Latvieši Latgalē

Pēc 1660. gada Olivas miera līguma, ar kuru beidzās Polijas–Zviedrijas karš, nostiprinājās senās Livonijas sadalījums Zviedrijas un Polijas daļā – tas ir, kā raksta poļi, “poļu Inflantijā” (Livonijas nosaukums politiski), kas lielās līnijās atbilst mūdienu Latgalei, un “zviedru Inflantijā”, kas visumā atbilst Vidzemei. Barons Gustavs Manteifeils-Scēge (1832–1916), ievērojams vēsturnieks un kultūras darbinieks, 1879. gadā Poznaņā izdeva poļu Inflantijas ģeogrāfijai, vēsturei un etnogrāfijai veltītu sacerējumu, kas pirms diviem gadiem iznāca arī latviski. Gustavs Manteifels, Poļu Inflantija, no poļu valodas tulkojis Rišards Labanovskis, Rīga: Jumava, 2020, šeit 70.–80. lpp. Piezīmes pie teksta, kuras iesakām izlasīt, ir paša autora vai viņa izdevēja Juzefa Ignacija Kraševska, kurš 1878. gadā arī sarakstīja darbam priekšvārdu.  

Latvieši, zemes pamatiedzīvotāji, Ludzas apriņķī ir vienīgā ļaužu masa, mazskaitlīgie igauņi un krievi nav īpaši vērā ņemami; divos citos apriņķos latviešu skaits ir pārsvarā. Tomēr arī roskoļņiki šur un tur sastopami, sporādiski izsēti, sevišķi bieži dienvidaustrumos, kā redzams akadēmiķa Kepena etnogrāfiskajā kartē.

Latvieši poļu Inflantijā ar savu ārieni visumā neatšķiras no tautiešiem Inflantijas guberņā jeb tā dēvētajā zviedru Inflantijā, sevišķi no tiem, kas dzīvo pierobežā ap Lubānas ezeru un Aivieksti. Tā pati ciešanu izteiksme sejā, pelēkbāla ādas krāsa, nedaudz uzpūsti vaigi, kustības, kas pauž padevību, kalsnena miesas būve. Viņi ir maza auguma, nav drukni, visumā nespēcīgi. Taču dziļāk iekšzemē var sastapt plecīgus vīriešus, ar staltu augumu, spēcīgu miesas būvi, un arī skaistas sievietes, kuras tāpat kā daudzos Inflantijas guberņas apvidos noteikti cēlušās no pirmatnējām ciltīm. Šejienes latviešu temperaments ir flegmātisks, viņiem trūkst enerģijas. Tāds raksturs piemīt vienīgi viņiem un tāpēc ir grūti definējams. Lielumlielā daļa ir slinki, vienaldzīgi pret visu, izņemot savu labumu, ko aizvien liek pirmajā vietā, sevišķi kopš savas brīvlaišanas 1861. gadā. Attieksmē pret varenākiem viņi ir iztapīgi un pazemīgi, taču, kad jūtas stipri, tūdaļ kļūst stūrgalvīgi, melīgi un viltīgi. Dzimtbūšana, ko atcēla pirms pārdesmit gadiem, un dzeršana, kura līdz atturības biedrības iedibināšanai poļu Inflantijā bija izplatīta, veicināja prāta aptumšošanu un kūtrumu. Tomēr arī tagad, neraugoties uz labākiem apstākļiem, netīksme pret darbu un smagnēja domāšana ir latviešiem raksturīgas īpašības. Vērojama izteikta nevēlēšanās biedroties; ikviena ģimene strādā tikai sev un tikai tik daudz, cik nepieciešams iztikai. Tomēr netrūkst arī izņēmumu, to skaits arvien pieaug, sevišķi tajās vietās, kas atrodas tuvu apriņķa pilsētām. Zemnieki tur sasniedz itin prāvu turību un, baudīdami izglītības augļus, vairāk un vairāk atšķiras no saviem ciltsbrāļiem.

Tērbatas Universitātes agronomijas profesors Dr. Pecholds dažus gadus prims dzimtbūšanas atcelšanas 1855. gadā, izpētes nolūkā ceļodams pa Krievijas valsts dienvidiem un rietumiem, apmeklēja arī dažas poļu Inflantijas sādžas. Leipcigā izdotajā savā darbā viņš raksta: “Tuvējās sādžās apmeklējot zemnieku ēkas, es galīgi pārliecinājos par to, ko visa ceļojuma laikā nevarēja nepamanīt, proti, latvietis (poļu Inflantijā) krasi atšķiras no igauņa, sevišķi tā, kurš dzīvo Tērbatas apkārtnē. Dzīvojamās un saimniecības ēkas izvietotas apļa veidā un atrodas labā stāvoklī, izceļas ar sakoptību. Dzīvojamā māja sastāv no trim daļām: vispirms priekšnams, no tā pa kreisi un pa labi ved durvis uz dzīvojamām istabām. Staļļi ir tīri, tajos valda kārtība, katrai mājdzīvnieku sugai atsevišķs nodalījums. Arī rija sakopta. Klēts pilna ar dažādām mantām: atradīsi te labību, linus, audeklu, saimniecības rīkus. Var manīt pat zināmu skaistuma izjūtu: uzgāju no pašausta, tiesa, rupja auduma šūtus gultas pārvalkus, kas daiļi izrotāti ar bārkstīm.”[1]   

Latviešu saimniecības rīki poļu Inflantijā nebūt nav tik pirmatnīgi, kā uzskata daudzi etnogrāfi. Nupat minētais zinātnieks ievērojis, ka līdzās Rīgas apkaimei raksturīgajiem rīkiem, proti, zviedru inflantiešu ecēšām[2] šejienes zemnieks pielieto citas, kuru konstrukcija vai nu tuvojas parastajām, Krievijas guberņās lietotajām, vai arī būtiski atšķiras no tām. “Krievu ecēšās,” raksta Pecholds, “ir 25 zobi. No priekšas uz aizmuguri zobi izkārtoti vienā rindā, taisni vilktas, tās veido tikai piecas vagas. Toties šejienes ecēšās es ievēroju citu izvietojumu: pirmās rindas pieci zobi nedaudz novirzīti pa kreisi, otrās rindas – pa labi, trešās – pa kreisi utt. Tādējādi ecēšas taisa nevis piecas, bet 10 vagas.”

Poļu Inflantijas latviešu atzars pēdējos gados, jo sevišķi pēc atbrīvošanas no dzimtbūšanas valgiem, ievērojami progresējis. Lielākie zemes īpašnieki un daži garīdznieki iespēju robežās izsenis pūlējušies, ceļot ļaužu morāli un izglītību, un, lai gan kopš 1863. gada garīdznieki ārpus baznīcas sienām maz var ietekmēt savu draudzes locekļu domāšanu, tomēr viņu uzturētās pamatskoliņas arvien vairāk attīstās, periodisko izdevumu skaits pieaug.[3] Īstu pamatskoliņu latviešiem vēl ir ļoti maz, taču pirms dzimtbūšanas atcelšanas lielāko īpašnieku muižās vai atsevišķi ierīkotās draudzes skolās visu ziemu bezmaz piespiedu kārtā zemnieku bērniem mācīja lasīt un katķismu, tā ka pašreiz ir nedaudz tādu zemnieku, kuri bērnībā nebūtu iemācījušies lasīt. Rakstīšanas un rēķināšanas prasme gan vēl ir retāk sastopama, tomēr dažās muižās var atrast pratējus arī šajās zinībās, pateicoties īpašnieka ģimenes locekļu centieniem. Atbilstošu lauku skolotāju nav, tomēr, neraugoties uz to, paredzēts pēc zemnieku vēlēšanās ieviest pamatskoliņas visos pagastos.[4]

Pēdējo divdesmit gadu laikā bez izdevumiem, kuru mērķis paplašināt atturības biedrību izplatību, iznākušas divas vērtīgas ilustrētas Bībeles vēstures. Tās bagātinājušas vietējo reliģisko literatūru. Kopā ar baznīcas dziesmu krājumiem un lūgšanu grāmatām šīs literatūras pūrā ir ap sešdesmit nosaukumu. Gandrīz visi tie atrodas Rīgas pilsētas bibliotēkas letonikas nodaļā.[5]

Līdz šim vēl nav poļu Inflantijas avīzes latviešu valodā, taču kopš 1861. gada iznāk ikgadējais vietējais kalendārs, kas gūst arvien lielāku piekrišanu valstī. Arī tā komplekts atrodas Rīgas bibliotēkā. Pašlaik kalendāra apjoms kļūst plašāks, tā saturā ir tulkojumi no valsts un ārzemju izdevumiem, pamācošas ziņas saimniecībā, zemkopībā utt., kā arī daļēji jaunas, daļēji senas gadsimtos dziedātas dziesmas.[6] Šis kalendārs kuplina poļu Inflantijas zemnieka līdz šim trūcīgo laicīgo literatūru. Bez tam ir izstrādātas praktiskas mācību grāmatas šim novadam; te var minēt pirms 15 gadiem Rīgā iespiesto aritmētikas grāmatu; tās pilns nosaukums “Rekinošonas gromota cik ziemniku ļaudim vajaga”. (..)

Poļu Inflantijas latvietis pēc dabas nav nedz ļauns, nedz dumjš, it visā viņš uzrāda iedzimtas spējas, viegli apgūst zinības, prot ar sevi tikt galā grūtībās. Viņam piemīt daudzi talanti un izveicība, tomēr viņa garīgo attīstību ilgus gadus aizkavēja dzimtbūšanas važas.

Viņa apģērbs ir vienkāršs, bet ērts. Galvā liek vadmalas cepuri, ko ziemā apšuj ar kažokādu. Filca kapuci reti kad var ieraudzīt, ja nu vienīgi zviedru Inflantijas pierobežā. Kakls vai nu vispār nav piesegts, vai arī apsiets ar krāsainu lakatu, kuru kāzās un svētku dienās apmaina pret baltu. Ķermeņa augšdaļu sedz krekls, vasarā tam pa virsu gari svārki, saukti par “svejta” (svīta), no pelēka pašausta audekla, ziemā – aitādas puskažoks. Kājās auj ādas zābakus, kuri līdz celim nesniedzas; trūcīgākie pēc sena vispārēja paraduma aptin kājas no ceļgala ar autiem, tos apsaitējot ar vīžu vai pastalu auklām.[7] 

Sievietes ziemā zem silta puskažoka, kas bagātākajām apšūts ar melnu vai tumšzilu vadmalu, valkā garus dažādkrāsu brunčus, pie tiem tumšu vienkrāsainu vilnas ņieburu, vasarā – parastu puķaina katūna kleitu, pēc iespējas raibāka un spilgtāka kokvilnas auduma priekšautu; pleciem apliek krāsainu puķainu lakatu, kurš vasarā aizstāj ņieburu; no lakata apakšas redzamas baltas krekla piedurknes.

Meitenes svētdienās un svētku dienās rotā galvu ar krāsainu vainadziņu, kuru apsien ar vieglu, caurspīdīgu lakatiņu. Precētas sievietes uzsien galvā lakatu aubes formā, uz tā atkarībā no gadalaika vienu vai vairākus, pat līdz sešiem, vienādi salocītus raibus lakatus; uz pieres izvirzītā spicā daļa ļauj ieraudzīt itin visus. Bērni staigā vienā kreklā, kas uz gurniem apsiets ar šauru jostu.

Ievērojamais Baltijas pagātnes pētnieks Johans Kristofs Broce, kurš 1797. gadā ilgāku laiku uzturējās poļu Inflantijā, lai zīmētu daudzās pilsdrupas, sava interesantā desmit sējumu manuskripta[8] VII sējuma 126. un 128. lpp. blakus precīzajām gravīrām sniedz arī sīku Viļakas apkaimes sieviešu tālaika apģērbu aprakstu. Svētku dienās, viņš raksta, šejienes sievietes nēsā gaišzilas jakas, kas apšūtas ar sarkaniem valdziņiem un izrotātas ar zaļiem un dzelteniem pušķīšiem. Svārki gaišzili vai balti, ar dažādkrāsu dzīpariem izgreznoti. Kaklā dzeltenas, zaļas vai melnas stikla krelles pamīšus ar sīkiem gliemežvākiem, kurus Viļakas ezerā nevar atrast. Galvu sedz aube, kuras vīles apšūtas ar sarkanu, tai virsū uzmests lakats “pawoy” ar sarkanas krāsas izšuvumiem, no tā spraucas ārā zīda lakatiņš. Plecus apņem seģene, uzmetņa paveids, ko sauc par “paponna”; tā šūdināta no svītraina auduma. Augumu apjož melna siksniņa ar cinkotām sprādzītēm. Seģeni uz krūtīm satur liela sudraba sakta, no kuras stiepjas dažādkrāsu zīda lentītes. Jaunkundze kāzu dienā saņem sarkanu vadmalas cepurīti, ko lejas daļā apņem caunāda, virs kuras mirdz zelta uzšuve. Tādas cepurītes nēsā svinamās dienās. Ādas pastalu vietā, kas raksturīgas zviedru Inflantijas latviešiem, te valkā pītas vīzes, ko pie kājām uz baltām zeķēm sien ar melnām platām lentēm.

Meitenes matus pin vienā bizē, galvu rotā ar mākslīgu vai dabīgu ziedu vainadziņu, pie greznāka apģērba liek galvā kaut ko līdzīgu kronim – ap koka mizu apstieptu gaišzilu vadmalu, izrakstītu ar dzīpariem; no tās atdalās melna audekla gabals ar sarkanu apmali. Virspusi rotā spalvas vai sarkanas un zilas šauras vilnas strēmelītes. No kroņa uz pleciem bagātīgā skaitā krīt zīda un vilnas lentes. Auskaru vietā meiteņu vidū izplatītas ir savītas stikla šķiedras aukliņas, pie kurām piestiprina pāris vai vairāk sīku monētu. Kaklā spīguļo stikla kreļļu, gliemežvāku, lāgiem arī monētu virtenes. Apavi un baltais priekšauts ir tādi paši kā precētām sievām. Seģene lejasdaļā izšūta krāšņāk; virspus elkoņa to dažreiz viegli apjož uzmesta plata lente.

Šodienas latvietim rotas daudz nerūp; stikla pērlītes reti kad grezno meitenes kaklu, biežāk kā sievietei, tā vīrietim ieraudzīsim rožukroni, relikviju maisiņu, krustiņu līdzās medaljonam ar Kristus vai Dievmātes attēlu.

Liela nozīme ir cimdiem, glīti krāsotām zeķēm, arī abos galos ar sarkanu kokvilnu izraibinātiem vai bārkstīm izdaiļotiem dvieļiem; tos parasti dāvina kristībās, kāzās un citos godos.

Gluži tāda pati vienkāršība kā apģērbā redzama arī latvieša mājoklī. Pamatos viņi liek neapstrādātus priežu bluķus, spraugas aizdarina ar sūnām. Nabadzīgākie logu lūkas aizsedz ar koka aizbīdņiem. Līdz šim ne visur ieviesies skurstenis, kas izvada dūmus no kaktā parasti tuvu durvīm stāvošas lielas ķieģeļu krāsns; tā pēc sena paraduma kalpo par pavardu, tās virspusē mēdz ierīkot guļvietas. Dažos, jo sevišķi nabadzīgos dzīvokļos, dūmi iziet caur logiem, durvīm un griestiem; turīgākie visi ir nodrošinājušies ar kārtīgiem skursteņiem.

Katra, pat vistrūcīgākā zemnieka mājā jābūt tā dēvētajai vasaras mītnei; tā ir tīra istabiņa ar lieliem stikla logiem, bez krāsns, tāpēc tajā valda lielāka kārtība. Šī istaba, ko sauc par “kambari”, kalpo pašu vērtīgāko priekšmetu novietošanai; vasarā svētdienās un svētkos tās sienas pušķo ar meijām, lapām un ziediem. Pievienosim pie tā visa vēl klētiņu, kas ziemā kalpo par noliktavu, bet vasarā par guļamtelpu, pievienosim kalti, kūti un šķūni, arī neiztrūkstošo pirti, kurā parasti mitinās pati nabadzīgākā ģimene, un būsim ieguvuši pilnīgu poļu Inflantijā dzīvojoša latvieša sētas ainu.

Nereti, īpaši pilsētu un mazpilsētiņu tuvumā, atrodas ļoti gruntīgi uzbūvētas mājas, kurās ir ne tikai pamatīgi skursteņi, bet arī lieli logi ar slēģiem, vairākas dzīvojamās istabas, kurās kuplā skaitā mājturības priekšmeti; viss izcili sakopts.[9] Zemnieku četrkantainās ēkas sedz salmu jumti, bet mežainos apvidos – lubiņu vai šķindeļu jumti.

Zviedru Inflantijā latvieši dzīvo ģimenēm savrup cits no cita, parasti ielejās ezeru un upju krastos. Poļu Inflantijā – gluži pretēji, viņi pulcējas kopā, veidojot nelielus ciemus; uz to viņus mudina novada dabas īpatnības un biezāka apdzīvotība.[10] Izslēdzot pagalam neapdzīvotos lielo mežu masīvus un purvus, te iznāks pāri par 1300 iedzīvotāju uz vienu kvadrātjūdzi.[11]  

Jāatzīmē dažu nepieejamu ciemu situācija, kuri atrodas mežu un purvu vidū Viļakas apkārtnē. Vieniem iespējams piekļūt tikai ziemā, kad purvi aizsalst, citiem – pa brusām, kas uzklātas uz pāļiem. Viegli saprast, cik neērtām jābūt tādām no kārtīm izliktām takām un laipām, kas nereti stiepjas jūdzēm tālu. Tāpat drūmi un bīstami šajā mežiem klātajā nostūrī ir ceļi. Lai no tiem izvairītos, jāmēro prāvi attālumi, kuros savukārt sausajā gadalaikā plosījušies postoši ugunsgrēki, bet rudens vētras krustām šķērsām sagāzušas kokus.

Taču lielākā daļa ciemu poļu Inflantijā izvietojusies netālu cits no cita auglīgu lauku vidū un starp lapu koku mežiem. Jaukās ainavas atdzīvina baznīcu torņi un ciemu tuvumā vai pakalnos uzslietie krusti, pie kuriem zemnieks ar ģimeni padevīgi noskaita lūgsnu.[12]  

Latvietis poļu Inflantijā galvenokārt nodarbojas ar zemkopību, retāk pievēršas amatniecībai. Pirmkārt, viņš ir zemkopis vārda pilnā nozīmē, bet gans tikai tiktāl, ciktāl nepieciešami mēsli zemes kopšanai. Viņa mājlopu saimē ir liellopi, kas cēlušies, krustojot vietējās govis ar Tiroles sugas buļļiem, kurus ieveda lielo īpašumu saimnieki, cūkas, nedaudz aitu, kazu un mājputni. Lielākajos ciemos un muižās ļoti izplatīta ir biškopība, sevišķi mežu apvidos. Vērts pieminēt dravu ar daudziem stropiem Līksnā. Ne viens vien latviešu zemnieks pārdod no viena līdz četriem centneriem medus, tādējādi papildinādams savus jau tā itin prāvos ienākumus. Šīs svarīgās saimniecības nozares izaugsmi sekmējis Līksnas priestera kanoniķa Tomaša Kosovska pirms četrdesmit gadiem vietējā dialektā nodrukātais raksts par biškopību; bet stropus Līksnas dravā ieviesa viedais kapelāns priesteris Juzefs Lukaševičs.     

Darbos izmanto zirgu, retumis vērsi, taču zemnieki ne vienmēr labi rūpējas par tā uzturēšanu.

Latvieši pārsvarā audzē rudzus, kviešus, miežus, kartupeļus un linus. Rudzi tiek izlietoti mājas vajadzībām, kviešus zemnieks pārdod uz vietas vai nogādā Rīgā. Par saņemto naudu viņš nomaksā nodokļus, kuri kopš dzimtbūšanas atcelšanas ir krietni auguši, iepērk sāli, metālu, siļķes un dažādus mājturības priekšmetus. Augļu dārzi vēl nav plaši izplatīti, toties dārzeņu audzēšana gan: kāposti, bietes, kaņepes, pupas, zirņi. Lēcas, ko ir ļoti iecienījis lietuvietis, latvietis nemīl. Ar katru gadu palielinās kartupeļu, bet dažos apvidos āboliņa un kviešu audzēšana. Pēdējai kultūrai šejienes augsne ir sevišķi piemērota.

Poļu Inflantijā it visur pārsvarā ir lieli īpašumi, mazāki sastopami tikai daļā Daugavpils un Ludzas apriņķu. Pēdējos divdesmit un dažos gados saimniecība ir milzīgi progresējusi. Ne tikai lielie zemes īpašnieki, bet arī zemnieki atsakās no trīslauku sistēmas un sāk ieviest augu seku.

Latvieša ēdienkartē ietilpst: maize, putra, dārzeņi, piens, sāls, retāk sviests, olas un gaļa, bet gavēņa laikā: maize, sēnes, dārzeņi, putra, eļļa, paretam siļķes un kaltētas zivis. Mūsu latvieša lielākie gardumi, ar kuriem viņš cienā arī savus svētku viesus, ir kūpināts siers, āboli, medus, alus, kas no atturības biedrību[13] savairošanās laikiem dažās vietās izplatīts lielos daudzumos un aizstāj degvīnu, tāpat griķu, miežu un kviešu miltu pīrāgi, kurus te sauc par “plocieņš”. Daudzos apvidos ierasts dzēriens ir kvass (dzira) un mājās gatavota brāga. Medalu pazīst tikai Daugavpils apriņķa zemnieks, šo dzērienu tiku tikām brūvē Krāslavā. Atzīmējot saderināšanos, svinot kāzas un kristības, bagātākiem ļaudīm agrāk lietoto degvīnu aizvieto vīns.

Visi poļu Inflantijā dzīvojošie latvieši ir katoļticīgi, vienīgi Krustpils muižās 2/3 ir luterāņi.[14] Pēdējais apstāklis, bez šaubām, bijis par iemeslu tam, ka akadēmiķis Pēteris fon Kepens savā etnogrāfiskajā kartē kļūdaini iezīmējis vairākus tūkstošus igauņu.

Šejienes latvieši, gan katoļi, gan arī protestanti, īpašu nozīmi piešķir 24. jūnijam, kurā, kā zināms, iekrīt Svētā Jāņa Kristītāja godināšana. Pagāniskajā Latvijā šo dienu veltīja mīlestības, jaunības un dailes dieviņam, kuru sauca par Līgo vai Lejgo; tālab latviešu valodā mīļotā arī šodien vēl saucas “līgaviņa” vai “lejgovienia”. Pēc tam, kad Inflantiju bija iekarojuši zobenbrāļi, vēlāk krustneši un ieviesuši te kristīgo ticību, tai piegrieztie latvieši vēl ilgi baznīcas rituālos iejauca tīri pagāniskas izdarības. Cita starpā viņi pastāvīgi svinēja 24. jūniju, pušķodamies ar zaļiem lapu un dažādkrāsu ziedu vainagiem, skaļi izdziedot Līgo dieva vārdu. Katoļu misionāri sadūrās ar lielām grūtībām, iznīcinot mūžseno mežu dzīlēs patvērušās elkdievības paliekas. Biezi meži te klāja visu zemi, kuru apdzīvoja neziņā un tumsonībā grimuši ļautiņi. Daždažādu svētku reizēs viņi klanījās upurkokiem, zem kuriem viņiem vien zināmās gada dienās atveda trīskāršam upurim melnu vērsi, melnu gaili un mucu melna alus. Pie savu dievekļu kājām viņi bagātīgi krāva olas, sviestu, sierus, speķi un piedevām vēl melnu āzi (tam gluži tāpat kā vērsim un gailim noteikti bija jābūt melnam). Pēc tam, nokāvuši vērsi un gaili, viņi dancodami un dzīrodami svinēja svētkus savā vīzē.[15] Kopā ar kaimiņtautu lietuviešiem viņi gadu simteņiem piekopa kļūmīgo daudzdievības kultu. Vēl līdz astoņpadsmitajam gadsimtam šur un tur senajā Inflantijas hercogistē eksistēja simtgadīgi ozoli, zem kuriem latvieši pielūdza pērkondievu Pērkonu, to personificējot ar visu, kas varens, majestātisks un draudīgs. Tāpēc vēl tagad latviešu valodā dārdus un zibeņus sauc par pērkoniem un nekad nesaka “zibens spēris”, bet aizvien “pērkons spēris”.

Pēc Pērkona ozolu izskaušanas katoļu misionāriem vēl atlicis darīt galu savdabīgajām rotaļām, kas ik gadu noris 24. jūnijā un, šķiet, pauž atmiņas par visa jaukā, daiļā un jaunā dieviņa – Līgo godināšanu. Taču, redzot, ka tauta stingri tam pretojas, misionāri beidzot nolēma šo dienu svinēt kā Svētā Jāņa Kristītāja svētkus. Latvieši bez manāmas nepatikas pieņēma izmaiņas, kuplāk nekā parasti šai dienā ieradās baznīcā, bet pēc dievkalpojuma ik ciems devās līksmot ar vainagiem un dziesmām, bieži atkārtojot: “Jāņa diena! Jāņa diena! Līgo! Līgo!”[16] Šo nevainīgo izklaidi katoļu garīdzniecība vairs neaizliedza un neaizliedz arī šobrīd.

Poļu Inflantijas latvieša valoda ir tīri latviska, no zviedru Inflantijā lietotās tā atšķiras vienīgi ar akcentu. Tur trūkstošie vai no aprites izkritušie vārdi tiek aizstāti ar vācu, šeit – ar poļu, Pleskavas guberņas pierobežā – ar krievu vārdiem. Līdz šim nav atrisināts strīds par to, kurš no diviem dialektiem ir pareizāks. Par labu poļu Inflantijai runā tas apstāklis, ka latvietis no zviedru Inflantijas mūsējo saprot itin viegli, sauc viņu par poli, bet mūsējais sarunāties ar viņējo nespēj. Ortogrāfijas princips ir šāds: “Raksti, kā runā, nebēdājot par citādu saknes skaņu izcelsmi.” Bet zviedru Inflantijas latvieši lieto vāciskās skaņas un sarežģīto rakstību, kas rada lielas grūtības bieži izrunājamo šņāceņu un daudzkārt lietotās “h” skaņas dēļ.



Pārpublicēts ar izdevniecības “Jumava” atļauju.


[1] Šī bezkaislīga aculiecinieka zīmētā aina ir absolūtā pretstatā tam latviešu mājokļu aprakstam, ko Jūlijs Ekards sniedz apcerē “Polnish Livland”, kura kļuvusi par garu nodaļu viņa grāmatā “Die baltischen Provinzen Russlands”, Leipzig, 1868.

[2] Inflantijas guberņā jeb tā dēvētajā zviedru Inflantijā izmantojamās ecēšas parasti sastāv no trīs pēdu gariem priežu sprunguļiem, pie kuriem atstāti divas pēdas gari zari. Sprunguļus savā starpā saista šķērskoki un vītola klūgas, veidojot šo zemes apstrādes rīku kā tabeli, kuras apakšpusē nosmailinātie zari aizvieto parastos zobus. Šādas ecēšas izmanto vienu gadu, pēc tam jāgādā jaunas.

[3] No drošiem avotiem esam uzzinājuši, ka pirms zināma laika Krievijas varas iestādes šai derīgajai rīcībai pielikušas punktu, aizliegdamas Krievijas valsts teritorijā dzīvojošajiem izdevējiem un iespiedējiem gan jaunu grāmatu klajā laišanu, gan veco atkārtotu drukāšanu, draudot ar visbargākajiem sodiem. Kopš tā brīža tautas valodā rakstītās grāmatas Inflantijā un Lietuvā kļuvušas ievērojami dārgākas. Pārdrukāšana notiek ārzemēs. No turienes tās kā kontrabandu ieved žīdi, gūdami netaisnīgu peļņu. Izdevēja piezīme. 

[4] No ticamiem avotiem zinām, ka latviešu tautas skoliņas valdības sankciju nav saņēmušas. Toties pie pagastu valdēm ierīkotas valsts pagastskoliņas, kurās māca tikai krievu valodā un kuras šā iemesla dēļ netiek apmeklētas. Izdevēja piezīme.

[5] Augstākminētais J. Ekards ilgajos Rīgā pavadītajos gados pat nav papūlējies ieskatīties šajā bibliotēkas nodaļā. Viņš kategoriski apgalvo, ka poļu Inflantijas latvietim neesot nevienas citas grāmatas kā katoļu svētkalpojumu grāmata (sic!). Izcili trāpījies uz tādu grāmatu, kuras latviešiem nav un kuru nevajag.

[6] Lūk, vienas vietējās tautasdziesmas paraugs! Vispirms tā iespiesta poļu Inflantijas latviešu kalendārā 1862. gadā, bet vēlāk kopā ar simt septiņdesmit citām – poļu Inflantijas dialektā – Latviešu literārās biedrības gada žurnālos (“Magazin der lettisch-litterärischen Gesellschaft”, Vierzehnten Bandes zweites Stück). Dziļa senatnīguma atvējota smeldze: 

“Kur tu josi broleleņ
Napuškotu capurejti?
Lac mosieņ rūžu dorzā,
Puškoj broļam capureni.”
– Ajzpuškovu dzīdodama,
Un palajžu raudodama.“
Voj raud mosieņ, voj naraud,
Jau tu mania nasagajd,
Sagajd muna kumielenia
Nu karenia attakūt!
Pavajcoj nu kumielenia
Kur palyka jojejeņš?
Ti palyka jojejeņš,
Kur gul viejry kaj ūzuly!
Sortym krauti zūbynieni,
Ašnim plyuda Daugovienia.
Viejeņš motus purynova,
Saule kaulus balynova!

[7] Šādi apautas kājas var redzēt ļoti reti. Zābaki vispārējā lietošanā ienākuši pirms daudziem gadiem. No mūsu etnogrāfiem vienīgi feļetonists Ekards, kurš patiesībā nekad mūsu latvieti nav redzējis, pompozi izsaucas: “Die Füsse des Wanderers sind nicht mit Lederstiefeln, sondern mit Bastsandalen bedect u. der schleue Blick itd.” (“Ceļotāja kājas nav apautas ādas zābakos, bet gan iemauktas lūku vīzēs, un tas ir bēdīgs skats.”)

[8] Skat. Johann Christoph Brotze “Sammlung verschiedener Livländischer Monumente etc.” Desmit sējumi in folio atrodas Rīgas pilsētas bibliotēkā.

[9] J. Ekards tomēr apgalvo: “Nach Rauchfang und Glasfenster sieht man sich vergeblich um.” (Velti meklēt skursteni un stikla logus.) Skat. citēto darbu (atkārtoto 1869. g. Izdevumu), 87. lpp.

[10] Minētais tendenciozais feļetonists J. Ekards acīmredzot nekad nav bijis poļu Inflantijā, ja jau apgalvo, ka šeit ciematiņu vispār neesot un ka latvieši dzīvojot savrup cits no cita “tāpat kā zviedru Inflantijā”. Skat. citēto darbu 89. un 94. lpp.

[11] Pēc Ekarda aprēķiniem, uz vienu kvadrātjūdzi sanākot tikai 900 iedzīvotāju! Zinām jau, cik ticami ir viņa materiāli, un nepūlēsimies apgāzt rakstnieku, kurš nejēdz ielūkoties nekādos avotos, bet klāsta visu, ko viņam diktē vētrainā iztēle.

[12] Poļu Inflantijas latviešu dievbijība, viņu lūgsnas un vakara dziedāšana pie krustiem raisa sašutumu dažos protestantu etnogrāfos. A. Brands šajā sakarībā par mūsu zemnieku izsakās šādi: “Viņš uzaug bez jebkādas apmācības, mācās tikai skaitīt savas lūgšanas, kuras pat lāgā nesaprot, pastāvīgi klanās pēc tikpat nezinoša mācītāja pavēles, kurš apzināti tur viņu šajā nezināšanā un dumjībā, neļauj dziedāt pasaulīgas dziesmas un atļauj dziedāt vien strikti noteiktas garīgas dziesmas.” Skat. “Inland” 1845. g. 450. lpp. 

Te cauri spīd ne ar ko nepamatots naids pret katolicismu. Šajā pašā rakstā tālāk jaušas vēl uzsvērtāka tendenciozitāte attieksmē pret katoļu garīdzniecību: “Vietējo latviešu reliģija ir izteikti katoliska. Tas atklāj arī viņu nezināšanu. Visas ceremonijas, pastāvīgo grēku izsūdzēšanu un baznīcas apmeklēšanu, gavēšanu un svētku svinēšanu nosaka mācītājs. Visu, tikai ne patiesu apmācīšanu un uzlabojumu. Lasīšana un rakstīšana vietējiem zemniekiem ir liels brīnums, turklāt to lāgā nezina arī daudzi priesteri.” Skat. turpat 453. un 454. lpp.

[13] Sākot ar 1863. gadu, šeit likvidētas un stingri aizliegtas visas atturības biedrības.

[14] Pieķeršanās katolicismam ir dažu etnogrāfu lielākais pārmetums poļu Inflantijas latviešiem, kuri morālā ziņā stāv nesalīdzināmi augstāk par zviedru Inflantijā dzīvojošajiem. A. Brands par viņiem izsakās šādi: “Sie sind gleichgültig gegen Alles – nur nicht ihre catholische Religion.” (Viņi ir vienaldzīgi pret visu – tikai pret viņu katolisko ticību ne.) Skat. “Das Inland”, 1845. g., 450. lpp.

[15] Skat. Joannes Tecnon, “Visitatio Livonicarum Ecclesiarum facta Anno D. 1613 a die Transfigurationis Dni usque ad 11 Octobris per R. D. Archidiaconum Vendensen et R-mi Episcopi Livoniae Vicarium”. Šī 1613. gadā veiktā katoļu draudžu stāvokļa pārbaude ir pilnībā atspoguļota dr. F. G. Fon Bunges darbā “Archiv für die Geschichte Liv-Esth und Curlands”, Tērbata, 1842., I sēj., 24.–77. lpp. Rēzeknes, Ludzas un Viļakas vaivadijas aprakstītas 74.–77. lpp.  

[16] Vispārzināms, ka baltkrievi, kā arī visa slāvu pasaule šīs dienas priekšvakarā, t. i., 23. jūnijā kādreiz atzīmēja mīlas dieviņa Kupalas svētkus. Bet tagad šajā dienā pret vakaru baltkrievu meitenes pulciņos apstaigā ciema sētas un muižu pagalmus, dziedot improvizētas dziesmiņas, tās allaž pabeidzot ar to pašu refrēnu, ko latvieši, tikai mazliet to pārveidojot: “Labvakar, Jāņa kungs! Līgo! Līgo!” Saukli “Līgo!” viņas acīmredzami pārņēmušas no kaimiņu latviešu ciltīm. Arī tie tagad savu svinēšanu ar kroņiem, zālēm un dziedāšanu rīko nevis sv. Jāņa dienā, bet gan tās priekšvakarā.  

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: