Ir apritējuši trīs mēneši kopš dienas, kad interneta pārlūkā pēc nosaukuma uzmeklēju metodisko materiālu “Seksuālā izglītība – jautājumi un atbildes” (turpmāk – Materiāls).[1] Tas ar piezīmi “Tiks publicēts mācību plānošanas e-vidē (mape.gov.lv) 2023. gada septembrī” bija iekļauts Valsts Izglītības satura centra (VISC) vadītājas Lienes Voroņenko prezentācijas datnē, ko bija paredzēts rādīt š. g. 30. augusta Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē. Laika trūkuma dēļ šī prezentācija izpalika, taču sagatavotās prezentācijas datne bija pievienota komisijas sēdes dokumentiem.[2]

Tā kā iepriekšējā komisijas sēde par veselības mācības saturu radīja bažas, ka seksuālās izglītības satura vadlīnijas izstrādās šaura un vienas noteiktas ievirzes darba grupa, prezentācijas datnē pieteiktajā septembrī nolēmu Materiālu uzmeklēt un izvērtēt. Aprakstītās notikumu hronoloģijas dēļ var droši atmest spekulācijas par to, ka informācija par Materiālu tikusi nopludināta vai pieturēta politiski izdevīgākajam brīdim. Jau no Materiāla atklāšanas brīža trauksmi cēla vecāki, kuru reakcija bija spontāna, stihiska un nekoordinēta. Atkarībā no jūsu pārliecības, tā var būt sakritība vai Dievišķā Providence, ka ažiotāža ap Materiālu sakrita ar diskusijām Saeimas Ārlietu komisijā par pilsoņu iniciatīvu neratificēt Stambulas konvenciju, kā arī protestiem Kanādā, kur jaunizveidotā vecāku kustība “One Million March for Children” izgāja ielās, lai atceltu Seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes mācību programmu (SOGI), jaunradītu vietniekvārdu izmantošanu, gender ideoloģiju un kopīgās tualetes skolās.

Subjektīvi vērtējot, visskaļākās vecāku pretenzijas bija pret Materiāla sadaļām par dzimumidentitāti un bioloģiskajiem dzimumiem. Materiālā tika pausti tādi nezinātniski apgalvojumi kā “anatomisko dzimumu nosaka hromosomu skaits”, “dažādas interseksuālas ķermeņa uzbūves ir reta, tomēr normāla bioloģiska parādība”, kā arī minēti tādi jēdzieni kā “trešais bioloģiskais dzimums”, “bezdzimuma personas” un “psiholoģiskais dzimums”. Atspēkojumi šiem nezinātniskajiem apgalvojumiem un jēdzieniem apkopoti biedrības “Asociācija Ģimene” iesniegtajā sūdzībā par VISC veiktajiem Latvijas normatīvo aktu pārkāpumiem un ES fonda līdzekļu nelietderīgu izmantošanu.[3] Savukārt Materiāla teorētiskajā pamatojumā ievīto kvīru teoriju jau iepriekš Telos portālā atspēkoja Kristīne Upeniece publikācijā “Piparkūku personas nemieri”.[4] Dzimuma bināro dabu un “sociālā dzimuma” teorijas pretrunas jau pirms sešiem gadiem skaidroja bioloģijas doktors Jēkabs Raipulis, kad uzstājās ar referātu Latvijas Zinātņu akadēmijas rīkotajā diskusijā,[5] toreiz oponējot cita materiāla saturam – resursu centra sievietēm “Marta” izplatītajai metodiskajai rokasgrāmatai jauniešu dzimumizglītošanai. Visbeidzot pret šīs kvīru teorijas terminoloģijas (cis-, trans-, bezdzimuma personas) lietošanu skolās iestājās Nils Sakss Konstantinovs un savu pozīciju pamatoja video lekcijā par dzimumidentitāti un tās problēmām, sakot: “Tikko mēs sākam lietot šo terminoloģiju (cis-, trans-, bezdzimuma…) un piedāvājam idejas par “piedzimšanu pretējā dzimuma ķermenī”, mēs jau esam sākuši intervenci. Tas jau ir solis sociālajā tranzīcijā apstiprinošā modeļa ietvaros. Un ir liela iespēja, ka (kāds) bērns turpinās šo intervenci ar nākamajiem soļiem.”[6]

Uzskatot, ka dzimumidentitāšu un dzimtes kvīru tēma ir gana apskatīta un atspēkota, atgriezīšos pie virsrakstā pieteiktā.

Veselības, Ģimenes vai “Papardes zieda” mācība

Veselības mācība kā atsevišķs mācību priekšmets Latvijas skolās tika atcelta 2004. gadā. Taču, sākot no 2018. gada, tās saturs pa moduļiem tiek integrēts vairākos mācību priekšmetos: dabaszinībās, bioloģijā, “sports un veselība”, sociālajās zinībās, kā arī pavisam jaunā priekšmetā – teātra mākslā. Cik labi šī moduļos saskaldītā informācija integrējas skolēnu galvās, Izglītības ministrija sola noskaidrot ar monitoringa rīku, ar ko regulāri mērīs skolēnu izpratni par veselības jautājumiem.

Tomēr jau tagad, neredzot šos skolēnu zināšanu monitoringa rezultātus, ir indikācijas, ka daļas Latvijas pusaudžu (skaitliski – starp piektdaļu un ceturtdaļu) seksuālā aktivitāte būtu vērtējama kā samērā nedroša.

• Lai gan dzimumattiecību pieredze 15 gadus vecu jauniešu vidū samazinās, tā joprojām ir nevēlami augsta – 2018. gadā 17% aptaujāto zēnu un 11% aptaujāto meiteņu 15 gadu vecumā jau bija zaudējuši nevainību.[7]
• 15–19 gadus veciem jauniešiem ar aktīvu dzimumdzīvi vidējais dzimumpartneru skaits gadā ir otrs augstākais starp citām vecuma grupām – jauniešiem tie ir vidēji 1,62 partneri, bet jaunietēm – 1,42.[8]
• 2023. gada aptaujā starp vairākiem iemesliem, kas pamudinājuši uzsākt dzimumattiecības, 27% respondentu atzīmēja variantu – interesēja uzzināt, kā tas notiek. 9% respondentu atbildēja, ka bija “pēdējais laiks” to izmēģināt un 7% respondentu kā iemeslu atzīmēja – “nevarēju atpalikt no vienaudžiem”. Savukārt 5% respondentu tas notika alkohola vai narkotisko vielu reibumā.[9]
• Tāpat 2023. gada aptaujā iedzīvotājiem, kuri pirmo dzimumattiecību laikā nebija izsargājušies no grūtniecības, tika jautāts par šīs rīcības iemesliem. Trīs biežāk norādītie iemesli bija: dzimumattiecības nav bijušas plānotas (37%); seksa laikā nav bijis laika par to domāt (30%); bijusi pārliecība, ka partnerei neiestāsies grūtniecība (20%). Un tikai 8% respondentu norādīja – “neko nezināju par izsargāšanos no grūtniecības”.[10]
• RSU 2018. gada zinātniskajā konferencē prezentētās analīzes “Sieviešu pirmais dzimumakts: vecums, personīgā pieredze, seksuālā uzvedība un attieksme” rezultāti liecina, ka starp 336 aptaujātajām sievietēm tikai 54% lēmums uzsākt dzimumdzīvi bijis plānots, atšķirībā no 46% respondentu, kurām tas notika mirkļa iespaidā. Tāpat tikai 58% aptaujāto sieviešu atzīmēja, ka nenožēlo pirmo dzimumaktu. 32% respondentu aptaujā atzina, ka vajadzēja ilgāk gaidīt līdz pirmajām dzimumattiecībām, kas vidēji notika 17 gados. Ja runā par sieviešu apmierinātību pirmā dzimumakta laikā, tad tikai 41% jutās psiholoģiski apmierinātas, bet 52% atzīmēja, ka jutušās vairāk vai mazāk seksuāli neapmierinātas.[11]
• 2022. gadā SKDS veiktā 18–26 gadus vecu jauniešu internetaptauja par pieredzēto līdz 16 gadu vecumam attiecībā uz seksuāla rakstura darbībām uzrādīja, ka 24% respondentiem cits nepilngadīgais aiztika intīmās ķermeņa daļas; 9% respondentu apgalvoja, ka vismaz vienu reizi cits nepilngadīgais penetrēja respondenta intīmās ķermeņa daļas. “Raksturojot to, vai seksuāla rakstura darbības notika ar paša respondenta piekrišanu, 41% respondentu norāda, ka piekrita, bet tolaik nesaprata to nozīmi, bet 34% respondentu apgalvo, ka tas notika labprātīgi. 17% respondentu atzīmē, ka piekrita, bet, kad tas kļuva mulsinoši, nespēja to pārtraukt, bet 15% respondentu norāda, ka bija spiesti piekrist manipulēšanas, iebiedēšanas vai draudu dēļ. 14% respondentu norāda, ka seksuāla rakstura darbības notika ar fiziska spēka pielietošanu, vardarbīgi.”[12]

Arī Jauno ārstu asociācija pērn savā atklātajā vēstulē atzīmēja satraucoši augstos jauno HIV gadījumu un legālo abortu skaita rādītājus tieši jauniešu vidū.[13] Jauno ārstu asociācija kā cēloni šiem abiem rādītājiem minēja sabiedrības un īpaši jauniešu neizglītotību. Taču redzam, ka 2019. gadā pieņemtajos valsts pamatizglītības[14] un vidējās izglītības standartos[15] starp skolēnam sasniedzamajiem rezultātiem ir gan prasme “analizēt rīcību reproduktīvās veselības jomā (dzimumdzīves atlikšana, kontracepcijas nozīme)” (pamatizglītībā), gan “analizēt riskus un profilakses iespējas infekciju (t. sk. HIV/AIDS) (..) slimību riska samazināšanai” (vidējā izglītībā). No tā izriet – vai nu izglītības process nav pietiekams, vai nav pietiekami labs, vai arī šai informēšanai par kontracepciju un HIV nav ievērojamas un statistiski būtiskas ietekmes uz jauniešu dzimumuzvedību. Piebildīšu, ka trešajam variantam sliecos piekrist vairāk.

Diskusijas par veselības mācības kā atsevišķa priekšmeta atjaunošanu skolās ar jaunu dedzību atsākās Saeimas Sociālo un darba lietu un Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju kopsēdē 2023. gada 10. maijā.[16] Toreiz vēlme ieviest atsevišķu veselības mācības priekšmetu atdūrās pret tābrīža Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentāro sekretāru Kārli Strautiņu, kurš ideju noraidīja, pamatojot ar pašreizējo milzīgo skolēnu slodzi un lēmuma fiskālo ietekmi. Viņš aicināja turpināt  integrēt veselības mācības saturu esošajos priekšmetos, šo saturu papildinot un pielāgojot atkarībā no diagnosticētajiem trūkumiem jauniešu veselībpratībā.

10. maija kopsēdē deputāti, ierēdņi un speciālisti apsprieda plašu tēmu loku. No Jurģa Klotiņa (“Nacionālā apvienība”) izskanēja pamudinājums mācību programmā ieviest ģimenes veselības mācību, “kas cilvēku skata viņa veselumā, neizdalot seksualitātes un intīmās tuvības jautājumus, apspriežot to vien izsargāšanās kontekstā”. Kā norādīja Jurģis Klotiņš, ģimenes veselības mācībai jāpalīdz jaunietim “apzināties sava ķermeņa, savas personības vērtību un saprast, kādam mērķim viņa personībā viss kalpo, tajā skaitā seksualitāte. (..) Mums jāuzlūko jaunietis un jauniete kā nākamais tēvs, kā nākamā māte”. Līdzīgās domās bija arī Jānis Grasbergs (“Nacionālā apvienība”), kurš norādīja, ka viņa vadītajā Ilgtspējīgas attīstības komisijas Demogrāfijas, ģimeņu un bērnu lietu apakškomisijā deputāti bija vienisprātis par ģimenes veselības priekšmeta nepieciešamību, tajā iekļaujot jautājumus par ģimenes plānošanu, kā arī faktoriem, kas samazina vai pat apdraud auglību.

Satura rādītāja līmenī rosinātā ģimenes veselības mācība lielā mērā sakristu ar starptautisko organizāciju – PVO, UNESCO un ANO – vadlīnijām seksuālajai izglītībai skolās, taču pašā saturā krasi atšķirtos no tām ar izteiksmes valodu, runājot par ģimenes plānošanu, auglību, grūtniecību, mākslīgo abortu un sievietes ciklu. Tā, piemēram, starptautisko organizāciju izdotajos “seksuālās izglītības dokumentos (sākot ar juridiskajiem dokumentiem un beidzot ar metodiskajiem materiāliem) ir pausta izteikti negatīva attieksme pret grūtniecību, bet pozitīva – pret abortu. Biežāk lietotie apzīmētāji, lai raksturotu grūtniecību, ir “neplānota” un “negaidīta”, bet, runājot par abortu, seksuālajā izglītībā biežāk lietotais apzīmētājs ir “drošs” (..).”[17] Arī VISC Materiālā video sadaļā “Bioloģiskais dzimums” tiek īsi apspriests ģimenes un bērnu koncepts tikai “nevēlamas grūtniecības” un abortu kontekstā. Tai pat laikā Materiālā pilnībā tiek ignorētas “vēlamas grūtniecības” jeb nākotnes ģimenes veidošanas, kā arī auglības saglabāšanas tēmas. Galu galā, mūsdienās skaitliski lielāka problēma sabiedrībā ir nevis nevēlama grūtniecība, bet negribēta bezbērnotība un nepiepildītais vēlamais bērnu skaits ģimenē.

Atšķirības starp šiem skatījumiem nevar nolīdzināt, izdiskutējot tās ar “ekspertiem” vai uzorganizējot konferenci. Tie ir divi pilnīgi pretēji skatījumi uz cilvēka būtību. Tālāka virzība šajā jautājumā prasa izšķiršanos par vienu vai otru skatījumu vai arī šīs izvēles atstāšanu katras ģimenes ziņā. Šajās skatījumu krustcelēs uz vienas norādes ir “Seksuālā un reproduktīvā izglītība+”, kur plusa zīme nozīmē tādus jauninājumus kā “(LGBT+) iekļaujošā” un “visaptverošā” seksuālā izglītība. Savukārt uz otras norādes rakstīts “Ģimenes (veselības) mācība”.

Tie ir pretēji skatījumi tādēļ, ka:

1) seksuālajā izglītībā cilvēks tiek uzlūkots kā vairāku (neatkarīgu) elementu saliktenis, bet ģimenes mācībā – kā integrāla būtne, kuras elementi ir savstarpējā mijiedarbībā un izriet no dzimuma;

2) seksuālajā izglītībā seksualitāte un intīmā tuvība tiek skatīta atrauti no ģimenes dzīves un laulības, bet ģimenes mācībā – seksualitāte tiek skatīta kā tāda, kas savu piepildījumu rod laulībā;

3) seksuālajā izglītībā intīmo tuvību apspriež “neitrāli”, “tikai informējot”, bet ģimenes mācībā to skata caur morāles prizmu.

Turpinājumā aplūkošu katru no šiem trim punktiem padziļināti.

Seksuālajā izglītībā cilvēks tiek uzlūkots kā fragmentēta būtne

Šo iezīmi labi ilustrē VISC materiāla “Personības seksualitāte” sadaļa ar “piparkūku personas” ilustrāciju. Šajā vizualizācijā cilvēka persona tiek aplūkota fragmentēti, it kā sastāvoša no vairākām atsevišķām, savstarpēji neatkarīgām daļām. No cilvēka būtības veseluma atsevišķi tiek izdalītas seksuālās jūtas, romantiskās jūtas, dzimums un sociālā dzimte, it kā šīs cilvēka šķautnes nebūtu savstarpēji saistītas. Taču tā nav – šīs šķautnes ir savstarpēji saistītas un visas izriet no indivīda dzimuma.

Tālāk ar dažiem piemēriem ilustrēšu tikai vienu no šo šķautņu sasaistēm, pievēršoties mākslīgajam nošķīrumam starp seksuālajām jūtām, romantiskajām jūtām un dzimumu.

Šāda nošķīruma iespējamība ir atkarīga no dzimuma – vīrieši pārsvarā spēj nošķirt seksuālās no romantiskajām jūtām, bet sievietes šāds mākslīgs seksuālo un romantisko jūtu nošķīrums ievaino. Piemērs tam ir prostitūcija, kur seksa pircēji pēc definīcijas ir cilvēki, kas meklē dzimumattiecības ar personu, pret kuru viņiem iepriekš nav izveidojušās romantiskas jūtas. Šādas attiecības daudz biežāk ir pieņemamas cilvēkiem ar augstu socioseksualitātes līmeni jeb stipru vēlmi pēc seksuālās daudzveidības.[18] Cilvēki ar zemu šīs īpašības līmeni nav ieinteresēti dzimumattiecībās ar svešinieku un nav gatavi par to maksāt naudu vai riskēt ar sodu valstīs, kur prostitūcija ir pilnībā vai daļēji nelegāla. Cilvēki ar ārkārtīgi augstu socioseksualitāti pārsvarā ir vīrieši, un cilvēki ar ārkārtīgi zemu socioseksualitāti pārsvarā ir sievietes.[19]

To pierāda arī kāds 1978. gadā veikts pētījums, kas ir vairākkārt atkārtots un ikreiz ar vienādiem rezultātiem. Tā ietvaros vidēji pievilcīgi pētījuma dalībnieki pienāca klāt līdzīga vecuma svešiniekiem un izteica viņiem piedāvājumu nodarboties ar seksu. Lielākā daļa uzrunāto vīriešu bija gatavi seksam ar svešiniecēm sievietēm, kas viņus uzrunāja. Bet tieši neviena sieviete nepiekrita seksam ar svešinieku vīrieti.[20] Līdzīgi rezultāti atklājās aptaujā, kur vīriešiem tika jautāts, kā viņi justos, ja pretējā dzimuma kolēģe viņus uzaicinātu stāties dzimumattiecībās: 67% vīriešu atbildēja, ka justos glaimoti, un tikai 15% vīriešu atbildēja, ka justos aizvainoti. Turpretī 63 procenti sieviešu atbildēja, ka šāds piedāvājums būtu viņām aizvainojošs, un tikai 17 procenti sieviešu atbildēja, ka tas viņām glaimotu.[21]

Cits piemērs – pat valstīs ar vislielāko dzimumu līdztiesību vīrieši izvēlas vairāk seksuālo partneru nekā sievietes. Norvēģijā pētnieki jautāja cilvēkiem, cik seksuālo partneru viņi vēlētos tuvāko 30 gadu laikā. Vidēji sievietes deva priekšroku pieciem, vīrieši – 25.[22] Privātie novērojumi un pētījumu secinājumi ir diezgan skaidri: vīrieši vidēji dod priekšroku vairāk gadījuma rakstura dzimumattiecībām un viņu attiecību vēsturē ir lielāks partneru kopskaits; gandrīz visi seksa pircēji ir vīrieši; vīrieši patērē daudz vairāk pornogrāfijas nekā sievietes. Vīrieši pārsvarā var nodalīt seksuālās dziņas no emocionālajām jūtām, bet sievietes – pārsvarā nevar un to arī nevēlas.

Vēl viens pierādījums sievietēm raksturīgajai sasaistei starp seksuālajām un romantiskajām izjūtām ir hormona oksitocīna izstrādāšanās mehānisms. Oksitocīnu dēvē arī par mīlestības un piesaistes hormonu. Tas izstrādājas sievietei dzemdību laikā, kā arī bērna zīdīšanas laikā, jau bērna dzimšanas laikā nostiprinot emocionālo sasaisti starp māti un bērnu. Oksitocīns sievietēm izstrādājas arī, saņemot pieskārienus un skūpstoties. Vislielākā koncentrācijā šis hormons izstrādājas sievietei seksuālās baudas virsotnes laikā, radot ciešu emocionālo piesaisti partnerim.

Šis aspekts ir ļoti svarīgs, runājot par dzimumdzīves uzsākšanu ārpus laulības. Tā kā nav zināms neviens drošs veids, kā izvairīties no emocionālās piesaistes veidošanās, kas oksitocīna ietekmē rodas intīmo attiecību laikā, pastāv risks, ka sievietei izveidosies spēcīga piesaiste vīrietim, pirms viņa ar prātu ir izvērtējusi partneri kā atbilstošu ilgtermiņa attiecībām un labu tēvu potenciālajiem bērniem. Attiecīgi, vēlākos spriedumus par partneri un viņa kvalitātēm ietekmē izdalītais piesaistes hormons. Un šī emocionālā piesaiste ar prātu neizvērtētam partnerim nav maznozīmīgs riska faktors, jo tas nosaka jaunietes spēju racionāli vērtēt tālākās izvēles un attiecības.

Tā, piemēram, ir pētījums, kas uzrāda, ka piesaiste, ko sieviete automātiski sāk izjust pret partneri seksuālās tuvības rezultātā, ar katru jaunu partneri samazinās.[23] Tas tādēļ, ka sievietei ar katru nākamo partneri samazinās oksitocīna deva, ko viņas organisms izdala. Sarūkošā oksitocīna dēļ bagātīga seksuālo partneru pieredze negatīvi ietekmē sievietes apmierinātību tālākajās seksuālajās attiecībās. Un tieši tāpēc, ka sievietei tuvībā ar pirmo partneri izdalās neparasti daudz oksitocīna, jaunavības zaudēšanu nedrīkst pasniegt kā kādu iniciācijas aktu, kur meitene pārtop par sievieti, vai, kā teikts Materiālā, – “seksuālo debiju”,[24] it kā tā būtu kādas karjeras sākums. Pārguļot ar jaunavu un viņu pēc dažiem mēnešiem pametot, jaunietis var viņu sāpināt tādā veidā, kas atstāj ilgtermiņa ietekmi uz viņas turpmāko dzīvi un attiecībām.

Šai saiknei starp seksuālajām un emocionālajām jūtām ir arī pretējs virziens – no emocionālām jūtām uz seksuālām jūtām. Piemēram, mēs zinām, ka sievietes seksuālais dzinulis balstās emocionālajā tuvībā, nevis ārējos stimulos, kā tas ir vīriešiem. Sieviete sasniedz baudas virsotnes tad, kad viņa jūtas emocionāli tuva partnerim.[25]

Kopsavelkot, seksuālās izglītības materiāls, kurā seksualitāte tiek nošķirta no emocionāli tuvu, drošu un noturīgu attiecību veidošanas, ir pornoficēts materiāls. Ar to domāju, ka mācīt pusaudžiem un jauniešiem par seksuālajām attiecībām atrauti no mīlestības – gādīgas un uzticības pilnas sevis dāvāšanas – nozīmē ignorēt, noliegt un piesmiet sievietes iedabu. Diemžēl piemērus šādam skatījumam uz sievietes un vīrieša attiecībām nav tālu jāmeklē – ne VISC Materiālā, pat ne šī satura nosaukumā (“seksuālā izglītība”) mīlestība vai romantiskas attiecības nav pieminētas. Citās ES valstīs tomēr ir sastopami kaut nedaudz cilvēka veselumu aptverošāki satura nosaukumi, tādi kā “seksuālā un attiecību izglītība” un “holistiskā seksuālā izglītība”.[26]

Arī IZM rīkotajā diskusijā “Zināšanas pasargā” Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle Katrīna Priede uzsvēra, ka “mēs nedzīvojam ideālā pasaulē, kur sekss ir vienāds ar attiecībām: realitātē ļoti daudz bērnu uzsāk dzimumattiecības 11–13 gadu vecumā, kā arī ne visi dzimumsakari notiek (romantiskās) attiecībās un ne vienmēr ir vardarbības konteksts”.[27] No šī varbūt ne tik skaidri formulētā viedokļa nojaušama doma, ka mums kā pieaugušajiem būtu jāpieņem kā normāla šī agrīnas un/vai pornoficētas dzimumdzīves parādība. Augstāk aprakstītie piemēri un pētījumi liecina, ka šāda uzvedība nav ne normāla, ne objektīvi veselīga, un mēs pieviļam jaunietes, ja viņām mācām noliegt savu sievišķo iedabu, normalizējot zemu prasību latiņu potenciālajiem jauno sieviešu partneriem.

Seksuālajā izglītībā dzimumdzīve tiek atrauta no ģimenes dzīves un laulības

Šo iezīmi ilustrē fakts, ka Materiāls pilnībā ignorē laulības, bērnu plānošanas un ģimenes konceptu, novirzot šo tēmu apskatu sociālo zinību priekšmetā. Šāda nodalījuma pamatā ir seksuālās revolūcijas strāvots pieņēmums, ka hormonālās tabletes jaunievedums ir spējis atbrīvot sievietes seksuālai baudai bez bailēm no neplānotas grūtniecības. Citiem vārdiem sakot, ar moderno kontracepciju sieviete beidzot var, citējot Luīzi Periju, “drāzties kā vīrietis”. Liberālais feminisms ir uzsvēris, ka “sekss kā vīrietim” ir ceļš uz sieviešu atbrīvošanos. Bet mēs, sievietes, nekad nespēsim nodarboties ar seksu kā vīrieši, jo mēs nekad nebūsim vīrieši. Heteroseksualitātei ir raksturīga asimetrija, kuru nevar pārvarēt, neraugoties uz to, ka pastāv modernā kontracepcija un citas tehnoloģijas, kas piedāvā ilūziju par vienādību.[28]

