Godīgie liberāļi

Domas pasaulē, tāpat kā vispārējā vēsturē, nereti ir tā, ka ilgstoši nenotiek gandrīz nekas, savukārt salīdzinoši īsā laika sprīdī var sablīvēties gandrīz vesels laikmets. Ne velti runā par “garo 19. gadsimtu”, kamēr vēstures grāmatās 4–6 gadu posms no 1914.–1920. gadam var aizņemt veselu nodaļu, ja ne vairāk. Līdzīgi ar domām – atskatoties uz pirmajiem trīs kristietības un grieķu domas mijiedarbības gadsimtiem, var redzēt visu iespējamo kombināciju un vienādojumu izspēli. Tai līdzvērtīgs sablīvējums uz kristietības 2000 gadu fona redzams labi ja 16.–17. gadsimtā, un arī tad nereti atkārtojot pirmo gadsimtu kustības. Politiskajā domāšanā – kur vēsturiskā pieredze īpaši savijas ar pārlaicīgiem spriedumiem– šie tukšības vai domu nabadzības garā laika posmi iezīmējas sevišķi koši iepretīm pēkšņiem nepārskatāmas intensitātes uzplūdiem.

Pēdējie 4 vai 5 gadi ir bijis šāds sablīvētas politiskās domāšanas laikposms salīdzinājumā ar visu pēckara posmu. Var dažādi vērtēt 2015.–2016. gadu politiskos notikumus, bēgļu krīzi, t.s. “populisma vilni”, tomēr neatstāj sajūta, ka intelektuāļu aprindas tieši Breksitu vai nu jau iepriekšējā ASV prezidenta ievēlēšanu uztvēra gandrīz kā revolucionāra apmēra notikumu, kas domājošajā un rakstošajā publikā ievadīja joprojām nerimstošu pašapceres, polemikas, jautāšanas un izvērtēšanas lavīnu. Šobrīd daļā komentariāta valda cerība, ka varētu atgriezties pirmsrevolūcijas mierpilnais un netraucētais status quo, kuru gandrīz pirms 30 gadiem Frēnsiss Fukujama nokristīja par “vēstures galu”. Ar to viņš domāja liberālās demokrātijas galējo uzvaru pār idejiskajiem sāncenšiem. Fukujama, protams, šo tēzi skaidrojis un jaunāko notikumu gaismā arī labojis – vēsture un domāšana turpinās.[1] Tomēr, pat ja no šo pēdējo gadu saviļņojumiem ilgstošākā laika griezumā kaut kas paliks pāri, tās būs tieši saasinātās pārdomas par mūsdienu valdošā politiskā izkārtojuma slēpto premisu – liberālismu, tā dzīvotspēju, ierobežojumiem un apsolījumiem. Ne nedēļa, ne mēnesis jau kādu brīdi nepaiet bez jaunas grāmatas, esejas vai pārdomām par to, kas ir liberālisma būtība, vai liberālisms darbojas un vai tas ir aizstāvēšanas vērts. Vēl nesen bija pašsaprotami skaidrs, kas liberālisms ir un kāpēc tas ir uzvarējis. Tā bija politiska un ekonomiska mācība, kas uzsver individuālo autonomiju, iespēju vienlīdzību un individuālo tiesību aizsardzību, sargājot galvenokārt no valsts iejaukšanās. Izskatās, ka šis skaistais stāsts par liberālismu kā politisko doktrīnu, kurā viss riņķo ap indivīda brīvības aizsardzību un tās veicināšanu, tagad izsauc vai nu jautājošas šaubas, vai dedzīgus uzticības apliecinājumus.

Kur šajā vēlīno Rietumu pastiprinātas pašapceres brīdī ir atradusies Latvija? Šķiet, uz liberālisma un liberāļu lomu Latvijā vēl izteiktāk nekā (jaunākās) pirmsrevolūcijas laika Rietumos var attiecināt Marksa slaveno ideoloģijas definīciju darbā Kapitāls: “Viņi to nezina, bet dara to” (“Sie wissen das nicht, aber sie tun es.”). Anglofonajā vidē – kas pasaules norisēm nosaka toni –, kur liberālismu elpo kā gaisu un kur ierasti to “nemana” un “nezina”, šī liberālisma kā apzinātas un apjēgtas tēmas izvilkšanās no izvairīgajām ēnām sāpīgi spožajā dienasgaismā nav bijis viegls process. Taču par to vismaz runā un, kaut piespiežoties, kaut ar mulsumu un neērti, tomēr sauc vārdā. Latvijas intelektuālā elite – politologi, sociologi, filozofi, antropologi, rakstnieki un citi domājoši, rakstoši ļaudis – šos četrus, piecus providenciāli uzdāvātos pašatklāsmes gadus lielā mērā ir laiduši gar ausīm, iztiekot ar prātu sevišķi nesasprindzinošo “liberālās demokrātijas apdraudējuma” saukli, ko labākajā gadījumā var nosaukt tikai par spēles pirmo vai iesācēja līmeni.

Tomēr Trampa režīma viduspunktā Latvijā piepeši, teju neraksturīgi iemirdzējās daži godīgas pašrefleksijas stari, kuriem pievērsīšos turpmāk un kuri, manuprāt, nepamatoti tika piemirsti vai neievēroti. Šie divi 2018. gadā tapušie teksti, Ivara Ījaba satori.lv raksts “Pārziemosim”[2] un Mārtiņa Kaprāna atsauksme par Daces Dzenovskas grāmatu School of Europeanness: Tolerance and Other Lessons in Political Liberalism in Latvia[3] ir jāuzskata par sava laikmeta liecībām. Tie ir dokumenti, kuros vēsturisko cīņu saceltā biežņa piepeši atkāpusies un paveras skaidrs, godīguma un trausluma apziņas apmirdzēts patiesības lauks. Bet tikai uz neilgu brīdi, jo itin drīz atgriežas bezapzinātas rosības saceltais ērtais putekļu mākonis jeb ideoloģiskais aizsegs.

Šie divi raksti, pašu iesaistīto autoru vārdiem runājot, var palīdzēt koncentrētā veidolā saprast, kas īsti ir tas daudzinātais, bet izvairīgais liberālisms šodienas Latvijā. Četras iezīmes duras acīs abos rakstos. Pirmkārt, liberālisms ir mērķtiecīgs projekts, tas ir jāsasniedz un jāievieš. Otrkārt, šī projekta mērķis ir iecietības veicināšana un pēcpadomju cilvēka iedzimto neiecietības prakšu mazināšana. Treškārt, liberālisms ir institucionalizēta, neliela apgaismotu ierēdņu, izglītotu aktīvistu un projektu rakstītāju, t.s. “tolerances darbinieku” slāņa vai kārtas padarīšana iepretīm neiecietīgajam, tumsonīgajam vairākumam. Un, ceturtkārt, liberālisms ir kaut kas svešs, Latvijai ārējs, nepazīstams, un ar tā ieviešanu nebūt nesokas tik viegli.

Liberālisma kā nesasniedzama projekta paradoksu lieliski uzrāda Ījaba raksts. No vienas puses pilsoniskā sabiedrība, viens no liberālisma stūrakmeņiem, ir kaut kas pašsaprotams un Latvijā savā ziņā jau ieviests – brīva biedrošanās un pašorganizēšanās sabiedrības līmenī pastāv. Tomēr izrādās, ka “pilsoniskā sabiedrība” atrodas pastāvīgā aplenkuma stāvoklī, pat mazākumā, to ir aplenkusi inertā pamatiedzīvotāju masa un šīs masas vārdā runājošie negodīgie politiķi, kuri valsts aparātu “vairākuma vārdā” vērš pret mazo pilsonisko sabiedrību. Kaprāna atsauksmē arī pavīd “viensētas” metafora, kas “Latvijā tiek bieži izmantota, lai latviešus ne tikai atsvešinātu no publiskas kritiskās telpas, bet arī no atbildības par neiecietības praksēm un tādējādi pasargātu viņus no liberālismam raksturīgās fragmentācijas.”

Liberālo projektu šajos abos tekstos var raksturot kā “tolerances veicināšanas pasākumus”. Tā kā neiecietības prakses ir dziļi ieperinājušās sabiedrībā un tās bez īpašas apmācības nav iespējams atpazīt, un tā kā pēcsociālistiskā Austrumeiropa tik ļoti atpaliek no Rietumiem, runa ir par liberālisma projektu ar nenosakāmu laika termiņu un tikpat neskaidru gala mērķi. Iekļaušana, atvērtība, iecietība vienmēr var būt vēl vairāk, un vienmēr iespējams vērst lielāku paškritiku pret savu kopienu un tās auklētajiem neatpazītajiem aizspriedumiem ceļā uz liberālisma galējo sasniegšanu. Tikpat nesasniedzams stāvoklis ir “sākt dzīvot kā Eiropā”, kur eiropeiska dzīvošana kā “civilizējošs projekts” tiek vienādota ar liberālismu vai “pilsonisko sabiedrību”.

Ja ir projekts, tad ir arī projekta rakstītāji, plānotāji, ieviesēji un pieaicinātie eksperti. Kurš un kā iemieso liberālismu praksē? Kā liberālismu – iecietību, atvērtību, pilsonisko pašorganizēšanos – institucionalizē? Atšķirībā no nevēlēšanās skaidri noteikt liberālisma galveno politisko tikumu vai morālo imperatīvu robežas, šeit autori savos aprakstos ir pārsteidzoši godīgi un tieši. Dzenovska liberālisma projekta īstenotājiem Latvijā piemēro kodolīgu apzīmējumu: tolerances darbinieki, t.i., “NVO, zinātnisko institūciju un pārvaldes iestāžu pārstāvji, kas Latvijā ir iesaistījušies iecietības politikas un kultūras veidošanā”. Ījabs sniedz unikālu ieskatu šo darbinieku ikdienā: “Ak vai, cik daudz publiskas un privātas naudas savulaik netika iztērēts “pilsoniskās sabiedrības veicināšanai”! [..] Daudzās valstīs tapa īpaša, profesionalizēta pilsonisko aktīvistu kārta [izcēlums mans, KL], kuras uzdevums bija piesaistīt dažādu fondu līdzekļus kāda cēla mērķa realizēšanai – korupcijas apkarošanai, cilvēktiesībām, minoritāšu atbalstam un tamlīdzīgi.” Ījabs sulīgi apraksta, kā tolerances darbinieki ar laiku izveidojās par “pilsonisko oligarhiju, kura ātri piešāva roku dažādu projektu rakstīšanā un par taisnīgu atlīdzību bija gatava uzcelt pilsonisku Potjomkina sādžu jebkurā laikā un vietā, pēc klienta vēlēšanās” un piemin konjaka dzeršanu Sorosa fonda pieņemšanās kā pilsonisko aktīvistu un liberālo politiķu sine qua non.  

Kāda aina par liberālismu vai drīzāk liberāļiem Latvijā šeit paveras? Šķiet, autori neslēpj, ka līdz šim liberālisms ir bijis tikai virspusējs naudas apgūšanas projekts, ar daudz izlikšanos un “savējo būšanu” (Ījabs, atsaucoties uz Ernestu Gelneru, piemēram, nošķir pilsonisko sabiedrību no cilšu sabiedrības, kur valda “brālēnu tirānija”). Kā projekts, kura starptautiskie, privātie vai valsts donori prasa atskaites par paveikto (piemēram, uzskaitīt, cik neiecietības paveidi sabiedrībā apkaroti vai vismaz noskaidroti), liberālisms ir visnotaļ ierēdniecisks – tolerances darbinieks, iecietības veicinātājs vienlaikus ir ierēdnis. Tā ir institucionalizēta, ritmiska, diezgan vienmuļa, izolēta un uz atkārtošanos vērsta dokumentu aprites darbība, ko ir grūti salāgot ar dzīvoto īstenību “uz ielas”. Šie tolerances ierēdņi veido īpašu kārtu vai slāni uz pārējās sabiedrības fona – viņus atšķir un apvieno ne tikai lielāks sociālais kapitāls, labāki sakari, tiešais pieslēgums “Eiropai” (civilizētajai ārienei), bet arī īpašas zināšanas, kas mūžīgā mazākumā iedzīto kārtu apveltī ar ezotēriskas, īpaši iesvaidītas priesterības raksturu.

Kaprāns, rakstot par Dzenovskas novērojumiem, liberālā projekta īstenotāju kārtas pazīmes raksturo šādi: “Tolerances darbinieki, no kuriem daudzi ir bijušie trimdas latvieši, dažādās starptautiskās programmās un projektos sevi uztver kā politiskā liberālisma ekspertus, kuru uzdevums ir palīdzēt nezinošajam vairākumam diagnosticēt neiecietību.” Negaidīti lasītājam – pretēji iecietības ekspertu kārtas raksturīgajam moralizējošajam, nezinošo vairākumu ierasti apsūdzošajam tonim – Dzenovska liberālo projektu netieši salīdzina ar komunisma cēlāju projektu: liberālisms tiek gandrīz nosaukts par “standartizētu hegemonisku diskursu”, kurš ar ierēdnieciskas darbības palīdzību tiek “performatīvi atražots” (papildus konjaka dzeršanai Sorosa fonda pieņemšanās un pilsoniskās sabiedrības vienādošanai ar dažādu minoritāšu tiesību aktīvistu NVO) un kuram liberāļi, atšķirībā no sociālistiem, tomēr “tic”, tiesa, šai, iespējams, iracionālajai ticībai nesasniedzot “kritisku izpratni par postsociālisma varas attiecībām” jeb īsumā – ikdienas dzīvi pēcpadomju Latvijā. Kā secina Dzenovska: “Liberālie diskursi kļuva pašatražojoši, nepārtraukti apkarojot nevis ārējo ienaidnieku, kā tas bija Aukstā kara laikā, bet iekšējā ienaidnieka atstātās pēdas, kā, piemēram, sociālisma mentalitāti starp latviešiem”.

Galu galā abi teksti liberālisma klātieni Latvijā izgaismo kā “importa preci” (Ījabs), liberālisms ir kaut kas svešs, ne-savējais, ievests, un kā tāds – dārgs, īpašu piekļuvi un īpašas apiešanās, apsaimniekošanas un izplatīšanas prasmes prasošs. Kurš katrs ar šo svešo, civilizējošo preci vai atklāsmi apieties nedrīkst, un tikai retais spēj to paturēt necivilizēto, neiecietīgo masu neaptraipītu. Ījabs ir pesimistisks – ne tikai iekļaušana ir Latvijai svešs, no ārpuses ieviests un ieviešams fenomens, bet arī “neatkarīgi mediji un tiesas, viedokļu plurālisms, tolerance un indivīda pašnoteikšanās” kā vērtīgas dāvanas atrodas pastāvīgā apdraudētības stāvoklī no iezemiešu vairākuma puses. Viņa vārdiem: “Cerēt uz kādu elites līderību šajā jomā ir aplami. Sensenās ilgas beidzot ir piepildījušās. Elite šodien tiešām ir “tuva tautai” un gatava sekot visām tautas vairākuma fobijām, sazvērestības teorijām un dīvainībām.” Šeit jau ieskanas rūdīta tolerances darbinieka pamācošais, didaktiskais tonis. Tai pat laikā autors, iespējams, viens no retajiem Latvijas publiskajiem intelektuāļiem, kurš sevi pašapzinīgi arī sauc par “liberāli”, aicina savas kārtas pārstāvjus būt pacietīgiem, sakost zobus, būt “gataviem strādāt ar ļaudīm, ar kuriem mūs nesaista nekas cits kā vien piederība noteiktai valstij un sabiedrībai” un aicina samierināties, ka “pilsoniskā sabiedrība nekad nebūs draugu kompānija, nekas ģimeniski silts un omulīgs”, tādēļ ir “jāmācās sadzīvot ar cilvēku dažādību.”

Kas nostiprina šo liberālisma svešādību, ārzemnieciskumu, neierasto dīvainību tautas acīs? Vai ne tā elitārais, izmeklētais raksturs? Vai ne tā pašiedvesti “zinošais” un “civilizējošo patiesību” vēstošais tonis? Vai ne izsvērtu, saprātīgu pamatojumu un iemeslu trūkums, šaurai aktīvistu grupai vairākumam pieprasot sekot iecietības un iekļaušanas veicināšanas pasākumiem kā projektam, par ko vēlāk jāraksta atskaites? Vai ne liberālisma nesasniedzamība un, kā norāda Dzenovska, abstrahētā atsvešinātība attiecībā pret noteiktas sabiedrības dzīvespasauli un vēsturiski iesakņotiem paradumiem?

Šie liberālās pašapceres skaidrības brīži ir reti un patiesi. Tie ir jālolo, jo vēsturisko izziņas iespēju lauks, ņemot vērā projektā iesaistītās augstās likmes un nekad nebeidzamos vairākuma draudus, var strauji aizvērties. Tomēr pat šajos paškritiskas pašatklāsmes brīžos ilggadējie tolerances darbinieki nezināmu iemeslu dēļ nespēj pakāpties vienu “meta” pakāpi augstāk. Proti, tekstos, meklējot cēloņus virspusībai, neapmierinātībai un grūtībām, ne brīdi netiek uzdots jautājums par paša liberālā projekta, tā pieņēmumu un vēstījuma svešādumu attiecībā pret “eiropeiskumu” kā tādu. Dzenovska pieļauj, ka pašreizējo liberālisma krīzi jāuzlūko kā sapratnes krīzi, kura “izgaismo politiskā liberālisma nespēju radīt izpratni par varas konfigurācijām pēc Aukstā kara un to ietekmi uz daudzu cilvēku dzīvēm”. Arī Ījabs tiecas liberālo nesapratni novietot konkrēta vēsturiska un ģeogrāfiska nogriežņa uzlikto ierobežojumu un aizspriedumu rāmjos. Tomēr, ja nu stāsts nav tikai par Latviju un Austrumeiropas “civilizēšanas” un Rietumu “snobiskuma” paradoksiem? Ja nu liberālisms pats par sevi, pēc būtības, tiešām ir tikai utopisks, nesasniedzams projekts? Ja nu tas ir mēģinājums institucionalizēt beznosacījumu iecietību, atvērtību un iekļaušanu, kas kopumā ir ārējs, svešs, neliela ietekmīga “savējo” mazākuma īstenots naudas apgūšanas pasākums arī izslavētajās Rietumu sabiedrībās? Ja nu liberālisms Eiropai ir tikpat svešāds kā Latvijai?


[1] https://www.americanpurpose.com/articles/liberalism-and-its-discontent/

[2] https://satori.lv/article/parziemosim

[3] https://www.punctummagazine.lv/2018/07/25/eiropeiskuma-skolas-lieciba/

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: