaulē, kuri nespēj identificēt dzimumu, nebalstoties kultūras dotos orientieros; tas pilnībā noliedz visu mūsu bioloģisko evolūciju.

Pēdējais punkts, ko vēlos pieminēt no šīs esejas, ir saistīts ar feministu ienaidnieku – bioloģisko esenciālismu. Ir feministes, kuras uzskata, ka fakti par bioloģisko dzimumu rada bioloģiski priekšrakstītu likteni un nevēlamas sociālās normas. Tāpēc viņas ir secinājušas, ka vienīgais veids, kā izbēgt no bioloģiskā determinisma, ir šos bioloģiskos faktus noliegt, tos paslaukot zem sociāli konstruētas dzimtes, un attiecīgi mēģināt noārdīt sociālās normas un hierarhiju. Ja dzimte ir sociāli uzkonstruēta, tas šajā represijas loģikā nozīmē, ka arī dzimums ir uzkonstruēts. Ja mums izdosies sagraut gan dzimtes, gan dzimuma leģitimitāti, tad apspiestās sabiedrības grupas būs brīvas un vienlīdzīgas. Amerikāņu feministes Sjūzana Keslere un Vendija Makenna raksta: “… kolīdz fiziskā dihotomija ir uzkonstrēta, kļūst gandrīz neiespējami likvidēt sociālās un psiholoģiskās dihotomijas.”[15] Ja vienīgais veids, kā atbrīvoties no apspiedošas hierarhijas, ir noliegt dzimumu, tad jebkurš, kurš aizstāv dzimuma materiālo realitāti, kļūst par šīs apspiedošās hierarhijas sastāvdaļu. Šis, manuprāt, ir ļoti nozīmīgi, jo tieši šādā veidā bioloģiskie fakti kļūst “neiekļaujoši” un “transfobiski”. Sacīt, ka tikai sievietei var piedzimt bērns, ka vīriešu un sieviešu fizioloģija atšķiras un tāpēc sieviešu kategorijā sportā nevajag piedalīties vīriešiem, ka lesbietes ir sievietes… – tas viss kļūst par “transfobiju”.  

Dzimums, dati un statistika

Kā trešo vēlos apskatīt trīs britu autoru – socioloģijas profesores Alises Salivanas, politoloģes Lizas Makenzijas un kriminoloģijas doktores Kates Marejas eseju “Kāpēc mums nepieciešami dati par dzimumu?”. Esejā autores parāda, kā pēdējo gadu laikā ir strauji samazinājusies datu vākšana par dzimumu. Šo procesu, viņuprāt, ir veicinājuši nevis zinātnē balstīti apsvērumi, bet gan sekmīga dažādu lobiju grupu darbība. Šīs grupas cīnās par to, lai dzimums kā kategorija vairs neparādītos ne personu datos, ne likumā. Lai gan dzimums un dzimtes identitāte ir nošķirami jēdzieni, argumenti, kas vērsti pret dzimuma datu iegūšanu, parasti balstās šo abu jēdzienu putrošanā un mēģinājumos dzimuma jēdzienu problematizēt.

Atšķirības starp dzimumiem ir nozīmīgs faktors datu analīzē gan sociālajās, gan veselības jomās, piemēram, demogrāfijā – saistībā ar auglību un dzīves ilgumu. Dzimumam ir nozīme gan fiziskās, gan mentālās veselības jomā. Ir slimības un medicīniskie stāvokļi, kuri skar tikai vīriešus (piemēram, prostatas vēzis) vai tikai sievietes (piemēram, ginekoloģiskie vēži; un tikai sievietes var piedzīvot mēnešreizes, grūtniecību un menopauzi). Sievietēm biežāk tiek diagnosticēta depresija, bet vīriešiem ir augstāki pašnāvības rādītāji. Dzimumam ir nozīme arī noziedzības analīzē – noziegumu veicēji lielākoties ir vīrieši. Īpaši šī atšķirība iezīmējas vardarbīgu un seksuālu noziegumu gadījumos – tos sievietes veic pavisam reti. Dzimumam ir nozīme arī izglītības, nodarbinātības un sociālo un politisko attieksmju analīzēs. Esejā lasāms:    

“Neskatoties uz dzimuma kā skaidrojošā mainīgā lieluma nozīmi, daudzas Apvienotās Karalistes valsts struktūras ir pārstājušas ievākt datus par dzimumu, bieži to aizvietojot ar pašpasludinātu dzimtes identitāti vai mistrojumu starp dzimtes identitāti un dzimumu. Un tas notiek par spīti faktam, ka valsts struktūrām ir jāvadās pēc Vienlīdzīgas attieksmes pienākuma Valsts sektorā, kuru uzliek Vienlīdzības akts 2010, lai uzraudzītu un publicētu datus par dzimumu kā aizsargājamu pazīmi. Vienlīdzības akts definē dzimumu bināros terminos: “sieviete” ir “sievišķā dzimuma pārstāvis jebkurā vecumā” un “vīrietis” ir “vīrišķā dzimuma pārstāvis jebkurā vecumā”. (..) Dzimuma datu izzušana ir starptautiska parādība. Skotijas galvenais statistiķis ir noteicis, ka ievākt datus par bioloģisko dzimumu ir attaisnojami tikai “dažās instancēs (..) katrā atsevišķā gadījumā ļoti specifiskiem mērķiem (Skotijas valdība 2021, 11). Kanādas Statistikas birojs (2021a) un Jaunzēlandes Statistikas birojs (2021: 8) kā standarta pieeju rekomendē iztaujāt personu par tās dzimti, nevis dzimumu.”[16]

Pēdējo divdesmit gadu laikā Lielbritānijas Nacionālais veselības dienests (NHS) ir pakāpeniski pārstājis dokumentēt un analizēt dzimuma datus. Pacientu datu kopas, kurās senāk norādīja dzimumu, tagad aizvieto dati, kuros norādīta pašpasludināta dzimtes identitāte. NHS atteikšanās no pacientu dzimuma dokumentēšanas ir novedusi pie tā, ka pacienti, kuri ir personas ar dzimuma disforiju, nesaņem nosūtījumu uz viņu dzimumam atbilstošiem skrīninga testiem. Šādas paviršības sekas var būt letālas. Administratīvie pacientu dzimuma dati ir arī vitāli svarīgs resurss veselības pētījumos.

2017. gadā Valsts Statistikas pārvalde paziņoja, ka mūsdienu sabiedrībā tradicionālais skatījums uz dzimumu kā bināru klasifikāciju – vīriešos vai sievietēs – mainoties. Esejas autores atzīst, ka dzimumu lomas laika gaitā var mainīties, bet vai tas tiešām nozīmē, ka cilvēkiem vairs nav divu dzimumu? Vai tas nozīmē, ka dzimumam mūsu dzīvēs vairs nav nozīmes?

Atteikšanās no dzimuma datu vākšanas ir notikusi, pateicoties lobija grupu darbībām, un bieži palikusi nemanīta. Šīs nozīmīgās pārmaiņas faktiski nav pavadījusi sabiedriskā apspriešana. Dzimtes identitātes lobijam ir izdevies nepieļaut diskusijas, vainojot oponentus tolerances trūkumā un tādējādi apgrūtinot iespēju pierādīt dzimuma datu nepieciešamību. Akadēmiķi, kuri ir aizstāvējuši dzimumu kā reāli pastāvošu un sociāli svarīgu iezīmi, ir piedzīvojuši pret viņiem vērstu vajāšanu.

Esejā tiek piesaukta Džūdita Batlere, pie kuras daudz nekavēšos – tikai tik, lai minētu viņas apgalvojumu, ka dzimuma kategorijas nevis apraksta, bet drīzāk rada dzimumu. Dzimuma kategorijas viņa skata kā vardarbīgas un vainojamas pie apspiedošām hierarhijām.[17] Kaislīgākie Batleres sekotāji “heteronormatīvo” ķermeņu dalījumu binārās kategorijās pielīdzina brutālai slepkavībai.[18] Kļūst redzams, kādēļ šādu perspektīvu pārstāvoši cilvēki varētu nevēlēties, lai tiktu vākti dati par cilvēka dzimumu.

Šāda domu gaita, protams, ir absurda. Kā norāda esejas autores: ja kategorijas nevis palīdz aprakstīt apspiestību, bet to rada, kādēļ gan neattiecināt šo loģiku uz citām kategorijām? Piemēram, mēs varētu atbrīvoties no cilvēku maznodrošinātības statusa, vienkārši pārstājot kategorizēt cilvēkus kā maznodrošinātos. Uzskatīt, ka pašas kategorijas ir vardarbīgas, nozīmē uzskatīt, ka visa empīrikā balstītā sociālā zinātne ir apspiedoša un vardarbīga.

Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais punkts, ko vēlos izcelt no šīs esejas, ir atbilde uz argumentu, ar kuru man bieži nācies sastapties. Tā kā cilvēku, kuru dzimtes identitāte nesakrīt ar dzimumu, esot tik maz, viņu proporcionālā ietekme uz datu vākšanas rezultātiem esot maznozīmīga.

Personu ar dzimuma disforiju populācija nav vienādi izkliedēta dažādās vecuma un dzimuma grupās, kā arī dažādos reģionos. Tas nozīmē, ka datu ietekme būs izteiktāka apakšgrupu līmenī, kas savukārt var dažādi ietekmēt attiecīgo apakšgrupu. Piemēram, “2019./2020. gada aptaujā Viņa Majestātes Ieslodzījuma vietu galvenais inspektors ziņoja, ka vīriešu cietumā 1 no 50 cietumniekiem sevi apraksta kā transpersonu.”[19]

Personu ar dzimuma disforiju skaits arī strauji pieaug jaunu meiteņu vidū, kas attiecīgi var ietekmēt izglītības datus. NHS un Tavistokas klīnikas dati liecina, ka 1.2–1.7% jauno cilvēku ir ar “dažādām dzimtēm”.[20] Parādot, ka arī citās valstīs pieaug tādu bērnu procents, kuri neidentificējas ar savu dzimumu, autores, manuprāt, pilnīgi pamatoti atzīst, ka kvalitatīvu pētījumu datu vākšanai nekādi nepietiek tikai ar datiem par dzimtes identitāti. Lai labāk izprastu gan aptaujas datu demogrāfiju un uzlabotu veselības aprūpi personām ar dzimuma disforiju, ir nepieciešams fiksēt arī cilvēku dzimumu. Mēs nevaram vienkārši pieņemt, ka vīriešiem un sievietēm, kuras identificējas kā vīrieši vai kā nebināras personas, būs tā pati vai līdzīga pieredze jomās, kurās dzimumam ir nozīme, – piemēram, veselībā, izglītībā, darba tirgū, kā arī seksuālās vardarbības pieredzē.

Nelielas kļūdas var izraisīt milzīgas svārstības, ja pati pamatkategorija ir maza. Tā ir, piemēram, ar datiem par geju, lesbiešu un biseksuāļu populāciju. Dzimuma kategorijas atmešanas dēļ gejus un lesbietes kā grupu vairs nevar jēgpilni analizēt. Ņemot vērā šo grupu mazos izmērus, pietiek vien ar nelielu skaitu cilvēku, kas maina kategoriju, lai mainītos visa aina. Kādā pētījumu centra “Izprast sabiedrību” (Understanding Society) pētījumā no 482 cilvēkiem, kas sevi identificēja kā gejus vai lesbietes, 183 bija sievietes. Heteroseksuāļi ir visplašākā kategorija, bet, ja heteroseksuāls cilvēks identificējas ar pretējo dzimumu, tad viņš no heteroseksuāļu grupas tiek pārlikts homoseksuāļu grupā. Ja tikai 1% vīriešu no respondentiem identificētos kā lesbietes, viņu skaits jau pārsniegtu lesbiešu skaitu. Pietiktu tikai 40 vīriešiem identificēties kā lesbietēm, un viņi jau veidotu 18% no lesbiešu kategorijas.[21] 

Neprecīzas klasifikācijas dēļ pieļautās potenciāli būtiskās kļūdas saistībā ar dzimumu palielinās, palielinoties abu dzimumu pārstāvju proporcionālajām atšķirībām. Ņemot vērā nelielo sieviešu skaitu, kuras veic seksuālos noziegumus, pat pavisam nelielu vīriešu skaitu nepareizi klasificējot kā sievietes, rodas proporcionāli nozīmīgs šos noziegumus veikušo sieviešu skaita pieaugums. Dati no Anglijas un Velsas vēsta, ka parasti ik gadu aptuveni 15% no arestētajiem ir sievietes – pretstatā 85% vīriešu. Šī atšķirība vēl vairāk palielinās seksuālo noziegumu gadījumā, jo sievietes no visiem arestiem ir tikai 2%. 2020./2021. gadā 733 sievietes tika arestētas par seksuāliem noziegumiem – pretstatā 28 307 vīriešiem. Ja tikai 1% no viņiem (283) identificētos kā sievietes, par seksuālajiem noziegumiem arestēto “sieviešu” skaits palielinātos par 39%.

Vīriešu pārlikšana sieviešu kategorijā šajā gadījumā nav hipotētiska, bet datu trūkuma dēļ to nav iespējams pārbaudīt. Anglijas un Velsas prokuratūras dati uzrāda, ka starp 2012. un 2018. gadu izvarošanā apsūdzētie, kuri tika klasificēti kā sievietes, bija 1.2%–1.8%. Šo septiņu gadu laikā no visiem par izvarošanu notiesātajiem 436 personas tika klasificētas kā sievietes. Izvarošana Anglijā un Velsā ir definēta kā vīriešu noziegums – penetrācija ar peni bez personas piekrišanas; sievietes var tikt vainotas izvarošanā tikai kā līdzdalībnieces. Pateicoties politikai, kas ļauj minēt dzimtes identitāti noziegumu dokumentēšanā, nav iespējams uzzināt, cik no šiem 436 indivīdiem tiešām bija sievietes (nevis vīrieši, kas identificējas kā sievietes).[22]

Noslēdzot šo rakstu, atbildēšu uz sākumā uzdoto jautājumu: vai šis eseju krājums ir transfobisks?

Tas ir atkarīgs no transfobijas definīcijas. Nevienā no esejām nav apšaubīts, ka eksistē cilvēki, kuri neidentificējas ar savu dzimumu, un nav apšaubītas viņu vajadzības. Apšaubīta ir prasība likumā dzimumu nomainīt ar dzimtes identitāti, un apšaubīts ir apgalvojums, ka dzimtes identitāte ir nozīmīgāks faktors par dzimumu un ka nepastāv nekā ārpus valodas. Tādēļ jāsecina, ka eseju krājums nav uzbrukums personām ar dzimuma disforiju, bet gan kritisks skatījums uz dzimtes ideoloģiju un izmaiņām, ko tai jau ir izdevies ieviest dažādās sabiedrības struktūrās. Lai sauktu šo darbu par transfobisku, ir jābūt ļoti radikālai transfobijas definīcijai – ar šo vārdu apzīmējot jebko, kas vēsta par dzimuma nozīmi mūsu dzīvē.

Sakarā ar to, ka Latvijas valdība ir ratificējusi Stambulas konvenciju, šķiet ļoti svarīgi nepieļaut tādu dzimuma un dzimtes jēdzienu sajukumu, kāds aprakstīts augšminētajās esejās. Ir ļoti svarīgi uzmanīties no tādām Stambulas konvencijas teksta interpretācijām, kas cenšas mazināt dzimuma nozīmi, mēģinot to aizstāt ar sociālo teoriju radīto dzimtes jēdzienu.  

[1] https://web.archive.org/web/20231010143659/https://www.thetimes.co.uk/article/1e0c8a80-66d3-11ee-a4e7-0fb10af55688?shareToken=1df31c9dea88f66ccce823b6f67d774d

[2] https://telos.lv/stambulas-konvencija-juridisks-brakis/

[3] Sex and Gender: A Contemporary Reader. Edited by Alice Sullivan and Selina Todd. London and New York: Oxon, 2023, p. 26.

[4] https://www.nature.com/articles/d41586-018-07238-8

[5] Sex and Gender, op. cit., p. 27.

[6] Ibid., p. 29.

[7] https://www.scientificamerican.com/article/the-theory-that-men-evolved-to-hunt-and-women-evolved-to-gather-is-wrong1/

[8] https://www.newstatesman.com/ideas/2023/07/biological-sex-binary-debate-richard-dawkins

[9] https://www.legislation.gov.uk/ukpga/2010/15/section/212?view=plain

[10] https://www.legislation.gov.uk/ukpga/2004/7/notes

[11] Sex and Gender, op. cit., p. 69.

[12] Michel Foucault, The History of Sexuality, Vol. I, New York: Pantheon Books, 1978, p. 154.

[13] Sex and Gender, op. cit., p. 78.

[14] https://whyevolutionistrue.com/2023/08/01/neil-degrasse-tyson-and-a-confusing-ramble-on-sex-and-gender/

[15] Suzanne J. Kessler, Wendy McKenna, Gender: A Ethnomethodological Approach, Chicago and London: University of Chicago Press, 1976, p. 164.

[16] Sex and Gender, op. cit., p. 105.

[17] Judith Butler, Gender Trouble, New York: Routledge, 2007, p. 157.

[18] https://www.semanticscholar.org/paper/Heteronormativity-and-as-Violence%3A-The-%E2%80%9CSexing%E2%80%9D-of-Lloyd/511f22b293ba7173cf2eb10a87ea3ee692a02e30

[19] Sex and Gender, op. cit., p. 115.

[20] https://fundingawards.nihr.ac.uk/award/17/51/19

[21] https://www.understandingsociety.ac.uk/2017/10/06/lgb

[22] Sex and Gender, op. cit., p. 118.