Sešdesmit gadus pēc “izlaušanās no laulības važām un reproduktīvās verdzības” redzam, ka dzimumdzīve ārpus pastāvīgām, noturīgām un citus partnerus izslēdzošām attiecībām patiesībā ir padarījusi sievietes nelaimīgas. Mūsdienu sievietes ir brīvākas nekā viņu vecmāmiņas, bet paradoksālā kārtā – arī nelaimīgākas. Pirms seksuālās revolūcijas sievietes uzrādīja augstākus laimes rādītājus nekā vīrieši. Vispārīgi runājot, mūsu vecmāmiņas bija laimīgākas par mūsu vectētiņiem. Tomēr pēdējās desmitgadēs šī tendence ir mainījusies. Lai arī kopumā gan vīriešu, gan sieviešu laimes līmenis ir samazinājies – vīrieši ir mazāk laimīgi nekā viņu vectēvi un sievietes ir mazāk laimīgas nekā viņu vecmāmiņas –, mūsdienās vīrieši jūtas salīdzinoši laimīgāki nekā sievietes.[29]

Seksuālajai revolūcijai un ar to saistītajam lielākam atbalstam gadījuma rakstura seksam ir bijusi sava ietekme. Šī tendence saistās ar nesenā pētījumā atklāto, ka pēc gadījuma rakstura dzimumattiecībām sievietes vidēji izjūt lielu vientulību, nelaimīgumu, atraidījuma sajūtu un nožēlu. Turpretī vīrieši savas jūtas raksturo kā lielāku apmierinātību, laimi un garastāvokļa uzlabošanos.[30] Kādā citā pētījumā konstatēts, ka sievietes daudzkārt biežāk izjūt intīmu apmierinājumu ilgstošās attiecībās. Ja salīdzina sieviešu baudas sasniegšanas rādītājus atkarībā no pāra attiecību ilguma, tad atšķirība ir ievērojama: 67% sieviešu attiecībās, kas ilga sešus un vairāk mēnešus, pēdējās intīmās tuvības laikā guva baudu, pretstatā 11–13% sieviešu, kurām tā bija pirmā līdz ceturtā intīmās tuvības reize ar šo partneri.[31] Tā kā ilgstošākās heteroseksuālās attiecības vidēji ir laulībā, nav pārsteigums, ka laulātas sievietes ar bērniem ģimenē biežāk jūtas laimīgas nekā neprecētas sievietes bez bērniem. Vispārējā sociālā apsekojuma (GSS) – ASV nozīmīgākā sabiedrības noskaņojuma barometra – 2022. gada izdevums atklāja, ka laulības un vecāku statusa apvienojums ir saistīts ar lielākām laimes dividendēm sievietēm. No precētām sievietēm vecumā no 18 līdz 55 gadiem, kurām ir bērni, 40% jutās “ļoti laimīgas”, salīdzinot ar 25% precētu sieviešu bez bērniem un 22% neprecētu sieviešu bez bērniem.[32]

Kopsavelkot, izglītošana par intīmu tuvību, vienlaicīgi nerunājot par laulību un ģimenes dzīvi, ir seksuālās revolūcijas izlolota pieeja, kuras rūgtie augļi jau ir nogatavojušies – sieviešu laimīgums krītas, gadījuma rakstura attiecības iztukšo un pieviļ, seksuālā apmierinātība samazinās un līdz ilgtermiņa attiecībām daļa sieviešu vairs nemaz nenonāk vai arī šīs attiecības vairs nav ilgtermiņa tādā nozīmē, kādā ilgtermiņu saprata pirms seksuālās revolūcijas.

Seksuālās izglītības atrautība no morāles

Ministru kabineta noteikumu nr. 480 trešā panta izpratnē “audzināšana ir mērķtiecīgi organizēta izglītības procesa neatņemama sastāvdaļa, izglītojamā vispusīgas, tajā skaitā tikumiskās, attīstības veicināšana un attieksmju veidošana. Audzināšana ir virzīta uz (..) izglītojamo emocionālā intelekta attīstību un pašregulāciju, vērtību sistēmas veidošanos un tikumu izkopšanu (vērtībizglītošanu) attiecību veidošanai…”. No šī panta izriet, ka izglītības procesam ir jābūt ar audzinošu un vērtību sistēmu formējošu ievirzi. Izglītošana par dzimumattiecībām pēc būtības nevar būt un tai nav jābūt morāli neitrālai informēšanai.

Taču konkrētajā Materiālā dzimumattiecības tiek pasniegtas tā, it kā pusaudžu seksuālās aktivitātes pašas par sevi nebūtu ne pareizas, ne nepareizas – “piekrišana ir pats galvenais!”. Tā, piemēram, Materiāla “Piekrišana” sadaļa apskata, kas un kad skaitās “piekrišana”[33] seksuālām darbībām, taču saturā izpaliek seksuālā morāle jeb vadlīnijas, kad un kādos apstākļos bērnam un pusaudzim būtu saprātīgi teikt “jā” vai “nē” seksuālām darbībām. Materiālā pat izpaliek juridiskā robežšķirtne, izskaidrojot skolēniem, kādas intīmas darbības un kādos apstākļos (piemēram, piekrišanas vecums – 16 gadi) ir krimināli sodāma rīcība. “Apzinātas izvēles jeb piekrišanas” pieejā bērni un pusaudži tiek uzskatīti par tādiem, kas spēj brīvi un patstāvīgi izdarīt izvēli. Tā pieņem, ka pusaudzis pats var veidot savu seksuālo morāli.

Taču jāņem vērā, ka neatkarīgi no tā, cik gudri un informēti ir bērni un pusaudži, viņu vecumā spriestspēja nav pietiekami attīstīta, lai pieņemtu lēmumus ar tālejošām sekām. Pusaudžu smadzeņu racionālā daļa nav pilnībā attīstījusies un nebūs attīstīta līdz aptuveni 20–24 gadu vecumam. Neirozinātnieki ir izpētījuši, ka pieaugušo un pusaudžu smadzenes darbojas atšķirīgi. Pieaugušie domā, izmantojot prefrontālo garozu, kas ir smadzeņu racionālā daļa. Tā ir smadzeņu daļa, kas atbild par spriešanu, problēmu risināšanu, racionālu lēmumu pieņemšanu un nākotnes plānošanu ar izpratni par rīcības ilgtermiņa sekām. Savukārt pusaudži apstrādā informāciju, lielā mērā paļaujoties uz amigdalu, smadzeņu daļu, kas atbild par emocijām. Un tieši smadzeņu attīstības stadijas (ne vecuma) dēļ pusaudži daudz biežāk rīkojas impulsīvi, nepareizi saprot vai interpretē citu cilvēku raidītos sociālos signālus un paustās emocijas, ir pārgalvīgi, iesaistās bīstamā un riskantā uzvedībā, kā arī vieglāk pakļaujas vienaudžu spiedienam. Pusaudži retāk padomā, pirms rīkoties, kā arī retāk izsver savas rīcības sekas. Tātad nepilngadīgie nespēj dot savu piekrišanu seksuālām darbībām, jo viņi 1) pilnībā neizprot seksuālo darbību būtību; 2) nespēj aptvert varbūtību palikt stāvoklī; 3) nespēj uzņemties atbildību par sekām (piemēram, grūtniecību, bērna audzināšanu).

Kopumā vērtējot, ne VISC Materiāls, ne arī citi seksuālās izglītības materiāli neiepazīstina pusaudžus ar vērtību sistēmu vai pasaules uzskatu, saskaņā ar kuru viņš/viņa varētu racionāli spriest. Taču nav iespējams veicināt racionālu lēmumu pieņemšanu, pirms tam nenodrošinot jauniešus ar seksuālās morāles prizmu, caur kuru savas izvēles vērtēt. Galu galā nepilngadīgo būtiskākā vajadzība seksuālās izglītības jomā ir nevis lielāka autonomija, bet gan atbalsts, robežas un vadlīnijas.

Nobeigumā – agrīna dzimumdzīve nav statistiskā norma un nebūtu normalizējama

Nesen portāla “Delfi” diskusijā biedrības “Tēvi” valdes loceklis Lauris Bokišs, atsaucoties uz sarunām ar vecākiem, kuri strādā sociālā atbalsta jomā, pauda: “Laukos meitenēm 12 gados ir pirmās seksuālās attiecības, un tā ir plaši izplatīta (parādība) kopumā kā norma.”[34] Patiesībā pēdējo 20 gadu laikā veiktās aptaujas liecina, ka Latvijā kopš 2003. gada ir tikai nedaudz samazinājies vecums, kad jaunieši vidēji stājas dzimumattiecībās – no 17,64 uz 17,09 gadiem 2022. gadā.[35] Tātad Latvijā vidēji tik agrīni pirmās dzimumattiecības nenotiek. Iespējams, laukos sociālā atbalsta saņēmēju vidū ir biežāk novērojama agrīnu dzimumattiecību prakse, taču tādā gadījumā tā ir konkrētas riska grupas problēma. Tomēr šis izteikums ļoti labi ilustrē spriedumu kļūdas, kuras atkal un atkal publiski izdara sabiedrības veselības speciālisti, kad kādas riska grupas problēmu vispārina uz visu populāciju un tad kā problēmas risinājumu piedāvā visas populācijas specifisku izglītošanu.

Tā, piemēram, tajā pašā “Delfi” diskusijā Laura Bokiša domu paturpināja RSU Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras profesore Lazdāne, kas atgādināja, ka “pagājušā gadā (..) septiņām (patiesībā, sešām – autores precizējums) meitenēm, jaunākām par 14 gadiem, tika veikti aborti. Teiksiet, kas ir septiņi? Bet tās ir septiņas jaunas meitenes, kurām izglītība par kontracepciju būtu palīdzējusi,” viņa norādīja. Te atkal noteiktas riska grupas problēmai tiek piedāvāts vispārējs risinājums, kas dzīvē un pētījumos nav sevi pierādījis un attaisnojis. To mēs redzam gan pēc tā, ka 2023. gada aptaujā no respondentiem, kuri pirmo dzimumattiecību laikā nebija izsargājušies no grūtniecības, tikai 8% kā iemeslu norādīja – “neko nezināju par izsargāšanos no grūtniecības”.[36] Tāpat šajā aptaujā kā iemeslu, kāpēc respondentam vai viņa partnerei vecuma grupā 15–24 gadi bija iestājusies neplānota grūtniecība, 0% sieviešu un 21% vīriešu norādīja, ka pāris neko nezināja par kontracepciju. Jāņem vērā, ka šajā pašā aptaujā 85% vīriešu (15–49 gadi) atzina, ka ir informēti (t. i., zina, kā lieto, kādas ir priekšrocības un trūkumi) par vīriešu prezervatīviem un to lietošanu. Līdz ar to runāt par zināšanu trūkumu par kontracepciju kā vienu no lielākajiem agrīnas grūtniecības cēloņiem ir, mazākais, negodprātīgi.

Pat pētījumā par nepilngadīgo grūtnieču atbalstu Latvijā visi aptaujātie eksperti bija vienisprātis, “…ka vairumā gadījumu viens no agrīnu grūtniecību veicinošiem apstākļiem ir tas, ka jauniete ir augusi disfunkcionālā ģimene. Nereti jaunietēm ir arī emocionālas, fiziskas vai pat seksuālas vardarbības pieredze. Līdz ar to šīs jaunās sievietes lūkojas pēc mīlestības ārpus ģimenes, ātri iemīlas satiktajos vīriešos, un seksuālās attiecības kļūst par veidu, kā šī mīlestība, kura jaunietei nepieciešama, liekas tiekam saņemta”. Tāpat šajā ekspertu aptaujā tika identificētas 11 riska grupas, arī meitenes no disfunkcionālām ģimenēm, ar uzmanības un laika trūkumu ģimenēs, ar garīga rakstura / attīstības traucējumiem, ar piederību romiem, ar nepārliecinātību un nespēju pateikt “nē”. Ar viņām tad būtu jāveic preventatīvais darbs, specifiski riska grupai pielāgojot izglītošanas veidu un saturu.[37]

Sakarība ir diezgan skaidra: samazinoties vecumam pirmo seksuālo attiecību laikā, palielinās neplānotas grūtniecības iespējamība.[38] No Rīgas Stradiņa universitātes bakalaura darba aptaujas rezultātiem secināts, ka sievietēm, kuras uzsākušas dzimumattiecības 13–17 gadu vecumā, biežāk sastopama neplānota grūtniecība, seksuāli transmisīva infekcija (STI) un novērojama riskantāka seksuālā uzvedība, salīdzinot ar sievietēm, kuras stājušās dzimumattiecībās 18–28 gadu vecumā.[39] Arī citi pētnieki ir norādījuši, ka agrīna seksuālo dzimumattiecību uzsākšana kopumā ir saistīta ar lielāku seksuālo partneru skaitu, neplānotu grūtniecības iestāšanos, abortiem un seksuāli transmisīvām infekcijām, ieskaitot cilvēka imūndeficīta (HIV) vīrusa infekciju.[40]

Noslēgumā vēlos aicināt sabiedrības veselības speciālistus būt intelektuāli godīgiem un atgriezties pie tā, ka agrīnu dzimumdzīves uzsākšanu mēs klasificētu kā riskantu seksuālo uzvedību, to nekādā veidā nenormalizējot. Racionālākā stratēģija, ko pusaudžiem mācīt skolā, būtu atturēties no šīs riskantās uzvedības, nevis uzņemties risku un tad to “menedžēt”.

Kāpēc? Jo šis risks sevi neattaisno – puse no jaunietēm no pirmajām dzimumattiecībām negūst seksuālu baudu, trešdaļa tās nožēlo un atzīst, ka vajadzēja pagaidīt ilgāk. Un tikai trešdaļai tā bija pilnībā labprātīga pieredze.

[1] Šobrīd Materiāls ir izņemts no publiski pieejamās mapes. Šī Materiāla dēļ tika ierosināta dienesta pārbaude, uz kuras laiku tika atstādināta VISC vadītāja Liene Voroņenko. Noslēdzoties dienesta pārbaudei, pret VISC vadītāju tika ierosināta disciplinārlieta, taču tā izbeidzās, jo ar 17. novembri Liene Voroņenko izbeidza valsts civildienesta attiecības.

[2] Sagatavotās prezentācijas datne ir pievienota sēdes dokumentiem: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/A56FD7D94914BC21C2258A14002FEFEA?OpenDocument&prevCat=14|Izgl%C4%ABt%C4%ABbas,%20kult%C5%ABras%20un%20zin%C4%81tnes%20komisija

[3] “Konstatētie pārkāpumi Valsts izglītības satura centra (turpmāk – VISC) mācību materiāla “Seksuālā izglītība – jautājumi un atbildes Metodiskais līdzeklis ar videomateriāliem” izstrādē”: http://asociacijagimene.lv/wp-content/uploads/2023/10/VISC-parkapumi-MKN-480-1.docx

[4] Kristīne Upeniece, “Piparkūku personas nemieri”, Telos.lv, 18.09.2023.: https://telos.lv/piparkuku-personas-nemieri

[5] Jēkabs Raipulis, “Cilvēka dzimums no bio-psiho-sociālā aspekta”, Atklājumi.lv, 22.04.2017.: https://www.atklajumi.lv/cilveks/sadalas/sabiedriba-attiecibas/1556-jekabs-raipulis-cilveka-dzimums-no-bio-psiho-sociala-aspekta

[6] Nils Sakss Kontantinovs, “Konstantinovs: Pusaudžu dzimuma identitāte”, Youtube, sākot ar 45. minūti: https://www.youtube.com/watch?v=BZHK7VJGC-I

[7] SPKC, “Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījums. 2017./2018. mācību gada aptaujas rezultāti un tendences”, 2020: https://www.spkc.gov.lv/lv/media/4267/download?attachment

[8] Ķīvīte-Urtāne A., Lazdāne G., Demčenko K., Gobiņa I., Isajeva L., Ivanovs A., Kezika S., Kursīte M., Libora I., Miķelsone A. I., Ozoliņa K., Penka E., Rakša V., Štolcere I. E., Zīverte M. L., “Pētījums par Latvijas iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības ietekmējošiem faktoriem un paradumiem. Pētījuma ziņojums.”, LR Veselības ministrija, 2023: https://ppdb.mk.gov.lv/wp-content/uploads/2023/11/Petijuma-gala-zinojums.pdf

[9] Turpat.

[10] Turpat.

[11] Ieva Briedīte, Elīze Brokāne, “Sieviešu pirmais dzimumakts: vecums, personīgā pieredze, seksuālā uzvedība un attieksme”, RSU Zinātniskā konference, 2018: https://www.rsu.lv/sites/default/files/imce/Zin%C4%81tnes%20departaments/zinatniskas_konferences/2018/sieviesu_pirmais_dzimumakts.pdf

[12] SKDS, “Attiecības ģimenē un pieredze saistībā ar kaitējošu seksuālu uzvedību bērnu vidū. 18–25 gadus vecu jauniešu aptauja 2022. gada maijs–jūnijs”, Dardedze, 17.06.2022.: https://centrsdardedze.lv/wp-content/uploads/2022/11/SKDS_Dardedze_atskaite_17_06_2022.pdf

[13] LETA, “Jaunie ārsti uzstāj uz nekavējošu veselības mācības atjaunošanu skolās”, 31.03.2022.: https://www.leta.lv/home/important/A7B8478F-512D-4957-9C15-9406B2257E5D

[14] “Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem”, Likumi.lv, skatīts 29.10.2023.: https://likumi.lv/ta/id/303768

[15] “Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības programmu paraugiem”, Likumi.lv, skatīts 29.10.2023.: https://likumi.lv/ta/id/309597

[16] https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/459C3C1780A1E324C22589A3004B5993?OpenDocument&prevCat=14|Izgl%C4%ABt%C4%ABbas,%20kult%C5%ABras%20un%20zin%C4%81tnes%20komisija

[17] Birutė Obelenienė, “From Birth Control to Self-Awareness and free Decision Making. A model for the evaluation of comprehensive sexuality education from the perspective of women’s health and free informed choice”, The Pontifical University of John Paul II in Krakow, 2022: https://monografie.upjp2.edu.pl/wn/catalog/view/10/10/190

[18] Psihologs Deivids Šmits norāda, ka tiem, kuri socioseksualitātes dimensijā uzrāda salīdzinoši zemu punktu skaitu, ir ierobežota socioseksuālā orientācija – viņi ir tendēti uz monogāmiju, ilgstošu partnera iepazīšanas posmu un lielām emocionālajām investīcijām ilgtermiņa attiecībās. Tie, kas atrodas socioseksualitātes augstākajā līmenī, ir vairāk tendēti uz izlaidību, viņi ātri nododas dzimumattiecībām un pieredz vājāku romantisko tuvību. Pētījumā par vīriešu un sieviešu socioseksualitāti četrdesmit astoņdesmit astoņās valstīs Šmits un viņa komanda konstatēja, ka ievērojamas dzimumu atšķirības socioseksualitātē eksistē neatkarīgi no valsts ekonomiskās un sociālās vienlīdzības līmeņa starp dzimumiem.

[19] David P. Schmitt, “Sociosexuality from Argentina to Zimbabwe: a 48-nation study of sex, culture, and strategies of human mating”, Behavior and Brain Sciences, 28 (2005): 247-75; discussion, 275-311.

[20] R. D. Clark, E. Hatfield, “Gender differences in receptivity to sexual offers”, Journal of Psychology & Human Sexuality, 2, 1989: 39-55.

[21] Rob Henderson, “When Men Behave Badly—A Review”, 18.06.2023.: https://www.robkhenderson.com/p/when-men-behave-badlya-review

[22] Turpat.

[23] Malcolm Collins, Simone Collins, “The Pragmatist’s Guide to Relationships: Ruthlessly Optimized Strategies for Dating, Sex, and Marriage”, Pragmatist Foundation Inc., 2020

[24] Materiāla video fragmentā “Dzimumorgānu iepazīšana” par puberitātes laiku ir teikts: “Un tad pietuvojas seksuālā debija ar visu tās neaizsargātību, pieredzi un baudījumu.”

[25] Modern Wisdom, “#674 – Adam Lane Smith – 17 Ugly Psychology Truths No One Wants To Admit”: https://podpulse.ai/podcast-notes-and-takeaways/modern-wisdom-674-adam-lane-smith-17-ugly-psychology-truths-no-one-wants-to-admit

[26] Natalie Picken, “Sexuality education across the European Union: an overview”, Publications Office of the European Union, 2020: https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/5724b7d8-764f-11eb-9ac9-01aa75ed71a1

[27] Izglītības un zinātnes ministrija, “Zināšanas pasargā | 3. diskusija”, Youtube, 06.10.2023.: https://www.youtube.com/watch?v=VsR4IcZ_xs8 (sākot ar 38. minūti)

[28] Louise Perry, “The Case Against the Sexual Revolution. A New Guide to Sex in 21st Century”, Polity Press, 2022.

[29] Stevenson, B., Wolfers, J., “The Paradox of Declining Female Happiness”, American Economic Journal: Economic Policy, American Economic Association, 2 (1), (2009), 190-225: https://www.nber.org/system/files/working_papers/w14969/w14969.pdf

[30] McKeen, Anderson, Mitchell. “Was it Good for You? Gender Differences in Motives and Emotional Outcomes Following Casual Sex”, Sexuality & Culture, 26(4), (2022), 1339-1359: https://doi.org/10.1007/s12119-022-09946-w

[31] Armstrong, E. A., England, P., Fogarty, A. C. K., “Accounting for Women’s Orgasm and Sexual Enjoyment in College Hookups and Relationships”, American Sociological Review, 77(3), (2012), 435-462: https://doi.org/10.1177/0003122412445802

[32] W. Bradford Wilcox, “Who Is Happiest? Married Mothers and Fathers, Per the Latest General Social Survey”, Institude For Family Studies, 12.09.2023.: https://ifstudies.org/blog/who-is-happiest-married-mothers-and-fathers-per-the-latest-general-social-survey

[33] Piekrišana: ir entuziasma pilna, brīvi dota un nepārtraukta; nevar būt piespiedu kārtā; nevar būt iegūta ar viltu; var būt dota tikai tad, kad cilvēks ir prātīgs un pie samaņas; var jebkurā laikā tikt atsaukta.

[34] Olga Dragiļeva, “Latvijā septiņi aborti meitenēm zem 14 – cik agri jāmāca bērniem par kontracepciju?”, 28.11.2023.: https://www.delfi.lv/video/raidijumi/kapec/latvija-septini-aborti-meitenem-zem-14-cik-agri-jamaca-berniem-par-kontracepciju.d?id=56064208

[35] Aivita Putniņa, “Iedzīvotāju reproduktīvā veselība. Pārskats par situāciju Latvijā (2003-2011)”, 2011: https://www.rsu.lv/sites/default/files/imce/Dokumenti/311_papardeszieds_web_compressed.pdf; Ieva Briedīte, Elīze Brokāne, “Sieviešu pirmais dzimumakts: vecums, personīgā pieredze, seksuālā uzvedība un attieksme”, RSU Zinātniskā konference, 2018: https://www.rsu.lv/sites/default/files/imce/Zin%C4%81tnes%20departaments/zinatniskas_konferences/2018/sieviesu_pirmais_dzimumakts.pdf; Ķīvīte-Urtāne A., Lazdāne G., Demčenko K., Gobiņa I., Isajeva L., Ivanovs A., Kezika S., Kursīte M., Libora I., Miķelsone A. I., Ozoliņa K., Penka E., Rakša V., Štolcere I. E., Zīverte M. L., “Pētījums par Latvijas iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības ietekmējošiem faktoriem un paradumiem. Pētījuma ziņojums.”, LR Veselības ministrija, 2023: https://esparveselibu.lv/sites/default/files/2023-11/P%C4%93t%C4%ABjuma%20gala%20zi%C5%86ojums.pdf

[36] Ķīvīte-Urtāne A., Lazdāne G., Demčenko K., Gobiņa I., Isajeva L., Ivanovs A., Kezika S., Kursīte M., Libora I., Miķelsone A. I., Ozoliņa K., Penka E., Rakša V., Štolcere I. E., Zīverte M. L., “Pētījums par Latvijas iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības ietekmējošiem faktoriem un paradumiem. Pētījuma ziņojums.”, LR Veselības ministrija, 2023: https://esparveselibu.lv/sites/default/files/2023-11/P%C4%93t%C4%ABjuma%20gala%20zi%C5%86ojums.pdf

[37] Ķīvīte-Urtāne A., Benefelde S., Pētersone K., Lazare G. (2022) Kvalitatīvā pētījuma rezultāti. Projekts “Mazaizsargātas sabiedrības grupas interešu aizstāvība, veidojot valsts atbalsta sistēmu: Rīcības plāns 2022. – 2025. gadam nepilngadīgo grūtnieču atbalstam Latvijā.” Rīga: Bērnu slimnīcas fonds, Sabiedrības integrācijas fonds: https://www.bsf.lv/userfiles/files/Report_kvalitativais_petijums_FINAL.pdf

[38] Spriņģe, L., Pulmane, B., “Pirmo seksuālo dzimumattiecību pieredzes saistība ar turpmāko seksuālo un reproduktīvo veselību sievietēm vecumā no 18 līdz 30 gadiem Latvijā.”, Rīgas Stradiņa universitāte, 2020, https://dspace.rsu.lv/jspui/handle/123456789/2222

[39] Spriņģe, L., Pulmane, B., “Pirmo seksuālo dzimumattiecību pieredzes saistība ar turpmāko seksuālo un reproduktīvo veselību sievietēm vecumā no 18 līdz 30 gadiem Latvijā.”, Rīgas Stradiņa universitāte, 2020, https://dspace.rsu.lv/jspui/handle/123456789/2222

[40] Shu, C., Fu, A., Lu, J., Yin, M., Chen, Y., Qin, T., Shang, X., Wang, X., Zhang, M., Xiong, C., Yin, P., “Association between age at first sexual intercourse and 57 knowledge, attitudes and practices regarding reproductive health and unplanned pregnancy: a cross-sectional study”, Public Health, 2016: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/26927825