Kas ir mainījies 13. Saeimas darbības laikā, liekot atkāpties no savām vērtībām? Ja notiek atkāpes, vai nebūtu loģiskāk veikt manevrus pirms nākošajām parlamenta vēlēšanām, informējot par vērtību maiņu potenciālos vēlētājus? Atgādināšu, ka runas noslēgumā Krišjānis Feldmans apgalvo: “Mūsu vērtības ir nemainīgas.” Kā sauc tādu parādību, kad cilvēks saka vienu, bet rīkojas pretēji tam, ko teicis?

Lai kā mēs dažkārt to gribētu, cilvēciskās eksistences traģēdijas nespēj un nedrīkst risināt valsts. Mēs esam pieauguši un pilngadīgi – un, pat ja mēs savā garā neesam, mums jābūt. Nav citas izvēles. Valsts nav mūsu mamma, un mēs neesam tās mazie bērni.

Daži saka, ka vājināta reliģiozitāte ir vēlama sociālā parādība – tauta kļūstot iecietīgāka un atvērtāka. Taču, ja atceramies amerikāņu “autohtono” filozofijas tradīciju, proti, pragmatismu, kas kāda apgalvojumu patiesumu izvērtē, uzdodot jautājumu “Vai tas strādā?” – tad pragmatiķim uzreiz būtu jāsecina, ka lielais fentanila nāvju skaits un jaunatnes bezcerības līmenis skaidri parāda, ka kaut kas valdošajās patiesībās īsti nestrādā.

Koldvels apgalvo, ka ASV jebkura it kā diskriminēta mazākuma grupa šīs paralēlās konstitūcijas dēļ automātiski tiek skatīta caur rasisma un cīņas pret rasismu prizmu, ko, protams, pavada ne tikai Mārtina Lutera Kinga gars un ideāli, bet arī Pilsoņu karam līdzi nākošais emocionālais uzslāņojums. Attiecīgi, “prāvošanās” viendzimuma laulību legalizācijas sakarā it kā no jauna izspēlē cīņu pret ASV sākotnējo, “iedzimto” grēku – rasismu, gejiem un lezbietēm ieņemot to lomu, ko savulaik jau izspēlēja melnādainie.

Laulībā balstītā ģimene ir ne tikai juridiska, sociāla un ekonomiska vienība. Tā ir mīlestībā un solidaritātē balstīta kopība, kas unikāli piemērota, lai mācītu un nodotu tālāk kultūras, ētikas, sociālās un garīgās vērtības, kuras ir būtiskas tās locekļiem un sabiedrībai. Kad ģimene uzplaukst, uzplaukst arī apkārtējā sabiedrība.

Ja pie tevis atnāktu viendzimuma pāris, kas ilgstoši dzīvo kopā un viņiem vajadzētu sakārtot lietas, kas saistītas ar dzīvokli, ar kredītu, ko tu varētu piedāvāt? Nemainot tāpēc ģimenes vai kur nu vēl laulības jēdzienu… Ko varētu piedāvāt šiem cilvēkiem?

Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.

Kas ir laulība, un kādam vajadzētu būt laulības tiesiskajam statusam? Tie ir jautājumi par pamata vērtībām – par to, ko mums kā sabiedrībai vajadzētu darīt. Tādēļ tos nevar atrisināt, vadoties vienīgi pēc sociālo zinātņu aprakstošajiem vērojumiem, tieši tāpat kā veselības aprūpes likumu morālo ietvaru nevar izvērtēt, vadoties pēc zāļu ražotāju norādēm par vielu iedarbību un sekām.

Man jau daudzus gadus ir noturīgas, cieņpilnas, mīlošas un draudzīgas attiecības ar citiem vīriešiem. Zinu, ka daži no viņiem attiecībās ar sievietēm ir tādi paši neveiksminieki vai nemākuļi kā es. Esmu jau apvaicājies un, izdzirdēdams par jauno Satversmes interpretāciju, viens no maniem draugiem ir gatavs mūsu attiecības turpināt nākamajā fāzē un veidot tā saucamo jaunā parauga ģimeni.

Šajā aplādē Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi vispirms par tulkojuma tapšanas ieceri, grāmatas uzbūvi, galvenajiem argumentiem, izceļot laulības revizionisma iespējamos kaitējumus un valsts lomu, savukārt sarunas otrajā daļā abi iztirzā grāmatas filozofiskākos aspektus – autoru uzsvaru uz laulību kā visaptverošu savienību un izvairīšanos no t.s. “perversās funkcijas” argumenta.

Personīgas problēmas ved pie personīgiem risinājumiem, turpretī laulība (kā jebkurš sociāls iedibinājums) pievēršas vajadzībām, kuras var risināt vienīgi sociālā veidā. Vispārējā sociālā vajadzība pēc attiecībām, kuras rada jaunus, mazus un no aprūpes atkarīgus cilvēkus, izskaidro, kāpēc gandrīz visas sabiedrības cilvēces vēsturē, atzīstot laulību, ir regulējušas vīrieša un sievietes seksuālās attiecības.

Ir priekšā smaga un ilga cīņa ar augstām likmēm, un mēs tajā varam arī zaudēt. Mēs arī bieži nezinām, ko darīt. Saeimas deputātu pasivitāte visā šajā lietā ir diezgan biedējoša. Konservatīvo politisko partiju laipošana ir patiesi biedējoša. Satversmes Tiesas uzņemto kursu būs ļoti grūti mainīt. Lai gan pastāv cerības sacelt kājās Saeimu, referendums šī jautājuma risināšanai, mūsuprāt, būtu nopietnākā un spēcīgākā atbilde, kaut skaidrs, ka jautājuma nodošanai tautas nobalsošanai pretosies visiem spēkiem.