Ģimene, zeme un Dievs – trijstūris Vecajā Derībā

Ģimenes piesaiste zemei, īpašumtiesības uz zemi kā iztikas avotu, no vienas puses, un Dieva svētība, no otras, ir centrālais trijstūris, no kura stabilitātes ir atkarīga sabiedrības ilgtspēja. To ļauj secināt Vecās Derības izpratne par sabiedrības nemainīgo kārtību. Izpēte un secinājumi neattiecas tikai uz seno, pirms vairākiem gadu tūkstošiem pastāvošo sabiedrību, kuras dzīve aprakstīta šajās jūdu grāmatās. “Nams” un “namturība” Bībeles laikos bija gan ģimenes, gan arī ekonomikas jēdziens. Vienlaikus “namturība” bija arī teoloģisks jēdziens, un šādā nozīmē pazīstams daudz retāk. Mūsdienās mēs sliecamies uzskatīt, ka ģimenes saites un ekonomiskās attiecības ir nošķirtas. Taču mēs maldāmies. Pārmaiņas šajās abās attiecībās ir savstarpīgas un būtiski ietekmē visu cilvēku dzīves.

Namturības jēdziens

Vispirms daži vārdi par jau minētajiem terminiem. Jēdziens “namturība” (grieķu val. οἰκονομία, ‘saimvedība’), neskaitot sākotnēji uztveramo nozīmi, kas attiecas uz saimniekošanu šī vārda plašākā vai šaurākā nozīmē, kristīgajā tradīcijā raksturo veidu, kā Dievs satur kopā pasauli.[1] Kristīgajā teoloģiskajā tradīcijā šis termins apzīmē: 1) to, kā Dievs Kristū satur radīto pasauli kopā, konkrētāk, izglītojot un mācot cilvēci sagatavoties Kristus Otrajai atnākšanai. Tā ir Dieva “namturība”, kas ļauj cilvēkiem būt gataviem pilnīgajai Dieva atklāsmei; 2) “kalpošanu” jeb pārvaldību sava tuvākā labumam (šādā nozīmē kristiešus sauc par “Dieva kalpiem”, konkrētāk arī par “diakoniem”).[2] Laba pārvaldība ir tā, kas kalpo Kristus labad, tā ir taisnīga, tā ir mīloša un tā ietver žēlsirdības dāvanu došanu. Tādā nozīmē namturība ir “glābšanas plāns” – dinamisks process. Dievs savā namturībā neļauj cilvēkam novirzīties no mērķa un no katras pretrunīgas situācijas rāda izeju. Tāpat kā mājsaimniecībā ir dažādas vajadzības un dažādu saimes locekļu intereses, tāpat tas ir arī garīgajā saimniecībā. Sabiedriskās dzīves kontekstā šī termina semantikas atšifrējums ļauj runāt par normu un novirzēm no normas. Novirzes ir jākoriģē, jo tikai tā var saprast “taisnošanu” un “dziedināšanu”. Namturība nepastāv ārpus laika un telpas, bet konkrētā (zemes, nama, saimes) kontekstā.

Ģimene, dzimta un zeme

Ikvienā valodā ir vārdi, kas apzīmē ģimenes locekļu radniecības saites un piederību dotajai vietai, un šie vārdi veido senāko leksikas slāni. Izmantojot šo leksiku, iespējams ilustrēt senākos priekšstatus par sabiedrības stabilitātes nosacījumiem, kuri savu nozīmi nav zaudējuši arī šodien. Sabiedrības stabilitāte, protams, ir sarežģītāka nekā personiska glābšana jeb pestīšana (kas, protams, arī nebūt nav vienkārša). Tā lielā mērā balstās vērtībās, kuras respektē sabiedrības vairākums. Antīkajā pasaulē sabiedrības stabilitāte balstījās trīs koncentriskos apļos: 1) mazākais ir nukleārā ģimene, senebreju valodā bēt ab, burtiski “tēva nams”. Šo mazāko ģimenes vienību vada un izrīko vecākais vīrietis – āb, “tēvs”, kas atbilst mūsdienās parasti lietotajam apzīmējumam “patriarhs”; tāpēc arī to sauc par “patriarhālu ģimeni”. Tēva autoritātei ir pakļautas jaunākās paaudzes – bērni, mazbērni, kā arī sievietes. Lēš, ka šādā ģimenē varēja būt līdz pat 50 cilvēkiem, kuri atzina patriarha autoritāti (1. Moz. 50:22, 4. Moz. 18:1, Sģ. 16:31, Jes. 3:6 u.c.). Radniecības saites “tēva namā” atklājās arī kā kolektīvā atbildība par likumpārkāpumiem un kā kopīpašuma apzināšanās – proti, ģimene funkcionēja kā viens veselums gan ētiskā, gan ekonomiskā ziņā.

“Tēva namam” piederēja kopīgs zemes īpašums. Tas ir citādi nekā mūsdienās, kad zeme parasti pieder nevis ģimenei, bet vienam īpašniekam. Tas nozīmē, ka “tēva nams” bija saistošais jēdziens starp zemi no vienas puses un Jahvi (Dievu) no otras, jo Mozus likums noteica: “Godā savu tēvu un māti, lai tu ilgi dzīvo tanī zemē, ko Dievs tev devis” (2. Moz. 20:12). Tā veidojās trijstūris: ģimene / dzimta – zeme – Dieva svētība. Ko saprata ar cilvēkiem nepieciešamo svētību? Bībeles laikā ar svētību saprata lauku un lopu auglību un, protams, pēcnācējus. Zemes svētība bija nepieciešama gan laukiem, gan lopiem, jo tā nozīmēja pārticību, drošību par rītdienu un dzimtas turpināšanos.

Šādā ģimenes lokā lielu uzmanību pievērsa mantošanai un pēctecībai. Paaudzēm mainoties, zeme palika ģimenes īpašumā (1. Moz. 13:14, 1. Moz. 15:17). Cits izteiksmīgs piemērs tradicionāli mantotajai struktūrai ir garumgarie ciltsraksti, kas Vecās Derības lasītājam nebūs sveši. Tie it kā “bremzē” notikumu gaitu, taču tiem ir ļoti liela nozīme: ebrejiem ciltsraksti nebija vienkārši vecāku un bērnu reģistrs. Uzmanīgāks lasītājs pamanīs, ka ciltsrakstos dižojās ar vareniem senčiem, galu galā ciltsraksti aizgāja līdz “pašam Dievam”; tas nozīmēja, ka Jahves svētība šajā dzimtā ir tikusi augstu turēta. Ciltsraksti liecināja par ciešu turēšanos pie ģimenes, pie dzimtas, galu galā pie vienas Dieva izredzētās tautas, kas to atšķir no citām (piem., 1. Moz. 9-10, 1. Moz. 25, 1. Moz. 36 u. c.). Ciltsraksti bija neatņemama katras tautas vēstures daļa.

Šim nolūkam senajā Israēlā tika ievēroti vairāki stingri likumi, kuru uzdevums bija sargāt “tēva namu”. Vispirms, to uzdevums bija nepieļaut, ka “nams” izvirst: “Ja kādam vīram ir spītīgs un nepaklausīgs dēls, kas neklausa ne sava tēva, ne savas mātes balsij (..), tad viņa tēvam un viņa mātei to būs sagrābt un novest pie savas pilsētas vecajiem un pie savas pilsētas vārtiem, un tie lai saka savas pilsētas vecajiem: šis ir mūsu spītīgais un nepaklausīgais dēls, viņš neklausa mūsu balsij, viņš ir rijējs un dzērājs. Tad visiem viņa pilsētas iemītniekiem tas ir jānomētā ar akmeņiem, ka viņš mirst. Tā tev jāiznīdē ļaunums no sava vidus, ka viss Israēls to dzird un bīstas” (5. Moz. 21:18-21). Protams, vērtējot bargo sodu, jāatceras, ka teksts tapis Vecās Derības laikā un tam ir nozīme tikai vēstures perspektīvā un kontekstā. Šī likuma bardzības nolūks bija nodrošināt veselumu un tikumu namā.

