“Jūra bija tik nekustīga, ka tās malas gandrīz neskalojās gar klinšu pamatni. Jūras putnu bari mierīgi zvilnēja uz ūdens.”[1] Tā sākas Ernsta Jingera stāsts “Godenholmas apmeklējums” (1952). Šo stāstu lasītāji ir vērtējuši kā vienu no labākajiem Jingera sasniegumiem daiļliteratūras laukā, par viņa īsto izpausmes jomu tomēr uzskatot dienasgrāmatas žanru.

Psihoterapeits Moltners, senvēstures (kuru tas dēvē par “aizvēsturi”[2]) pētnieks Einars un vietējās zemnieku sētas saimnieka meita studente Ulma rudenī dodas uz Godenholmas salu – “simbolu viņpus [ikdienas un laikmeta] apdraudējumiem”,[3] kur atrodas mājas ar tādu pašu nosaukumu. Šajās mājās mīt filozofs un dažādu zinību jomu un veidu piekopējs Švarcenbergs. Par viņu daudz nav zināms, tikai tas, ka viņš cēlies no Baltijas un pēc agrārajām reformām pārcēlies uz dzīvi jūras šērās. Švarcenbergs attēlots kā cilvēks, kura tuvumā “drīz vājāk, drīz stiprāk izplatījās spriegums, kurš nospiedoši lika par sevi manīt. Tas nebija atkarīgs no tā, ko viņš teica, jo lietas, par kurām bija runa, iedarbojās spēcīgāk tieši tad, kad viņš klusēja”.[4]

Švarcenbergs ir Jingera tēls, kurš sasaucas ar daudziem citiem viņa tekstu tēliem. Viens no tiem ir jau “Piedzīvojumu meklētāja sirdī” pieminētais Nigromontāns (vārda “Švarcenbergs” latinizētā forma),[5] kuru Bernhards Gajeks biogrāfiski sliecas identificēt ar Hugo Fišeru – Jingera draugu filozofu.[6] Jingers raksta: “…un metodikā mani ievadīja Nigromontāns, lielisks skolotājs, kuru gan atceros tikai ļoti neskaidri. Tas, ka biju viņu gandrīz aizmirsis, saistīts ar to, ka viņš mīlēja aiz sevis aizmēzt pēdas kā zvērs, kas mājo dziļākajā biezoknī. […] Par viņu varētu teikt, ka viņš bija kā gaismas stars, kurš padara redzamu apslēpto, lai gan pats paliek nepamanīts.”[7] Nigromontāns parādās arī vairākos citos Jingera darbos (“Uz marmora klintīm”, “Heliopole”). Taču Jingera lasītāju domas par Švarcenbergu dalās: Švarcenbergs ir… pats Jingers; reminiscence par vācu klasikas un romantisma tēliem Gētes, Novalisa, Hofmaņa darbos; Martins Heidegers; viens no dieviem; ambivalenti vērsts garīgs un arī velnišķīgs skolotājs. Švarcenberga izteikumi stāsta sarunās (tēmas: “ritms”, “tēli” un “tēlu vara”, uztvērumi, vērotāja pasivitāte, nonākšana ekstātiskos stāvokļos) un Moltnera laikmeta kaišu apraksts vedina domāt arī par Ludvigu Klāgesu kā Švarcenberga prototipu. Skaidrs ir viens: Švarcenbergs, runājot rakstnieka Frīdriha Dīrenmata vārdiem “Torņbūvē” (1990), tāpat kā Jingers pats, “atbur pasauli un tad atkal to apbur”,[8] tātad tas ir tēls, kas vada iniciācijas, tapšanas procesu.

Katru no ciemiņiem šajā braucienā dzen savi motīvi, tomēr viņus visus pievelk Švarcenberga tēls. Par spīti šai vilkmei, Moltners subjektīvi izjūt iepazīšanos ar viņu kā nelaimes priekšvēstnesi. Šīs noskaņas ievēsta tikšanās ar mājas iemītniekiem, kuri rūpējas par saimniecību laikā, kamēr Švarcenbergs ir prom, un palīdz viņam, kad viņš ir atgriezies. Saimniecības vadītāja Erdmute un citi personāži tomēr nav individualizēti psiholoģisku portretu nozīmē: tie drīzāk pārstāv elementārus spēkus, kas kalpo mājas saimniekam vai sadarbojas ar viņu. “Godenholmas” iemītnieki līdzinās Jingera romāna Uz marmora klintīm ļaudīm (Lampūzai, Erio), kuri mājo izbūvētā klinšu alā, kas atgādina ciklopu mitekļus un senos laikos sniegusi patvērumu ganiem vētru laikā.[9] Viņi zina par dzīvniekiem un laika apstākļiem, un galu galā tieši viņi izglābj romāna galveno varoni un viņa brāli no Mežsarga mežonīgās bandas, ar pirmatnējām ritmiskām skaņām izvilinot no paslēptuvēm čūskas un pēc tam, htoniski smejoties, pazūd alā, aizdarot tās klintī iecirstās durvis kā troļļi kalnā.[10]

Jo ilgāk ciemiņi uzkavējas Godenholmā, jo vairāk viņi sajūt nemājīgumu un briesmas, kas nemanāmi un tomēr nenovēršami tuvojas. Aiz apkārtnes šķietamā miera un klusuma viņpus vēstures un laika straujās gaitas, nesteidzīgā dzīves ritma un neuzkrītošajām ziemeļu dabas krāsām aizvien vairāk par sevi sāk liecināt šausmīgais. Moltners jūtas aizvien sliktāk, un pirms pēdējās tikšanās ar Švarcenbergu viņam šķiet, ka visam braucienam nav bijis jēgas. Ciemošanās Godenholmā tikai saasinājusi viņa dzīves iekšējos konfliktus un nav tiem devusi nekādu risinājumu.

Stāsts nesniedz pārskatāmu šo konfliktu aprakstu, tomēr var nojaust, ka šie konflikti lielākoties balstās laikmetā: “Kā daudzus, jā, gandrīz visus laikabiedrus Moltneru nomāca trūkuma izjūta. […] Viņš bija kā kuģa katastrofu piedzīvojis cilvēks, kuru nomoka slāpes, lai gan viņu apskalo ūdens bezgalīgais klaids.”[11] Īpaši mokoša ir “laika atburšana”: laiks šķiet zaudējis “ritmiskās izteiksmes”, “atgriešanos”; tā skrējiens kļūst aizvien ātrāks un vienveidīgāks, bez pauzēm; šim laikam “jāpiemērojas arī domām”.[12] Rezultāts ir bailes un nojauta par tukšumu, kas no “tālienes iesūc sevī” laiku un dzīves. Moltners cieš no tā, “ka zudis brīnumainais, kura zudums laupa personai piesātinājumu un daudzpusību”.[13] Psihoterapeits, kuru nomāc pacientu augošais skaits viņa klīnikā, ir cerējis sagaidīt kādu pavērsienu, atrast risinājumu šim nemieram, braucot viesos pie Švarcenberga. Nekāds risinājums tomēr netiek piedāvāts. Viņš drūmi dodas atvadīties no Godenholmas saimnieka, nožēlojot, ka vispār devies ceļā. Taču tieši atvadas izvēršas par īsto tikšanos – satikšanās notikumu.

Pirms atvadām Moltners ir pavēstījis, ka drīz dosies prom un laikam zina, kāpēc tā. Švarcenbergs viņam atbild: “Tieši to jūs nezināt. Jūs aizbraucat kā tāds, kurš nobijies – tāds, kurš pēc tam, kad pieklauvējis pie durvīm, ieklausās un tad zogas atkal pa trepēm lejup, jo skaņas, kuras tas domājas sadzirdējis aiz durvīm, bijušas briesmīgas”.[14]

Atvadu tikšanās notiek mājas torņveida korpusa plašajā istabā pie mielasta galda. Švarcenbergs vēro savus viesus, un viņa ciemošanās laikā pierastā seja “bija aizmesta kā maska. Dīvaini, ka tik izkoptā un gudrā sejā var parādīties tāda brutalitāte. […] Vienlaikus Švarcenberga vaibstos aizvien vairāk uzplaiksnīja smaids, kurš līdzinājās lampai, kuras gaisma paspilgtinoties tuvojas nepanesamam spilgtumam”.[15] Moltneram pat šķiet, ka viņš nespēj Švarcenbergu vairs uzlūkot.[16] Jau iepriekš nepatīkami nojaustas bailes par to, ka nama saimnieka smaids nav vis sociāli konvencionāls, bet gan pirmatnējas sociāli nevērtējamas enerģijas izpausme, saasinās. Nekas daudz netiek runāts.

Tad pagalmā sāk gaudot suns, un šķiet, ka netveramā mirklī ir mainījusies visa atmosfēra.[17] Suņa gaudas iegūst citu pieskaņu: “tajās izskanēja pasaules alkainais posts, draudīgais”. Gaudo ne vairs suns, bet dievu savažotais vilks Fenrirs. Vienam no viesiem – Einaram rodas aizdomas, ka netālu klīst vilkacis, kurš tiecas ielauzties mājā. Par spīti bailēm, viesi paliek sēžot. Tad noskaņojums atkal mainās, apkārtne sāk runāt: “lietas pienāca tiem tuvāk”,[18] drīz tās kļuva “patstāvīgas un drūzmējās ap viņiem, jautājot un tiesājot”,[19] bija jūtams, ka “skatuve tiek atvērta, uz tās kļūst iespējams viss”.[20] Viesiem parādās dažādas sejas un tad – tēli un ainas, kurās tie ieiet kā jaunās, vēl neredzētās Godenholmas māju istabās. Mainās telpas uztvere un izpratne. Švarcenbergs turpina vērot viesus, un vienīgie vārdi, kurus viņš saka, ir dažādās modulācijās izteikts jautājums un pamudinājums doties tālāk: “Taču jūs zināt vēl vairāk?!” Šie vārdi, atkārtoti ik pēc brīža, ievēsta parādošos ainu nomaiņu.

Stāsta personāžu (Moltnera, Einara, Ulmas) atšķirīgajās perspektīvās šīs ainas mijas no parastākām un reiz piedzīvotām situācijām dzīvē (kuras gan izmainās atbilstoši tēlu varai, piemēram: mirušo vecāku pierastās mājas, kurās, izrādās, notiek veļu mielasts) līdz romantisma laika simbolu (zieda pirmatnējā arhetipa) piedzīvošanai un pat zemūdens pasaulei, un senskandināvu mītu sižetiem, un šo mītu personāžu klātbūtnei. Visbeidzot Moltners nonāk pils (iespējams, Asgardas) pagalmā. Ieiet pilī viņam šķiet nepiedienīgi un (vismaz šoreiz) pārmērīgi, jo jau atrašanās saules pielietajā pagalmā ir tik piesātināta pieredze, ka tā savā pārpilnumā un intensitātē, klātbūtnē un piesātinājumā ir gandrīz neizturama. “Arī Einars juta, ka te ir sasniegta robeža.”[21] Iepriekšējie mokošie, neskaidrie jautājumi ir zuduši, iekšēji skaudri izjustā noburtība ar laikmeta kaitēm – izgaisusi.

Cik viņu noredzētais (un līdz ar to paša Jingera kā “Godenholmas” autora stāstā iesaistītie tēli) ir drīzāk “stereotipi” un izvēlētās metaforas – “otrā kaluma”?[22] Martins Mejers Švarcenberga apmeklētāju izkļūšanu no laikmeta izsētības laikā un iespēju pamanīt pasauli tās pirmatnējumā un tuvoties tās ārpuslaiciskajiem pamatiem raksturo kā modernitātes ilgas. Tās literatūras prizmā vajā modernitāti gan romantismā, gan Rembo un Bodlēra dzejā, gan ekspresionismā, gan pat Trākla un Gotfrīda Benna dzejā, gan citviet. Atskatoties uz “Godenholmas apmeklējumu”, Jingers pats izsakās, ka “pat inteliģentie lasītāji neko daudz nevarēja ar šo tekstu iesākt”.[23] Tiesa, franču komponists Andrē Almuro, uzturoties Parīzē un Švarcvaldē (un tādējādi “sekojot franču romantiķu paraugam”[24]), saraksta elektronisko operu Visite à Godenholm (1971), un Jingeram par šo stāstu raksta viņa lasītāji no dažādām pasaules malām. Turklāt Jingers atceras arī to, kā reiz Berlīnē, ciemojies pie Benna, kurš par “Godenholmas apmeklējumu” izsaucies: “Zināt, tas ir rafinētākais, ko Jūs esat paveicis”.[25] Tomēr Benna psihoanalītiski ietonētie mēģinājumi pateikt, kas tieši ir “rafinētais” stāstā, Jingeram šķiet pārsteidzoši virspusēji. Atceroties par šo tikšanos un vienlaikus mēģinot īsi raksturot modernās literatūras situāciju, viņš raksta: “Ja pareizi atceros, tad reiz viņš [Benns: R. B.] salīdzināja vārdus ar skropstšūnām, kuras taustās pēc esamības. Taču vispirms ir jātaustās pēc vārda. Ikviens vārds iegūst svaru, ja tas atkal skar, ir atklāts no jauna. Dzejniekam pietiek ar nelielu vārdu skaitu, ierobežojums ir pat nepieciešams. Pārpilnība apbur – vienalga, vai tā redzēta kausā vai jūrā.”[26]

Jingers pazīst “ilgu”, “sāpju un ciešanu” un “pārrāvuma” un citas modernās literārās izsmalcināti estētiskās un laikmeta skarbuma lauztās tradīcijas. Viņš cita starpā ir īpašs Rembo lasītājs.[27] Tomēr “Godenholmas apmeklējumā” viņš rīkojas pietiekami robusti un šķietami neizsmalcināti uz šo viņam labi zināmo moderno literātu fona. Par “Nemierīgo sirdi” viņš reiz relatīvi nesen – 2017. gadā – atkal atrastajā 30. gadu sarakstē ar Hanzas izdevniecību (HAVA) rakstīja, ka “grāmatas spriedze un bīstamība” jākāpina un “domas šoreiz pēc iespējas jānotušē un jāatstāj tikai maģiskā substance”.[28] Šos vārdus pilnībā nevar attiecināt uz 50. gadu darbu “Godenholmas apmeklējums”, un tomēr arī te Jingers saglabā savu stilu, kurā vairāk par izsmalcināto tomēr ir svarīgi rādīt un būt gatavam saskatīt. Varbūt tieši te meklējams pavērsiens no literāri konstruētas uztveres un pasaules attiecībām pie uztveres pasivitātes, pie redzes aspekta maiņas, pie “gatavības uztvērumam”, pie “spēles lauka” notīrīšanas.

“Viņi atkal sēdēja torņa istabā Godenholmā. Sveces bija gandrīz izdegušas. Sudraboti pelni klāja gailošās ogles. Laiki un mēri atgriezās; pulksteņi sāka no jauna savu gaitu.”[29] Atvadoties Švarcenbergs nemaz nepiemin nupat notikušo, taču aicina viesus ierasties atkal nākamgad, piebilstot, ka “viesi šeit neatrod vairāk par to, ko atnes sev līdzi”.[30]

[1] Ernst Jünger, “Besuch auf Godenholm”, in Ernst Jünger, Sämtliche Werke. Bd. 18, Erzählungen. Stuttgart, 2015, S. 365. Tālāk vērēs šis izdevums citēts kā BG, pievienojot lapaspuses numuru.

[2] BG 367. Martins Meiers piezīmē: “vai Bahofena pēdās?” (Martin Meyer, Ernst Jünger. München / Wien, 1990. S. 519). Bahofena renesanse 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos skar daudzus (Klāgesu u. c.). Arī Švarcenbergs stāsta sarunās norāda uz 19. gadsimtu kā svarīgu “atklāšanās” laiku.

[3] Martin Meyer, Ernst Jünger. München / Wien, 1990, S. 519.

[4] BG 386.

[5] Sk. Thomas Körber, “Nigromontanus. Zur Privatmythologie Jüngers”, Poetica 30, ¾, 1998, S. 497–508.

[6] Bernhard Gajek, “Magister-Nigromontan-Schwarzenberg. Ernst Jünger und Hugo Fischer”, Revue de littérature comparée 71, 4, 1997, p. 479–500. Sk. arī Gajeka pārdomu versiju šajā sakarībā latviski: Bernhards Gajeks, “Zemūdens pasaule. Ernsts Jingers lasa Johanu Georgu Hāmani”, Ziemeļu mags. Johans Georgs Hāmanis. Sast. un zin. red. Raivis Bičevskis. Rīga, 2013.

[7] Ernst Jünger, Das Abenteuerliche Herz. Zweite Fassung. Figuren und Capriccios. Nachwort von Günter Figal. Stuttgart, 2010, S. 35.

[8] Cit. no: Thomas Körber, “Nigromontanus. Zur Privatmythologie Jüngers”, Poetica 30, ¾, 1998, S. 497.

[9] Ernst Jünger, Sämtliche Werke. Bd. 18. Stuttgart, 2015, S. 259–262.

[10] Turpat, S. 344–345.

[11] BG 388.

[12] BG 389.

[13] BG 411.

[14] BG 398.

[15] BG 401.

[16] BG 400.

[17] Jingers darbā “Tuvošanās. Vielas un ekstāze” pats norāda uz to, ka Švarcenberga viesi pieredz notiekošo vielu iedarbībā, lai gan “Godenhomas apmeklējumā” par to nekas skaidri nav teikts. Sk.: Ulrich Baron, “Jüngers Erzählung Besuch auf Godenholm (1952). Annäherungen an Drogen und Rausch” (1970), Ernst Jünger im 20. Jahrhundert. Hrsg. von Hans-Harald Müller und Harro Segeberg. München, 1995, S. 199–216. Helmuts Kīzels uzsver, ka “Kopoto darbu” rediģētajā versijā Jingers drīzāk ir izdzēsis jebkādas norādes uz vielu iedarbību, kas izraisītu varoņu vīzijas “Godenholmas apmeklējumā” – “šie eksistenciālie ieskati iespējami arī bez vielām” (Helmuth Kiesel, Ernst Jünger. Die Biographie. München, 2009, S. 588).

[18] BG 401.

[19] BG 412.

[20] BG 401.

[21] BG 417.

[22] Martin Meyer, Ernst Jünger. München / Wien, 1990, S. 521.

[23] ADR 365.

[24] ADR 373.

[25] ADR 371.

[26] ADR 372.

[27] 1995. gada 14. decembra dienasgrāmatas (“Septiņdesmit izkaisīti vējā”) ierakstā Jingers apliecina, ka viņa “īpašie iedvesmotāji, kurus varētu saukt arī par atmodinātājiem, kas veido raksturu un tajā atstāj savu gravējumu” ir “Rembo kā dzejnieks, Šopenhauers kā domātājs, Hāmanis kā burvis”. Cit. no: Bernhards Gajeks, “Zemūdens pasaule. Ernsts Jingers lasa Johanu Georgu Hāmani”, Ziemeļu mags. Johans Georgs Hāmanis. Sast. un zin. red. Raivis Bičevskis. Rīga, 2013, 92. lpp.

[28] Siegfried Lokatis, “Ernst Jüngers “Marmorklippen”. Benno Ziegler und die Hanseatische Verlagsanstalt”, Jünger-Debatte 2, 2019, S. 15. Šīs vēstules pašlaik glabājas Vācu literatūras arhīvā Mārbahā un Leipcigas Grāmatzinātnes arhīvā.

[29] BG 417.

[30] BG 420.