Ģimenes gājiens Viļņā

Kādas muļķības! Kas tām ģimenēm uzbrūk? – rausta plecus un ķiķina lielākā daļa mana “sociālā burbuļa”. Tā mērenākā. Bet pārējie sāk aktīvi rīkoties: organizē šausmināšanos, nosodīšanu, dezinformēšanu un ņirgāšanos par organizatoriem, atbalstītājiem un potenciālajiem dalībniekiem. Viņi ceļ gaismā (vai izdomā) visu, ko vien var atrast un kam varētu piesiet neglītumu (no kāda uzvedības bērnudārzā līdz attiecībām ar sievu un vecāku vai vecvecāku biogrāfijām). Nekautrējas iedarbināt arī progresīvo seju analīzes metodi, pētot fotogrāfijas. Nopietni – šeit es nepārspīlēju. 5. maijā ilggadējais influenceris Andrjus Užkalnis vadošajā ziņu portālā Delfi rakstīja: “Atvieglināts galvas saturs, raugoties marša dalībnieku fotogrāfijās, diemžēl visbiežāk izpaužas tieši sejas vaibstos un mīmikā. Sasniedzot 30 gadu vecumu, katrs cilvēks pats atbild par savu sejas izteiksmi. Ja tavā sejā ir ieskābušas substances pazīmes, ja acis izstaro tukšumu un cieši sakniebtas lūpas rāda apslēptu agresiju un dziļu neapmierinātību ar sevi, tad tās tieši izriet no domām un noskaņojuma, ar kuru esi izvēlējies dzīvot.” Lai marša dalībniekus kompromitētu, dalībnieku vietā sacer “viņu himnas”.

Piemēram, tu neatbalsti “iespēju pasi” vai premjeres asprātības tev šķiet neveiklas? Ai, ai, zemāk vairs nav, kur krist, bet es tevi uzskatīju par tik gudru, gandrīz savējo!… Kur tālāk? Iesi teikt runu “ģimeņu maršā”! Bet tajā maršā taču dedzina gejus, sit sievas un bērnus! Ar naidā atplestām rīklēm un kociņiem degunā (atsauce uz vienu protestētāju pret bērnu testēšanu, kura iebāza degunā vates kociņus un acumirklī kļuva par testēšanas entuziastu ņirgāšanās mērķi)! Tādas ir šo tradicionālistu tradīcijas!

Tā cilvēki, kuriem nav nekā kopīga ne ar ģimenēm, ne maršiem, tiek mudināti raudzīties uz šo sarīkojumu un just pret to nepatiku. Pārbaudīju: nē, neviens tur nedzied slavas dziesmas vardarbībai pret gejiem, sievietēm vai bērniem un arī zem svešām gultām sveci turēt netaisās. Kūdīšanas tehnikas ir primitīvas. Nav un nekad nav bijis ne brīvs, ne domājošs tāds cilvēks, kurš raugās pār plecu, gaida atļauju un pēc komandas zviedz norādītajā virzienā – tāds, kurš, kūkumu uzmetis, aplaudē savai priekšniecībai, šņākdams ausī arī tev, lai loki muguru.

Pirms pieciem vai desmit gadiem “ģimenes aizstāvības” retorika izbrīnīja un smīdināja arī mani. Taču ne tāpēc, ka kāda priekšniecība man rādīja virzienu ar pirkstu, bet tāpēc, ka vietējās politiskās reālijas bija pavisam citas. Trauksme šķita mākslīgi sacelta – bez reāla pamata. Patiešām, kā tad vienu cilvēku heteroseksualitātei uzbrūk citu cilvēku homoseksualitāte, vienai mājsaimniecībai – kāda cita vai atteikšanās no tās, vienai laulībai – citu partnerība vai vienkārši zināšana, ka “mēdz būt arī tā”? Tieši šī “aizstāvības” mobilizācija man tolaik šķita daudz līdzīgāka uzbrukumam un vienīgā pieklājīgā uzvedība – viennozīmīgi aizstāvēt (jebkādu) personas privātumu no valsts, sabiedrības vai kopienas iejaukšanās un kontroles ar vārdiem “nav jūsu darīšana”. Varat nepiekrist, varat nesaprast, jums var nepatikt, bet nepiesienieties, neapvainojiet, institucionāli nesprediķojiet un neuzbrūciet.

Šodien mana motivācija un nostāja, raugoties uz personas un valsts attiecībām, nav mainījusies. Taču publiskās telpas režīms un situācija ir pavisam citādāka. Tagad “ģimenes aizstāvju” retorika vairs neizklausās smieklīgi – pat ja tā formulēta neprecīzi, neeleganti un negraciozi, pat ja starp tiem, kuri to izsaka, sastopami ne pārāk izglītoti, emocionāli nesavaldīgi vai vēl citā ziņā antipātiski subjekti. Salīdzinot viņiem parasti piedēvēto “dusmu” līmeni ar to labdabīgumu un tuvākmīlestību, ko iedomājas izstarojam tā sabiedrības daļa, kura nosoda un nicina “dusmīgos”, pat dusmīgākie no “ģimenes aizstāvjiem” liekas mīlīgi kā kaķēni. Ir parādījušās reālas briesmas personas tiesībām (pat tiesībām uz savu ķermeni – šeit es runāju par de facto aizvien vairāk redzamo prasību arī bērniem vakcinēties pret koronu), uzskatu brīvībai, dzīvošanai atbilstoši savai pārliecībai kopā ar citiem sev līdzīgiem un privātās dzīves (tātad arī ģimenes) neaizskaramībai. Tas nozīmē – briesmas arī pašai demokrātijai. Tikai šobrīd šīs briesmas rada nevis homofobi, seksisti vai tradicionālisti un nevis LGBT, bet gan ar “vienlīdzīgu tiesību”, LGBT un feminisma kārti manipulējoša ļoti īpaša – kontrolētas sabiedrības izveides un attīstības – platforma, nevalstiskais sektors un eirobirokrāti, kuri aizstāv savas pragmatiskās intereses.

“Ģimeņu aizstāvji” reāli aizstāvas nevis pret gejiem (lai arī reizēm, neveikli izsakoties, tā izklausās), bet gan no pieaugošām politiskām iniciatīvām norādīt, kā uzvesties mājās, kam strādāt garāžā, kam mazgāt traukus, kā veidot attiecības, kā audzināt bērnus, kādas rotaļlietas pirkt un kādas spēles spēlēt, kā viņus ģērbt, kādas grāmatiņas lasīt, kā vērtēt to, kas izlasīts, kā sazināties darbā, pagalmā vai tikšanās reizē. “Ģimeņu aizstāvji” aizstāvas pret uzbāzīgiem pedagogiem, sociālajiem darbiniekiem, nevalstībnieku, dienestu, padomju, centru, fondu un kaimiņu skatiem. Viņi aizstāvas pret aizdomām, sūdzībām, “dzimumaudzināšanas” stundām, ideoloģizētām absurdām apmācībām un kursiem, pret anketām “atpazīsti vardabību” (Domā, ka jums viss ir labi? Padomā vēlreiz!) – pret kūdīšanu, izsekošanu, pārbaudīšanu un pienākumu taisnoties. Viņi aizstāvas pret situāciju, kad jūsu dzīvi labāk pārzina kolēģi, garāmgājēji, kaimiņi, skolotāji, nevalstisko organizāciju darbinieki, policija un valsts – tikai ne jūs paši. Nē, jums nav kompetences, nē, jūs neesat eksperti, nē, jums nevar uzticēties, nē, jūs esat pārāk lieli muļķi un tumsoņas. Jūs ir jāizglīto un jūs ir jāpāraudzina! Pilsoņu tumsonības un muļķības tēma, starp citu, šogad dominē plašsaziņas līdzekļos. Tā ir kļuvusi par valdības un to atbalstošā izglītotā slāņa labo toni. Apelējot pie šīs pilsoņu muļķības, drastiski ir ierobežotas iespējas rīkot referendumu. Ir notikusi atteikšanās no tiešajām pilsētas mēru vēlēšanām. Ir redzami centieni atteikties arī no iespējas tieši vēlēt Seima locekļus, atstājot tikai izvēli pēc partiju sarakstiem.

Viņi aizstāvas nevis tāpēc, lai neierobežoti lietotu varu. Neviens ne reizi nav stāvējis protestā ar tādu lozungu, bet progresīvā sabiedrības daļa nepārstāj ad nauseam atkārtot, ka tieši sievu un bērnu sišana ir īstais un vienīgais iemesls, lai nepiekristu Stambulas konvencijai. Viņi aizstāvas, lai atbrīvotos no šī jaunā labā toņa, kas visus a priori apsūdz vardarbībā un fobijās, preventīvi uzrīda ekspertus un mūžam nomodā esošas virtuālās vai nevirtuālās patruļas. Viņi aizstāvas no nelūgtiem konsultantiem, kuri visus, izņemot sevi, uzskata par “baru”, kuram vajadzīga stingra uzraudzība. Viņi aizstāvas pret pūlēm rūpēties par citu pilsoņu domāšanu, iedarbinot veselu birokrātisko aparātu tās mainīšanai. Sākot jau ar to nelaimīgo konvenciju! Nē, tā nepavisam nav “pret vardarbību”. Tā nesamazinās vardarbību, tā palielinās propagandu, bailes, satraukumu, nedrošību, kontroli, kā arī radīs darba vietas nevienam nevajadzīgiem “speciālistiem”. Par to jau daudz ir ticis runāts, bet ne reizi netika atbildēts citādi, kā vien no jauna palaižot nodrillēto eirobirokrātu runas ierakstu. Tad lai viņi iet savā maršā! Par jūsu un mūsu (jā, es pati esmu no LGBT) brīvību!

Tā es rakstīju Delfi 11. maijā.

Un 15. maijā viņi atnāca. Pēc oficiāliem datiem, galvaspilsētas Viņģa parkā sapulcējās vismaz 10 000 cilvēku. Neoficiāli, spriežot pēc videoierakstiem, – divas vai trīs reizes vairāk. Nekādu incidentu, nekādas vardarbības, nekādas aklas pūļa trakošanas, kā tika pareģots. Ja neskaita sarīkojuma tiešraidēs youtube kanālā komentāros par “pūli” izlikušos provalstiskos troļļus, kuri kosmiskā ātrumā rakstīja pretīgākās zākas. Ieraudzījuši vecāka gadagājuma cilvēku, viņi ņirgājās par vecumu, ieraudzījuši apaļāku cilvēku – par resnumu, ieraudzījuši sievieti – ka “bāba”, vīrieti – ka “vecis”, nestilīgi apģērbušos – ka “pāķis”, un tādu, kurš neizskatījās kā izkāpis no vitrīnas, – ka “strādā par minimālo algu”. Un tā tālāk. Kā arī izmantoja visu homofobo un seksuālo apvainojumu klāstu. Tā pirmoreiz visa valsts ieguva tieši fiksētu pierādījumu tam, ko vērīgākie jau sen nojauta un par ko bija aizdomas: proti, iespēju pārliecināties, kas ir tie, kuri entos gadus raksta riebīgos anonīmos komentārus zem rakstiem vadošajos portālos, tā teikt, “ceļot vilni”, kā arī – kuri ir tie, kas patiesībā izplata “naida runu”, tīšām rakstot ar gramatiskām kļūdām, imitējot “tumsonīgo sabiedrību”, pret kuru pēc tam var mobilizēt “inteliģences” riebumu. Galu galā, lai atkautos no “hibrīdkara” kareivjiem dīvānos, komentārus nācās slēgt.

Neviena sarīkojuma prasība netika apmierināta. Šo prasību vidū bija aicinājums atcelt no amata veselības ministru Arūnu Dulki un “Brīvības” (Laisvės; patiesībā – “Nebrīvības”, “Antibrīvības”) partijas priekšsēdētāju Aušrini Armonaiti. Valdības pārstāvji pat neuzskatīja par vajadzīgu šo prasību komunicēt tālāk bez ņirgāšanās. 24. maijā stājās spēkā tā saucamā “iespēju pase” (galimybių pasas) – elektronisks vakcinēta pilsoņa kods mobilajā telefonā, kas dod īpašas iespējas: ēst kafejnīcu iekštelpās, apmeklēt kinoteātri vai teātri, rīkot privātus svētkus, ieiet universitātes ēkā… Gluži līdzīgi Ķīnas sociālās apdrošināšanas kartei, bet sniegto “iespēju” saraksts kļūst aizvien garāks. Pase ir jāatjauno ik nedēļu.

10. jūnijā Seima loceklis Mats Maldeikis apvainoja kukuļdošanas mēģinājumā cita Seima locekļa, opozīcijā esošās Darba partijas locekļa Mindauga Puidoka palīgu, un šo (ne palīgu, bet Seima locekli Mindaugu Puidoku) bez kādiem pierādījumiem un uzrādītas apsūdzības viņa kabinetā rupji aizturēja LR Īpašās izmeklēšanas dienests. Tā sagadījās, ka šis Seima loceklis bija viens no nedaudzajiem, kuri atklāti atbalstīja “ģimeņu maršu” un bija skeptisks par “iespēju pasi”, savukārt Mats Maldeikis – viens no daudzajiem “tumsonīgā pūļa” nosodītājiem un “iespēju pases” entuziastiem. Bet viņa māte – eiroparlamentāriete ekonomiste Aušra Maldeikiene pirms tam par “ģimeņu marša” dalībniekiem un atbalstītājiem izteicās izglītotajai sabiedrības daļai ierastā tonī: “Iereibuši, vulgāri, dīvaini un histēriski vīrieši, kuri veidoja absolūto runātāju vairākumu, ir tas, kas man personīgi visvairāk riebjas cilvēkos. Viņi ir dusmīgi, truli un šausmīgi tālu no jebkādas augstākas kultūras sfēras.”

Tā viss sakrīt, soli pa solim. Tāda tagad Lietuvā ir tumsa, tāda – gaisma. Bez pustoņiem, bez ēnām. Spriedze pieaug. Protesti turpinās.


No lietuviešu valodas tulkojusi Regīna Kvašīte.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: