Uldis Ģērmanis (1915–1997) bija latviešu vēsturnieks un rakstnieks, kura dzīve savieno pirmās neatkarīgās Latvijas laiku, trimdu un atjaunoto Latviju. Dzimis Pirmā pasaules kara laikā un piedalījies Otrajā pasaules karā latviešu leģiona rindās, vēlāk devies bēgļu gaitās uz Zviedriju, kur arī pavadījis atlikušo mūžu. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
Ulda Ģērmaņa zināmākais darbs ir grāmata Latviešu tautas piedzīvojumi, kas pirmo reizi izdota 1959. gadā. Šis slavinājums rakstīts, balstoties uz piekto izdevumu, kas iznāca Latvijā 1990. gadā, zīmīgā kārtā kļūstot par daļu no mūsu tautas piedzīvojumiem – Trešās atmodas. Piektā izdevuma ievadā Uldis Ģērmanis izsaka nodomu, kuru ielicis grāmatā: “Šī grāmata ir lielā mērā palīdzējusi mūsu izkliedētajiem tautiešiem saglabāt savas vēstures apziņu. Bez šīs apziņas cilvēkam draud mankurta – bezatmiņas un bezgribas pakalpiņa – liktenis.” Precīzi tiek raksturots arī šī darba gars: “Tas ir rakstīts ar vēsu prātu un karstu sirdi, mīlestībā pret savu tautu, tās vēstures un kultūras mantojumu.”
Bieži vien jaunieši meklē vienkāršā formā rakstītu grāmatu, kurā konspektīvi apskatīts būtiskākais par Latvijas vēsturi, taču izvēle parasti ir starp akadēmiska līmeņa darbiem, kas koncentrējas uz noteiktiem vēstures notikumiem, vai arī tām pašām mācību grāmatām, kurām ir sava specifika. Šī ir grāmata, kuru es jauniešiem ar šādu nodomu iesaku.
Uldis Ģērmanis bija vēsturnieks, kurš izprata savas tautas vēsturnieka misiju. Kā liecina Ata Kronvalda darinātais vārds, “vēsture” ir par vēstījumu. Vēsture nav faktu un datu kopums, bet gan stāsts, kas no pagātnes faktiem un datiem kaut ko vēsta šodienas ļaudīm. Ģērmanis piekopj stāstniecisko historiogrāfijas metodi. Tai, protams, ir savi trūkumi, kā jebkurai metodei, – stāstījuma dēļ var tikt upurēti dažādi neiederīgi fakti vai apieta kāda jautājuma sarežģītība. Tāpat šādā pieejā nav nošķirams autora viedoklis un vērtības no stāstījuma. Tomēr trūkumi, manuprāt, atsver ieguvumus. Cilvēki tūkstošiem gadu un vēl ilgi pirms rakstības izgudrošanas ir veidojuši savu kopienas dzīvi ap stāstiem, kas ir bagāti ar simboliem un emocijām, un tieši stāstos ir saglabājušās būtiskākās cilvēces atziņas. Arī autora “objektivitāte” jebkādā vēstures izpētē vienmēr ir apšaubāma, jo radošo darbu vienmēr veic indivīds, kurš, lai kā arī censtos, nevar izvairīties no savas klātbūtnes faktu atlasē, izteiksmes formā un secinājumos.
Latviešu tautas piedzīvojumi stāsta būtiskāko latviešiem – to, ka šī zeme ir mūsu jau tūkstošiem gadu. Grāmata vēsta par cīņām un grūtībām, kas paaudžu paaudzēs ar vīrišķību un dzimtenes mīlestību ir pārvarētas. Ģērmaņa mērķis ir iedvest latviešiem goda, lepnuma un pašcieņas jūtas, vēstot par mūsu vēstures senumu un diženumu. Jo cīņa par latviešu tautas nākotni nav galā. Vēstures stāstiem jāiedvesmo to turpināt, lai stāsts nenoslēgtos ar mūsu paaudzi. Šis mērķis tādējādi nav tikai literārs, bet ir praktisks – vērsts uz latviešu tautas psiholoģisko un garīgo noturību. “Neviens upuris nav veltīgs, jo tas dod spēku, ticību un lepnumu dzīvajiem.”[1]
Ģērmanim vēstures notikumi nav izolēti incidenti. Viņš neraksta kā daudzi mūsdienu profesionālie vēsturnieki, kuri izvairās no vēstījuma veidošanas, paliekot savas “objektivitātes” ietvaros, kas neatstāj paliekošu iespaidu uz lasītāju dvēselēm. Ģērmanim vēstures notikumi latviešu tautas un valsts kontekstā veido nepārtrauktību un veselumu ar iekšēju loģiku. Taču viņš, protams, nav marksists un vēsturi nepielāgo deterministiskām formulām. Tāpēc jau tie ir piedzīvojumi – vēsturē ir arī daudz negaidītu pavērsienu, individuālas varonības brīžu, un traģēdijas mijas ar uzvarām. Vēstures stāstījuma loģika, varētu teikt, ir dramaturģiska un cilvēciska, nevis materiālistiska. Liela daļa darba ir rakstīta tagadnes formā, kas lasītāju vēl vairāk “pārceļ” aprakstītajos notikumos un pastiprina līdzpārdzīvojumu.
Ģērmanis mūsu vēsturi iedala senajos laikos, viduslaikos, jaunajos un visjaunākajos laikos. Viņš sāk ar to, kā ir veidojusies mūsu zeme – ar pēdējā leduslaikmeta ietekmi uz reljefu un dabu –, turpinot ar stāstījumu par pirmajiem cilvēkiem Latvijā, no kuriem būtiskākie ir senie indoeiropieši, kuru zemkopju–karavīru kultūra noteica tālāko baltu un vēlāk latviešu vēsturisko raksturu. Daudzi senie piedzīvojumi un cīņas ir zuduši vēsturei, jo notikuši laikā pirms rakstītajām liecībām. Tomēr viennozīmīgi skaidrs ir tas, ka tie ir bijuši kareivīgi laiki.
Ģērmanis neskata latviešu senču vēsturi izolēti no pārējās Eiropas vēstures – viņš mūsu vēstures pavedienu ievij kopējā eiropiešu vēstures audeklā, velkot paralēles ar mūsu seno vēsturi un tobrīd notiekošajām cīņām senajā Grieķijā vai Romā. Latgaļu ienākšanu Latvijā viņš skata kontekstā ar lielo tautu staigāšanu un slāvu migrāciju. Tālāk seko to mūsu vēsturisko cilšu apraksti, no kurām ir veidojusies latviešu tauta. Ģērmanis meistarīgi saskata šo cilšu vārdā nosaukto novadu nozīmi vēlākajā Latvijas attīstībā – latgaļi kā Latvijas austrumu robežu sargi pret krieviem, Kurzeme kā vieta, no kuras vēlāk Latvijas Neatkarības karā sākās zemes atbrīvošanu, Zemgale kā pretestības centrs un vēlāk pirmo Latvijas prezidentu dzimtais novads.
Skandināvu, krievu, baltu cilšu un vāciešu cīņas par šo zemi tiek aprakstītas ar aizrautību, kas liek tās izjust kā stāstu par mums pašiem. Šo notikumu ietvarā pieaug rakstīto avotu skaits un latviešu tautas piedzīvojumi nonāk Eiropas viduslaiku kontekstā. Gadsimtu ilgst vietējo baltu un somugru cilšu cīņas pret vācu krustnešiem. Visvaldis, Imauts, Viesturs, Namejs – mūsu senie vadoņi atkal dzīvo stāstos. Ģērmanis šajā kontekstā gan atgādina kādu piemirstu viduslaiku īpatnību – pāvesta konkurenci ar laicīgajiem valdniekiem un viņa sūtņa centienus izveidot neatkarīgu kuršu valsti, kas par kristīšanos saņemtu brīvību. Taču vācieši, kuriem pieder reālā militārā vara Latvijas teritorijā, to nepieļauj. Ģērmanis raksta: “Latviešu līgumi ar Romu nāk par vēlu. Ja tas būtu noticis pirms vācu karaspēka ierašanās, tad latviešu ciltīm būtu bijis daudz vieglāk nosargāt savu neatkarību. Tomēr var arī saprast viņu pieķeršanos senajai ticībai. Tā bija gaiša un skaista, un tāpat kā kristīgā ticība mudināja uz krietnu un labu dzīvi.”[2]
Krusta kari noslēdzas ar latviešu un igauņu apvienošanu Livonijas valstī, kur Ģērmanis redz ieguvumu, jo iepriekš svešinieki ir kūdījuši somugru un baltu ciltis vienu pret otru. Ģērmanis uzsver pārāk reti pieminēto patiesību, ka Livonijā vācieši gan veido augstāko varas slāni, tomēr latvieši un igauņi patur savu brīvību un līdz Livonijas valsts beigām ir tās karaspēka pamats. Ģērmanis noraida vienkāršoto “700 gadu verdzības” stāstu. Neizvairoties no vēstures nežēlības, viņš atgādina par kuršu ķoniņu brīvību un statusu, par brīvajiem un turīgajiem latviešiem Rīgā. Ģērmanis slavē Valteru fon Pletenbergu kā izcilu Livonijas valdnieku, uzsverot Smoļinas kaujas nozīmi, kurā 1502. gadā Livonijas karaspēks ar ķoniņa Andreja Peniķa līdzdalību sakāva Maskavas karapulkus. Tomēr muižu attīstība pamazām iedzina latviešus pakļautībā. Lēmums aizliegt zemniekiem nēsāt ieročus 1507. gadā iezīmēja Livonijas norietu. Tas bija liktenīgi, kad pēc pusgadsimta Maskava atsāka savus uzbrukumus Livonijai.
Jaunajos laikos latviešu zemes tika plosītas un dalītas – tās nonāca vispirms Polijas–Lietuvas, vēlāk daļēji Zviedrijas un pakāpeniski Krievijas impērijas varā. Ziemeļu karos mūsu tauta tika novājināta un muižniecības vara kļuva aizvien apspiedošāka. Taču Ģērmanis uzsver cīņu par latviešu dvēselēm un garu – Zviedrijas mēģinājumus veicināt izglītību un tiesiskumu, vācu humānistu rūpes par zemnieku stāvokli, hernhūtiešu centienus sludināt Kristus vēsti latviešiem un celt zemnieku kultūras līmeni. Latvieši nav salauzti – 18. gadsimtā par savām tiesībām un godu cīnās gan zemnieki laukos, gan Rīgas latvieši, piemēram, bagātais latviešu zemes īpašnieks un uzņēmējs Jānis Šteinhauers. Jaunajos laikos tika ielikti pamati 19. gadsimtā notikušajai atdzimšanai.
Jaunākie laiki Ģērmanim ir nacionālisma laikmets – tautu atmodas vilnis 19. gadsimtā veļas pār Eiropu un sasniedz arī latviešus. Līdz ar jaunlatviešiem atsevišķās latviešu cīņas par savām interesēm Rīgā un laukos apvienojas kopīgos mērķos un ideālos. Latvieši hronikās atrod savu sarkanbaltsarkano karogu, kopj un cīnās par savu valodu, kultūru un tiesībām. Pusgadsimta laikā no 1850. līdz 1900. gadam latvieši kļūst par kultūras nāciju, bet Latvija – par attīstītāko zemi Krievijas impērijā. Seko revolūciju, Pirmā pasaules kara un latviešu strēlnieku slavas apvītās cīņas. Neatkarības karā Latvijas pagaidu valdība cīnījās gan pret ievērojamiem pretiniekiem, gan tiecās iegūt tautas uzticību. Lielinieku un vācu draudi tika atvairīti, un izcēlās jaunā Latvijas valsts. Šo laiku Ģērmanis raksta kā palielinājumā – kā latviešu tautas piedzīvojumu vainagojumu un jēgu. “Kaut arī brīvības laikmets nav bez savām kļūdām un maldiem, tas ir spožākais latviešu vēstures posms. Šo lielo vēsturisko sasniegumu neviens vairs nespēj ne atņemt, ne iznīcināt. Nekāda vara to nespēj izdzēst no vēstures lapaspusēm un latviešu sirdīm.”[3]
Viņa mērķis ir saprotams – sniegt tā laika trimdas latviešiem un jaunākajām paaudzēm, kas Latviju nepieredzēja, priekšstatu par Latvijas neatkarības laika sasniegumiem lauksaimniecībā, rūpniecībā, izglītībā un mākslā. Viņš apraksta mūsu bruņotos spēkus un Latvijas aizsargu organizāciju. Zīmīgi, ka Ģērmanis vērš uzmanību uz kādu tā laika problēmu, kas ir viena no galvenajām aktualitātēm šobrīd: “No valsts drošības viedokļa bīstama bija arī dzimstības mazināšanās Latvijā. Pa daļai tas skaidrojams ar lielajiem cilvēku zaudējumiem pirmajā pasaules karā. Taču dzimstību lielā mērā nelabvēlīgi ietekmē arī cenšanās pēc lielākām ērtībām un augstāka dzīves standarta.”[4]
Stāstnieciskās pieejas dēļ un laika gaitā klāt nākušo faktu ietekmē Ģērmaņa darbā ir nodaļas, pret kurām mūsdienu rakstītājs varētu būt kritiskāks. Piemēram, 1940. gada notikumu aprakstā ir jūtams viņa paaudzes apjukums: pretrunīgi vienlaikus tiek atzīts, ka Latvijas armija bija stiprāka un motivētāka nekā jebkad agrāk, tomēr prezidents rīkojās pēc labākās sirdsapziņas un saprašanas, pavēlot nepretoties. Tomēr kopumā Ģērmaņa darbs ir tālu priekšā starpkaru perioda vēstures apskatiem, kas vienkāršoja baltu cilšu cīņas pret vācu iebrucējiem un noniecināja Livonijas laikmetu. Ģērmanis ceļ gaismā uzvarētājus un ietekmīgos latviešus arī nosacītas un īstas apspiestības laikmetos.
Grāmata noslēdzas ar stāstu par neieņemto Kurzemes cietoksni Otrajā pasaules karā un latviešu sašķelšanu okupētajā Latvijā un trimdas latviešos. “Latviešu vēsture turpinās. Šīsdienas darbi un cīņas kļūst par rītdienas vēsturi, kas pievienojas agrākajai.”[5] Šodien mēs varam atskatīties uz grāmatas izdošanas laiku kā vēsturi. Latvija savu neatkarību atguva, un jau atkal ir izaugusi paaudze, kas nav pieredzējusi PSRS okupācijas laikus un Trešo atmodu. Būtu interesanti apcerēt, kā Ģērmanis būtu aprakstījis mūsu valsts un tautas vēsturi “trakajos” 1990. gados, 2000. gadu iekļaušanos Eiropas Savienībā un NATO, “dižķibeli” un krievu imperiālisma atdzimšanu. Galu galā vēsture turpinās – un nemainās Ģērmaņa galvenais vēstījums: “Tā tauta, kurai ir savi varoņi un kura tos neaizmirst, nav salaužama.”[6]
[1] Uldis Ģērmanis, Latviešu tautas piedzīvojumi. Rīga: Jāņa Sēta, 1990, 384. lpp.
[2] Turpat, 73. lpp.
[3] Turpat, 382. lpp.
[4] Turpat, 330. lpp.
[5] Turpat, 381. lpp.
[6] Turpat, 384. lpp.