Cits likums uzlika pienākumu atriebt sava nama locekļa nāvi: “Tavai kalponei bija divi dēli, tie abi saķildojās tīrumā, un, tā kā tur neviena nebija, kas tos izšķirtu, tad tie viens otru sita, un tā viens dabūja galu. Un redzi, tad visa cilts sacēlās (..) un sacīja: izdod šurp brāļa slepkavu, lai mēs viņu nogalinām par viņa brāļa dzīvību, kuru viņš ir nogalinājis, mēs gribam arī šo mantinieku iznīcināt!” (2. Sam. 14:6).

Visspilgtākā liecība centieniem uzturēt nama integritāti bija “izpirkšanas” likums. Tas nozīmēja, ka klans un dzimta bija atbildīgi par savējo izpirkšanu no verdzības: “Un, ja kāds svešinieks (..), pie tevis dzīvodams, nāk pie rocības, bet tavs brālis pie viņa panīkst un top pārdots tam svešiniekam, kas pie tevis mīt, vai arī kādam no svešinieka cilts, tad viņu var atpirkt, pēc tam kad tas ir ticis pārdots; kāds no viņa tuviniekiem var to atpirkt” [seko sīkāks izpirkšanas nosacījumu apraksts] (3. Moz. 25:47-52). Ir ziņas, ka ebreji tiešām pie šādas kārtības turējās vēl vismaz 1.–2. gadsimtā pēc sakāves Jūdu karā, kuram sekoja ebreju pārdošana vergu tirgos visā tā laika Romas impērijā.[3]

Izpirkšanas likums attiecās arī uz zemi, bet tas jāpaskaidro sīkāk. Zeme Vecajā Derībā bija Jahves īpašums – tāpat kā “Dārzs Ēdenē, tālu austrumos”, kuru Dievs iedēstīja un ielika tur pirmos cilvēkus, lai viņi to koptu un apsargātu (1. Moz. 2:8, 15). Jahve vairākkārt atkārto, ka “zeme pieder Man” (1. Moz. 13:15; 5. Moz. 19:14; Joz. 1:2; 3. Moz. 25:23). Zemes “sargāšana” no čūskas ielaušanās (lasi – sātana, tātad cilvēka un Dieva saskaņas postītāja) bija galvenais nosacījums, lai tauta, kas tur dzīvo, varētu baudīt Dieva svētību. Dieva likums Ēdenē bija skaidri formulēts, tātad svētību varēja gūt, šo likumu ievērojot, bet pārkāpums atnesa nāvi vai padzīšanu no zemes. Šāda attieksme pret Dieva svētību zemē, kuru “Tas Kungs tev ir devis” ir viens no caurviju naratīviem Vecajā Derībā.

Šāda cilvēka, zemes un Dieva svētības konfigurācija veido attiecību trijstūri, kurā visas smailes savienojas svētības jēdzienā. Piemēram, ja zeme kaut kāda iemesla dēļ nonāca svešinieku rokās, dzimtas pienākums bija to izpirkt: “Un zemi lai neviens nepārdod par īpašumu: zeme pieder Man, bet jūs esat svešinieki un piemājotāji pie Manis. Tāpēc visā jums piederīgajā zemē jums jāatļauj zemes izpirkšana. Ja tavs brālis panīkst un grib ko pārdot no savas zemes, tad lai kāds viņa tuvs radinieks nāk viņam par izpircēju un izpērk to, ko viņa brālis pārdevis” [seko izpirkšanas nosacījumu apraksts.] (3. Moz. 25:23-28). No citas perspektīvas raugoties, “svētās zemes” atdošana cittautiešiem (lasi – elku pielūdzējiem, tātad tiem, kas gan dzīvo uz “Manas” zemes, bet “Mani negodā”) Bībeles tekstā vērtēta kā nepiedodams grēks, ko Dievs nevar atstāt nesodītu; tas beidzas ar nāvi un izdzīšanu. Šajā sakarā jāmin kāds interesants piemērs: visgudrais ķēniņš Salamans par ciedru kokiem un ciprešu kokiem, kas vajadzīgi celtniecībai, Tīras ķēniņam atdeva “divdesmit pilsētas Galilejas zemē” (1. Ķēn. 9:11). Tas, protams, bija savam laikam un konkrētajiem apstākļiem saprātīgs lēmums, bet tas arī nozīmēja atkāpšanos no augšminētās zemes – tautas – Dieva trijstūra kārtības. Lai gan Salamans centās nodrošināt pārticību, attīstīt savas valsts infrastruktūru, naratīvs nepārprotami liek izdarīt secinājumu, ka šāda izrīkošanās ar Tā Kunga īpašumu ir bijusi nepiedodams grēks. Jaunais, racionālais saimniekošanas veids konfliktēja ar veco teokrātisko kārtību, kas galu galā noveda pie vienotās valsts sabrukuma.

Tātad attieksme pret zemi un Dievu ir viens veselums. Nevienu no trijstūra smailēm nevar ignorēt vai nošķirt. Israēļi nedrīkstēja uzskatīt, ka viņi ir zemes īpašnieki, kas zemi  var pirkt un pārdot. Tā kā zeme galu galā piederēja Dievam, tad viņi – israēļi – bija aicināti Viņam kalpot uz šīs viņiem dotās zemes. Viņiem bija jāorganizē sava dzīve šajā zemē kā cienīgiem sava Dieva kalpiem un priekšstāvjiem, ievērojot Viņa likumus.

Ciltsraksti un tradīcijas veselums

Ciltsraksti kā pierādījums tam, ka dzimta ir turējusies kopā “tēva namā”, nenozīmēja tikai ekonomisko un sociālo savienību. Ļoti nozīmīgs bija vēl viens faktors: vairāku paaudžu turēšanās “vienā namā” nodrošināja to, ka bērni un mazbērni mācās no vecākiem un vecvecākiem, bet šie savukārt no saviem senčiem paaudžu paaudzēs un galu galā – “no Dieva”. Šāda pēctecības ķēde nozīmē vērtību izpratnes pārmantošanu, kopīgas identitātes apzināšanos, dzīvojot savā zemē. Tā arī māca atbildību par dzimtu un krietnumu savstarpējās attiecībās, cieņu pret vecāko paaudzi un rūpes par jauno paaudzi. Tie visi ir vērtīgi tikumi. Viens šāds piemērs ir jau pieminētā ķēniņa Salamana (kuru Bībele sauc par “gudrāko no cilvēkiem”) grāmata Salamana pamācības, kas pēc satura un mērķa ir tēva vēstule dēlam. Salamans šajā vēstulē nodeva savam dēlam visu dzīvē uzkrāto atziņu bagātību, un pēc tiesas un taisnības šī grāmata apkopo Vecās Derības laika tradicionālo domāšanu; tādējādi tas nav tikai subjektīvas pieredzes izklāsts.

Termins mišpahā apzīmē radu saimi, kas pievienota ģimenes kodolam pa tēva asinsradinieku līniju. Daļēji šis jēdziens sakrīt ar latviešu vārdu “saime” (daļēji, jo latviešiem šis jēdziens ietver gan tēva, gan mātes radus). Senajā pasaulē šis jēdziens neapzīmēja tikai asinsradinieku pulciņu, tā nozīme ietiecās arī sociālo attiecību sfērā. Piemēram, mišpahā rāmī bija spēkā tagad aizmirstā (bet vēl līdz galam neizzudusī) “dāvanu ekonomika”. Proti, dzimtas ietvarā pastāvēja savstarpējas solidaritātes un palīdzības saites, kas neveiksminiekiem pasniedza palīdzīgu roku nelaimē.[4] Neveiksminieks saņēma palīdzību, kas viņam nebija jāatdod, – tas bija vienreizējs pabalsts krīzes situācijā. Piedalīšanās palīdzības sniegšanā bija saistoša visiem kopienas locekļiem. Kopienas lielums savukārt varēja būt no aptuveni 50 līdz pat 250 cilvēkiem (t. i., tuvāko paziņu loks, kam bija kopīga radniecība, dzīvesvieta u. tml., apmēram tik daudz, cik katram no mums ir tālruņa numuru telefonā).

Cits spēcīgs piemērs atklāj lasītājam senajā pasaulē pazīstamo “sociālās palīdzības sistēmu”, ko nodrošināja piederība pie dzimtas. Gadījumā, ja nomira precētais brālis, dzīvajam brālim bija pienākums apprecēt atraitni. Mūsdienu valodā runājot, tas nozīmēja adoptēt bērnus: “Kad brāļi kopā dzīvo un viens no viņiem nomirst (..), tad tā mirušā sieva lai nekļūst par sievu kādam citam, svešam vīram, bet lai viņas vīra brālis iet pie viņas un ņem sev par sievu un tai dara, kas vīra brālim pienākas. Un pirmdzimtajam, ko viņa dzemdēs, viņam būs dot sava nomirušā brāļa vārdu, lai tā vārds netop izdzēsts no Israēla vidus” (5. Moz 25:5-10). Šis ir viens no pašiem krāšņākajiem piemēriem, kas ilustrē senajiem Israēļiem pazīstamo “sociālās drošības sistēmu”. Proti, tā kā atraitne nemantoja vīra īpašumu, viņa riskēja palikt bez mājām; būt pieņemtai vīra brāļa ģimenē viņai nozīmēja drošu patvērumu. Tas pats sakāms par bāreņiem. Protams, brālis varēja no šāda pienākuma mēģināt atteikties, bet kopiena tādā gadījumā uz viņu skatītos ar nicinājumu (kā liecina 5. Moz. 25:9: “Tad lai viņa brāļa sieva pieiet klāt pie viņa un, vecajiem to redzot, lai tā nomauc viņam no kājas sandali un lai iespļauj viņam sejā, un viņa lai atbild un saka: tā lai notiek tam vīram, kas sava brāļa namu negrib uzcelt.”). Zīmīgi, ka “sociālās palīdzības sistēma” darbojās tikai starp israēļiem un, piemēram, jēdziens “svešinieks” kā kopienas palīdzības saņēmējs varēja būt tikai cilvēks no “Israēla vidus”, nevis kāds grieķis, skits vai kanaānietis.

Galu galā viss Israēls ir kā viena ģimene. Tā 1. Mozus grāmatā lasām par “Israēlu” (patriarhu Jēkabu) un viņa divpadsmit dēliem, kurus uzskata par tautas divpadsmit cilšu senčiem. Par seno ebreju kopības apziņu, pretošanos asimilācijai Vecās Derības teksts glabā ļoti daudz informācijas. Minēšu tikai vienu piemēru, kas ir izteiksmīgs pats par sevi. Īsi pirms nāves Jozua (tas pats, kurš israēļus ieveda Kanaānas zemē, kur viņus sagaidīja svešinieki) aizliedza stāties jauktās laulībās ar sveštautiešiem. Aizliegums izteikts Vecās Derības laikam raksturīgajā t. s. svētā kara retorikā: “Redziet, šīs atlikušās tautas es (..) esmu sadalījis jūsu ciltīm par īpašumu (..). Un Tas Kungs, jūsu Dievs, pats tās izstums un liks tām iziet, un tad jūs iemantosit viņu zemi, kā Tas Kungs, jūsu Dievs, jums to ir apsolījis (..). Nesaejaties ar šīm atlikušajām tautām un nepieminiet viņu dievu vārdus un (..) nopietni piesargiet savas dvēseles, ka jūs mīlat To Kungu, savu Dievu. Jo, ja jūs paši no Dieva atkritīsit un piebiedrosities šīm atlikušajām tautām un ja jūs ar tiem saradosities, ņemdami viņu meitas un viņi jūsējās, tad tiešām zinait, ka Tas Kungs, jūsu Dievs, turpmāk neizdzīs jūsu labā šīs tautas, bet tās jums kļūs par slazda valgu, par lamatām, par pātagu jūsu sāniem un par dadžiem jūsu acīs, tiekāms jūs nebūsit izdeldēti no šīs labās zemes, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, jums bija devis” (Joz. 23:4-13). Dieva svētības zaudēšana nozīmē asimilāciju, un otrādi. Citiem vārdiem sakot, etniskā un nacionālā vienotība ir tas pats, kas reliģiskā vienotība.

Saite ar zemi kā svētības priekšnoteikums

Jau minēju, ka varenais ķēniņš Salamans ekonomisko izdevīgumu attiecībās ar kaimiņiem Tīrā (mūsdienu Libānā) stādīja augstāk par “Dieva dāvināto zemi”. Tā bija daļa no plašākām reformām.[5] Salamans veica reformas, lai visā raibajā ķēniņvalstī centralizētu savu varu un optimizētu nodokļu sistēmu. Reformas paredzēja pārspraust ciltīm novēlētās vecās robežas, kādas bija pastāvējušas kopš Jozuas laikiem (apmēram 300 gadus, tātad šajās robežās bēt āb bija dzīvojuši vairākās paaudzēs). Attiecīgi ekonomiskās reformas, ar auksti racionālu prātu veiktas, atrāva ģimenes no senču mantojuma. Zeme vairs nebija “svētībai dota” – tā kļuva par ekonomisko attiecību priekšmetu, kuru varēja pirkt un pārdot.

Tas radīja jaunas problēmas. Piemēram, attīstījās ar zemi nesaistītu ierēdņu armija, kas pārtika no korupcijas un negodīgas iedzīvošanās – kā mērnieku laikos parasti mēdz notikt. Piepildījās brīdinājums, kuru savulaik, cenšoties novērst monarhijas institūta ieviešanu Israēlā, izteica soģis un pravietis Samuēls: “[Ķēniņš] jūsu labākos tīrumus, jūsu vīna dārzus un jūsu eļļas kokus atņems jums un dos saviem kalpiem” (1. Sam. 8:14). Šis ir pavisam vienkāršs un skaidrs korupcijas izcelšanās piemērs: to rada cilvēki, kuriem nav nekā svēta. Līdz šim visa saimniekošana un zemes pārvaldība turējās ģimenes un saimes robežās. Saime godbijīgi kopa savu tēvutēvu zemi. Bet tagad attiecībās starp cilvēkiem un zemi ienāca sauss aprēķins. Cilvēks tika atsvešināts no zemes, kas vairs nebija viņam dotā. Zeme vairs nebija principiāli nozīmīga kā Jahves īpašums, un dzīvošana uz zemes nebija saistīta ar svēto likumu ievērošanu. Bauslis no Mozus likumiem: “Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod” (2. Moz. 20:12) zaudēja savu saturu.

Nelielai atkāpei gribu pieminēt kādu interesantu detaļu, kas ilustrē šī likuma izpratnes transformāciju mūsdienās. 1990. gadu pašā sākumā tikos ar latviešiem Zviedrijā – kā toreiz teica, “trimdas latviešiem” vai “ārzemju latviešiem”. Uzsākām sarunu par vēsturi – par to, kā viņi tur nokļuvuši, un tamlīdzīgi. Tā kā tikšanās notika draudzē, pieskāros tēmai: “Bet kā tad ir ar šo bausli, kas prasa turēšanos pie zemes, kuru Dievs ir devis”? Atbildi nebija ilgi jāgaida. Tekstā, lūk, nekas neesot teikts par tagadni. Dievs zemi “deva” vai “kaut kad iedeva” agrāk, tur lietota pagātnes forma, tātad došanās prom no tēvzemes nekādā ziņā nav uzskatāma par baušļa pārkāpumu. “Dievs dod” – jebkuru zemi, vai tā būtu Latvija, vai citubrīd Zviedrija, Vācija vai Austrālija, tam nav nozīmes! Pēc viņu pārliecības Dievs veido attiecības ar cilvēku ne tāpēc, ka viņš dzīvo savā tēvtēvu zemē. Mans secinājums ir šāds: zeme gan var būt mīļa, bet attiecības ar zemi tāpēc vien nebūt nav “sakrālas”. Man radies iespaids, ka šāda “teoloģija” ir lielākajai daļai jaunākās paaudzes latviešu emigrantu. Viņi tāpat pulcējas draudzēs, bet trijstūris, kuru aprakstīju, ir izjaukts. Tā, protams, ir polemiska tēze, ko daudzi tūlīt metīsies apstrīdēt. Tomēr domāju, ka emigrācija, savas zemes atstāšana un ģimenes modeļa pārrakstīšana – tajā pašā laikā to visu saistot ar kristīgo ticību – cilvēku padara nabadzīgāku un galu galā tā nav bibliski uzticama.

Spilgtākais Bībeles stāsts par to, cik dramatiskas bija Salamana reformu sekas, ir stāsts par ķēniņu Ahābu un Nabotu. Ķēniņa nelietīgā sieva Jezebele atņēma neaizsargātajam vīnadārzu (1. Ķēn. 21:11-18). Nabota vīnadārzs bija jauks un labi iekopts, un tas bija stādīts tēvutēvu zemē. Ķēniņš to noskatīja sev un piedāvāja naudu, taču Nabots atteica: “Es tev neatdošu savu tēvu mantojumu.” Viņš stāvēja vecajās tradīcijās, kas nepieļāva tirgošanos ar zemi. Ahābs tomēr nelikās mierā un, paklausot Jezebeles padomam, nepatiesi apsūdzēja Nabotu zaimošanā un dārzu savāca sev. Nabaga vecais vīrs tika nomētāts ar akmeņiem un nomira. Tāds bija ķēniņa Salamana izraisīto reformu rezultāts. Reformas ne tikai atrāva cilvēkus no zemes, ne tikai atsvešināja viņus no darba prieka, bet arī radīja treknu augsni ciniskai nelietībai. Šis stāsts ir viens no pašiem pirmajiem par mantotās zemes konfiskāciju monarhijas laikā, pie kā noveda atkāpšanās no zemes – tautas – Dieva svētības trijstūra. Varas centralizācijai monarhijas periodā pieaugot, Bībeles lasītājs tiek iepazīstināts ar vairākiem piemēriem par to, kā bagātie zemes īpašnieki izdzen sīkos namsaimniekus no mantotajām teritorijām.

Pret to iebilda pravieši – gan tā saucamie lielie, gan mazie (Jes. 3:13-15; 5:8-10; 10:1-2; Hoz. 5:10). Pats spilgtākais piemērs lasāms pravieša Mihas grāmatā: “Bēdas tiem, kas izgudro netaisnību pret citiem (..), jo viņu rokās ir vara! Viņi piesavinās laukus un atņem mājas, kas viņiem iepatīkas; tā viņi rīkojas varmācīgi pret ikvienu nama īpašnieku un pret viņa mantoto īpašumu. Tāpēc Tas Kungs saka tā: “Redzi, Man ir nodomā pret šo cilti kas ļauns, un tāpēc jūs neizglābsit no tā savus kaklus un nestaigāsit apkārt tik lepni, jo pārdzīvojamais laiks ir baigs laiks! (..) Manas tautas mantojumu Viņš nodos svešās rokās! (..) Mūsu tīrumi nodoti atkritējiem!” Pravietis saka taisnību: šādi rīkodamies, israēļi ir pazaudējuši Dieva svētību zemē, kas nebija dota nelietības dzīšanai un necienīgai pārvaldīšanai. Tāpēc arī viņiem jāiet no tās prom: “Tādēļ celieties un dodieties ceļā! Jo šī zeme nav jums paliekama vieta, tādēļ ka tā nešķīsta, tā ved postā, un par savu nešķīstību tā tiks postīt izpostīta!” (Miha 2:1-4, 8). Vēstījums ir skaidrs un nepārprotams: ja jūs tautu padzenat no viņas zemes, jūs līdz ar to atņemat arī viņu bērniem Dieva svētību.

Par ko galu galā ir šis stāsts? Vecās Derības sociālā mācība ir nozīmīga arī šodienas lasītājam. Tā nav tikai kārtējā seno laiku stāstu grāmata. Lai gan mūsdienu ekonomika lielākoties vairs nebalstās zemes kopšanā, netaisnības jautājums nav atcelts. Tas ir nozīmīgs ne tikai kristiešiem, bet visai plašākai sabiedrībai, un būtu vērts norādīt uz dažām arhetipiskām likumsakarībām. Tāpēc nobeigumā minēšu vairākus netaisnības punktus:

  1. Ja valsts izmanto savu spēku, lai piešķirtu privilēģijas ierēdņiem, tauta tiek atsvešināta no savas zemes un tā zaudē Dieva labvēlību.
  2. Ja ļaudis tiek turēti ekonomiskās atkarības važās, nedodot viņiem iespēju ar savu darbu nopelnīt iztiku, notiek traģēdija: cilvēki zaudē noteikšanu pār savu dzīvi, ko uzurpē šīs zemes varenie.
  3. Ģimene šodien, tāpat kā senajā Israēlā, ir nozīmīgs ekonomiskās un sociālās drošības faktors. Mēs, protams, vairs neesam tik atkarīgi no zemes kopšanas, taču gan privātīpašums, gan ģimene joprojām ir izšķiroši nozīmīgi faktori minētajā trijstūrī: zeme – tauta – Dieva svētība.
  4. Kā atzīst kāds pētnieks: “Likumi, kas sagādā drošību un pozitīvu pienesumu ekonomikai, ir tie paši, kas nodrošina stabilas ģimenes struktūru”.[6] Stabila ģimenes struktūra un pēctecība ir galvenais faktors, kas palīdz tautai pārvarēt trūkumu un apkarot nabadzību.[7] Domāju, ka šīs atziņas var viegli ilustrēt arī ar izteiksmīgiem piemēriem no Latvijas.
  5. Turēšanās pie zemes, cīnīšanās par savu tēvutēvu zemi visos laikos ir bijusi instinktīva cilvēku dziņa. Arī latviešiem. Šī dziņa ir dziļāka par ekonomisko patstāvību klaušu laikos. Visā latviešu klasiskajā literatūrā trijstūris “Dievs, daba, darbs”, kā rakstīja Anna Brigadere, ir skaisti izlasāms: gan Edvarta Virzas lēnajos, zemes darbos iegrimušajos Straumēnos, gan Friča Bārdas Dziesmās Dzīvības kokam, gan arī Kārļa Ulmaņa runās, kurās cildināta zemniecība kā latviskās dzīvesziņas un tikuma avots pretēji izvirtušajai, no saknei atrautajai pilsētai.

Šie iespaidi un secinājumi, lasot Veco Derību, var likties dīvaini – kā senajā tekstā iegrimuša pētnieka iztēles auglis. Tam varētu piekrist tiktāl, ka šīs pārdomas varētu būt bijušas aktuālākas laikā līdz 19. gadsimta beigām – pirms Latviju samala dzirnavās divi pasaules kari, izraujot no zemes tūkstošiem cilvēku un izkaisot viņus pa plašo pasauli. Vai vispār ir iespējams atgriezties pie savas vēstures? Vai tā var būt programma šodienai? Bet varbūt “piederība savai zemei” ir kas vairāk par sociāli ekonomisku kategoriju? Varbūt tā ietiecas daudz dziļākā identitātes apziņā, un šīs apzināšanās sākums ir rodams Eiropas civilizācijai tik nozīmīgā tekstā kā Vecā Derība? Tās ir tikai atbalsis, bet katrai tautai ir sava balss. Pat ja to neviens vairs nedzird.



[1] Household, Family. – Dictionary of Later New Testament and its Developments. InterVarsity Press, 1997, pp. 511–513.

[2] L. Ayres, Nicea and its Legacy: An Approach to Fourth Century Trinitarian Theology and Augustine on Trinity. Oxford University Press, 2004, p. 76.

[3] E. Faber, “Jews, Slaves, and the Slave Trade: Setting the Record Straight”, Journal of Law and Religion, Vol. 17, Nr. 1/1, 2002, pp. 125–128.

[4] D. J. Cheal, The Gift Economy. New York: Routledge, 1988, pp. 1–19.

[5] G. Dišlers, Dievs un cilvēku vēsture Vecajā Derībā. Rīga: Jumava, 2001, 359.–361. lpp.

[6] N. Schulz, Home Economics: The Consequences of Changing Family Structure: Values and Capitalism. Washington: AEI Press, 2013.

[7] W. Grudem, B. Asmus, The Poverty of Nations. Ill, Weaton: Crossway Books, 2013, pp. 256–257.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: