Iesim nost

Šekspīrs iekārtojies plaukta stūrī, tā kaimiņos ir Floransas Naitingeilas Vēstules no Ēģiptes un Mīlenbaha-Endzelīna Latviešu valodas vārdnīcas sējumi. No vietas, kur sēžu un rakstu, Šekspīrs (aiz sarkana superapvāka paslēptā muguriņa) labi saskatāms. 3420 lappuses biezais Nortona Šekspīrs ir teicams, tajā Oksfordas Šekspīra pamatteksts Stīvena Grīnblata pārraudzībā papildināts ar lietpratīgiem ievadiem, komentāriem, glosām, gadsimtu gaitā nozīmi mainījušo vai vispār pazudušo vārdu skaidrojumiem, netrūkst pat tekstu variantu.

Katru dienu desmitiem reižu sanāk Šekspīru uzlūkot, dažkārt izvilkt no plaukta, atšķirt, drusku palasīt un nokaunēties. Biezajā, bet apbrīnojami ērti lietojamajā sējumā saspraustās lapiņas vedina domāt, ka esam pazīstami. Taču, lai izveidotos attiecības ar Šekspīru, ir jāveic un visu mūžu jāturpina darbs, attiecības jākopj, jākultivē un jāpadziļina, un šajā ziņā neesmu bijis centīgs. Vispār jau tā tas ir ar jebkuru no gadu desmitiem cītīgi, žurciski kāri krātajiem, plauktos divās kārtās sastūķētajiem, ieblīvētajiem sējumiem, kas atklātības brīžos šalc man ausīs Edgara Alana Po Kraukļa cienīgu, korrunātu atbildi uz mēmo jautājumu:

– Kad un cik vēl paspēšu?
– Nekad, nekad vairs!

Reizēm – nē, bieži – pieķeru sevi pie domas, ka necenšos veidot attiecības ar cilvēkiem, ļauju tām ritēt un izčākstēt pašām savā gaitā, jo ar cilvēkiem ir sarežģīti, ne viņus var saprast, ne ir spēks un griba ar viņiem ņemties. Grāmatas – tas ir kas cits, tās ļaujas ar  skatienu apmīļoties, tās vēlas, lai paņemu no plaukta, lai noglāstu, ievelku nāsīs putekļainā, apdrukātā papīra smaržu, atšķiru kādu lappusi, ieskatos teksta rindās, varbūt negaidot sajūtot acumirklīgu sazobi starp burtos paslēpto un apziņā mainīgi uznirstošo.

Un Nortona Šekspīrs noteikti ir apvainojies, ka laiks rit, bet nevaru saņemties, savākties, sakopoties to izlasīt, kā pienākas, no vāka līdz vākam lēni un rūpīgi, ar visiem komentāriem un glosām. Zinu, ka kādam varētu rasties jautājums: kam man tas, kāds no tā labums pasaulei un pilsētai, un man pašam. Nezinu. Varbūt nekāds. Jautājums par labumu vienmēr ir neatbildams, ja pamaina mērogu.

Bet Hamlets. Manā Nortona Šekspīrā Stīvens Grīnblats ir skarbs: “Hamlets ir pasaules literatūras piemineklis, bet tas ir piemineklis, kas celts uz plūstošām smiltīm.”[1]

Kaut kā tā sanācis, ka viena frāze no Hamleta iesēdusies, nezinu, galvā vai kur citur, un nedod miera jau gandrīz pusgadsimtu. No Hamleta, no kāda latviešu tulkojuma (citkārt domāju, ka tas Friča Adamoviča, bet tomēr Jūlija Rozes; Adamovičs laikam Hamletu vispār nav tulkojis). Tā frāze, no vienas puses raugoties, ir pavisam vienkārša:

Polonijs.
Es dzirdu – nāk. Mans ķēniņ, iesim nost.
(Ķēniņš un Polonijs iziet. Ienāk Hamlets.)[2]

POLONIUS.
I hear him coming. Let’s withdraw, my lord.
Exeunt [CLAUDIUS and POLONIUS]
Enter [Prince] HAMLET[3]

Der atcerēties, ka angļu valodā samērā vecmodīgais withdraw var tikt lietots gan kā tiešais, gan pārejošais darbības vārds.[4] Un, pārejošajā, tranzitīvajā nozīmē lietots, tas var mudināt saprast Polonija repliku šādi: “Es dzirdu, ka viņš nāk. Aizvāksim [viņu no dzīves skatuves].” Bet Jūlija Rozes latviskojums ir vienvirziena: “Es dzirdu – nāk. Mans ķēniņ, iesim nost.”

Iedomāsimies, ka nezinām, kas sekos. Ņemsim tikai šo frāzi: …nāk… iesim nost. Nost no skatuves, nost no konkrētās telpas dāņu karaļpilī, nost no varbūt pēdējās iespējas glābties pašiem un pārējiem. Polonijs aiziet pretī savam žurkas liktenim, Klaudijs – likumsakarībai. Uznāk Hamlets, kurā, kā savulaik rakstīja Tamāra Zālīte,[5] iemiesojas mūsu pašu garīgā atsvešinātība. Atsvešinātība, starpcilvēku attiecību neiespējamība. Uznāk Hamlets, tūkstošos inscenējumu gan glorificēts, gan pieguļošā triko un dēļ izbolītajām, uzkrāsotajām acīm banalizēts līdz karikatūrai, un saka: “Būt vai nebūt…”. Pats slavenākais monologs eiropeiskajā kultūras pasaulē: ko iesākt? Ņemties, šķetināt tos smirdīgos pavedienus, no kuriem austa reālpolitika tagad un vienmēr, vai varbūt izdzēst no spēles pašam sevi? Tie, kas aizgājuši “nost”, pavēruši iespēju šādi spriedelēt.

Gribot negribot jāatceras Albēra Kamī 1942. gada eseja Mīts par Sīsifu: “Patiesi nopietna ir  tikai viena filozofijas problēma: tā ir pašnāvības problēma. Izšķirt, vai dzīve ir vai nav dzīvošanas vērta, nozīmē atbildēt uz filozofijas pamatjautājumu.”[6] Hamleta pārdomas par pašnāvības iespējamību un risinājums, ko viņš izvēlas, patlaban ir aktuāls (kā vienmēr, kā vienmēr!). Turklāt aktuāls visas eiropeiskās / kristīgās civilizācijas mērogā un kontekstā. Daudziem ir sajūta, dažiem pārliecība, ka mūsu civilizācija ir uz kolektīvas pašnāvības sliekšņa vai pat pārkāpusi to.

Jautājums, ko tagadnes Latvijas cilvēkam uzdod frāze “iesim nost”, ir vienkāršs: vai tradicionālo tikumu un netikumu, sasniegumu un noziegumu pasaulei ir jāaiziet (jāiet nost) un jāatbrīvo skatuve Hamletam, kura darbības rezultātā, kā zinām, finālā publikas aplausi skanēs līķu kaudzei, un starp aizvāktajiem būs arī viņš pats.

Tomēr jāpatur prātā, ka Šekspīrs (lai kas viņš arī nebūtu bijis) nerakstīja latviski, un darbības vārdam withdraw ir arī pārejošā nozīme.

Nortona Šekspīrs plauktā nemierīgi čab – ne jau tā, ne jau par to. Kāpēc gan ne tā un ne par to? Neviens nezina, kā pareizi laipot pa plūstošām smiltīm.



[1] Stephen Greenblatt, “Hamlet”, The Norton Shakespeare Based on the Oxford Edition. General Editor Stephen Greenblatt, New York and London: W. W. Norton & Company, 1997, p. 1659.

[2] Šekspīrs, [Viljams]. Hamlets. Traģēdija 5 cēlienos. Tulkojis Jūlijs Roze. Otrs izdevums. Rīga: A[nsis] Gulbis, 1931, 53. lpp.

[3] The Norton Shakespeare Based on the Oxford Edition. General Editor Stephen Greenblatt, New York and London: W. W. Norton & Company, 1997, p. 1705.

[4] Oksfordas angļu valodas vārdnīca, izvērsti skaidrojot withdraw, sniedz, piemēram, šādu tiešo vai reflektīvo nozīmi: “To remove oneself from a place or position”; un pārejošo jeb tranzitīvo: “To remove (a person) from a position, to cause to retire or  recede.”

[5] Tamāra Zālīte, Mans Šekspīrs, Rīga: Zinātne, 1989, 86. lpp.

[6] Albērs Kamī, Mīts par Sīsifu. No franču valodas tulkojusi Skaidrīte Jaunarāja. Rīga: Jumava, 2008, 11. lpp. (« Il n’y a qu’un problème philosophique vraiment sérieux : c’est le suicide. Juger que la vie vaut ou ne vaut pas la peine d’être vécue, c’est répondre à la question fondamentale de la philosophie. » – Albert Camus, « Le mythe de Sisyphe. Essay sur l’absurde », dans Albert Camus, Œuvres, Paris : Gallimard, 2013, p. 255.)

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: