Septembrī Parīzē sākās vidusskolēnu un skolotāju streiks pret nepilnībām Francijas izglītības sistēmā, kas ātri eskalējās plašākos protestos un grautiņos visā valstī. 17. oktobra demonstrācijās saskaņā ar Francijas Iekšlietu ministrijas datiem piedalījās ap pusmiljonu cilvēku 110 vietās; aptuveni 100 000 protestēja Parīzē.[1] Limožā nodedzināja krāšņu 19. gadsimta pilsētas rātsnamu. Lionā aizdedzināja tūrisma biroju, Marseļā notika ielaušanās rātsnamā un tika izlaupīti veikali. Postījumus pieredzēja arī Lille, Bordo un Nica, bet vislielākie grautiņi jau “tradicionāli” piemeklēja Parīzi, kur ielu cīņās ar policiju piedalījās tūkstošiem dalībnieku. Izlaupīja simtiem veikalu, ielās uzcēla barikādes, aizdedzināja ēkas un automašīnas.
Mediji ziņo par aptuveni 2500 aizturētajiem, gandrīz 1000 ievainotiem policistiem, vismaz diviem nāves gadījumiem, kā arī smagiem ievainojumiem. Vandalisma rezultātā Francijas pilsoņi ir cietuši simtiem miljonu eiro lielus zaudējumus.[2] Francijas valdība bija spiesta atzīt savu nespēju apvaldīt grautiņus: iekšlietu ministrs Lorēns Nuņezs piedāvāja atkāpties, bet prezidents Makrons to nepieļāva, “ņemot vērā nepieciešamību šobrīd nodrošināt nepārtrauktu tiesībsargājošo iestāžu vadību”.[3]
Grautiņu izcelsmes dēļ masu mediji tos pamatā sauc par “skolēnu protestiem”,[4] kas ir tikpat atbilstoši kā Irānu saukt par “studentu režīmu”, jo islāmiskais režīms nāca pie varas procesā, kas arī sākās ar studentu protestiem. Valodai ir liels spēks aizmiglot realitāti. To prot arī Latvijas mediji, kas ietur līdzīgu komunikācijas stilu. Ir velkamas paralēles valodas veiklībā, kad, piemēram, nelegālos imigrantus jeb robežpārkāpējus nodēvē par “cilvēkiem bez derīgiem ceļošanas dokumentiem”. Katru reizi, kad Rietumu pasaulei ir jāsastopas ar neērtām patiesībām, kreisi liberālās ievirzes mediji pievēršas valodnieciskam darbam, pārdēvējot acīmredzamo par “ne tik viennozīmīgu” (piemēram, 2020. gada grautiņi ASV tika dēvēti par “pamatā miermīlīgiem protestiem”).
Lielu uzsvaru lika uz protestu ārējām izpausmēm: runāja par “bezprecedenta vardarbību”, Francijas apmeklētāju piedzīvoto šoku un komandantstundas ieviešanu, t. i., sniedza faktoloģisku notikumu apkopojumu, neiedziļinoties to cēloņos. Tas ir tāpat kā rakstīt par Romas izlaupīšanu 410. gadā, ignorējot barbaru klātbūtni vai Romas impērijas norietu un iekšējo degradāciju.
Šie grautiņi notiek vien pusgadu pirms Francijas prezidenta vēlēšanām un var izrādīties izšķiroši Francijas “Nacionālās apvienības” līderes Marinas Lepēnas rezultātam. Diemžēl jau atkal eiropiešu pamatotā neapmierinātība ar imigrantu un galēji kreiso destruktīvo aliansi rada lielākas izredzes tiem politiķiem, kurus atbalsta Krievija. Radikāli kreisos spēkus kritizēja arī Francijas prezidents Emanuels Makrons.[5] Taču vienlaikus viņa vārdos ir jūtams realitātes noliegums attiecībā uz imigrantu līdzdalību protestos: “Kā franču tauta to var nodarīt Francijai?” Šī realitātes nolieguma saknes ir meklējamas Francijas revolucionārajā nacionālajā identitātē, pilsoniskā nacionālisma koncepcijā un politiskās gribas trūkumā iepretim masu imigrācijas neizbēgamajām sekām.
Franciskums kā revolucionāra identitāte
Mūsdienu Francijas nacionālā identitāte ir cieši saistīta ar Franču revolūcijas mantojumu. “Brīvība, vienlīdzība, brālība” ir moto, kas pavadīja asiņaino revolūciju 1789. gadā, pārceļot valstiskās leģitimitātes pamatu no monarha uz nāciju. Liberālisma negatīvā brīvība – brīvība no kaut kā ārēja, nevis brīvība, kas vērsta uz pozitīvu mērķi, – ir sekmējusi Francijas politisko nestabilitāti un Rietumu kultūrā sakņotās identitātes sairumu. Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija nostiprināja ideju par nāciju kā politisku kopienu, kuras pamatā ir pilsonība, nevis izcelsme. Protams, tā laika Eiropā, tāpat kā ASV dibinātāju vidū, neviens nevarēja iedomāties, ka eiropiešu apgaismības filozofijas rezultātā tapusī pilsonības ideja pēc pāris gadsimtiem tiks attiecināta arī uz miljoniem ļaužu no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas.
Revolūcija kļuva par dibināšanas mītu – par simbolisku atskaites punktu, kuru nemitīgi atjaunināja un atdarināja ar arvien jaunām barikādēm, ielu cīņām un sacelšanos pret varu. Republikāniskā ideja un revolūcija Francijā veido vienu veselumu, tāpat kā liberālisms un nācija. Protams, šīs idejas vienmēr ir sastapušās ar monarhistisko, konservatīvo katoļu un radikālo nacionālistu (piemēram, Action française kustību 20. gadsimta sākumā vai identitāriešu kustību 21. gadsimtā) pretestību. Tomēr šie strāvojumi politiskajā cīņā nav guvuši vērā ņemamus panākumus.
Revolucionārā tradīcija ir daļa no Francijas politiskās kultūras. Vardarbīgi ielu protesti un masu mobilizācija tur ir daļa no politiskās cīņas daudz lielākā mērā nekā, piemēram, Latvijā. 19. gadsimta sacelšanās kustības, 1968. gada studentu protesti un “dzelteno vestu” protesti ir leģitimizējuši vardarbību kā “politikas turpinājumu ar citiem līdzekļiem”. Šī brīža notikumu kontekstā īpaši nozīmīgi ir 1968. gada studentu protesti, kuros līdzās sociālajām un ekonomiskajām prasībām ielās masveidā iznesa “jauno kreiso” marksisma un freidisma ideoloģiju kokteili, kas ir visu mūsdienu progresīvo kustību pamatā – ģimenes un vīrišķības noliegums, “seksuālā revolūcija” un intersekcionālisma idejas par dažādu apspiesto grupu sadarbību cīņā pret tradicionālo sabiedrību.
1968. gada mantojums kopā ar aizvien pieaugošo masu imigrāciju no Trešās pasaules (lielā mērā no bijušās Franču koloniālās impērijas teritorijām) ir atstājis Franciju bez vienojošas vērtību sistēmas. Tā kā franču pilsoniskās nācijas ideja paredz, ka pilsonība nav atkarīga no etniskās izcelsmes, kas oficiāli pat netiek uzskaitīta, aizvien atsvešinātāku etnoreliģisku grupu nostiprināšanās savos geto veicina sabiedrības pakāpenisku sairumu. Prezidentam Makronam atliek vien brīnīties par to, kā “franču tauta to var nodarīt Francijai”, bet patiesība ir tāda, ka nacionālā piederība, kas balstīta tikai juridiskā pilsonības faktā, neveicina īstu nacionālo saliedētību. Īsta saliedētība visefektīvāk balstās etniskās nācijas idejā, kuras pamatā ir kopīga izcelsme, valoda, vēsturiskā atmiņa un vēlme saglabāt franču kultūru.
.jpg_du_17_Octobre_%C3%A0_R%C3%A9publique_(cropped).jpg){kind=link}
Limožas rātsnamu nenodedzināja tie, kuriem rūp franciskums. To izdarīja tie, kurus izcilais angļu vēsturnieks Arnolds Toinbijs civilizācijas norieta kontekstā raksturoja kā iekšējo un ārējo proletariātu. Tās ir no savas civilizācijas atsvešinātas masas. Iekšējais proletariāts ir izcelsmes nācijas zemākie sabiedrības slāņi, savukārt ārējais proletariāts ir neasimilētie “barbari”, kuri raugās uz spožo civilizāciju nevis kā uz kaut ko saglabāšanas vai atdarināšanas vērtu, bet kā uz skaudības objektu, kas jāiznīcina, lai tas neatgādinātu par pašu neadekvātumu. Mūsdienu Rietumos kreiso ideoloģiju un masu imigrācijas saplūsmes rezultātā šie divi proletariāta tipi ir apvienojušies, lai sagrautu to, ko tūkstošiem gadu laikā kristīgās kultūras telpā ir cēluši Eiropas pamatiedzīvotāji.
Francijas īpašās attiecības ar imigrāciju
Atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm franču pilsoniskās nācijas identitāte jau samērā agri tika attiecināta arī uz daudziem koloniālās impērijas iedzīvotājiem. Pēc impērijas sabrukuma Francija saglabāja saiknes ar bijušajām kolonijām, piekopjot īpaši atvērtu imigrācijas politiku. Liela nozīme bija Alžīrijai, kas atšķirībā no citām Francijas kolonijām arī juridiski tika uzskatīta par Francijas daļu. Pēc asiņaina kara (fakts, par kuru daudzi franči vēl šodien izjūt vēsturisku vainas sajūtu un kuru cenšas mazināt ar liberālu imigrācijas politiku) Alžīrija 1962. gadā ieguva neatkarību. Valsti bija spiesti pamest gan Eiropas izcelsmes franču kolonisti, gan arī Francijai lojālie vietējie alžīrieši. Šīs ciešās saites veicināja alžīriešu kopienas nostiprināšanos Francijā, kas pavēra durvis imigrācijai arī no citām kolonijām, kā arī plašāka Āfrikas un Tuvo Austrumu reģiona.
Pilsoniskās nācijas koncepcija ir pāraugusi kultūras relatīvismā: ja ikviens var kļūt par francūzi, tad kas vispār ir franciskums? Ar ko alžīrietis ir “sliktāks” par marokāni, kamerūnieti, madagaskarieti vai sīrieti? Ar ko musulmanis ir mazāk francūzis nekā kristietis? Franču sekulārā revolucionārā identitāte nespēj atbildēt uz šiem jautājumiem.
Rezultāts ir nemitīgi pieaugoša imigrācija un islamizācija. Aktuālo imigrācijas un islāma pieauguma statistiku Francijā ir grūti apzināt, jo Francija neveic vispārēju iedzīvotāju uzskaiti pēc reliģiskās piederības un imigranti tiek pieskaitīti Francijas pilsoņu pamata kopumam. Francijas Nacionālais statistikas un ekonomikas pētījumu institūts INSEE ir apzinājis, ka, lai gan katolicisms ir lielākā reliģija Francijā (29% iedzīvotāju sevi uzskata par katoļiem), islāms ir otra lielākā reliģija (10%), turklāt 91% cilvēku, kas auguši musulmaņu ģimenē, izvēlas sekot savu vecāku reliģijai, savukārt katoļiem šī ticības pārņemšana ir 67% līmenī, t. i., ar izteiktāku sekularizācijas tendenci.[6] 2024. gadā Francijā dzīvoja ap 8 miljoni imigrantu un imigrantu pēcnācēju (aptuveni 11% iedzīvotāju).[7]
Vairākas paaudzes īstenotā integrācijas politika uz sekulārā liberālisma pamatiem ir bijusi neefektīva, savukārt 1968. gada revolūcijas radītais vērtību vakuums ir atņēmis augsni, kurā iesakņoties pat nelielam imigrantu skaitam, nemaz nerunājot par miljoniem. Veidojas paralēlas sociālās telpas, kurās pastiprinās islāma radikālisms, kas izkonkurē Franču revolūcijas universālās idejas – idejas, kas patiesībā nekad nav bijušas universālas, tas ir izteikti eiropeisks domu strāvojums.
Jau 2005. gadā Francijā piepilsētu grautiņos uz āru izlauzās imigrantu kopienu atsvešinātība un naids pret valsti, kurā paši dzīvo. Pagājušajā desmitgadē Parīzes geto rajonos briedušais džihādistu terorisms īstenoja savu nāves pļauju. 2015. gada janvārī uzbrukumā Charlie Hebdo redakcijai tika nogalināti 12 cilvēki, “sodot” viņus par pravieša Muhameda karikatūrām; uzbrucēji pārstāvēja Al-Qaeda. Tā paša gada novembrī “Islāma valsts” organizētajos Parīzes teroraktos gāja bojā 130 cilvēki, savukārt 2016. gada 14. jūlijā Nicas teroraktā tika nogalināti 86 cilvēki. Franču liberālisms bez pozitīvu vērtību dimensijas pašiznīcinās, radikālajam islāmam samīdot to brīvību, kas tam deva iespēju pastāvēt mūsdienu Francijā. Arī šobrīd notiekošo grautiņu neizbēgams atribūts ir Palestīnas karogs, bet etnoreliģiskā dimensija ir vērojama, piemēram, musulmaņu protestētāju uzsaukumos neaiztikt savu musulmaņu “māsu” veikalus.[8]
Politiskās gribas trūkums
Politiskā teorija māca, ka valsts pastāv tur, kur tā spēj noturēt vardarbības monopolu – ārpus valsts institūcijām nevienam nav tiesību izturēties vardarbīgi pret citiem valsts iedzīvotājiem, savukārt valstij šīs tiesības jāīsteno likumīgi, taisnīgi, samērīgi un cenšoties izvairīties no plašas vardarbības pielietošanas. Lai tas tā būtu, valstij, pirmkārt, ir jāpiemīt leģitimitātei – pilsoņiem tās vara ir jāatzīst, balstoties uz kādu vienojošu ideju. Otrkārt, valsts vadītājiem ir jābūt politiskajai gribai un spējai parādīt, ka nepieciešamības gadījumā valsts institūcijas rīkojas izlēmīgi, novēršot anarhiju ar dumpju apspiešanu.
Francijas gadījumā valsts leģitimitāti indē tās modernā valstiskuma pamatos iecementētais revolucionārais gars, savukārt Francijas līderiem acīmredzami trūkst politiskās gribas. Francijas grautiņus bija viegli apspiest jau pašā sākumā, izmantojot valsts leģitīmās tiesības novērst pūļa patvaļas izraisītu vardarbību pret iedzīvotājiem un īpašumu graušanu. Šāda pūļa vardarbība, ja tā netiek novērsta, ir tendēta izvērsties arvien asiņainākā eskalācijā. Kontekstā ar iepriekš minēto grautiņu saistību ar masu imigrāciju, sociālo sairumu un nihilismu šie nav vienkārši kārtējie grautiņi, kuriem būtu sociāli ekonomiski cēloņi. Tie ir daļa no lejupejošas spirāles, kurā ierauta liela daļa Rietumu pasaules, – ar populācijas pakāpenisku nomaiņu, svešiem karogiem, valodām un ticībām, kreiso ideoloģiskajām fantāzijām, degošiem kultūras pieminekļiem un izpostītiem veikaliem.
Francijas gadījumā divu kārtu mažoritārā prezidenta vēlēšanu sistēma lielā mērā novērš iespējamību, ka pie varas varētu nākt labējie politiķi, – vismaz līdz iespējamam drīzam izņēmumam. Līdz šim valsti ir vadījuši centriskie politiskie spēki, izvairoties no izšķirošu politisku lēmumu pieņemšanas imigrācijas jomā, savukārt kreisie ir dominējuši kultūras karos, un valdošās partijas attiecīgi ir pielāgojušās šai situācijai. Taču galvenā problēma nav tik daudz konkurence starp politiskajiem spēkiem, cik pašas nācijas definīcija, kas vērtību erozijas un demogrāfisko pārmaiņu apstākļos nepasargā etniskos eiropiešu izcelsmes frančus no kļūšanas par pašu revolucionārās liberālisma mitoloģijas upuriem.
Francija deg nevis tāpēc, ka izglītības sistēma ir slikta vai ka “skolēni protestē”. Tā deg tāpēc, ka pilsoniskā nacionālisma un revolucionārās tradīcijas apvienojums ar masu imigrāciju un kreiso ideoloģiju ir radījis sabiedrību bez vienojošas kultūras un vērtību sistēmas. Palestīnas karogi uz degošu kultūras pieminekļu fona ir franču liberālisma negaidītais iznākums. Kamēr Francija un liela daļa Rietumu turpinās definēt nacionālo piederību tikai kā juridisku faktu, bez saiknes ar izcelsmi un kultūru, šī spirāle turpināsies. Bez fundamentāla izvērtējuma, kas ir “franciskums” un kam pieder Francija, nekādi politiskie lēmumi nebūs ilgtspējīgi. Tāpat politiskā griba apspiest grautiņus, ja tāda beidzot parādīsies, nebūs pietiekama. Bet visgrūtāk būs īstenot politiski smagos, taču ārkārtīgi nepieciešamos lēmumus par miljoniem Trešās pasaules iebraucēju reemigrāciju, kuru visā Eiropā piesauc aizvien vairāk balsu.
[1] https://www.reuters.com/world/targeted-curfews-helped-keep-peace-overnight-france-pm-says-2026-10-20/
[2] https://www.cbsnews.com/news/france-riots-protests-macron-vows-order-pm-urges-curfews/
[3] https://nra.lv/pasaule/532483-makrons-nepienem-nunjesa-atlugumu.htm
[4] https://ir.lv/pasaule/video-skolenu-protesti-francija-vai-izglitibas-sistema-piedzivo-krizi.222405
[5] https://www.reuters.com/world/europe/france-faces-aftermath-worst-unrest-years-2026-10-18/
[6] https://www.insee.fr/fr/statistiques/6793308