Mūsu laiku var apzīmēt kā stagnācijas periodu, kas mijas ar krīzēm. Neatkarīgi no krīzēm, kurām ir morāls, demogrāfisks, ekonomisks, militārs, strukturāls un pat bioloģisks raksturs (kā Covid krīzei), to pavadošā noskaņa atklāj valsts varas nespēju uz tām efektīvi atbildēt pēc būtības, kā arī iekšējā komunikācijā ar tautu. Turklāt ne pozīcijas, ne opozīcijas partijas nespēj atrast cēloni šai nespējai, kritizējot nevis vadošo principu, bet gan pārejošus elementus, piemēram, koalīcijas plašumu vai tieši otrādi – tās pārāk šauro sastāvu. Pat politiķi, kuriem ir kaut cik atšķirīga ideoloģija, kritizē nevis vadošās partijas “Vienotība” liberālismu un varas tehnoloģiju, bet gan iespējamību, ka “Vienotība” viņus varētu aizstāt ar citiem koalīcijas partneriem.

Problēma, ar kuru saskaramies, nav atkarīga no iesaistīto partiju un politiķu skaita, bet gan no pašas liberālisma varas sistēmas, kuras ietvaros notiek minētie procesi. Tas, ka šī sistēma netiek pat apspriesta, liecina par tās efektivitāti, jo tiek pieļauta vienīgi nosacīta opozīcija – tāda, kas var iekļauties kopējā procesā. Tā arī var justies visnotaļ droša pret hipotētiskiem politiskajiem satricinājumiem, jo sistēma ir tendēta uz globalizāciju – ražošanas, tirdzniecības un lēmumu pieņemšanas funkciju deleģēšanu ārpus valsts robežām, padarot vietējos varas centrus bezspēcīgus.

Populisma uzvaras vilnis Rietumu valstīs iepriekšējā desmitgadē bija spontāna sacelšanās pret globalizāciju, demokrātijai nonākot tās gūstā, bet vidusšķirai kļūstot par “vislabākās ekonomiskās sistēmas vēsturē” lielākajiem zaudētājiem. Latvija šajos procesos ir bijusi izņēmums, vietējam populismam paliekot vien par izklaidējošu izrādi bez ideoloģiska satura un reāliem reformu plāniem.

Tomēr arī Latvijā nacionālismam un konservatīvismam, ja tas ir kas vairāk par polittehnoloģisku metodi elektorāta piesaistīšanai, ir jābūt spējīgiem nosaukt problēmu vārdā, apzināties liberālisma varas sistēmas metodes, kā arī izvirzīt reālistiskas un ilgtspējīgas alternatīvas, ņemot vērā iepriekš aprakstīto politisko un ekonomisko realitāti.

Šis raksts nav mēģinājums izvērst visaptverošu liberālisma un tā radītās varas sistēmas analīzi, kas arī nebūtu iespējams viena raksta ietvaros, bet gan formulēt būtiskākos pieturpunktus. Tie vienlaikus arī precizē šo rindu autora uzskatus: vēl pirms dažiem gadiem es uzskatīju, ka problēma ir tikai ar radikālākajām liberālisma formām, tomēr dziļāka liberālisma analīze lika izaugt līdz atziņai, ka problēmas avots ir liberālisma vadošais princips pats par sevi.

Liberālisma būtība

Viens no mūsdienu nozīmīgākajiem liberālisma kritiķiem Patriks Denīns trāpīgi norāda, ka liberālisms, par spīti tā nosaukumam, iestājas nevis par brīvību, bet gan par brīvības būtības pārdēvēšanu. “Brīvība”, kas senāk apzīmēja pašsavaldību un pašpārvaldi, ko nodrošināja sociālās paražas un tradīcijas, liberālismā kļūst par negatīvu principu – atbrīvošanos no jebkādiem ierobežojumiem, kas traucē indivīda egoismam. Šeit arī rodas liberālisma paradokss – sākotnēji ierobežotā valsts, kuras uzdevums bija vien sargāt indivīdus no citu indivīdu brīvības negatīvajām izpausmēm, kļūst par visaptverošu birokrātisku aparātu, kas aizmālē sociālās plaisas, kuras rada iznīcinātā tradīciju un morālo normu pasaule. “Brīvība” izplešas kopsolī ar valsts kontroli, kas izplešas kopsolī ar ekonomikas globalizāciju, beigās atstājot indivīdu pilnībā izolētu un bezspēcīgu pret globālo liberālisma varas sistēmu.[1]

Liberālisma negatīvā brīvības koncepcija, kas brīvību skata tikai kā atsvabināšanos no kaut kā ārēja, nevis kā tiekšanos uz tādu virsmērķi, kurš sasaistītu indivīdu ar viņa kopienu, ir liberālisma lielākā teorētiskā problēma. Ja valsts vienīgā funkcija ir uzraudzīt, lai sabiedrību vienojošā vērtību sistēma ir antitradicionāla (tādējādi neļaujot vieniem pilsoņiem “apspiest” citus ar savām vērtībām), tad jāsecina, ka šāda valsts savos pamatos ir absurda, jo valsts ir res publica jeb pilsoņu kopējā lieta. Liberālisma būtība tātad nav savienojama ar nacionālismu un konservatīvismu, jo šīs idejas balstās nevis atšķirīgos priekšstatos par to, kā sasniegt kopīgo labumu, bet gan principiāli atšķirīgās valsts izpratnēs. Liberālā valsts sevi leģitimizē, pamatojoties uz atomizētā indivīda atbrīvošanu no atbildības par kopuma interesēm un viņa vieduma slavināšanu pretstatā tūkstošiem gadu uzkrātiem kultūras atzinumiem par cilvēka dabu.

Šīs pretrunas izriet no savstarpēji nesavietojamām antropoloģijām. Liberālisms noliedz cilvēka kā iesakņotas būtnes būtību un noliedz, ka cilvēka identitāte ir atklājama un izdzīvojama tikai caur kopību ar savu tautu un pakļaujoties absolūtiem garīgiem principiem, kas, atrazdamies ārpus cilvēka subjektīvajiem pārdzīvojumiem, vienīgie spēj dot atskaites punktus un padarīt dzīvi sakārtotu un jēgpilnu. Liberālisms ir to zaru nozāģēšana, “uz kuriem turējās visa mūsu kultūra pāri haosa bezdibenim”.[2]

Liberālismam pēc būtības tātad nav nekāda sakara ar privātīpašumu, ne arī ar valsts varas ierobežošanu. Tikai sākotnēji, kad liberālisma negatīvā brīvības koncepcija bija vērsta pret monarhijām, tas aizstāvēja nacionālas valsts principu un nacionālo buržuāziju, taču šobrīd liberālisms ir nesaraujami saistīts ar starptautisko finanšu kapitālismu un globalizācijas procesiem. Fakts, ka indivīda brīvība ir vieglāk nosargājama tieši nelielās kopienās, kurās kārtības pamats ir tradīcija un pašpārvalde, liberālisma varas sistēmu maz satrauc. Vēl vairāk – liberālisms neizturas neitrāli pret šādām brīvības šūniņām, jo tas ietiecas cilvēku dvēselēs un pārveido domāšanu par sevi pašu un attiecībām ar apkārtējiem. Liberālisms darbojas kā iznīcinošs elements, kas pārinterpretē sociālās attiecības. Turklāt tas ir pašierosinošs process – liberālisma ietekmē sociālo normu autoritāte sairst, cilvēki tās arvien vairāk izjūt kā apspiedošas un pieprasa valstij tās iznīdēt vēl aktīvāk.[3]

Liberālismu tādējādi var uzskatīt ne tik daudz par noteiktu ideoloģisku stāvokli, kā par procesu, kurā negatīvās brīvības princips pieprasa atbrīvoties no visām iespējamām autoritātēm. Voukisma fenomens Rietumos, kas aicina uz “atjēdzību” par iedomātām netaisnībām, vienlaikus noliedzot tādu objektīvu realitāti kā, piemēram, dzimumu, ir loģisks liberālisma iznākums, jo pati realitāte ir autoritatīva un uzliek robežas indivīda pašnoteikšanās fantāzijām.

Atkarībā no tā, cik radikāli dažādās liberālisma formas tiecas noliegt ārējās autoritātes, starp tām pastāv konflikti, taču netiek noliegts princips, kas šo civilizācijas un tautas iznīcinošo procesu ir aizsācis, t. i. – antitradicionālisms. Šī principa dēļ liberālisms ir arī neilgtspējīgs: kā uzsver Denīns, liberālisms nespēj uzturēt kārtību starp atomizētajiem indivīdiem, kurus nesaista sociālās normas, un nevar arī nodrošināt solīto nebeidzamo materiālo izaugsmi pasaulē ar ierobežotiem resursiem.[4]

Liberālisms un sociālisms

Sociālisms izriet no liberālisma kā tā organizētāka forma. Šo procesu aprakstīja jau Frīdrihs Nīče 19. gadsimtā: “Individuālisms ir mērena un vēl neapzināta parauga varasgriba; tajā vienpatņiem, šķiet, jau pietiek tikt brīviem no sabiedrības virsvaras (vienalga, valsts vai baznīcas virsvaras). (..) Sociālisms ir individuālisma aģitācijas līdzeklis, tas saprot, ka, lai ko sasniegtu, ir jāorganizējas kādai kopējai akcijai, kādai varai. Tas vis negrib sabiedrību, kas ir vienpatņu mērķis, bet gan sabiedrību, kas būtu līdzeklis.”[5]

Klasiskie marksisti tiecās pēc varas attiecību pārkārtošanas liberālisma ekonomiskajā sistēmā, joprojām balstoties liberālisma izpratnē par sabiedrību kā tīri ekonomisku ražotāju –patērētāju apvienību. Savukārt mūsdienu progresīvie tiecas pārkārtot varas attiecības, balstoties liberālajā impulsā atbrīvoties no tradīciju un autoritāšu ierobežojumiem un pulcējot ap sevi dažādas “apspiesto grupas”, kuras vieno tikai negatīvs princips – cīņa par “brīvību no” kaut kā ārēja.

Liberālisma un marksisma saplūšana tādējādi ir loģiska, un to virspusējām ideoloģiskām atšķirībām ir arvien mazāka nozīme. No vienas puses, finanšu kapitālisms caur globalizāciju, birokratizāciju un neefektīvu politisko izpildvaru vājina nacionālo buržuāziju un vidusšķiru, bet no otras puses – “atjēdzīgie” sociālisti cīnās pret nacionālajām un tradicionālajām vērtībām, kas sabiedrību sasaista kopā un spēj virzīt uz pozitīvu attīstību. Turklāt liberālā elite šo politiskās attīstības ceļu uzdod par vienīgo iespējamo vēsturiskā procesa loģisko galapunktu un augstāko ētisko labumu. Šī labuma pretinieki attiecīgi ir ne tikai politiskie oponenti, bet arī vienkārši ļauni cilvēki, kuri kavē paradīzes iestāšanos. Šāda mentalitāte ir pazīstama ikvienam, kas ir iepazinies ar komunistu režīmu veiktajiem noziegumiem 20. gadsimtā.

Liberālisma izpausmes Latvijā

Kā ilgstošākā liberālisma varas sistēmas blakne Latvijā ir birokrātisms un formālisms. Valsts ir zaudējusi savu augstāko misiju, kas formāli ir ierakstīta Satversmes ievadā, bet praktiski netiek īstenota, jo jebkura augstāka misija ir neliberāla, “autoritāra” un indivīda negatīvo brīvību “ierobežojoša”. Tāpēc birokrātija aizpilda vakuumu, kurā citkārt pastāvētu politiskā griba, tautu vienojošs redzējums un ilgtermiņa stratēģija nacionālo mērķu sasniegšanā. Tā vietā birokrātija cilvēkus ierobežo ar formālismu, kuram nav nekādas saistības ar tautas kopējo labumu. Birokrātija ir izaugusi kā vēzis, kas sāk nomākt institūciju lemtspēju, visus iespējamos risinājumus aprokot bezgalīgu komisiju un darba grupu diskusijās. Bezgalīgā diskusija un pašmērķīgs procesuālisms ir senas liberālās vērtības.

Liberālisms pats savas sistēmas kļūdas uzskata par risināmām ar vēl lielāku liberālismu: kļūdas uzskata par neatrisinātajiem pārpalikumiem no pagātnes, kurus labos ar likumdošanas palīdzību. Kopīgā labuma un kopienas izjūtas zudums noved pie “džungļu likumiem”. “Džungļos” dažādi grupējumi cīnās tikai par saviem privātajiem un materiālajiem mērķiem, savukārt sociālais sabrukums un tā kriminālās izpausmes noved pie arvien jauniem juridiskiem risinājumiem.[6] Latvijā šos procesus pazīstam pēc dažādajām iniciatīvām un konvencijām, kuras piedāvā sociālās krīzes atvieglošanai, paralēli veicinot procesus, kas degradē izglītības sistēmu, tradīciju pārmantojamību un sociālo atbildību. Denīna formulētie liberālisma rezultāti ir tiešā veidā attiecināmi uz Latviju: “Liberālisms ir cietis neveiksmi nevis tāpēc, ka tas neīstenojās, bet tāpēc, ka tas piepildīja savu ieceri. Tas cieta neveiksmi, jo tas uzvarēja.”[7]

Politiķi uz šo nacionālo lejupslīdi atbild ar neauglīgu darbošanos vārdu pasaulē jeb verbālismu: “labbūtība” nomaina “ilgtspēju”, “ekonomikas transformācija” nomaina “viedo reindustrializāciju”. Šis verbālisms izriet no vismaz daļējas atklāsmes, ka politiskās partijas liberālisma visaptverošajā un decentralizētajā varas sistēmā ir neefektīvas – tās drīzāk kalpo kā politiska leģitimizācijas forma oligarhu, ierēdniecības tehnokrātu un ideoloģisko domnīcu tīklojumam, kas mēģina nodot pēc iespējas vairāk nacionālas valsts suverenitātes elementu ārēju spēku rokās. Nacionālās valūtas nomaiņa uz starptautisku valūtu ir kas vairāk par iedzīvotāju ērtību uzlabošanu. Imigrācija ir kas vairāk par imigrāciju. Tie ir dažāda veida uzbrukumi suverenitātei, kas ikvienu nacionālkonservatīvo nostāda izvēles priekšā – saglabāt savu principiālo opozīciju sistēmai vai arī līdzdarboties tajā, cerot īstenot vismaz daļu no savas programmas, taču vienlaikus iekļaujoties šīs sistēmas darbības loģikā un uzņemoties atbildību par kopējā procesa “menedžēšanu”.

Politiskā realitāte, ko divdesmit gadu laikā Latvijā ir izveidojusi “Vienotība”, ir šāda: iekļaujoties koalīcijā, ikviens tās loceklis būtībā kļūst par algotu liberālisma varas sistēmas balsošanas mašīnu, nevis sava elektorāta pārstāvi. Attiecīgi vienīgā valdošā ideoloģija ir liberālā tehnokrātija: tā kā koalīcija sastāv no ideoloģiski pretējām partijām, tad, lai šādā sistēmā sastrādātos, partijas vienojas par jautājumiem, kuri nav ideoloģiski pretrunīgi, birokrātijas varai atdodot pilnu teikšanu pār politisko procesu. Savukārt ideoloģiskajos jautājumos tiek pieļauta rīcības brīvība tikai tiktāl, lai neapdraudētu liberālisma varas sistēmas kundzību un tās praktiskās sekas, tomēr tā, lai katrai partijai būtu iespējams noturēt savu elektorātu un tas justos “pārstāvēts”. Vienlaikus ārpusparlamentārais liberālisms ar savu domnīcu un mediju tīklu noskaņo sabiedrību pret nacionālisma un tradicionālisma idejām, ilgtermiņā padarot šo ideju pārstāvjus par zaudētājiem šajā kolektīvajā varas mehānismā.

Alternatīvu meklējumos

Ieskicējot alternatīvas liberālisma sistēmai, tās jāmeklē vienlaikus vairākos līmeņos. Individuālajā līmenī ir nepieciešams apzināties, ka mēs ikviens dzīvojam liberālisma laikmetā, tāpēc pat ar vislabākajiem nodomiem nav iespējams izvairīties no laika gara, kas caur masu kultūru un modernajām tehnoloģijām mūs ieskauj, ietiecas dvēselē un ietekmē mūsu rīcību. Vienlaikus tas nav iemesls savu iespēju robežās nerīkoties.

Ja reiz liberālisma brīvības izpratne ir “brīvība no” kaut kā ārēja, tad brīvdomīga atbrīvošanās no šī liberālisma principa un pozitīvas brīvības principa izvirzīšana sev par ceļa zvaigzni varētu būt loģiska un pilnībā iespējama individuāla sacelšanās forma. Nīče savulaik rakstīja: “Par brīvību tu sevi saucies? Es gribu dzirdēt tavu valdītāju domu, nevis – ka tu esi izbēdzis no jūga. Vai tu maz esi tāds, kas drīkstēja no jūga bēgt? Ne viens vien ir tāds, kas, nomezdams savu kalpību, nomet līdz ar to arī savu pēdējo vērtību. Brīvs no kā? Kāda daļa gar to Zaratustram! Bet gaiši vajag tavai acij runāt: brīvs priekš kā?”[8] Mums kā latviešiem ir skaidrs, “priekš kā”: tikai stipra, vienota un pozitīvās vērtībās pārliecināta tauta var pastāvēt un uzplaukt nākotnes izaicinājumu priekšā. Nav iespējams vienoties un runāt par pretestību ģeopolitiskajam pretiniekam, apejot iekšējā vājuma jautājumu. Gan liberālisms, kas vājina kopības garu un sociālās struktūras, gan Krievija, kas apdraud mūs fiziski, ir jāuztver kā savstarpēji saistīti procesi. Tauta un valsts eksistenciālas krīzes priekšā gluži instinktīvi kļūst neliberāla, jo “ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst” (Lūkas 11:17). Raugoties uz karu netālu no mūsu robežām, nevar noliegt, ka ukraiņi mūsu laikmeta lielākajā cīņā spēj noturēties un to izcīnīt, jo viņus vieno nacionālā identitāte un iedvesmo pozitīvā brīvība: tā ir brīvība būt pašiem un nebūt citiem.

Tikai nacionālismam piemīt pietiekami daudz spēka, pašpārliecības, noteiktības un garīga satura, lai stāvētu pretī liberālismam, jo tas balstās pretējā dzīves satversmē. Nacionālisms iesakņo un izkopj saknes, liberālisms atsakņo un nocērt saknes. Nacionālisms atjauno dabiskas kopienas attiecības, sazarotas un daudzslāņainas sociālās formas un autentiskas tradīcijas, kuras kalpo kopējam labumam un patiesai demokrātijai. Nacionālā demokrātija nesakrīt ar šauras liberālās elites savtīgajiem sociālajiem un dzīvesstila eksperimentiem. Tomēr iesaiste liberālo partiju dominētā sistēmā laika gaitā neitralizē nacionālo un konservatīvo partiju iespējas radīt iedīgļus cita veida valsts pārvaldei un sociālajām attiecībām. Tāpēc būtu vietā vaicāt – vai tas ir tā vērts? Vai ir vērts spēlēt pēc liberāļu izvirzītajiem negodīgās spēles noteikumiem? Vienlaikus ir skaidrs, ka pati sistēmas decentralizācija un visaptverošais raksturs prasa jaunas stratēģijas un taktiku, kuru izvērsums jau būtu citu rakstu uzdevums.

[1] Patriks Denīns, Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi. Rīga: Kodoka, 2022, 15.–17. lpp.

[2] Pauls Jurevičs, Variācijas par moderno cilvēku. Esejas. Daugava, 1956, 151. lpp.

[3] Patriks Denīns, op. cit., 70.–74. lpp.

[4] Patriks Denīns, op. cit., 77. lpp.

[5] Frīdrihs Vilhelms Nīče, Varasgriba. Mēģinājums pārvērtēt vērtības. Rīga: Intelekts, 2008., 288. lpp.

[6] Patriks Denīns, op. cit., 64.–65. lpp.

[7] Patriks Denīns, op. cit., 39. lpp.

[8] Frīdrihs Nīče, Tā runāja Zaratustra. Rīga: Valtera un Rapas akc. sab. apgāds, 1939, 73. lpp.