Īnoks Pauels (John Enoch Powell, 1912–1998) bija ievērojams britu konservatīvo politiķis, filologs un intelektuālis, kurš pazīstams ar savu daudzpusīgo karjeru un pieklājīgajā britu sabiedrībā neierasti skandaloziem uzskatiem. Pauela izglītība ietvēra studijas Trīsvienības koledžā Kembridžā, kur viņš guva teicamus akadēmiskos panākumus. Pirms dienesta britu armijā Otrā pasaules kara laikā viņš kļuva par sengrieķu valodas profesoru Sidnejas Universitātē. Pauela noturīgākais intelektuālais aicinājums visa mūža garumā bija dažādu antīkās literatūras darbu lasīšana, pētīšana, komentēšana, mūža nogalē vairāk pievēršoties evaņģēliju un apustuļa Pāvila studijām.

1950. gadā Pauels kā Konservatīvo deputāts tika ievēlēts Parlamentā un ieņēma dažādus amatus, tostarp Veselības ministra amatu. Pateicoties savai daiļrunībai un intelektam, viņš Konservatīvajā partijā iemantoja izcila oratora un domātāja slavu. Pauels bija pazīstams ar savu sociālisma kritiku un brīvā tirgus aizstāvību vēl pirms Tečeres, ar Ziemeļīrijas unionismu un Parlamenta suverenitātes un britu nacionālās identitātes aizstāvību, atsakoties no imperiālām pretenzijām, bet vienlaikus iestājoties par stingru britu ārlietu politikas patstāvību Aukstā kara laikā.

Tomēr vislielāko atpazīstamību Pauels ieguva ar savu 1968. gada Birmingemas runu, ko pazīst ar neoficiālo nosaukumu “Asiņu upes”. Runā viņš pauda bažas par imigrāciju, īpaši no Britu Sadraudzības valstīm, un iespējamiem draudiem britu nacionālajai identitātei.

Uzstājoties Vestmidlendas reģiona konservatīvo politiskā centra ikgadējā kopsapulcē Birmingemas viesnīcā “Midland Hotel” 1968. gada 20. aprīlī, Pauels atkārtoja daudzas domas, kuras jau bija izklāstījis iepriekšējos gados: baltie briti noteiktos apgabalos ir apdraudētā minoritāte. Viņš citēja statistikas aprēķinus un izteica pretestību Rasu attiecību likumam (Race Relations Act, pieņemts 1968. gadā),^[1] kas noteica, ka Lielbritānijā (taču ne Ziemeļīrijā, kur tajā laikā bija savs parlaments) ir nelikumīgi atteikt personai mājokli, darbu vai sabiedriskos pakalpojumus, pamatojoties uz ādas krāsu, rasi, etnisko vai nacionālo izcelsmi. Likums izveidoja arī Kopienu attiecību komisiju ar mērķi veicināt “saskanīgas attiecības kopienā”. Pauels savu kritiku britu politiskajai kultūrai izteica ļoti neierastā veidā, izmantojot spilgtus piemērus un statistiku, ko papildināja ar tiešiem dažādu ierindas pilsoņu iesūtīto vēstuļu citātiem. Tā bija taktika situācijā, kad, kā rakstīja politologs Ričards Rouzs (Richard Rose) laikrakstā The Times, “sabiedrības uzticība abu lielāko partiju līderu spējai risināt valsts problēmas bija sasniegusi pēckara zemāko līmeni”.

Atbalstot “reemigrācijas veicināšanu… ar dāsnām dotācijām un palīdzību”, Pauels sekoja Konservatīvo partijas oficiālajai nostājai, taču izkāpa ārpus partijas delikātā kompromisa Rasu attiecību likumprojektā. Partijas vadības sanāksmē 10. aprīlī notika atklāta diskusija par taktiku pirms 23. aprīļa debatēm Pārstāvju palātā. Kvintins Hogs (Quintin Hogg), Ēnu kabineta iekšlietu ministrs, vēlāk atcerējās, ka “Īnoks ar seju kā sfinksai visu debašu laiku klusēja”. Oficiālajā protokolā nebija ierakstīts, ka Pauels būtu paudis kādu īpašu viedokli, bet tika atzīmēts, ka pret likumprojektu valda naidīgs noskaņojums, pamatojoties uz to, ka “jebkādi tiesību akti šajā jomā varētu būt kaitīgi un drīzāk saasināt, nevis uzlabot rasu attiecības”. Tomēr galu galā komiteja nolēma iesniegt grozījumu, kurā, atzinīgi vērtējot likumprojekta ieceri, tika apgalvots, ka praksē tas būtu neefektīvs un pat neproduktīvs. Izdarot spiedienu, Konservatīvo partijas vadība lika saviem deputātiem balsot par valdības likumprojekta otrā lasījuma noraidīšanu. Tolaik atzina, ka Konservatīvo partijas nostāja migrācijas jautājumā bija neviennozīmīga.

Gallup sabiedriskās domas aptauja, kas tika veikta dažas dienas pēc Pauela runas, atklāja, ka 96% cilvēku šo runu bija “dzirdējuši vai lasījuši”. Runa uzreiz izraisīja debates par rasismu un oportūnismu, kas saistībā ar Pauela konstruktīvo priekšlikumu trūkumu nākamajos divos gados lika viņam pastāvīgi atrasties aizsardzībā. Ar Konservatīvās partijas vadības, tostarp Hoga un Makleoda, ēnu kanclera, atbalstu tā laika Konservatīvo vadītājs Edvards Hīts nekavējoties atlaida Pauelu no Ēnu kabineta aizsardzības ministra amata, jo viņa runa esot bijusi “rasistiska un varēja saasināt rasu spriedzi”. Pauels atbildēja, ka Hītam gan vajadzētu zināt, ka “runā nebija nekas tāds”, un turpināja apsūdzēt Hītu par “politikas un viedokļu, kurus pats uzskata par pareiziem, noniecināšanu un pat neizteikšanu, baidoties no preses vai kādas sabiedrības daļas trokšņošanas”.

Tajā pašā laikā Pauelam bija ievērojams sabiedrības, kā arī politiskais atbalsts, kas nepārprotami noraidīja apsūdzības rasismā. Tikai divi nacionālie laikraksti atbalstīja Pauelu – Daily Express un News of the World, bet to kopējais tirāžas apjoms pārsniedza desmit miljonus. Zīmīgs ir fakts, ka grupa imigrācijas darbinieku Hītrovas lidostā kā privātpersonas “no sirds atbalstīja” Pauela nostāju. 23. aprīlī 800 līdz 2300 dokeru – atkarībā no aplēsēm – devās uz Parlamentu, lai izrādītu savu atbalstu. Gallup aptaujā maija sākumā atklājās, ka 74% aptaujāto piekrita viņa runai, 15% nepiekrita un 11% nesniedza nekādu viedokli. Divu nedēļu laikā Pauels bija saņēmis aptuveni 100 000 pilsoņu vēstuļu, no kurām tikai 800 bija kritiskas. Pauels ļāva Diānai Spīrmenai (Diana Spearman), kas strādāja Konservatīvo pētījumu departamentā, iepazīties ar šīm vēstulēm. Atlasot 3537 respondentus, viņa apgalvoja, ka tikai 71 no viņiem bija rasistiski noskaņoti. Konservatīvās partijas deputāts Gilberts Longdens (Gilbert Longden), kurš bija sadarbojies ar Pauelu “Vienas nācijas grupā”, piekrita Pauela bažām par turpmākas imigrācijas sekām. “Augsto toriju” politiskā lobija grupa “Pirmdienas klubs” (Monday Club), kura biedru skaits šajā laikā strauji pieauga, pauda vispārēju atbalstu. Pati valdība ātri nolēma, ka Pauels netiks saukts pie atbildības par rasu naida kurināšanu saskaņā ar 1965. gada Rasu attiecību likuma noteikumiem – arī tāpēc, ka nodomu bija ļoti grūti pierādīt –, taču veids, kādā valdība tikai “paziņoja par lēmumu”, neiedziļinoties detaļās, liecināja, ka aso sabiedrisko debašu laikā jāievēro piesardzība.

Sekoja Konservatīvās partijas politikas nocietināšanās, kas vismaz daļēji bija reakcija uz sabiedrības atbalstu Pauela runai. Septembrī Hīts apņēmās, ka partija atcels visas atlikušās privilēģijas Britu Sadraudzības valstu imigrantiem un attieksies pret viņiem kā pret ārvalstniekiem, ieviešot stingrākus ierobežojumus apgādājamo personu ieceļošanai. Partija arī sāka pētīt prognozēto imigrantu skaitu nākotnē. Tomēr kopumā notika mēģinājumi novilkt robežu starp Pauelu un partiju. Uzstājoties Īstbornā 1968. gada novembrī, Pauels bija paudis neapmierinātību ar Hīta iebildumiem pret viņa “toni” runā Birmingemā, kad viņš arī paziņoja, ka “Rietumindietim vai aziātam piedzimstot Anglijā, viņš uzreiz nekļūst par angli”. Tomēr Hīts tagad uzsvēra politiskās atšķirības, jo īpaši pozitīvu rīcību rasu attiecību uzlabošanai.

1969. gada janvārī Hīts sacīja: “Es lūdzu Pauela kungu atstāt Ēnu kabinetu, jo viņa uzskati nebija Konservatīvās partijas uzskati šajā jautājumā, un arī tāpēc, ka iebildu pret veidu, kādā viņš tos pauda.” Tas pamudināja The Sunday Times 1969. gada februārī ziņot, ka Hīts “patiesi vēlējās redzēt rasu attiecību uzlabošanos” un, atšķirībā no Pauela, “atsakās gvelzt fantāzijas par rasu tīrību”, atsaucoties uz Pauela runu Īstbornā. Pauels to apstrīdēja un uzsāka apsūdzības apmelošanā procedūru pret laikrakstu; lieta tika izbeigta 1970. gadā. Tikmēr Konservatīvā partija turpināja sevi nošķirt no Pauela. 1969. gada vidū Hogs apgalvoja, ka Pauels “piespēlēja tiem, kuri domā, ka imigrāciju var novērst”, savukārt “Hīta politika” bija “balstīta pieņēmumā, ka jūs varat imigrāciju samazināt, taču nevarat to novērst, un pirmā un svarīgākā prioritāte ir to atzīt un risināt problēmu”.

Pauels no šīs runas auras savas turpmākās garās un daudzveidīgās karjeras laikā tā arī nekad neatbrīvojās. Kaut gan atsevišķi apskatnieki Pauelu uzskata par vienu no ietekmīgākajiem un arī kontroversiālākajiem 20. gadsimta otrās puses britu politiķiem – līdzās Tečerei –, līdz pat nesenam laikam oficiālajā politiskajā retorikā visas pamatstrāvas partijas un vadošie mediji “apsūdzību pauelismā” lieto kā sinonīmu “apsūdzībai rasismā” vai pat “fašismā”. 2018. gadā, sagaidot Pauela runas 50 gadu jubileju, Tanzānijas indiešu izcelsmes britu publicists, lielā Brexit aktīvista Naidžela Farāža padomnieks Rahīms Kasams (Raheem Kassam) izdeva grāmatu: Enoch Was Right: “Rivers of Blood’ 50 Years On (“Īnokam bija taisnība: Asiņu upes piecdesmit gadus vēlāk”). 2022. gadā, sekojot cita breksitieša Borisa Džonsona aicinājumam pēc “globālās Britānijas”, tīrā migrācija teritorijas ziņā salīdzinoši nelielajā Apvienotajā Karalistē sasniedza rekordlielu apjomu – 745 000 iebraucēju.^[2] Britu Konservatīvā partija – britu “tradicionālo vērtību” bastions – tikmēr pie varas kopumā ir atradusies 82 no pēdējiem 100 gadiem. Paradoksālā kārtā, jo skaļāk atsevišķi toriji pēdējos 20 gados ir runājuši par migrācijas ierobežošanu – pašiem vadot valdību valstī, kuras Parlaments ir apveltīts ar milzīgu varu un kura pat izveidoja moderno parlamentārismu –, jo vairāk imigrācija ir pieaugusi. Palasot britu presē un medijos regulāri lasāmās sūdzības par bezgalīgiem sastrēgumiem, brūkošu publisko infrastruktūru, neizstāvamām rindām valsts uzturētajā veselības aprūpes sistēmā, mājokļu pieejamības krīzi, milzīgajām īpašuma cenām pilsētās un it īpaši sašutumu par plašajiem palestīniešu atbalsta gājieniem un no ielām ātri pazūdošiem Izraēlas karogiem, t. sk. Hamas nolaupīto ebreju jauniešu bildēm, ātri kļūst skaidrs, ka “kaut kas ir sapuvis Dānijas karalistē”,[3] kā teiktu nemirstīgais angļu valodas meistars.

Tikmēr Latvijā darbadevēju, t. i., uzņēmēju oficiālā pārstāvniecība jau gadiem izdara spiedienu uz valdību par atvieglotu ārzemju lētā darbaspēka piesaisti, dažādos veidolos paužot vienu un to pašu viedokli: “Jo ilgāk mēs šo darbaspēka jautājumu muļļāsim, jo tālāki būs reģioni, no kuriem mums nāksies to aicināt. Ja kāds runā par darba automatizāciju un robotizāciju – tas viss kādreiz būs, bet varbūt arī nebūs. Taču darbaspēks mums vajadzīgs tagad. Un kādam tie podi jāmazgā, un kādam tās zivis jāver.”^[4] Tāpat arī: “Nav jābaidās no tā, ka iebrauks apkopējas no ārzemēm. Tā ir amorāla doma. Latviešiem ir jāiet augstāk – jākļūst par IT speciālistiem, bet kādam tās grīdas arī būs jāmazgā.”^[5]

Vēl iepriekšējās valdības laikā ar nacionālkonservatīvas partijas ekonomikas ministri sastāvā lētā ārzemju darbaspēka piesaiste ieguva cēlo nosaukumu: “cilvēkkapitāla attīstības stratēģija”,^[6] kas Ministru kabinetā spērusi pirmos soļus jau pieņemtu lēmumu virzienā.^[7] Pašreizējā premjerministre, vēl būdama labklājības ministre iepriekšējā valdībā, to nosauca par “demogrāfijas uzlabošanu”.^[8] Reaģējot uz 2015. gada lielo Eiropas bēgļu krīzi un Austrumeiropas, t. sk. Latvijas pretestību uzņemt bēgļus un nelegālos migrantus, arī Latvijas pētnieciskās žurnālistikas komanda radīja veselu rakstu un sižetu sēriju, kuras galvenā doma bija: “Latvija ir pansionāts, jauniešiem ar šādiem veciem ļaudīm nav nekādu iespēju radošai izaugsmei, vajag piesaistīt migrantus, lai samaksātu pensijas un pilsētvidi padarītu dzīvīgāku, interesantāku, krāsaināku”.[9]

Varam paskatīties, kā šī Latvijā iecerētā cilvēkkapitāla attīstības stratēģija un demogrāfijas uzlabošana ir īstenojusies Lielbritānijā 50 gadus pēc Īnoka Pauela runā izteiktajām prognozēm. Saskaņā ar 2021. gada tautas skaitīšanas datiem,^[10] Birmingemā, kur Pauels teica savu runu, 48,7% iedzīvotāju bija baltie (42,9% baltie briti, 1,6% baltie īri, 0,2% romi, 4,0% citi baltie), 31% bija aziāti (17,0% pakistānieši, 5,8% indieši, 4,2% bangladešieši, 1,1% ķīnieši, 2,9% citi aziāti), 10,9% bija melnādainie (5,8% afrikāņi, 3,9% karībieši, 1,2% citi melnādainie), 4,8% jauktas rases, 1,7% arābi un 4,6% citas etniskās izcelsmes. 26,7 % Birmingemas iedzīvotāju ir dzimuši ārpus Apvienotās Karalistes, kas ir par 4,5 procentu punktiem vairāk nekā 2011. gadā. 2021. gada skaitļi liecina, ka piederīgie pie piecām lielākajām ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju grupām, kas dzīvo Birmingemā, ir dzimuši Pakistānā, Indijā, Bangladešā, Rumānijā un Jamaikā. Salīdzinājumam: saskaņā ar 1966. gada datiem, tas ir, Pauela runas laikā, Birmingemā baltie (eiropiešu izcelsmes) ļaudis sastādīja 95,3% no iedzīvotājiem, bet “etniskās mazākumtautības” – 4,7%.^[11]

Londonas aglomerācijā^[12] baltie briti šobrīd sastāda 36,8%; citi baltie – 17,0%; aziāti (indieši, pakistāņi, bangladešieši, šrilankieši u. c.) – 20,7%; melnādainie (Āfrikas izcelsmes un arī no Jamaikas, Karību salām, Somālijas, Ganas) – 13,5%; jaukti – 5,7%; citi – 6,6%. Vēl 1971. gadā Londonā aina bija pavisam citādāka: baltie briti sastādīja 92%, bet “citi” – 7.4%.^[13] Jāsecina, ka Londonā, Birmingemā u. c. Anglijas lielajās pilsētās dzīvojošie pēckara paaudzes pārstāvji nieka 40–50 gadu periodā ir piedzīvojuši diametrāli atšķirīgas valstis.

2021. gadā 81,7% Anglijas un Velsas pastāvīgo iedzīvotāju savu etnisko grupu identificēja kā piederīgu “balto” kategorijai.^[14] Tas ir samazinājums salīdzinājumā ar 86,0% 2011. gada tautas skaitīšanā. “Baltās” etniskās grupas ietvaros 74,4% (44,4 miljoni) no kopējā iedzīvotāju skaita Anglijā un Velsā savu etnisko grupu identificēja kā “angļu, velsiešu, skotu, ziemeļīru vai britu”, kas ir samazinājums no 80,5% 2011. gadā un 87,5% 2001. gadā. Nākamā izplatītākā etniskā grupa bija “aziāti, briti no Āzijas vai velsieši no Āzijas”, kas veidoja 9,3% no kopējā iedzīvotāju skaita, un šajā etniskajā grupā bija vērojams arī vislielākais procentuālais pieaugums salīdzinājumā ar 2011. gadu, kad šajā grupā ietilpa 7,5%. Lielas izmaiņas vērojamas arī to cilvēku skaitā, kuri savu etnisko grupu norādīja kā “cita etniskā grupa” (1,6% 2021. gadā, salīdzinot ar 0,6% 2011. gadā) un “Melnādaino, melnādaino britu, melnādaino velsiešu, Karību vai Āfrikas izcelsmes” – 2,5% 2021. gadā. Anglijā un Velsā 10,1% mājsaimniecību sastāvēja no locekļiem, kas identificējas ar divām vai vairāk dažādām etniskajām grupām.

Latvijai dažādu iemeslu dēļ īpaši jūtīgs ir “ekonomikas izaugsmes” jautājums, ko šobrīd pavada cerība, ka lētais “trešo valstu cilvēkkapitāls” Latviju varētu padarīt kaut nedaudz pārtikušāku. Tomēr “demogrāfijas uzlabošanas” argumenta aizstāvjiem ir vērts ņemt vērā dažus šobrīd sociālajās zinātnēs acīmredzamus empīriskos faktus. Japānu uzskata par noslēgtu un stagnējošu ekonomiku, pie kuras dinamikas trūkuma nereti vaino japāņu atturību pret ārzemnieku uzņemšanu: 2021. gadā ārzemju iedzīvotāju īpatsvars Japānā bija tikai 2,3%. Varētu šķist, ka, sekojot šai loģikai, Lielbritānijas ekonomikai ar visu lielo ārzemnieku īpatsvaru vajadzētu strauji pieaugt. Taču no 2002. līdz 2022. gadam Lielbritānijas IKP uz vienu iedzīvotāju (saskaņā ar Pasaules Bankas datiem) ir pieaudzis vidēji par 0,8 procentiem gadā, apsteidzot Japānu, kuras gada vidējais pieaugums ir bijis… 0,7 procenti.^[15] Tāpat Dānijas valdība ir apkopojusi informāciju par imigrantu ienesto un iztērēto naudu valsts budžetā.^[16] Secinājums ir vienkāršs – imigranti no “trešajām valstīm” (t. i., no Tuvajiem Austrumiem, Āzijas, Indijas subkontinenta u. tml.) vairāk izmaksā un atņem naudu Dānijas budžetam, nekā tajā ienes.^[17] Pie līdzīgiem secinājumiem nonākuši arī nīderlandiešu ekonomikas, statistikas un socioloģijas profesoru komanda, kura, detalizēti pētot valsts datubāzes informāciju par visiem 17 miljoniem Nīderlandes iedzīvotāju, secinājusi:  

“Valdības izdevumi imigrantiem šobrīd ir lielāki par vidējo rādītāju tādās jomās kā izglītība, sociālā apdrošināšana un pabalsti. No otras puses, imigranti vidēji maksā mazāk nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu. Saskaitot kopā, izrādās, ka imigrācijas neto izmaksas ir ievērojamas: tikai attiecībā uz imigrantiem, kas ieceļoja no 1995. līdz 2019. gadam, tās ir 400 miljardi eiro – summa, kuras apmērs ir līdzvērtīgs Nīderlandes kopējiem ieņēmumiem no dabasgāzes, sākot ar 1960. gadiem. Šīs izmaksas galvenokārt rodas, veicot labumu pārdali ar labklājības valsts starpniecību. Turpmāka imigrācija ar tās pašreizējo apjomu un izmaksu struktūru radīs arvien lielāku spiedienu uz valsts finansēm.”^[18]

Īsumā, imigrācija jeb “cilvēkkapitāla audzēšana”, jeb “demogrāfijas uzlabošana” neatmaksājas – protams, ja valsts iedzīvotāju sastāvu, pēc iespējas saticīgāku, vienprātīgāku un viendabīgāku sabiedrību vērtējam tikai derīguma un izmaksu kritērijos. Ja Pauels būtu dzīvs, viņš, visdrīzāk, piekristu latviešu ekonomista, statistiķa un blogotāja Ritvara Eglāja vairākkārt paustajai tēzei, ka pamattautu īpatsvara sarukums uz Trešās pasaules tautu imigrācijas rēķina Rietumeiropā šobrīd notiek ātrākā tempā nekā Latvijā padomju okupācijas mērķtiecīgas koloniālas politikas laikā.^[19] No pilnīgi svešas un tikpat kā neeiropeiskas kultūras nākošo padomju “ekonomisko” kolonistu iepludināšana, tāpat kā šodien, bija pamatota ar ekonomiskiem apsvērumiem, lai gan praksē izpaudās kā ierasta liekrievu šovinisma imperiālā politika ar mērķi apspiest un ar laiku iznīdēt pakļautās tautas. Viens no Trešās atmodas galvenajiem mērķiem bija ātra punkta pielikšana latviešu pārkrievošanai, kuri 1989. gadā savā dzimtajā zemē bija palikuši tikai 52%. Kā nesenā intervijā atzīst ievērojamais britu filozofs Džons Grejs, baltiešu nacionālisms bija viens no izšķirošajiem cēloņiem Padomju Savienības, šī lielā politekonomiskā “eksperimenta”, sabrukumam.^[20]

Pauela 50 gadu laikā nenovecojušo runu var uzskatīt par tādu kā pareģojumu, kura mērķis ir nevis sakāvnieciska noskaņojuma izraisīšana, bet drīzāk apņēmības, skaidrības un izlēmīgas rīcības gara modināšana, kas šodien runā uz visām Eiropas pamatiedzīvotāju tautām.

Valsts vadības augstākā funkcija ir nodrošināties pret novēršamiem ļaunumiem. Cenšoties to panākt, tā saskaras ar šķēršļiem, kas ir dziļi sakņoti cilvēka dabā.

Viens no tiem ir šāds: pašas lietu kārtības dēļ šādi ļaunumi nav pierādāmi, kamēr tie nav notikuši. Katrā to rašanās stadijā ir vieta šaubām un strīdiem par to, vai šie ļaunumi ir reāli vai iedomāti. Tā paša iemesla tie piesaista maz uzmanības salīdzinājumā ar aktuālām problēmām, kas ir gan neapstrīdamas, gan spiedīgas. No tā arī izriet visas politikas kārdinājums nodarboties ar tūlītējo tagadni uz nākotnes rēķina.

Un, galvenokārt, cilvēki ir ievirzīti nepatikšanu prognozēšanu maldīgi uzskatīt par nepatikšanu radīšanu vai pat nepatikšanu gribēšanu: “Ja vien,” viņiem ir tendence domāt, “ja vien cilvēki par to nerunātu, tas, iespējams, nenotiktu.”

Šis ieradums varbūt sakņojas pirmatnējā ticībā, ka vārds un lieta – objekta nosaukums un pats objekts – sakrīt.

Katrā ziņā diskusija par nākotnes nopietnajiem, bet, tūlītēji pieliekot pūles, novēršamajiem ļaunumiem ir pati nepopulārākā un vienlaikus pati nepieciešamākā politiķa nodarbe. Tie, kas apzināti no tās izvairās, ir pelnījuši – un nereti arī saņem – pēcāko paaudžu lāstus.

Pirms nedēļas vai divām es iegrimu sarunā ar kādu vēlētāju – pavisam parastu strādnieku, vīrieti pusmūža vecumā, kurš strādāja vienā no mūsu nacionalizētajām rūpniecības nozarēm.

Pēc pāris teikumiem par laikapstākļiem viņš pēkšņi sacīja: “Ja man būtu nauda, lai aizbrauktu, es nepaliktu šajā valstī.” Atbildē es izteicu kādu kritisku repliku, kuras mērķis bija vēstīt, ka pat šī valdība nebūs mūžīga, bet viņš to neņēma vērā un turpināja: “Man ir trīs bērni, visi ir pabeiguši ģimnāziju un divi no viņiem ir precējušies, viņiem ir ģimenes. Es nebūšu mierīgs, kamēr neredzēšu, ka viņi visi ir apmetušies aizjūras zemēs. Pēc piecpadsmit vai divdesmit gadiem melnajiem šajā valstī būs pārsvars pār baltajiem.”

Es jau dzirdu nosodošu balsu kori. Kā es uzdrīkstos pateikt kaut ko tik šausmīgu? Kā es uzdrīkstos musināt uz nemieriem un uzkurināt jūtas, pārstāstot šādu sarunu?

Atbilde ir tāda, ka man nav tiesību to nedarīt. Mans sarunu biedrs bija kārtīgs vidusmēra anglis, kurš manā pilsētā gaišā dienas laikā man, sava Parlamenta deputātam, sacīja, ka viņa valsts nebūs tā vērta, lai tajā dzīvotu viņa bērni.

Man vienkārši nav tiesību paraustīt plecus un domās pievērsties kaut kam citam. To, ko viņš teica, saka un domā tūkstošiem un simtiem tūkstošu ļaužu – varbūt ne visā Lielbritānijā, bet noteikti tajos reģionos, kuri jau piedzīvo tik pilnīgu transformāciju, kādu Anglija nav piedzīvojusi pēdējo tūkstots gadu laikā.

Pēc 15 vai 20 gadiem, ņemot vērā pašreizējās tendences, šajā valstī būs trīsarpus miljoni imigrantu no Britu Sadraudzības un viņu pēcnācēji. Tas nav manis izdomāts skaitlis. Tas ir oficiālais skaitlis, ko Parlamentam sniedza Galvenā statistikas biroja pārstāvis.

Nav salīdzināmu oficiālu skaitļu par 2000. gadu, taču tie varētu būt pieci līdz septiņi miljoni, kas ir aptuveni desmitā daļa no visiem iedzīvotājiem un pietuvojas Londonas aglomerācijas lielumam. Protams, šis skaits nebūs vienmērīgi sadalīts no Mārgeitas līdz Aberistvītai un no Penzansas līdz Aberdīnai. Visā Anglijā imigrantu un imigrantu pēcteču populācija aizņems veselus apgabalus, pilsētas un pilsētu daļas.

Ar laiku strauji pieaugs imigrantu pēcnācēju īpatsvars, proti, to īpatsvars, kas dzimuši Anglijā, nonākot šeit tieši tādā pašā ceļā kā mēs pārējie. Jau 1985. gadā Lielbritānijā dzimušo imigrantu skaits būs vairākumā. Tieši šis fakts rada akūto nepieciešamību rīkoties jau tagad, rīkoties tieši tā, kā politiķiem ir visgrūtāk rīkoties, jo grūtības ir pašreiz, bet ļaunumi, kas jānovērš vai jāsamazina, sagaidāmi vairākus parlamentus vēlāk.

Pirmais dabiskais un racionālais jautājums nācijai, kurai draud šāda perspektīva, ir: “Kā samazināt tās apmēru?” Pieļaujot, ka to nevar pilnībā novērst, jājautā, vai to var ierobežot, paturot prātā, ka skaitļi ir no svara: ja valstī vai iedzīvotāju kopumā ieplūst svešs elements, šīs ieplūšanas nozīme un sekas ļoti atšķiras atkarībā no tā, vai šis elements ir 1% vai 10%.

Atbildes uz šo vienkāršo un racionālo jautājumu ir tikpat vienkāršas un racionālas: apturēt vai gandrīz apturēt turpmāku svešā elementa ieplūšanu un maksimāli veicināt aizplūšanu. Abas atbildes ir daļa no Konservatīvās partijas oficiālās politikas.

Gandrīz nav iespējams noticēt, ka šobrīd Volverhemptonā vien katru nedēļu no ārzemēm ierodas jauni 20 vai 30 imigrantu bērni – un tas nozīmē, ka pēc desmit vai divdesmit gadiem tur būs vēl 15 vai 20 ģimenes. Tiem, kurus dievi grib iznīcināt, viņi vispirms atņem prātu. Mums kā nācijai ir jābūt neprātīgiem, burtiski neprātīgiem, ja pieļaujam ikgadēju aptuveni 50 000 apgādājamo ieplūšanu, ko lielākoties sastāda imigrantu pēcnācēju nākotnes pieaugums. Tas ir kā vērot tautu, kas aizgrābti nodarbojas ar savas apbērēšanas sārta kraušanu. Mēs esam tik neprātīgi, ka faktiski atļaujam neprecētām personām imigrēt, lai dibinātu ģimeni ar līgavaiņiem un līgavām, kurus viņi vēl nav pat satikuši.

Neļaujiet nevienam domāt, ka apgādājamo plūsma automātiski samazināsies. Gluži pretēji, pat pašreizējā imigrantu uzņemšanas kvota, kas ir tikai 5000 personu gadā, ir pietiekami liela, lai katru gadu radītu jaunus 25 000 apgādājamos un tā līdz bezgalībai, neņemot vērā jau esošo milzīgo radinieku skaitu šajā valstī – un te es nemaz neieskaitu nelegālo ieceļošanu. Šādos apstākļos nekas cits nepalīdzēs, kā vien nekavējoties samazināt kopējo ieceļojošo personu skaitu ar mērķi šeit apmesties līdz nenozīmīgam ciparam un steidzīgi veikt nepieciešamos likumdošanas un administratīvos pasākumus.

Es uzsveru vārdus “ar mērķi šeit apmesties”. Šim procesam nav nekāda sakara ar Britu Sadraudzības pilsoņu ieceļošanu un nav sakara arī ar ārvalstniekiem, kas šeit iebrauc, lai studētu vai paaugstinātu savu kvalifikāciju. Tādi, piemēram, ir ārsti no Britu Sadraudzības zemēm, kuri, dodot labumu savām valstīm, ir ļāvuši mūsu slimnīcu pakalpojumiem paplašināties ātrāk, nekā citādi būtu iespējams. Viņi nav un nekad nav bijuši imigranti.

Tagad pievēršos reemigrācijas jautājumam. Ja rīt apsīktu visa imigrācija, imigrantu un imigrantu pēcnācēju skaita pieauguma temps ievērojami samazinātos, bet šī iedzīvotāju elementa perspektīvais apjoms joprojām nozīmētu valsts apdraudējumu. To var risināt tikai tad, ja ievērojamu daļu no kopējā skaita joprojām veido personas, kas ieceļojušas šajā valstī pēdējo desmit gadu laikā.

Tādēļ ir steidzami jāīsteno otrais Konservatīvās partijas politikas punkts: reemigrācijas veicināšana.

Neviens nevar aplēst to personu skaitu, kas, saņemot dāsnu palīdzību, izvēlētos vai nu atgriezties savās izcelsmes valstīs, vai doties uz citām valstīm, kuras izmisīgi vēlas uzņemt darbaspēku un cilvēkus ar noteiktām prasmēm.

Neviens nezina, jo šāda politika vēl nav izmēģināta. Varu teikt tikai to, ka arī šobrīd manā vēlēšanu apgabalā imigranti laiku pa laikam pienāk pie manis un jautā, vai es varu viņiem palīdzēt atgriezties mājās. Ja šāda politika tiktu pieņemta un īstenota ar tādu apņēmību, kādu attaisno alternatīvas nopietnība, izrietošā imigrantu aizplūšana varētu ievērojami mainīt nākotnes izredzes.

Konservatīvās partijas politikas trešais elements nosaka, ka visiem, kas dzīvo šajā valstī kā pilsoņi, ir jābūt vienlīdzīgiem likuma priekšā un ka valsts iestādes nedrīkst viņus diskriminēt vai nošķirt dažādās kategorijās. Kā izteicās Hīta kungs, mums nebūs “pirmās šķiras pilsoņu” un “otrās šķiras pilsoņu”. Tas nenozīmē, ka imigrants un viņa pēcnācējs būtu jāieceļ priviliģētā vai īpašā kārtā vai ka pilsonim būtu liegtas viņa tiesības, kārtojot savas privātās lietas, diskriminēt vienu vai otru līdzpilsoni, vai ka viņam, izvēloties savus motīvus un pamatojumus, būtu jācieš no ārēja spiediena, ja viņš rīkojas vienā likumīgā veidā, nevis citā.

Nevar būt maldīgāka priekšstata par realitāti, kāds ir tiem, kuri skaļi un kaismīgi pieprasa likumdošanu, kā viņi to dēvē, “pret diskrimināciju” – vienalga, vai tie būtu vadošie tāda paša temperamenta un dažkārt to pašu laikrakstu publicisti, kuri 1930. gados atkal un atkal centās noslēpt no šīs valsts pieaugošo ārējo apdraudējumu, vai arhibīskapi, kas dzīvo pilīs un savā delikātumā ir pārvilkuši palagu pāri galvai. Viņi notiekošo uztver pilnīgi un diametrāli pretēji īstenībai.  

Diskriminācija un iespēju laupīšana, trauksmes un aizvainojuma sajūta raksturo nevis imigrantu populāciju, bet gan tos iedzīvotājus, pie kuriem viņi ir ieradušies un turpina ierasties.

Tāpēc pieņemt šādus tiesību aktus, kādi pašlaik ir iesniegti Parlamentā, nozīmē riskēt piešķilt uguni šaujampulverim. Pats laipnākais, ko var pateikt par tiem, kas šādus tiesību aktus ierosina un atbalsta, ir: viņi nezina, ko dara.

Nav nekā maldinošāka par salīdzinājumu starp imigrantiem no Britu Sadraudzības un Amerikas nēģeriem. Amerikas Savienoto Valstu nēģeru populācija, kas pastāvēja, vēl pirms ASV kļuva par valsti, burtiski izauga no vergiem; vēlāk viņiem tika piešķirtas vēlēšanu un citas pilsoniskās tiesības, kuras viņi tikai pamazām un sākumā vēl nepilnīgi sāka izmantot. Turpretī imigrants no Britu Sadraudzības ieradās Lielbritānijā kā pilntiesīgs pilsonis. Viņš ieradās valstī, kas nepazina nekādu diskrimināciju starp pilsoņiem, un viņš uzreiz ieguva visas pilsoņa tiesības, sākot ar balsstiesībām un beidzot ar bezmaksas medicīnisko aprūpi Nacionālajā veselības dienestā.

Jebkādas problēmas, kas piemeklēja imigrantus, izcēlās nevis no likuma, valsts politikas vai administrācijas, bet gan no tiem personīgajiem apstākļiem un nejaušībām, kas nosaka – un vienmēr noteiks – faktu, ka dažādu cilvēku liktenis un pieredze atšķiras.

Taču, lai gan imigrantiem ieceļošana šajā valstī bija pieeja privilēģijām un iespējām, kuras viņi dedzīgi meklēja, ietekme uz esošajiem iedzīvotājiem bija pavisam citāda. Viņiem nesaprotamu iemeslu dēļ un saskaņā ar aizmugurisku lēmumu, kas ar viņiem netika apspriests, viņi kļuva par svešiniekiem savā zemē.

Viņi konstatēja, ka viņu sievas nevar atrast gultasvietu slimnīcā dzemdību laikā, ka viņu bērni nevar dabūt vietu skolā, ka viņu dzīvesvieta un apkaime mainījusies līdz nepazīšanai, ka viņu nākotnes plāni un ieceres ir sagrautas; darbā viņi konstatēja, ka darba devēji vilcinās piemērot darbiniekam imigrantam tos disciplīnas un kompetences standartus, kas tiek prasīti no vietējā darbinieka; laika gaitā viņi aizvien biežāk sāka dzirdēt balsis, kas viņiem teica, ka tieši viņi tagad ir nevēlamie. Un nu viņi uzzina, ka ar Parlamenta likumu tiks ieviesta vienvirziena privilēģija; tiks pieņemts likums, kas nevarēs viņus aizsargāt un atbildēt uz viņu sūdzībām, un nav tam arī paredzēts – šis likums dos svešiniekam, īgņam un provokatoram pilnu varu viņus nomelnot par privātu rīcību.

Tos daudzos simtus vēstuļu, kuras saņēmu, kad pirms diviem vai trim mēnešiem pēdējo reizi runāju par šo tēmu, raksturoja viena pārsteidzoša iezīme, kura lielā mērā bija jauna un kuru es uzskatu par draudīgu. Visi Parlamenta deputāti ir pieraduši pie tipiskajiem anonīmajiem korespondentiem, taču mani pārsteidza un satrauca, cik daudzi pieklājīgi, saprātīgi ierindas cilvēki, kas rakstīja racionālas un bieži vien ļoti kulturālas vēstules, uzskatīja, ka viņi nedrīkst izpaust savu adresi, jo ir bīstami uz papīra rakstīt Parlamenta deputātam, piekrītot viņa paustajiem uzskatiem, un ka viņi riskē ar sodiem vai represijām, ja kāds uzzinās, ka viņi to darījuši. Tajos valsts reģionos, kurus skar imigrācija, vienkāršo angļu tautības iedzīvotāju vidū pieaug vajātas minoritātes sajūta, ko grūti iedomāties tiem, kas to nav tiešā veidā piedzīvojuši.

Atļaušu tikai vienam no šiem cilvēku simtiem runāt manā vietā:

“Pirms astoņiem gadiem Volverhemptonā kādā respektablā ielā māju pārdeva nēģerim. Tagad šajā ielā dzīvo tikai viens baltais (pensijas vecuma sieviete). Šis ir viņas stāsts. Viņa karā zaudēja vīru un abus dēlus. Tāpēc viņa pārvērta savu māju ar septiņām istabām, savu vienīgo īpašumu, par pansiju. Viņa smagi strādāja un viņai labi gāja. Viņa atmaksāja savu hipotekāro kredītu un sāka iekrāt vecumdienām. Tad ielā ievācās imigranti. Ar pieaugošām bailēm viņa redzēja, kā tie pārņem vienu māju pēc otras. Šī klusā iela kļuva par trokšņainu un nekārtīgu vietu. Diemžēl viņas baltādainie īrnieki izvācās.

Nākamajā dienā pēc pēdējā īrnieka aizbraukšanas viņu 7:00 no rīta pamodināja divi nēģeri, kuri vēlējās izmantot viņas telefonu, lai sazinātos ar savu darba devēju. Kad viņa atteica, kā būtu atteikusi jebkuram svešiniekam šādā stundā, viņu sāka lamāt un viņa baidījās, ka viņai būtu uzbrukuši, ja vien durvis neturētu ķēde. Imigrantu ģimenes ir mēģinājušas īrēt istabas viņas mājā, bet viņa vienmēr atteica. Viņas nelielie iekrājumi izkusa, un pēc nodokļu nomaksas viņai atliek mazāk par 2 mārciņām nedēļā. Viņa devās pieteikties likmes samazinājumam, un viņu pieņēma jauna ierēdne. Uzzinājusi, ka kundzei ir māja ar septiņām istabām, ierēdne ieteica daļu no tām izīrēt. Kad kundze atbildēja, ka vienīgie cilvēki, kurus viņa var dabūt, ir nēģeri, meitene sacīja: “Nu, ar rasistiskiem aizspriedumiem jūs šajā valstī nekur tālu netiksiet.” Tā viņa devās mājās.

Telefons ir viņas glābšanas riņķis. Viņas ģimene apmaksā rēķinus un palīdz, cik vien spēj. Imigranti ir piedāvājuši nopirkt viņas māju – par summu, ko jaunais īpašnieks varētu atgūt, māju izīrējot, dažu nedēļu vai, ilgākais, dažu mēnešu laikā. Viņa sāk baidīties iziet uz ielas. Logi ir izsisti. Pastkastītē viņa atrod iestumtas fekālijas.

Kad viņa dodas iepirkties, viņai seko bērni – šarmanti nēģerēni ar platiem smaidiem. Viņi neprot runāt angliski un zina tikai vienu vārdu. “Rasiste!” – viņi skandē. Kad tiks pieņemts jaunais Rasu attiecību likums, šī sieviete ir pārliecināta, ka nonāks cietumā. Un vai viņa pārspīlē? Es sāku sev to jautāt.”

Otrs bīstamais māns, no kura cieš cilvēki, kas apzināti vai citu iemeslu dēļ ignorē realitāti, ir ietverts vārdā “integrācija”. Būt integrētam kādā populācijā nozīmē praktiski vairs neatšķirties no citiem populācijas locekļiem.

Vienmēr, kad pastāv izteiktas fiziskas atšķirības, jo īpaši ādaskrāsas ziņā, integrācija ir sarežģīta, taču laika gaitā tā nav neiespējama. Starp imigrantiem no Britu Sadraudzības zemēm, kas šeit ieradušies dzīvot pēdējo piecpadsmit gadu laikā, ir daudzi tūkstoši tādu, kuru vēlme un mērķis ir integrēties un kuri pavērš šajā virzienā visas domas un centienus.

Taču iedomāties, ka šāds nolūks vada lielu un arvien pieaugošu imigrantu un viņu pēcnācēju vairākumu, ir komisks pārpratums – un arī bīstams.

Mēs esam uz pārmaiņu sliekšņa. Līdz šim tikai apstākļu un vēsturiskā fona spēks pašu integrācijas ideju padarīja nepieejamu lielākajai daļai imigrantu – viņi nekad neko tādu nebija iecerējuši vai plānojuši, un viņu skaits un fiziskā koncentrācija nozīmēja, ka spiediens integrēties, kas parasti iedarbojas uz ikvienu nelielu minoritāti, nedarbojas.

Tagad mēs redzam, ka pieaug pozitīvie spēki, kas darbojas pret integrāciju, ka pieaug rasu un reliģisko atšķirību saglabāšanas un saasināšanas intereses, lai īstenotu faktisku dominanci visupirms pār citiem imigrantiem un tad pār pārējiem iedzīvotājiem. Mākonis, kas nav lielāks par cilvēka dūri, taču var pēkšņi aptumšot debesis, nesen bija redzams Volverhemptonā, un ir pazīmes, kas tas strauji kļūst lielāks. 17. februārī vietējā presē tika publicēti vārdi, kurus es tagad citēšu, un tie nav mani, bet gan leiboristu deputāta, kurš ir pašreizējās valdības ministrs:

“Sikhu kopienu kampaņa, lai saglabātu Lielbritānijai neatbilstošas paražas, ārkārtīgi apbēdina. Strādājot Lielbritānijā, jo īpaši valsts dienestos, sikhiem ir jābūt gataviem pieņemt darba noteikumus un normas. Prasība pēc īpašām kopienas tiesībām (vai drīzāk rituāliem?) noved pie bīstamas sabiedrības sadrumstalotības. Šāds komunālisms ir kaitīgs; neatkarīgi no tā, vai to praktizē tādas vai citādas ādaskrāsas cilvēki, tas ir asi jānosoda.”

Visu cieņu Džonam Staunhausam par to, ka viņš spēja to saskatīt un ka viņam bija drosme to pateikt.

Rasu attiecību likumprojekta ierosinātie tiesību akti ir tieši tā augsne, kas nepieciešama, lai attīstītos šie bīstamie un šķeļošie elementi. Tas ir īstais līdzeklis, lai parādītu, ka imigrantu kopienas drīkst organizēties ar mērķi konsolidēt savus biedrus, aģitēt un rīkot kampaņas pret saviem līdzpilsoņiem, kā arī izbiedēt un iegūt pārsvaru pār pārējiem ar juridiskiem ieročiem, ko viņiem rokās iedevuši nejēgas un slikti informētie. Skatoties nākotnē, mani pārņem nelāga priekšnojauta; tāpat kā romietim, man šķiet, ka es redzu “Tibras upi putojam asinīs”.[21]

Šī traģiskā un grūti vadāmā parādība, kuru mēs ar šausmām vērojam otrā Atlantijas okeāna pusē,[22] bet kura tur ir savijusies ar pašu štatu rašanos un vēsturi, mūsu pašu gribas un nolaidības dēļ tuvojas arī mums. Patiesi, tā gandrīz jau ir atnākusi. Skaitliskā izteiksmē tā sasniegs Amerikas mērogus vēl ilgi pirms gadsimta beigām.

Tikai steidzama un apņēmīga rīcība to spēs novērst jau tagad. Vai sabiedrība gribēs pieprasīt un panākt šādu rīcību? To es nezinu. Es zinu tikai to, ka redzēt šo visu un par to nerunāt būtu liela nodevība.

[1] Turpmākais izklāsts izlases veidā ņemts no Paul Corthorn, Enoch Powell: Politics and Ideas in Modern Britain. Oxford University Press, 2022 nodaļām “River Tiber” un “Racialism and Opportunism”; precīzas atsauces uz intervijām, publikācijām presē, dokumentiem un statistiku var meklēt grāmatā.

[2] https://www.bbc.com/news/uk-67506641

[3] Par britu politikas strupceļu, it īpaši toriju partijas izvēļu un rīcības aspektā, var lasīt: Matthew Goodwin, Values, Voice and Virtue: The New British Politics. Random House, 2023.

[4] https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/423440-samilzusi-darbaspeka-problema-kadam-ari-podi-jamazga-kadam-zivis-jakida

[5] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/03.08.2023-bez-birokratijas-ar-videjo-algu-nozare-un-ierobezotu-terminu-uznemeju-priekslikumi-viesstradnieku-piesaistei.a518519/

[6] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/31.07.2023-latvija-grasas-atvieglot-prasibas-viesstradnieku-iecelosanai.a518432/; sīkāk un smalkāk: https://www.delfi.lv/898102/versijas/56151372/arturs-zeps-cilvekkapitals-latvijas-ekonomikas-attistibas-sturakmens

[7] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/19.12.2023-uznemumiem-atvieglo-prasibas-darbaspeka-piesaistei-no-arvalstim.a535986/

[8] https://twitter.com/EvikaSilina/status/1649011024605970433

[9] https://rebaltica.lv/petijumi/nakotnes-latviesi/

[10] https://www.ons.gov.uk/peoplepopulationandcommunity/culturalidentity/ethnicity/bulletins/ethnicgroupenglandandwales/census2021#how-ethnic-composition-varied-across-england-and-wales

[11] https://www.jstor.org/stable/621354

[12] https://www.ethnicity-facts-figures.service.gov.uk/uk-population-by-ethnicity/national-and-regional-populations/regional-ethnic-diversity/latest/#ethnic-diversity-by-local-authority

[13] https://www.jstor.org/stable/622127

[14] https://www.ons.gov.uk/peoplepopulationandcommunity/culturalidentity/ethnicity/bulletins/ethnicgroupenglandandwales/census2021

[15] https://pimlicojournal.substack.com/p/five-myths-about-immigration-and Turpat arī veiksmīgi atspēkoti citi mīti par migrācijas šķietami labvēlīgo ietekmi uz Lielbritānijas labklājību.

[16] https://fm.dk/udgivelser/2021/oktober/oekonomisk-analyse-indvandreres-nettobidrag-til-de-offentlige-finanser-i-2018/

[17] Sīkāk šeit: https://inquisitivebird.substack.com/p/the-effects-of-immigration-in-denmark Turpat arī par Trešās pasaules imigrantu izteikto īpatsvaru Dānijas noziegumu statistikā, kas, protams, ne tikai “apēd budžetu” (t. i., nodokļu maksātāju ienesto kopējā kasē), bet arī rada daudz plašākas sociālas izmaksas, t. sk. savstarpējas sabiedriskās uzticības trūkumu, kas raksturīgs imigrācijas piesātinātu sabiedrību vairākumam, kā to uzskatāmi apstiprina šī 87 pētījumus apkopojošā meta-analīze:  https://www.annualreviews.org/doi/abs/10.1146/annurev-polisci-052918-020708

[18] https://demo-demo.nl/en/

[19] https://ritvars.wordpress.com/2019/01/16/eiropas-kolonizesana-jaunakie-rietumeiropas-dati/; sīkāk par padomju koloniālpolitiku var lasīt šeit: J. Riekstiņš, Padomju impērijas koloniālā politika un Latvijas kolonizācija 1940-1990, Latvijas okupācijas izpētes biedrība: Rīga, 2022. Grāmatu bez maksas lejupielādēt var šeit: https://www.barikadopedija.lv/images/e/e1/Kolonizacija.pdf

[20] https://www.youtube.com/watch?v=6rsGkfngA5M

[21] Atsauce uz romiešu dzejnieka Vergilija rindu poēmā Eneīda, “Es redzu karus, baismīgus karus / un Tibras upi putojam asinīs”, VI, 86–87.

[22] Divas nedēļas pirms šīs runas amerikāņu melnais aktīvists un baptistu mācītājs Mārtins Luters Kings tika nošauts Memfisā, ASV.

Tulkoja A. Irbe, ievada autors K. Lācis.